Un lai visa pasaule pagaida…
Ja tevi ir pārņēmusi sajūta, ka visi no tevis kaut ko grib, ka vesela kaudze neizdarīto darbu signalizē „izdari mani!”, apkārtējie atgādina par dotajiem solījumiem, bet, skatoties uz eglīti, tu atceries tikai to, ka dāvanas visiem vēl nav nopirktas utt.utt. – tad zini, risinājums ir!
Attiecības ar laiku. Kā vienoties?
Pat, ja gribas ieslēgties mājās un „lai viss atrisinās pats no sevis” (starp citu, arī tā var notikt – dažas lietas nudien var atrisināties pašas no sevis).
Bet risinājums ir tajā, ka laiks ir elastīgs un pakļaujas mums, bet tikai tad, ja mēs protam ar to vienoties un protam ar to veidot attiecības.
Tev noteikti ir bijis tā, ka kaut kādā nesaprotamā veidā tu vienā dienā padarīji tik daudz, ka nemaz uz kaut ko tādu necerēji. Vai vēl vairāk – stundas laikā paspēji pat neiespējamo. Vai pat dažu minūšu laikā.
Un noslēpums ir tajā, ka ir jāprot apzināti savu tempu palēnināt un apzināti sākt ātruma uzņemšanu. Ja tu visu laiku tikai uzņemsi ātrumu, tad pastāv risks zaudēt spēkus daudz ātrāk nekā to drīkstētu atļauties.
Bet, ja tu sāksi apzināti tempu palēnināt, piemēram, dosi iespēju sev 15 min. atpūsties, atjaunot spēkus un šajās minūtēs spēsi maksimāli atpūsties, tad turpmāk tavi spēki sāks atkal pieaugt.
Ievies savā dzīvē paradumu radīt šādus atpūtas un tempa samazināšanas periodus, kurus tu varētu nosaukt „Un lai visa pasaule pagaida!” Un tā tiešām pagaidīs, nekur tā neliksies. Tā pagaidīs kopā ar visiem vēl nepadarītajiem darbiem un pienākumiem. Toties pēc tam vairosies gan tava enerģija, gan gandarījums par padarīto.
Atrasties dotajā brīdī
Vēl viens svarīgs padoms, it sevišķi mums, sievietēm – tā ir spēja atrasties dotajā brīdī.
Šai sakarā ir kāds sens stāsts.
Kāds skolnieks jautā savam meistaram:
„Meistar, kā darbībā ieviest apgaismību? Kā to praktizēt ikdienā?”
„Ar to, ka tu ēd un guli”, atbild meistars.
„Bet, meistar, katrs cilvēks ēd un katrs cilvēks guļ”.
„Bet ne katrs ēd, kad viņš ēd, un ne katrs guļ, kad viņš guļ”.
No šī stāsta ir radies arī šis senais teiciens: „Kad es ēdu, es ēdu, kad es guļu, es guļu”.
Es neaicinu tevi dzīvot šādi visu laiku, jo loģiski, mūsdienās, diemžēl, tas nav vairs 100% iespējams. Mūsu prātos bieži vien vienlaicīgi ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne… Gan padarītais, gan šobrīd darāmais, gan tas, kas vēl būs jāpadara… Bet šad tad, atļauj sev dzīvot te un tagad. Un tad, kad tavā dzīvē iespīd saules stariņš, priecājies un baudi to cik vien ilgi spēj!
Uz tikšanos tepatās,
Aija
Interesanti raksti :
Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzi ...
Šī multfilma ir balstīta uz seno stāstu par badu un par viens otra atbalstu. Tā māca mūs, ka tad, kad mēs cīnāmies, lai pabarotu tikai s ...
Jā, šādu situāciju mēs pazīstam visas: pulkstenis rāda pāri pusnaktij, būtu sen jau jāguļ, bet nekas nesanāk. Un viss ir tikai tāpēc, ka milzī ...
Vai tev gadās tā, ka viss ir apnicis, ka dzīve ir kļuvusi vienveidīga un garlaicīga? Darbs-mājas, mājas-darbs un dažas patīkamas un krāsainas ...
Patiesībā, vienam mūsu dzīves procentam ir nejauks ieradums mūs pārsteigt pēkšņi. Mēs visi ciešam no kāda "pēkšņi" sindroma. ...
Ko citi saka: