Lai vai cik tas, varbūt, skan skumji, bet man liekas, ka nav attiecību, kurās pāri nestrīdas. Neiet runa uzreiz par trauku plēšanu, bet lielāki vai mazāki strīdi ik pa laikam gadās katrā ģimenē. Es nezinu, kā ar tiem tiec galā tu, bet, lūk, dažas frāzes, kuras iespējams, ne tikai palīdzēs „nodzēst uzliesmojušo strīdu”, bet attiecības stiprinās vēl vairāk:

„PAŅEMSIM PĀRTRAUKUMU, VĒLREIZ PAR VISU PADOMĀSIM UN KOPĪGI PIEŅEMSIM LĒMUMU.”

Lai apturētu negatīvisma un pretenziju lavīnu, labāk ir apturēt apzināto un neapzināto verbālo vārdu plūsmu, atspringt un padomāt, kāpēc vispār šis strīds tika uzsākts? Varbūt jums abiem vienkārši ir slikts garastāvoklis? Ja tas tā ir, tad pēc pārtraukuma, kad būsiet mazliet nomierinājušies, konflikta iemesls izzudīs pats par sevi.

PADOMĀSIM KOPĀ, KĀ, SAGLABĀJOT MŪSU ATTIECĪBAS, ŠO PROBLĒMU ATRISINĀT?”

Ar šo frāzi tu „nošausi divus zaķus” vienlaicīgi: pirmkārt, tā tu parādi, ka attiecības tev ir pirmajā vietā un negribi ar muļķīgām domstarpībām tās sagraut. Un, otrkārt, lai atrastu kompromisu, esi ar mieru uzklausīt visus pamatotos argumentus.

„LABI, ES SAPROTU TEVI.”

Kad divi cilvēki atrodas agresīvu pārrunu stadijā, katrs vispirms cenšas savam sarunu biedram nodot savējo nostāju: kas nepatika, kādas sajūtas izraisīja situācija utt. Bet patiesībā, ļoti, ļoti svarīgi tobrīd uzklausīt otru pusi, mēģināt viņu saprast, un izturēties pret viņu ar maksimāli iespējamu cieņu. Frāze “Es saprotu tevi” nozīmē, ka esat nonākuši tajā līmenī, kad atlicis ir pavisam nedaudz – izlemt, kā konflikta laikā iegūto informāciju izmantot attiecību uzlabošanai.

„PALĪDZI MAN TEVI SAPRAST.”

Gadās, ka divi cilvēki runā par pilnīgi dažādām lietām, atsakoties uzklausīt viens otru. Ja jūs saprotat, ka jūsu viedokļi atšķiras, palūdz sarunu biedram mierīgi un racionāli izskaidrot, kāpēc viņš domā tā un ne citādi, un to, kas ir izraisījis šādu reakciju. Tas palīdzēs atrisināt konfliktu un padarīt attiecības vēl stiprākas.

„LIEKAS, KA ŠO PROBLĒMU VARĒSIM ATRISINĀT, JO IR TAČU BIJIS VĒL SLIKTĀK!”

Ja jūsu kopdzīves laikā jau ir bijuši smagi pārdzīvojumi, kurus esat pārcietuši kopā, tad viss pārējais ir dzīves sīkumi. Atgādini sev un savam partnerim, ka jūs abi, pirmkārt, esat komanda. Bet komanda vienmēr rīkojas tā, lai savienību saglabātu.

„KĀ TU DOMĀ, KO ES VARĒTU IZDARĪT, LAI SITUĀCIJU UZLABOTU?”

Tava partnera galvā noteikti jau ir rezultāts, ko viņš vēlas sasniegt. Ir svarīgi saprast, ko tad viņš īsti grib: tavu piekrišanu vai kaut kādu rīcību. To uzzinot, tu varēsi saprast, kāpēc šis konflikts bija vispār vajadzīgs, kas no tevis tiek gaidīts un vai tu vari piekāpties.

„PALŪKOSIMIES UZ ŠO PROBLĒMU NO CITAS PUSES.”

Protams, viens no galvenajiem jebkuru attiecību noslēpumiem ir prasme uz jebkuru konfliktu palūkoties no dažādām pusēm. Tu dusmojies, ka tavs vīrs nolēma brīvdienās doties ar draugiem zvejot? Protams, ka tu esi sarūgtināta, jo tu gribēji pabūt divatā, bet no otras puses… tev būs laiks pašai sev! Un tas ir jāizmanto cik vien var maksimāli: satiecies ar draudzenēm, pasēdiet kafejnīcā vai aizej uz skaistumkopšanas salonu, masāžu. Vīrs atbrauks, ieraudzīs tevi skaistu un laimīgu un citreiz, pirms dosies prom, trīs reizes padomās .

KAD ABI BŪSIM TAM GATAVI, PARUNĀSIM PAR TO MIERĪGI.”

Reti kurš var būt mierīgs, ja gaisā vējo draudošas kaislības, no mutes veļas laukā aizvainojoši vārdi, un ir tikai viena vēlēšanās – pierādīt savu taisnību. Ja konflikts ir kļuvis par kaujas lauku, labāk norimt, un turpināt sarunu nākamajā dienā.

PĀRSTĀSIM STRĪDĒTIES ŠAJĀ PAŠĀ MIRKLĪ.

Savstarpēji aizvainojumi, kliedzieni un asaras situāciju tikai pasliktina. Ja strīda partnerim piedāvāsi apstāties, tu ieņemsi saprātīga cilvēka pozīciju. Ir gadījumi, kad nav jēgas censties saprast, kuram taisnība, bet kuram nē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir divi dzīves likumi, kas vīrieša un sievietes attiecībās ir ļoti svarīgi. Tie der gan vienam, gan otram. Bet tiem, kuri tos nezina, ir lemts tērēt laiku un nervus nepareizajiem cilvēkiem.

Pirmais noteikums. Attiecībās ir jābūt viegli. Viegli jābūt jau no paša sākuma. Jau no pirmajiem mirkļiem. Jau no pirmās tikšanās jums liekas, ka pazīstami esat jau sen. Vīrietis, ar kuru 30 minūtes esi jautri pačalojusi, gaidot lidmašīnu un dzerot kafiju, iespējams, būs labāks par to, kuram septiņus gadus rakstīji vēstules bez atbildes.

Vienkārši – nozīmē labi. Sarežģīti – nozīmē slikti.

Nevajag centies kādu „dabūt sev”, nevienam nav jāpielāgojas, un ne pēc viena nav jāskraida pakaļ. Ja izdarīsi to vienu reizi, tu darīsi to katru dienu, bet pretī redzēsi tikai gražīgu un neapmierinātu sejas izteiksmi. Ja uzreiz nesanāca, „neaizdegās” nevelciet kaķi aiz astes. Sarežģītas attiecības der tikai tiem, kuriem ir garlaicīgi, un kuriem ir daudz brīvā laika. Visiem pārējiem šīs ciešanas tikai bojā nervus.

Attiecības, kurās tu tikai to vien dari kā danco pēc cita stabules, ir pazemojošas. Agri vai vēlu pacietības limits būs beidzies. Neļauj sevi iesaistīt sarežģītās attiecībās.

Otrais noteikums, kas ir ne mazāk svarīgs: attiecībām vajadzētu nest prieku. Arī šim apgalvojumam nav vajadzīgi pierādījumi. Nepierodi pie strīdiem, skandāliem, asarām un trauku plēšanas. Atsakies no pārmetumiem un savstarpējiem apvainojumiem. Tas nav normāli! Tas ir ceļš uz nekurieni. Tiklīdz attiecībās vairāk nav jūtams prieks, tās kļūst sarežģītas.

Attiecībām jānes prieks. Visi pārējie attiecību paveidi „bērnu dēļ”, „tāpēc, ka tā dzīvo visi”, „pieraduma dēļ”, „bez viņa būs vēl sliktāk” ilgi neizdzīvo.

Lasi, un liekas TIK vienkārši, vai ne?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nevienam nav noslēpums, ka ēdienam, kuru mēs gatavojam, piemīt liels spēks un šī spēka kvalitāte atkarīga no tā, kādas domas mēs tajā ieguldām tā pagatavošanas laikā. Vai esi ievērojusi cik spēcīgas enerģijas piepildīta ir ēdienreize, kurā visi ģimenes locekļi ēd tevis pagatavotu boršču (kuram veltīji gandrīz 2 stundas), cepeti vai pašceptu pīrāgu?

Daudzās pasaules kultūrās ēdienreizei piemīt sakrāla nozīme un daudzas garīgās tradīcijas aizliedz ēst pie viena galda ar cilvēkiem, kuriem ir “netīra” apziņa, jo tieši caur šo kopīgo ēdiena uzņemšanas procesu cilvēki apmainās gan ar apziņu, gan dzīves uztveri, gan noskaņojumu.

Ēdot pie viena galda kopā ar negodīgiem cilvēkiem, kuri klačojas, runā sliktu, lamājas, jūs pārņemsiet viņu dzīves uztveri, pie tam tas notiks ne uzreiz, bet pakāpeniski.

Tāpēc ļoti gudri un pareizi ir ēst mājās, ģimenes un tuvinieku lokā – kopā ar tiem, kas tev vēl laimi un arī garīgu un cildenu cilvēku lokā.

Sievietēm, kuras vēlas izveidot spēcīgu, laimīgu ģimeni, ir daži seni, bet ļoti patiesi norādījumi kulinārijā:

Ir ļoti labi, ja sieviete kaut ko cep – nav svarīgi vai tās ir kūkas, pankūkas vai tortes. Tiek uzskatīts, ka mīklai piemīt īpaša mīlestības enerģija, un jo ilgāk sieviete mīklu mīca, jo stiprāka būs ģimene. Kamēr viņa gatavo mīklu, viņa ar savām domām tajā var iemīcīt gan mīlestību, gan labklājību, gan veselību. Milti tiek uzskatīti par zemes enerģiju, bet garšvielas par īpašiem „mājas gariņiem” un, kad sieviete mīca mīklu, viņa iemīca turpmāko savu tuvinieku dzīvi.

Uguns tiek uzskatīta par likteņa elementu un, nododot mīklu ugunij, to cepot, sieviete rada savas ģimenes un katra ģimenes locekļa likteni.

– Jo ilgāk tiek gatavots ēdiens, jo stiprākas attiecības.

– Jo lielāka ēdienu dažādība uz galda, jo daudzveidīgākas un bagātākas būs attiecības un noskaņojums ģimenē.

– Pagatavotā kulinārā brīnuma skaistums formē sievietes skaistumu…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs, sievietes, mīlam pēdējā laikā “paraudāt” par to, ka nav stipru vīriešu, ka nav vīriešu, kas uzņemas atbildību, ka nav vīriešu, kuriem uzticēties… Tam var būt un ir daudz iemeslu un var tos meklēt katrā ģimenē atsevišķi, var meklēt šīs ģimenes vecākos, vecvecākos un var pat atrast vainu Ievas un Ādama attiecībās…Bet šodienas publikāciju es publicēju kā oriģinālu, jo tā ir jālasa oriģinālvalodā. Pēc tās izlasīšanas, sieviešu domas dalīsies un tas būs tikai normāli.

Bet mans mērķis, to publicējot, nevis radīt mūsu vidū divas vai pat vairākas “uguns frontes”, bet gan likt mums visām padomāt un aizdomāties, un katra no mums jau pati zinās – par ko…

——————————-

Вот вы плачетесь, что нет мужчин. А умеете ли вы быть с таким мужчиной, о котором мечтаете? С сильным плечом, а то и двумя. Ведь настоящий суровый герой, не мачо, а именно архетипический герой, — это вечно занятый чувак, не способный дольше двух минут выслушивать ваши слезливые излияния. И если в вашей паре вы вздумаете посягать на лидерство — а именно это вы вечно и делаете — то он быстро поменяет вас на более покорную цыпочку, которая сможет подчиняться ему хоть в чем-то. Да, пожалуй, даже будет и бояться его. Только где взять таких цыпочек?

Обычно вопрос лишь в том, как долго она сумеет притворяться, чтобы прибрать его к рукам. Обычно притворщицам терпения не хватает, и альянс с героем терпит крах, но жалко мне их не за это. А за то, что уже давно женщины лишили себя возможности получать истинное и искреннее удовольствие от союза с сильным мужчиной.

Те из нас, кто выбирает жить с алкоголиком, неудачником или дураком, заранее убеждены в своем могуществе и мужской немощности и просто ищут этому подтверждение. Если копнуть глубже, то это вопрос доверия мужчине, которого – доверия – из поколения в поколение не было в семье. Несчастливые союзы, как правило, это династии, целые династии женщин, в которых принято называть мужчину “придурком”, “сволочью”, а также “мужчинкой” – я это слово просто физически брезгую, и меня отвращает от тех, кто его употребляет. В счастливых редких семьях, где гендерные роли сохранились, все держится именно на доверии женщины своему мужчине и уважении к нему.

Те из нас, кто вступает в союз с сильным мужчиной, надеясь его изменить, сломать, подчинить – ну со мной -то он гулять не будет! — мало того, что дуры, блин, так еще и дуры, лишенные главного женского удовольствия— подчиняться. Представляю, какой вопль издали сейчас десятки женщин, читающих этот пост. Че, я кому-то буду подчиняться?? Щас.

Тем не менее. Умение подчиняться мужчине и умение быть зависимой от него заложено в нас природой. Женщина, вынашивающая ребенка, беспомощна, и если она в это время будет напрягаться и качать права, у нее может случиться выкидыш. Качание прав и горящая изба не предусмотрены природой как основной вариант женского поведения, а то, что женщина на все способна – так это страховочные пояса на случай надобности.

Сегодня же мы не признаем за мужчинами права на лидерство, в том числе и право решать, как и что будет складываться в нашем союзе. Мы не признаем за ними даже права на выбор. На любой выбор. Пусть будет по-моему, быть по-моему вели — и старуха с разбитым корытом, и девочка с семицветиком все время выбирают, выбирают, настойчиво хотят, указуют перстом и поджимают губы.

А вот антигероиня нашего времени: женщина, принимающая выбор партнера, умеющая подстроиться под него, даже не обязательно понимая его. Мусульманская фактически модель поведения. Никто не говорит о гареме, просто ну хоть раз- ну вот хоть раз после свадьбы или в длительном союзе вы смотрели на своего мужчину снизу вверх, или опускали глаза, замолкали от страха, что сделали что-то не то и он будет сердиться? Вы боитесь его гнева? Или кидаетесь вперед грудью и вопите, пусть даже мысленно – да как ты смеешь со мной так обращаться? Вам доставляет удовольствие самозабвенно доставлять ему удовольствие? Вам не хочется просто расслабиться и принять все так, как он предлагает? Хотя бы на один день?

Я сама была такою триста лет тому назад. Я ни фига не боялась своего мужа. Я страшно гордилась тем, что в любое время дня и ночи могла ему позвонить, увязаться с ним на вечеринку или встречу друзей, в доме все делалось по-моему. В результате мужское мнение в нашей семье превратилось в фантом, я разочаровалась, муж устал и мы разошлись. Я не сдамся, не подчинюсь ему, говорила я себе. Но вместе с властью над своей жизнью и получила и ответственность по полной программе так, что взвыла.

Вы хотите, чтобы мужчина взял на себя ответственность? Но дайте же ему уже наконец власть. Если ваш спутник достаточно сильный, чтобы эту власть взять самому вместе с ответственностью за вас, перестаньте кудахтать и все время хотеть выигрывать в спорах.

Сдайтесь, девушки. И еще важное: не правда ли, если женщина с детства будет знать, что это мужчина – а не она – несет ответственность за нее, за их детей и их жизнь, а сама она отвечает только за то, чтобы ему было хорошо —не правда ли, при таком раскладе резко сократится количество браков со всякими недоумками.

И отдельная, наболевшая, остроспециальная просьба к мамам мальчиков. Кончайте делать из них инвалидов волевого и физического фронта. Мамы упитанных девятилетних мальчиков, несущие за ними их рюкзаки, открывающие перед ними двери, оспаривающие при сыне мнение своего мужа — перестаньте это делать. Иначе нам не за кого будет отдавать наших дочерей!

(Autore Muhina Jeļena)

Svētkiem vienmēr būtu jābūt  patīkamai laika pavadīšanai ar ģimeni vai draugiem. Bet gadās arī tā, ka svētki atnāk un pat aiziet vēl līdz tam brīdim, kad mēs būtu varējušas tos sākt baudīt. Kā neļaut svētkiem kļūt par kaut ko, no kā tu baidies? Tu tos gaidi, gaidi…bet galu galā, izrādās, tie atkal rada jaunu stresu, bailes, problēmas.Tā noteikti nav katrai no mums, bet es zinu, ka tā ir daudzām…

Kā varētu iemācīties sakārtot visu tā, lai svētki neradītu stresu, kas bieži vien rodas no finansiālām vai personīgām problēmām vai pat tuvu cilvēku prasībām? To var izdarīt ar nelielas, patiesībā pat vienkāršas plānošanas palīdzību un, protams, pozitīvas domāšanas devu.

Kā samazināt stresu svētku laikā?

1. Sāc ar skaidru redzējumu – kā tu vēlies, lai šīs dienas paiet? Aprunājies par to ar ģimenes locekļiem, ar draugiem un pajautā kā viņi šo laika posmu vēlas pavadīt. Un izklāsti savas vēlmes viņiem.

2. Uzstādi mērķus un arī prioritātes – ļauj sev pateikt „nē” tām nodarbēm un atbildībai, kas nav saskaņā ar tavām prioritātēm.

3. Organizē un vienkāršo – atrodi veidus kā svētku laikā tu varētu būt daudz organizētāka. Tā vietā, lai visu darītu pati, jau laicīgi sadali pienākumus savu ģimenes locekļu vai draugu starpā.

4. Parūpējies par sevi – gan fiziski, gan garīgi. Pastaigājies svaigā gaisā, izgulies, lasi iedvesmojošo literatūru, klausies mūziku, pavadi laiku klusumā, meditē.

5. Seko savām finansēm – mēs esam atbildīgas svētku laikā par mūsu personīgo laimi un veselību. Pirms ej uz veikalu – nolem, cik daudz naudas tu vari atļauties iztērēt un šo summu centies nepārsniegt.

6. Ēd pareizi – pilnvērtīgas ēdienreizes un pietiekošs šķidruma daudzums ir svarīgi gan svētku laikā, gan ikdienā. Bet svētku dienās neļauj sev no šīm normām atkāpties. Šīs vēlmes apmierināšana pēc tam rada tikai lieku stresu un vainas sajūtu. Pirms ej uz viesībām, mājās paēd (nevis otrādi, kā esam pieradušas) un tu redzēsi – tev neradīsies vēlēšanās apēst ne lieku, kalorijām bagātu  salātu porciju, ne kārdinošu kūkas gabalu.

7. Esi aktīva. Atrodi šo iespēju – būt visu laiku aktīvai. Tas palīdzēs būt enerģiskākai un dos iespēju vairāk sakoncentrēties.

8. Kontaktējies ar cilvēkiem – ja tu jūties vientuļa un izolēta, meklē iespēju piedalīties sabiedriskos pasākumos. Tur tu vari atrast atbalstu un draudzīgu vidi.

9. Gūsti jaunus iespaidus – lasi, raksti dienasgrāmatu, aizej uz bibliotēku, mazāk skaties televizoru, apmeklē svētku pasākumus.

10. Gūsti baudu, prieku – spēlē spēles, dejo, dziedi, smejies. Sajūti prieku, patīkamu uztraukumu un sajūsmu.

Pamazām, pamazām tuvojas gada skaistākie un gaidītākie svētki. Es novēlu Tev atrast to, atrasties tur un ar tiem, kas tevi piepilda ar mīlestību, prieku un labām sajūtām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī publikācija nav domāta feministēm un tik dziļi aizvainotajām, ka lasot to, dusmas sakāpj līdz ausīm. Šī publikācija nav domāta tamdēļ, lai to izlasot, zem deguna nošņāktu: „Un viņam? Nav mani jāciena!!!???” Šī publikācija domāta, lai tu saprastu, ka daudzas, pat ļoti daudzas lietas, it sevišķi ģimenē (mēs taču ar to lepojamies!) atkarīgas no mums sievietēm, ka mēs esam „pareizs kakls”, ja mēs to gribam. Tad, ja jau mēs to saprotam un gribam, tad kāpēc rīkojamies ačgārni un pēc tam klaigājam un plēšam matus?

Tāpēc izlasām šo publikāciju mierīgi un padomājam…vai tik kaut kad, kaut kurā brīdī arī es tā nebiju rīkojusies un kā ES justos, ja viņš izturētos pret mani tāpat…? Bet varbūt tu tā nerīkojies, tad pavēro citus pārus un pavēro sekas tam visam…Tā būs laba skola.

Kāpēc vīrs vienmēr kaut kur ir prom? Kāpēc pēc darba nesteidzas mājup? Kāpēc labprātāk ies palīdzēt kaimiņienei vai prom aizbraukušā drauga sievai, ja mājās darbu ir vairāk kā vajag? Kāpēc bēg pie kārtējā drauga, ja sievai tik ļoti nepieciešama viņa palīdzība?

Šī problēma uztrauc ļoti daudzas sievietes. Viņas skumst, viņas dusmojas, viņas cenšas tam nepievērst uzmanību un tic, ka pienāks diena, kad viņš mainīsies, kļūs pieaugušāks. Un atkal pēc kāda laika savās cerībās ir vīlušās…

Dažreiz viņas lūkojas spogulī, meklējot iemeslus klāt nākušajās tauku krociņās vai sejas grumbiņās. Baidās, ka ir kļuvušas viņam neinteresantas.

Varbūt pat kāda domā, ka vīrs krāpj… Cita sāk domāt, ka varbūt mīlestības no viņa puses nekad arī nav bijis…

Un vēl par šādas uzvedības iemeslu bieži aizdomās tiek turēta egoiste-vīramāte un citi radinieki, kas vīru regulāri atrauj no ģimenes, idioti-draugi un citi cilvēki, kuru dēļ no ceļa nomaldās tavs vīrs, kurš nevienam nekad nevar atteikt.

Bet kāds tad ir īstais iemesls, kas izraisa šādu vīra uzvedību? Protams, to var būt daudz, bet vispirms mums jāsaprot: vīrietis bēg turp, kur saņem to, ko iedot nespēj tu. Ja viņš to saņems mājās, tad neatkarīgi no tā, cik viņam būs draugu un radinieku, tu un jūsu māja viņam būs pirmajā vietā.

– „Bet es taču nevaru viņam par prieku kļūt par veci un apspriest ar viņu kopā futbolu”-, var iebilst no viņa draugiem piekususī sieviete. Protams, nevari, un nevajag. Viņam ne tas ir vajadzīgs.

Bet kas tad? Sāksim ar galveno: cieņa. Jebkuram vīrietim, lai dzīvē justos pārliecinoši un droši ietu uz priekšu, nepieciešama cieņa. Un vispirms viņa paša sievas cieņa.

– „Nu… es viņu cienu. Pat viņa netīrās zeķes pa istabas stūriem salasu. Bet viņš, maita tāds, darīt neko negrib…” Dažreiz sievietes pat iedomāties nespēj CIK daudz nianšu ir cieņai.

Lūk, visizplatītāko un spilgtāko necieņas izrādīšanas pret vīrieti piemēri ģimenē. Ļoti bieži uzmanība tiem netiek pievērsta, jo sanācis ir tā, ka sabiedrībā jau tiek uzskatīti par normāliem un saprotamiem. Bet cik ļoti šādi momenti ievaino vīrieti!

Palūkojies uz tiem:

1.Izlabot vīra teikto vai izteikt savu viedokli (pat, ja tiešām tev taisnība) brīdī, kad viņš runā ar bērnu, viņam kaut ko paskaidro vai audzina. Un vēl labāk: piebilst, ka viņš bērnu audzināšanā neko nesaprot vai lien pie bērna ar visādām savām muļķībām.

2.Pacelt pret vīru balsi. It īpaši liecinieku klātbūtnē. Vēl labāk – dzirdot bērniem.

3.Informēt vīru par to, ka rīt no rīta visa ģimene braucat pie mammas, uz vasarnīcu vai šajās brīvdienās atpūsties. Piemetinot, ka tu jau par visu vienojies. Tāpēc rīt, lai visu paspētu, būs jāceļas piecos no rīta un, lai neaizmirst uzlikt modinātāju.

4.Kulturāli, esot ciemos pateikt: „Tev jau pietiks!” un atņemt glāzi visiem redzot (kurš tad cits viņu glābs no šiem sliktajiem ieradumiem, vai ne?)

5.Biežāk saukt viņu uzvārdā ”Ej, Liepiņ!”

6.Stāstīt visiem par to, cik maz šis sliņķis dara mājās un visu „krāšņo” ainu pabeigt ar stāstu par savas dzīves mokām ar šo sliņķi.

7.Slepus nopirkt sev jaunas kurpes un pateikt vīram, ka tās maksāja 5-10 reizes lētāk, nekā patiesībā.

8.Salīdzināt viņu ar veiksmīgiem vīriešiem – lai ņem no viņiem piemēru un iemācās no viņiem vismaz kaut ko: ”Re, Juris, bez izglītības, bet pelna 3 reizes vairāk par tevi. Bet Pēteris – gan māju jaunu jau uzcēla, gan kredītu izmaksāja! Bet tu…” Un te vēl var piemetināt veselu viņa neveiksmju, kļūdu un neizdarītā sarakstu. Un galvenais – atceries cik vien var vairāk, lai viņam nebūtu ko iebilst. Citādi nez ko no sevis iedomājies…

9.”Uzgāzt” pār viņa galvu visu tā gūzmu, ko šodien uzzināji no cilvēku klačām, no sociālajos tīklos lasītā un TV redzētā. Pie tam ieteicams nepievērst uzmanību tam, ko viņš centīsies pastāstīt par dienā notikušo saistībā ar viņu. Un galu galā – kas tad tur tik sevišķs viņam var notikt! Toties tev – tev gan ir ļoti svarīgi jaunumi!

10.Atgādināt viņam par to, ka jūsu dzīvokli jums nopirka tavi vecāki, bet viņa māte pat kāzām naudu neiedeva. Un, ja iedeva, tad vienalga uzvedas kā … piebilsti pati visas savas domas un pretenzijas.

11Pēc viņa lūguma uzklāt galdu, skaļi atbildēt: „Jā, tūlīt pat visu metīšu pie malas un skriešu tevi barot! Rokas ir? Katlu redzi? Pats ieliesi!”

Un šie ne tuvu nav visi varianti. To ir daudz. Un doma ir viena – sieviete ar savu uzvedību vīrietim parāda, ka viņa viņu neciena, ka viņš nav viņas uzmanības un cieņas vērts… Un vispār ir radīts tikai, lai risinātu viņas un viņas ģimenes problēmas un vēlmes. Visu pārējo lai met pie malas. Un, ko viņš par to domā, nevienu neinteresē.

Bet patiesībā…tikai viena vien cieņa, kuru sieva izrāda pret savu vīru, spēj no kritieniem, klupieniem un dubļiem pacelt jebkuru vīrieti. Bet sievietes necieņa spēj dubļos iemīt pat karali.

Un tāpēc tikai vienu vien punktu ievērojot: „pastāvīga beznosacījuma cieņa”, tu spēsi savā ģimenē mainīt ļoti daudz!

Jā, iespējams, ka tu šādai savai uzvedībai vari atrast pat attaisnojumu. Ja tā – tad vienkārši zini, nav tālu tā diena, kad kļūsiet pilnīgi sveši un arī tā diena nav tālu, kad vīrs gribēs aiziet.

Bet, ja tu to nevēlies un jūti, ka tiešām brīžiem sāc „šaut pār strīpu”, tad atceries – pats svarīgākais šajā visā ir tas, lai jūsu māja kļūst par vietu, kur vīru ciena, kur viņš tiek gaidīts, kur viņš ir interesants un vajadzīgs. Kur viņš ir kaut kā vērts! Un viņš tieksies šajā vietā būt cik vien var biežāk!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Arī tev droši vien atmiņā palikušas tās sajūtas, kad, maza būdama, nobrāzi celi vai sasiti pirkstiņu un tūdaļ meklēji mammu, lai samīļo, papūš sāpošo vietu un noslauka asaras. Un tajā brīdī, kad mātes rokas tevi žēlojot apskāva – tu sajuties drošībā un arī nesāpēja vairs tā.

Jā, un kur tad asaras? Arī tās bija prom. Un, kad bieži vien tiki samīļota un apčubināta tāpat vien – par to, ka tu esi – vai atceries šo jauko tuvības un drošības sajūtu? Un pirmā tikšanās ar puisi un tava plauksta viņējā…tik mīļa, tik īpaša sajūta, kas liek sirdij gavilēt. Pieskāriens ir tas, kas prot runāt bez vārdiem un pateikt tik daudz.

Pieskārieniem ir tik daudz izpausmes veidu un tie ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Mazam bērniņam mammas un tēta pieskārieni ne tik vien kā ir patīkami, bet pat ļoti nepieciešami viņa pilnvērtīgai attīstībai. Caur pieskārieniem bērns saprot, ka ir mīlēts un drošībā. Glāsti, masāžas, samīļošana stiprina bērna imunitāti, bērni labāk guļ un ir mierīgāki un mazāk kaprīzi kā tie, kuriem siltu pieskārienu trūkst. Ģimenēs, kur pazīst pieskārienu un mīļuma valodu, bērni izaug fiziski un garīgi veselīgāki, tie ir pašpārliecinātāki, viņi spēj labāk veidot attiecības ar citiem un ir atvērtāki – viņi iemācās spēju mīlēt.

Starp pieaugušajiem bieži vien valda kļūdains uzskats, ka tāda samīļošanās un čubināšanās pieder bērnībai un jaunībai – nu jau mēs esam lieli un nopietni, ko nu vairs tur blēņoties. Tik ļoti esam aizņemti paši ar sevi, ka bieži vien citus nemaz nepamanām.

Pieskārieni ārstē dvēseli, tie akcentē tuvību, uzmanību, atbalstu, ļauj cilvēkam sajust savu nozīmīgumu, nepieciešamību. Nav neviena cilvēka uz pasaules, kas neilgotos pēc šāda veida komunikācijas. Tāpat kā bez skābekļa nav iespējams elpot, tā bez pieskārieniem cilvēks kļūst ciets un sevī vientuļš, jo nenotiek savstarpēja enerģijas apmaiņa, pie kam, iztrūkstot pieskārieniem arī veselība kļūst trauslāka. Visvairāk pieskārienu trūkst gados veciem cilvēkiem, kas ir palikuši vieni. Bieži vien viņi tad izvēlas iegādāties kādu mājdzīvnieku – suni vai kaķi. Arī tas ir risinājums sajusties kādam vajadzīgam, kādu pabužināt, paglaudīt un samīļot, tādējādi nododot šim dzīvnieciņam arī savu pozitīvo enerģiju.

Pieskārieni salauž barjeras un nostiprina attiecības. Apskaujot kādu cilvēku, tu nodod viņam daļu no sava prieka, mīļuma un enerģijas. Katrā sirdī mājo gudrība un iekšējā balss vienmēr nekļūdīgi pasaka priekšā, kā rīkoties dažādās situācijās, kā sajust otra cilvēka noskaņojumu un kāds atbalsts viņam ir vajadzīgs.

Droši vien arī tu kādreiz esi pat nedomājot samīļojusi kādu svešu, paklupušu vai raudošu bērnu, vai draudzīgi pieskārusies kolēģei pie elkoņa, atbalstot viņu kādā sarežģītā situācijā. Un šeit nav svarīgi, vai tu ievērosi kādus pareizības vai nepareizības likumus, bet gan tas, cik lielā mērā tu spēj sajust otru cilvēku, viņa vajadzības, aizmirstot par sevi. Vai esi ievērojusi, ka tajās sabiedrībās, kur ir pieņemts nekautrēties izrādīt savas emocijas arī pieskārienu veidā – draudzīgi paspiežot roku vai apskaujoties, atmosfēra ir draudzīgāka? Turpretī tur, kur viens no otra norobežojas, gaisotne ir agresīvāka un saspringtāka.

Pieskāriens, tas ir kā tilts, kas satuvina cilvēkus, palīdz tiem vieglāk saprast citam citu. Iedomājies situāciju, ja mums katram apkārt būtu tāds kā stikla kupols. Tā mēs savā kupolā staigātu uz darbu, uz pasākumiem, uz mājām, redzētu cits citu, dzirdētu, bet nevarētu ne paspiest roku vai vienkārši paņemt pie rokas otru, ne apskaut, ne pieskarties pie pleca vai apskaut. Sajūtas ir diezgan vientulīgas un aukstas, vai ne? Protams, katram no mums ir sava privātā telpa un robežas ap to ir neaizskaramas un svarīgas. Taču robežas jau tāpēc ir robežas, lai pār tām tu varētu ielaist savā dzīvē citus cilvēkus, nebaidoties pašai pastiept roku – tiltu uz tavu cietoksni. Bez šī tilta mēs tā arī neiepazīsim cits citu un turpināsim staigāt savos „stikla kupolos”, saglabādami savu neaizskaramību un tā paši sev parakstot vientulības recepti.

Ir pierādīts, ka apskāvieni rada ne tikai komforta sajūtu, bet tiem piemīt arī ārstējošas īpašības. Pieskāriena brīdī organisms sāk ražot īpašu vielu – endorfīnu, ko sauc par laimes un prieka hormonu. Un, apskaujoties, smadzenes un nervu sistēma sāk pastiprināti ražot šo dabīgo „narkotiku” un mēs sajūtam ķermenī it kā ieplūstam siltumu un prieku, tas palīdz mazināt sāpes, izraisa pozitīvas emocijas. Samazinās stresa hormons – kortizols. Pieskārieni arī stabilizē asins spiedienu, tādējādi mazinot sirds saslimšanu risku, paaugstina stresa noturību un organisma imunitāti.

Tieši sieviete ir siltuma, komforta un mīlestības radītāja un uzturētāja ģimenē. Tev un man piemīt tā lieliskā spēja sajust savu bērnu un mīļotā vīrieša noskaņojumu un izlemt, ko var darīt, lai visi justos labi. Un pieskārieni bieži vien ir tie, kas spēj atrisināt ne vienu vien konflikta vai saspringuma situāciju, radīt saviem mīļajiem mājas siltuma un komforta sajūtu.

Vai tu bieži mīļo savējos? Vai varbūt kautrējies un tev šķiet, ka tas būs bērnišķīgi? Tieši bērni ir tie, kas vispatiesāk prot izrādīt savu pieķeršanos un mīlestību. Un katrā no mums, gan tevī, gan manī, ir iekšējais bērns, kurš vēlas saņemt siltumu un mīlestību, neatkarīgi no mūsu bioloģiskā vecuma .

Apskāviens pirms došanās uz darbu, pirms palaid bērnus prom no mājas, buča pirms miega – tas viss nemitīgi veido un uztur starp mums to smalko un trauslo stīgu – mīlestību. Apskaujot citu cilvēku, mēs savā ziņā apskaujam paši sevi – iegūstot iekšējo harmoniju un prieku. Pēc spriedzes pilnas darbdienas, pamasējot savam vīrietim plecus, noglāstot muguru vai vienkārši ieritinoties azotē, tu radi gan sev, gan viņam tuvības, drošības un piederības sajūtu.

Manā ģimenē bez ikdienas rīta un vakara bučas, ir tāds mazs, nu jau daudzus gadus pierasts rituāls – tad, kad braucam abi kopā ar vīru prom no mājām, tiklīdz tiek aizvērti pagalma vārti un iesēžamies mašīnā – iedodam viens otram buču. Vairs neatceros, kurš to iedibināja un kā tas radās, taču bez tā mēs neiztiekam pat tad, kad sazin kādu iemeslu pēc esam sapūtušies viens uz otru – un šis pieskāriens tajās reizēs mums abiem it kā parāda, ka esam gatavi nolikt malā savas ambīcijas, kas radušās nesaskaņu laikā un atzīt to, ka esam viens otram svarīgi un viss ir kārtībā.

Katrs patiess un sirsnīgs apskāviens paildzinot cilvēka dzīvi par vienu dienu. Tātad viss tavās rokās – gribi garu, veselīgu un harmonisku dzīvi – izmanto pieskārienu valodu un tā sildīs gan tevi pašu, gan tavus mīļos.

Imants Ziedonis savās Epifānijās raksta tā: “Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?”

Labprāt uzzinātu arī tavu pieredzi – kā tev veicas ar pieskārienu valodas apgūšanu?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Gan no TV ekrāniem, gan radio, no sieviešu žurnāliem un interneta vietnēm mēs regulāri dzirdam un lasām, ka mums – sievietēm ir jāaizstāvas, ka mums ir svarīga karjera un svarīgi ieņemt vadošos amatus, mēs nedrīkstam padoties un mums nav jābūt robotiem, kas tikai dzemdē bērnus… Pie plīts stāvot, tu paliec stulbāka… Ja tu esi mājsaimniece – tava dzīve tev ir pagājusi garām. Ja tu veltī sevi bērniem un vīram – tu atņem sev brīvību utt.utt.utt. Šādas histērijas injekcijas ir padarījušas savu…

Ja vēl nesen runa masu mēdijos bija tikai par to, kā vīrieši cenšas neiekļūt „laulību slazdos” (tajā gan vairāk bija humora devas, nekā patiesības), tad tagad viss ir sagriezies kājām gaisā. Daudzas sievietes vienkāršā ģimenes dzīvē vairs nesaskata savas dzīves jēgu…laulības dzīve viņām liekas neinteresanta un sasaista gan rokas, gan kājas.

Gribas brīvību. Tik kārdinoši tā sauc un atklāj mums savas perspektīves: Izveidot karjeru, labi pelnīt. Var, taču, noalgot aukli savam bērnam (jau tiktāl esam, ka tiek izgudroti roboti-aukles) un tā iegūt vēl vairāk brīvības, lai varētu sevi veltīt tam, lai varētu nopelnīt vēl vairāk un, lai varētu pakāpties pa karjeras kāpnēm vēl augstāk, lai varētu noķert īsto veci, lai varētu… Spiediens no vienas puses un no otras puses.

Ir jāiet vienā solī ar laiku, ir jābūt modernai, slaidai – VIENMĒR KAUT KO VAJAG! Apkārt visi runā, ka mēs varam rīkoties ar savu dzīvi un ne tikai ar savu dzīvi vien, kā vēlamies – un mēs skrienam uz abortu, jo tas mazais dīglītis var traucēt mūsu grandiozajiem dzīves plāniem. Un izraujam dzīvību no sava klēpja tā, it kā mums Dievs uz to ir devis tiesības… Tikai nemaz nenojaušam, ko mēs ar savu un apkārtējo cilvēku dzīvēm un dvēselēm (!) tai brīdī izdarām…

Kāpēc mūs visu laiku kāds vada, izmantojot lozungu „Brīvību sievietei!”?

Patiesībā, mums sievietēm, gribas pavisam ko citu. Ir vienkārši jāļauj izpausties mūsu dabiskajām jūtām – tām, kuras Dievs mums, sievietēm, ir devis. Sievietēm piemīt intuīcija jeb spēja lasīt vai redzēt situāciju „starp rindiņām”, just otra cilvēka vajadzības, pat, ja viņš klusē par to un nākt palīgā.

Tikai sieviete spēj iekurt īstu, mājīgu „mājas ugunskuru”, uz kuru vakaros tiecas viņas mājinieki. Viņa spēj sasildīt, iedvesmot, atmodināt savu mīļoto vīrieti. Visur, kur ir bijusi sieviete, viņas pēdas atstāj siltumu.

Esot vīriešu vidē, mūsu mērķim nav jābūt apdullināt viņus ar savu izskatu, kā to šobrīd bieži vien uzsver no modes žurnālu un interneta vietņu lapām. Karjera nedrīkst būt būvēta uz bērnu un ģimenes rēķina. Kas ir teicis, ka pareiza ir formula: daudz naudas=daudz laimes?

Dievs mums, sievietēm, ir devis pavisam citu uzdevumu un viens no tiem ir būt sievai un mātei. Un neviens nav mums solījis, ka mums būs viegli un,ka mēs necietīsim. Mēs dzemdējam nākamos tautas varoņus, politiķus, māksliniekus. Mūsu klēpjos sēž nākamie priekšnieki un mēs ietekmējam mūsu nākotni, audzinot šos zēnus šodien.

Lūk, ko par tēmu „brīvību sievietei” domā pašas sievietes:

Jūlija: „Protams, brīvība ir vajadzīga. Bet no kā? Ne no ģimenes un bērniem, taču!”

Lana: „Bet mēs, nez kāpēc, vispirms gribam patstāvību, neatkarību…bet, kad to iegūstam, tad atkal gribam, būt kādam otrā, vājā pusīte, būt mīļota māmiņa kādam…bet, gadās, kad ir jau par vēlu”.

Tatjana: „Pirms gada nomira mans vīrs. Bērni jau lieli un dzīvo atsevišķi. Man tagad ir tik daudz brīvības, ka pietiktu desmit sievietēm. Bet es nezinu, ko ar to darīt. Pieradu, ka blakus ir kādam jābūt, par kādu jārūpējas un, ka saņemu to pašu arī pretim. Ka varu ar kādu vienkārši tā – vakaros pasēdēt pie tējas tases, parunāties par rītdienas plāniem un pastāstīt par to, kas bijis šodien. Meitenes – tas ir jāsargā! Bet brīvība – tā ir arī ģimenes dzīvē, tikai mēs to neievērojam. Brīvība – tā nav neatkarība no it visa. Brīvība ir tad, kad tu jūties labi un esi apmierināta”.

Un kā ir ar tevi? Varbūt ne ar tevi, bet tavas meitas ģimenē? Vai tik mēs, sievietes, nebēgam no savas sūtības un vai tik tas, pēc kā daudzas sievietes tiecas, nav falšs un Dieva nesvētīts?…..

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai zini kāds ir vislielākais mīts par ģimenes dzīvi? Tās ir laulības, kurās partneri nekad nestrīdas, vienmēr atrod kompromisus, burtiski slīkst mīlestībā un vienmēr viens otram piekāpjas. Protams, ka tas ir skaisti, bet, diemžēl, visbiežāk tikai filmās. JO….dzīve ir dzīve un tā tiešām ir DZĪVA un ar dzīviem cilvēkiem.

Daudzi laulātie bieži vien meklē palīdzību pie psihologiem un to visu dara, lai viņu laulība kļūtu stiprāka…bet jebkura psihologa konsultācija atklās briesmīgu noslēpumu – ka ideālas laulības nepastāv…

Tāpēc visgudrāk visu darīt tā, lai kopdzīves laikā jūs abi savas attiecības censtos stiprināt. Lūk, dažas idejas. Tās ieviest ir diezgan vienkārši, ja pie tā padarbosieties abi.

Radiet rituālus – savas ģimenes īpašās tradīcijas

Vakariņas pie kopīga galda – tā ir ļoti laba ģimenes tradīcija! Tā var būt arī svētdienas pastaiga pēc kopīgi izstrādāta, īpaša maršruta vai vakara lasīšana skaļi vai iemīļotā seriāla skatīšanās, brauciens katra mēneša otrajā svētdienā pie omes uz pusdienām vai pusdienas iemīļotajā, tikai jums īpašajā kafejnīcā…

Šādi ģimenes rituāli apvieno un sniedz tādu kā aizsargātības sajūtu.

Lai tava māja kļūst par svētkiem

Izdomāt svētkus nav grūti un nav obligāti gaidīt oficiālos, kalendārā atzīmētos. Piemēram, pirmā ziemas vai pavasara diena, piektdienas vakars, „buču diena” utt. Svētki sniedz no darba un ikdienas pilnīgas atbrīvotības sajūtu, tie relaksē un atbrīvo smadzenes no rutīnas.

Uzlieliet viens otru un izsakiet komplimentus

Lai tavs vīrs ir malacis šai nedēļā jau piekto reizi! Viņam tas ir patīkami un viņš gribēs to dzirdēt atkal un atkal, censties izdarīt vēl kaut ko patīkamu ģimenei vai tev, lai šo atziņu dzirdētu vēlreiz. Un nepārstāj smaidīt!

Centieties kaut ko darīt kopā

Izdomājiet darbības, darbus, kuri būtu aizraujoši un interesanti visai ģimenei.

Tā var būt rudens dārza talka ar obligāto lapu apmētāšanās rituālu pirms tās vai ziemas dārza izrotāšana pirms Ziemassvētkiem ar jautru pikošanos un pikniku pēc tās. Ir tikai jāpadomā…

Aiciniet uz savām mājām viesus

Lai vai kā jūs abi viens uz otru nedusmotos, pirms viesu ierašanās ģimene savus spēkus mobilizē. Laulātajiem negribas sagraut savas ģimenes pozitīvo tēlu un tāpēc viņi ļoti bieži aizmirst pārestības un pēc viesu aiziešanas gudri laulātie cenšas pie tām neatgriezties.

Visas jūsu ģimenes tradīcijas un rituāli ir tie, kas „atgriež” jūsu abu domas pie savas mājas, ģimenes, viens pie otra tad, kad esat prom, tad, kad nevarat būt kopā, kad esat komandējumā, ceļojumā, kad esat dusmīgi un aizvainoti viens uz otru, kad iekšējais „es” kūda atriebties otram… Tas ir tas, kas par neatkārtojamu padarīs gan tevi, gan tavu otru pusīti, gan sajūtas, kas saistās tikai ar jums abiem un tikai ar jūsu māju vien.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Par to kā vienam pret otru izturēties, kā uzturēt šo attiecību „uguntiņu” pareizi, ģimenes pāris un vienlaikus rakstnieki Svetlana Jermakova un Leonīds Žarovs stāsta savās grāmatās un tikai no savas pieredzes. Iespējams, ka tieši šobrīd kaut kas no tā visa ir īpaši svarīgs un noderīgs arī tev…

Tās sievietes, kuras nepaspēja, man raksta, ka ļoti gribēja iegādāties Svetlanas Jermakovas metodiku ar 50% atlaidi, bet dažādu iemeslu dēļ ir nokavējušas šo piedāvājumu vai arī nav finansiālas iespējas šobrīd to izdarīt.

Tad lūk, varu iepriecināt – Svetlanai ir arī citas grāmatas! Tās gan nav metodikas, bet nebūt ne mazāk vērtīgas.

Domāju, ja esi starp tām, kas parakstījās uz vēstuļu: „Par dzīvi, attiecībām un mīlestību…” saņemšanu, tad Svetlanas grāmatas “Как быть мужем, как быть женой” fragmentu tu jau esi izlasījusi, vai ne? To nosūtīju, lai tu varētu iepazīties ar Svetlanas un Leonīda rakstīšanas stilu, dzīves uzskatiem, prioritātēm un nostāju. Ja tev tā liekas tuva un interesanta, tu vari šo grāmatu iegādāties pilnībā. Tā gan būs oriģinālvalodā – tātad krievu valodā. Šīs publikācijas beigās tu vari atrast visas atsauces uz vietnēm, kur tās var iegādāties.

Par šo grāmatu autoriem tuvāk es jau rakstīju. Šorīt vēlreiz pāršķirstīju šo grāmatu un nevaru noturēties, lai te, blogā neieliktu vēl vienu šīs grāmatas fragmentu. Es nezinu vai vēl labāk, pareizāk, precīzāk, gudrāk var pavēstīt un runāt par to, kā diviem, kas viens otru kādreiz satikuši un iemīlējuši, dzīvot un mīlēt gadiem ilgi…

Vēlies ģimeni bez krāpšanas un meliem, bez dusmām un stresa, bez garlaicības, nabadzības un slimībām,  gribi mīlēt un būt mīlēta, gribi, lai attiecības ģimenē ar katru dienu kļūtu vēl labākas – lasi viņu grāmatas!

Fragments no grāmatas:

КАК БЫТЬ МУЖЕМ, КАК БЫТЬ ЖЕНОЙ.

Светлана Ермакова

Мы спросили одну девочку, кем она хочет быть, когда вырастет. Она ответила: “Невестой”. Дети мудрые!

Вчера смотрела фильм про “Битлз” и думала: а ведь у них случился типичный семейный развод! Прошло десять лет, вместе хорошо только петь, но не жить, а жить хорошо с другими: кому с женщиной, кому с бизнесом, кому с другими музыкантами, кому с наркотиками… Жить вместе плохо, но связаны необходимостью. И раздражает именно несвобода, только она и раздражает.

Мы утверждаем, что знаем секрет семейного счастья (то есть сохранения и усиления любви).

На самом деле его знают все, и это не секрет.

Уже пятнадцатилетние, вооруженные одной любовью, без всякого опыта, своего и чужого, ведут себя так, чтобы любовь не только сохранялась, но и росла.

Если коротко, любящий делает все, чтобы любимой было хорошо с ним. Он наряжается, он не раздражается, он не настаивает и не запрещает, он не обременяет.

Он ухаживает, но не считает, что его должны обслуживать.

Семейная жизнь (и богатая, и бедная, и с родителями, и отдельно, и с одним ребенком, и с пятью) приводит к перевертышу: он, бывший влюбленный, не наряжается, раздражается, настаивает, запрещает, обременяет. Ухаживать начинает женщина, а мужчина считает, что его должны обслуживать.

Многие пытаются ответить на вопрос, почему это происходит, ответы такие (мы часто выступаем и говорим с тысячами людей): виноват быт, бедность, родители, дети, виновата жизнь.

Значит, делается вывод, это неизбежно, и лучше про это не думать.

А мы про это думаем!

Мы слишком дорого друг другу достались, чтобы через несколько лет развести руками и сообщить: такова жизнь!

И решили остаться женихом и невестой (или любовниками) и жить по законам любви, а не по законам, которые придумали злые на жизнь люди. Мы не верили их рецептам: нужен общий ребенок, жена должна кормить, а муж обеспечивать. А спать надо на одной кровати!

Но многие сейчас же скажут: и мы хотели по законам любви! Никто не женится с желанием ссор и ненависти!

Да, все хотят, но больше хотят другого: удобной квартиры, интересной работы, прелестных малюток, высокого общества и высокого в нем положения.

Известно, что человек не может испытывать одновременно два сильных чувства; даже одно, сильное, утомляет.

Женившись, супруги меняют свои приоритеты: он обычно увлечен работой, карьерой; она занята ребенком. Все!

Они уже не жених и невеста. Они поглощены не друг другом, не своими отношениями, а чем-то другим, жизненно-вроде-важным.

Женщинам внушили, что им нужен мужчина, увлеченный работой; мне нужен мужчина, увлеченный мной. Работа найдется.

На первое место мы всегда ставили наши отношения!

И безжалостно отшвыривали все и всех, кто нашим отношениям мешал (не касается близких людей, их приходилось воспитывать).

Несколько первых лет (бедных лет, когда работали дворниками и поломоями) мы не зарабатывали денег, не писали книг, не выстраивали карьеру, не воспитывали детей – а узнавали друг друга. Думали и пробовали: как лучше для нашей любви?

Результат дум и проб: мы живем в деревне, пишем вместе, роскошно питаемся, хорошо одеваемся и неблагоустроенно бытуем. Эту неблагоустроенность стараемся не замечать, но знаем: если полки и занавески начнут мешать нашим отношениям, мы их тоже выбросим.

Интересно, что внешний уют оказался у нас на последнем месте, а не на первом, как у многих. На первом месте – внутренний уют, душевный.

А для внутреннего уюта нужна свобода, отсутствие начальника. Ты не можешь расслабиться, если ежеминутно боишься, что тебя заставят, погонят, накажут и лишат.

Тому, кого люблю,

Желаю быть свободным

Даже от меня.

Если есть гениальные стихи, то вот они! Автор Энн Морроу.

Естественно, что женихи и невесты (они же любовники) друг друга не заставляют, не погоняют, не лишают и не наказывают.

Спросите женщину любого возраста (даже пяти лет): муж пришел поздно – какой вопрос ему задашь? Почти все ответят не задумываясь: “Где был?” Хочется ли вообще приходить к такой администраторше?

Не бывает, чтобы один из нас сказал другому: “Давай-ка, сделай…”

Мы разделили все, что обычно непререкаемо общее в семьях и вызывает неутомимые скандалы: у каждого из нас свои деньги, свои дети, свои родители и обязанности по отношению к ним. Каждый сам себя обслуживает и сам себя кормит (заметьте, опять похоже на отношения любовников), мы друг друга угощаем и делаем подарки. Дети у нас от первых браков, но если бы был свой, его бы тоже разделили.

Каждый из нас волен делать все, что хочет, если он не унижает при этом другого и не мешает его счастью.

Измены. Измены (то есть вранье) унижают и мешают счастью, поэтому они исключены из нашей жизни. (А главное – не хочется изменять, как оно и бывает у женихов с невестами.)

Но не исключены влюбленности (жизнь непредсказуема, тем и хороша). У меня есть план, как себя вести, если Леонид Жаров кем-то увлечется.

Как будет вести себя он – не знаю, но уверена, не унизительно по отношению ко мне.

Потому что влюбленность – это: беру тебя для себя.

Любовь: даю себя для тебя.

Как всегда, просто.

*****

Vēl vienu fragmentu, tikai šoreiz ar Svetlanas vīra Leonīda prātojumiem, uzskatiem un pārliecībām par šo tēmu, šorīt saņems tās sievietes, kas parakstījās uz vēstulēm “Par dzīvi, attiecībām un mīlestību…”

Par grāmatas iegādi…

Šis grāmatu cikls sastāv no 4 daļām jeb 4 atsevišķām grāmatām. Katras grāmatas cena ir 200 krievu rubļi jeb apm. Ls 3.50 (atkarībā no valūtas kursa pirkuma dienā).

Ja tev ir VISA vai Mastercard maksājumu karte (to var darīt,  izmantojot arī Paypal un daudzas citas sistēmas), tad pirkumu vari veikt dažās minūtēs un pēc mirkļa savā pasta kastītē atradīsi jau 1. grāmatu.

Par ko iet runa šajās četrās grāmatās, daudz vairāk vari uzzināt te >>>.

Vēlies dzīvot tāpat? Lasi viņu grāmatas!

P.s. Visas Svetlanas Jermakovas un Leonīda Žarova grāmatas ir elektroniskā variantā. Formāts PDF – tas nozīmē, ka tās vari lasīt datorā vai arī izprintēt.

Ja rodas kādi jautājumi, raksti uz: aija@buduars.lv .

Uz tikšanos tepatās,

Aija