Šis teksts ir tulkojums. Autore: Morena Morana.

Kad man bija 19 gadi, kāds vīrelis man jautāja – ko es darīšu, kad kļūšu par sievieti brieduma gados un būšu zaudējusi vīriešu uzmanības apliecinājumus. Lai šo skatu vizualizētu vēl briesmīgāk, viņš visā krāšņumā centās aprakstīt tās briesmas, kas mani sagaida. – Tavs pretīgais, treknais tricepss trīcēs kā galerts, viņš man pareģoja.- Viduklis kļūs bezformīgs. Bet pats briesmīgākais – seja. Seja pārklāsies ar grumbām. Ko tu darīsi tad? – nelikās mierā vīrelis.

Es nezinu kamdēļ viņš man to teica. Varbūt tāpēc, lai es „pasteigtos” un izvēlētos viņu. Bet varbūt tāpēc, lai sagrautu trauslo sievietes psihi.

Bet tad man viņam nebija ko atbildēt. Bet pie sevis es nodomāju, ka ar mani tas noteikti nenotiks! Labāk – lai nāve. Visu mūžu sevi kopšu, uzturēšu… diētas, dažādas maskas un tad būšu mūžam skaista. Tas bija meitenītes skatījums.

Pēc tam es tiešām pamanīju dažas grumbiņas acu kaktiņos… Uz vēdera parādījās tauku spilventiņš. Es devos pie kosmetologa, cīnījos ar pārmaiņām un rezultāti bija dažādi. Es domāju par to, ka neļaušu tam vīrelim uzvarēt. Es vēl uzmanīgāk sāku sevi kopt, bet iekšā vienalga bija ielavījušās bailes. Tas bija jaunas sievietes skatījums.

Tad sekoja daudzas dzīves vētras. Bet es cīnījos un airus rokās turēju ļoti cieši. Un šajā cīņā bija iegrožota kaut kāda jauna, citāda „es”. Šī jaunā „es” bija spēcīgāka, cietsirdīgāka, ciniskāka. Bet tajā pašā laikā daudz pašpārliecinātāka.

Tagad es sevi cenšos iegrožot tāpēc, lai man būtu viegli un komfortabli. Es klāju maskas, lai mana seja priecētu mani. Un vispār – es visu daru tikai sev par prieku.

Izrādās, ka lielāko daļu šīs pasaules lietu var iegūt bez vīriešiem. Iet runa nevis par savu, mīļoto vīrieti, bet par pielūdzēju bariņu. Tagad es pat nesaprotu, kamdēļ viņi toreiz bija tik vajadzīgi…

Tas, ko spēj dot viņi, ir kā piliens dzīves okeānā. Es pārstāju gaidīt no visiem vīriešiem kaut kādu uzmanību, pozitīvu vērtējumu. Es pārtraucu no visiem vīriešiem gaidīt apstiprinājumu. Es vairs negaidu, ka vīrieši domās par vecumu, tāpat kā es. Man vairs nerūp viņu viedokli par manām grumbiņām, tricepsiem un vecuma putekļiem acīs.

Man liekas, ka tagad es zinu, ko šim vīrietim vajadzēja atbildēt. Jā, pārmaiņas ir neizbēgamas. Bet tad, kad tas viss tomēr notiks, mani tavs viedoklis par šo jautājumu vairs neuztrauks.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Dažreiz mēs dzīvojam tā, ka visi aizsardzības veidi, pats mūsu dzīves veids ir „noskaņots” tā un tikai uz to, lai nezaudētu svarīgus sakarus, kontaktus, cilvēkus…

Lai izvairītos no zaudējumiem, mēs cenšamies būt “labas” un patīkamas, mēģinām izveidot savu kontroli pār cilvēkiem un apstākļiem, cenšoties visu paredzēt, visu aprēķināt un būt perfektas. Atsakāmies just.

Viss tiek „noskaņots” uz to, lai nebūtu jāpiedzīvo sāpīgā zaudējuma pieredze un noraidījums. Neļauties ievainojamības sajūtām, bezvērtības sajūtai, nepieredzēt vilšanos un nejust tamdēļ sāpes.

Tas viss ir iespējams. Tas viss ir iespējams tikai ar noteikumu – ja atsakāmies pašas no sevis. Sevis īstās. Sevis patiesās. Tās, kas jūt. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien bailes parādīt sevi īsto būs spēcīgākas par sevis nodevības sāpēm.

Kad tu sāc atdzīvoties, zaudēt ir tikpat grūti. Vai tu iezīmē savas robežas, atsakoties visiem būt laba, vai atzīsti tiesības uz savām jūtām un piekrīti tajās būt īsta, patiesa, lai vai cik tās būtu noraidošas? …Kad tu savu kontroli pār citiem cilvēkiem un apstākļiem atzīsti par bezjēdzīgu, kad piekrīti, ka pasaule nav prognozējama, un nav garantijas, ka šai spēlei būs skaidri noteikumi.

Zaudēt ir tikpat smagi.

Attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neizbēgami sastopamies ar saviem un viņu ierobežojumiem. Mēs sastopamies ar to, ka mums ir ierobežojumi savai spējai izturēt dzīves izaicinājumus. Tāpat ierobežots ir arī mūsu partneris. Un tajā punktā, kur saskaras mūsu abu ierobežojumi, bieži vien notiek pārrāvums un zaudējumi. Ciešu saikņu, attiecību vai uz to cerību zaudējums, un tas var būt ļoti sāpīgi.
Tādu stāstu un piemēru var būt daudz.

Kādā situācijā sieviete, sajūtot kādu sevis noteiktu robežu pārkāpšanu, savam vīrietim izrāda dusmas, un pretī saņem atraidījumu.

Citā situācijā, varbūt, šķiršanās notiek starp draudzenēm, kad viena no viņām, kas parasti bija jauka un pakļāvīga, sakarā ar dažiem notikumiem, atļāvās būt neiecietīga, un arī tika atraidīta.
Kādā citā situācijā kādai klientei tiek atteikts viņai svarīgā sadarbībā, tikai tāpēc, ka viņa nebija ar mieru uzņemties papildus atbildību un saistības.

Visos šajos gadījumos sastapās divas realitātes. Divas divu dažādu cilvēku subjektivitātes. Un šie cilvēki nespēja atrast kopīgu valodu un nespēja vienoties.

Katra no pusēm rīkojās saskaņā ar savu iepriekšējo pieredzi, no tā brieduma un izpratnes līmeņa, kāds viņām bija tajā brīdī, no viņiem pieņemamā un pieņemtā atbildības līmeņa – par sevi, par savām jūtām, savām vēlmēm.

Nav nekādas pareizās pozīcijas, nav nekāda etalona. Ir divas realitātes un daudz kas atkarīgs no tā, cik daudz viens no partneriem spēj izturēt, paciest, pieņemt, piekrist otrā partnera tiesībām uz viņa personīgo realitāti.

Te nu mums vienmēr ir sagatavota aizsardzība – otrā cilvēka (svešās) realitātes noraidīšana, vērtības mazināšana, kritika, racionalizācija.

Pieļaut, ka partneris dzīvo kaut kā savādāk, redz situāciju citādāk, ka viņam ir savas vērtības un uzskati – tā ir citādības pieņemšana, ka tiesības pastāvēt ir arī citam skatījumam vai citam viedoklim. Kad mēs pieņemam, mums ir vieglāk vienoties.

Un, lai šāda pieņemšana notiktu, ir jāprot pieņemt vispirms SAVA realitāte – bez šausmām un kauna, bez bailēm būt neērtai, nepareizai, ne tādai, kādai jābūt. Kādai būtu jābūt priekš kāda cita.
Kad mēs pieņemam, atzīstam savu realitāti, kad mēs sākam cienīt savas vērtības un pārliecības, savu ievainojamību, savas labās īpašības, savas bailes, mēs esam gatavas būt tādas kādas esam, mēs esam gatavas būt patiesas un atklātas.

Ja mēs esam gatavas izpaust sevi atklāti, paust savas tiesības un robežas, ja mēs bez bailēm atzīstam, atklājam, ko jūtam, ja atsakāmies ignorēt savas vēlmes un ar to visu droši izejam pasaulē, mēs, protams, riskējam.

Mēs riskējam ar to, ka partneris var neizturēt, var attālināties, mūs vainot, nenovērtēt.

Un tad mēs riskējam sastapties ar to, kas uz šodienu ir mūsos iekšā – savām bailēm, aizvainojumiem un kaunu.

Un vēl mēs riskējam zaudēt svarīgu saikni, svarīgas attiecības – tas ir iemesls, kāpēc pagaidām, līdz kādam noteiktam brīdim, kamēr nenostiprināsies mūsu iekšējais atbalsta resurss, mēs slēpjam pašas sevi – sevi patieso.

Kā tad ir patiesībā? Vai tas IR tā vērts?

Faktiski visa šī SEVIS-PATIESĀS slēpšanas stratēģija – tā ir cenšanās kontrolēt sekas. Ar mērķi novērst sāpes, kaunu, savas bezvērtības sajūtu, situācijā, kad kāds tevi atstāj vai kaut kas nenotiek, kā bija gribēts vai cerēts.

„Pasniedzot” sevi-īsto, tu sastapsi tādu pašu-īsto partneri. Mēs uzzinām viņa ierobežojumus, viņa vērtības un cik tālu „stiepjas” viņa rīcības un visas pārējās robežas. Un tā mēs varam piedzīvot īstu, patiesu TIKŠANOS.

Sevi slēpjot, mēs nekad neuzzināsim, ne tikai to cik mūsu partneris ir neaizsargāts, bezatbildīgs vai gļēvs, bet arī to, cik viņš ir nobriedis, tolerants un līdzjūtīgs.

Pārstājot censties, tu vari zaudēt un vari iegūt. Bez patiesās SEVIS, tu nesatiksi patieso partneri.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tici – viss, kas ar tevi notiek, vispirms jau notiek tavā galvā. Jebkuras grūtības, uztraukumus un satricinājumus var pārdzīvot, ja pret tiem formē pareizu attieksmi. Tajā arī slēpjas tā saucamā laime – neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tev ir apkārt, dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu. Tad pat problēmas nāks tikai par labu, jo no jebkuras situācijas tu mācīsies. Šie padomi palīdzēs palūkoties uz pasauli ar gudru skatienu un mieru dvēselē.

Kā ir, tā ir.

Ja tu nespēj konkrētu situāciju pieņemt tādu, kāda tā ir, zini, ka TĀ ir tavu ciešanu sakne. Mācies samierināties ar to, ko nav tavos spēkos mainīt. Tā tu netērēsi savu enerģiju bezmērķīgām dvēseles mokām un arī domāt spēsi daudz skaidrāk. Pie tam, apbrīnojams fakts: tiklīdz situāciju „atlaidīsi” – patiesi un pilnībā, viss sakārtosies!

Pārstāj visu sarežģīt.

Veidot problēmu ne no kā – mēs tik ļoti to mīlam darīt. Apstājies! Pārstāj realitāti krāsot tumšās krāsās. Tu taču zini, ka viss atkarīgs no tava skatījuma, no tava viedokļa. Ja uz lietām skatīsies no pozitīvās puses – jaunas problēmas neradīsies, bet vecās nemanot izzudīs.

Maini sevi.

Gribi lai mainās apstākļi? Maini sevi. Jā, tas ir daudz sarežģītāk, nekā mainīt apkārtējo pasauli, darbu, lietas, cilvēkus, kas ir blakus. Ielūkojies savā dvēselē un padomā – kamdēļ tas viss ar tevi notiek? Varbūt, lai tu beidzot kaut ko saprastu, kaut ko iemācītos, mainītos uz labo pusi?

Neveiksme – ir tikai tevis uzlikts zīmogs.

Tomass Edisons teica apmēram tā: “Es necietu neveiksmi spuldzītes izgudrošanā. Es vienkārši atradu 99 veidus, kuros tā nedarbojas”. Ģeniāli, vai ne? Gūsti labumu pat no tā, kas tev nav sanācis. Neveiksmes nepastāv.

Viss notiek, kā tam vajadzētu būt.

Ja tu kaut ko ļoti stipri gribēji, bet rezultātā to neieguvi – zini, viss tikai uz labu. Lai vai kas ar tevi notiktu – nešaubies, viss tikai uz labu. Vienkārši, kad kaut kas mainās, iestājas šoks, jo mēs tik ļoti esam pieraduši turēties pie stabilitātes. Neuztraucies, dažreiz pats labākais ir NEsaņemt to, ko gribēji, jo, atskatoties pēc brītiņa atpakaļ, tu sapratīsi, ka pareizāk bija tieši tā.

Te un tagad.

Vērtē to, kas tev ir tagad. Tie momenti, kuros tu dzīvo tagad, ļoti ātri kļūs par pagātni. Neļauj dzīvei, kas tev pieder tagad, paiet garām nemanītai.

Neesi savu vēlmju verdzene.

Neuztraucies, pat ja neieguvi to, ko gribēji. Tavas emocijas ir daļa no tevis un tu vari iemācīties tās kontrolēt. Vienkārši „pārej” dzīvot pozitīvisma pasaulē – tā dzīvot ir daudz patīkamāk. Tas negarantē to,ka viss vienmēr būs labi, ka nebūs pārdzīvojumu, bēdu, skumju, bet vai labāk un vieglāk ir dzīvot grūtsirdības un skepticisma pasaulē?

Bailes – ir tikai ilūzija.

Tev jāpazīst savas bailes un tās ir jāuzvar. Pateicoties tam, ka tev no kaut kā ir ļoti bail, tu daudz ko mācies. Tā bailes izskatīties muļķīgi liek cilvēkiem vairāk domāt – par sevi, par pasauli apkārt un mācīties, bet bailes būt vientuļiem veido labvēlīgāku attieksmi pret apkārtējiem. Iepazīsti savas bailes un liec tām „strādāt” tavā labā.

Ļauj sev kaut nedaudz prieka…

Pat, ja tev atņemtu visas tavas šobrīdējās problēmas, tu nepazudīsi. Līdztekus tam, ka dzīvē ir smagi brīži vai pat periodi, tajā ir arī daudz prieka, mācies sajust to! Tu – esi vienkārši tu, nevelc visu laiku sev līdzi pārdzīvojumu un rūpju slogu. Tāpat jau mūsu dzīvē tā visa ir gana… Visam savs laiks. Iemācies arī atpūsties un dzīvi baudīt.

Nesalīdzini sevi ar citiem.

Pārstāj sevi salīdzināt ar citiem, kas, kā šķiet tev, atrodas daudz labākā stāvoklī vai situācijā. Tici man, ikvienam ir iemesls uztraukties un ikvienam dzīvē ir nelaimīgi brīži… Salīdzināt sevi ar kādu – tas nozīmē, ka tu sevi nenovērtē. Tas ir muļķīgi. Esi pateicīga par visu, kas tev pieder.

Tu neesi upuris.

Uzņemies, beidzot, atbildību. Tikai tu vari izlemt, kā visu uztvert, neviens neko tavā vietā izlemt nevar. Atsakies no stāvokļa, kad tu peldi pa straumei. Tu taču esi patstāvīga personība, kas var daudz ko mainīt, ja vien vēlas. Atceries to vienmēr.

Viss mainās…

Viss mainās, viss pāriet un viss vienmēr atrodas mūžīgā plūsmā un kustībā. Mūsu gadi, mūsu cilvēki apkārt, mūsu domas, uzskati, pārliecība – viss. Grūtā brīdī vai situācijā mierini sevi ar domu, ka viss pāries. Laiks iet, pie tam ļoti ātri. Vērtē to, kas tev ir šobrīd un zini, ka viss sliktais beigsies – agri vai vēlu. Un tu ļoti labi zini, ka citādāk nemaz nevar būt un nebūs.

Brīnumi notiek.

Ja tu tam tici – viss kaut kādā nesaprotamā, brīnumainā veidā uzreiz mainās. Katru dienu taču notiek kaut kas jauks! Atver savu sirdi pasaulei un no dzīves saņemsi vērtīgas dāvanas. Atceries, ka labais vienmēr atgriežas –ne tūlīt, bet vispareizākajā brīdī noteikti.

Ar ko cilvēks ir interesants – ar prātu, spēku, domām, jūtām? Nē. Labestība un tikai labestība. Tikai labestība var tev palīdzēs būt laimīgai. Tā vienmēr atgriežas un tavu dzīvi piepilda ar jēgu un patiesiem brīnumiem. Dzīvē ir dažādas situācijas un brīži, bet, ja pret cilvēkiem apkārt būsi patiesi labvēlīga, viss noteikti būs labi un pareizi. Tam, varbūt, ir grūti noticēt, jo mēs neesam pieradušas tā domāt – bet tā ir patiesība.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir smagi, kad ir notikusi šķiršanās. Vēl smagāk, ja tā ir negaidīta, nodevīga… Un tomēr… Varbūt pamēģināsim palūkoties uz šķiršanos ar mīļoto (vai ne vairs mīļoto) cilvēku no malas?

Pirmkārt, tā ir iespēja pārskatīt attiecības un savu iekšējo pasauli, jo, katru reizi apstājoties, mēs it kā sastingstam un gatavojamies kaut kam jaunam. Bet izdarot pirmo, jauno soli, mēs uzsākam kustību. Varbūt tā būs virzība ar vairākām pieturām, bet tas mūs padarīs tikai stiprākas? Bet varbūt šķiršanās ir vārda „pārmaiņas” sinonīms?

Kā izdarīt šo soli nākotnē pareizi? Ir svarīgi neatskatīties, pieņemot to,kas notiek. Skan viegli – vai ne, bet izrādās, ka arī praksē tas nemaz nav tik grūti. Galvenais – iztikt BEZ panikas.

Ar ko sākt?

Ar sevi. Atstāj visu aiz muguras – visu kas ir bijis. Nepārskati simtām reižu savas pagājušās dzīves sižetus. Protams, ka ir bijušas patīkamas atmiņas… Pamēģini tās visas it kā sagrupēt un domās izveidot albūmu, kuru šad tad, ja nebūs citas izejas, it kā pārlaposi. Bet ne vairāk. Nekoncentrējies uz bijušo partneri. Atbrīvo savu galvu no melīgām domām. Nekādā gadījumā nekāpies atpakaļ! Tu taču zini, ka atgriezties ir slikta zīme .

Izvēlamies savu ampluā

Tu domā, ka spēcīgas sievietes lomu vāja sieviete nevar nospēlēt? Tas viss ir atkarīgs no tā, cik liela aktrise esi. Tas, kā tu jūties šobrīd ir ļoti svarīgi. Ja vājuma sajūta joprojām tevi neatstāj, tu nekad nespēsi būt stipra. Gaudot spilvenā, dirnēt mājās – tā ir pierastā šī žanra klasika, bet tā nekādi tev nepalīdzēs virzīties uz priekšu. Pagaudo, padirni, bet tad celies kājās.

Kas varētu līdzēt?

Ir grūti kaut ko rekomendēt, jo mums katrai ir sava dzīve, situācija, bijušās attiecības, sāpju slieksnis, bet pamēģināsim izveidot visizdevīgāko ampluā TOP-6:

Tām, kurām ir bērni – super-mammas ampluā. Visa mātišķā mīlestība, ko tu sniegsi saviem bērniem, noteikti spēj paveikt brīnumus! Galvenais – esi patiesa!

Mājsaimnieces ampluā. Kas teica, ka mājasdarbi ir garlaicīgi? Ir TIK daudz veidu kā tos dažādot un neatkarīgi no tā, kāds ir tavs budžets. Regulāri meklē un gatavo jaunas ēdienu receptes, maini mājas uzkopšanas algoritmu, nodrošini sestdienas un svētdienas par savām brīvdienām, lasi vairāk par jaunajām, mūsdienīgajām tehnoloģijām.

Ja savu dzīvi nevari iedomāties bez trenažieru zāles, tad pēc-šķiršanās depresija nevar būt iemesls nolaist rokas un necelt hanteles un negriezt pedāļus. Brīnišķīga izeja – izmēģini sportistes ampluā! Skriešana, pilates, ūdens aerobika… Bet varbūt pievērs uzmanību boksam? J Tas var dot brīnišķīgu iespēju izplūst agresīvajai enerģijai un vienlaicīgi iegūt trenētus muskuļus un pozitīvismu.

Bet varbūt dodies uz Rīgas Lidostu un lidojumu sarakstā atrodi to galapunktu, kurp varētu doties ceļojumā? Ceļotājas ampluā brīnišķīgi paplašina redzesloku, palīdz iepazīt un satikt jaunus cilvēkus, aizmirst pagātni un kļūt elastīgākai. Pie tam, tu iemācīsies saprast dažādas pasaules kultūras.

Nesanāk aizceļot uz ārzemēm? Nekas. Sēdies vilcienā, autobusā, mašīnā, uz riteņa vai motocikla. Meklē SAVU ceļu.

Ja esi “tusētāja” un tavās asinīs plūst daudz enerģijas, neaizmirsti par to, ka nav vērts enerģiju tērēt bez jēgas. Dodies uz jaunām atpūtas iestādēm un izveido jaunu paziņu loku.

Biznesa lēdijas ampluā. Un kāpēc gan, galu galā, neiegrimt līdz pat matu galiņiem biznesā? Šis variants, protams, der tām, kas tiešām mīl savu darbu vai savu biznesu. Bet ja nē….varbūt tieši šis ir tas īstais laiks, kad to mainīt un atdot tam visu savu enerģiju?

Bet, lūk, vēl viens ieteikums: lasi grāmatas. Nav svarīgi vai tu staigāsi pēc tām uz bibliotēku, pirksi jaunas grāmatveikalā vai lasīsi elektroniska formāta grāmatas. Lasi, sapņo, mainies, uzlabo savu valodu! Tas viss nāks tikai par labu tavam jaunajam tēlam. Varbūt ir pienācis laiks paaugties, mainīties, paplašināt savu interešu un redzes loku? Ja tu nevari būt šobrīd par „pusīti”, tad kļūsti par veselu .

Vai visas šīs pārmaiņas var izdoties bez mīlestības? Nē, būs jāatrod tās avots. Tāpēc izplet spārnus un lido uz priekšu – pretim jaunai dzīvei un gan jau arī jaunām attiecībām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien ir tā diena, kad gribas iet laukā un sajust, izsmaržot, pieskarties un baudīt…

Baudīt visu, ko šī rudens diena var piedāvāt. Trakulīgs vējš pluinī krāsainos kļavu vainagus un skraida pa dārzu, brīžam sapurinot, brīžam noglāstot spilgti dzeltenos upeņu krūmus, pieglaužoties otrreiz ziedēt sākušajām, tumši zilajām delfīnijām, kas ar savu spilgto krāsu dara rudeni vēl bagātāku ar toņiem, samīļojot košo rudbekiju un dažādu krāsu klinšrozītes, kas tieši tagad, pirmo salnu iekrāsotas, ir kļuvušas vēl spilgtākas un krāšņākas. Man patīk šis mazliet bargais, un tajā pat laikā, glāstošais vēja trakums, kad liekas, tas aizrauj tevi līdzi savās dejās ar lapu puteņiem un sauc līdzi pa krāsainiem ceļiem un taciņām, aiz katra līkuma atklājot jaunu krāsu prieku. Un es esmu ar mieru doties tam līdzi – veldzēties.

Taču, pirms dodos pasaulē, gribu izstāstīt tev vienu senu, senu un droši vien tev zināmu stāstu. Lai, arī varbūt tas ir desmitreiz lasīts un redzēts skaistās bildēs, tomēr nekad nav par ļaunu to atgādināt sev pašām – to, ka esam Sievietes! To, ka esam tādas, kādas esam – neatkarīgi no noteikumiem, no prasībām, kādas mūs grib redzēt citi, neatkarīgi ne no kā, kas ierobežo. Ieklausoties un sajūtot sevi un savu Dievišķo būtību – uzticoties tai!

Un tātad..

Kad sestajā dienā Dievs radīja Sievieti, viņš aizstrādājās līdz vēlam vakaram. Eņģelis , garāmejot, apstājās un jautāja: „ Kāpēc Tu tik ilgi pie viņas strādā?”

Un Dievs atbildēja: „Vai esi redzējis visus tos parametrus, pēc kuriem man viņa jāizveido? Viņai ir jābūt mazgājamai, bet ne no plastmasas, viņai jābūt 200 kustīgu detaļu un visām tām jābūt nomaināmām, viņai jāfunkcionē ar jebkādu ēdienu un jābūt spējīgai apskaut vairākus bērnus vienlaicīgi, ar savu apskāvienu izdziedēt visu – no sasista ceļgala līdz salauztai sirdij, un visu to viņai jāpaveic ar vienu roku pāri.”

Eņģelis bija pārsteigts: „Tikai viens roku pāris – neticami! Un tas ir standarta modelis!? Pārāk daudz darba vienai dienai – beidz strādāt, pabeigsi rīt!”

„Nē”, atteica Dievs „esmu tik tuvu šī darba beigām un tas man būs pats mīļākais veidojums.”

„Viņa pati atveseļojas, ja saslimst un var strādāt 18 stundas diennaktī.”

Eņģelis piegāja tuvāk un pieskārās sievietei.

„Dievs, Tu viņu esi izveidojis tik maigu!”

„Jā, viņa ir maiga, bet es viņu esmu izveidojis arī stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var pārciest un izturēt!”

„Vai domāt Viņa māk? – jautāja Eņģelis.

„Jā, viņa māk ne tikai domāt, bet arī pārliecināt un vienoties.”

Eņģelis pieskārās Sievietes vaigam…

„Dievs, rādās, ka šis brīnums ir sabojājies – viņai tek ūdens. Tu viņai esi uzlicis pārāk lielu atbildības nastu!”

„Viņai netek ūdens – tās ir asaras” – Dievs izlaboja Eņģeļa teikto.

„Priekš kam Viņai tās?” vaicāja Eņģelis.

Un Dievs atbildēja: ”Ar asarām viņa pauž bēdas, šaubas, mīlestību, vientulību, ciešanas un prieku.”

Tas Eņģeli ļoti aizkustināja. ”Dievs, Tu esi ģēnijs. Tu visu esi pārdomājis un paredzējis. Sieviete tiešām ir brīnišķīgs veidojums!”

Un tas patiešām tā ir! Sievietē ir spēks, kas pārsteidz vīrieti. Viņa var tikt galā ar nelaimi un pārciest dzīves smagumu. Viņa nes sevī laimi, mīlestību un sapratni. Viņa smaida, kad gribas kliegt, dzied, kad gribas raudāt. Raud, kad ir laimīga, smejas, kad ir nobijusies.

Viņa cīnās par to, kam tic. Saceļas pret netaisnību. Nepieņem atteikumu, kad saredz citu risinājumu. Viņa ziedo visu sevi ģimenei. Ved draudzeni pie ārsta, ja tā baidās.

Viņas mīlestība ir beznosacījumu.

Viņa raud no laimes par saviem bērniem. Priecājas par kāzām un bērna piedzimšanu.

Viņas sirds vai plīst no bēdām, kad mirst piederīgie vai draugi…

Viņa zina, ka skūpsts un apskāviens var sadziedēt salauztu sirdi.

Viņai ir tikai viens trūkums – viņa aizmirst par sevi, par savām labajām īpašībām.

Nododiet šo vēstījumu tālāk savām draudzenēm, lai arī viņas atceras, cik ir jaukas.. .

Nu lūk, tāds ir šis nelielais stāstiņš. Stāsts par mani un tevi – par mums visām. Par mums – mājsaimniecēm, grāmatvedēm, ārstēm un skolotājām, par Sievietēm.

Ar šo sūtu tev krāsainu rudens sveicienu un uzmundrinājumu, mīļu apskāvienu un smaidu! Iemīli sevi no jauna, izbaudi šo skaisto laiku, uzticies savai Būtībai un lūdz Radītāja svētību visam, ko vien tu dari un darīsi. Esi un staro!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Šorīt pilna zeme ar āboliem. Tie rasoti un smaržīgi guļ zālē un tā vien gaida, lai tos paceltu. Svītrainīši, sārtvaidzīši, dzelteni un sarkani – tik ļoti atšķirīgi un dažādi tie iegulst manās plaukstās un pēc tam grozā. Kāri iekožos vienā apaļvaidzī – skābs! Seko tāda kā maza vilšanās. Tikai pēc mirkļa sajūtu arī pārējās garšas nianses, saldeno un sulīgo. Un pašai gribas apsmaidīt sevi, jo mana mirkļa ilūzija par to, ka visiem āboliem uz pasaules ir jābūt saldiem un ļoti garšīgiem, ir izkūpējusi…)).

Un kā ir ar tevi – skaisto, gudro, priecīgo, brīžam bezgala nogurušo, skrienošo, aizņemto, vai arī tu neesi uzbūvējusi savu ilūziju pasauli, kā visam vajadzētu izskatīties tavuprāt?

Mēs zinām, kādam jābūt mūsu vīrietim – iejūtīgam, ar labu humora izjūtu, mīļam, atbildīgam un, protams, labi jāpelna. Un bērniem labi jāmācās, jābūt pieklājīgiem un klausīgiem, tad viņi būs mūsu skatījumā labi un pareizi. Un draudzenei jāspēj tevi uzklausīt un saprast, nekad nestrīdēties ar tevi… un bosam… un kolēģiem.. un kaimiņam… Varētu sastādīt veselu sarakstu, ko mēs gribam sagaidīt no citiem.

Mums katrai ir sava mēraukla it visam, un, ja kas neatbilst mūsu idealizētajai pasaulei, tad sākas kreņķi, ak vai! Jo viss patiesībā ir pilnīgi citādi un nianses ir tik daudz un dažādas, un kamēr to neiemācamies saprast un pieņemt, radam ciešanas pašas sev.

Mazliet varam pafilozofēt, ko tad īsti nozīmē vārds ”pieņemt”? Vai tas ir samierināties, atbalstīt un piekrist notiekošajam? Bet varbūt pavisam kas cits?

Gudri cilvēki saka, ka laimes atslēdziņa ir māka pieņemt pašam sevi un tad arī kļūst viegli sadzirdēt, saredzēt, sajust un uzklausīt apkārtējos cilvēkus, viedokļus, sistēmas un kultūras. Un, ja mēs sevi nosodām, vainojam, kritizējam, nemitīgi mēģinām atrast sevī visādas vainas un nepilnības, uzliekam sev milzīgas prasības, un nemitīgi cīnāmies ar visām šīm pašu iztēlē radītajām vainām, vai spēsim saprast un nekritizēt, netiesāt un pieņemt pasauli mums apkārt? Spēsim dot siltumu un līdzjūtību, mēģināt izprast un ieklausīties? Vai spēsim izkāpt no sava šaurā uzskatu krātiņa un izlaist pašas sevi brīvībā? Te laikam jautājums pats jau sniedz atbildi – nespēsim gan.

Un, pie kam, nav jau sava neapmierinātība nemaz jāizrāda atklāti, baidoties sagraut kādas attiecības. Bieži to darām klusībā pie sevis un tādējādi sagraujam savu veselību.. Abos gadījumos sekas ir postošas. Droši vien teiksiet, ka, kā lai iemācās pieņemt sevi tādu kāda esi, ja jau no mazotnes ir mācīts, ka laba esi tikai tad, ja atbilsti kādiem vispārpieņemtiem kritērijiem un standartiem? Kā pieņemt, ka arī tev mēdz būt slikts garastāvoklis, ka tavs vīrs nenopelna kāroto miljonu, ka bērns atnes mājās sliktu atzīmi un, ka kaimiņš ir šodien iedzēris pār mēru…

Pieņemt nenozīmē, ka tu atbalstīsi to, kas tev liksies citāds, vai piekritīsi tam, bet gan vienkārši atzīsi tā esamību. Nekritizēsi, nemēģināsi pierādīt savu taisnību un necīnīsies par vai pret. Jo itin labi jau zinām, ka tiklīdz sāc cīnīties ar kaut ko, tās tas sāk cīnīties pret tevi vēl stiprāk. Te uzrakstīšu vienu no teicieniem, kas man ļoti iet pie sirds, ka vislabākā kauja ir tā, kurā tu neesi piedalījies..)) Cīnoties pazaudējam spēkus… kļūstam cietas un sausas kā zeme bez lietus.

Visumā visam ir sava kārtība un nekas nenotiek tāpat vien. Un, arī mums apkārt ir tie cilvēki, notikumi un lietas, kas mums tajā brīdī ir vajadzīgas – mūsu skolotāji. Atliek vien uzticēties, ka tas tiešām tā ir un tas ir vajadzīgs mūsu pašu izaugsmei, nākotnei vai arī drošībai.

Pieņemšana – tā ir sapratne, ka pasaulē ir tik daudz krāsu un veidu, ka tā ir daudzšķautņaina un pastāv tūkstošiem ceļu, kas var novest pie mērķa. Un katram šie ceļi ir citādi, tieši tādi, kādi viņam ir vajadzīgi tajā brīdī, nevis tie, kuri mums katrai liekas tie pareizie un vienīgie un pie kuriem pašas turamies ar zobiem un nagiem, nedodot sev iespēju saredzēt vēl ko citu, kas bagātinātu un spēcinātu mūs vēl.

Sevis pieņemšana sākas sirdī, tāpat kā visas lielās lietas. Tad, kad tu pati sev atļauj gan kļūdīties, gan dusmoties, gan izdarīt ko citādi, kā no tevis gaida, taču tajā brīdī uzreiz nekļūstot par sliktu cilvēku. Tādu „slikto” patiesībā nemaz nav, ir nepareizas lietas, ko dažreiz izdarām, taču tas nav spriedums uz mūžu – es esmu slikta! Pieņemot savas sajūtas, ka tieši es tā esmu, kas apvainojās, ka tās ir manas jūtas, ka esmu sadusmojusies uz kādu, tā ir mana atbildība un man jāieskatās pašai sevī, kas nav kārtībā, kāpēc es tā sajūtos. Jo, ja jau tās ir manas sajūtas, tad tikai es pati varu ar tām tikt galā. Taču mums pierastāks ir cits modelis: „Mani apvainoja!”, „Mani aizskāra”, ‘Mani sadusmoja!” un pats galvenais, ka pašas dedzīgi tam ticam, ka kāds cits ir vaininieks pie mūsu sajūtām. Un, tad nekas nemainās, jo vainīgs taču ir viņš vai viņa…

Pieņemot savas negatīvās īpašības nenozīmē, ka leposimies ar tām, vienkārši sapratīsim, ka šobrīd ir tā. Atkal darbiņš ar sevi. Tā ir spēja uzņemties atbildību pašai pret sevi. Papētīt, kas ir tas, kas tevi aizskar un kāpēc? Kas ir tas, kas tevī izprovocē apkārtējos, ka viņi uzvedas tā un ne citādi. Pavisam noteikti kāda doma atnāks un tu būsi pasniegusi pati sev roku, lai iemācītos sevi pieņemt un mainīt savas sajūtas gan savā virzienā, gan saistībā ar apkārtējiem. Tad, kad sākam sevi vērtēt un cienīt, iemīlēt un ļaut savai dvēselei augt, kļūstam mierīgākas un gaišākas, siltākas un iejūtīgākas, un mūs arvien mazāk sāk uztraukt tas, ka kāds vai kāda domā savādāk un pasaka par mums kādu sliktu vārdu vai nepiekrīt mūsu viedoklim.

Ir jau arī otrs ceļš – nemainīt neko un turpināt mest ar akmeni pasaulei… Izvēle, kā vienmēr, mūsu pašu rokās.

Taču, zinu, ka klusībā, pilnīgi katra, gan tu, gan es, sapņojam par piepildītu, mīļu, krāsainu un harmonisku dzīvi. Un varam tādu to radīt. Man pašai sevi līdzsvarot ļoti palīdz meditācijas, sarunas ar Debesīm, sarunas ar jūru un puķēm, sarunas ar savējiem, kas ļauj ieraudzīt pasauli mazliet citādu. Meklē tās lietas, sīkumus, skaņas, smaržas, kas tevi piepilda ar gaišām sajūtām, kas tevi izsilda un samīļo no iekšpuses un tad arī tev gribēsies dāvāt savu mīļumu sev un citiem. Savu sapratni un pieņemšanu. Lūdz Radītājam padomu un svētību savām domām un svētī cilvēkus, kas tev šķiet „neērti”, tas ieviesīs tavā sirdī rāmu mieru un paļāvību, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek. Mēs visi esam Dieva bērni – arī tie, kas domā un rīkojas citādi, kā mēs.

Krāsainu rudeni vēlot,

Sarmīte