“Ko lai Tev dāvina Dzimšanas dienā, Jēzu? Es jau zinu – savu sirdi, neko mazāku, savu mīlestību, neko mazāk karstu, savu ticību, neko nevērtīgāku. 
Bet mēs varam Tev dot vienīgi to, kas mums ir no Tevis, Jēzu. Un Tu dod dāsni. Tik dāsni, ka patiešām esi gatavs ielikt dāvanā pats sevi.

Es nojaušu, ko mēs, pilnīgi visi, neatkarīgi ne no ādas krāsas, ne dzimuma, ne maka biezuma vai šķīvja dziļuma, tik ļoti gribētu saņemt… To, lai mūsu sirds ir priecīgāka, mīlošāka un mīlētāka. Lai mūsu mīlestība ir karstāka. Lai mēs prastu mīlēt un saņemt mīlestību. Jā, tieši tik vienkārši. Jo tad itin visas grūtības top vieglas un viss melnums gaišs. Lai mēs prastu mīlēt arī Dievu. Un lai mūsu ticība turpinātu pārsteigt mūs pašus un pasauli ap mums, un liktu tai izbrīnā šūpot galvu: “Joprojām?” Un mēs sauktu pasaulei pretī: JĀ! Sauktu bez vārdiem, sauktu ar to, kā dzīvojam, kā starojam Dieva gaismu un nesam Dieva Vārdu.
Mīļais Dievs, sapurini taču no jauna mūs, pieradušos, un saki no jauna – beidziet iedomāties, ka ir normāli uzlūkot Dievu lopu silē. Beidziet pie tā pierast! Iepletiet acis, iepletiet sirdi un mainiet jel savu pieradušā, pieaugušā, nīgrā cilvēka toni…
Smejieties! Smejieties bērnišķīgi, aizrautīgi un naivi! Sauciet aiz prieka! Dziediet dziesmas!

Gavilējiet kopā ar eņģeļiem, ganiem un zvaigžņu tulkiem!
Jo Dievs mīl cilvēku. Dievs joprojām cilvēku mīl. Dievs joprojām cilvēku mīl tik ļoti, ka ir gatavs pats kļūt par cilvēku, dzimt un raudāt, un tapt guldīts silē, un gaidīt – varbūt šoreiz manu mīlestības vēsti pieņems? Varbūt šoreiz mani, mīlestības pilno, neatstums?
Dievs mīl cilvēku. Jēzu, dod mums gudrību, kā būt cilvēkiem. Kā būt Dieva mīlētiem un kā atbildēt Tev, cilvēktapušais Dievs, Dzimšanas dienā dāvinot savu sirdi, neko mazāku, savu mīlestību, neko mazāk karstu, un savu ticību, neko ne­vērtīgāku.”

Aija Balode

Avots: mieramtuvu.lv

Tags: Jēzus, pateicība Jēzum, Ziemassvētki