Jaunu nedēļu sākam ar jauku ziņu – mūsu nelielajai buduāra komandai ir pievienojusies vēl viena jauka sieviete “vecumā ap un pēc 40”.  Cik tas ir brīnišķīgs brīdis cilvēka dzīvē kad tu saproti, jūti un gribi dalīties – ar prasmēm, zināšanām, savu pieredzes bagāžu. Ka tu ne tikai vienkārši gribi dzīvot savu dzīvi pierastajā ritumā, bet gribi jaunas notikumus, satikt jaunus cilvēkus, būt noderīga. Tieši tāpēc man uzrakstīja Inta. Un šī ir viņas pirmā publikācija. Inta rakstīs,  “par nopietnu lietu” jeb īsāk sakot par sievieti un auto, par sievieti uz ceļa, par ceļu satiksmes drošību, jo kad Inta man uzrakstīja pirmo vēstuli, viņas vārdi bija sekojoši: “Ņemot vērā, ka sievietes ap un pēc 40 brauc arī ar auto, varbūt varu būt viņām noderīga ar savu padomu un izpalīdzēt grūtā brīdī.” Tātad – droši viņai varat rakstīt un lūgt arī padomus

———–

Tas bija jauks pavasara rīts! Kā parasti no rītas piecēlos, taisījos uz darbu, modināju vecāko meitu uz skolu, un posu abus mazos bērnus uz bērnudārzu. Priecājos gan par jauko laiku, gan par savu mašīnīti, jo tai bija veikta pavasara apkope, nomainītas ziemas riepas un vēl nomazgāta.

Tā kā lielā meita kavējās teicu, ka nāksies iet uz skolu ar kājām. Paņēmu abus mazos un devos ceļā, lai vestu tos uz bērnudārzu. Piebraucu pie galvenā ceļa, lai paskatītos vai nav mašīnu un redzēju, ka pie pieturas kreisajā pusē piebrauc autobuss un nevienas citas mašīnas aiz tā nav. Tā es visu aprēķināju un, negaidot autobusa aizbraukšanu, veicu pagriezienu pa kreisi. ( Kāpēc pa kreisi nezinu, jo, patiesībā, vajadzēja pa labi.) Tas bija tikai mirklis un es atjēdzos, ka guļu ar galvu uz stūres, mašīna pagriezta pa 180 grādiem, stāv priekšā vēl viena mašīna, un kāda sieviete runā pa telefonu. Tad atjēdzos, ka man aizmugurē ir bērni!!! Paskatījos un tie ar lielām acīm uz mani skatās un prasa vai man viss kārtībā? Jautāju vai viņi nav stipri sasitušies, uz ko viņi man atbildēja, ka nē, bet bija nobijušies, jo es kādu laiku gulēju un nekustējos. Viss man apkārt peldēja un notika kā palēninātā filmā. Sapratu, ka sieviete policiju un ātros būs jau izsaukusi, un man jāzvana bērnu tēvam, lai tas paņem bērnus. Pēc laiciņa atbrauca ātrie, kuri apskatīja bērnus, tiem nekas nebija, bet mani bija jāved uz slimnīcu. Pa to laiku bija atbraucis bērnu tēvs, un uzņēmās visu tālāk nokārtot. Slimnīcā biju 2 vai 3 dienas. Bija viegls smadzeņu satricinājums.

Kāpēc es visu šo rakstu? Tāpēc, ka tajā laikā man nepatika mašīnā piesprādzēties. Biju pārgalvīga un pārliecināta, ka ar mani nekas nenotiks, jo māku braukt utt. Bet… ne jau vienmēr avārija notiek mūsu dēļ. Mēs varam būt pedanti, braukt pēc noteikumiem, bet atradīsies kaut tikai viens, kurš brauc kā grib un viņam nospļauties par pārējiem, un var notikt nelaime. Kāds var mājās vakarā nepārnākt, kādi vecāki var savu bērnu no skolas nesagaidīt un … tālāk pat negribas domāt.

Man noveicās!!! Es dabūju tikai mācību, ka drošība ir galvenais! Kopš tā saulainā un jaukā rīta, bet nelaimīgās dienas es sprādzējos, mani bērni sēžot aizmugurē vienmēr sprādzējas, es nevienu nevedu, ja tas nav piesprādzējies. Gadās, ka kāds gudrinieks man pasaka, ka nesprādzēsies, jo tas viņam nav vajadzīgs, tad es izdaru savu kontrolbremzēšanu – uzņemu ātrumu un strauji nobremzēju, pēc šī manevra neviens vēl nav bijis, kurš nepiesprādzētos.

Cilvēkiem, kuri nepiesprādzējas pirms braukšanas, un tādu ir vēl ļoti daudz, ir katram savs attaisnojums, kāpēc viņš to nedara. Galvenais atcerēties, ka sprādzēties vajag priekš sevis, nevis priekš policista. Policists tevi apturēs un maksimālais, ko izdarīs, uzliks sodu 30 EUR un 1 soda punktu, bet avārijā tevis dēļ var ciest un pat iet bojā cilvēki, un par to tev būs jāmaksā visu atlikušo mūžu.

Tāpēc vienkāršāk un drošāk ir piesprādzēties. Gribu vērst uzmanību īpaši uz vecākiem – jūs vēl ir tik daudz, kuri ļauj bērniem kustēties pa mašīnu nepiesprādzētiem. Ir tik baisi noskatīties, ka vadītājs brauc ar lielu ātrumu un bērni pa aizmugurējo sēdekli dauzās. Pietiek tikai ar vienu mirkli, lai šie bērni vairs nekad nedauzītos, un tu tos vēlāk varētu savākt no mašīnas priekšas. Skan tas briesmīgi, bet stādāties priekšā kā tas izskatās! Tāpat ir aplami uzskatīt, ka jūsu klēpī ir drošāk nekā krēsliņā. Nebūt ne – turot, viņu rokās, jūs apdraudat viņu nogalināt ar savu svaru.

Mans profesionālais ieradums ir vērot, kā cilvēki brauc, vai ir piesprādzēti, ko dara, un ziniet, novērojumi ir pārsteidzoši. Neliegšos, arī es neesmu bez vainas, arī man ir netikumi braucot pie stūres – acu un nagu krāsošana pie luksofora sarkanās gaismas, ēšana un dzeršana, lai ieekonomētu laiku, jo brauciens uz darbu man aizņem 45 – 60 minūtes.

Mīļās dāmas, paskatīsimies apkārt un pavērosim, kā brauc citi un, kā braucam mēs pašas. Varbūt tas liksies sīkums, bet daudzi par šo sīkumu maksā visu atlikušo mūžu…

Uz tikšanos tepatās,

Inta

Tags: drošība uz ceļa, par piesprādzēšanos, sieviete un auto