Bieži vien mums nākas būt par mazu tās komandas daļu, kas mums ir apkārt, nodarboties ar kopēju lietu un, atbalstoties uz kāda pleca, vienlaikus sajust savu nepieciešamību un vērtību.

Cilvēki viens otram ir vajadzīgi – darbā, mājās, ģimenē, draugu lokā – tā ir vieglāk izdzīvot.

Vienam pašam ir grūti gan kalnus gāzt, gan korporāciju uzbūvēt…tāpēc mūsu būtības daļa tiecas pielāgoties apkārtējiem, liekot to darīt mums tamdēļ, lai mēs būtu pieņemti „barā”. Tai pašā laikā, otra mūsu „es” daļa alkst pavisam pēc cita – pašrealizācijas. Katrs gribētu realizēt savas vēlmes, sapņus, sasniegt to, ko pelna.

Gadās, ka cilvēki (daži) dzīvo iegremdējušies savā personīgajā pasaulē, neievērojot apkārt neko un nevienu. Ar tādiem cilvēkiem kontaktēties ir grūti. Un ir citi – cilvēki, kas pārlieku uzmanību veltī ārējiem apstākļiem. Visa viņu uzvedība ir caurausta ar vēlēšanos patikt un nopelnīt uzslavu. Tādi cilvēki ļoti bieži zaudē savu individualitāti, panākdami tikai to vien, ka pielāgojas tam, kas viņiem ir apkārt un vairāk neko arī neredz.

Ir viens tāds izdzīvošanas paņēmiens: dzīvot pēc hameleonu principa. Tas ir dzīvnieks, kas maina krāsu, saplūstot ar apkārtni un, pateicoties tam, arī izdzīvo.

Cik cilvēku, tik raksturu, tik pasaules redzējumu. Dažiem cilvēkiem ir spējas jebkuru diskusiju momentā pārvērst konfliktā. Tādiem vissvarīgākais ir gūt virsroku. Citi, tieši otrādi, nekad neriskē izteikt savu viedokli (pat, ja tāds viņiem ir). Tādi vienmēr piekrītot māj ar galvu un vēlas tikai vienu – nestrīdēties. Bet ne mazsvarīgi ir atcerēties: gan vienus, gan otrus apkārtējie īpaši neciena.

Īstie hameleoni rīkojas savādāk

Pateicoties savām spējām, hameleons var ne tikai paslēpties no briesmām, bet arī izvēlēties pareizo uzvedības paņēmienu pret apkārtējiem – viņa nokrāsa rāda vai viņš ir mierīgs vai dusmīgs. Tas ir hameleoniem.

Savukārt, cilvēkiem ir nepieciešams pielāgoties sarunas biedra „vilnim” un notvert viņa jūtu nokrāsu. Kā to panākt? Uzmanīgi klausies un vēro, atturoties no pārsteidzīgiem lēmumiem. Pajautā sev: kas mani uztrauc, ko vēlos, ko esmu gatava ziedot? Un, jo skaidrāk tu to visu nodefinēsi, jo vieglāk būs veidot dialogu un iegūt vēlamo.

Ar savām ļoti mazajām ķepiņām hameleons prot veikli un ātri uzrāpties lielā augstumā. Pie tam, apvijot savu asti ap zariem, brīnišķīgi noturēt līdzsvaru. Katrs (gandrīz katrs) cilvēks cenšas savā dzīvē kaut ko sasniegt un sasniegt pēc iespējas ātrāk. Bet ne katrs ņem vērā to, ka sasniegt vēlamo var tikai tad, ja tev ir drošs atbalsts – personīgais iekšējais kodols un tev apkārt esošais. Bez radu, draugu atbalsta nokļūt virsotnē ir ļoti sarežģīti (dažreiz un visbiežāk neiespējami).

Daudzi uzskata, ka dzīvē kaut ko var sasniegt tikai tad, ja dara visu ātri un vienlaicīgi. Tāda domāšana nav pareiza. Zinātnieki ir pierādījuši: ja cilvēks koncentrējas vairāk kā uz vienu uzdevumu, rezultāti ļoti pazeminās, nemaz nerunājot par darba kvalitāti. Vēl vairāk – tas, kurš tādā trakā tempā dzīvo ilgu laiku, agri vai vēlu neiztur: pārslodzes un noguruma rezultātā cilvēks „izdeg”.

Palūkosimies kā rīkojas hameleons? Kā zināms, hameleons dzīvo citā dzīves ritmā. Viņš mierīgi, bez jebkāda stresa un steigas, ložņā pa kokiem. Bet, tai pašā laikā, ja viņa redzes laukā nokļūst muša, viņš sakoncentrējas tikai uz to un momentā izšauj savu mēli, tā dabūjot medījumu.

Tāpēc:

– Tev jārīkojas secīgi;

– Uzliktie uzdevumi jāpilda pakāpeniski, vienu aiz otra;

– Neķerties pie visa un uzreiz, savus spēkus tērējot liekai skriešanai;

– Būt gatavai nepieciešamības gadījumā izmantot savu enerģiju mērķtiecīgi un zibenīgi;

– pamīšus mainīt savu ritmu un darbības straujumu.

Un tikai tad tu paspēsi izdarīt daudz, jutīsies komfortabli un atradīsi laiku arī atpūtai.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības, izdzīvošana, pielāgoties dzīvei