Ja vien mēs zinātu precīzu savas pēdējās dzīves dienas datumu… – kā mēs dzīvotu? Es domāju, ka citādāk.

Lai vai cik tālu vai tuvu šis datums būtu redzams kalendārā, savu attieksmi pret laiku mēs noteikti mainītu kardināli. Izturētos pret to daudz uzmanīgāk, saudzīgāk. Pat, ja zinātu, ka mums vēl pusgadsimts priekšā.

Tas, ka mēs nezinām savas nāves dienas datumu, rada bezgalīgas dzīves ilūziju. Ar prātu mēs saprotam, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, bet dzīvojam tā, it kā šis „vēlu” nepienāks nekad.

Mēs nedāvājam siltumu saviem tuviniekiem un sildām ar komplimentiem svešus cilvēkus. Tikai tāpēc, ka mums patīk radīt labu iespaidu. Ar tiem, kas mūs nepazīst, tas ir viegli. Tas ir daudz vieglāk, nekā ar tiem, uz kuriem esam klieguši, kuriem esam melojuši, kurus esam krāpuši un, kurus esam pievīluši.

Mēs tērējam savus spēkus, lai izliktos, ka esam labi, tā vietā, lai tādi vienkārši būtu. Baidoties no vientulības, mēs dzīvojam ar tiem, ar kuriem nejūtamies laimīgi.

Mēs uztraucamies par to, kas savu aktualitāti zaudēs jau pēc nedēļas. Mēs tonnām pērkam lietas, kuras jau rīt mums būs kauns izmantot, jo nebūs vairs modē un „modeļi” būs jau novecojuši. Rīt šīs lietas mūs jau tracinās.

Mēs par daudz ko sapņojam, bet mīdāmies uz vietas. Mēs netiecamies piepildīt savus sapņus un ierobežojam sevi tikai ar sarunām par tiem.

Mēs dusmojamies, uztraucamies, skumstam. Mēs neuzticamies pat paši sev.

Mēs no daudz kā baidāmies, kaut arī baidīties ir jēga tikai no viena: šo dzīvi nodzīvot bezjēdzīgi.

Un nākas secināt, ka vienīgais, uz ko šai dzīvē būtu jātiecas, ir prieks un mīlestība.

Dariet sev labu. Dariet labu visiem, kas ir ap jums. Priecājieties. Priecējiet. Sasildiet sevi no iekšienes un tā sasildīsiet visu, kas ir ap jums.

Dzīvosim mīlestībā. Viss pārējais ir pārejošs un niecība.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: par dzīvi, par mīlestību, pārdomas par dzīvi