„Kungs māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi mantojam.”

– tā mācīja Mozus.

Tuvojas Jēzus augšāmcelšanās diena. Kas ir šī diena mums? Vai mēs, lielākā daļa to neesam aizmirsuši? Kā var tā prast aizmirst svarīgāko dienu pasaules pastāvēšanas laikā? Kas ar mums notika šo dažu tūkstošu gadu posmā?

Ja Tu necienīsi savu māti un tēvu, tavi bērni necienīs tevi… Un te nu, laikam, vairs nav par ko brīnīties – mēs esam piemirsuši savu Tēvu (Dievu) un mūsu bērni un mazbērni vairs neciena mūs – runā pretī, nedzird ko sakām, ignorē mūs – gluži kā mēs.

Jā. Mēs visi dzīvojam tā, it kā nekad nemirtu un nealktu dzīvot Mūžībā. Bet mēs, dzīvodami uz šīs zemes, rakstam savas dzīves grāmatu. Rakstām, pat neaizdomājoties, cik bieži vien mēs pieķēpājam tās lappuses… Mēs paši to darām – ar savām domām, ar saviem darbiem, ar saviem vārdiem, ar savu nemīlestību, ar naidu, dusmām, mazticību. Mēs dzīvojam nevis otram, bet SEV. Mēs to visu bieži vien aizmirstam un tāpēc daudziem mums dzīve vai daļa tās paiet pavirši, ar pieķēpātām lappusēm. Bet grāmata pildās…

Bet Dievs ir labs un žēlīgs. Viņš mums dod iespēju vienmēr, neskatoties ne uz ko, kaut vai pēdējā dzīves mirklī sākt visu no jauna. Kā var sākt pēdējā dzīves mirklī visu no jauna? Var. Jo tad tikai viss sākas. Varbūt tu lasi šīs rindiņas un uztver ar smaidu. Nekas, varbūt, ja ne šodien, tad rīt tu mani sapratīsi…

Ja mēs pieņemsim Jēzus nāvi pie Krusta, mums nekad nebūs jābaidās no nāves. Tā ir tikai īss, garām skrejošs mirklis no šīs pasaules uz mūsu Tēva valstību. Ja mēs baidāmies no nāves, mēs noliedzam Dieva žēlsirdību, tas nozīmē, ka mēs neticam, ka Viņš glābs katru dvēseli, kas Viņu atzīs un Viņam lūgs grēku piedošanu. Dievs izveidoja dvēseli un tā eksistē mūžīgi. Un tieši tāpēc mums jāpadomā – kā mēs pavadām savas dienas uz zemes.

Tāpēc mans aicinājums šajās Lieldienās mazāk uzmanības pievērst ēdienu skaitam uz galda un olu skaistumam, cik domām par to, kur esam šobrīd, par to kā mēs dzīvojam – nē, ne par to CIK daudz esam sasnieguši, cik naudas nopelnījuši, bet gan par to, kāda ir mūsu dzīves grāmata, kādas ir tās lappuses, cik bieži tajās ir punktu, atstarpju, daudzpunktu un komatu un tukšu laukumu un, ja tās mums nepatīk, tad nākamās censties piepildīt ar rūpību un mīlestību.

Protams, ka šajās dienās ir jāsakārto māja, ja ir iespēja, jāpagatavo kāds gardāks ēdiens, bet lai tas atiet otrajā plānā. Galu galā – to visu mēs darām gadu no gada un ārēji jau nekas nemainās, visām pārmaiņām šajās dienās jānotiek mūsos iekšā.

Pavadīsim šīs dažas atlikušās dienas līdz Lieldienām klusumā, mierā, nekritizēsim, nedomāsim sliktu, nemānīsim un neaprunāsim. Pavadīsim šo laiku vairāk vientulībā ar savām domām. Atcerēsimies pagājušo gadu, novērtēsim savu rīcību un tās iemeslus. Aiziesim uz dievkalpojumu, izsūdzēsim grēkus un lūgsimies.

Tas ir labākais laiks ielūkoties savā sirdī – vai tajā mīt mīlestība? Vai tava sirds spēj būt atvērta otram cilvēkam? Kāds pareizticīgais ir devis šādu padomu: „Kad tu brauc metro (vai tirdzniecības centros) uz eskalatora, pārbaudi sevi, vai tu spēj mīlēt vai ne. Kad tu lūkojies uz tiem, kas brauc otrpus, tev pretim un tev šīs sejas riebjas – tas nozīmē, ka visas tavas dvēseles poras ir aizsērējušas un mīlestības jūtas tevī atrodas embrija stāvoklī”.

Pirmā mīlestības reakcija ir labsirdība. Atvērts cilvēks redz citos skaistumu, nenosoda, bet gan izturas pret cilvēkiem ar sapratni. Ak, cik viegli ir spriest par citiem! Un ak, cik grūti atzīt savas kļūdas – nē, ne kļūdas, bet gan grēkus!

Daudzus gadus atpakaļ trešdien Jēzus tika nodots. Pirms daudziem gadiem, ceturtdien pēdējo reizi viņš pusdienoja kopā ar saviem mācekļiem un mazgāja viņiem kājas, parādot savu pazemību. Piektdienas vakarā viņš tika sists krustā. Mēs šajā dienā ejam uz veikaliem un piepildām savus ledusskapjus. Un, kad mūsu grēku smagums bija uzkrauts uz Viņa pleciem, viņš teica: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?” Mēs šajā laikā krāsojam olas, tāpēc ka esam pārliecināti, ka Svētdiena noteikti pienāks.

Aiziesim šonedēļ uz dievkalpojumu. Sekosim savām emocijām, neaizvainosim nevienu, nenosodīsim, nestresosim lieki. Veltīsim laiku saviem tuviniekiem. Varbūt aizbrauksim pie saviem mīļajiem, vai vienkārši apsēdīsimies un parunāsimies. Ja esam vieni, noskatīsimies kādu labu filmu.

Ja esi ko solījis, bet neizdarīji, izdari to. Ja ir parādi vai aizvainojumi uz otru, lūdz piedošanu. Ja kāds aizvainojis tevi, piedod viņam. Noņem šo smagumu no savas sirds.

Mazāk pļāpā pa telefonu, mazāk saraksties internetā, sociālajos tīklos. Labāk paesi vienatnē ar sevi.

Izdari kādu labu dabu – palīdzi kādam ar naudu vai veltot savu laiku. Galvenais atbalsti to, kam nepieciešama palīdzība – kaut vai ar smaidu vai labu vārdu. Pamēģini parūpēties ne par sevi, bet par citiem. Varbūt drīz tā kļūs par tavas sirds un dvēseles nepieciešamību?

Un neskatoties uz to visu, kā mēs dzīvojam, kā rīkojamies, Dievs mīl mūs katru. Viņš vēlas mūs pacelt garā, noslaucīt mūsu asaras, no sirds izraidīt visas mūsu bailes. Tāpēc nolieksim galvu uz Viņa pleca un kā dēls vai meita Tēvam pateiksim „Dievs, piedod man grēciniekam!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: Jēzus, Lieldienas, ticība, žēlastība