Mēs visi baidāmies realizēt savus lolotākos sapņus, jo mums nez kāpēc liekas, ka mēs neesam to cienīgi, vai arī vienalga tos nespēsim realizēt… Bērnībā mums visiem kāds ik pa brīdim teica, ka par cilvēku ir jāspriež pēc viņa darbiem. Tas likās tik ļoti pareizi un godīgi, ka grūti bija ko iebilst. Un arī tagad grūti!

Un, tomēr, pacentīsimies.

Mīloša māte vienmēr savā bērnā redz kaut ko vairāk nekā visi pārējie …Un, kad viņš “negaidot” kļūst par čempionu, visi saka: “Kas to būtu domājis? Tas taču ir tās pašas skolotājas dēls, kura jau no autiņu vecuma bērnu katru dienu vadāja uz baseinu, pie tam jebkuros laika apstākļos un 5 km attālumā no mājām!”

Mīloša sieviete vienmēr jūt, ka viņas mīļotais vīrietis ir „īpašs un vienīgais.” Un ko gan šī skaistule viņā atrada?… Hmm, bet šajā vīrietī tiešām ir kaut kas īpašs: šarms, izsmalcinātība … Interesanti…”

Uzticams cilvēks vienmēr savu draugu uzskata par daudz inteliģentāku, labestīgāku un atsaucīgāku, nekā apkārtējie… “Kas atsaucīgs? Šī migēra no finanšu nodaļas? – Jūs, taču, viņu nemaz nepazīstat, viņa bērnu nama bērniem palīdz! – Jā?!?!?! “

Kamēr vien mūsu acīs ir ticība, kamēr vien mēs atbalstām mums tuvos un svarīgos cilvēkus – viņi tiešām ir labākie!

Vai esi satikusi sievietes, kuras burtiski ir uzplaukušas un pat kļuvušas slaidākas no laimīgas un abpusējas mīlestības? Un otrādi… Vai esi kādreiz nejauši satikusi savu bijušo klasesbiedru labi pieguļošā uzvalkā, pie dārgas automašīnas stūres, ar skaistu sievu blakus, neskatoties uz to, ka skolā viņš bija “nekas īpašs”, “ne šis, ne tas…”? Un otrādi…kur gan palika tas jaukais un talantīgais puisis ar ģitāru?

Kāpēc šie piemēri? Tāpēc, ka KATRĀ cilvēkā ir bezgalīgs potenciāls un, ja vien apstākļi ir labvēlīgi, tas atklājas un pārsteidz, priecē, sajūsmina, pie tam ne tikai tuvos cilvēkus, bet pat apkārt esošos, svešos. Bet nelabvēlīgos apstākļos – diemžēl, otrādi…

Kādam tāds drošs un pārliecinošs atbalsts ir, bet kādam – nav.

Bet tāpēc jau mēs esam cilvēki – saprātīgas būtnes, kurām Dievs devis lielāko smadzeņu masu starp visām dzīvajām būtnēm uz Zemes un personīgo signālsistēmu – valodu un pašanalīzes un paškontroles spējas.

Mēs paši, patstāvīgi, pēc savas gribas un vēlmes, savu potenciālu spējam attīstīt pilnībā. Realizēt visas savas spējas, talantus, tieksmes, fiziskās iespējas, pozitīvās personības iezīmes un tādējādi savu dzīvi padarīt labāku:

-laimīgāku

-veiksmīgāku

-bagātāku

-veselīgāku

-interesantāku.

Galu galā, nevienam nav noslēpums – jo lielākas ir cilvēka prasmes un zināšanas, jo vairāk viņš sevī atklājis talantus, jo labākā fiziskā formā un veselīgāks viņš ir, jo labāk attīstītas ir viņa personiskās īpašības:

– komunikabilitāte un spēja atrast kopīgu valodu ar vairumu cilvēku; – spēja koncentrēties un pabeigt iesākto līdz galam,

– spēja uzturēt sevi harmoniskā un līdzsvarotā stāvoklī (pretstatā – stresam un uzbudināmībai),

– spēja uzņemties atbildību un saprātīgi organizēt procesu (līdera spējas) utt.,

jo labāka būs viņa dzīve!

Ja tev līdz šim ir licies, ka uz to ir spējīgi tikai nedaudzi un „noteikti jau ne Es”, tad atbildi uz šiem jautājumiem:

Par ko tu sapņo?

Par ko tu sapņoji kļūt bērnībā, jaunībā?

Kurp tu gribētu aizbraukt?

Kā tu gribētu dzīvot?

Par ko iedomājoties, tavā vēderā sāk „lidot taureņi”?

Ir kāds gudrs teiciens: „Nav svarīgi, kur atrodies šobrīd, svarīgi kurp tiecies nokļūt. Nav svarīgi kas esi šobrīd, svarīgi par ko tiecies kļūt. Nav svarīgi, kā nodzīvota tava pagātne, svarīgi, kā tu gatavojies nodzīvot savu nākotni”.

Un, atgriežoties pie šīs publikācijas sākuma, es gribu teikt, ka CILVĒKA PATIESUMS – ne jau darbos, jo mēs visi pieļaujam kļūdas, līdz pat sirmam vecumam. Un vēl jo vairāk – ne jau vārdos, jo vārdi atspoguļo tikai īslaicīgas emocijas un jūtas. Mēs visi to zinām.

„Īsto” cilvēku var ieraudzīt viņa personīgajos sapņos. Tikai tajos slēpjas tas POTENCIĀLS, kurš piemīt KATRAM konkrētam cilvēkam. Un, ja viņam nav blakus īsto cilvēku, kas to palīdzēs atvērt, tad viņam jāsakopo dotie spēki: sava smadzeņu masa un personīgā signālsistēma, un tas jāizdara ir pašam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Izrādās, ka cilvēki savu pašapziņu pazemina nejauši, caur saviem mērķiem. Parasti tiek pierakstītas miglaini neskaidras vēlmes un ar vislabākajiem nodomiem pat sāk strādāt ar tām, cenšoties tās piepildīt. Un var pat nezināt ko īsti grib un tāpēc, pie tā nākas strādāt ļoti daudz. Bet pēc laika visbiežāk met visu pie miera un dažreiz to izdara pat ātrāk, nekā vēlmes ir uzrakstītas uz papīra.

Viņi jūt, ka mērķis nav sasniedzams un no savām pūlēm un centieniem atsakās, jo jūt, ka ambīcijas ir pārāk augstas. Vai arī pamet savu mērķi uzkrātā stresa vai šajā ceļā iegūto vilšanos dēļ. Bet sliktākais ir tas, ka viņi šo savu lēmumu, kā likums, attaisno, atsaucoties uz šķietamo mērķa nerealitāti vai vēl sliktāk uz savu nespēju.

Un saka apmēram tā: „Es zināju, ka es to nespēšu”, „Tas nav man”, „Es vienkārši neizturēšu”, „Nav vērts to darīt” utt. Tikai retais no viņiem zina, ka problēmai nav nekā kopīga ar mērķi vai pat ar pašu. Koncentrācija jau sākumā ir uz „Ne” un nevis uz „Kā”.

Ar mērķa uzstādīšanu nav gana. Pajautā sev: „Ko es nākamajā nedēļā darīšu tamdēļ, lai sasniegtu savu mērķi? Un ko rīt? Un ko tagad, šajā brīdī?” Tev jākļūst par apzināti mērķtiecīgu.

Lieta tāda, ka tev nav vienkārši jāuzstāda mērķis un jāatstāj kaut kur…tur. Ja tā izdarīsi, tad tici man – tas joprojām paliks „tur”.

Esi uzmanīga, tas ir svarīgi katrā tavas dzīves momentā. Un nevis kaut kurā momentā nākotnē. Citiem vārdiem sakot, izveido sava mērķa prioritātes un tad tās padari par savu ikdienu. Pārvērt šīs prioritātes darbībā. Padari savus mērķus par saviem „apzinātajiem mērķiem”.

Cilvēki, kas dzīvo nejauši neapzinātā savu mērķu stāvoklī, nekad nesasniedz daudz. Viņi ļauj apstākļiem diktēt savu dzīvi. Parasti strādā daudzas stundas, tā domājot, ka viņu darbība kaut kā veicina to, kas ir svarīgs, bet ļoti bieži viņiem par to nav nekādas sapratnes.

Tie ir cilvēki, kuriem ir vēlēšanās, centieni, bet viņi nekad, šķiet, negūs panākumus.

Ja tu vēlies būt patiesi veiksmīga, tev vajadzētu zināt, vai tiešām tas, ko tu vēlies darīt, tiešām tev ir svarīgi. Pārcel to, kas ir svarīgs tavā dzīvē uz to, ko tu dari.

To sauc par sistēmu, MĒRĶI vai vienkārši prioritāšu noteikšanu, kas sistemātiski tev palīdzēs savas vērtības konvertēt konkrētās darbībās.

Rezultātā iemācīsies mīlēt to, ko dari, vai darīt to, kas tev patīk. Palielināsies tava pašapziņa. Izvērtēsi savas stiprās. Radīsies atzinība par dzīvi, par dzīves kvalitātes uzlabošanu. Sāksi strauji piesaistīt lietas, kas agrāk tev paslīdēja garām. Un pats galvenais, naktī gulēsi daudz labāk.

Vienkārši….jutīsi tādu kā atvieglojuma sajūtu, bet ne centienu smagumu. Jo bieži vien mēs uzstādām mērķus, bet jau ar tādu kā smaguma sajūtu, nojautu, ka būs grūti…

Un tomēr, noskaidro, kas tev dzīvē ir svarīgi un padari to par savas dzīves daļu jau tūlīt pat, šodien. Tas nozīmē – būt apzināti mērķtiecīgai. Ja tu nezinu ko tu PATIEŠĀM vēlies, tad kā, lai mērķi padara par apzinātu?

Ir jāsaprot, ka veiksme, laime, mērķis un jēga ir nevis lietas, ko tu vari atrast, vai panākt – tās savā dzīvē ir jāīsteno, jāievieš. Ja tu atceries par savām prioritātēm, tev būs lielāka miera un pārliecības sajūta par to, ko tu vēlies darīt.

Tātad, ir jāpārtrauc darboties ap saviem mērķiem un jāsāk strādāt ap savām prioritātēm. Tā ir tavu mērķu vai lietu, kuras tu dzīvē vērtē visvairāk, būtība.

Taviem mērķiem jābūt par tavas iekšējās pasaules atspoguļojumu, tā atspoguļojumu, kā tu vēlies justies šajā momentā, bet nevis pēc kaut kāda laika. Nekavēties pagātnē vai neatbalstīties pret nākotni – ir jāiemācās apzināties savas dzīves tagadējos momentus un sajūtas.

Ja tu mīli to, ko dari un dari to, ko mīli – tas ne tikai darbosies un liksies viegli, kā spēle, bet arī veiksme sāks plūst tavā virzienā visnegaidītākajos veidos. Viss, kas nepieciešams, lai savus mērķus sasniegtu – visas prasmes, zināšanas, attiecības ar cilvēkiem un pieredze, kas tev nepieciešama, pati nāks pie tevis automātiski. Tas nenozīmē, ka tas nokritīs no gaisa un tev nav jāmācās, tas nozīmē to, ka atnāks TAD un TAS, kas tev tiešām nepieciešams.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Droši vien daudzas no mums jau ir izlasījušas desmitiem grāmatu gan par veiksmi, gan par mērķu uzstādīšanu, gan sapņu piepildīšanu. Un brīžiem nākas brīnīties par to CIK diametrāli pretējus viedokļus nākas lasīt šajās grāmatās.

Bet, izrādās, pastāv arī vēl viens uzskats – ka ļoti labi var dzīvot arī bez mērķu uzstādīšanas un to piepildīšanas. Lūk, 8 „noslēpumi”, kā to panākt, pie tam, dzīvojot aizrautīgi un ar pildu atdevi.

Izmanto nevis karti, bet kompasu. Izanalizē savas prasmes, pieredzi, vērtības un izlem, kas ir tas, uz ko tiecas tava dvēsele. Ļauj, lai tieši šie centieni ir tavs kompass, vadoties pēc kura, tu izvēlēsies savas dzīves virzienu. Šis dzīves ceļš rodas laika gaitā, bet var arī mainīties. Izdzīvojot katru dzīves momentu, var atklāt TIK daudz jaunu dzīves „taciņu” un iespēju!

Nebaidies apmaldīties. Patiesībā… nav nepareizu vai pareizu lēmumi, veiksmes un neveiksmes – ir tikai iespējas. Pat izdarīts nepareizs solis – tā ir iespēja iemācīties kaut ko jaunu.

Atceries, ka veiksmīgas iespējas pielavās nemanot. Visperspektīvākās un daudzsološākās iespējas parādās tur, kur tās vismazāk gaidām. Tomēr, bieži vien ārējais troksnis un burzma traucē mūsu apziņai šos signālus, kas nāk no augšas, dzirdēt un redzēt.

Vērtē to, kas tev pieder. Mēri dzīvi ar savu mērauklu, baudi dzīves skaistumu caur „savu logu”, mīli sevi tādu, kāda esi šobrīd. Katrs, absolūti katrs dzīves moments un posms ir brīnišķīgs pa savam!

Dodies piedzīvojumu meklējumos. Daudzi sapņo dzīvot piesātinātu, interesantu dzīvi, bet reti kurš domā un rīkojas, kā pētnieks. Neparasta dzīve – tā ir bagāta un daudzveidīga pieredze, jaunas dzīves, atpūtas un darba vietas, jauni hobiji. Nebūt nav obligāti doties ceļojumā apkārt pasaulei – pietiek uz savu dzīvi palūkoties kā uz piedzīvojumu.

Kļūsti par magnētu, kas pievelk cilvēkus. Centies iepazīties ar jauniem cilvēkiem, nodibināt jaunus kontaktus, uzturēt attiecības ar seniem paziņām. Esi atbildīga par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Un nebaidies izdarīt pirmo soli.

Atzīsti, ka tavas iespējas ir ierobežotas. Trūkumi, nepilnības, dažādas tava rakstura ēnas puses un ierobežotas iespējas – tās ir tavas personības īpašības un nevis defekti. Tiklīdz tu šo domu pieņemsi, tā kļūs par tava spēka avotu.

Nenoskaņojies uz konkrētu rezultātu. Emocionālā neatkarība – tā ir iezīme, kas parastu mērķi atšķir no aizraušanās. Kad cilvēks ir nevis piesaistīts konkrētam rezultātam, bet gan seko dvēseliskai tieksmei, viņš neuztraucas, bet gan dzīvo šodienai.

Laikam arī, lai  dzīvotu BEZ mērķiem, ir kaut kas dzīvē jāmaina…citādāk nesanāks, vai ne?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

„Iesēsi domu – novāksi rīcību. Iesēsi rīcību – novāksi ieradumu. Iesēsi ieradumu – novāksi raksturu. Iesēsi raksturu – novāksi likteni!” Šie vārdi pieder ievērojamajam domātājam, filozofam un skolotājam Konfūcijam.

Šodienas raksts kaut kādā mērā varētu sasaukties ar jau iepriekš rakstīto par mūsu sapņiem un labajām domām. To, cik brīnišķīgi jūtamies, kad iztēlojamies savu sapņu piepildījumu, zinām katra. Ja tas jau ir īstenojies dzīvē – esam bezgala pateicīgas un laimīgas.

Jā, pasaulei ir vajadzīgas gan sapņotājas, gan sapņu īstenotājas. Un vislabāk, ja šīs divas lietas – sapņi un darbošanās savu sapņu piepildīšanā, iet kopsolī. Tātad ne vienmēr pietiek tikai ar to vien, ka uztici savas vēlmes Visumam. Ir jāsāk rīkoties. Un tas jādara tev pašai.

Protams, vispirms ir jāsaprot, ko tava sirds vēlas. Kas ir tas, kas liek tev sajusties īpašai, piepildītai un laimīgai. Ja tev pietiek ar kādu pavisam nieku šajā brīdī, tad tas atnesīs piepildīju pietiekoši ātri. Taču, ja runa ir par lielām lietām, piemēram, jaunas, tev interesantas nodarbes sākšanu vai pat darba maiņu, tad šis tava mērķa piepildīšanas ceļš būs gana ilgs un prasīs no tevis pacietību un spēku.

Šajā ceļā iespējami gan atraidījumi, gan citas ne tik patīkamas lietas, taču, ja tici savai sirds sajūtai – nepadodies! Ielaist sirdī neticību ir vienkārši, taču mācies to pārvērst ticībā. Ticībā sev pašai, radošai, iespēju pilnai, drošai un zinošai būtnei, kas dodas pretī savam sapnim. Un ticībā Dievam, Visumam, Lielajai Mīlestībai, kas vienmēr ir un būs ar tevi, ja vien pati sadarbosies ar to. Neatlaidies un reiz mainīsies visi apstākļi tev par labu. Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.”

Nu ko, jāsāk soļot.

Pilnīgi droši zinu, ka gandrīz vienmēr ir jāizcīna iekšēja kauja ar šaubām, ar bailēm, ar neticību, ka tas varētu izdoties. Un šī kauja ir ļoti grūta – pašai ar sevi.

Katra jau esam sasniegušas kaut kādu komforta stāvokli un baidāmies to zaudēt, jo tad šķiet, ka zaudēsim it visu. Un tiklīdz tu sāc virzīties uz ko jaunu laukā no savas komforta zonas, tā bailes ir klāt.

Jebkuras pārmaiņas, pat, ja tās sola labu rezultātu, liek sajusties dažu brīdi diskomfortā. Nu iedomājies kaut vai tādu ikdienišķu situāciju, kad tu ierasto džinsu un t – krekla vietā uzvelc jauku kleitu un augstpapēžu kurpes. Sajūta pilnīgi jauna un ne vienmēr tā labākā, pat tad, ja kleita ļoti piestāv. Dažas jutīsies saposušās un skaistas, taču citas to vien tik vēlēsies kā ātrāk atgriezties pie ierastā apģērba un noslēpt kleitu un kurpes vistālākajā atvilktnē, tādējādi varbūt atņemot sev iespēju radīt svarīgu iespaidu kāda cilvēka acīs, nesagaidot jauna amata piedāvājumu vai nerodot jaunu iespēju iepazīties. Labāk neko nemainīšu, lai ir tā kā ir…

Ja esi nolēmusi mainīt ko pavisam nopietnu un radikālu, tad vispirms jau tieši fiziskās sajūtas ir tās, kas mūs satrauc, kad iedomājamies iespējamos zaudējumus. Sirds dauzās, mute kļūst sausa un vēderā atrodas dīvaina kņudoņa, un kur nu vēl bezmiegs un saspringuma stāvoklis dienu no dienas. Gribas bēgt un atgriezties atpakaļ ierastajā, varbūt pat ne tik labajā vidē, taču pazīstamā. Un baiļu formas ir tik dažādas. Reizēm tās mēdz pavēlēt skaļi draudot un pieprasot tūlītēju apstāšanos, bet reizēm tās klusiņām un mīlīgi čukst, ka nu nezin vai šobrīd tev to vajadzētu darīt, ir taču tik daudz laika – varbūt citreiz? Vai tu nejūties sagurusi un vai tev pietiks spēka tam, ko gribi pasākt? Un, vai tev to vispār vajag, varbūt citi nesapratīs? Izklausās pavisam draudzīgi un jauki, vai ne? Bailes ir tik viltīgas.

Lai sāktu skatīties uz pasauli no cita skatu punkta, katru dienu ir kaut kas jāmaina savā dienas ritmā. Iedrošini sevi, pieradini pie pārmaiņām. Apzvani savus potenciālos klientus, ar kuriem agrāk neesi runājusi, parunā ar priekšnieku, pastāsti vīram savus nākotnes plānus, nebaidies saņemt atteikumu kādā piedāvājumā, pamēģini ko neierastu, tādējādi kļūsi drošāka un pārliecinātāka par sevi. Tu pamanīsi, ka dzīve kļūst krāsainākā un tu pati saredzēsi arvien vairāk iespējas.

Viens no ievērojamākajiem šķēršļiem ceļā uz savu mērķi ir tas, ka sevi pienācīgi nenovērtējam. Cik bieži ir tā, ka sasniedzam kādu savu mērķi, taču pat īsti nespējam par to priecāties, jo esam uzlikušas savu pašnovērtējuma latiņu pārāk augstu. “Ko nu es… Ak, tas taču tikai viens diploms vairāk, to jau spēj katra. Pagatavots gards ēdiens? Uzadīts silts džemperis? Ai, tur taču nekas īpašs… u.t.t.” Pavisam ātri savus panākumus noslēpjam un tie iegūst gandrīz vai zaudējuma nokrāsu. Sasniegumi kļūst pašsaprotami. Bez spējas priecāties un izbaudīt.

Mums šķiet, ka tikai pasaules atzinība ir tā galvenā un svarīgā, tāpēc dzenamies un dzenamies pēc atkal jauniem un jauniem panākumiem. Gribam būt labas, novērtētas, ievērotas. Taču aizmirstam, ka vispirms esam mēs pašas – mūsu sajūtas ir pašas svarīgākās un galvenās. Mēs esam tās unikālās un vienreizējās būtnes – jā, jā, tieši tā – neapmulsti no šiem vārdiem! Un katra par sevi. Vienīgā tāda. Un, lai arī cik apkārt būtu vērtīgas un „pareizas” informācijas, padomi un ieteikumi, tikai mēs pašas, klausoties sevī, zinām kas no tā visa der tikai mums. Man ļoti patīk Andžeja Reitera teiktais kādā rakstā: „Mirdzi ar to, ko tu proti.” Tieši tā, jo mums katrai ir kas īpašs, mums vien zināms, un tas jāizceļ saules gaismā.

Jā, varbūt arī lielajai pasaulei būs kāds novērtējums tavā lauciņā, taču desmitkārt svarīgāks būs tevis pašas vērtējums sev – tās sajūtas, ko tev atnesīs paveiktais darbiņš. Neaizmirsti gan sevi apsveikt par to, tas ir tikai tavos pašas spēkos. Liec sev justies radošai un veiksmīgai. Nopērc šampanieti un nosvini savus panākumus ar draudzeni, kaimiņieni, ģimeni – vienalga kā tu to vēlies, tikai neatstāj bez ievērības. Padari redzamu savu veikumu. Jo – tu esi karaliene pati sev!

Un vienmēr atceries – vēl kāda iekšēja balss atkal un atkal aicina – saņemies un īsteno savu sapni! Klausies sevī un savās sajūtās. Tās, kuras atnesīs mieru un prieku – būs īstās. Tikai jādarbojas!

Pati esmu pietiekoši radikāli mainījusi savu dzīvi un ne bez bažām, kā tas būs un vai es daru pareizi. Taču, paļaujoties uz Visuma atbalstu, šobrīd varu tikai pateikties pati sev un Radītājam, ka man pietika drosmes, apņēmības un izturības sekot savam sapnim un to piepildīt. Un, šobrīd esmu jau ceļā uz vēl kādu, sev ļoti ilgi lolotu sapni un varu pačukstēt, ka pirmos soļus jau eju šajā virzienā. Tas būs maratons krietnam laikam, taču šo gandarījuma sajūtu mazliet izjūtu jau tagad. Novēliet man veiksmi!

Tieši vakar runājām ar Aiju par to, kā var disciplinēt sevi un pamazām pietuvoties saviem mērķiem. Soli pa solim. Viņai ir tāds ieradums – katru vakaru ierakstīt kladē, kas jāizdara nākošajā dienā. Tiklīdz kāds darbs tiek izdarīts, tā to izsvītro. Ja neizdari – neko darīt, nākošajā dienā darīsi dubultā. Un šī klade satur arī informāciju par to, ko tu redzi tur tālu, tālu priekšā, ne tikai rīt, bet varbūt arī pēc gada – pasākumi tava mērķa sasniegšanai!

Un vai tajās stundās, ko tev dāvā diena, nevari atrast laiku 15 vai 20 minūtes arī kaut ko veicot šā mērķa piepildījumam? Vari gan!

Lai mums visām izdodas!

Sarmīte

Ikvienai no mums ir vismaz viens slikts paradums, no kura mēs labprāt atteiktos.

Vienalga vai tas ir hroniski ierasties ar novēlošanos, sarunas laikā bungāt ar pirkstiem pa galdu, ilgstoši sērfot portālā Draugiem.lv, nomierināt sevi ar kaut ko saldu un garšīgu stresainās situācijās, vai nespēja ilgstoši turēties pie veselīga dzīvesveida, slikti paradumi var būt nepārvaramas barjeras tavā ceļā uz laimi, dzīves balansu, noturīgām savstarpējām attiecībām un veselību.

Sliktie paradumi ir kā kājai piesieta svaru bumba, kas visu laiku velkas līdzi, nemitīgi bremzējot, izsūcot enerģiju, radot garīgu jucekli, izklaidību, aizkavējot jauno mērķu realizāciju un virzīšanos uz priekšu.

Gads tuvojas savam noslēgumam. Un nu jau pavisam tuvu ir laiks, kad mēs ar nepacietību prognozēsim, izvirzīsim mērķus un rakstīsim jaunā gada apņemšanās sarakstus. Lai tos atkal nespētu realizēt…

Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc mēs nerealizējam jaunā gada apņemšanās, ir mūsu pašreizējās dzīves pārblīvētība ar sliktiem paradumiem, kas aizņem jaunajiem paradumiem un plāniem domāto vietu.

Lai palīdzētu tev uzsākt ceļu pretīm taviem dzīves mērķiem, esmu sagatavojusi ieteikumus, kuri tev palīdzēs pārvērst sliktu ieradumu par labu.

1. solis: Nolem, ka tu tiešām gribi mainīties un pārliecini sevi, ka tu to vari.

Tu savā dzīvē vari mainīt tikai to, ko tu nolem, ka patiesi vēlies mainīt. Ja tu neredzi problēmu, tu nespēsi spert nepieciešamos soļus, lai mainītu savu uzvedību. Jo godīgāk tu sev atzīsti sliktā ieraduma dabu, jo lielāka būs iespēja, ka tu spēsi uzsākt ceļu uz pozitīvām pārmaiņām.

Lai saprastu šodienas patieso realitāti, es vienmēr iedrošinu savas klientes rakstīt dienasgrāmatu.

Lietu patiesa apzināšanās vienmēr ir pirmais solis uz pārmaiņām. Ierakstiem nav jābūt gariem, pietiks, ja tu pierakstīsi, cik reizes tu ieradies par vēlu, kāda stresa situācija tev lika pārēsties, vai cik cigaretes tu izsmēķēji, cenšoties sevi nomierināt pēc kārtējā strīda ar savu spuraino pusaudzi.

Pašmotivācijai var noderēt arī atklāta saruna ar tev tuvākajiem cilvēkiem. Cilvēki, kuriem rūp tava labklājība var kalpot tev par spoguli, kurā tu varēsi labāk redzēt savu problemātisko uzvedību tādu kāda tā ir, bez notušējumiem, vai izlikšanās.

Kad esi nolēmusi, ka vēlies mainīties, pārliecini sevi, ka tu reāli spēj sasniegt savus pārmaiņu mērķus. Tev ir nepieciešams stiprināt savu pašefektivitātes sajūtu — pārliecību, ka tu spēj paveikt nosprausto un sasniegt vēlamos rezultātus.

Redzēt citus cilvēkus veiksmīgi veicam pārmaiņas ir iedvesmojoši, bet tev ir nepieciešams saskatīt sevī pārmaiņu veikšanai nepieciešamos resursus.

Turpinot ar 2.- 4. soli tu veidosi savu pašefektivitāti un vēl vairāk nostiprināsi pozitīvu panākumu iespēju.

2. solis: Mēģini gūt sapratni par to, kas izraisa tavu slikto ieradumu.

Tiklīdz tu esi izpratusi savus iekšējos motīvus un ārējos stimulus – stresa izraisītājus, kas veicina tavus sliktos ieradumus, tu jau būsi spērusi nozīmīgu soli pretīm pārmaiņām.

Rūpīgi, kā ar lupu, apskati situācijas, kas veicina tavu nelāgo paradumu. Ja tā ir nokavēšanās — vai tas ir tavs (iespējams neapzināts) mēģinājums kontrolēt citu cilvēku dzīvi, nosakot laiku, kad tu (nevis viņi) vēlies tikties?

Vai tu neapzināti mēģini sabotēt savus panākumus, jo tu juti, ka neesi tos pelnījusi? Vai tu nespēj nostiprināt labas veselības paradumus, jo tu domāju, ka tavs ķermenis nav nekāds templis un nav pelnījis šādu karalisku apiešanos? Vai varbūt tavas atkarības (arī no ēdiena ) ir motivētas ar nepieciešamību saīsināt savu dzīvi?

Daži sliktie ieradumi mums vienkārši liek justies labi, un mēs turpinām tos atkārtot. Tie var arī īslaicīgi radīt ilūziju, ka citas mūsu problēmas, piemēram, stress, atkāpjas, un šī atvieglojuma sajūta slikto paradumu vēl vairāk nostiprina.

Ja tu ikreiz, pēc strīda ar mīļoto vīrieti vai saspringtas darba dienas sevi nomierini apēdot ko saldu, mīkstu un garšīgu (ak, un bieži neveselīgu), tādējādi īslaicīgi radot nomierinošu efektu, tu izveido neveselīgu un ilgtermiņā destruktīvu metodi stresa vadībai.

Nomierinošā sajūta, kas saistīta ar komforta pārtikas ēšanu pavisam drīz kļūs par ieradumu, ar kuru būs visai grūti tikt galā ar saviem spēkiem (nemaz nerunājot par lieko svaru uz vēdera – toksiskiem stresa taukiem).

3. solis: Sākumā uzstādi sasniedzamus mērķus

Tavi sliktie ieradumi iespējams ir veidojušiem gadiem ilgi. Tev neizdosies no tiem atbrīvoties vienā dienā.

Izstrādā sev sasniedzamu un reālu plānu, tādu, kurš virzīs tevi uz mērķiem, kurus tu tici, ka vari sasniegt.

Iedomājies, ka esi nolēmusi izmainīt savu mazkustīgo dzīvesveidu.

Pirmkārt, neiedomājies, ka tu spēj no nevienas sportošanas dienas nedēļā pāriet uz septiņām. Tas ir īsākais ceļš uz neveiksmi, kas tikai vēl vairāk nostiprinās tavu pārliecību, ka tu nespēj mainīties.

Tā vietā sāc pakāpeniski. Ievies tādas pārmaiņas, kuras tev ir paveicamas, ņemot vērā tavu aizņemtību vai dzīves situāciju. Ja vari, pāris reizes nedēļā ej uz darbu ar kājām. Atrodi mazus, reālus darbības soļus, kas tevi virzīs pretīm tavam mērķim. Esi pacietīga.

Neaizmirsti arī par apbalvojumiem. Iepriecini sevi ar kādu jauku pārsteigumu, kā atzinību par pūlēm un sasniegumiem.

4.solis: Mēri savu progresu un nezaudē drosmi, ja šad un tad gadās „paslīdēt”.

Ja tu gribi sasniegt savu galīgo mērķi, tev jāzina, kā mērīt savu progresu virzoties uz nospraustajiem mērķiem.

Tas nozīmē, ka tev jāturpina izdarīt ierakstus savā dienasgrāmatā. Daudzas no manām klientēm dod priekšroku virtuālajam pierakstu formātam; es personīgi vienmēr izvēlos tradicionālo pierakstu kladi. Izvēlies tādu formātu, kāds tev liekas ērtākais, un kuru tu patiešām lietosi.

Tavu motivāciju mainīties daļēji uzturēs gandarījums, ko saņemsi no jaunās uzvedības, vēlamā un pozitīvā paraduma. Tomēr pat visuzcītīgākās un apņēmības pilnās nav pasargātas no gadījuma rakstura recidīviem – ieslīdēšanas atpakaļ vecajā paradumā.

Ja tu izmanto šo paslīdēšanu kā pierādījumu, ka nevari mainīties, tad faktiski jāatzīst, ka tā arī ir – ka tu nevar mainīties. Veselīgāks veids ir mēģināt saprast, kāpēc tu paslīdēji.

Tomēr dari to netiesājot un nešaustot sevi, vienkārši objektīvi atzīsti faktus, nevis uzklausi savu iekšējo kritisko balsi, kura saka – „redz kāda es lūzere”, vai „man nekad nekas neizdodas, kāda jēga vispār mēģināt”.

Recidīvi ir dabiski un neizbēgami mēģinot apgūt ko jaunu.

Izdari ierakstu par šo recidīvu savā dienasgrāmatā, bet, ja tie atkārtojas turpini ar 5. soli.

5. solis Ja tavi ieradumi ir grūti maināmi, meklē papildus atbalstu.

Viens no labākajiem veidiem, kā veidot savu iekšējo izturētspēju vai stresa noturību ir ilgstošas spriedzes situācijās nepalikt vienai kā slazdā noķertai, bet apzināties, ka ar saviem iekšējiem resursiem ir nepietiekoši un meklēt ārējo atbalstu.

Savlaicīgi izveido savu pastiprinājuma sistēmu, ‘karsēju komandu’—cilvēkus, kuri tevi uzmundrinās, kad gadīsies paslīdēt un pirmā motivācijas enerģija sāks izbalēt. Pastāsti viņiem par savu apņemšanos. Vari arī rakstīt blogu vai piedalīties forumos.

Tomēr ar ‘savējiem’ bieži ir nepietiekoši, un ieslīdēšana vecajā ieradumā var atkārtoties aizvien biežāk, aizvien vairāk mazinot tavu dzīves sparu, vēlmi un ticību iespējai ko mainīt un tavu pašvērtību.

Ja vēlies saņemt objektīvu skatu no ārpuses un ievērojami saīsināt paradumu nomaiņu un savu mērķu sasniegšanu, apsver iespēju strādāt ar kouču. Ārēji uzmundrinājumi, objektivitāte un sadarbība ar kādu, kurš tev tic var būt daudz motivējošāka pieredze nekā darbošanās vienatnē. (Informāciju par iespējām strādāt ar mani kā tavu kouču un pārmaiņu partneri meklē „Par mums” sadaļā Par Inesi).

Nobeiguma vietā:

Pārmaiņu procesu sadalīšana izmērāmos mērķos, savu panākumu apbalvošana, un palīdzības meklēšana, kad tāda ir nepieciešama mērķu sasniegšanai ir svarīgi soļi tavā ceļā uz vēl daudz lielāku piepildījumu, balansu, laimi un harmoniju dzīvē.

Mani ļoti interesē tavas domas, idejas un izaicinājumi, strādājot pie paradumu maiņas. Dalies ar tām komentāru sadaļā. Veido savu „karsēju komandu” un mēs par tevi fanosim. Kopā mums izdosies!

Uz tikšanos tepatās,

Inese

Nekad agrāk nav veltīts tik daudz laika un tik daudz uzmanības jautājumiem par pašmotivāciju, kā tas ir mūsdienās. Un tas viss ir tamdēļ, lai saprastu mūsu psihes smalkos mehānismus, kas mums dod milzīgu spēku un enerģiju, un galvenais, vēlēšanos darboties.

Dažreiz cilvēki sapņo un savā priekšā pat redz brīnišķīgus mērķus, kuriem, liekas, 100%-tīgi vajadzētu veicināt iekšēju tieksmi tos sasniegt. Bet, diemžēl, realitātē bieži vien redzam pavisam citu ainu…

Mēs šodien nerunāsim par dažādiem motivācijas noslēpumiem,  par kuriem tāpat jau daudz raksta un, kurus māca profesionāli koučeri, biznesa treneri utt. Man šodien ir vēlēšanās padalīties ar satriecošu domu, kuru es izlasīju vienā Artemija Ļebedjeva (Артемий Лебедев) publikācijā.

Izrādās, šis talantīgais cilvēks ir arī brīnišķīgs psihologs un šad tad „cērt tieši saknē”. Atvaino par Artemija tiešumu, bet viņš nemaz nelūdz piedošanu un nesamulst par to, ka lietas tiek nosauktas to īstajos vārdos. Un šai gadījumā esmu ar viņu vienisprātis. Īsāk sakot, zemāk ir viņa doma, kuru necentos iztulkot (šad tad krieviski skan labāk…):

« Хотите себя замотивировать и не знаете как? Да никак!

Просто сидите в ж…!»

Cietsirdīgi, neinteliģenti, toties absolūti pareizi.  Kāpēc gan psihologiem tērēt spēkus, pārliecinot cilvēku, ka viņam sevi jādabū laukā no tā briesmīgā stāvokļa vai situācijas, kurā viņš pats sevi ir iedabūjis un jāpārliecina par sniegto pašmotivācijas veidu pareizību. Šāds dialogs, man liekas, līdzinās aklā un kurlā sarunai.

Когда человек хочет перемен, ему не нужно себя мотивировать, потому что само желание перемен и есть тот самый сильный мотиватор, который поможет вытащить себя из болота.

Nedomā, ka es noniecinu psihologu, garīgo skolotāju darbu un lomu, bet sanāk dīvaini un neloģiski –  ja cilvēkam pašam nav sapratnes kāpēc viņam tas viss ir vajadzīgs, līdz viņam praktiski neaizklauvēsies neviens.

Neviens nevienu nevar piespiest mainīties. Mēs katrs sargājam savus pārmaiņu vārtus un tos var atvērt tikai no iekšpuses. Neviens nevar atvērt otra cilvēka pārmaiņu vārtus – ne ar argumentiem, ne emocionāliem aicinājumiem.

Es uzskatu, ka profesionāļiem, kas spēj palīdzēt citiem pašattīstības procesā, tas jāpiedāvā  tikai tiem, kas jau alkst pēc pārmaiņām un ir gatavi darboties. Tāpēc, atgriežoties pie Artemija Ļebedjeva padoma, gribas teikt – stāvoklis vai situācija, kurā tu šobrīd atrodies, patiesībā ir svarīga tikai tev un taviem tuviniekiem.

Neviens tevi neglābs, neiedos burvju tabletīti, kas mainīs tavu dzīvi un vispār – tas būs tikai tavu personīgo centienu, konkrētu darbību un pareizu domu rezultāts.

Поэтому весь мир придет вам на помощь, когда вы решите жить и становиться счастливым!

Interesantākais ir tas, ka tie nav tikai skaisti vārdi, bet dzīves patiesība, kura apstiprina to, ka dzīvības noslēpumainais spēks vienmēr nāks palīgā tad, kad tu pati esi gatava to saņemt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

1. Centies mainīt savu domu gaitu. Visā, kas mums apkārt notiek jāprot ieraudzīt pozitīvu jēgu. Jācenšas atrast tādu skatījuma punktu, no kura jebkuram notikumam, jebkuram pārdzīvojumam un pat slimībai var būt pozitīva nozīme.

2. Rūpējies par ķermeni. Ķermeņa kustības ietekmē mūsu sajūtas! Fiziski vingrojumi iedarbojas uz mūsu ķermeni, notiek ķīmiskas reakcijas, pateicoties kurām, mēs izjūtam laimi. Tieši šobrīd, šai mirklī, tūlīt pat pamēģini iztaisnot muguru un plecus un tu sajutīsi, kā tava stāja iedarbojas uz tavām sajūtām.

3. Dzīvo te un tagad. Domājot par laimi, sapņo ne par „laimīgu gadu” vai „laimīgu dienu”, bet par mirkli, kurš ir „te un tagad”. Laime ir tieši tajā. Saki sev: „Lūk, tagad man viss ir labi. Esmu sveika un vesela. Es dzirdu un redzu, es varu smieties, man viss ir labi!” Un tavs mirklis kļūs laimīgs.

4. Domā par sevi labu. Mēs katrs esam unikāls! Katrs ir uzvarētājs! Tu tikai iedomājies ainu: miljoniem spermatozoīdu steidzās, lai satiktos ar olšūnu un tikai vienam no šī pūļa tas izdevās – tev.

5. Nostādi sev mērķi. Mērķis mūsu dzīvei sniedz jēgu un saturu. Galvenais ir sakoncentrēties uz sava sapņa piepildīšanu, bet ne uz atbrīvošanos no pārdzīvojumiem un ciešanām. Mērķis – tas ir tas, kā dēļ ir vērts no rīta mosties un celties no gultas.

6. Smejies. Smiekli atbrīvo no stresa un izstrādā laimes hormonus! Smejies uz veselību un nepārdzīvo par visādiem sīkumiem. Visas mūsu dzīves problēmas ir sīkumi.

7. Iemācies piedot. Prasme piedot ir Patiesas Laimes durvju atslēdziņa. Tu nevari būt laimīga, ja tevī mājo naids un aizvainojums. Atceries: no taviem aizvainojumiem necieš neviens cits, izņemot tevi pašu.

8. Dod un dalies. Laime nav tajā, ka tev kaut kas pieder, laime ir prasmē dot, dāvināt, palīdzēt tuvākajam un tam, kuram tobrīd ir vajadzība. Jo vairāk prieka un laimes tu davāsi citiem, jo vairāk gūsi pati.

9. Dalies ar pozitīvām emocijām ar citiem. Dzīves kvalitāti nosaka cilvēku attiecību kvalitāte. Ir TIK svarīgi otram pasniegt roku. Dalīšanās priekā – tas ir dubults prieks, bet dalīta problēma – tā jau ir problēmas puse.

10. Tici. Ticība ir laimes pamats. Tā nomierina tavu prātu, atbrīvo dvēseli no pārdzīvojumiem, šaubām, bažām un rūpēm.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kārdinājumam jaunu dzīvi sākt tieši ar Jauno gadu pakļauti pat prātīgie cilvēki. Kāpēc „pat”? Tāpēc, ka no milzīgā skaita startējušo, ar domu sākt jaunu dzīvi Jaunajā gadā, finišā nonāk tikai daži.

Sen jau zināms, ka jaunā dzīve, kas sākta vienlaicīgi ar Jaungada nakts pusnakts zvanu skaņām visbiežāk beidzas pēc pāris dienām. Kāpēc tā notiek?

Tam, kāpēc, lai mainītu savu dzīvi, cilvēki izvēlas gada sākumu, pastāv daži izskaidrojumi.

Pirmkārt, tajā visā ir kaut kāds rituāls: jauns…kaut kas savādāks…tāda kā vecā gada (vai visa vecā) miršanas diena un jaunā dzimšanas diena. Kāpēc lai vienlaikus nenosvinētu it kā vecās personības miršanu un jaunas dzimšanu – ar jauniem paradumiem, jauniem mērķiem un jaunu dzīves stilu?…

Ir vēl viena versija: tiem, kas jaunas dzīve sākšanu vēlas sasaistīt ar jauna gada sākšanos, vienkārši trūkst motivācijas. Tas, kurš ir pārliecināts un drošs par savu rīcību negaida sarkanu kalendāra dienu. Viņš mainās te un tagad. Kā lai palīdz tiem, kam šīs izlēmības trūkst?

Lūk, tie šķēršļi, kas stājas ceļā tiem, kas jaunu dzīvi sāk jauna gada pirmajā pirmā mēneša dienā.

Pirmais šķērslis – gribas visu un uzreiz

Ja kādam ir vēlēšanās vienkārši atmest smēķēšanu vai pārstāt ēst saldumus, drīzāk iet runa par atbrīvošanos no slikta paraduma. Par jaunu dzīvi mēs saucam citu ko: kad cilvēks iedomājas sevi kā pilnīgi citu un cenšas tam atbilst. Jaunajā dzīvē viņš ne tikai nesmēķē, neēd saldumus, bet arī racionāli tērē savu laiku, vairāk pelna, maina atrašanās vidi, atjauno savu garderobi…

Nav ieteicams mesties virsū visam uzreiz. Pacenties vispirms uzrakstīt to darbu sarakstu, ar ko tu domā sākt. Tad izrēķini resursus: cik laika, finanšu un dvēseles spēkus tu plāno šai visā ieguldīt. Kādu rezultātu (un svarīgākais – cik ātri) vēlies gūt. Novērtē savu aprēķinu realitāti, neaizmirstot par to, ka diennaktī ir 24 stundas un katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu.

Pie plāna izpildes ķeries klāt pakāpeniski, tieši tā, kā tiek palielināta slodze fitnesa zālē. Sāc rakstīt dienasgrāmatu. Bet ne sirds izkratīšanai un prātojumiem. Vispirms savus globālos plānus būs jāsadala daudzos mazākos uzdevumos. Pēc tam – fiksē, kas no ieplānotā padarīts, kas nē, kapēc tā ir sanācis un kādas ir tavas izjūtas, kad tu sasniedz panākumus.

Otrais šķērslis: nepabeigtie darbi

Kā tikko noskaidrojām, Jaunā gada sagaidīšana iespējama tikai tad, kad vecais ir „miris”. Tas pats attiecas arī uz taviem darbiem, kas sākti vecajā gadā. It īpaši, ja tiem ir saistība ar jauno dzīvi. Citiem vārdiem sakot, vecos darbus ir jāpabeidz.

Pieņemsim, ka Jaunajā gadā tu esi nolēmusi šķirties no sava drauga. Pirms 12 zvanu skaņām skanot aizcirst durvis aiz viņa, ir vecajai lietai jāpieliek punkts (nosacīti to nosauksim par kopdzīvi vai attiecības ar tavu vīrieti). Tev skaidri jāapzinās: kāpēc tu to dari, kāpēc tev tas nepieciešams un kas ir tavs mērķis. Tev jābūt pārliecinātai, ka šis solis tev tiešām ir nepieciešam un, ka nebūs neviena iemesla, kā dēļ tavs lēmums tiks mainīts.

Stratēģiskās plānošanas speciālisti jebkura ieplānotā notikuma nozīmi iesaka novērtēt ar sev uzdotu četru jautājumu palīdzību:

• Kas notiks tad, kad mans plāns tiks īstenots?
• Kas nenotiks, kad mans plāns tiks īstenots?
• Kas notiks, ja mans plāns netiks īstenots?
• Kas nenotiks, ja mans plāns netiks īstenots?

Atbildi sev uz šiem jautājumiem un tava vēlme ķerties klāt jaunajam plānam vai nu kļūs stiprāka, vai zudīs.

Lai veco gadu aizvadītu galīgi, nebūtu slikti veikt rezumē un vispareizāk rakstiskā veidā.

Trešais šķērslis: vienalga nekas nesanāks…

Vai viegli ievērot diētu, ja visapkārt visa pasaule ir burtiski pārbāzta ar treknu olivjē majonēzi? Vai viegli sastādīt savu pieteikuma vēstuli potenciālajam darba devējam, ja visapkārt visi slinko un valda morāls pagrimums? Bet tu, taču, pati izvēlējies savu jauno dzīvi sākt ar 1.janvāri – ir jānes atbildība par saviem lēmumiem un izvēli…

Tomēr, visgrūtāk tikt galā nevis ar ārējiem šķeršļiem, bet gan ar iekšējiem – ar sevi pašu, ar kluso zemapziņas balsi: „mēģināt jau var, bet diez vai kas sanāks…”.

Pamēģini vienatnē ar sevi veikt nelielu treniņu. Pieņemsim, tev ir mērķis sākt nodarboties ar sportu. Pacenties atcerēties sava ķermeņa izjūtas pēc fiziskas slodzes. Vai arī – atceries tos dzīves mirkļus, kad tu ar sportu biji uz „tu”. Ja tu kādreiz to esi spējusi darīt, tātad, principā, tu to realizēt vari. Tāpēc tu to spēsi arī tagad!

Bet svarīgākais – lai vai kā tev veiktos ar jaunas dzīves sākšanu, neaizmirsti sevi apbalvot par sasniegto! Nepārvērt savu dzīvi nepārtrauktā maratonā uz gaišāku nākotni!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienas ir brīnišķīgs laiks pārdomām, priekam, atpūtai un izklaidei.

Un lai vai cik pragmatiskas mēs nebūtu, vēl šajās dienās mēs atļaujamies nedaudz pasapņot. Tieši tāpēc mūsu nupat notikušā konkursa pēdējie divi jautājumi lika tev nedaudz pasapņot. Ak, cik tas mums ir grūti… Es nemaz nedomāju, ka TIK grūti . Izrādās, ka daudzas no mums jau ir aizmirsušas kā to dara un ko tas nozīmē…

Darīšanas, problēmas, rūpes. Šo visu pienākumu dēļ nav laika pat atskatīties. Kur nu vēl pasapņot…

Tāda situācija ir lielākajai daļai no mums. Liekas, ka pa īstam sapņot prot tikai bērni. Bet mēs, pieaugušie, gudrie, pragmatiskie – bērnu, kas aizdomājies, bieži vien apsaucam: Par ko tu tur sapņo! Neizdomā muļķības, beidz fantazēt! Un aizmirstam, ka tieši sapņotāji un fantazētāji bija tie, kas atklāja jaunas zemes un dabas likumus, izgudroja riteni un rakstniecību, tvaika dzinēju un kosmisko kuģi. Respektīvi – bija civilizācijas bīdītāji.

Lai gan, katram cilvēkam ir savs sapnis. Tikai sapņo katrs par savu un citu ko. Viens par Nobela prēmiju, cits par labu ģimeni, karjeru, labklājību. Un katram šim sapnim, protams, ir tiesības uz eksistenci.

Bet, lūk, kāds piemērs. Kādai sievietei ilgus gadus nebija savas dzīvesvietas. Tāpēc viņas dzīves sapnis bija dzīvoklis. Un, beidzot, šis sapnis piepildījās. Un kas nu? Viņa pati atzinās, ka viņai vairs nebija interesanti dzīvot, jo vairs nekādu vēlēšanos viņai nebija… Mēs bieži vien savus sapņus padarām diezgan utilitārus: dārgu kažoku, automašīnu, vasarnīcu…Nu labi, nopirkām – un tālāk?

Varbūt, tiešām, sapņi, kuri piepildās, nemaz nav sapņi, bet gan mērķi vai plāni? Lai gan, uz sapņu piepildīšanas procesu var palūkoties no cita skatu punkta. Ukrainā, Ļvovā daži sapņoja uzbūvēt kazahu buru kuģi un doties ar to jūras ceļojumā. Neskatoties uz skeptiķu šaubām, viņi savu sapni realizēja: uzbūvēja buru kuģi “Святая Покрова” un izceļoja uz tā visas Eiropas jūras un zemes, visur stāstot par Ukrainu.

Kādam tad ir jābūt sapnim? Praktiskam, taustāmam vai romantiskam un cēlam? Reālam vai nepiepildāmam? Viennozīmīgas atbildes, diemžēl, nav.

Cilvēks ir sarežģta un pretrunīga būtne. Vienā mirklī mēs domājam par savas ikdienas iekārtošanu, bet nākamajā par visas cilvēces laimi.

Un, tomēr, es domāju, ka sapnis ir kaut kas vairāk, nekā cenšanās vienkārši kaut ko iegūt vai sasniegt. Sapnis – tas ir tas, kas mūs paceļ pār ikdienišķo, ved uz priekšu un rada dzīvei jēgu. Ir jābūt uzmanīgam darbos, bet drosmīgam un nevaldāmam sapņos.

Un pat, ja šai gadā mūsu sapņi mums liekas nereāli, kas zin, ko nesīs mums Jaunais gads…

Uz tikšanos tepatās,

Aija