Kādu dienu es no Vitas saņēmu šādu vēstuli: “Paldies, Aija, par Jūsu portāla tik saturīgajiem rakstiem un labajiem padomiem dažādās dzīves jomās! Ļoti patika arī pēdējā laika raksti par attiecībām un piedošanu.Tādēļ vēlos ar Jums padalīties – ir kāda lūgšana, kas man ne tikai palīdz piedot citiem un sev, bet arī piepilda ar lielu prieku un mieru. Pilnīgi apbrīnojami! Nosūtu pielikumā – varbūt noder! Cieņā, Vita.”

Mēs vēl apmainījāmies ar dažām vēstulēm un tad es Vitai lūdzu uzrakstīt par to, kā šī lūgšana palīdzēja viņai. Un es saņēmu atbildi: “…tas gan būs pavisam ikdienišķi, bet – gan jau citām arī ir tā, ka  tieši ikdienā nereti sastopamies ar tik daudz dažādiem sīkiem un arī lielākiem ĒRKŠĶIEM, kas saduras sirdī, ka vakarā nevar mierīgi iemigt vai arī pēkšņi ir sajūta, ka VISS IR RIEBĪGI. Pie tam prāts saprot, ka  lielākā daļa no šiem ērkšķiem nemaz nav ļauni un nav speciāli domāti, un, ka pati esmu parasts cilvēks nevis supersieviete, taču sāp tā kā tā.” Un pēc pāris dienām Vita man atsūtīja šo vēstuli:

“Pamostos ar nelāgu sajūtu. Negribas celties. Kāpēc? Apjaušu, ka pa  galvu un sajūtām maļas atskaņas no kāda vakardienas nepatīkama brīža.  Tas, ko ar labu nodomu biju darījusi,  izrādījies kādam par traucēkli! Un vēl darbā tā kolēģe…. Nu cik var! Par ko MAN tas viss? Paši neesat labāki! Gribu dzīvot uz vientuļas salas … Tā nu, iekšēji purpinot, velkos uz autobusa pieturu, jo uz darbu taču jābrauc.

Ar nīgru seju atkrītu sēdeklī un atceros, ka kaut kur blociņā ir lūgšana par piedošanu… Lasu: VAI TU GRIBI BŪT BRĪVA? VAI TU GRIBI PIEDOT?  Brīva būt noteikti gribu, un bez piedošanas tas nesanāks! Bet ko darīt ar savām izjūtām, kas tam pretojas? Nākamie vārdi mani pieved pie Tā, Kurš te vislabāk spēj palīdzēt…  Un tad līdz ar tekstā teikto nosaucu vārdā gan savu pāridarītāju, gan konkrētos vārdus un attieksmi, kas mani sāpinājusi (jo piedot jau nenozīmē palikt bēdu zem akmeņa un izlikties, ka nekas nav bijis)… Tad nāk grūtākais – atsakos visa tā negatīvā, kas manī (un ne bez manas piekrišanas!) izaudzis ievainojuma uzplēstajā sirds pleķītī un ka tāda netīra ķēde sasien mani kopā gan ar cilvēku, kas sāpinājis, gan ar kļūmīgajām epizodēm. Atsakos un atdodu to Jēzum. Tad kopā ar nezināmo lūgšanas autoru iegrimstu svētīšanas, slavēšanas un pateicības stiprajos gaismas vārdos.

Pēc brīža saprotu, ka noticis mazs brīnums – ne tikai rimušas sāpes un dusmas un to vietā ir pavisam necerēti gaiša sajūta, bet ir iestājusies arī sirsnīga labvēlība pret to sāpinātāju! Jūtu, ka pavisam brīvi un no sirds tagad varēšu viņu atkal satikt un vai nu neteikt neko, ja tam nebūtu jēgas, vai arī mierīgi pārrunāt vakardienas notikumu un vienoties, kā šai  jautājumā sadzīvot turpmāk. Atkārtoju piedošanas procesu arī attiecībā uz kolēģi. Uhh, šodien būs laba diena!!!… Ne tikai, notiek vēl kas… Kas? Pamēģini  arī Tu, tad uzzināsi, ja centīsies no sirds. Te tā ir >>>>>.

Lai Dievs svētī visas, kas šo lūgšanu lietos!  (Esmu atkal un atkal pārliecinājusies, ka, lai gan dažkārt “Viņa plāni ir  neizdibināmi”, Viņam nekad nav vienalga, kas ar mums notiek!” –Vita-

——————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: lūgšana, piedošana, piedošanas lūgšana