Tu droši vien esi ievērojusi, ka dzīvē ir periodi, kad tev šķiet, ka tu burtiski lido, bet notiek arī tā, ka viena drūma diena seko nākamajai – vēl drūmākai. Un nez kāpēc nolaižas rokas, un arī sirds vairs nedzied … Pie tam ļoti bieži nemaz neiet runa par nopietniem dzīves pārbaudījumiem.

Nākamie padomi, kas ir mūsdienu psihologu gadsimtu gudrību un vērojumu apkopojums, noderēs mums katrai un jebkurā situācijā…

Mēs zaudējam spēkus, kad:
1 — Sakām „jā”, kaut arī gribējās teikt „nē”.
2 — Smaidām, kad gribas raudāt.
3 — Neatpūšamies.
4 — Baidāmies.
5 — Klačojamies.
6 — Apvainojamies, tā vietā, lai cilvēkiem palūgtu to, kas mums vajadzīgs.
7 — Darām to, kas nav sirdij tīkams.
8 — Cilvēks nepatīk, bet nesaprotamu iemeslu dēļ turpinām ar viņu kontaktēties.
9 — Cilvēki, kas mums ir apkārt, lielāko laika daļu runā par negatīvo.
10 — Daudz runājam par politiku, komunālajiem maksājumiem, sastrēgumiem uz ielām…
11 — Daudz un emocionāli stāstām par to, kā dzīvo citi.
12 — Strādājam neinteresantā darba vietā apnicīgu darbu.
13 — Pierunājam sevi paciest vēl nedaudz, tā vietā, lai saprastu „Kāda tad gaiša mērķa dēļ es šobrīd to ciešu?!”
14 — Gaidām, kad atnāks salavecis (princis, oligarhs….) un tad dzīve mainīsies!
15 — Lamājam sevi, uzskatot sevi par necienīgu, neprašu vai neveiksminieci.

Mēs uzkrājam spēkus, kad:
1 — Iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem.
2 — Iegūstam jaunas zināšanas.
3 — Ceļojam.
4 — Mēģinām kaut ko jaunu.
5 — Sakām „nē”, kad gribas teikt „nē” un „jā”, kad gribas teikt „jā”.
6 — Pārvaram savas bailes.
7 — Nodarbojamies ar kaut ko radošu.
8 — Uzturam ķermeni veselīgu un skaistu (derēs jebkuri vingrojumi, pirtis, baseini)
9 — Pastaigājamies (nejauksim ar „steidzos uz darbu” vai „eju uz veikalu”).
10 — Atbrīvojam fizisko telpu (mēs vienmēr jutīsimies labāk tīrā un izremontētā telpā).
11 — Atbrīvojam emocionālo telpu (atcerēsimies, kā jutāmies, kad izdevās kādam piedot, atrast harmoniju).
12 — Kontaktējamies ar patīkamiem cilvēkiem.
13 — Kontaktējamies ar cilvēkiem, kas mūs atbalsta un mums tic.
14 — Kad beidzot sākam darīt to, ko mums gribas.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gan žurnālos, gan interneta vietnēs, arī es savā blogā bieži vien sevi un tevi motivēju uz pārmaiņām…Viss ir jauki. Bet kur tām ņemt spēkus?

Ir zināms, ka viss balstās uz enerģijas. Mūsu dzīves tonuss, spēja rīkoties un skaidri domāt – tas ir brīvās enerģijas daudzums organismā. Kā to varētu ietekmēt?

Klasiska speciālistu atbilde būs sekojoša: ūdens, elpošana, ēdiens un regulāra fiziskā slodze.

Mums ir nepieciešams to visu darīt (vairāk dzert ūdeni, ēst kvalitatīvu ēdienu, dziļi elpot un sportot), kā rezultātā organisms atžirgs, dodot mums spēcīgu iekšējo spēku pieaugumu un vēlmi gāzt jebkurus kalnus.

Diemžēl, ar to vien gana nebūs. Lai justos labāk un uzsāktu pārmaiņu procesu – šī ir ļoti svarīga mūsu dzīves daļa. Tas ir solis ceļā uz veselīgāku dzīves veidu, bet šī iekšējā spēka un draiva atslēdziņa slēpjas citur.

Cilvēkā slēpjas milzīgas iekšējā spēka rezerves, bet daudzi no mums nekad tām nav pat pieskārušies.

Spēks tiek dots konkrētam mērķim. Kamēr tev nav uz ko tērēt spēkus un enerģiju, tu to neiegūsi.

Pilnīgi iespējams, ka tā ir sava veida organisma aizsargfunkcija…? Kur tu pielietosi savu spēcīgo lādiņu? Sevis sargāšanai no pašas šaubām? Spēkam (vai augstākam enerģētikas līmenim) ir nepieciešams pielietojums.

Jo plašāks ir sevis un sava ieguldījuma, sava mērķa redzējums, jo vairāk radīsies enerģijas.

Vai esi ievērojusi, ka ir cilvēki, kas ir ļoti tālu no šiem visiem enerģijas palielināšanas veidiem, no šīm visām tēmām, bet, kuri vienalga ir saglabājuši savu dzīves entuziasmu un pacēlumu? Viss slēpjas ne tik daudz praksē (kas ir ļoti labi, bet nepietiekami), bet gan regulārā saņemtās enerģijas izmantošanā.

Un tagad padomā, bet tā godīgi – kamdēļ tev vajadzīgs spēks, tonuss, enerģija, entuziasms?

Ir kāda laba indiešu analoģija: cilvēks dzīves priekšā stāv, kā pie neizmērojama okeāna, bet rokās viņam ir tikai tējkarote.

Enerģijas ir bezgala daudz, tikai mūsu prasības ir smieklīgas. Cik varējām, tik paņēmām.

Un,tātad, vēlreiz: kamdēļ tev vajadzīgs spēks? Kur tu to pielietosi? Kā tērēsi?

Gribam mēs to vai negribam, mūsu mērķi nosaka mūsu

spēku daudzumu.

Ja tu vēlies justies mundra un enerģiska un tamdēļ sāc nodarboties ar dažādām praksēm, pie tam tā īsti nezinot, kamdēļ tev tas viss – tad tev spēku būs tieši tik daudz, lai tos pielietotu šo nodarbību laikā.

It kā arī nav slikti… Bet vārds draivs tad jau būs no citas operas. Es ceru, ka tu saproti, ko es ar to domāju.

Ja tu nodarbosies ar enerģijas palielināšanu, enerģijas palielināšanas dēļ – tas viss atradīsies tādā viduvējā līmenī, kas būs pietiekošs, lai uzturētu un izturētu pašreizējo dzīves ritmu (tai skaitā šīs nodarbības). Milzīgais spēks, entuziasms un dzīves alkas rodas tajā momentā, kad cilvēks iegūst mērķi un sāk uz to virzīties.

Nu kaut vai piemērs no reāliem dzīves gadījumiem: ja sievietei palūgtu pacelt tramvaju, es domāju, ka reti kura uz to būtu spējīga un diez vai pat gribētu censties to izdarīt. Jo kamdēļ?… Bet, ja viņai tas jāizdara, lai glābtu dzīvību bērnam? Šādi gadījumi ir bijuši un mēs visas par tiem esam dzirdējušas. Pilnīgi iespējams, ka šīs sievietes nav pirms tam nodarbojušās ne ar kādām praksēm un treniņiem. Un tas jau ir apstiprinājums tam, ka spēka un enerģijas atslēdziņa slēpjas nepieciešamībā to pielietot.

Spēks tiek dots konkrētam mērķim.

Citiem vārdiem sakot: kad tu pēkšņi pieņemsi stingru lēmumu gāzt kalnus, tu pēkšņi atklāsi, ka tu uz to esi spējīga!

Nevis spēks un draivs, kas tiek gūts dažādu nodarbību gaitā un „pēc tam es padomāšu, kur šo iegūto resursu izmantot”, bet gan pilnīgi otrādi – VISPIRMS cilvēks pieņem lēmumu visu mainīt, pieņem lēmumu, kurā virzienā un kurp sākt kustību un tad ar katru izvēlētajā virzienā sperto soli viņš iekšēji arvien vairāk sāk izjust enerģētisko pacēlumu.

Bet mēs nerunājam šoreiz par virspusējiem sapnīšiem, kuri šajā interneta ērā mūsu apziņā izplatījušies burtiski kā vīrusi: izlasīju rakstiņu, aizdegos un bija gana ar dažām minūtēm, lai aizmirstu par nopietno mērķi, darbības plānu un apzināto virzību, ieskaitot pacietību šo ceļu veikt līdz pašam galam.

Ja tā godīgi – tad, kad „dzīvē viss ir labi, bet nav nekā laba”, šo procesu iedarbināt ir ļoti grūti. Lai cik absurdi tas neskanētu, pat no pekles, ja esi tajā ticis, izrauties ir daudz vieglāk.

Ir vajadzīgs ļoti nopietns nodoms kļūt par cilvēku, kas realizē visu savu potenciālu ar pilnu jaudu. Jāatbrīvojas no bailēm uzstādīt lielus mērķus. Uzdrīkstēties sapņot lielas lietas, bet galvenais – pārstāt taupīt spēkus un nebaidīties šajā procesā ienirt līdz pat matu galiņiem. Un tad, beidzot praksē būs iespēja uzzināt to „kas es esmu?”

Cilvēks ir būtne ar bezgalīgām iespējām un milzīgu spēka potenciālu, kam ir viss nepieciešamais sevis dziedināšanai, sevis atjaunošanai, sevis piepildīšanai, kas var mainīt jebkurus apstākļus un meistarīgi veidot savu pieredzi, gūstot lielu gandarījumu un daloties tajā ar citiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Cik gan bieži katra no mums izjūt nogurumu, skumjas, sliktu garastāvokli.

Šodien parunāsim par to, kādas tad ir tās mūsu kļūdas, kas noved pie tā, ka mēs zaudējam enerģiju, par to, kuri ir tie „melnie caurumi”, kuros pazūd mūsu prieks un spēks. Bet tu jau pati izlem, vai šī informācija tev noder vai ne. Un ko ar to darīt.

Tādi „melnie caurumi” ir veseli seši. Lūk, tie.

1. Darbaholisms. Tu strādā daudz un grūti. Tev ir svarīgs mērķis, kuru noteikti nepieciešams sasniegt. Bez tā visai tavai dzīvei nebūtu nekādas nozīmes un jēgas. Tu visus savus spēkus virzi rezultāta sasniegšanai. Pie tam arī ļoti labi pelni. Bet laimes un prieka sajūtas par to nav. Tu izjūti tikai nogurumu un skumjas. Bet tavi sapņi taču realizējas…?!

Kāpēc tas tā notiek? Tu pastāvīgi atdot visu savu laiku, dienu pēc dienas. Neko neatstājot sev. Tu zaudē savu enerģiju, prieku un spēkus.

2. Pārliecības trūkums. Tu uzskati, ka tev ir jābūt ideāli labai un pareizai. Piemēram, labai mammai, sievai. Lai tas tā būtu, tu pastāvīgi visus apkalpo, risini viņu problēmas, centies radīt mājās komfortu un mājīguma sajūtu. Citādi tevi neviens nemīlēs. Ja tas viss, ko tikko minēju tiek darīts TIKAI tamdēļ, lai gūtu uzslavas un neviens neko neiebilstu vai nedod Dievs – nepārmestu, tad tu esi ne uz pareizā ceļa. Tas viss, ko dari būtu pareizi, ja tu to darītu ar prieku, sev un mīļajiem par labu, bet ne tamdēļ, lai visi mājinieki būtu apmierināti. Un tā visa rezultātā tu pati jūti tikai nogurumu un vilšanos…

Kas ir noticis? Tavi mājinieki ir pieraduši pie tavas aprūpēšanas. Viņi sen vairs tev nesaka „paldies” un nepamana arī tavu nogurumu un vilšanos. Lūk, tā arī pārtapa dzīve par drūmo ikdienu, tā vietā, lai justu prieku par ģimenes dzīvi un ikdienas darbiem tuvinieku labā.

3. Nepabeigti darbi. Tu ķeries pie vairākiem darbiem uzreiz. Raksti projektu, pārbaudi e-pastu, runā pa telefonu, un dari vēl desmit dažādas lietas vienlaikus. Šajā skrējienā tu kaut ko piemirsti un tad atceries un centies pabeigt. Un tā katru dienu 8-10 stundas no vietas. Pēkšņi tu atjēdzies, ka ir jau vakars, bet tev vēl ir miljons nepabeigtu darbu, bet spēka nav un enerģija ir nulles līmenī.

Rezultāts ir bēdīgs – tu visu iesāki un neko nepabeidzi. Naktī, tu pamosties šausmās, atceroties par aizmirsto darbu. Tu izšķērdē savus spēkus uz daudzām lietām, negūstot nekādu rezultātu vai gandarījumu un zaudējot enerģiju.

4. Aizmirstie solījumi. Dienas laikā mēs pieņemam daudz un dažādus lēmumus. Mums prātā ienāk milzums daudz domu un ideju. Piezvanīt draudzenei, pārbaudīt nepieciešamo informāciju, aiziet uz kino, parunāties ar bērniem, vīru, palīdzēt vecākiem utt.utt. Bet būtībā visi vai lielākā daļa šo lēmumu un vēlmju tā arī paliek neizpildītas.

Ar ko tas beidzas? Nav ne spēka, ne enerģijas. Tu esi uzkrājusi daudz nepabeigtu darbu un ideju un tie, kā smaga nasta, velk tevi atpakaļ – pagātnē. Sākot jaunu un interesantu lietu, tu atceries, ka ir jāpabeidz agrāk iecerētais vai solītais. Un tu atkal nekur nevirzies. Tu jūti, ka tava enerģija izsīkst kopā ar prieku un spēkiem.

5. Bezjēdzīga laika pavadīšana. Tu stundām ilgi sēdi pie televizora vai datora. Tu stundām ilgi (padomā par to, es nepārspīlēju) runā pa telefonu, klačojies, apspried draugus, nosodi un zākā.

Kāpēc pazūd enerģija, kāpēc krājas nogurums? Ja tu šādi pavadi laiku, tu stāvi uz vietas un neattīsties. Padomā, vai tad šīs nodarbes kaut kā uzlabo tavu dzīvi? Tu tērē laiku un spēkus, neiegūstot pretī neko, bieži vien pat saņem vairāk stresa, negācijas un sliktu garastāvokli, kā tas bija līdz tam. Tava dzīve kļūst bezjēdzīga.

6. Mērķa, dzīves jēgas trūkums. Mēs jau runājām, ka ļoti labi var dzīvot arī bez cēliem mērķiem, bet tā vēlas un spēj ne visi. Ir cilvēki, kuriem IR nepieciešams dzīves mērķis un pat vairāki. Un, ja tu esi viena no tādiem cilvēkiem, tad, dienas pavadīšana tā, kā aprakstīju augstāk, noved pie tā, ka tu dzīvo… kaut ko dari…visu laiku ņemies, skrien, riņķo, esi visa vienos darbos un rūpēs, bet bez prieka un bez gandarījuma. Kāpēc tas tā notiek? Tu nesaproti kamdēļ tas viss. Tu dzīvo tā, kā visi, kā ir pieņemts. Un šāda dzīve tevi nemotivē. Tu pildi svešu sociālo pasūtījumu, tu piepildi citu cilvēku mērķus un sapņus.

Kāpēc nav spēka, enerģijas un prieka? Ja tev nav nozīmīgu un priekš tevis interesantu mērķu, ja tu neīsteno savas patiesās vēlmes, tu bezmērķīgi un neatgriezeniski zaudē visu savu dzīves vitalitāti. Un līdz ar to nav ne dzīvesprieka, ne spēka.

Lūk, tādi ir šie „melnie caurumi”, kuros satek visa mūsu enerģija… Lūk, tā neapdomīgi mēs zaudējam spēkus un dzīves prieku.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien sēdēju un domāju, cik daudz mēs šai blogā un cik daudz visur tiek runāts par dažādām metodēm kā sasniegt pārmaiņas, bet ne visām mums šai dzīvē šīs pārmaiņas izdodas panākt…

Pie tam ir starp mums arī sievietes, kas nemaz netic iespējai, ka šādas pārmaiņas viņu dzīvē var notikt. Netic, ka viņām piemīt un pieder viss, lai šīs pārmaiņas savā dzīvē radītu.

Tik bieži nākas dzirdēt vai saņemt vēstules ar šādiem vārdiem: „Man jau ir par vēlu kaut ko mainīt…”, „Neviens man nevar palīdzēt…”, „Esmu no tām, kurām neveicas…” utt.

Šodien es rakstīšu par to, kāpēc mēs sajūtam nogurumu un bezizeju, kāpēc tik bieži mums trūkst spēka.

Es nedošu padomus, ko un kā jādara, vienkārši aprakstīšu darbības vai bezdarbības (ja tā var teikt), kas ir iemesls visam augstāk minētajam. Izanalizēsim to, kas veicina mūsu spēku un enerģijas apsīkumu.

Ko darīt nevajadzētu, ja vēlamies spēkus saglabāt.

Vienmēr sakām „jā”, kad ļoti gribas pateikt „nē”.

Smaidām, kad gribas raudāt.

Neļaujam sev atpūsties.

Ciešam, kad vairs nav izturams, neaizdomājoties kamdēļ tad mēs to vispār darām.

Apvainojamies, kad vienkārši vajadzētu parunāties, paskaidrot un uzklausīt otras puses paskaidrojumus.

Visu dzīvi nodarbojamies ne ar to, ko gribam, pārliecinot sevi, ka tā dzīvo visi.

Kontaktējamies ne ar tiem cilvēkiem, baidoties pārtraukt apnikušas, nogurdinošas vai nomācošas attiecības.

Ļaujam citiem mūsu klātbūtnē visu laiku žēloties un runāt negatīvu, pat, ja mums tas nepatīk.

Pārāk daudz un pārāk ilgi skatāmies ziņas, runājam par politiku, par cenu paaugstināšanos, tarifiem, maksājumiem…

Ar lielu interesi un ļoti emocionāli apspriežam to, kā dzīvo citi, klačojamies.

Visu dzīvi strādājam darba vietā, kura sen jau ir apnikusi, nenes nekādu gandarījumu un dažreiz pat naudu un pat neaizdomājamies, kamdēļ.

Lamājam valdību, oligarhus, bagātos, apstākļus, savu dzīvi.

Gaidām, kad nāks bagātais princis, labais onkulis, gudrais valdnieks un mūsu dzīvi padarīs skaistāku.

Baidāmies vienmēr un no visa. No tagadnes, no nākotnes, no tagadējiem uzdevumiem un nākamajām iespējamām neveiksmēm. Baidāmies! Visu un vienmēr!

Dusmojamies gan ar iemeslu, gan bez tā. Dusmojamies uz sevi, uz citiem, uz notikumiem un

visu laiku sevi lamājam, neticam saviem spēkiem, uzskatām sevi par neveiksminiecēm un „maziem” cilvēciņiem.

Un tagad nedaudz par to, no kā mēs enerģiju gūstam.

Nodarbojamies ar to, ko gribam.

Vienmēr sakām „nē”, kad gribam teikt „nē” un sakām „jā”, kad uzskatām, ka tas ir jādara. Ne tāpēc, ka baidāmies, ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tā vēlamies un gribam.

Attīrām savu emocionālo lauku. Piedodam tiem, kas mūs aizvainojuši un kas mums pāri darījuši, atlaižam nevajadzīgos cilvēkus, pārtraucam attiecības ar tiem, ar kuriem mums nav labi.

Attīrām un atbrīvojam mūsu dzīves fizisko lauku. Atbrīvojamies no nevajadzīgām mantām. Satīrām un uzspodrinām savu apkārtni, māju, savu dzīvi.

Sākam pievērst uzmanību savam ķermenim. Te noderēs jebkuri fiziski vingrojumi, pat visvienkāršākie, organisma attīrīšana, pirts, peldēšana un viss, kas tev patīk un kas tev sniedz labsajūtu.

Veido attiecības tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir labi, patīkami. Ar tiem, kas tev tic un tevi atbalsta.

Nodarbojies ar kaut ko radošu! Jebko. Dejas, zīmēšana, mūzika. Gatavo ēst, adi, šuj, izšuj, ne tāpēc, ka tev gribas ēst vai nav ko nēsāt, bet sev par prieku.

Pastaigas. Vienkārši pastaigājies – bez mērķa, bez steigas un nedomājot par to, kas vēl jāpaspēj izdarīt. Atrodi laiku un pastaigājies. Skrējiens uz darbu nav pastaiga.

Ceļojumi vienmēr uzlādē ar jaunu enerģiju. Ceļo, gūsti jaunas emocijas un sajūtas. Sajūsminies, brīnies, priecājies. Ceļojumam nav obligāti jābūt dārgam un uz ārzemēm. Viss, kas ir aiz tavas pilsētas robežas, JAU ir ceļojums. Pie tam, ja tu tai laikā nedomā par darbu, darīšanām un problēmām.

Mācāmies, mēģinām kaut ko jaunu – jebkurā vecumā! Vienmēr ir kaut kas, kas tev varētu būt interesants, ko gribētos uzzināt, saprast, pamēģināt. MĒĢINI! Gūsti zināšanas.

Iepazīsties ar cilvēkiem – jauniem, interesantiem, patīkamiem. Es nerunāju par cilvēkiem, kas ir vajadzīgi un svarīgi – tie ir no tās citas dzīves, tās, kur mēs spēkus zaudējam.

Pārstājam baidīties, uztraukties, gaidīt nepatikšanas un problēmas. Ir daudz paņēmienu kā ar to tikt galā, bet viss, ko aprakstīju augstāk arī ir veidi kā atbrīvoties no bailēm un mūžīgā satraukuma.

Ticēt sev, saviem spēkiem, spējām un iespējām. Kļūdies, dari muļķības, krīti, celies. Būs kritumi, būs arī uzvaras.

Rotā savu dzīvi – ar emocijām, cilvēkiem un notikumiem.

Lūk, tādas domas un tādi nelieli padomi. Kā to panākt, tu zini. Ļauj sev un tu visu spēsi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs bieži vien kaut kur skrienam, līdzīgi auļojošiem zirgiem, un lielākoties pat neaizdomājoties – kur un kāda iemesla pēc traucamies. Un šajā skrējienā var garām paiet visa mūsu dzīve. Protams – daudz paziņu, jaunu iespēju un informācijas nav slikti, taču vai vissvarīgākā sev neesi tu pati?

Kad pēdējo reizi esi sakoncentrējusies uz sevi, uz savām domām? Ne piecas minūtes, bet dienu, vai pat vairākas dienas? Un tieši, mērķtiecīgi koncentrējoties uz domu, nevis pa vidu visām darīšanām, steigai un ikdienas burzmai? Jūtamies nogurušas un izsmeltas. Taču sabiedrība un ģimene no mums prasa būt vienmēr smaidīgām, harmoniskām un enerģiskām. Un arī pašas taču gribam justies labi, vai ne? Kā to panākt?

Ja tu nolemtu atrast laiku un iedziļināties savās domās, visu pārējo atvirzot malā uz kādu brīdi, tad ir pierādīts, ka tu spēsi koncentrēties uz savu mērķi tikai pēc 30 minūtēm. Ja kāds tevi iztraucēs tavā nodomā, tad, lai atkal koncentrētos no jauna – vēl ir vajadzīgas 30 minūtes. Tas jau vien pierāda, cik ļoti esam iekšā trakajā domu un darbu skrējienā –mums, lai apstātos ir vajadzīgs laiks.

Mēs dzīvojam informācijas un trokšņu pārpilnā pasaulē, kur mūsu enerģija aizplūst kā upe… Runā visi un visur – mēs pašas, radio, televizors, mobilais telefons, pat zvēri un putni, kurus cenšamies iemācīt cilvēku valodu. Informācija plūst aumaļām no visām pusēm – grāmatas, žurnāli, reklāmas, semināri, sapulces … Šodien neviens vairs tā īsti nenovērtē klusumu, iespēju paklusēt, drusciņ paiet malā no tā visa. Būt sev!

Lai tu kaut nedaudz atgūtu spēkus un pietuvotos savām iekšējām rezervēm, tev jāizdara izvēle, un, ja esi gatava tam, tad jāveic dažas darbības – jānovāc šķēršļi. Izslēdz telefonu, televizoru, datoru. Dari zināmu savu nodomu apkārtējiem un lūdz viņus tevi netraucēt. Jo, netērējot enerģiju komunikācijai sociālajos tīklos vai klausoties mēdijus, mēs atrodam sevī enerģijas avotu, kas dod mums neparastu dzīvības spēku, gaišu domu un jaunu ideju pieplūdumu. Protams, mājās vai darbā, kur esi spiesta atrasties kopā ar citiem, būs diezgan grūti, pat neiespējami klusēt un klausīties sevī. Tu nedzirdēsi pati sevi! Un tev neļaus saklausīt.

Taču ir citas iespējas. Piemēram – divas dienas klusuma! Ir pavasaris, mostas daba un tā ir gatava tev sniegt savu atbalstu, tik daudz, cik tu pati būsi gatava to saņemt. Izklausās pēc skaistas pasakas, vai ne? Taču šī pasaka nav neiespējama. Ir tikai jāizdara izvēle. Pasaki savai ģimenei, ka brīvdienas tu gribi pavadīt viena. Varbūt divas dienas bez tevis, viņiem un varbūt arī tev pašai, liksies vesela mūžība, taču tici man – tas nav pasaules gals. Tas ir tavs ceļš pie spēka!

Droši vien mēs varam atrast iespēju pabūt vienas – brauciens uz laukiem, gan jau kāds kluss stūrītis atradīsies arī priekš tevis. Protams – jautājumu būs vairāk kā atbilžu, jo –„ kas tad tev kaiš ,vai tev ko nevajag, un kā tad tu tagad viena, vai ar tevi viss ir kārtībā” un tā bez gala. Tādi mēs esam, arī mēs pašas, viss, kas ir citāds – mūs uztrauc. Taču izstāsti par savu nodomu un tevi respektēs.

Ja atļauj iespējas, aizbrauc uz kādu mazu pilsētiņu, vai tieši otrādi – pie jūras vai ezera noīrē kādu istabiņu uz pāris dienām, kur tu nevienu nepazīsti un neviens nepazīst tevi. Un esi viena klusumā – bez telefona, grāmatām un televizora. Tu taču arī zini vecum veco parunu „runāšana sudrabs, klusēšana – zelts”. Gan jau tie, kas šos vārdus ir uzrakstījuši, zina, ko runā. Izvēle pieder tev! Un nav nemaz jākāpj kalnos vai jādodas tuksnesī, kā to dara mūki, lai atrastu sirdsskaidrību un domu patiesumu.

Un varbūt (to droši vien pat vajadzētu kā obligātu pasākumu), tu vari atrast šādas klusuma dienas priekš sevis ik pavasari vai rudeni? Tavs ieguvums būs milzīgs. Tu iegūsi iekšēju harmoniju un domu skaidrību! Saņemsi atbildes – „kā dzīvot tālāk” un „kādēļ dzīvot”. Tu sapratīsi to, par ko nekad nebūsi līdz galam aizdomājusies un kam nekad nebūs bijis laika. Un galu beigās – tu atgriezīsies sabiedrībā un savā ģimenē spirgta, enerģiska un mazliet laimīgāka! Uzdāvini sev un viņiem šo prieku! Iepazīsti sevi kā unikālu vērtību, ieklausies – klusums tev palīdzēs!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte