Klāt pēdējās vasaras dienas. 2014.gada vasaras pēdējās divas dienas…Es nezinu kāpēc, nudien nezinu, bet šodien manī mājo tāds nemiers….negribas teikt, ka priekšnojauta, bet nemiers gan.

Es nezinu kas tas ir, bet lasot internetā ziņas par to, kas notiek Ukrainā, par to, ka lietuvieši tiek aicināti sākt krāt konservus, es ar katru dienu vairāk saprotu un sajūtu, ka situācija kļūst ļoti nopietna…

Un tagad es sēžu, lūkojos pa logu vakarīgajās debesīs un domāju: CIK MĒS NEPROTAM NOVĒRTĒT TO, KAS MUMS PIEDER – šīs debesis, šo Zemi, šo mieru. Šos mežus, šīs pļavas, to, ka mūsu mīļie ir dzīvi, ka vienkārši zinām, ka tie atgriezīsies un pat doma mums prātā neienāk, ka kāds varētu neatgriezties… To, ka mums ir ko ēst, dzert, ka ir silti un vienkārši, ka mūsu Zemi nav skāris karš.

Bet vai varam iedomāties, ka vienā mirklī tā visa var nebūt? Jā…mēs esam pieraduši pie tā un liekas, ka tā tas būs mūžīgi un citādi nemaz nevar būt. Un kad sāc tā domāt, CIK gan smieklīgs un niecīgs tad liekas viss, par ko mēs esam pieraduši lauzt šķēpus, sūkstīties, būt neapmierināti. Neapmierināti pat par kaimiņu suņa riešanu aiz sienas… Mums viss krīt uz nerviem. Mēs strīdamies, žēlojamies, klačojamies, nosodām…. ak, šausmas – cik tas viss ir niecība! Un, laikam, tikai tad, kad tu sāc zaudēt to, pie kā esi tik ļoti pieradis – TAD SVARĪGĀKĀ PALIEK TIKAI MĪLESTĪBA! Kaila mīlestība – bez viltības, bez liekulības, bez izdevīguma – kaila, tīra mīlestība. Pret visu Dieva radību – savu Zemi, sauli, debesīm, putniem, saviem mīļajiem…

Mīļie, mīlēsim to, kas mums pieder un glābsim savējos, savu Zemi ar lūgšanām. Lūgsimies par nevainīgajām bojā gājušajām dvēselēm citās Zemēs, par tiem, kas ir ļaunuma pārņemti, par mūsu valsti, valdību, mūsu baznīcām un katru cilvēku uz šīs zemes. Lūgšanām ir milzīgs spēks! Vērtīgākais, kas mums šajā tūkstošgadē pieder, ir nevis kosmosa kuģi, bet gan lūgšanas un mīlestība. LŪGSIMIES UN MĪLĒSIM. Citas izejas mums nemaz nav…

—————————–

Ir divas pēdējās vasaras dienas. Bet kāda būs nākamā vasara… šis rudens, ziema un pavasaris?….Nē, tā nav mana depresija, tās nav pat skumjas – tās ir pārdomas un, jā, atzīšos – arī satraukums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija