“Mīļo meitiņ! Pienāks diena, kad es būšu veca – un tad esi pacietīga, un mēģini mani saprast. Ja es nosmērēšos ar ēdienu, ja nevarēšu apģērbties bez tavas palīdzības, esi pacietīga. Atcerēsimies, cik daudzas stundas es pavadīju, kad to mācīju tev.

Ja, runājot ar tevi, es tūkstoš reižu atkārtošu vienu un to pašu – nepārtrauc mani, uzklausi. Kad tu biji maziņa, lai tu aizmigtu, man tūkstošiem reižu nācās lasīt vienu un to pašu pasaku.

Kad tu redzēsi, ka es neko nesaprotu no jaunajām tehnoloģijām – dod man laiku un neskaties uz mani ar smīnu. Es tik daudz esmu iemācījusi tev: kā pareizi ēst, kā skaisti ģērbties, kā tikt galā ar dzīves nedienām.

Ja kādā brīdī es kaut ko aizmirsīšu vai zaudēšu mūsu sarunas pavedienu – dod man laiku, lai atcerētos. Bet, ja man tā arī neizdosies, nepārdzīvo. Jo galu galā, pats galvenais, nav tas, ko es saku, bet gan tas, ka es varu būt kopā ar tevi, tas, ka tu manī klausies.

Ja pēkšņi es zaudēšu apetīti, neliec man ēst. Es pati zinu, kad man ir jāpaēd un kad – nē. Ja nogurušās kājas atteiks man kalpot – sniedz man roku, jo es tev sniedzu savējo, kad tu spēri savus pirmos soļus.

Un, ja kādu dienu es tev pateikšu, ka vairs negribu dzīvot un, ka gribu mirt – nedusmojies uz mani. Kādreiz tu mani sapratīsi.

Redzot to, kā es novecoju, neskumsti, nedusmojies, nejūties bezspēcīga. Tev jābūt man blakus, jācenšas mani saprast un man jāpalīdz – kā es tev palīdzēju, kad tu tikko sāki savu dzīvi. Palīdzi man doties tālāk, palīdzi man pabeigt savu ceļu ar mīlestību un pacietību. Par to es tevi apbalvošu ar savu smaidu un bezgalīgo mīlestību, kas nekad nav izsīkusi. Es mīlu tevi, mana mīļā meitiņa! “

Tags: mātes un meitas attiecības