Laikam nav sievietes, kura nevēlētos skaistas, veselīgas un harmoniskas attiecības ar sev tuvajiem – vīru, draugu, bērniem, draudzenēm, kolēģēm un citiem.

Reizēm šķiet, tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti. Reizēm šķiet, beidzot esmu atradusi īsto recepti, ko un kā darīt. Reizēm, savukārt, šķiet apkārt tik ļoti daudz ieteikumu un rakstu par šo tēmu, ka – kā lai to visu realizē dzīvē?!

21.gadsimtā vairs nav noslēpums, cik būtiski ir, pirmkārt, mīlēt sevi un parūpēties par sevi un tad arī apkārtējiem būs ko dot. Tātad attiecības ar sevi vismaz tādā pat līmenī, kādas mēs veidojam, piemēram, ar draudzeni, ir pamatu pamats.

Šajā rakstā piedāvāju piecus pamatprincipus attiecībās ar visiem – gan sevi pašu, gan sev tuvajiem, gan citiem apkārtējiem cilvēkiem. Jāpiebilst, ka šos pamatprincipus ir apkopojusi Erickson Coaching International skola dibinātāja un prezidente Merlina Atkinsone. To pirmavots ir amerikāņu psihiatra Miltona Ēriksona pamataprincipi darbā ar saviem pacientiem. Šobrīd uz šiem principiem balstās daudzas koučinga un psiholoģijas skolas. Aizvien biežāki ir aicinājumi ieviest šos principus ne tikai attiecībās ar klientiem, bet arī jebkura cilvēka ikdienas dzīvē.

Ieviešot šos pamatprincipus sevis un citu uztverē, mēs iegūstam bāzi veiksmīgai tālāku brīnišķīgu un harmonisku attiecību veidošanas tehniku ieviešanai.

1. princips – ar visiem viss ir kārtībā.

Kā būtu uztvert, ka ar mani pašu viss ir OK? Kā būtu uztvert, ka ar manu vīru, manu kolēģi, maniem bērniem viss ir OK? Mēs visi esam atšķirīgi un unikāli un tā ir mūsu katra vērtība.

Kā izmainītos mūsu dzīve, ja mēs spētu sevi pieņemt par visiem 100%? Tas nenozīmē ieslīgt pašapmierinātībā un stagnācijā bez attīstības. Tas nozīmē apzināti pieņemt savas stiprās un ne tik stiprās puses. Tas nozīmē pieņemt, kā esam dažkārt rīkojušās un darīt to bez vainas apziņas. Tas nozīmē apzināties savu unikalitāti un turpināt attīstīt sevi.

Kā izmainītos mūsu attiecības un ikdienas dzīve, ja mēs spētu pieņemt, ka arī ar citiem viss ir ok – ar pēc darba nogurušo vīru, kam nepieciešama pauze savu resursu atjaunošanai, ar mammu, kas aizvien cenšas ieteikt kā labāk audzināt mūsu bērnus, ar draudzeni, kas varbūt pateikusi kādu skarbāku vārdu pēdējā sarunā…

Ja ir grūti pieņemt, ka viss ir OK uz 10, pajautā sev – uz cik skalā no 1 līdz 10 šis cilvēks manā vērtējumā ir OK? 2-3-4 – arī tas jau ir pieņemšanas sākums.

Nākamais jautājums – kas tieši šajā cilvēkā ir ok uz, piemēram, 4? Rezultātā situācijas un cilvēki nemainās, mēs mainām savu attieksmi un mēs pirmās atveram durvis pieņemošām un harmoniskām attiecībām ar mums tuviem cilvēkiem, kurus savulaik ir bijis grūti pieņemt.

2. princips – katrai rīcībai ir pozitīvs nolūks.

Lai kāds būtu mūsu viedoklis un vērtējums par mūsu pašu konkrētā brīža vai otra rīcību, ikvienam no mums vienmēr ir pozitīvs nolūks. Ne vienmēr mēs varam to saskatīt, ne vienmēr mēs apzināmies to. Reizēm mēs nespējam izskaidrot savu rīcību, jo tās pozitīvais nolūks var būt dziļi apslēpts mūsu zemapziņā.

Piemēram, dusmīgi piekto reizi atgādinot bērnam, ka jāuzvelk cepure, mēs patiesībā paužam rūpes un mātes mīlestību. Melojot tuvam cilvēkam, mūsu pozitīvais nodoms ir kaut kādā mērā tajā brīdī viņu pasargāt. Ne velti saka, ka arī katra slimība atnāk īstajā brīdī un arī tajā var saskatīt pozitīvo nolūku.

Jautājums ir, kā mēs to komunicējam, kāda ir mūsu pieredze, kādi ir mūsu iekšējie resursi tajā brīdī. Atkarībā no tiem arī veidojas reālā reakcija un sākotnējā pozitīvā nodoma izpaušana dzīvē.

Piebildīšu, ka 5.februārī sadarbībā ar buduars.lv notiks vebinārs „Mācāmies atpazīt un pārvaldīt savas emocijas”, kura laikā ar praktisku uzdevumu papētīsim savus un sev tuvo cilvēku pozitīvos nodomus, un iegūsim pieredzi, kā mūsu attieksme, situācijas redzējums un savstarpējā komunikācija var mainīties, ja ļaujam sev paskatīties uz sevi un citiem ar šādu pieeju.

3. princips – katrā cilvēkā ir pieejami visi resursi.

Potenciāli katrā no mums ir visi mums nepieciešamie iekšējie resursi – spējas, talanti, prasmes, zināšanas, rakstura īpašības, lai realizētu to, ko mēs patiesi vēlamies. Arī, iespējams, sākotnēji tam neticot, sākot strādāt ar sevi, mēs atklājam, ka spējam daudz vairāk nekā iepriekš bijām sev ticējušas.

Analizējot savu pieredzi un notikušās situācijas ar jautājumu – ko es varu iemācīties no šīs pieredzes – mēs attīstam savas prasmes un citus iekšējos resursus.

4. princips – ikvienā situācijā cilvēks izdara vislabāko izvēli.

Lai kāds būtu pieņemtais lēmums un izdarītā rīcība, tanī brīdī mēs esam izdarījušas savu labāko izvēli, kas ir bijusi mums pieejama tanī konkrētajā brīdī, ņemot vērā mūsu pieredzi un iekšējos resursus.

Šī principa būtība ir nepakļauties vainas izjūtai, bet gan apzināties un pieņemt savu rīcību. Reizē tas nenozīmē attaisnot jebkuru rīcību. Attīstot apzinātību, mēs, pirmkārt, spējam pieņemt un veselīgi uztvert sevi un, otrkārt, sākam apzināties un sakārtot šīs rīcības cēloņus. Tādā veidā nākamai situācijai mēs iegūstam jau citus iekšējos resursus citā līmenī un nākamreiz mums būs pieejama jau cita vislabākā izvēle.

Piemēram, uzņemoties jaunu darba pienākumu, pirmajā reizē mēs, iespējams, izpildām konkrēto uzdevumu pārāk lēni, kaut ko aizmirstam, kaut ko nezinām, kaut kur kļūdamies. Nākamajā reizē, mācoties no iepriekšējās pieredzes, mēs jau gudrāk un ātrāk ķeramies klāt šim uzdevumam. Un vēl nākamajā reizē, iespējams, izdomājam, kā to paveikt vēl efektīvāk.

5. princips – izmaiņas ir neizbēgamas.

Vienīgā nemainīgā lieta mūsu pasaulē ir pārmaiņas. Jebkurā gadījumā – rīkojoties, pieņemot lēmumu vai izvēloties nerīkoties – pārmaiņas notiks tāpat.

Šī principa pamata būtība ir spēja uztvert jebkuras pārmaiņas kā pieredzi un mācību, spēja vienmēr uzdot sev jautājumu – ko es varu iegūt no šīs situācijas, ko es varu iemācīties? Spēja aizmirst vārdu “kļūda, neveiksme” un aizvietot to veselīgu izpratni, kā no tās mācīties, kā papildināt savus iekšējos resursus, lai nākamreiz savu pozitīvo nolūku realizētu ar vēl labāku vislabāko izvēli.

Piedāvāju jums katru dienu izvēlēties un pieņemt kā savējo vienu no šiem pamatprincipiem un roku rokā ar to nodzīvot vienu dienu. Pamēģiniet, izpētiet, paeksperimentējiet, novērojiet un paņemiet sev to vērtīgo, kas katrai no jums atklājas.

Aicinu turpināt un praktizēt tēmu par attiecībām ar sevi un sev tuvajiem 5.februārī pl. 19.30 vebinārā „Mācāmies atpazīt un pārvaldīt savas emocijas”, jo kā saka Entonijs Robinss: “Veids, kādā mēs komunicējam ar sevi un citiem, galu galā nosaka mūsu dzīves kvalitāti.”

Uz tikšanos vebinārā,

Irina Ogsta

Personīgo pārmaiņu koučs

1.Ja vēlies saprast vai cilvēkam patīc, izvēlies vienu vārdu un katru reizi, kad sarunas biedrs šo vārdu izteiks, māj ar galvu vai smaidi. Ja tu viņam simpatizē, drīz vien ievērosi, ka šo vārdu šis cilvēks izmanto arvien biežāk.

2.Ja vēlies, lai tevi uztvertu nopietni, pasaki, ka tā teica tavs tēvs. Cilvēkiem ir tendence neapzināti uzticēties tieši vecāku padomiem.

3.Ja vēlies, lai sarunu biedrs tev piekristu, uzdodot jautājumu, neaizmirsti pamāt ar galvu. Mājiens tiek uztverts kā zīme, ka viss, ko Tu saki, ir absolūta patiesība. Turklāt, ievērojot sociālās uzvedības likumus, cilvēki mēdz atbildēt ar tādu pašu mājienu.

4.Vietās, kur ir daudz cilvēku, vienmēr skaties tai virzienā, kurā dodies. Tu būsi pārsteigta par to, cik viegli pašķirsies tavā priekšā pūlis. Noslēpums ir vienkāršs: pārpildītās vietās, lai saprastu, kurp gājējs dodas, un, lai nesaskrietos, cilvēki lūkojas pretimnācēju acīs.

5.Ja tev mieru neliek kāda dziesma, kuru labprāt gribētu aizmirst, atceries dziesmas beigas. Saskaņā ar Zeigarnika efektu, mūsu smadzenes labāk saglabā nepabeigtās lietas. Tāpēc, ja tu padomāsi par dziesmas beigām, tā ātri vien no tava prāta pazudīs.

6.Gribi, lai tavi bērni ēstu brokoļus? Tā vietā, lai jautātu, vai viņi tos ēdīs, pajautā, cik brokoļus viņiem ielikt: 5 vai 2. Tādējādi tu jau esi izvēlējusies brokoļus viņu vietā, bet bērni jutīsies tā, it kā viņi paši šo lēmumu ir pieņēmuši. Pēc analoģijas šo triku var izmantot arī citās situācijās.

7.Ja tev liekas, ka kāds tev seko, vienkārši nožāvājies un un palūkojies uz cilvēkiem apkārt. Par cik žāvas ir ļoti lipīgas, tu noteikti sapratīsi kurš ir tas, kurš tevi novēro.

8.Paziņa tev palīdzēs panest jebkādu mantu, piemēram kasti, ja to sniedzot viņam, sarunu turpināsi. Lielākā cilvēku daļa to pat neievēros.

9. Ja tev būs jāsarokojas, pārliecinies, ka tavas rokas ir siltas. Siltas rokas cilvēkiem asociējas ar draudzīgumu un laipnību, savukārt aukstas rokas var izraisīt nepatiku.

10. Pārfrāzē to, ko teica tavs sarunu biedrs, un atkārto. Viņš sapratīs, ka viņā patiešām klausās, un galvenais saprot. Tikai nepārcenties.

11. Ja vēlies lai tev palīdz, savu lūgumu sāc ar vārdiem “Man vajadzīga tava palīdzība…”. Cilvēkiem nepatīk justies vainīgiem, tāpēc diez vai tev atteiks.

12. Ja tu kādam izraisi nepatiku, palūdz zīmuli. No vienas puses, cilvēki nav ieinteresēti palīdzēt tiem, kas viņiem nepatīk, bet, no otras puses, tas ir pārāk mazs lūgums lai atteiktu. Tādējādi cilvēks pārliecinās pats sevi, ka viņa nepatika pret tevi nemaz nav tik liela.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Izrādās, pozitīva noskaņojuma un emocionāla pacēluma radīšanu var radīt mākslīgi jeb patstāvīgi. Ja vien ir liela vēlēšanās. Šīs idejas īstenošanai ir veltīti daudzi vingrinājumi un apmācības. Šodien izpētīsim vienu laba garastāvokļa radīšanas variantu, ko nosauksim par “Turi smaidu”.

Tā būtība ir ļoti vienkārša – vairākas reizes dienā, piemēram, darbā, mājas uzkopšanas vai citu darbu pārtraukumos, turi smaidu apmēram 1 minūti. To vari darīt gan mašīnā, gan autobusā, skatoties televizoru – visur, kur tev ir komfortabli.

Neuztraucies, ja sākumā seju rotās nevis smaids, bet drīzāk rūpju vai noguruma grimase. Tas ir normāli, jo muskuļi ir nedaudz atrofējušies un, lai tos atgrieztu tonusā, ir nepieciešams laiks. Pēc apmēram 7-10 sekundēm muskuļi atgriezīsies normālā stāvoklī, sejas mīmika atslābināsies, un tavu seju rotās skaists smaids.

Tāpēc, lai nejustos neērti, pirmās reizes šo vingrojumu labāk dari tad, kad esi vienatnē. Tas ir ļoti svarīgi, jo šī treniņa rezultāts tiek sasniegts tikai ar emocionālā stāvokļa pozitīvo attieksmi.

Tiklīdz tu atslābināsies, šī situācija tevi sasmīdinās un pazudīs jebkāds stress vai saspringums. Tā rezultātā garastāvoklis uzlabosies un pie neizdarītajiem darbiem varēsi ķerties ar jaunu enerģijas devu.

Lūk, daži padomi par to, kā smaids var mums palīdzēt dažādās dzīves situācijās:

Smaids pirms sarunas (pa telefonu). Pirms sāc sarunu, iedomājies kaut ko labu, un pasmaidi. Šis vienkāršais uzdevums veido nākamās sarunas pozitīvo noskaņu. Dzirdot tavu „smaidošās” balss toni, sarunas biedram uzlabojas garastāvoklis un jūsu saruna turpināsies pozitīvā gaisotnē. Izrādās, ka 70% gadījumu šādi sāktas sarunas rezultāts ir veiksmīgs. Es domāju, ka arī tu par to jau esi pārliecinājusies.

Emocionālās spriedzes mazināšana, izmantojot smaidu. Šis vingrinājums būs nozīmīgs emocionālā stresa laikā. Tu esi dusmīga, vai „uzvilkta”? Paej kaut kur maliņā un pasmaidi. Dažas pirmās sekundes tu sajutīsi diskomfortu, bet vēlāk nāks emocionālā relaksācija. Un tas ir viss. Ar jauniem spēkiem un bez stresa vari atgriezties pie darba vai risināmā jautājuma.

Atsprindzini sarunu biedru ar smaidu. Vingrinājums ir līdzīgs iepriekšējam, bet atšķirība ir tā, ka tas jādara publiski, tiešā saskarē ar sarunu biedru. Ja sarunu biedrs ir saspringts, uzsmaidi viņam. Tikai noteikti draudzīgi, ar nelielu kautrīguma devu. Un noteikti bez sarkasma vai izsmiekla.

Smaids iepazīšanās brīdī. Jaunas pazīšanās vienmēr rada diskomforta sajūtu. Padari šo situāciju vienkāršāku ar nelielu smaidu un mēģini to uzturēt visas sarunas gaitā. Tas noteikti veicinās daudz pozitīvāku tikšanās rezultātu.

Smaidi pat tad, ja saraksties ar citu cilvēku. Ir pierādīts, ka cilvēka emocionālais noskaņojums ir sajūtams pat caur tekstu. Tāpēc pirms atbildes uzrakstīšanas, izdari ieelpu un izelpu, pasmaidi un tikai tad ķeries klāt atbildes rakstīšanai. Tavs smaids tiks izlasīts starp rindiņām. Un rezultātā, ja tiks norunāta tikšanās, saruna risināsies jau iepriekš radītā pozitīvā gaisotnē.

Nekad neaizmirsīsim par smaida spēku – gan tamdēļ, lai pašas sev radītu patīkamu emocionālu stāvokli, gan, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu biznesā, gan vienkārši – sazinoties ar apkārtējiem cilvēkiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jebkurā gadījumā (lai vai kāda būs pretreakcija) ir jālūdz palīdzība visiem, kas atrodas „izstieptas rokas attālumā”. Mammai, māsai, brālim, draudzenei, vecmammai, bērniem, vīram utt. Vienkārši liksim saprast, ka ēzelītis būs beigts, ja visu darīs pats-pats-pats.

Samazināsim prasību līmeni pret sevi. Nopietni! Piemēram, pamēģināsim sasniegt to stadiju, kad putekļi uz skapja un negludināta gultas veļa mūs vairāk neuztrauc. Katrai tas būs kaut kas cits. Vienkārši izanalizēsim savas regulārās vai mazāk regulārās darbības un padomāsim – varbūt jau sen (pat gadiem ilgi) darām kaut ko automātiski un, pilnīgi iespējams, ka to var darīt citādāk vai pat vispār nedarīt.

Kad palīdzību lūdzam vīram, jau iepriekš samierināsimies ar to, ka viņš to var izdarīt pavisam ne tā, kā esam iedomājušas mēs vai pavisam ne tā, kā mēs to gribam. Protams, ka ar daudziem mājas darbiem vislabāk galā tiktu mēs pašas, bet vai mēs tiešām to visu esam gatavas „pavilkt” un kamdēļ?

Nekontrolēsim vīru, kamēr viņš dara to, ko palūdzām! Palūgsim un viss. Ja neprotam būt mierā, izdzersim balderjāņa pilienus, un sēdēsim rāmas un mierīgas. Un bez centieniem viņam izskaidrot, kā TAS PAREIZI JĀDARA. Jo šī raustīšana un kontrole nervus var sabendēt gan mums pašām, gan vīram. Un, ja padomā – kas tik traģisks var notikt?

Lai vai kāds būs iznākums, pateiksim paldies jebkurā gadījumā! Pēc tam palūgsim kļūdu izlabot, piemēram, nopirkt jaunu pannu (ja vecā tika sabojāta) vai krējuma vietā, tomēr, bērnam nopirkt jogurtu. Palūgsim vīram un necentīsimies visu labot pašas!

Kāda tam visam jēga? Veselīgs „pofigisms” un prasme laicīgi atvērt un aizvērt muti, var mums ļoti palīdzēt. Bet, ja mēs nevaram NEkontrolēt un NEuzmākties ar saviem padomiem – tas nozīmē tikai vienu, ka tas ātri vien ir jāiemācās, citādi blakus mums būs vīrietis, kurš nekad vairs negribēs mums palīdzēt vai arī „memmes dēliņš”, kurš bez mūsu palīdzības nav spējīgs ne zeķes atrast, ne brokastis sev pagatavot, ne šņores kurpēm aizšņorēt. Tas pats attiecas arī uz pārējiem mājiniekiem – bērniem, mazbērniem utt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gadās, ka piedot ir ļoti grūti. Tāpēc, ka ļoti sāp. It īpaši tad, kad tas, kurš tevi sāpinājis, nemaz neapzinās plēsto brūču dziļumu un dzīvo svilpodams. Viņam GAN derētu sajust kaut nedaudz no tām sāpēm, kuras izjūtam mēs… Kaut vai taisnības pēc…Vai ne?

Bet, ja vainīgais pēkšņi palūdz piedošanu? Vai tas līdzēs? Dažreiz jā. Ne uzreiz, pēc laika, kad redzami pārliecinoši nožēlas augļi. Tad mēs varam atspringt un aizmirst par visām izjustajām neērtībām, rētām un aizvainojumiem. Drošība, ka vainīgais nodarīto apzinās un attiecības viņam ir svarīgas, dod spēku visas pārestības aizmirst.

Gadās arī negodīgi mēģinājumi saņemt piedošanu. Vieni akli pilda kristieša pienākumu. Citi nevēlas sabojāt savu reputāciju, baidās no tā, ko teiks citi. Bet trešo aprēķins redz izdevīgumu turpmākajā sadarbībā. Bet vai tad kādi citi motīvi, izņemot patiesu nožēlu, spēj mainīt situāciju un dziedināt ievainoto sirdi? Diez vai. Diez vai neīsta, negodīga samierināšanās situāciju uzlabos. Drīzāk padziļinās vēl vairāk.

Katrs no mums var kļūt par šādas situācijas ķīlnieku. Dažreiz mēs esam aizvainotāja lomā, bet biežāk gan jūtamies kā upuri. Mēs pat nesaskatām savu vainu, kamēr nesaņemam atgriezenisko reakciju: klusēšanu, asaras, nicinājumu vai asus vārdus sejā, dusmīgu durvju aizciršanu. Vairumā gadījumu cilvēks saka: “Es tā negribēju, es to nedarīju speciāli, tā sanāca…” Tikai, lūk, tas ir – aizvainojums, kas ieurbies otra cilvēka sirdī. Un tas esi tieši tu, un neviens cits, kas šo ievainojumu ir izraisījis.

-Bet mēs, taču, negribējām! Vai tad to ir tik grūti saprast? Mums pat prātā tas nebija!

Mums, it kā, nav ko nožēlot… Tomēr cilvēks cieš, raud, mokās ar pazemojuma un noraidījuma kompleksiem. Reti kurš šajā nejaušajā situācijā uzņemas vainu uz sevi, atzīst savu rīcību par neapdomātu vai neuzmanīgu un vēl vairāk – nožēlo un lūdz piedošanu. Un attiecības sagrūst. Un uzaug neuzticības sienas. Draugi kļūst par ienaidniekiem, bet viens otram tuvie un agrāk mīļie cilvēki gadiem ilgi nevēlas viens otru redzēt.

Rūgtuma pilno, nepiedošanas dēļ pārakmeņojušos, salauzto siržu būtu daudz mazāk, ja mēs iemācītos atzīt savu vainu un lūgt piedošanu. Neiet runa par tādiem cilvēkiem, kuri ātri apvainojas par jebko, bet, ja tu atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi… nav taču grūti uzminēt kas tad tieši un ko ar to visu būtu jādara godīgam cilvēkam. Un ņem vērā, ka nemaz nav svarīgi, vai tiešām vainīgs esi tu. Izlīgums – tā ir mūsu atbildība, kas nav atcelta, ja kāds uz mums “tur zobu”, bet tu par to neliecies ne zinis.

Vainas apziņa – tas ir kā ūdens, kas pilina akmeni. Tā ir uzlādēta bise, kas izšauj nelaikā. Tāpēc labāk tikt galā ar to, kamēr nav par vēlu.

Vaina – tā ir kā neglītas grumbiņas uz gultas veļas. Tās ir mazas, bet gulēt traucē, saskrāpē ādu, un atstāj nospiedumus uz vaiga. Vari valkāt dievbijības masku, vari būt jauks un ievērot laba toņa etiķeti. Tikai nekādi pieklājības smaidi nenoslēps acu skatiena ledainumu. Nekādi pieklājīgi vārdi nenoslēps vilšanās intonāciju. Nekādas pierastās darbības neatbrīvos plecus no bezcerības smaguma. Klusējoša piekrišana neizdzēsīs bezcerību galvas mājienā. Centieni radīt vienaldzīgu izskatu nenovērsīs traģēdiju. Vainas grumbiņas var tikai izlīdzināt.

Vai esi kādreiz mēģinājusi izlīdzināt jau iestērķelētās galdauta ieloces? Drīz viesi būs klāt un galds ir ātri jāuzklāj. Bet galdauts viss ir šķībs un greizs. Glāzes bīstami sašķiebušās, galerts draudoši tuvojas šķīvja malai un viss izskatās kaut kā… ne tā. Nē, tā neder, ir steidzami viss jāizgludina!

Un tu ņem gludekli un velc to pār galdautu. It kā karsts, bet ieloces nepadodas. Pieredzējušas saimnieces zina, kamēr ieloces nesamitrināsi, rezultāta nebūs. Ir jāpapūlas, gludeklis jāuzkarsē vēl stiprāk, un jācenšas tik ilgi, kamēr ieloce izlīdzināsies. Pie tam, lai neveidotos plankumi, ūdenim noteikti jābūt ir tīram (!!!).

Tāpat arī attiecībās, kurās pavīd vainas apziņa. Kamēr reputāciju “nesaslapināsi”, kamēr nenožēlosi, neizraudāsi asaras par padarīto grēku, izlīdzināt neko nevarēsi. Bet tur, kur ir patiesuma mitrums, tur tur viss risinās ātrāk. Re, arī ieloce sāk izlīdzināties un nerada vairs nekādu kairinājumu. Pieliec VĒL lielākas pūles, iztvaicē visu vainu līdz pēdējam kukurznītim un neļauj tai vairs iemitināties pat nemanāmā stūrītī. Vēl nedaudz… un tu izsusināsi visas asaras un pat slapja vieta tur vairs nepaliks.

Izlīdzināt (pat neatzītu) vainu un palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no aizvainojuma rūgtuma ir pilnīgi reāli. Tikai ne katrs pēc tā tiecas. Dažiem gludekļi jau sen atdzisuši, sarūsējuši un pārklājušies ar putekļiem.

Kaut kā šķiet, ka dažos sen „atdzisušajos un apputējušos” gadījumos var palīdzēt tikai vainas atzīšana. Kā tev liekas – vai tev būtu vieglāk piedot, ja cilvēks nevis vienkārši izteiktu dežūr-frāzi “Nu piedod, nu ko tur vairs, es taču netīšām”, bet gan darītu visu, kaut vai ar pieri sienā skrietu, lai tikai atjaunotu tavu uzticēšanos viņam?

Tomēr ir arī otra medaļas puse. Gadās tā, ka cilvēks pats sev nevar piedot. Bet aizvainotais vēl eļļu ugunī pielej – liek ne tikai vainu atzīt, bet izpirkt ar pārmērīgu sevis spīdzināšanu un izpostītas dzīves cenu. Un veidojas ļoti sāpīgas attiecības. Sākotnējo nodarījumu neviens vairs pat neatceras, bet „vainīgā-tiesneša” attiecības nostiprinās uz visu mūžu.

Šāds apburtais loks ir jāpārrauj. Vainas sajūta – tas ir ceļš uz izlīgumu, piedošanu un atbrīvošanu. Neļaujiet tam iegūt patoloģiskas atkarības raksturu. Ja tika darīts viss, lai parādītu izmaiņas un grēku nožēlu, bet piedošana nav saņemta, labākais un pareizākais ir atkāpties. Bet pašam sev ir jāpiedod. Tad viena cilvēka vainas apziņa nebaros otra aizvainojumu, nespēcinās tās vērtību un netraucēs cilvēkam piedot.

Dzīvosim brīvi no aizvainojuma un vainas sajūtām, „ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13).

Bet tamdēļ nebūtu par sliktu pa rokai turēt karstu gludekli.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī multfilma ir balstīta uz seno stāstu par badu un par viens otra atbalstu. Tā māca mūs, ka tad, kad mēs cīnāmies, lai pabarotu tikai sevi, tad izsalkuši ir visi.

Bet tad, kad katrs no mums sāk rūpēties par to, lai pabarotu tuvāko, mēs atrodam veidus, lai pabarotu ikvienu.

Noskatīties video >>>>.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Dažreiz mēs dzīvojam tā, ka visi aizsardzības veidi, pats mūsu dzīves veids ir „noskaņots” tā un tikai uz to, lai nezaudētu svarīgus sakarus, kontaktus, cilvēkus…

Lai izvairītos no zaudējumiem, mēs cenšamies būt “labas” un patīkamas, mēģinām izveidot savu kontroli pār cilvēkiem un apstākļiem, cenšoties visu paredzēt, visu aprēķināt un būt perfektas. Atsakāmies just.

Viss tiek „noskaņots” uz to, lai nebūtu jāpiedzīvo sāpīgā zaudējuma pieredze un noraidījums. Neļauties ievainojamības sajūtām, bezvērtības sajūtai, nepieredzēt vilšanos un nejust tamdēļ sāpes.

Tas viss ir iespējams. Tas viss ir iespējams tikai ar noteikumu – ja atsakāmies pašas no sevis. Sevis īstās. Sevis patiesās. Tās, kas jūt. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien bailes parādīt sevi īsto būs spēcīgākas par sevis nodevības sāpēm.

Kad tu sāc atdzīvoties, zaudēt ir tikpat grūti. Vai tu iezīmē savas robežas, atsakoties visiem būt laba, vai atzīsti tiesības uz savām jūtām un piekrīti tajās būt īsta, patiesa, lai vai cik tās būtu noraidošas? …Kad tu savu kontroli pār citiem cilvēkiem un apstākļiem atzīsti par bezjēdzīgu, kad piekrīti, ka pasaule nav prognozējama, un nav garantijas, ka šai spēlei būs skaidri noteikumi.

Zaudēt ir tikpat smagi.

Attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neizbēgami sastopamies ar saviem un viņu ierobežojumiem. Mēs sastopamies ar to, ka mums ir ierobežojumi savai spējai izturēt dzīves izaicinājumus. Tāpat ierobežots ir arī mūsu partneris. Un tajā punktā, kur saskaras mūsu abu ierobežojumi, bieži vien notiek pārrāvums un zaudējumi. Ciešu saikņu, attiecību vai uz to cerību zaudējums, un tas var būt ļoti sāpīgi.
Tādu stāstu un piemēru var būt daudz.

Kādā situācijā sieviete, sajūtot kādu sevis noteiktu robežu pārkāpšanu, savam vīrietim izrāda dusmas, un pretī saņem atraidījumu.

Citā situācijā, varbūt, šķiršanās notiek starp draudzenēm, kad viena no viņām, kas parasti bija jauka un pakļāvīga, sakarā ar dažiem notikumiem, atļāvās būt neiecietīga, un arī tika atraidīta.
Kādā citā situācijā kādai klientei tiek atteikts viņai svarīgā sadarbībā, tikai tāpēc, ka viņa nebija ar mieru uzņemties papildus atbildību un saistības.

Visos šajos gadījumos sastapās divas realitātes. Divas divu dažādu cilvēku subjektivitātes. Un šie cilvēki nespēja atrast kopīgu valodu un nespēja vienoties.

Katra no pusēm rīkojās saskaņā ar savu iepriekšējo pieredzi, no tā brieduma un izpratnes līmeņa, kāds viņām bija tajā brīdī, no viņiem pieņemamā un pieņemtā atbildības līmeņa – par sevi, par savām jūtām, savām vēlmēm.

Nav nekādas pareizās pozīcijas, nav nekāda etalona. Ir divas realitātes un daudz kas atkarīgs no tā, cik daudz viens no partneriem spēj izturēt, paciest, pieņemt, piekrist otrā partnera tiesībām uz viņa personīgo realitāti.

Te nu mums vienmēr ir sagatavota aizsardzība – otrā cilvēka (svešās) realitātes noraidīšana, vērtības mazināšana, kritika, racionalizācija.

Pieļaut, ka partneris dzīvo kaut kā savādāk, redz situāciju citādāk, ka viņam ir savas vērtības un uzskati – tā ir citādības pieņemšana, ka tiesības pastāvēt ir arī citam skatījumam vai citam viedoklim. Kad mēs pieņemam, mums ir vieglāk vienoties.

Un, lai šāda pieņemšana notiktu, ir jāprot pieņemt vispirms SAVA realitāte – bez šausmām un kauna, bez bailēm būt neērtai, nepareizai, ne tādai, kādai jābūt. Kādai būtu jābūt priekš kāda cita.
Kad mēs pieņemam, atzīstam savu realitāti, kad mēs sākam cienīt savas vērtības un pārliecības, savu ievainojamību, savas labās īpašības, savas bailes, mēs esam gatavas būt tādas kādas esam, mēs esam gatavas būt patiesas un atklātas.

Ja mēs esam gatavas izpaust sevi atklāti, paust savas tiesības un robežas, ja mēs bez bailēm atzīstam, atklājam, ko jūtam, ja atsakāmies ignorēt savas vēlmes un ar to visu droši izejam pasaulē, mēs, protams, riskējam.

Mēs riskējam ar to, ka partneris var neizturēt, var attālināties, mūs vainot, nenovērtēt.

Un tad mēs riskējam sastapties ar to, kas uz šodienu ir mūsos iekšā – savām bailēm, aizvainojumiem un kaunu.

Un vēl mēs riskējam zaudēt svarīgu saikni, svarīgas attiecības – tas ir iemesls, kāpēc pagaidām, līdz kādam noteiktam brīdim, kamēr nenostiprināsies mūsu iekšējais atbalsta resurss, mēs slēpjam pašas sevi – sevi patieso.

Kā tad ir patiesībā? Vai tas IR tā vērts?

Faktiski visa šī SEVIS-PATIESĀS slēpšanas stratēģija – tā ir cenšanās kontrolēt sekas. Ar mērķi novērst sāpes, kaunu, savas bezvērtības sajūtu, situācijā, kad kāds tevi atstāj vai kaut kas nenotiek, kā bija gribēts vai cerēts.

„Pasniedzot” sevi-īsto, tu sastapsi tādu pašu-īsto partneri. Mēs uzzinām viņa ierobežojumus, viņa vērtības un cik tālu „stiepjas” viņa rīcības un visas pārējās robežas. Un tā mēs varam piedzīvot īstu, patiesu TIKŠANOS.

Sevi slēpjot, mēs nekad neuzzināsim, ne tikai to cik mūsu partneris ir neaizsargāts, bezatbildīgs vai gļēvs, bet arī to, cik viņš ir nobriedis, tolerants un līdzjūtīgs.

Pārstājot censties, tu vari zaudēt un vari iegūt. Bez patiesās SEVIS, tu nesatiksi patieso partneri.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir cilvēki, kas ir ļoti aizvainoti uz pasauli un uz citiem. Šādi cilvēki vaino pat radiniekus. Vai arī viņi uzskata, ka viņiem neveicas un viss.

Citi, savukārt, neprasa un nepieprasa no pasaules neko. Priecājas par mazumiņu un ar to ir laimīgi.

Sievietes vaino vīriešus, vīrieši vaino sievietes. Un tas viss ilgst vairākus gadu simtus. Jauna nav nekā.

Kāds Tālo Austrumu mednieks kādā video stāstīja par malu medniekiem. Ne par tiem, kas tagad izķer visas zivis, bet par tiem, kas bija padomju laikos. Šie malu mednieki visas zivis neizķēra, viņi nebija tik mantkārīgi. Viņi noteikti atstāja daļu uz priekšdienām, nākotnei. Viņi saprata, ka visu ūdeni no akas smelt laukā nedrīkst…

Un, kad cilvēks sāk sūkstīties par dzīvi – ka viņam neveicas, ka visu dzīvi pavada vienas nepatikšanas, tad ir skaidrs – lūk, cilvēks, kas ņem no dzīves visu, bet, kas tad ir tas, ko viņš dod pretī?

Un tagad padomāsim par to visu. Pastāv daži apļi. Pirmais aplis – ir tad, kad cilvēks domā tikai par sevi „mīļo” – kopj sevi un rūpējas tikai par sevi. Viņš neliekas zinis ne par vienu citu.

Otrais loks – kad viņš sāk veidot ģimeni, kad viņam dzimst bērni. Tad viņš sāk domāt par ģimeni, par bērniem. Viņš atdod viņiem visu savu laiku un enerģiju.

Trešais loks – kad cilvēks sāk domāt arī par citiem cilvēkiem. Piemēram, ja viņam ir savs bizness, viņš rūpējas par saviem darbiniekiem, par klientiem. Viņš viņiem atdod arī savu laiku, naudu, preci un enerģiju.

Ceturtais loks – cilvēks saprot un apzinās jēdzienu Dzimtene. Un viņam sāp par savu Dzimteni, par cilvēkiem, kas šajā zemē dzīvo. Un savus spēkus viņš sāk dot arī Dzimtenei.

Piektais loks – ir cilvēcīgums. Te cilvēks domā jau par visiem. Veic atklājumus, rada lielisku mūziku, glezno, dzejo. Cīnās par mieru un cilvēci. Viņš dod un atdod.

Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Ja tu esi vērsts tikai uz sevi un it kā mēģini kaut ko darīt Dzimtenes labā, tad tev, visticamāk, nekas nesanāks. Ja tev ir domas tikai par sevi, ja pats sevi iekšēji maldini, tad tava palīdzība Dzimtenei būs nepatiesa, falša.

Mūsu pasaule ir iekārtota tā, ka viss tiecas uz harmoniju. Uz līdzsvaru. Un, ja tu esi spējīgs tikai uz līdzsvaru, uz harmoniju ar sevi, tad ar apkārtējo pasauli, protams, šīs sadarbības nebūs. Nebūs nekādas harmonijas.

Vai esi vērojusi dažus bērnus (patiesībā tā rīkojas arī pieaugušie, tikai viņi prot to vairāk apslēpt), kuri otram piedāvā kaut ko gardu, it kā vēloties padalīties? Viņi pastiepj rokās ābolu un saka – gribi? Un tajā pašā brīdī, kad otrs bērns sāk stiept pretim roku, pirmais nedaudz savējo parauj atpakaļ. Tas ir kustības instinkts, kas parāda patieso cilvēka vēlmi.

Harmonija var būt tikai patiesa. Nepatiesas harmonijas vienkārši nav.

Bet tālāk viss ir vienkārši. Ja vēlies saņemt – atdod vairāk. Vēlies, lai viss labi būtu ģimenē – atdod sevi, savu laiku, savu enerģiju.

Informācija mūsu pasaulē sāk izplatīties ar neticamu ātrumu. Varbūt tieši ar to ir saistīts tas, ka sekojošais likums: „darbība —–> rezultāts” darbojas ļoti ātri.

Varbūt arī tu esi ievērojusi, ka pēdējā laikā arvien biežāk ir gadījumi, ka ļoti ātri visam ir sekas – gan labajam, gan ne tik labajam. Bet es esmu ievērojusi arī sekojošo: tas īpaši darbojas tad, kad cilvēks pasaulei un citiem atdod vairāk, nekā saņem.

Šodien šī saruna bija par dvēseli. Nevis par kaut ko nesaprotamu, bet gan par pilnīgi konkrētām lietām – reālām un tepat ap mums un ar mums – mūsu pasaulē eksistējošām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien parunāsim par bailēm. Par bailēm ģimenē no pārmaiņām.

Pieņemsim, ka vīrs vai sieva, vai kāds cits tuvs cilvēks baidās no pārmaiņām – no negaidītām pārmaiņām. Bet tu domā un saproti, ka kaut kas dzīvē beidzot ir jāmaina. Nu kaut vai interjerā. Vai seksā. Vai arī jāatpūšas kaut kā citādi. Un tu zini, ka, ja tu pielāgosies savam partnerim, tad viss paliks kā agrāk – sekss būs vienveidīgs un garlaicīgs, atpūta tāda pati, bet interjers tas pats – kā jau pēdējos 20 jūsu kopdzīves gados.

Un pēc laika tas kļūs par TIK ļoti mīļu un jums tuvu „purvu”, ka mainīt arī nemaz vairs neko negribēsies. Bet… katra purva vieta ar laiku sāk pūt un smirdēt. Tā arī ģimenē šad tad būs skandāli, jo vai tad bez tiem var iztikt…? Un pēc laika sāks šajā purvā ziedēt arī vienaldzība. Jo nekas jau cits tur augt nevar un arī neaugs. Jo tālāk, jo vairāk – purvs sāks „ieņemt” arī citas teritorijas. Un drīz dzīve pārvērtīsies par vienu vienīgu purvu. Un gribēšanas, vēlēšanās pamazām dzisīs. Arī seksuālās. Un tuvība pārvērtīsies par ieradumu…

Bet, ja par spīti visam, arī vīram, tu gribēsi kaut ko mainīt, piemēram seksā? Laikam jau viegli (un pat bail) iedomāties, KĀ uz to reaģēs vīrs! Protams, viņam būs aizdomas un tas ir pareizi. Jebkuras pārmaiņas sākumā rada bailes. Būs atkal skaidrošanās, pie tam ilgstošas, jo vienā dienā tās beigušās nebūs…

Ko tad darīt?

Cilvēki, kuri baidās no negaidītām pārmaiņām, kā likums, ļoti jūt citus cilvēkus. Viņiem patīk sabiedrība, kontakti ar apkārtējiem, viņi mīl draudzēties.

Tāpēc tieši tas arī ir jāizmanto – veikt pārmaiņas kopīgi. Kopā izvēlēties mēbeles, kopā plānot atpūtu, sapņot par to. Kopā kaut ko izdomāt jebkurā citā jomā.

Biežāk lūgt palīdzību, jo šie cilvēki mīl palīdzēt. Runāt par pārmaiņu perspektīvām. Par to CIK brīnišķīgs būs kopā pavadītais atvaļinājums! „Tu varēsi mierīgi lasīt savus detektīvus!” „Tu varēsi mierīgi makšķerēt!”

Lai tava otrā pusīte spētu pieņemt lēmumu, tev jārada viņā jūtas, emocijas. Tās var būt negatīvas un tās var būt pozitīvas. Viss atkarīgs no situācijas.

Kāda sieviete vēlējās veikt dzīvokļa apmaiņu – uz lielāku. Vīram šī ideja nepatika. Viņam šīs pārmaiņas nebija vajadzīgas, jo viņu viss apmierināja. Un tad kādu dienu sieva, it kā nejauši, pastāstīja vīram par kādu pazīstamu sievieti, kurai ļoti paveicās. Viņa veica dzīvokļu apmaiņu un tagad dzīvo un priecājas. Vīrs pamāja ar galvu un ar to arī viss beidzās.

Pēc divām dienām sieva palūdza vīru pienākt pie datora un parādīja viņam kāda pārdošanā izlikta dzīvokļa fotogrāfijas. Un it kā starp citu sāka viņam stāstīt, ka, ja viņiem būtu tāds dzīvoklis, tad vīram būtu jauka, neliela noliktava, kurā viņš varētu izveidot sev darbnīcu un neviens tur viņu netraucētu.

Vīrs paskatījās un neko neteica, bet pēc 3 dienām sieva redzēja, ka viņš jau pats sēž pie datora un kaut ko pēta. Nepagāja ne divas nedēļas un arī vīrs piekrita šai idejai.

Tā nav manipulācija, jo, ja tu pazīsti savu vīru un pazīsti arī viņa sapņus, vēlmes, ieradumus, tad, ja tu jūti, ka tas, ko vēlies mainīt, piedāvāt, būtu saskaņā arī ar viņa vēlmēm, uzlabotu jūsu attiecības, bet to realizēt traucē, varbūt, viņa bailes, tad „pastumj” viņu uz priekšu…un tad, ja tam būs lemts – tas notiks. Ir jāsaprot, ka bailes bieži vien ir vietā, jo arī neapdomība nav laba lieta. Un, ka katram mums ir savi mīnusiņi, kas mums pašiem liekas nenozīmīgi vai pat nemanāmi, bet otru dažreiz var pat kaitināt. Bet, ja abi saprotam, ka „balti un pūkaini” mēs neesam neviens (svarīgākais ir tas, ka abi to saprot), tad vidusceļu var atrast vienmēr.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nenoliedzami, ka šobrīd itin visas dzīvojam steidzīgā pasaulē. Darba ritms, pienākumu gūzma, pasākumu kņada, interneta vilinājums, filmu krāšņums un pārdzīvojumi, telefona zvani un vēl daudz un dažādu veidu un lietu, kas piepilda manu un tavu dienu bez mirkļa atelpai. Vismaz mums tā šķiet. Un, vairāk vai mazāk mūsu laiks ir piepildīts ar trauksmi un modernā vārda „stress” dažādām izpausmēm.

Un, kā lielākoties ar visu mūsu dzīvē, arī šo savu steigu un nemitīgo rūpju sajūtu mēs pašas varam apstādināt un maz pamazām sākt ielūkoties sevī un atrast tur kādu drupačiņu miera, ko likt pretī nemieram. Un varam arī audzēt mieru sevī arvien lielāku un pilnāku, baudāmāku un spēku dodošāku.

Iedomājies, ka tu brīdī, kad esi sastapusies ar uztraukumu, vari mirkli apstāties un ielaist sevī miera sajūtu! Nomierinās tava sirds, elpa kļūst mierīga, domas atgriežas pie skaidrā saprāta un rodas risinājums problēmai. Vai vismaz apziņa, ka viss ir kārtībā – visas lietas ir risināmas. Tu esi atgriezusies drošībā! Šī sajūta ir dzīva un pilnīgi reāla, un tu to vari iemācīties. Un nav tādēļ uzreiz jākļūst par vientuļnieci vai jāatsakās no pasaulīgās dzīves, lai varētu atrast sevī mieru. Mēs to varam satikt tieši tur, kur atrodamies, ir vien jānosaka pašai sev prioritāte – līdzsvarot sevi, iegūt miera sajūtu šajā brīdī, un tad atradīsies arī līdzekļi, kas palīdzēs to sasniegt.

Protams, ideālais variants ir tāds, ja ir iespēja paiet mazliet maliņā no visa tīri fiziskā plānā. Apstāties. Ieliet sev tasi karstas tējas, pasēdēt pie dzīvas uguns, aizdegt kādu sveci – sasildīt sevi, pastaigāt vienatnē pa meža takām vai jūras krastu – sakārtot domas. Taču tas ne vienmēr ir iespējams, vai ne? Tāpēc, varbūt lietderīgi ir ilgākā laika posmā piestrādāt pie šī procesa – miera ieaicināšanas savā dzīvē, lai tas ieņem tur stabilu vietu.

Ja, mums patīk regulāri lasīt avīžu, interneta ziņas vai klausīties televizoru, tad neizbēgami katru mirkli satiekam visas pasaules nebūšanas un mūsu prātam ir ko darboties, analizējot, pārdzīvojot un pārdomājot visus negatīvos notikumus. Un to nu netrūkst nekad!

Tāpēc, ja ir mirklis brīva laika, necenties to uzreiz pavadīt, uzņemot šo satraucošo informāciju, bet gan tieši otrādi – atrodi ko pozitīvu: pusstunda pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar draudzenēm, ceļojums pa ziedu veikaliem un vienkārša smaržu un krāsu izbaudīšana bez kādas īpašas vajadzības tos nopirkt, laba, uzmundrinoša grāmata, lūgšana, kas vienmēr atnes mieru un svētību, pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka neesi sadzirdēta. Viss labais taču vienmēr atnes gaismu! Gaismu Tev!

Par domu spēku jau esam runājušas. Un, kā kontrolēt savas domas, tas ir liels darbs, taču nav nekas neizdarāms. Tu pati esi valdniece pār savām domām – gan negatīvajām, gan pozitīvajām. Protams, tas nenotiks vienā dienā un tu nesāksi uztvert visu tikai pozitīvi uzreiz, taču, pieliekot izdomu un vēlēšanos justies labi, tas sanāks. Viegli ir ļauties negatīvam, grūtāk to kontrolēt, lai tavs prāts nepiesārņojas. Un mēs esam pietiekoši gudras un, ja gribam atļaut sev ignorēt sliktās domas, tad iemācīsimies tās pārslēgt citā virzienā. Pasaki savai sliktajai domai ”nē”!

Pastāstīšu par kādu elementāru tehniku, ko reiz esmu iemācījusies no kādas paziņas. Varbūt noder arī tev!

Tiklīdz ienāk prātā kāda nejauka doma, tajā pat mirklī, „aiz acīm” iedomājies, ka tev galvā ir šķēres, kas griež šo domu, griež un griež, līdz tā izšķīst, pazūd.. Un nav līdzi jādomā un jāformulē vai jāatkārto šī doma, pat labāk to nedarīt, lai tā nepagūst sasniegt tavu zemapziņu, tikai jāliek šķērēm darboties – tās pašas zinās ko sagriezt. Šņik-šnik-šņik – redzi tikai šo darbību kādas minūtes trīs vai vairāk. Pati jutīsi, kad gribas apstāties. Pamēģini, un redzēsi kā tava sliktā doma ir attālinājusies, pazudusi, nodzēsusies. Esmu to mēģinājusi ne vienu reizi vien un tas izdodas.

Laiks… Tā vienmēr ir par maz. Taču, lai atkal sev palīdzētu justies labāk, tas tomēr ir jāatrod! Melosi, ja teiksi, ka dienā nav 10 minūtes priekš sevis. Jautājums tikai, kā šīs sev atlicinātās minūtes izmanto. Nopelnītā nauda, veicot kādu darbu, kurā paiet garas stundas, neatnesīs tev iekšēju mieru, taču 10 vai mazliet vairāk minūtes meditācijas vai vienkārši relaksācijas (gaišas mūzikas klausīšanās, ziedu kārtošana vāzē, suņa sabužināšana un aprunāšanās ar viņu, zivtiņu vērošana akvārijā, dziedāšana savā nodabā utt.) spēs tevi harmonizēt un sakārtot.

Bieži dzirdot vārdu „miers”, ienāk prātā doma, ka tas ir iespējams, tikai esot vienatnē ar sevi. Taču tā vis nav. Vai reizēm nav tā, ka darot ko labu citiem, izpalīdzot, veicot kaut ko kopā, darbojoties apzināti, arī kļūstam mierīgas un gaišas? Tieši tā, jo labestība arī nes piepildījumu un mieru.

Un vēl derētu pārskatīt mūsu attieksmi pret citiem. Diemžēl, nekad neradīsim mieru sevī, ja mums patiks citus kritizēt un nopelt vai esot vienaldzīgām pret citu cilvēku jūtām. Ko mēs dodam otram, to arī saņemam atpakaļ. Tā ir izdomājis Visums un tas darbojas tik ļoti patiesi.

Ar savām domām, attieksmi un rīcību mēs iedarbojamies uz apkārtējo pasauli un saņemam atbildes pretī. Ja pašas esam mierīgas un gaišas, arī pretī staro tieši tas pats!

Vēl droši vien ir bezgala daudz veidu kā ieaicināt savā dzīvē miera sajūtu. Taču gribu vēl ieteikt tev kādu grāmatu. Tā pie manis nokļuva pirms pāris nedēļām un, manā skatījumā tā ir brīnišķīga miera nesēja. Šī grāmata ir sertificēta ārsta, cigun pasniedzēja Igora Kudrjavceva sarakstītā „Miera ārsta padomi”. Esmu tikusi tikai līdz kādai divdesmitajai lapaspusei, taču jau sāku darboties ar vienu no viņa aprakstītajām metodēm, kas ir bezgala vienkārša un esmu sajutusi, ka varu mazināt spriedzi un atslogot domas, kad tas ir nepieciešams.

Rudens ir pārdomu laiks, sevis vētīšanas laiks, un laiks atrast laiku sev pašai. Laika ziņas sola siltu un saulainu nedēļas nogali un arī nākošo nedēļu. Izbaudi to! Nosvini krāsas un smaržas, izlīgsti mieru ar sevi, samīļo domās visus, ko gribas mīļot (un arī ko negribas), atrodi savu vietu, kur smelties harmoniju, iegūt mieru un sajusties bagātai! Un vienalga vai šī vieta būs reāls stūrītis tavā mājā vai kaut kur pie dabas, vai tikai tavās domās – tā būs tavējā, tevi uzmundrinošā un mieru nesošā.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte