Kādu dienu vīrs atnāk no darba mājās un redz, ka visi trīs viņu bērni atrodas mājas pagalmā un joprojām pidžamās! Viņi spēlējas netīrās smiltīs ar tukšām ēdienu kārbām un visur apkārt mētājas gruži. Sievas automašīnas durvis ir atstātas pusvirus un arī mājas ieejas durvis ir vaļā… Suņa nekur nav. Koridorā vīrs ierauga vēl lielāku haosu: pie vienas no sienām svaidās saņurcītu segu kaudze… Viesistabā uz visu skaļumu ir ieslēgts televizors, bet dzīvojamā istabā visur svaidās bērnu rotaļlietas un drēbes.

Virtuvē skats ir vēl biedējošāks: izlietne ir pilna ar netīriem traukiem un kastroļiem, uz galda joprojām šķīvjos stāv brokastu atlikumi, ledusskapja durvis atvērtas pilnīgi līdz galam, uz grīdas svaidās izbārstīta sausā suņa barība, bet pie durvīm neliela smilšu kaudzīte.

Nojaušot, ka ir noticis kaut kas šausmīgs, vīrs, klupdams pret izsvaidītajām rotaļlietām, uzskrien sievas meklējumos uz otro stāvu. Viņš iedomājās, ka viņa varētu būt saslimusi vai noticis ir vēl kaut kas šausmīgāks. Uz grīdas viņš ieraudzīja ūdeni – tas sūcās zem vannas istabas durvīm.

Kad viņš tās atvēra, tad ieraudzīja šausmīgu nekārtību: mitrus dvieļus, ziepes un putas,  izsvaidītas rotaļlietas. Uz grīdas kaudzē gulēja neskaitāmi saņurcīta tualetes papīra metri, uz vannas istabas sienām rēgojās jau žūstošas zobu pastas smērējumi. Vīrs steidzās uz guļamistabu.

Un tur viņš beidzot ieraudzīja sievu – uz gultas saritinājušos, pidžamā un lasot grāmatu.

Sieva palūkojās uz viņu un pasmaidīja. Pēc tam pajautāja, kā pagāja viņa darba diena. Vīrs izskatījās samulsis un pajautāja sieva: „Kas te ir noticis?”

Viņa atkal pasmaidīja un atbildēja: „Tu katru dienu man pēc darba jautā, ko es šodien darīju…” „Jā?”- ar neticību pārjautāja vīrs. Un sieva turpināja: „…Nu tad lūk, šodien es nedarīju neko!”

Avots un tulkojums no: Stranamam.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Viss zemāk redzamais teksts nav mans. Arī es, tāpat kā daudzas sievietes, skrienu, cenšoties apsteigt laiku, dzīvi. Tikai šad tad ķeru sevi pie domas, ka kaut kas tajā visā nav tā, kā vajadzētu, nav pareizi… Jā – esmu kaut ko sasniegusi, man ir bērni un varu ar kaut ko arī lepoties… Bet! Bet mūsu sirdīs nevajadzētu būt šai steigai un nemieram – tas viss pieder vīriešu pasaulei. Gribētos…tik ļoti gribētos tā, kā aprakstīts zemāk lasāmajās nezināmās autores pārdomās…

————————–

Es nezinu, par ko cīnījās feministes, kuras, cik saprotu, tā arī nav uzvarējušas, bet man tas viss nav vajadzīgs, jo es esmu – sieviete! Tikai sieviete. Man ir smalkas plaukstas locītavas un potītes, liela starpība starp vidukļa apkārtmēru un gurniem, nemaz nerunājot par krūtīm… Viņu, šo starpību var redzēt ar acīm, bet, sataustot, tā vēl vairāk jūtama. Ko tad no manis var pieprasīt?

Man ir viss tā, kā daba sievietēm devusi: kur vajadzīgs – ir šaurs, kur vajadzīgs – plats, te – iedobīte, tur – izcilnītis…Tas – vīrietim, tas – bērnam… Es esmu pužļa daļiņa. Viss ir tieši tā, kā vajag. Lai darbotos, ir visam jāsakrīt. Tikai neprasiet no manis citas funkcijas! Redziet, cik skaisti izskatot brīžos, kad spraužu matus uz augšu, un kad viena mana matu šķipsna izslīd laukā….Arī smaržas uz manis smaržo labāk, nekā to autors bija iecerējis. Uz manis rokassprādzes skan, kā prieka solījums – un šis solījums tiek pildīts …

Un nav man vajadzīga tāda pati alga kā vīrietim! Es vispār negribu strādāt. Es gribu būt mājās tik daudz, cik man nepieciešams un, lai laiks man būtu pagatavot vakariņas un, lai laiks man būtu palūkoties logā…

Man ir zīžaina āda, mati un dvēsele. Jau kuro gadu pēc kārtas no tā nesanāk nekas dzelžains. Tas viss tikai labi deg. Deg, bet nenorūdās, nekļūst stingrāks. Pačirkst, atdziest, pārklājas ar jaunu kārtiņu un atkal alkst nevis pēc vienlīdzīgām tiesībām, bet pēc zīda palagiem…

Nu nav manī tādu materiālu un vielu, no kurām var veidot stingru raksturu un veidot dzīvi, kas piepildīta ar mērķiem. Es nevaru būt pati par sevi. Es esmu radīta kādam. No ribas, no atslēgas kaula…Nezinu, tas nav svarīgi! Un es sajūtu sevi tā, it kā manī būtu mazāk kaulu nekā jābūt, lai varētu stingri stāvēt, ātri staigāt, augstu lekt un vicināt ar rokām „Es, es!!!”. Es labāk iešu uz dārzu, ieslīgšu šūpuļtīklā un apsegšos ar pledu… Vai noskūpstīšu bērnu…Vai apskaušu savu mīļoto vīrieti…

Es gribu vārīt ievārījumu. Dažreiz klusēt, dažreiz runāt… Kamdēļ man tik daudz jāzina, lai varētu dzīvot? Kamdēļ man šie visi zinātniskie grādi? Kamdēļ gan lai man nebūtu gana ar smalkām sajūtām, ar mīlošu uzticību? Vienkārši būt…

Un negribu es iegalvot ne sev, ne citiem: „Es tikšu galā, es visu noskaidrošu!” Es gribu ļaut sev krist panikā, ģībonī, atslēgties, lai atjēgtos un, lai man saka: „Jums nedrīkst uztraukties! Jums ir jāatpūšas…” Jo man tiešām būtu jāatpūšas. Un vispār….horizontālais stāvoklis man ir daudz komfortablāks….Un nevajag man izaugsmi! Man vajadzīgs būtu jauns mežģīņu krūšturītis ar tievām lencītēm. Un smalkas zīda zeķes…

Bet visas šīs konferences, visas šīs lekcijas par to cik grūti būt par sievieti mūsdienu pasaulē… Nu kas par muļķībām! NAV grūti būt par sievieti, ja nekautrējies par tādu būt!

Kāds mani noniecinās, teiks, ka esmu pavisam… Jā, pavisam! Es vairs nevēlos būt sieviete mūsdienu pasaulē, kur jābūt ir stiprai, jācīnās, jāstrādā ar elkoņiem, kur jāiekaro, jāapgūst jaunas grandiozas iespējas, kuras vīriešu pasaulei ir atkarojušas sufražistes. Kur jāprot kost, piedāvāt sevi, virzīt sevi, popularizēt sevi… Un pa to starp vēl prast „noķert” vīrieti, lai pēc tam viņu mācētu noturēt, konkurēt, prezentējot viņam savas priekšrocības. Un pēc tam viņu stādīt priekšā, kā savas veiksmes simbolu un zīmi tam, ka tu esi realizējusies…Arī šajā plāksnē!

Es esmu realizējusies tikai vienā. Es protu viņu mīlēt. Es protu būt sieva un māte. Es protu būt godīga. Laimei man būs gana ar to, ka mani mīl. Un man ir gana tikai ar vienu iespēju – gulēt naktīs tajā iedobītē uz viņa pleca, kas arī ir daļa no šī pužļa….

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz dzīvoja Dieviete. Kā jau visas dievietes viņa bija ļoti skaista un stipra, bet galvenais – mūžīga. Kā daudzām citām, tai nācās iemitināties kādas meitenes sirdī. Tā bija ļoti vienkārša meitene, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām.

Reiz meitene gāja mājās. Gaisā bija jūtams spēcīgs pavasarīgas burvestības aromāts un Dieviete viņā teica: „…Es gribu parunāties ar debesīm, iesim uz to kalna virsotni.” „Nē, – atbildēja meitene, – man mājās daudz darba un drēbes vēl jāizmazgā…” un devās mājup.

Reiz kādā vakarā Dieviete teica: „Es gribu palūkoties zvaigznēs…” „Nē, – viņai atbildēja meitene, – man rīt agri jāceļas…” un devās gulēt.

Reiz meitene veikala skatlogā ieraudzīja ļoti skaistu kleitu un Dieviete teica: „Tā kleita ir domāta tieši man…” „Šī kleita nav domāta man…”- atbildēja meitene.

Vēl kādu reizi, Dieviete teica: „Es gribu gulēt, jo es redzēšu sapni, kas man pavēstīs manu likteni”. „Nē, – viņai atbildēja meitene – man ir jāizmazgā trauku kaudze un vēl daudz citu darbu ir jāpadara…”

Drīz vien pēc tam meitene satika kādu ārzemnieku, kurš viņā ļoti iemīlējās. Viņš piedāvāja viņai kopā doties uz citu valsti – viņas sapņu zemi un šī vīrieša sejā un acīs staroja tāds maigums, uz kādu vien cilvēks ir spējīgs…

„Tas būs brīnišķīgi!”- teica Dieviete.

„Nē, – atbildēja meitene, – viņš nozags manu pasi un pārdos mani verdzībā kādam bordelim…”

Kaut gan… meitene dažreiz juta Rudens smaržu un, labsajūtā pieverot acis, dzirdēja sevī klusu un maigu Dievietes balsi: „ – tā esmu es…”. Dažreiz meitenei ļoti gribējās, lai kaut kas notiktu vai arī, lai kaut kas nenotiktu un parasti tā arī bija.

– Nu gan brīnumi!”- brīnījās meitene.

– „Tā esmu ES.” – viņa dzirdēja pārliecināto Dievietes balsi.

Laiks gāja. Meitene satika puisi, kurš viņā iemīlējās.

– „Kas tev manī patīk visvairāk? – jautāja reiz meitene puisim.

– „Ir tevī kaut kas…. tāds spēcīgs, kaut kāda pārliecība…” – teica puisis.

– „Tā ir mana racionalitāte!” – domāja meitene.

– „TĀ ESMU ES!” – kliedza Dieviete.

Meitene gatavojās precēties.

– „Tu viņu nemīli, tu nebūsi ar viņu laimīga!”- teica Dieviete.

– „Viņš labi pelna, man būs viss. Es būšu ar viņu laimīga un visi mani apskaudīs!” – teica meitene.

Meitene apprecējās un dzīvoja ar vīru.

Reiz viņu draudzenes aicināja satikties.

„Es gribu kādu vakaru atpūsties!” – teica Dieviete.

„Man jāuzvāra vīram borščs, citādi viņš padomās, ka esmu slikta saimniece…” – viņai atbildēja jaunā sieviete.

Un tad pienāca kāda auksta un barga ziemas diena. Sieviete gāja mājup un sapņoja, ka vīrs viņu sagaidīs pie durvīm, palīdzēs noģērbties un pagatavos viņai karstmaizītes ar tēju.

Pie kāpņu telpas ieejas durvīm viņa ieraudzīja mazu kaķēnu. Balts kaķēns ar pelēku austiņu, sarucis mazā, mazā kamolītī pie pašām ieejas durvīm drebēja. Viņa spalva jau bija pārklājusies ar sarmu, bet acis gandrīz vairs vaļā nevērās…Meitenei kaķēna kļuva ļoti žēl…

„Viņš jāpaņem!” – teica Dieviete.

„Vīrs nemīl kaķus”, iebilda meitene.

„Ja tu viņu tūlīt nepaņemsi, viņa dzīvība tūlīt, tūlīt aprausies…” – teica Dieviete.

„Man miers ir svarīgāks”, atbildēja sieviete.

„Es aiziešu prom!” – teica Dieviete.

„Ej! Tu man neesi vajadzīga!” – atbildēja sieviete.

Un Dieviete neko viņai vairs nesakot, pazuda.

Sieviete uzkāpa līdz savam dzīvoklim un piezvanīja pie durvīm. Viņa dzirdēja ieslēgta televizora skaņu un viņai bija TIK grūti smagajā somā atrast atslēgu. Neviens durvis neatvēra. Viņa ilgi rakņājās dziļajā, smagajā somā, līdz atslēgu, tomēr, atrada. Iegāja. Jau no koridora viņa ieraudzīja pie televizora, krēslā sēdošo vīru. Pat galvu uz viņas pusi nepagriežot, viņš teica: „Nu ko, ēst kaut ko iedosi?”

Un pēkšņi sievieti pārņēma TĀDAS skumjas! Pat sirds no sāpēm sarāvās čokurā! Viņai gribējās izskriet laukā un kliegt…, bet nē – negribējās…. neko viņai negribējās.

Pēc nedēļas vīrs no viņas aizgāja. Pie jaunākas, kas dzīvoja pavisam netālu. Pamestajai sievietei bija slikti. Viņa cerēja, ka atnāks Pavasaris un viņai kļūs vieglāk, jo kā vienmēr pavasarī, taču, kļūst vieglāk…

Pavasaris atnāca, bet vieglāk nekļuva. Viņa nejuta vairs to svaiguma un spēka smaržu, ko pavasarī juta agrāk. Viņa nopirka vienu no tām spilgtajām kleitām, kuras TIK ļoti patika Dievietei, bet spogulī ieraudzīja parastu, vidēja vecuma sievieti, ar tukšu skatienu. Viņa aizgāja uz kalna virsotni un sauca Dievieti, bet neviens viņai neatbildēja.

Bet reiz, pagalmā purinot paklājus, uz kāda no daudzajiem balkoniem viņa ieraudzīja savu bijušo vīru un viņa jauno meiteni. Viņa bija pavisam jauna un viņai mugurā bija kleita skaistās varavīksnes krāsās un sejā daudz vasaras raibumiņu. Meitene skaļi smējās, bet klēpī viņai bija kaķis. Balts. Ar pelēku austiņu…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Krievu aktrises Fainas Raņevskas dzīves filozofija joprojām daudzām sievietēm liek ciešāk savilkt jostas, skaisti ieveidot matus un ar lepnumu saukt sevi par Sievietēm.

Viņa dzima 1896.gada 27.augustā (mira 1984.gadā). Viņa nekad netika uzskatīta par skaistuli (lai gan jaunības bildes, manuprāt, liecina par pretējo) – viņai bija diezgan rupji sejas vaibsti. Jaunībā Faina ļoti apskauda savu vecāko māsu Bellu un, jokodamās, saukāja viņu par fifu.

Svarīgākā Raņevskas prasme bija sevi prezentēt. Pie tam ar tik lielu cēlumu, ka viņai nevarēja pretoties ne vīrieši, ne visa padomju kinematogrāfija. Kāds bija šīs leģendas noslēpums? Pārliecība, gudrība un laba humora izjūta. Vislabāk to atspoguļo aktrises aforismi un dzīves situāciju fragmenti.

Faina Raņevska no dzīves realitātes sargāja sevi kā vien spēja – bieži vien ar to, ka it visā centās saskatīt smieklīgo. Tieši tāpēc pēc daudzreizējām viņas aforismu publikācijām aktrise kļuva par vienu no satriecošākajām pagājušā gadsimta sievietēm. Savu ironijas talantu viņa spēja izmantot TIK pilnīgi, ka šos aforismus atkārtojam un izmantojam vēl joprojām – varbūt tā arī IR tā nemirstība?

**********

Reiz Raņevska stāvēja savā ģērbtuvē pilnīgi kaila un smēķēja. Pēkšņi bez klauvēšanas ienāca teātra direktors Valentīns Škoļņikovs. No pārsteiguma viņš apstulba. Bet aktrise pagriezās pret viņu un mierīgi pajautāja: „Jūs nešokē tas, ka es smēķēju?”

Lūk, vēl viens gadījums. Reiz teātrī kāda jauna, kaprīza aktrise paziņoja: „Pērlēm, kuras es valkāšu pirmajā aktā, ir jābūt īstām!” „Viss būs īsts”, – mierināja Raņevska, – „Viss: gan pērles pirmajā aktā, gan inde – pēdējā”.

„Kādas, jūsuprāt, sievietes ir uzticīgākas: brunetes vai blondīnes?” – šo jautājumu reiz kādā pieņemšanā uzdeva Raņevskai. Aktrise, neminstinoties, atbildēja: „Sirmās!”

„Kāpēc sievietes tik daudz laika velta savam ārējam izskatam, nevis intelekta attīstībai?” – „Tāpēc, ka aklu vīriešu ir daudz mazāk, nekā gudru”.

„Šodien es nositu piecas mušas,- teica Raņevska. – Divus tēviņus un trīs mātītes.”- “Kā Jūs to noteicāt?” – “Divas tupēja uz alus pudeles, bet trīs – uz spoguļa.”

„Sievietes, protams, ir gudrākas. Vai esat kādreiz dzirdējuši par sievieti, kas zaudētu galvu tikai tamdēļ, ka vīrietim ir skaistas kājas?”

„Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu diētām, skopiem vīriešiem un sliktam noskaņojumam”.

Uz jautājumu „Faina, vai esi saslimusi?” Raņevska vienmēr bez mulsuma atbildēja: „Nē, es vienkārši tā izskatos”.

„Ir cilvēki, kuros dzīvo Dievs, ir cilvēki, kuros dzīvo sātans, bet ir cilvēki, kuros dzīvo tikai cērmes.”

„Ir jādzīvo tā, lai tevi atcerētos arī nelieši.”

„Lai saglabātu savu slaidumu, sievietei vajadzētu ēst spoguļa priekšā un kailai.”

„Īsts vīrietis ir tas, kurš ļoti precīzi atceras sievietes dzimšanas dienu un nekad nezina cik viņai gadu. Vīrietis, kurš nekad neatceras sievietes dzimšanas dienu, bet precīzi zina cik viņai gadu, ir viņas vīrs.”

„Ģimene aizstāj visu. Tāpēc pirms to veidot, ir vērts padomāt, kas tev ir svarīgāks: viss vai ģimene.”

„Ja cilvēks tev izdarīja ļaunu – iedod viņam konfekti. Viņš tev ļaunu – tu viņam konfekti… un tā TIK ilgi, kamēr šim maitas gabalam neizveidojas cukura diabēts.”

„Zem visskaistākās pāva astes ir paslēpta visparastākā vistas pēcpuse. Tāpēc mazāk patosa, kungi.”

„Ja pacients ļoti vēlas dzīvot, ārsti kļūst bezspēcīgi.”

„Kāpēc visas muļķes ir tādas sievietes!”

„Uz kāda ziņkārīgā jautājumu kāpēc prezervatīvi ir baltā krāsā, Raņevska atbildēja: „Tāpēc, ka baltā krāsa padara apjomīgāku”.

„Nav dūšīgu sieviešu, ir šaurs apģērbs.”

„Labāk labs cilvēks, kas lieto lamu vārdus, nekā kluss, labi audzināts maitas gabals.”

„Lai mēs redzētu cik daudz mēs pārēdamies, vēders atrodas tajā pašā pusē, kur acis.”

„Ja tu kādam pēkšņi esi kļuvis slikts, tas nozīmē, ka šim cilvēkam esi darījis daudz laba!!!”

„Sievietes mirst vēlāk par vīriešiem tāpēc, ka viņas mūždien kavē”.

„Ir tādi cilvēki, pie kuriem gribas pieiet un painteresēties: vai ir grūti dzīvot bez smadzenēm…”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai atceries? Šis būs TAS buduāra stūrītis, kurā varēsim palasīt vēstules, kas nav adresētas tikai man vai Sarmītei – tās ir mūsu lasītāju pārdomas, rindiņas, kurās ir gan prieki, gan sāpes, gan atmiņas, gan sapņi …Un varbūt kādai tās palīdzēs – varbūt pašai rakstītājai, varbūt tai, kas lasa tobrīd un jūt to pašu. Raksti arī tu, ja tev ir kas pasakāms, ja tev ir kas uz sirds…

Sveika, Aijuk!

Paldies, ka apjautājies… – es dzīvoju neslikti, precīzāk sakot, labi! Patlaban radošās izpausmēs vairāk nodarbojos ar garšīgu ēdienu gatavošanu, skaistu zeķīšu, cimdiņu un citu adījumu veidošanu, un patlaban visintensīvāk pašdarbojos ar sāpju iz bērnības atrisināšanu, noņemšanu (nevis iedzīšanu dziļāk zemapziņā). Pamazām pašdakterējoties, šķiet, topu par cilvēku, kurš varētu palīdzēt citiem :). Pieredze tak ir mūsu bagātība!

Pārliecinājos, ka V.Siņeļņikovs ir ļoti gudrs kā psihoterapeits, jo dzīvē beidzot uzskatāmi ieraudzīju, cik ļoti mūsu zemapziņā ieslēgtās programmas iedarbojas uz apkārtējiem cilvēkiem.

Savu dzīves atgadījumu, kas bija kā no viņa grāmatas rakstīts, sanāk gandrīz aprakstīt kā lasītājas vēstuli. Varbūt šoreiz nesanāks sakarīgi un publicējami, bet uzlabotais variants (Aijas piezīme: nekas netika uzlabots ) varbūt noderētu arī citiem pārdomām, cik ļoti mums visiem vajadzētu censties apzināties tos mezglus, kuri iegūti gan bērnībā, gan vēlākā dzīves posmā, lai, ieraugot mūsu līdzās esošo cilvēku rīcībā mūsu iekšējo programmu realizāciju, apzinātos, ka mūsu līdzcilvēki nebūt nav pie vainas, ka jāuzdod jautājums sev "kas varētu būt manī par iemeslu otra cilvēka rīcībai pret mums".

Mūsu līdzcilvēki un viņu rīcība, izturēšanās pret mums, ir mūsu spogulis. Man bija interesanti ieraudzīt jaunajā sev vidē (jaunajā mājvietā, kurā dzīvoju vienā mājā ar vairākiem cilvēkiem) kā spogulī tās pārmaiņas, kuras biju centusies ieviest ar intensīvu sevis uzlabošanas darbu. Bet, sanāca vēl labāk! Man tika dota iespēja aktualizēt un beidzot kārtīgi atrisināt savu lielāko bērnības sāpi, precīzāk, bērna, kuru pamet vienīgais labais, patiesi beznosacījuma mīlestībā mīlošais cilvēks, paliekot nelaimes ielejā, kurā visi ir nelaimīgi un mīlestībai, priekam un atbalstam nav vietas.

Vismaz beidzot redzu galu un malu savām sāpēm, kuru šķiet bija ļoti, ļoti daudz, neaptverami daudz! Sāpēm, kuras bija aizliegtas, lai nesodītu, iedzītas dziļi, dziļi zemapziņā. Kuras deva pieredzi, ka izvēlē starp mīlošo, gaišo, veselīgo un atkarīgo, vardarbīgo, ir jāizvēlas sliktais. Pieredze, ka vardarbīgais, protams, darīs nelaimīgu, bet nesāpinās, jo nepametīs. Vairāk sāp tas, kas saistīts ar mīlestību, vai ne?

Esmu ļoti pateicīga cilvēkam, kurš, pats neizprotot kādēļ, rīkojās tā, lai dzīvē realizētu manu zemapziņas programmu "ka labais vienmēr pametīs un sāpinās". It kā nekas jau nav noticis, kaimiņu puisis, nesaprazdams manu vārdu un uzvedības motīvus (es skaļi un bieži izteicu viņam komplimentus, pieradināju pie garšīgām vakariņām, un nesaprotot kāpēc, bet ļoti vēlējos ielīst viņam padusē, lai mani samīļo un kā bērnībā – pasaka, ka esmu visvislabākā, vismīļākā un kaut kā savas izjūtas mēģināju viņam izteikt), nodomāja, ka gados vecākā sieviete viņā ir samīlējusies un pieklājīgi atteica, ka viņam ir meitene, ko pēc tam apliecināja ar atbilstošu rīcību – pēkšņi viņam radās meitene, kura bija pamanāma arī īres vietā :). Man tas bija ļoti, ļoti veselīgi, jo tikai atbilstošā apstākļu kombinācijā varēja dziļi zemapziņā iedzītās vēlmes un sāpes izlīst ārā un gribēt, lai tās, tā teikt, apmierina. Protams, psihosomātika, parādījās spilgti – sirdī dūra, asinsspiediens augsts, smakšana no gadiem ilgi norītajām emocijām, kuras pēc tam tās raudāju un klepoju ārā. Ļoti palīdzēja svētie Noslēpumi jeb Sakramenti – Grēksūdze un svētais Vakarēdiens.

Protams, pārmāc brīžiem grūtsirdība un mazdūšība, vēlme būt mazai. Bet, ļoti labi palīdz asaras, atbalsta pilnas sarunas ar tuviem cilvēkiem (manā gadījumā-draudzenēm) un izklepošana, izspļaušana ārā. Sajūta tāda, ka emocijas it kā būtu atzipotas un nu kā strutas pamazām virzās augšup no dziļumiem, krājas mūsu sirdī un smacē tik ilgi, kamēr izklepo, izspļauj, citam varbūt izkliedz vai izraud. Tad paliek arvien vieglāk, vieglāk, kamēr pamazām diskomfortablās izjūtas ir beigušās, dzīves prieks un adekvāta situācijas izjūta ir atgriezusies normālā apjomā.

Apzinos, ka iekšējā sāpe, sāpīte lika "piezīmēt ūsas" jeb situāciju veidojošajām personām piedēvēt arī tās īpašības, kuras ir nepieciešamas pilnai ainai. Patlaban man ir pacietība, lai pamazām izsmeltu, izspļautu, izklepotu, izčurātu un citādi dabūtu no savas dvēseles, sirds, miesas un prāta ārā, un dzīvotu vēl veselīgāk un priecīgāk. Un vēl šobrīd man ir interesanti, kādas tieši "ūsas" es esmu "piezīmējusi" kaimiņpuisim, protams, nebrīnos, ka arī realitātē talantīgam, izskatīgam un sportiskam, bet kādas? Tā es labāk sapratīšu, kādu patiesībā es vēlētos to vīrieti, ar kuru laimīgi iet pa dzīvi.

Tāda, lūk, ir mana patreizējā darbošanās. Ļoti intensīva un ļoti, ļoti laba, jo dvēseli un psihi dziedinoša! Ir tik patīkami un labi apzināties, ka atrisinātie mezgli nākotnē vairs netraucēs! Ka iespēja kādubrīd kļūt neadekvātai arvien mazinās! Ir prieks, ka tālāko dzīves ceļu varēs iet brīvākai, sevi mīlošākai, lolojošākai! Tāds, lūk, labs man tagad ir dzīves brīdis.

Vakar, ejot mājup pa sausajām, dzeltenajām lapām, tās vācot skaistā buķetē, pamanīju, ka lapām forma ir ļoti zīmīga, Dieva mīlestību apliecinoša. Kļavām lapa izskatās kā Dieva svētības starojuma iz sirds zīmējums, bērziem lapas ir kā sirsniņas un liepām – kā lielas sirdis, kastanim – kā Svētās Trijādības atainojums, bet vēl kādam man nepazīstamam kokam bija kā balts medaljons – Dieva dotā talanta zīmodziņš. Bija patīkami un sirdij sirsnīgi apzināties, ka Dievs visur dabā ir atstājis Savas mīlestības atspoguļojumu, atgādinājumu, zīmējumu, simbolus.

Atvaino, ka sūtu atbildi ar kavēšanos, laikam vakar vēl nevajadzēja, jo darbā nepietika laika un mājās tā arī vēl nav ērtas interneta piekļuves. Laikam vēl internets nebija jāizmanto, jo viss tik un tā nāk īstajā laikā un vietā, īpaši cilvēkam, kurš uzticās Dievam, Sargeņģelim un zemapziņai.

Marija Dace

Šī diena uzaususi pelēka un, ja arī vienu mirkli šķita, ka saule spēs pastumt malā tumšo mākoņu segu, iemetot pa brīdim logā kādu spožu staru sveicienam, tad tomēr rudenīgās debesis izrādījās stiprākas.

Taču ir vēl cita gaisma, tā, kas atstarojas no kļavu un bērzu dzeltenajiem vainagiem – silta un saulaina, sasmēlusies vakardienas saules. Un šodiena dejo dzeltenās lapās, kas lēni krītot, iegulst plaukstās, ja vien esi tuvumā un pastiep roku tām pretī. Še tev zelta dālderi … un pērc par tiem, ko vien gribi..)) Kā Imants Ziedonis savā dzejolī – nopirka mīlestību…

Katrai dienai piemīt kas īpašs, tāpat kā mums pašām. Un, neatkarīgi no tā, vai laukā ir krāsu plejāde vai necaurredzami miglas vāli staigā pa pļavām, vai mirdzošs baltums vai pelēkas lietus lāses sitas gar logu rūtīm, savu krāsu dienai tu vari piešķirt pati. Tu taču zini, ka lietus var būt arī sudrabots, vai ne? Un tas sudrabs dzīvo tevī – sāc krāsot!

Un te mazs pastāstiņš:

„Reiz kāds skolnieks jautāja Skolotājam: „Skolotāj, saki, vai ir tāda diena, kas ir vislabvēlīgākā, lai sāktu ko jaunu?”

„Diena?”- skolotājs bija pārsteigts.

„Nu, varbūt kāda nedēļas diena vai konkrēts datums..?”

„Aaa .. nedēļas diena…”- skolotājs pamāja. ”- Jā, protams – trešdiena!”- un uzmanīgi paraudzījās uz studentiem.

Skolnieki tūdaļ paņēma savus pierakstus un pierakstīja Skolotāja teikto, tikai viens skolnieks sēdēja un smaidīja.

„Kāpēc tu neko nepieraksti? – Skolotājs jautāja viņam.

„Tāpēc, ka es zinu, ko Jūs teiksiet tālāk” – skolnieks atbildēja.

„Un, ko tad? „ – skolotājs pacēla roku, un visi pārējie pamira, gaidot atbildi.

„Tā ir arī pirmdiena, otrdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestdiena un svētdiena.”- atbildēja skolnieks.

Pārējie sarosījās, priecīgi, ka viņu biedrs ir atbildējis pareizi. Un tad viens no viņiem pajautāja.

„Skolotāj, bet vai dienu kārtība ir tieši šāda?”

Skolotājs vērīgi paskatījās uz skolnieku, kas bija atbildējis pareizi un pamāja ar roku: ”Atbildi!”

„Tikai viena diena” – skolnieks atbildēja – „Šī diena ir – ŠODIENA!”

Sen zināma patiesība, vai ne?

Arī es pati itin bieži mēdzu meklēt šīs īpašās dienas, lai paveiktu to vai šo. Un, šad tad arī nopūsties par to, ka nu nekāda labā diena gan nav bijusi… Un droši vien, ka taisnība ir arī tiem, kas zina dienu enerģētiku un ko kurā dienā labāk pasākt, taču, manuprāt, gan manos, gan tavos spēkos ir spēja padarīt katru dienu par īpašu un baudāmu kaut mazliet – piepildīt to ar kādu mīļuma izpausmi, vai uzmundrinājumu kādam, kam to vajag (varbūt sev pašai pateikt labu vārdu?) , ievīt tajā krāsainu mājupceļu no darba cauri parkam, kur sen neesi gājusi – kā košu lenti meitenes bizē.

Vai varbūt pazvanīt draudzenei un apjautāties kā klājas viņai un ilgi un gari no sirds izrunāties. Tev taču ir tāda draudzene, vai ne? Un, ja nu nav, vai šodien būtu kāds šķērslis palūkoties apkārt un varbūt satikt viņu?

Varbūt paņemt bibliotēkā jaunu grāmatu, kas aizraus tevi jau šovakar citā, jaunām sajūtām piepildītā pasaulē. Pavisam drīz taču sāksies lielais grāmatu lasīšanas laiks – kāpēc gan ne šodien? Un dziju grozs jau droši vien pilns ar krāsainiem kamoliem, no kuriem taps silts džemperis vai zeķes kādam sev mīļam cilvēkam. Varbūt šodien jāpiepērk vēl kāds kamolītis klāt? Vai arī jāietin jau esošajos savs domu siltums un laba vēlējumi topošajam valkātājam? Ir tik daudz lietas, ko vari izdarīt jau šodien!

Sveicieni tavai dienai no manējās! Lai tā izdevusies un kaut mazlietiņ labu atnesusi!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Nevienā medicīnas enciklopēdijā taču nav minēts tāds sindroms kā ”Tante”, vai ne? Kaut gan dzīvē šī ir pilnīgi reāla parādība. Kā tas izpaužas?

Tu jūties nonākusi bezcerīgā stāvoklī, negribas vairs sapņot, arvien biežāk uzrūc saviem mīļajiem, esi neapmierināta, īdzīga un mūžam nogurusi būtne, kurai pamazām zūd interese par seksu un dažādām citādām mīļuma izpausmēm. Un klāt pie visa tā, kā likums, ir kādi divdesmit kilogrami liekā svara un neuzkrītošs, šo svaru it kā maskējošs apģērbs. Vesels negatīvisma kokteilis. Un, diemžēl nākas atzīt, ka no šī netikuma cieš daudzas no mums…

Viņa – šī viltīgā „tante” piezogas pamazām. Ieskrien uz dažām minūtēm ciemos pie tavas vieglās, sievišķīgās un maigās būtības patērzēt. Un tad jau pamazām viņai šī ciemošanās iepatīkas arvien vairāk, līdz viņa ievācas pie tevis uz palikšanu.

No sākuma tā pa retam iečukst ausī, ka tev jārūpējas par vīru, bērniem, jāmazgā, jāuzkopj, jāgatavo. Pēc laika viņa jau skandina katru dienu, ka tas viss, iepriekš minētais, ir pilnīgi obligāts pasākums un pat neiedomājies, ka tu kaut ko no visa tā varētu nedarīt! Un vēl – paskaties apkārt, cik daudz jāpaspēj vēl neiesāktais! Un tu sāc veikt arvien pamatīgākas un saimnieciskākas nodarbes, kas apēd visu tavu laiku un spēku. Visam ir jābūt perfektam un nevainojamam. Protams, ka tu nogursti. Un tam seko neapmierinātība, ka „nevienam citam jau laikam nekas šeit nav jādara…” Un vienīgais prieks, kas vēl paliek, ir, ik pa brīdim, ledusskapī vai saldumu traukā atrast ko garšīgu un kārtīgi panašķoties.

Un skaistās augstpapēžu kurpes tiek noslēptas dziļi skapī, krāsainā garderobe pāršķirota un, uzmērot tās lietas, kas tevi agrāk iepriecināja, saproti, ka, kur nu vairs – neder nekas no tā visa. Protams, nav jau gluži tā, ka negribas iegriezties apakšveļas vai kleitu veikalā, bet viņa – tavas dzīves jaunā iemītniece, nikni čukst: „Bet, kas nopirks vīram jaunu džemperi? Un dīvānam gali arī jau galīgi nospuruši, jākrāj jaunam…” Kurai gan gribas pēc tāda aizrādījuma vēl skatīties uz kārdinošām mantām, ir taču tik daudz pienākumu, kas jāizdara.

Un tavās mājās pamazām arvien retāk kāds uzsmaida, aizmirst par mīļiem, uzmundrinošiem vārdiem un izvēlas laiku pavadīt vairāk ārpus mājas.

Vai tu to gribi? Pavisam noteikti nē! Es arī negribu. Bet, ja nu tomēr, jau esam ielaidušas šo viešņu savā dzīvē kaut vai tikai paciemoties, tad pieņemam mērus un izmetam laukā nelūgto, saimniecisko, korpulento „tanti” ar viņas boršču, nogurumu un pienākuma sajūtu.

Un te nu noderēs daži baušļi, kas palīdzēs tikt ar to galā.

1. bauslis.

Dari visu ar mīlestību un prieku. Ja priecāsies par visu apkārtējo, dzīvosi ar baudu, tas arī iekšēji tevi darīs skaistu un pievilcīgu. Tavs labais garastāvoklis, kā ūdens apļi ezerā, kad tur iemet akmentiņu, ieskaus visus, kas ir tev blakus. Tikai „tantes” aizmirst, ka laimīgām mammām ir laimīgi bērni un laimīgām sievām – laimīgi vīri.

2. bauslis.

Pārvērt sievišķīgās lietas par dzīves nepieciešamību. Smaržas, krāsas, kleitas un veļa, visas šīs lietas atmodinās no jauna tavu sievišķību un iedos tev apziņu, ka tu taču esi visskaistākā neatkarīgi no gadu skaita.

3. bauslis.

Tu nevienam neko neesi parādā! Neuzkrauj sev par pienākumu darīt to, kas tev nepatīk, tādējādi pārvēršot sevi par īgņu. Tas gan galīgi nenozīmē, ka pārstāsi gatavot gardas maltītes sev un saviem mīļajiem, vai noslaucīt putekļus grāmatplauktā, taču visam ir savs mērs. Tev nav jāizdara visi pasaules darbi!

4. bauslis.

Tev ir vienalga, ko teiks cilvēki. Galvenais, ko par sevi domā tu pati. Un par sevi vajag domāt pozitīvi. Ja kāds cits domā savādāk – tās ir viņa problēmas. Taisna mugura, viegla gaita, piepacelts zods – vai gan kāds šaubīsies, ka tu esi dieviete, pārtikusi, laimīga sieviete? Nē! Un, starp citu, būs arī mazāk tenku…

5. bauslis.

Augstiem papēžiem un sievišķīgam apģērbam jā, maisveidīgām un neformīgām drēbēm – nē. Pat, ja esi viena mājās, seko līdzi tam, kas tev ir mugurā un kā tu izskaties. Vai zināji, ka visvairāk lūpu krāsas izlieto arābu sievietes? Droši vien vaicāsi, kāpēc, jo viņas taču uz ielas iziet parandžās un no viņu sejas ir redzamas praktiski tikai acis. Tieši tā! Mēs sevi uzpošam, kad ejam cilvēkos, bet mājās staigājam vecās čībās un halātos. Taču viņas tieši otrādi, apkārtējiem necenšas sevi izrādīt, bet ir karalienes savam vīram un tuviniekiem.

6. bauslis.

Ja pastāv izvēle starp seksu un kāda darba veikšanu, tad izvēlamies seksu. Zupu taču var uzvārīt pēc tam, vai ne?

7. bauslis.

Sievietes misija ir nevis apkalpot vīrieti, bet gan – iedvesmot! Mājsaimniece un sieviete nav viens un tas pats. Un te nu varam likt lietā savu sievišķīgo gudrību, kura piemīt katrai.

8. bauslis.

Es esmu – un tas vien jau ir iemesls priecāties. Otras tieši tādas nav un nebūs nekad. Tā tad, noziedzīgi ir nogalināt sevī savu unikalitāti un kļūt par čīkstuli un īgņu.

Katra zinām arī daudz citas metodes, kā sevi atgriezt dzīvē, kur apkārt ir prieks, labsajūta un vieglums. Taču, tas viss prasa apņēmību un vēlmi rīkoties savu un savu mīļo cilvēku sajūtu labā. Viegli tas nudien nav, jo ir tik dažādi apstākļi katrai no mums, taču arī neiespējami tas nav!

Bieži vien esam ļoti vērstas uz ārpasauli un aizmirstam pašas sevi – nekad nepārstāt mīlēt sevi (nu kaut mazliet), būt karalienes savam vīram vai mīļotajam vīrietim. Iebildumi šeit ir simtiem, kāpēc nevaram būt tādas, taču arī iespējas ir tūkstošiem, kā tomēr tādām būt!

Rakstot šo rakstu, iedomājos par mērķiem, kurus sev izvirzām un tad soli pa solītim nokļūstam pie rezultāta. Jo, ja nav mērķa, nav arī iespējas to piepildīt – nezinām taču ko īsti mums jāpiepilda un kā to darīt. Un tieši par mērķu apzināšanu, savas dzīves izvērtēšanu un pareizo soļu iešanu uz savu piepildījumu, uz jebkuru sevis izvirzīto mērķi, pie mums Buduārā 8.jūlija vakarā notiek personīgās izaugsmes treneres Lailas Zariņas vebinārs – nodarbība interneta vidē, kur sāksim saredzēt kā nokļūt pie sava mērķa. Varbūt tev šajā brīdī tas patiesi noder – ielūkojies.

Vasara pilnā plaukumā, zied vēlie jasmīni un drīz gaisā virmos liepziedu smarža, dārzā aug un briest sīpoli, burkāni un bietes, gatavojas ķirši. Viss kopā, gan pilns gaiss neatkārtojamu smaržu, gan tava ikdiena bagāta ar darbiem. Lai tev izdodas nepazaudēt savu vieglumu, sievišķību un vasarīgumu pa vidu tam visam!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Šodien sēdēju un domāju, cik daudz mēs šai blogā un cik daudz visur tiek runāts par dažādām metodēm kā sasniegt pārmaiņas, bet ne visām mums šai dzīvē šīs pārmaiņas izdodas panākt…

Pie tam ir starp mums arī sievietes, kas nemaz netic iespējai, ka šādas pārmaiņas viņu dzīvē var notikt. Netic, ka viņām piemīt un pieder viss, lai šīs pārmaiņas savā dzīvē radītu.

Tik bieži nākas dzirdēt vai saņemt vēstules ar šādiem vārdiem: „Man jau ir par vēlu kaut ko mainīt…”, „Neviens man nevar palīdzēt…”, „Esmu no tām, kurām neveicas…” utt.

Šodien es rakstīšu par to, kāpēc mēs sajūtam nogurumu un bezizeju, kāpēc tik bieži mums trūkst spēka.

Es nedošu padomus, ko un kā jādara, vienkārši aprakstīšu darbības vai bezdarbības (ja tā var teikt), kas ir iemesls visam augstāk minētajam. Izanalizēsim to, kas veicina mūsu spēku un enerģijas apsīkumu.

Ko darīt nevajadzētu, ja vēlamies spēkus saglabāt.

Vienmēr sakām „jā”, kad ļoti gribas pateikt „nē”.

Smaidām, kad gribas raudāt.

Neļaujam sev atpūsties.

Ciešam, kad vairs nav izturams, neaizdomājoties kamdēļ tad mēs to vispār darām.

Apvainojamies, kad vienkārši vajadzētu parunāties, paskaidrot un uzklausīt otras puses paskaidrojumus.

Visu dzīvi nodarbojamies ne ar to, ko gribam, pārliecinot sevi, ka tā dzīvo visi.

Kontaktējamies ne ar tiem cilvēkiem, baidoties pārtraukt apnikušas, nogurdinošas vai nomācošas attiecības.

Ļaujam citiem mūsu klātbūtnē visu laiku žēloties un runāt negatīvu, pat, ja mums tas nepatīk.

Pārāk daudz un pārāk ilgi skatāmies ziņas, runājam par politiku, par cenu paaugstināšanos, tarifiem, maksājumiem…

Ar lielu interesi un ļoti emocionāli apspriežam to, kā dzīvo citi, klačojamies.

Visu dzīvi strādājam darba vietā, kura sen jau ir apnikusi, nenes nekādu gandarījumu un dažreiz pat naudu un pat neaizdomājamies, kamdēļ.

Lamājam valdību, oligarhus, bagātos, apstākļus, savu dzīvi.

Gaidām, kad nāks bagātais princis, labais onkulis, gudrais valdnieks un mūsu dzīvi padarīs skaistāku.

Baidāmies vienmēr un no visa. No tagadnes, no nākotnes, no tagadējiem uzdevumiem un nākamajām iespējamām neveiksmēm. Baidāmies! Visu un vienmēr!

Dusmojamies gan ar iemeslu, gan bez tā. Dusmojamies uz sevi, uz citiem, uz notikumiem un

visu laiku sevi lamājam, neticam saviem spēkiem, uzskatām sevi par neveiksminiecēm un „maziem” cilvēciņiem.

Un tagad nedaudz par to, no kā mēs enerģiju gūstam.

Nodarbojamies ar to, ko gribam.

Vienmēr sakām „nē”, kad gribam teikt „nē” un sakām „jā”, kad uzskatām, ka tas ir jādara. Ne tāpēc, ka baidāmies, ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tā vēlamies un gribam.

Attīrām savu emocionālo lauku. Piedodam tiem, kas mūs aizvainojuši un kas mums pāri darījuši, atlaižam nevajadzīgos cilvēkus, pārtraucam attiecības ar tiem, ar kuriem mums nav labi.

Attīrām un atbrīvojam mūsu dzīves fizisko lauku. Atbrīvojamies no nevajadzīgām mantām. Satīrām un uzspodrinām savu apkārtni, māju, savu dzīvi.

Sākam pievērst uzmanību savam ķermenim. Te noderēs jebkuri fiziski vingrojumi, pat visvienkāršākie, organisma attīrīšana, pirts, peldēšana un viss, kas tev patīk un kas tev sniedz labsajūtu.

Veido attiecības tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir labi, patīkami. Ar tiem, kas tev tic un tevi atbalsta.

Nodarbojies ar kaut ko radošu! Jebko. Dejas, zīmēšana, mūzika. Gatavo ēst, adi, šuj, izšuj, ne tāpēc, ka tev gribas ēst vai nav ko nēsāt, bet sev par prieku.

Pastaigas. Vienkārši pastaigājies – bez mērķa, bez steigas un nedomājot par to, kas vēl jāpaspēj izdarīt. Atrodi laiku un pastaigājies. Skrējiens uz darbu nav pastaiga.

Ceļojumi vienmēr uzlādē ar jaunu enerģiju. Ceļo, gūsti jaunas emocijas un sajūtas. Sajūsminies, brīnies, priecājies. Ceļojumam nav obligāti jābūt dārgam un uz ārzemēm. Viss, kas ir aiz tavas pilsētas robežas, JAU ir ceļojums. Pie tam, ja tu tai laikā nedomā par darbu, darīšanām un problēmām.

Mācāmies, mēģinām kaut ko jaunu – jebkurā vecumā! Vienmēr ir kaut kas, kas tev varētu būt interesants, ko gribētos uzzināt, saprast, pamēģināt. MĒĢINI! Gūsti zināšanas.

Iepazīsties ar cilvēkiem – jauniem, interesantiem, patīkamiem. Es nerunāju par cilvēkiem, kas ir vajadzīgi un svarīgi – tie ir no tās citas dzīves, tās, kur mēs spēkus zaudējam.

Pārstājam baidīties, uztraukties, gaidīt nepatikšanas un problēmas. Ir daudz paņēmienu kā ar to tikt galā, bet viss, ko aprakstīju augstāk arī ir veidi kā atbrīvoties no bailēm un mūžīgā satraukuma.

Ticēt sev, saviem spēkiem, spējām un iespējām. Kļūdies, dari muļķības, krīti, celies. Būs kritumi, būs arī uzvaras.

Rotā savu dzīvi – ar emocijām, cilvēkiem un notikumiem.

Lūk, tādas domas un tādi nelieli padomi. Kā to panākt, tu zini. Ļauj sev un tu visu spēsi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Dažreiz notiek tā, ka tev šķiet – dzīve apstājas. Tavi sapņi dzīvo savu sapņu dzīvi un neatrod piepildījumu, domas klejo bez mērķa un tu pati jūties piekususi, iztukšota un varbūt pat tā kā vīlusies pati sevī vai savā pasaulē.

Un neatkarīgi no tā, vai tu esi skolotāja, grāmatvede vai mājsaimniece, vai tev pietiek naudas jaukiem pirkumiem un ceļojumiem, vai tās ir tikai tik, lai pabarotu un apģērbtu savu ģimeni, pienāk brīdis, kad tev sāk likties, ka esi „izkritusi” no Dievišķā plūduma un nesaņem Visuma atbalstu.

Tev vairs nav sapņu un vēlmju, tu pat nespēj saprast, ko tad īsti tava sirds grib. Ja mums katru dienu ir jāiet uz darbu, tad mums par to tiek samaksāta alga. Taču, lielam vairumam no mums, bez algotā darba ir bezgala daudz ikdienas darbu un rūpju, par kurām varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu un par kurām bieži vien tiek aizmirsts, tās netiek novērtētas un pat ievērotas. Tas viss prasa spēku un tu jūties izsīkusi. Domāju, ka mums katrai ir bijusi tāda sajūta kaut reizi dzīvē, kad nespējam vairs pat atrast pareizos vārdus sarunai ar Dievu, kur nu vēl ko vairāk. Un, varbūt, ka tu tā jūties tieši šobrīd?

Arī šīs sajūtas ir daļa no tavas dzīves. Tā vienkārši notiek. Arī jūrā taču ir paisumi un bēgumi. Arī akas mēdz izžūt un dārzs kļūst nedzīvs, ja ilgi nav lijis lietus…Viss rit savu gaitu. Vai esi dzirdējusi stāstu par ķēniņa Zālamana īpašo gredzenu? Droši vien, taču atgādināšu vēlreiz – ķēniņš Zālamans valkāja kādu īpašu gredzenu, kuram iekšpusē, kur neviens neredz, bija iegravēti viedi vārdi „Arī tas pāries.” Kad ķēniņam gadījās kāda nelaime vai sarežģījumi, viņš paskatījās uz savu gredzenu un izlasīja šo uzrakstu. Arī tas pāries!

Viss plūst un mainās un visam ir savs laiks. Un, jo ātrāk mēs iemācīsimies to pieņemt un atzīt, jo mierīgāk spēsim izdzīvot šos „sausuma” periodus savā dzīvē. Tas gan nenozīmē, ka drīksti nedarīt neko, taču vairāk uzmanības sāc pievērst pati sev. Tev taču ir jāpiepilda sava aka! Jāmeklē sevī pazemes avoti , kas palēnām tevi spirdzinās un padzirdīs tavu dvēseli. Lai arī tas nenotiek tik ātri, kā tev gribētos, taču pavisam droši – tas notiek vienmēr! Šobrīd tu drīksti atkāpties, paiet malā, lai pavisam drīz vēl skaidrāk saredzētu, kas atklāsies aiz nākošā pagrieziena.

Un aizmirsti uz brīdi par lielajiem plāniem un vēlmēm, kas pavisam noteikti gribēs atkal un atkal atgādināt par sevi, atkal radot apjukumu, jo šobrīd tu esi tukša – jāatgūst spēks. Tas viss notiks – tavi sapņi atradīs ceļu! Tikai ne tagad. Ir jāpierimst, jānogaida.

Zinu, ka mums, skrejošajām, visu varošajām, bezgala stiprajām, ir ļoti grūti apstāties. Taču – sevis un savu sapņu labad, to nākas darīt. Mācīties pacietību. Sāc pamanīt tās vienkāršās lietas, kas piepilda tavu dzīvi ik mirkli. Pamaini savu ierasto ikdienu ar ko sen aizmirstu, taču ko tādu, kas atnes jaukas sajūtas. Dari to jau šodien! Pamani, pamani, pamani…pasauli sev apkārt. Bez idejām ,kā varētu būt, bet tieši tā kā tas ir šeit, tev blakus. Šobrīd.

Svaigs, spirdzinošs rīta gaiss, kas ieplūst pa atvērto logu. Strazdi izveduši bērnus pirmajā lidojumā uz viņiem vēl svešu, neatklātu pasauli. Tu pat nevari iedomāties kāds tas ir balagāns. Viss dārzs ir piepildīts ar čiepstēšanu, čirkstēšanu un par klusumu vari vienkārši aizmirst – mazie lidoņi ir visur – uz elektrības vadiem, pie sava tik ierastā būra, zaļajā zālē un pat uz palodzes. Spoži melni ar zaļganu vizējumu, vēl neveikli, taču pilni ziņkārības un prieka. Tā tas bija manās mājās vakar! Un tici vai nē, domas tad iet staigāt citus ceļus, noliekot rūpes mazliet malā.

Slapjš suņa deguns, kas garāmejot nekad neaizmirst pieskarties tavai rokai, atgādinot par uzticību savai saimniecei. Siltas smiltis jūras vai ezera krastā viegli kņudina tavas pēdas… Bērnības albums, kur bildēs esi redzama gan kā bižains meitēns ar platu smaidu, gan kā gaisīga, jauna būtne ar pilnu ziedu klēpi rokās – savā izlaiduma dienā. Kāda sen aizmirsta, bet mīļa dziesma ,kas atnes atmiņas. Vai arī pavisam jauna mūzika, kas nesen dzirdēta un ļoti patīk. Klausies to atkal un atkal, lai skaņas dziedē tevi. Vakarā, gulēt ejot, smaržīgi, balti palagi uz gultas…

Bet varbūt pāršķirsti savu sapņu dienasgrāmatu, kur sen agrāk esi salīmējusi bildes, kādu gribētu redzēt savu nākotni – gaumīgi iekārtotu māju, patīkamu darba vietu, veselus bērnus un pašu priekā starojošu…varbūt šobrīd atklājas kas pavisam sen aizmirsts un kas tāds, kam nebiji tomēr pievērsusi uzmanību, kādi sīkumi, kas tevi stiprina.

Redzi nu, apkārt ir tik daudz vienkāršu lietu, kas tevi veldzē, kas tevi piepilda, kas tevi ved tuvāk piepildījumam. Un atceries, ka itin visās lietās skan Debesu mūzika! Ieklausamies.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Ir jāatzīst, ka diezgan bieži atklātības vai izmisuma brīžos nākas dzirdēt sieviešu izteiktu frāzi: „Laikam esmu neveiksminiece…”

Kamdēļ tādi secinājumi? Kam par godu? Izglītība nav tāda, par kādu sapņots, darbs neapmierina, alga maza, mīļoto cilvēku nekādi nevar satikt, bija vīrs – aizgāja pie citas un vispār: te papēdis nolūzt, te mašīnu kāds apšļaksta… Jā, nabadzīte nudien!

Varētu padomāt, ka citiem to pašu nepatikšanu nav. Kā domāsi – tā dzīvosi! Daudzi cilvēki pat paši sevi programmē uz kaut kādām neveiksmēm. Viņi vienkārši pievelk visu slikto, ko vien paši var iedomāties un sagudrot. Varbūt kāds teiks – tas viss ir muļķības, tas viss ir mistika! Bet vai esi mēģinājusi par savu, tavuprāt, neveiksmīgo dzīvi domāt pozitīvi? Vai esi mēģinājusi iedomāties, pasapņot par to, kā varētu mainīties tava dzīve, ja tu pieliksi kaut nedaudz spēka un pūļu, lai šīs pārmaiņas notiktu? Pamēģini! Un – gan tavs garastāvoklis uzlabosies, gan pasaule riņķī vairs neliksies tik pelēka!

Goda vārds, es varu pat apgalvot, ka visu neveiksmju sakne slēpjas slinkumā. Tu neiestājies augstskolā? Un cik daudz ir piemēru, kad cilvēki mēģina iestāties vairākus gadus pēc kārtas, ja vien viņi patiešām to vēlas?!

Slikts darbs, priekšniecība tevi nevērtē? Tad kamdēļ tu vēl joprojām tur strādā? Un ko tu esi darījusi, lai tavas zināšanas un prasmes tiktu novērtētas? Āaaaaaa, negribās? Pie joda viņus visus? Ar tādu attieksmi nekas tavā dzīvē nemainīsies un tu arī ļoti labi zini, ka neviens pie tevis uz mājām ar vērtīgu piedāvājumu neieradīsies.

Neveicas personīgajā dzīvē? Vīrieši nepievērš uzmanību? Vai arī ar vīru esi šķīrusies un pati sev pārvilkusi krustu? Ja par to domāsi un vienā laidā pārdzīvosi un plus vēl klāt – iedzīsi sevi kompleksos, tad esi droša: tiešām tev neviens nepievērsīs uzmanību! Vīriešiem patīk par sevi pārliecinātas (neiet runa par lepnīgumu) sievietes, „vieglas”, gaišas un ne jau tādas, kas visu laiku par dzīvi čīkst.

Uzskati, ka neesi pietiekoši skaista? Un vai tad tikai skaistules apprecas? Vai arī vīrieši viņās atrod kaut ko citu, izņemot „kājas no padusēm” un „90-60-90”? Uzvedies dabiski, esi smaidīga, jauka un jautra sarunās, esi pārliecināta par savu pievilcību un drīz vien arī pie tavām durvīm pieripos kāzu limuzīns.

Bieži vien no šādām sievietēm nākas dzirdēt, ka „viss apnicis”, „ka dzīve ir pelēka, neinteresanta un vienveidīga…” Protams! Bet kas tad tev  to padarīs skaistāku, ja ne pati? Maini sevi, nesēdi uz dīvāna! Sāc pievērst sev uzmanību, bet ne jau sevi žēlojot un sūkstoties, bet –mainot imidžu, ejot uz fitnesa klubu… sāc, piemēram, fotografēt. Ej uz izstādēm, kino, teātri. Vai TAD tev liksies dzīve neinteresanta? Pastaigas, braucieni tavu dzīvi piepildīs ar jauniem iespaidiem un jaunām tikšanām.

Lai vai ko tu neminēsi, visa problēma ir tevī pašā. Un nevienā citā. Tikai tu pati, mainot sevi, savu attieksmi, dzīves stilu, izķepurosies no savu neveiksmju purva.

Lūk, daži padomi:

• Esi pārliecināta par sevi un izturies pret sevi ar cieņu un cīnies ar savu slinkumu! Ko tik mēs nespētu sasniegt, ja vien neslinkotu! Vai piekrīti?

• Neesi vienaldzīga pret citiem cilvēkiem un pret viņu problēmām. Ir jāpalīdz- palīdzi!

• Audzini sevī optimistisku skatījumu uz dzīvi. Tavs pesimisms liek apkārt esošajiem cilvēkiem no tevis novērsties. Kuram gan patīk čīkstuļi, īduļi un pīkstuļi? Pacieš, pacieš, bet ne ilgi un pēc laika skaties – tu jau esi palikusi viena…

• Iesākto vienmēr pabeidz! Nekad nepadodies, pusceļā apstājoties!

• Esi atbildīga! Nepārkrauj savas problēmas uz citu pleciem.

• Dabiskums un patiesums ir ļoti pievilcīgas cilvēka īpašības. Kļūsti tāda!

• Centies būt atvērta. Noslēgtība nav tavs ceļabiedrs.

Tev ir jāsaprot, kad sieviete sev saka „esmu neveiksminiece!” – tas tiek uztverts kā sevis nemīlēšana. Un, ja jau tu pati sevi nemīli, tad citiem tas nav vajadzīgs vēl jo vairāk.

Tāpēc, „uzroti piedurknes” un uz priekšu! Tikai neapskaud nevienu un neskaties uz citiem. Viņiem ir sava dzīve. Bet tu veidosi savējo: veiksmīgu un laimīgu! Un nekad vairs neizrunā šos vārdus: „Esmu neveiksminiece!” Atceries – tas nav par tevi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Vēlies mainīties, dzīvot interesantāk kopā ar mums, pārējām sievietēm? Nāc bariņā – mēs visas šad tad tiekamies vebināros, kur runājam par laimi, mīlestību, pašcieņu, veselību, stila veidošanu un modi! Kopā jautrāk un rezultatīvāk!