Agri vai vēlu lielākā daļa no mums kļūst par vecākiem, vecmammām, sievasmātēm utt.

Agri vai vēlu mēs nonākam situācijās, kad ir jāsniedz padomi un jādalās savā dzīves pieredzē.

Jeb, tomēr, nedalīties?…

Kļūstot jau daudz maz par pieaugušiem cilvēkiem (bet šāds moments pienāk, kad mums ir kādi 40…), arī mēs sākam apzināties visu, jau gadu simtiem apspriesto, nesaprašanos rūgtumu, kas rodas starp bērniem un vecākiem. Un tikai tad mums kā Ņūtona ābols uz galvas uzkrīt apziņa, ko darījām un kādi mēs paši bijām jauniešu gados. Pienāk kārtējā dzīves vērtību analīze. Šādā brīdī rodas jautājums: „Vai dzīves pieredzē vispār ir jādalās? Un, ja dalīties, tad kādā formā, veidā?”

Šodien noklusēsim par tiem momentiem, kad mūs uzvar vēlēšanās sniegt „megasvarīgu” padomu.  Nerunāsim arī par tāda brīža jautājuma morālo pusi, bet gan parunāsim par globālām lietām.

Kā savu pieredzi nodot jaunajai paaudzei?

Kā to izdarīt tā, lai nebūtu neērti? Kā to izdarīt smalki? Un, pats galvenais, kā to izdarīt tā, lai padomi kristu auglīgā augsnē? Nav svarīgi kāds ir tavs viedoklis un cik labi saproti cilvēku psihiloģiju, atceries tikai dažas lietas. Tās tev palīdzēs neatstumt no sevis dēlu, meitu vai vedeklu un palīdzēs iegūt harmoniju pašai ar sevi:

1. Izvairies no moralizēšanas un diktatoriskā toņa. Jā-jā, mēs to esam dzirdējušas jau simtām reižu. Bet atkārtosim: nevienam normālam cilvēkam nepatīk , ja viņu pamāca pret viņa gribu. Nevienam gudram skolotājam nav pamācoša un iedomīga toņa. Pat, ja skolniekam ir mazākas zināšanas. Šāda uzvedība tikai atgrūž cilvēkus. Tu, taču, nevēlies būt savu bērnu atstumta? Tad attiecīgi arī uzvedies.

2. Izvairies no apvainojumiem un apsūdzībām. Nekad nekādā gadījumā nevaino tos, kurus vēlies pamācīt. Tas nenozīmē, ka tev viņiem nekas nebūtu jārekomendē. Tas nozīmē tikai to, ka tev savus bērnus vai skolniekus nav jānosoda par maksātnespēju, par stulbumu vai matkārību. Tas tikai atgrūž un liek par tevi domāt slikti. Savas domas izteiksi pēc tam.

3. Izvairies būt „augstāk” par saviem bērniem. Nepresē ar savu pieredzi, autoritāti vai jeb ko citu. Nekam nav jāliecina par to, ka tu sevi uzskati par kaut kādā lietā labāku, nekā tavs bērns. To viegli secināt vērojot mūsu skatienu, uzvedību vai sarunas manieri. Nepadodies šim kārdinājumam! Biežāk atceries, ka augstprātība un lepnums ir liels grēks.

4. Izvairies no salīdzināšanas. Izriet no iepriekšējā punkta. Nekad sevi nesalīdzini ar saviem bērniem. Neapgalvo, ka ir kaut kas, kur tu esi labāka. Ļauj viņiem pašiem veikt secinājumus. Un tici – ja tu visu darīsi pareizi, tavi bērni paši novērtēs tavu gudrību un pārākumu.

5. Izvairies no vispārinājumiem un apsūdzībām. Tas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Nekad neizdari pāragrus secinājumus un „nespied uz slimas varžacs”. Neizmanto frāzes: „Tu esi neveiksminieks”, „Tev nekad nekas nesanāk”, „Tu visu dari ne tā”… Neviens vispārinājums nav taisnība. Tāpat kā šis. Nekad nepārmet kopsummā. Rāj tikai par konkrētu pārkāpumu.

6. Neatgādini to, ko nedrīkst „rušināt”. Kā tev liekas, ko tavs dēls lai saka, ja tu viņam pārmet: „Es tev dupsi mazgāju un autiņus mainīju!” Nu neko, izņemot: „Es tev to neprasīju!” Un visa saruna turpināsies tādā pašā garā. Izvairies no šablonismiem un standartiem. Tu, taču, nezini kāda būs atbilde. Jā, taviem bērniem ir jābūt tev pateicīgiem, ka tu viņus dzemdēji un audzināji. Bet tas nevar būt par iemeslu vai attaisnojumu tam, ka tu katru dienu to viņiem vari atgādināt. Neiedzīvojies „Ja pati sevi nepalielīsi, kas tad” tēlā. Tas neliks taviem bērniem tevi cienīt vairāk. Esi saprātīga un mērena. Nerušini to, ko nevar vairs mainīt.

7. Izvairies no kategorisma un uzskatu šaurības. Nesašaurini telpu un nedeklarē sevi par vienīgo, kas zina patiesību. Tas neved ne pie kā laba. Pieļauj arī citu viedokļu eksistenci. Atceries, ka ne vienmēr citāda domāšana ir tas pats, kas kļūdaina domāšana.

Lūdzu, saproti, ka šie ir tikai atgādinājumi vecākiem, kas aizmirsuši to, ka arī viņiem kādreiz bija 17. Šī raksta mērķis nav sadalīt bērnus un vecākus divās karojošās frontēs.

Vienkārši, tiek dots mājiens, ka kompromiss pastāv. Bet tas nozīmē, ka nepieciešami abu (ABU!) pušu pretsoļi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tags: attiecības, attiecības ar bērniem