Kāpēc mums šodien arvien retāk izdodas piedzīvot patiesas, spilgtas, asas izjūtas un seksuālo tieksmi? Viss kaut kā ir mainījies…Kad mēs bijām jauni, likās, ka gan laika bija vairāk, gan attiecības patiesākas, izjūtas asākas, viss tāds īstāks…

Meklējot gudru cilvēku domas par šo jautājumu, interneta ārēs uzgāju interesantu interviju ar Krievijas seksologu Juriju Prokopenko. Domāju, ka šis dialogs būs interesants daudziem un daudzām.

Jautājums: Mūsu vienaudži arvien biežāk sūkstās par seksuālās tieksmes trūkumu. Kā Jūs domājat – kur ir problēma?

Jurijs Prokopenko: Viens no iemesliem – mūsu atsvešinātība vienam no otra. Tieksme pēc otra cilvēka rodas tad, kad mēs ar viņu tiekamies, izjūtam viņa pievilcību. Bet mēs taču nesatiekamies, mēs dzīvojam katrs par sevi. Kādreiz bija dejas, kurās dalībnieki ieslīgst vienā ritmā, pieskaroties viens pie otra, pielāgojoties. Tas bija sava veida saderības tests. Ja mums kopā ir labi dejojot, tas nozīmē, ka mēs varam mēģināt arī daudz tuvākas attiecības. Bet mūsdienu dejās neviens nevienam nepielāgojas, katrs par sevi… Tās ir vientuļo dejas. Mums nerodas noskaņojums vienam pret otru.

Jautājums: Jūs teicāt „viens no iemesliem”. Un kādi vēl?

Jurijs Prokopenko: Emociju racionalizācija. Mēs bieži vien pat neievērojam, ka mēs cenšamies jūtas iznicināt to vietā izmantojot zināšanas un prātojumus. Pirms simts gadiem dāma varēja pakratīt sirdi: „Es mīlu vienu, bet man patīk arī otrs, bet trešais ir iemīlējies manī… ko man darīt?” Šodien sieviete saka tā: „Es neizjūtu orgasmu. Kādu pozu man izmēģināt vēl?” Mēs esam sajaukuši terminus un tā vietā, lai runātu par mīlestību, mēs cenšamies apgūt seksa tehniku.

Jautājums: Vai tad vēlēšanās iemācīties – tas ir slikti?

J.P: Pati par sevi vēlēšanās mācīties ir brīnišķīga, tikai ir svarīgi saprast, ko tad mēs apgūstam. To, kas ir racionāls, var aprakstīt, bet pēc tam pēc šī apraksta iemācīties. Bet emocionālo uztveri ar šīm pašām metodēm nav iespējams iemācīties – tas ir jāapgūst ar savu ķermeni, savu piemēru.

Mūsu civilizācija ir tehnogēna un uz vienām emocijām to ne uzbūvēt, ne izdzīvot tajā. Un mēs pamazām pierodam, ka visam klāt tiek pievienota instrukcija, pat mums pašiem. Mums rodas prasības pēc instrukcijām: „Pieci soļi, lai iegūtu veselību”. Pildām pirmo punktu, otro, iegūstam garantētu rezultātu. „7 soļi laba garastāvokļa iegūšanai”. Tā vietā, lai pārdzīvotu, raizētos un šajos pārdzīvojumos atgūtu savas jūtas un pašam sevi, es sev saku priekšā: te man ir jāsagrib, šite ir jāparaud, bet te man ir jāiemīlas… Protams, visa tā rezultātā tiek nogalinātas visas dzīvās emocijas un vēlmes, tostarp.

Jautājums: Bet kā tad atdzīvināt?

J.P.: Lai mēs spētu brīvi izpaust savas emocijas, ir jāatbrīvojas no racionālā. Tiklīdz mēs uzstādām sev konkrētu mērķi, mēs pārstājam just un sākam vērtēt – sevi, partneri, iespējas – bet tas viss ir intelektuālās darbības. Vēlme pazūd. Sākas darbs.

Jautājums: Respektīvi, lai rastos vēlme ir jāpārstāj par to domāt?

J.P.: Jā. Jāpārtrauc pārbaudīt, vai tā ir te. Pārstāt sapņot par erekciju. Atteikties no šīm domām. Var vienoties ar partneri par to, ka šoreiz jums būs tikai glāsti, maigošanās, kopā būšana, bez tālākā. Un – maigoties, glāstīties, runāt vienam ar otru, kopā smieties, dažādus atgadījumus stāstīt, dejot, uz dīvāna vārtīties, rokās turoties, staigāt pa ielām, iepazīt vienam otru.

Jo – ja nav vēlēšanās sarunāties un vienam par otru vairāk uzzināt, tad nebūs arī seksuālās vēlmes. Un nevajag! Mēs taču neesam mehānismi: nospiedi podziņu „starts” un viss notiks kad vien vajag un ar ko vien vajag. Mēs esam dzīvi un mēs izvēlamies – mums viens var derēt, bet otrs nē.

Mums ir jābūt interesei par otru un arī pašiem par sevi jāieinteresē – bet nevis lai mums „BŪTU”, bet nesavtīgi, bez apzināta mērķa vai nodoma. Tad arī satraukums atkāpsies: „Un, ja nu nesanāks?” – mēs taču nezinām iepriekš kas mums sanāks: varbūt tas, varbūt šitas. Mēs esam brīvi, mēs sekojam savām jūtām un sava partnera jūtām un atbildam uz tām atkarībā no situācijas un mēs nesekojam instrukcijām „dari punktu Nr.1 un tagad dari Nr.2”. Un neuztraucamies , ka darām kaut ko „ne tā”. Jo etalons nepastāv, nav parauga, mūsu gadījums ir unikāls, mūsu partneris ir neatkārtojams – tāpat kā šis mirklis, kurā mēs abi atrodamies.

Jautājums: Vai hormonu līmenis ietekmē seksuālo vēlmi?

J.P.: Nē. Vīrietim 80 gadu vecumā hormonu līmenis ir krietni zemāks, nekā viņam tas bija 40 gados un vēl jo vairāk 25. Bet, ja vīrietim ir uz viņu noskaņota partnere, viņam ar šo sievieti var būt seksuālas attiecības. Un, kad sieviete saka, ka neizjūt uzbudinājumu – tad gandrīz vienmēr tās ir partneru attiecību problēmas: vai nu viņa nespēj atslēgties no rūpēm vai arī viņš viņai nav piemērots. Var traucēt arī dažādas psiholoģiskas problēmas: stress, depresija, zems pašvērtējums, aizspriedumi, bailes.

Materiāla avots: psychologies.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības, attiecības ar vīrieti, jūtas, prāts