Ir sākusies otra vasaras puse… Tāpēc steigsim piepildīt savus sapņus, turpināsim sagaidīt saullēktus, pēc iespējas vairāk pastaigāties, nogaršosim jaunu saldējumu un vienkārši priecāsimies par sīkumiem. Un varbūt vēl kaut ko?

Varbūt…

Nopīsim ziedu vainagu.

Noorganizēsim jauku pikniku savā dārzā vai pie jūras.

Nopeldēsimies vēsā upē.

Sagaidīsim pēc iespējas vairāk saules lēktus.

Uzcepsim gardu ogu pīrāgu.

Iemācīsimies braukt ar riteni/skrituļslidām/skeitbordu.

Sāksim no rītiem skriet. Un, ja nu iepatiksies?

Sāksim apgūt kādu svešvalodu.

Ja nekad tā neesam darījušas – skrējienā ienirsim jūrā.

Iemācīsimies gatavot saldējumu.

Pēc iespējas vairāk lasīsim grāmatas.

Ja ir iespēja, piedalīsimies bezmaksas deju meistarklasēs.

Nopirksim gardu arbūzu.

Dosimies īstā pārgājienā – ar telti un ēdienu, gatavotu uz ugunskura.

Priecāsimies par katru varavīksni debesīs.

Izmirksim lietū, bet pēc tam dzersim tēju ar svaigu ogu ievārījumu.

Atbrīvosim savu skapi no vecām un nevajadzīgām mantām.

Nopirksim sev jaunu, skaistu kleitu.

Katru dienu sāksim ar rīta rosmi.

Vismaz vienu reizi apmeklēsim āra kinoteātri.

Aizbrauksim uz observatoriju.

Izveidosim savu sasniegumu un uzvaru sarakstu.

Nofotografēsim visneaizmirstamākos šīs vasaras notikumus.

Rudenī fotogrāfijas izdrukāsim un pašrocīgi izveidosim jauku albūmu.

Vairāk laika pavadīsim ārā.

Vismaz vienu reizi izveidosim spilgtu manikīru un pedikīru.

Un vēlreiz- priecāsimies, meitenes, par sīkumiem!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Atzīstieties, meitenes, vai esat kādreiz sevi pieķērušas pie domas, ka viss, ko mājās darāt – tā ir mūžīga mājas uzkopšana? Ir jānotīra tur, ir jāsakārto pieliekamais, ir kaut kas jāizmet, plauktiņš vai skapis jāsakārto, putekļi un plīts virsma jānotīra … Un kamēr to visu darām, pa to laiku uz virtuves nosūcēja atkal ir sakrājušies sodrēji. Kā tad šo nebeidzamo riņķa danci ap grīdas lupatu un birsti pārstāt dancot?

Kā dēļ tas viss?
Pirmais jautājums, kuru vērts sev šādā situācijā uzdot, skan apmēram tā: kā dēļ un kāpēc tu centies sasniegt šo ideālo kārtību un tīrību? Atbilžu varianti var būt sekojoši:

• Sev: jo tev nepatīk, ja mājā ir nekārtība.
• Vīram: viņam nepatīk, kad mājā ir nekārtība un viņš bieži to piemin.
• Bērniem: viņiem jāredz piemērs, ka mājās ir jāuztur kārtība.
• Citiem cilvēkiem, piemēram, viesiem: ko viņi par tevi padomās, ja pēkšņi ieraudzīs uz krēsla sakrājušos drēbju kaudzi vai kaķa spalvas uz dīvāna?

Ģimene un kārtība
Apsver, vai tik tavos centienos ieviest kārtību nepavīd perfekcionisms? Perfekcionismam ir diezgan liela vēlēšanās tev likt tiekties uz to, ko nav iespējams panākt.

Varbūt tevī iemājojusi kaut kāda pārliecība, piemēram: “laba saimniece nekad un ne uz mirkli nepieļauj pat dažu putekļu atrašanos uz plauktiņiem”? Šīs pārliecības negatīvā puse nozīmē to, ka, ja tavā mājā ir vismaz daži putekļi, tu esi slikta saimniece. Dažām, šāda perspektīva var šķist patiešām briesmīga un neciešama un tāpēc viņas nedēļas nogalē izvēlas lupatu un birsti, nevis atpūtu ar ģimeni.

Lai par šo tēmu pārtrauktu raizēties, padomā par to, kā varētu izskatīties skala no vissliktākajām mājsaimniecēm pasaulē līdz vislabākajām. Pasaulē nepastāv tikai melnā un baltā kritēriji, tā tiešām ir skala. Kā tev liekas, kurā vietā uz šīs skalas atrastos tu? Tava mamma? Vīramāte? Māsa? Draudzene? Padomā par konkrētiem cilvēkiem, kurus tu varētu novietot uz šīs skalas: kuri no šiem cilvēkiem, ja vērtējam pēc kritērija „saimniece”, ir krietni zemāk uz skalas par tevi, un kuri ir krietni augstāk par tevi?

Padomā par to, KAS tiek ietverts jēdzienā “mājsaimniece”. Vai tiešām tas nozīmē tikai pakaļdzīšanos pēc putekļiem un netīrumiem vai ir arī kaut kas arī cits (kas ir ne mazāk svarīgs), lai sauktos par labu saimnieci? Kā tu domā, ko vairāk novērtēs tavi bērni (un atcerēsies): kā tu svētdienās viņiem lasīji grāmatas vai kopā spēlējāt galda spēli  vai, kā tu tajā pašā laikā, šajās pašās svētdienās, visu dienu sūci putekļus?

Un tagad par tuviniekiem…
Jā, dažreiz IR tā, ka mums tuvi cilvēki par mūsu nevīžību izsaka savu neapmierinātību. To dara visi tuvinieki: vīri, vīramātes, vecāki. Dažos gadījumos, protams, viņu pretenzijas ir pamatotas. Bet dažreiz – un tieši par to būs runa – aiz šiem aizrādījumiem par tīrību un kārtību slēpjas kaut kas cits: neapmierinātība ar tevi kopumā, vēlēšanās kontrolēt, manipulēt, kaut kādas attiecību problēmas. Šādās situācijās, protams, pārmetumus par nekārtību tavā apkārtnē nav jāuztver kā tiešus. Varbūt tas ir signāls, ka ir pienācis laiks identificēt un izārstēt sāpīgās attiecību vietas…?

Padoms: izstrādā sev kaut kādu piemērotu mājas uzkopšanas grafiku, piemēram, katru dienu, bet mazliet vai arī  1 x mēnesī trīs stundas – tas ir tikai piemērs. Tev būs savējais. Vai arī uzkop māju konkrētās dienās, konkrētas mājas zonas. Vārdu sakot, variantu ir daudz.

Uzkopšana kā apsēstība
Ja mēs runājam jau par kaut kādiem psiholoģiskiem sarežģījumiem, tad tā tas arī notiek. Uzkopšana kļūst nogurdinoša, kas neizraisa pabeigta procesa sajūtu.  Var rasties sajūta, ka, lai samazinātu savu diskomforta sajūtu, kaut kas nekavējoties ir  jādara.  Vairumā gadījumu runa iet par nemiera sajūtu vai arī citām diezgan intensīvām, nepatīkamām emocijām, kuras cilvēks mēģina apslāpēt ar aktīvu darbību.

Dažreiz cilvēkiem ir nosliece uz pārmērīgas kārtības ieviešanu – visbiežāk tad, ja viņu pārņem biedējošas domas  par apkārtējo mikrobu pasauli, iespējamo piesārņojumu un no visām pusēm uzbrūkošajām slimībām. Šādā situācijā, protams, jau ir nepieciešama profesionāla palīdzība.

Šodien būs ciemiņi: ko darīt, ja māja nav uzkopta
Varbūt priekš tevis tas būs jaunums, bet cilvēki nevērtē tevi TIK ļoti skrupulozi, kā tas liekas tev. Un neiet runa tikai par tīrību tavā mājā, bet arī par jebkuriem citiem tavas dzīves aspektiem: cilvēki vispār mēdz domāt daudz vairāk par sevi, nekā par tevi.

Protams, ja tev ir tik daudz kaķa vai suņa spalvu, ka tās nokļūst pat ēdienā, ar kuru tu cienā viesus, tad, protams, tas ir iemesls pārskatīt gan mājas uzkopšanas grafiku, gan veidus.

Kad nāk ciemiņi, viņi to dara tevis dēļ un, lai tiktos ar tevi. Atceries, šajā brīdī tu nepiedalies labāko saimnieču konkursā. Tāpēc fokusējies uz tikšanos ar draugiem – tas radīs viņiem daudz vairāk prieka, nekā tava paniskā vēlēšanās skapī sastūķēt visu, ko vien var paspēt. labāk uzcept kādu smaržīgu ātro kūku.

Un tagad secinājums: kopsummā, ja šī mūžīgās uzkopšanas problēma tuva un pazīstama ir arī tev, ieteicams pievērst uzmanību ar mājas uzkopšanu saistītajiem psiholoģiskajiem uzstādījumiem. Kāpēc tu to dari TIK intensīvi? Ko nozīmē priekš TEVIS „tīrība dzīvoklī” vai „netīrība dzīvoklī”. Tās ir TAVAS vēlmes vai svešas vēlmes? Vai, varbūt, uzkopjot dzīvokli ir kaut kas, no kā tu vēlies „atslēgties”? Vai ir kaut kas, kas tevi ļoti uztrauc? Kas varētu notikt tad, ja tu, piemēram, nedēļu māju neuzkopsi?

P.s. Kāds ir tavs mājas uzkopšanas grafiks?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Es domāju, ka šī tēma ir īstajā brīdī – pirms Jaunā gada sākuma, pirms tās vienīgās pusnakts gadā, kad mēs uzdrīkstamies uzsaukt tostus par sapņiem, kas nav piepildījušies un, varbūt, pat ar pukstošu sirdi uzdrīkstamies par tiem atcerēties vēlreiz un apsolīt, kaut vai klusām sev, ka „es to izdarīšu!”

Bet tad iestājas 1.janvāris, 20.februāris, 15.maijs…..un lielākā cilvēku daļa, jeb mēs, aizmirstam par šiem sapņiem, par šiem sirdspukstiem…

Daudziem cilvēkiem nepatīk runāt par nepiepildītajām vēlmēm jeb sapņiem. Laika gaitā, “muļķīgo fantāziju” vietā nāk aprēķins, atturība un sociālās normas. Aizliegumu skaits palielinās, bet vēlmes kļūt mazākas un mazākas…

Vai arī tu domā, ka ir kāds, kurš ir atnācis un aizliedzis 50-gadīgajai sievietei sapņot par apprecēšanos, vai arī pieticīgam strādniekam kāds ir slēdzis ceļu uz tūkstošiem un pat miljoniem? Pajautā to viņiem. Tu neatradīsi nevienu reālu ārējo šķēršļi. Viņu “spēcīgie argumenti” ir savstarpēji sapinušies ar iekšējiem kompleksiem, šabloniem un viltus pārliecībām.

Kā tas ir noticis?

Tajā mirklī, kad tu nolem, ka kaut kā neesi vērta, ka esi pārāk vāja, pārāk veca vai bez jebkādiem talantiem, tu pati (un neviens cits!) sev apkārt organizē attiecīgu realitāti.

Piemēram, paskatījies uz sevi spogulī, un nodomāji “Kaut kā es ne visai labi izskatos…” Izgāji uz ielas. Satiki vecu paziņu. Viņš palūkojās uz tevi un izteica tās pašas domas: “Hmm … tu kaut kā ne visai labi izskaties!” Tev kļūst pavisam skumji un atkal palūkojies uz sevi spogulī. Tu jau aizmirsi ar ko viss sākās, bet ļoti labi atceries satiktā paziņas vārdus. Un nu spogulī uz tevi jau skatās nelaimīgs radījums, kurš ir gatavs atkal un atkal apstiprināt “skarbo patiesību”. Uz šīs savas nejaušās, negatīvās domas, tu vari uztīt veselu sāpīgo pieredžu kamolu. Iekšā ir slikti, no ārpuses neomulīgi, un domāt par savām vēlmēm – sāpīgi.

Kāpēc sapņot ir sāpīgi?

Tu aizliedz sev “domāt ar vērienu”. Kas sevi nemīl, nepieņem, kautrējas, tas baidās ar sevi aizņemt lieku telpu un visādos iespējamos veidos cenšas samazināt savas vajadzības.

Nu, piemēram. Tu ieraudzīji veikalā lielu, skaistu dīvānu. Tieši tādu, kādu tu gribētu. Paskatījies uz cenu un neuzdrošinājies ne tikai uz tā apsēsties, tu neuzdrošinājies pat tuvoties tam: “Oooo! Nē! Tā ir pārāk liela greznība priekš manis!” Atnāci mājās, apsēdies uz vecā dīvāna. Neērti, toties TAAAS dīvāns!!! … Bet iekšējā balss momentā šo domu pārķer: “Tev nekad to nedabūt! Pietiek murgot! Gana tev būs ar to, kas ir! “

Tu iesi garām cilvēkiem, kuri sēž uz grezniem dīvāniem un jutīsies, kā citas planētas iemītnieks, kur eksistē tikai neērti un cieti dīvāni. Turklāt cilvēki, kas dzīvo tā, kā tu pašlaik sev aizliedz, atmosfēra, kura tev šķiet ir nesasniedzama, ik pa laikam radīs tev sāpes. No vienas puses, nemaz jau negribas justies, kā otrās šķiras cilvēkam, bet no otras puses – tu jūti smacējošo, smago iekšējo aizliegumu smagumu.

Kā to mainīt?

Pirmkārt, uzdrošinies izvilkt virspusē savus nepiepildītos sapņus. Tavs iekšējais „aizliedzējs” raudās, vaidēs, gaudos, knaibīs un dunkās tevi no iekšpuses. Bet neuztraucies, tas vienkārši aizsargā to programmu, kuru tu viņā ieprogrammēji pati. Kad tu „uzzīmēsi” jaunu, daudz patīkamāku realitāti, viņš tevi atlaidīs un sāks pat palīdzēt.

Otrkārt, pievērs uzmanību tam, ka ne visas vecās vēlmes vai sapņi būs tev aktuāli un svarīgi. Pārliecinies, ka tie ir piepildīti emocionāli. Ja tevī ir ticība, ka tu tos varētu īstenot, tad tu jutīsi prieku un enerģijas pieplūdumu. Bet, ja vēlme vai sapnis ir saglabājies, bet cerība to realizēt ir mirusi, tad tu sajutīsi rūgtumu, varbūt pat sariesīsies asaras. Jebkurā gadījumā, pret savām patiesajām vēlmēm vienaldzīga palikt nevarēsi.

Treškārt, rīkojies sekojoši:

1. Pieraksti to, ko tu vēlies. Šajā sarakstā jābūt tikai tām vēlēšanām, blakus kurām tu vari uzrakstīt “Es neesmu to pelnījusi.”

2. Padomā, kas tajās ir tāds, kāpēc tu neesi tās pelnījusi. Varbūt tu jūti, ka tas ir pārāk agri/vēlu, ka nav pieredzes, nav kontaktu, informācijas, naudas. Katra vēlēšanās ir mērāma dažādi.

3. Paskaties uz savu sarakstu. Ko tu jūti, skatoties uz katru no šīm vēlmēm? Varbūt tās ir asaras, skumjas, vilšanās, aizvainojums, sajūtas, ka tas nekad nenotiks. Neslēpies no savām patiesajām jūtām. Viena no svarīgākajām veiksmīga cilvēka īpašībām – ir spēja būt harmonijā ar visām savām emocijām.

4. Nosvītro vārdus “Es neesmu tā cienīga” un uzraksti “Es esmu to pelnījusi!”

5. Aizver acis un cik vien spilgti, krāsaini tas iespējams, iztēlojies to, ko tu vēlies sev un savai dzīvei.

6. Uzliec roku uz sirds un ar aizvērtām acīm sev pasaki: “Es esmu to pelnījusi!”

7. Sajūti, kā reaģē tavs ķermenis, kā mainās zemapziņa. Aiz savām sāpēm tu sajutīsi cerību. “Vai tiešām tas ir iespējams? Jā! Arī tas var būt, ja vien es pati sev to atļaušu”.

Tiklīdz tu atļausi sev pašu labāko, zemapziņa tavu entuziasmu akceptēs. Atceries, cilvēki, kuri tā jau dzīvo, nav citplanētieši. Visa problēma slēpjas tavā mērauklā, cik daudz esi gatava pieņemt pasauli un tās daudzveidību.

Kad nonāc saskarē ar lietām, notikumiem un cilvēkiem, ka šodien tev šķiet nepieejami, nesteidzies atgriezties uz “cietā dīvāna.” Sper soli pretī tam, kas jau ir gatavs ierasties tavā dzīvē – jaunam darbam, jaunām attiecībām, jaunai dzīves vietai, jaunam… Skaidri un droši sev pasaki “Es esmu to pelnījusi!” Un drīz vien tu konstatēsi, ka tev bija absolūta taisnība. Izdari to tagad, lai Jaunā gada naktī šampanieti varētu izdzert nevis par tukšiem, bet jau tevis pašas ieplānotajiem sapņiem un pārmaiņām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

Kad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nenoliedzami, ka šobrīd itin visas dzīvojam steidzīgā pasaulē. Darba ritms, pienākumu gūzma, pasākumu kņada, interneta vilinājums, filmu krāšņums un pārdzīvojumi, telefona zvani un vēl daudz un dažādu veidu un lietu, kas piepilda manu un tavu dienu bez mirkļa atelpai. Vismaz mums tā šķiet. Un, vairāk vai mazāk mūsu laiks ir piepildīts ar trauksmi un modernā vārda „stress” dažādām izpausmēm.

Un, kā lielākoties ar visu mūsu dzīvē, arī šo savu steigu un nemitīgo rūpju sajūtu mēs pašas varam apstādināt un maz pamazām sākt ielūkoties sevī un atrast tur kādu drupačiņu miera, ko likt pretī nemieram. Un varam arī audzēt mieru sevī arvien lielāku un pilnāku, baudāmāku un spēku dodošāku.

Iedomājies, ka tu brīdī, kad esi sastapusies ar uztraukumu, vari mirkli apstāties un ielaist sevī miera sajūtu! Nomierinās tava sirds, elpa kļūst mierīga, domas atgriežas pie skaidrā saprāta un rodas risinājums problēmai. Vai vismaz apziņa, ka viss ir kārtībā – visas lietas ir risināmas. Tu esi atgriezusies drošībā! Šī sajūta ir dzīva un pilnīgi reāla, un tu to vari iemācīties. Un nav tādēļ uzreiz jākļūst par vientuļnieci vai jāatsakās no pasaulīgās dzīves, lai varētu atrast sevī mieru. Mēs to varam satikt tieši tur, kur atrodamies, ir vien jānosaka pašai sev prioritāte – līdzsvarot sevi, iegūt miera sajūtu šajā brīdī, un tad atradīsies arī līdzekļi, kas palīdzēs to sasniegt.

Protams, ideālais variants ir tāds, ja ir iespēja paiet mazliet maliņā no visa tīri fiziskā plānā. Apstāties. Ieliet sev tasi karstas tējas, pasēdēt pie dzīvas uguns, aizdegt kādu sveci – sasildīt sevi, pastaigāt vienatnē pa meža takām vai jūras krastu – sakārtot domas. Taču tas ne vienmēr ir iespējams, vai ne? Tāpēc, varbūt lietderīgi ir ilgākā laika posmā piestrādāt pie šī procesa – miera ieaicināšanas savā dzīvē, lai tas ieņem tur stabilu vietu.

Ja, mums patīk regulāri lasīt avīžu, interneta ziņas vai klausīties televizoru, tad neizbēgami katru mirkli satiekam visas pasaules nebūšanas un mūsu prātam ir ko darboties, analizējot, pārdzīvojot un pārdomājot visus negatīvos notikumus. Un to nu netrūkst nekad!

Tāpēc, ja ir mirklis brīva laika, necenties to uzreiz pavadīt, uzņemot šo satraucošo informāciju, bet gan tieši otrādi – atrodi ko pozitīvu: pusstunda pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar draudzenēm, ceļojums pa ziedu veikaliem un vienkārša smaržu un krāsu izbaudīšana bez kādas īpašas vajadzības tos nopirkt, laba, uzmundrinoša grāmata, lūgšana, kas vienmēr atnes mieru un svētību, pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka neesi sadzirdēta. Viss labais taču vienmēr atnes gaismu! Gaismu Tev!

Par domu spēku jau esam runājušas. Un, kā kontrolēt savas domas, tas ir liels darbs, taču nav nekas neizdarāms. Tu pati esi valdniece pār savām domām – gan negatīvajām, gan pozitīvajām. Protams, tas nenotiks vienā dienā un tu nesāksi uztvert visu tikai pozitīvi uzreiz, taču, pieliekot izdomu un vēlēšanos justies labi, tas sanāks. Viegli ir ļauties negatīvam, grūtāk to kontrolēt, lai tavs prāts nepiesārņojas. Un mēs esam pietiekoši gudras un, ja gribam atļaut sev ignorēt sliktās domas, tad iemācīsimies tās pārslēgt citā virzienā. Pasaki savai sliktajai domai ”nē”!

Pastāstīšu par kādu elementāru tehniku, ko reiz esmu iemācījusies no kādas paziņas. Varbūt noder arī tev!

Tiklīdz ienāk prātā kāda nejauka doma, tajā pat mirklī, „aiz acīm” iedomājies, ka tev galvā ir šķēres, kas griež šo domu, griež un griež, līdz tā izšķīst, pazūd.. Un nav līdzi jādomā un jāformulē vai jāatkārto šī doma, pat labāk to nedarīt, lai tā nepagūst sasniegt tavu zemapziņu, tikai jāliek šķērēm darboties – tās pašas zinās ko sagriezt. Šņik-šnik-šņik – redzi tikai šo darbību kādas minūtes trīs vai vairāk. Pati jutīsi, kad gribas apstāties. Pamēģini, un redzēsi kā tava sliktā doma ir attālinājusies, pazudusi, nodzēsusies. Esmu to mēģinājusi ne vienu reizi vien un tas izdodas.

Laiks… Tā vienmēr ir par maz. Taču, lai atkal sev palīdzētu justies labāk, tas tomēr ir jāatrod! Melosi, ja teiksi, ka dienā nav 10 minūtes priekš sevis. Jautājums tikai, kā šīs sev atlicinātās minūtes izmanto. Nopelnītā nauda, veicot kādu darbu, kurā paiet garas stundas, neatnesīs tev iekšēju mieru, taču 10 vai mazliet vairāk minūtes meditācijas vai vienkārši relaksācijas (gaišas mūzikas klausīšanās, ziedu kārtošana vāzē, suņa sabužināšana un aprunāšanās ar viņu, zivtiņu vērošana akvārijā, dziedāšana savā nodabā utt.) spēs tevi harmonizēt un sakārtot.

Bieži dzirdot vārdu „miers”, ienāk prātā doma, ka tas ir iespējams, tikai esot vienatnē ar sevi. Taču tā vis nav. Vai reizēm nav tā, ka darot ko labu citiem, izpalīdzot, veicot kaut ko kopā, darbojoties apzināti, arī kļūstam mierīgas un gaišas? Tieši tā, jo labestība arī nes piepildījumu un mieru.

Un vēl derētu pārskatīt mūsu attieksmi pret citiem. Diemžēl, nekad neradīsim mieru sevī, ja mums patiks citus kritizēt un nopelt vai esot vienaldzīgām pret citu cilvēku jūtām. Ko mēs dodam otram, to arī saņemam atpakaļ. Tā ir izdomājis Visums un tas darbojas tik ļoti patiesi.

Ar savām domām, attieksmi un rīcību mēs iedarbojamies uz apkārtējo pasauli un saņemam atbildes pretī. Ja pašas esam mierīgas un gaišas, arī pretī staro tieši tas pats!

Vēl droši vien ir bezgala daudz veidu kā ieaicināt savā dzīvē miera sajūtu. Taču gribu vēl ieteikt tev kādu grāmatu. Tā pie manis nokļuva pirms pāris nedēļām un, manā skatījumā tā ir brīnišķīga miera nesēja. Šī grāmata ir sertificēta ārsta, cigun pasniedzēja Igora Kudrjavceva sarakstītā „Miera ārsta padomi”. Esmu tikusi tikai līdz kādai divdesmitajai lapaspusei, taču jau sāku darboties ar vienu no viņa aprakstītajām metodēm, kas ir bezgala vienkārša un esmu sajutusi, ka varu mazināt spriedzi un atslogot domas, kad tas ir nepieciešams.

Rudens ir pārdomu laiks, sevis vētīšanas laiks, un laiks atrast laiku sev pašai. Laika ziņas sola siltu un saulainu nedēļas nogali un arī nākošo nedēļu. Izbaudi to! Nosvini krāsas un smaržas, izlīgsti mieru ar sevi, samīļo domās visus, ko gribas mīļot (un arī ko negribas), atrodi savu vietu, kur smelties harmoniju, iegūt mieru un sajusties bagātai! Un vienalga vai šī vieta būs reāls stūrītis tavā mājā vai kaut kur pie dabas, vai tikai tavās domās – tā būs tavējā, tevi uzmundrinošā un mieru nesošā.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Dažreiz notiek tā, ka tev šķiet – dzīve apstājas. Tavi sapņi dzīvo savu sapņu dzīvi un neatrod piepildījumu, domas klejo bez mērķa un tu pati jūties piekususi, iztukšota un varbūt pat tā kā vīlusies pati sevī vai savā pasaulē.

Un neatkarīgi no tā, vai tu esi skolotāja, grāmatvede vai mājsaimniece, vai tev pietiek naudas jaukiem pirkumiem un ceļojumiem, vai tās ir tikai tik, lai pabarotu un apģērbtu savu ģimeni, pienāk brīdis, kad tev sāk likties, ka esi „izkritusi” no Dievišķā plūduma un nesaņem Visuma atbalstu.

Tev vairs nav sapņu un vēlmju, tu pat nespēj saprast, ko tad īsti tava sirds grib. Ja mums katru dienu ir jāiet uz darbu, tad mums par to tiek samaksāta alga. Taču, lielam vairumam no mums, bez algotā darba ir bezgala daudz ikdienas darbu un rūpju, par kurām varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu un par kurām bieži vien tiek aizmirsts, tās netiek novērtētas un pat ievērotas. Tas viss prasa spēku un tu jūties izsīkusi. Domāju, ka mums katrai ir bijusi tāda sajūta kaut reizi dzīvē, kad nespējam vairs pat atrast pareizos vārdus sarunai ar Dievu, kur nu vēl ko vairāk. Un, varbūt, ka tu tā jūties tieši šobrīd?

Arī šīs sajūtas ir daļa no tavas dzīves. Tā vienkārši notiek. Arī jūrā taču ir paisumi un bēgumi. Arī akas mēdz izžūt un dārzs kļūst nedzīvs, ja ilgi nav lijis lietus…Viss rit savu gaitu. Vai esi dzirdējusi stāstu par ķēniņa Zālamana īpašo gredzenu? Droši vien, taču atgādināšu vēlreiz – ķēniņš Zālamans valkāja kādu īpašu gredzenu, kuram iekšpusē, kur neviens neredz, bija iegravēti viedi vārdi „Arī tas pāries.” Kad ķēniņam gadījās kāda nelaime vai sarežģījumi, viņš paskatījās uz savu gredzenu un izlasīja šo uzrakstu. Arī tas pāries!

Viss plūst un mainās un visam ir savs laiks. Un, jo ātrāk mēs iemācīsimies to pieņemt un atzīt, jo mierīgāk spēsim izdzīvot šos „sausuma” periodus savā dzīvē. Tas gan nenozīmē, ka drīksti nedarīt neko, taču vairāk uzmanības sāc pievērst pati sev. Tev taču ir jāpiepilda sava aka! Jāmeklē sevī pazemes avoti , kas palēnām tevi spirdzinās un padzirdīs tavu dvēseli. Lai arī tas nenotiek tik ātri, kā tev gribētos, taču pavisam droši – tas notiek vienmēr! Šobrīd tu drīksti atkāpties, paiet malā, lai pavisam drīz vēl skaidrāk saredzētu, kas atklāsies aiz nākošā pagrieziena.

Un aizmirsti uz brīdi par lielajiem plāniem un vēlmēm, kas pavisam noteikti gribēs atkal un atkal atgādināt par sevi, atkal radot apjukumu, jo šobrīd tu esi tukša – jāatgūst spēks. Tas viss notiks – tavi sapņi atradīs ceļu! Tikai ne tagad. Ir jāpierimst, jānogaida.

Zinu, ka mums, skrejošajām, visu varošajām, bezgala stiprajām, ir ļoti grūti apstāties. Taču – sevis un savu sapņu labad, to nākas darīt. Mācīties pacietību. Sāc pamanīt tās vienkāršās lietas, kas piepilda tavu dzīvi ik mirkli. Pamaini savu ierasto ikdienu ar ko sen aizmirstu, taču ko tādu, kas atnes jaukas sajūtas. Dari to jau šodien! Pamani, pamani, pamani…pasauli sev apkārt. Bez idejām ,kā varētu būt, bet tieši tā kā tas ir šeit, tev blakus. Šobrīd.

Svaigs, spirdzinošs rīta gaiss, kas ieplūst pa atvērto logu. Strazdi izveduši bērnus pirmajā lidojumā uz viņiem vēl svešu, neatklātu pasauli. Tu pat nevari iedomāties kāds tas ir balagāns. Viss dārzs ir piepildīts ar čiepstēšanu, čirkstēšanu un par klusumu vari vienkārši aizmirst – mazie lidoņi ir visur – uz elektrības vadiem, pie sava tik ierastā būra, zaļajā zālē un pat uz palodzes. Spoži melni ar zaļganu vizējumu, vēl neveikli, taču pilni ziņkārības un prieka. Tā tas bija manās mājās vakar! Un tici vai nē, domas tad iet staigāt citus ceļus, noliekot rūpes mazliet malā.

Slapjš suņa deguns, kas garāmejot nekad neaizmirst pieskarties tavai rokai, atgādinot par uzticību savai saimniecei. Siltas smiltis jūras vai ezera krastā viegli kņudina tavas pēdas… Bērnības albums, kur bildēs esi redzama gan kā bižains meitēns ar platu smaidu, gan kā gaisīga, jauna būtne ar pilnu ziedu klēpi rokās – savā izlaiduma dienā. Kāda sen aizmirsta, bet mīļa dziesma ,kas atnes atmiņas. Vai arī pavisam jauna mūzika, kas nesen dzirdēta un ļoti patīk. Klausies to atkal un atkal, lai skaņas dziedē tevi. Vakarā, gulēt ejot, smaržīgi, balti palagi uz gultas…

Bet varbūt pāršķirsti savu sapņu dienasgrāmatu, kur sen agrāk esi salīmējusi bildes, kādu gribētu redzēt savu nākotni – gaumīgi iekārtotu māju, patīkamu darba vietu, veselus bērnus un pašu priekā starojošu…varbūt šobrīd atklājas kas pavisam sen aizmirsts un kas tāds, kam nebiji tomēr pievērsusi uzmanību, kādi sīkumi, kas tevi stiprina.

Redzi nu, apkārt ir tik daudz vienkāršu lietu, kas tevi veldzē, kas tevi piepilda, kas tevi ved tuvāk piepildījumam. Un atceries, ka itin visās lietās skan Debesu mūzika! Ieklausamies.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Cilvēka jūtas spēj ne no kā radīt kaut ko un nezāles pārvērst dārzos. Tas ir vislielākais spēks, kas mīt mūsos. Kad cilvēks ir pārpildīts ar emocijām, viņš spēj paveikt gan varoņdarbus, gan pašus pretīgākos darbus.

Jūtas var raksturot, kā degvielu, bet saprāts ir kapteinis, kas stūrē cilvēces sabiedrības progresa kuģi. Ir četras galvenās jūtas, kas liek cilvēkam rīkoties, pie tam dažādā komplektācijā vai atsevišķi, tās var izraisīt neticamu rīcību. Un, ja šīs sajūtas ir vērstas pareizajā virzienā, tu vari savu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Šai publikācijā runāsim tikai par četrām jūtām – par tām, kas var mainīt tavu dzīvi.

Riebums. Šo sajūtu ir grūti apvienot ar pozitīvām darbībām, bet tā VAR mainīt cilvēka dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka citos rada riebumu, ja ir piedzīvojis daudz pazemojumu un aizvainojumu, viņš sasniedz to neatgriezenisko punktu, kad ir gatavs izaicināt dzīvi, sakot: “Viss, man ir gana!”, “Tā dzīvot vairs nevēlos!”, „Pietiek dzīvot bailēs, sāpēs un pazemojumos!” Tā visa rezultātā cilvēks burtiski tiek izgriezts uz otru pusi un viņš ir gatavs pārmaiņām.

Lēmums. Lai beidzot pieņemtu svarīgu lēmumu, ļoti daudziem cilvēkiem ir jānonāk situācijā, kad ir „piespiesti pie sienas”, kad apstākļi kļūst burtiski neciešami.Un te mēs saskaramies ar pretrunīgām jūtām, kuras galu galā veicina lēmumu pieņemšanu. Tas līdzinās tam, it kā esam nonākuši krustcelēs, kurās krustojas divi, trīs vai četri ceļi. Pats lēmuma pieņemšanas process var radīt kuņģa darbības traucējumus, var izspiesties auksti sviedri un var neļaut mums aizmigt.

Dzīvei svarīgu lēmumu pieņemšana – tas ir sava veida pilsoņu karš mūsos. Karojošās cilvēka jūtu armijas, kurām ir bezgala daudz iemeslu un pamatojumu, cīnās viena ar otru un cenšas gūt virsroku pār mūsu saprātu. Mūsu gala lēmumi – vai tie ir bailīgi vai drosmīgi, impulsīvi vai labi pārdomāti, mūsu darbību var vai nu apstādināt vai veicināt.

Tāpēc – lai vai ko tu nedarītu, nekavējies šai krustojumā. Pieņem lēmumu. Labāk pieņemt nepareizu lēmumu, nekā nepieņemt to vispār. Katram cilvēkam ir jācīnās ar emocionālajām šaubām un savas jūtas ir jāsakārto.

Vēlme. Tā var rasties no iekšpuses vai arī var būt veicināta ārējas ietekmes rezultātā. Gandrīz jebkas var veicināt vēlmi. Tā var būt publikācija vai grāmata, kuru izlasot cilvēks sajūt iekšējo dzinuli kaut ko vēlēties. Tā var būt saruna ar draugu vai filma. Tāpēc, uzsākot sava vēlmju meklējumus, droši „laid” savā dzīvē jebkuru pozitīvu pieredzi.

Neatsakies no tās, neveido sienu. Šī siena var tevi paglābt no vilšanās, bet tā var arī lieki sargāt tevi no bagātinošās pieredzes gaismas. Ļauj dzīvei tev pieskarties, jo iespējams tieši nākamie pieskārieni būs tie, kas tavu dzīvi pagriezīs par visiem 180 grādiem.

Apņemšanās. Tā saka „Es gribu, es darīšu!” Un, ja cilvēks nolemj vai nu izdarīt vai mirt, viņu diez vai kāds spēs apstādināt. Alpīnists saka: „Es došos uz šo virsotni. Man saka, ka tā ir pārāk augsta, stāva, klinšaina un smaga. Bet es vienalga tajā nokļūšu un jūs redzēsiet, kā no šīs virsotnes es jums pamāšu ar roku.” Apņemšanās nozīmē – tu sev apsoli, ka nekad nepadosies. Un, ja tu sev pajautāsi: „Cik ilgi man būs jāstrādā, lai savu sapni piepildītu?” Tik ilgi, cik tas būs nepieciešams!

Lūk, kāds spēks piemīt cilvēka jūtām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija