Jā, iet visur runa par to, ka viss pasaules ritms ar gadiem paliekot ātrāks, ka dienas skrien arvien nemanāmāk, ka gadalaiki, gadi – viss rit ātrāk…

Bet – kā ir ar mūsu pašu dzīvi? Es te nedomāju dienas, es nedomāju to,ka tikko bija rīts, bet nu jau ir vēla pēcpusdiena. Es runāju par to, ka mēs neko vairs nevaram paspēt un gribu izteikt paradoksu – dzīves ritms skrien un kļūst ātrāks, bet mūsu pašu DZĪVĒ nekas nenotiek jeb notiek palēlinājums un bremze… Mēs bieži vien nespējam izdarīt darbus, realizēt plānus un nevis tamdēļ, ka nav laika, bet gan tamdēļ, ka paši visu atliekam un nevēlamies izdarīt laikā. Vai tā ir?

Populārā tieksme „atlikt uz vēlāku” pastāv gan jauniešu, gan pieaugušo vidū. Ļoti daudzi no mums katru dienu cīnās ar termiņiem un ar nolemtības sajūtu cenšas pēdējā brīdī sagatavoties eksāmenam, pabeigt atskaiti vai noteiktajam datumam projektu…Šī palēlinājuma vai kavēšanās problēma ir lielākā to cilvēku problēma, kuru „niķis” ir jebkādu darbu atlikšana.

Šai problēmai ir vairāki iemesli:

Protams,to vidū ir arī daudzi objektīvi iemesli (salūza printeris, dators, „korķis” ielās) kāpēc kavējas darījumi. Bet galvenais no tiem ir un paliek cilvēciskais faktors (slinkums). Tā vietā, lai izdarītu attiecīgus secinājumus un atbildību par termiņu neievērošanu uzņemtos uz sevis, cilvēks sev kā attaisnojumu izdomā jebkuru „objektīvu” iemeslu.

Domas un maldīgi/melīgi uzskati

Pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas savus darbus un darījumus parasti ir atlikuši, ir attiecīgi maldīgi/melīgi uzskati vai pārliecības (domā nepareizi, tā kā ir izdevīgāk):

• Cilvēks, lai ķertos klāt pie uzdevuma pildīšanas, pārvērtē laika daudzumu un nenovērtē to laika daudzumu, kas būs nepieciešams tā pabeigšanai.

• Cilvēks pārvērtē motivācijas daudzumu (vēlēšanos), kas viņam būs nākotnē, bieži vien cerot, ka, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, nākotnē jeb vēlāk būs vēl vairāk motivēts (būs lielāka vēlēšanās).

• Cilvēks uzskata, ka, lai uzdevuma izpildīšana notiktu veiksmīgi, viņam jābūt pareizā noskaņojumā un,ja viņam šī noskaņojuma vai garastāvokļa nav, tad uzdevums veiksmīgi netiks izpildīts.

Uz kā balstās šī kavēšanās jeb visa palēlinājums

Lielākā daļa cilvēku atliek darbu izpildi tāpēc, ka viņiem raksturīgs perfekcionisms (baidās darbu izpildīt slikti) vai vienkārši nekontrolē savu laiku un spēkus (ir dezorganizēti). Kavēšanās var būt arī uzmanības deficīta sindroma vai citu fizioloģisku problēmu pazīme.

Perfekcionisms

„Labāks ir labā ienaidnieks” – tā ir perfekcionistu devīze. Cilvēkiem ar perfekcionistu nosliecēm piemīt iracionāla domāšana (izdomāt un nerealizēt ģeniālu ideju).

Perfekcionista problēma – tās ir bailes no neveiksmes, bailes kļūdīties, būt notiesātam, bailes „iekrist ar seju dubļos”. Problēmas veidojas tāpēc, ka perfekcionists visu redz tikai divās krāsās – melnā un baltā (vai nu viss vai nekas). Viņa spriedumos ir jūtams „jābūt!” akcents („man jābūt spējīgam to izdarīt!”) Viņš ir kļūdaini pārliecināts, ka veiksme pie citiem cilvēkiem atnāk viegli.

Perfekcionista domāšana veido apburto loku. Pirmkārt, viņš cenšas uzstādīt nesasniedzamus mērķus. Otrkārt, viņš nav spējīgs šos mērķus sasniegt, jo jau no paša sākuma tie nebija reālistiski. Treškārt, lai sasniegtu pilnību, viņš atrodas pastāvīgā spiedienā, kā rezultātā samazinās viņa produktivitāte un efektivitāte. Ceturtkārt, šis cikls perfekcionistu noved pie paškritikas un vainas apziņas, kā rezultātā samazinās pašvērtējums. Tas var izraisīt trauksmi un depresiju.

Bailes

Bailes var būt liels motivators, bet var būt arī vecās, negatīvās pieredze stiprinātājs. Tie cilvēki, kurus vada bailes, visbiežāk izmanto izvairīšanos no problēmām, viņiem piemīt tieksme pagarināt termiņu uz tādu laiku, lai, tam beidzoties, uzdevumam nebūtu vairs nekādas jēgas. Ja cilvēks vairāk tendēts uz izgāšanos, bailēm ir paštendence palielināties.

Vai esi kādreiz dzirdējusi attaisnojumu: „Redzi? Es pat neuzsāku darbu, jo redzēju, ka viss liecina par izgāšanos?” Šāds cilvēks gaida situāciju, ka šādi viņa vārdi būs vietā un jau apzināti neķeras pie darba. Uzdevuma saņemšana-izgāšanās gaidīšana-iekšēja atteikšanās no uzdevuma pildīšanas-pozitīva sava lēmuma apstiprināšanās, jo viss palika pa vecam, ne labāk un arī ne sliktāk. Šis cikls atkārtosies līdz bezgalībai – gan ar neveiksmes bailēm paralizēta studenta dzīvē visa mācību gada garumā, gan pieauguša cilvēka dzīves garumā.

Bailes no neveiksmes negatīvi ietekmē efektivitāti, jo tās, kā likums, balstītas uz emocijām, nevis uz loģiku. Vairums uzdevumu ir balstītas uz loģikas, tai laikā kā vairums kavēšanos, kā likums, balstītas uz emocijām vai dezorganizācijas. Pārvarēt bailes no neveiksmes var apzināti mainot savas pārliecības pret tādām, ka cilvēks spēj būt veiksmīgs, bet veiksmīga darba beigās savu pozitīvo domāšanu nostiprinot ar uzslavu – rezultāts vienmēr būs veiksmīgs.

Dezorganizācija

Dezorganizācija jeb neprasme vadīt sava laika resursus, ir galvenais kavēšanās iemesls. It īpaši tas jūtams studentu vidē, kuriem skolā ļoti labi iemāca trigonometrijas ābeci, bet neiemāca organizācijas iemaņas. Lielākais vairums to cilvēku, kuriem piemīt tendence atlikt sarežģītu lēmumu pieņemšanu, tos aizstāj ar vienkāršiem risinājumiem (piemēram, izvēlas jebkuru mājas darbu izpildi diploma vai kursa darba izpildīšanas vietā). Rezultātā sarežģītākie un svarīgākie uzdevi sāk krāties, to izpildes termiņus jāsāk atlikt un galu galā notiek to atlikšana uz vēlāku.

Steidzamo darbu ieviešana var nopietni dezorganizēt visu tavu iecerēto grafiku, kā rezultātā tu apjuksi un vairs nespēsi saprast, kādi uzdevumi un kādā secībā būtu jārisina.

Plāna dezorganizācija pastiprinās ar dažām maldīgām pārliecībām. Viena no tādām – tie ir lieli gabaldarbi, kurus nedrīkst dalīt. Un,ja uzdevumu nevar atrisināt uzreiz vienā piegājienā, tad pie tā risināšanas nav vērts ķerties vispār. Vēl viena iracionāla pārliecība ir tā, ka katrs jauns uzdevums un iespēja, kas rodas ir jāizskata vispirmām kārtām un tad var atgriezties pie tobrīd aktuālā uzdevuma risināšanas turpinājuma. Tā rezultātā cilvēks sāk „svaidīties”, izsijāt savu uzmanību un rezultātā sevi dezorganizē.

Šī novēršanās no tobrīd galvenā uzdevuma izpildes bieži vien neatstāj laiku šī uzdevuma izpildei vispār, jo „vēl kaut kas…” var būt jebkas. Visa šī dezorganizācija vēl vairāk palēlina mums svarīgu notikumu piepildīšanos un neorganizētību.

Ja tu vēlies, lai tavā dzīvē kaut kas notiktu, lai tavu dzīvi nepārvaldītu sveši seriāli, lai viss notiktu bez stresa un ritmā – tavā ritmā, tu apzinies, ka kaut kas ir jāmaina. Bet, lai mainītu – vispirms tas ir jāgrib.

Ja tu to nevēlies, ja tu tikai to vien dari, kā sūksties, ka viss „krīt no rokām laukā”, ka neko nevar paspēt, ka visi pie visa vainīgi…iespējams, tu esi no tām,kas neko arī mainīt nevēlas, jo tu esi atradusi attaisnojumu tam visam un tev tā ir labi. Bet,ja tu jūties diskomfortā un neapmierināta, ka nevari atrast risinājumu un vēlies šo situāciju mainīt, tad ir daudz vienkāršāk – jāatrod metode, plāns, kā to visu „labot”.

Par dažām idejām šai sakarā – nākamajā reizē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: dezorganizācija, perfekcionisms, slinkums