Reiz dzīvoja kāda sieviete, kas bija ļoti ļauna. Kādu dienu viņa nomira. Vecā sieviete savā dzīvē nebija izdarījusi nevienu labu darbu. Tad nāca eņģeļi, satvēra to un iemeta uguns jūrā.

Taču viņas sargeņģelis tur stāvēja un domāja: ”Vai es nevaru atminēties nevienu labu darbu, ko viņa būtu darījusi, lai to pastāstītu Dievam?” Tad viņam kaut kas iešāvās prātā un viņš teica Dievam: ”Viņa reiz savā sakņu dārzā izrāva divus sīpoliņus un iedeva tos kādai ubadzei.” Un Dievs uz to atbildēja: ”Paņem šos sīpoliņus un turi tos iekšā šai jūrā, tā lai viņa tos var satvert un izkļūt ārā no jūras. Un ja tu viņu varēsi tādā veidā izvilkt laukā no jūras, tad lai viņa nonāk paradīzē, ja savukārt sīpoliņi notrūks, tad lai viņa paliek, kur ir.”

Eņģelis skrēja pie sievietes un sniedza pretī sīpoliņu. “Nu”, teica viņš, ”ķeries klāt, paskatīsimies, vai es tevi varēšu izvilkt!” Un viņš lēnām sāka vilkt un gandrīz jau bija viņu izvilcis. Bet, kad citi grēcinieki jūrā manīja, ka viņa tiek vilkta laukā, viņi visi ķērās tai klāt, lai kopā ar viņu arī tiktu izvilkti.

Bet sieviete bija ļoti ļauna un grūda viņus ar kājām nost un kliedza: “Tikai mani vienu jāizvelk un ne jūs! Tas ir mans sīpoliņš, ne jūsu! Tikko viņa to bija pateikusi, augs notrūka. Un sieviete iekrita atpakaļ uguns jūrā, un deg tur vēl līdz šai dienai. Bet eņģelis raudāja un devās prom…

@Fjodors Dostojevskis

Tags: sargeņģelis, stāsts pārdomām