Savas dzīves 88 gadu laikā Koko Šanele (Coco Chanel) savu vārdu deva gan apģērba stilam, gan kostīmam, Modes namam un smaržām. Nenogurstošā izgudrotāja radīja daudz jauna, bet vispirmām kārtām – jaunu sievieti, kuru līdz viņai neviens nepazina.

Kādreizējā bērnu nama iemītniece uz visiem laikiem ienāca vēsturē un „šanelizēja” visu pasauli! Kā? Viņai bija savas metodes…

Katru rītu Gabriela (Koko) Šanele sāka dzīvot no jauna. Viņa metodiski atbrīvojās no neizdevīgās pagātnes. Katru jaunu dienu viņa izsvītroja no atmiņas visu pagājušās dienas smagumu. Viņas bērnība un jaunības gadi ir tīti miglā. Savu leģendu Koko veidoja pati, izdomājot faktus un jaucot prātus viņas biogrāfiem. Kā lieku smagumu un krāmu, pār bortu Gabriela izmeta vismaz 10 savas dzīves gadus un, to apzinoties, lai cik tas dīvaini, sajuta, ka viņai parādījās arī vairāk laika.

Viņai mazāk gribējās gulēt, viņa auglīgāk sāka domāt. Savam liktenim viņa pierādīja: nākotne nav atkarīga no pagātnes, karjeru var sākt jebkurā dzīves momentā. Viņai bija viegli uz vairākiem gadiem aizvērt savu „bērnu” – modes namu, lai pēc tam – 1971.gadā, kad viņu vairs neviens neņēma vērā, atgriezties biznesā un sasniegt iepriekšējās virsotnes.

Jebkurus šķēršļus savā ceļā Koko izskatīja kā jauna virziena rādītāju. Savas karjeras sākumā viņai nebija tiesības izgatavot „īstu” sieviešu kleitu. Par cik viņa nebija profesionāla šuvēja, viņu varēja saukt pie atbildības par nelikumīgu konkurenci. Tad Šanele sāka radīt kleitas no vīriešu džersijas auduma un uz tā pamata tika radīta vesela bagātība.

Tādā veidā radās viņas kleitas-atklājumi. Radot, Koko nevis izskaistināja, bet vienkāršoja. Savus modeļus viņa nezīmēja un nešuva. Vienkārši ņēma šķēres, lika audumu uz modeles un, kamēr modele nekustoties stāvēja, grieza un sprauda kopā bezformīgo auduma masu, tik ilgi un tik daudz, līdz radās ģeniāls siluets.

Vienreiz Koko mājās aizdegās gāzes balons un nodedzināja viņas cirtas. Tad novatore nogrieza savas bizes un lepni izgāja „cilvēkos”. Tā 1917.gadā radās jauna mode – īss matu griezums sievietēm. Līdz Šaneles negadījumam dāmām bija pienākums būt garmatainām.

Savā dzīvē Šanele gadījuma cilvēkus neielaida, tāpēc ar viņu nekad nekas pēkšņi neatgadījās. Kritērijs bija pavisam elementārs: viņa smalki juta tos, kam nepatika un no tādiem gāja prom. Viņas draugi bija Dalī, Kokto, Pikaso, Djagiļevs, Stravinskis.

Koko skolotāja bija mīlestība. Viņas mīļākie bija viņas universitātes. Caur neredzamiem mīlas kanāliem viņa bez apstājas „pumpēja” uz sevi savu vīriešu zināšanas un prasmes. Dzejnieks Pjērs Reverdi, pārspējušais Eluāru, Pols Iribs, karikatūrists, politiķis un izdevējs, hercogs Vestminsterskis, bagātākais cilvēks pasaulē, lielais kņazs Dmitrijs. Katrs no viņiem bija personība. Bet Koko uz laiku kļuva par koppapīru. Zirgu jāšanu, austeru baudīšanu, angļu valodu, tenisa spēli, lapsu un meža kuiļu medības, zvejošanu, avīžu izdošanu viņa apguva pilnībā.

Pateicoties katram viņas vīrietim, kaut kas jauns tika ieviests gan sieviešu modē, gan katrā viņas centienā. Viņa nebija ķīmiķis, viņa nebija parfimērs. Bet, pateicoties kņazam Dmitrijam, viņa iepazinās ar izcilu speciālistu, krievu cara galma darbinieku Ernestu Bo. Bo Šanelei deva savas unikālās parfimēra zināšanas. Koko ošņāja, izvēlējās, un pati (bez viņas nekas nebūtu izdevies!) apstājās pie „Chanel Nr.5” smaržu formulas, kura sastāvēja no 80 indegrientiem. Pirmo reizi pasaulē parādījās nevis konkrēts, ātri gaistošs ziedu aromāts, bet gan abstrakts, noturīgs aromāts, kas pasauli iekaro joprojām.

Viņa paradoksu padarīja par dzīves stilu un sava talanta virzītājspēku. Līdz viņai melnā krāsa tika uzskatīta par nabadzības un sēru krāsu. Melnu apģērbu sievietes bez iemesla nedrīkstēja nēsāt. Šanele melno krāsu pasludināja par populāru un greznu. Piecu gadu laikā viņa radīja tikai melnus tērpus, un viņas „drūmās” kleitas tika pārdotas kā bulciņas ar pildījumu – mazu, baltu apkaklīti un aprocēm. Ar Šaneli sākās arī baltās sieviešu pidžamas. Patiesībā….Šanele „aplaupīja” vīriešus – sieviešu modē ieviesa žaketes, blūzes ar kaklasaitēm, aproču pogas un hūtes.

Neatkarība bija Šaneles dzīves aksioma. Vēl esot ar pirmo savu vīrieti, Šanele atklāja brīvību, ko sniedz nauda, ja tu kalpo nevis tai, bet tā kalpo tev. Draugi grezni dzīvoja uz viņas rēķina, bet Koko sedza viņu lielos parādus.

Tas bija viņas princips – maksāt, lai aizmirstu, ka par viņu kāds cits kādreiz maksāja. Ar naudas palīdzību viņa uzvarēja savu kautrīgumu. Kolosālie ienākumi dāvāja viņai pārliecību un spēju runāt publiski.

Ārējais skaistums ir sievietes panākumu daļa. Jo vecāka ir dāma, jo viņai svarīgāk būt skaistai. Šanele teica: „20 gadu vecumā tev seju dod daba, 30 – to veido dzīve, bet 50 gadu vecumā tev tā jānopelna pašai…Nekas tā nenovecina sievieti kā centieni izskatīties jaunākai. Pēc 50 neviens vairs nav jauns. Bet es pazīstu 50-gadīgas sievietes, kuras ir daudz pievilcīgākas, par ¾ daļām slikti koptu jaunu sieviešu”.

Pati Šanele bija līdzīga mūžīgam, starojošam pusaudzim. Visu mūžu viņas svars bija tāds pats, kāds bija 20 gadu vecumā. Un vēl: dāmām viņa deva ne tikai jaunu stilu, bet arī jaunu seju – „ar alnēna grāciju apveltīta, dumpīga bāreņa sejiņu”. Gadsimta laikā tikai 2-3 reizes parādās nestandarta tipa sejas, kuras pēkšņi aizēno atzītās skaistules un…ievieš pavisam jaunu skaistuma kanonu. Šanele bija no tādām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: Coco Chanel, Koko Šanele, mazā melnā kleitiņa, stils