Ir tūkstošiem grāmatu un publikāciju, kuras sola mums iemācīt būt laimīgām. Bet, lai to visu izlasītu, ir vajadzīga vesela dzīve. Lai izlasītu šo publikāciju, tev vajadzīgas būs 2 minūtes, bet rezultāts, iespējams, būs daudz lielāks…

Laime

Es neesmu laimīga. Nu tad maini savā dzīvē kaut ko. Vai maini pati sevi.

Ko man mainīt? Vienalga ko. Izvēlies kaut ko vienu un sāc rīkoties.

Gribi piemēru? Piemēram, tava dzīve ir vienmuļa un neinteresanta. Atver savas pilsētas mājas lapu vai avīzi un ieplāno jau šonedēļ vienu-divus pasākumus (kaut vai izstādes vai koncertu), kurus apmeklēsi.

Man galva griežas riņķī. Ievelc dziļu elpu. Centies vispirms mainīt vismaz to, ko tu vari kontrolēt.

Varbūt es būšu laimīgāka, ja man būs vairāk naudas? Jā, bet tikai zināmā mērā.

Bet vai tad ir kaut kas svarīgāks par naudu? Laiks, ko mēs pavadām kopā ar tiem, kas mums ir mīļi un svarīgi. Laiks, kuru mēs tērējam tam, kas mums ir svarīgs. Atceries, ka zaudēto laiku neatgriezīsim.

Laiks

Man nekam nepietiek laika. Tātad tev ir nepareizas prioritātes.

Bet ir tik daudz jāpaspēj… Dari mazāk. Biežāk saki “nē”.

Ko nozīmē „dari mazāk”? Piemēram, tu noteikti atradīsi savā nedēļas darbu sarakstā vai pat vienas dienas darbu vai darbību sarakstā to, ko tu tiešām varētu nedarīt vai atlikt un to darīt 1x nedēļā vai mēnesī. Nu kaut vai: varbūt, tu varētu negatavot visai ģimenei brokastis (vakariņas), bet visi vai daži vienoties to darīt pēc kārtas utt.

Bet man tas ir jādara… Ja uz kādu piedāvājumu vai lūgumu tu negribi uzreiz atbildēt ar: “Jā!”, saki “Nē”.

Bet, ja es saku “nē”, X var apvainoties. Nekas. Labāk atteikt, nekā kaut ko darīt pret savu gribu un pavirši.

Kā panākt, lai X neapvainotos? Mierīgi, ar jauku, nesamākslotu intonāciju, pateikt, piemēram: „Zini, man tiešām ir kļuvis tik daudz pienākumu, ka nav pat laika pašai sev vai laika izgulēties, tāpēc atvaino, bet turpmāk sarunāsim, ka…” Nu kaut vai tā…

Bet tagad ir nepiemērots brīdis. Piemērota brīža nebūs nekad. Ja tu vienmēr to gaidīsi, tu tā arī neko neizdarīsi. Un tad tu vainosi sevi par to, ka nesāki agrāk.

Attiecības

Kā radīt labu pirmo iespaidu? Skaties acīs. Smaidi. Runā lēni. Esi pārliecināta par sevi. Ģērbies glīti.

Tiešām smaidi un esi labvēlīga, runājot neizvairies no skatiena, skaties acīs! Tas rada daudz labāku iespaidu par visdārgāko dress-kodu vai vakarkleitu.

Vai man vajadzētu viņu uzaicināt uz tikšanos? Jā, kāpēc gan ne?

Bet, ja man atteiks? Tu neko nezaudēsi, toties nenožēlosi, ka nemēģināji.

Mums ir smagas attiecības. Šķirieties.

Ja ne vienam, ne otram neko vairs negribas mainīt un simtiem reižu šī tēma abu starpā izrunāta…

Bet, ja nu es nekad nesatikšu nevienu labāku? Bet, ja nu tu satiksi kādu daudz, daudz labāku?

Mani pameta un mana sirds ir salauzta. Bet tā taču joprojām pukst, vai ne? Tātad, ne viss vēl ir zaudēts.

Un ko tagad?

Viss ir tik sarežģīti. Zinu! Ja tas būtu vienkārši, visi jau sen būtu laimīgi.

Bet es nevaru… Pārstāj ar jebkādām domām sevi ierobežot. Tu visu vari. Tu „nevari” izdarīt kaut ko tik ilgi, kamēr to neizdarīsi.

Man tas viss nepalīdzēs. Labi! Turpini dzīvot tā, kā tu dzīvo tagad un aizver šo lapu ciet.

Bet es neesmu apmierināta ar dzīvi, kāda tā ir šobrīd. Ja tu vienmēr darīsi vienu un to pašu, protams, arī rezultāts joprojām būs tāds pats. Mēs vai nu augam un maināmies, vai ejam bojā.

Un kad tad man sākt? Tūlīt pat.

Tici man – sāc tūlīt pat un tu redzēsi, kā viss notiks, kā viss sāks mainīties un risināties un “ritināties” – kā kamolītis!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nika Vuičiča (Nick Vuychich) dzīve ir līdzīga mītam – skaistam, pamācošam, bet nereālam, neticamam stāstam. Iedomājies, zēns, kas piedzimis bez rokām un kājām, 31 gada vecumā ir pasaulslavens motivators, laimīgs vīrs un tēvs. Viņš ir apceļojis pusi pasaules. Viņš ir uzstājies stadionā ar 110 000 skatītāju auditoriju. Vai tā var būt?

Var. Ja katru dienu mēs veiktu mazu varoņdarbu. Šodien – par 12 Nika Vuičiča varoņdarbiem, pateicoties kuriem, viņa atvērtajā smaidā var izlasīt patiesu „Esmu laimīgs!”.

Dzimšana.

Viens no labākajiem veidiem atbrīvoties no pagātnes sāpēm – tās aizstāt ar pateicību.

1982.gada 4.decembris. Duškas Voičičas dzemdības. Nupat, tūlīt pasaulē nāks pirmdzimtais. Arī vīrs, Boriss Voičičs piedalās dzemdībās. Parādījās plecs. Boriss nobāl un iziet no dzemdību telpas laukā. Pēc brīža pie viņa pienāk ārsts. „Dakter, manam dēlam nav rokas?” – pajautāja Boriss. „Nē. Jūsu dēlam nav ne roku, ne kāju” – atbildēja ārsts.

Nikolasa (vārds, kuru deva Nikam) vecāki neko nezināja par „Tetra-Amelija” sindromu. Viņi nezināja kā apieties ar jaundzimušo, kuram nav ne rociņu, ne kājiņu. Pamazām Nika vecāki pierada, pieņēma un iemīlēja dēlu tādu, kāds viņš ir.

Bērnība. Neveiksme – tas ir ceļš uz meistarību.

Šķiņķa gabaliņš (angliski: ham) – tādu iesauku Niks deva savai vienīgajai sava ķermeņa ekstremitātes daļiņai.Tas ir līdzīgs diviem saaugušiem pirkstiem, kurš pēc tam tas ķirurģiskā ceļā tika sadalīts.

Bet Niks uzskata, ka tas nemaz nav tik slikti. Viņš ar to iemācījās rakstīt ar pildspalvu, uz datora (43 vārdi minūtē), vadīt savus elektro-ratiņus, atgrūsties uz skeitborda.

Ne viss un ne uzreiz izdevās. Bet, kad pienāca laiks, Niks devās uz parastu skolu, gluži tāpat, kā viņa vienaudži.

Izmisums.

Kad jums gribēsies atteikties no sava sapņa, piespiediet sevi strādāt vēl vienu dienu, vai nedēļu, mēnesi vai pat vienu gadu. Jūs būsiet pārsteigti par to, kas notiks, kad jūs nepadosieties.

“Tu neko neproti!”, “Mēs negribam ar tevi draudzēties!”, “Tu neesi nekas!” – katru dienu Niks šos vārdus dzirdēja skolā.

Notika fokusa nobīde: viņš vairs nelepojās ar to, ko bija iemācījies, viņš ieciklējās uz to, ko nekad nevarēs izdarīt. Apskaut sievu, paņemt rokās bērnu…

Reiz Niks palūdza mammai, lai viņu aiznes uz vannas istabu. Ar nomācošo domu galvā „Kāpēc es?!” zēns gribēja izdarīt pašnāvību.

„Viņi to nav pelnījuši” – 10-gadīgais Niks saprata, ka nespēj tā rīkoties ar saviem vecākiem, kuri viņu ļoti mīl. Pašnāvība – tas ir netaisnīgi. Netaisnīgi pret saviem tuviniekiem.

Pašidentifikācija.

Jūsu identitāti nevar noteikt svešu cilvēku vārdi un darbi. „Kas ar tevi notika?” – kamēr Niks nekļuva pasaulslavens, tas bija viņam visbiežāk uzdotais jautājums.

Redzot vīrieti bez rokām un kājām, cilvēki savu šoku neslēpa. Šķībi skatieni, čuksti aiz muguras, smīni – Nikam uz visu atbilde bija smaids. “Viss cigarešu dēļ” – viņš atbildēja īpaši jūtīgajiem. Un ar bērniem jokojās: “Es vienkārši savā istabā neuzturēju kārtību…”.

Humors.

Smejieties cik vien var vairāk. Katra cilvēka dzīvē ir dienas, kad nepatikšanas un grūtības lejas kā no pārpilnības raga. Nelādējiet ciešanas un pārbaudījumus. Esiet pateicīgi dzīvei par to, ka tā dod jums iespēju mācīties un attīstīties. Humora izjūta šajā visā palīdzēs.

Niks ir lielisks jokdaris. Nav roku un kāju? Dzīve viņu “izjokoja”, tad kāpēc gan nepasmieties par viņu?

Reiz Niks ietērpās pilota formā un ar aviokompānijas atļauju, sagaidīja pasažierus nosēšanās brīdī ar vārdiem: “Šodien mēs izmēģinājām jaunu lidmašīnu kontroles tehnoloģiju … un es esmu jūsu pilots.”

Cilvēki, kuri Niku Voičiču pazīst personīgi, saka, ka viņam ir lieliska humora izjūta. Un šī īpašība, kā zināms, pret sevi žēlumu izslēdz.

Talants.

Ja jūs esat dziļi nelaimīgs, tātad jūs nedzīvojat savu dzīvi. Jūsu talanti tiek izmantoti ne tiem mērķiem.

Nikam ir divas augstākās izglītības: grāmatvedības un finanšu plānošanas. Viņš ir veiksmīgs motivators un uzņēmējs. Bet viņa galvenais talants – spēja pārliecināt. It īpaši caur mākslu.

Pirmās Nika grāmatas nosaukums „Dzīve bez ierobežojumiem: Iedvesma absurdi labai dzīvei” ( tulkota 30 valodās, 2012.gadā izdota arī krievu valodā). 2009.gadā viņš tēloja galveno lomu īsmetrāžas filmā „Taureņu cirks” Tas ir stāsts par dzīves jēgu.

Noskatīties filmu >>>.

Sports.

Nav iespējams strīdēties ar to, ka neprāts ir ģēnijs: ikviens, kurš ir gatavs uzņemties risku, citu acīs ir neprātīgais vai arī ģēnijs. “Trakais” – daudzi cilvēki domā, skatoties uz Niku, kad viņš sērfošanas laikā meklē vilni vai lec ar izpletni.

“Es sapratu, ka fiziskais atšķirīgums ierobežo mani tikai tādā mērā, kādā es ierobežoju sevi pats” – reiz sev atzinās Niks un vairs sevi ne ar ko neierobežoja.

Niks spēlē futbolu, tenisu, labi peld.

Motivācija.

Uztveriet attieksmi pret pasauli, kā tālvadības pulti. Ja programma, kuru skatāties, jums nepatīk, jūs vienkārši paķerat pulti un pārslēdzat televizoru uz citu programmu. Tieši tāpat arī ar attieksmi pret dzīvi: ja jūs esat neapmierināts ar rezultātu, mainiet pieeju neatkarīgi no tā, ar kādu problēmu jūs saskaraties.

19 gadu vecumā Niks tika uzaicināts uzstāties studentu priekšā universitātē, kurā viņš mācījās. Niks piekrita: izgāja un īsi pastāstīja par sevi. Daudzi cilvēki raudāja, bet viena meitene uzkāpa uz skatuves un apskāva viņu.

Jauneklis saprata – uzstāšanās ir viņa aicinājums.

Niks Vujčičs ir pabijis 45 valstīs, ticies ar septiņiem prezidentiem, uzstājies tūkstošu auditorijas priekšā. Katru dienu viņš saņem vairākus desmitus ielūgumu uzstāties. Kāpēc cilvēki vēlas dzirdēt viņu?

Tāpēc, ka viņa uzstāšanās nebeidzas banāli: “Tev ir problēmas? Bet tu skaties uz mani – ne roku, ne kāju, lūk, kam ir problēmas! “

Niks saprot, ka ciešanas nevar salīdzināt, katram ir sava sāpe, un nemēģina cilvēkus uzmundrināt, sakot, “salīdzinot ar mani, jums nemaz nav tik slikti.” Viņš vienkārši ar viņiem sarunājas.

Apskāvieni.

„Man nav roku, un, kad apskauj, tu piespiedies tieši pie sirds. Tas ir brīnišķīgi!”

Niks atzīstas, ka, par cik viņš ir dzimis bez rokām, viņš nekad pēc tām neskumst. Vienīgais, kā viņam trūkst, ir rokasspiediens. Viņš ne ar vienu nevar sarokoties.

Bet viņš atrada izeju. Niks apskauj cilvēkus… ar sirdi. Reiz viņš sarīkoja pat apskāvienu maratonu – 1749 cilvēkus vienas dienas laikā viņš apskāva ar sirdi.

Mīlestība.

Ja jūs esat atvērti mīlestībai, mīlestība atnāks. Ja jūs ierobežosiet savu sirdi ar augstu sienu, mīlestības nebūs.

Viņi iepazinās 2010.gada 11.aprīlī. Skaistulei Kanae Miyahara tobrīd bija draugs, bet Nikam nebija ne roku, ne kāju. Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tā bija vienkārši mīlestība. Īsta, dziļa.

2012.gada 12.februāris – Nika un Kanae kāzas. Viss kā tam jābūt: balta kleita, smokings un medusmēnesis Havaju salās.

Ģimene.

Jūs nevarat dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja katru jūsu lēmumu nosaka bailes. Bailes neļaus jums virzīties uz priekšu un traucēs kļūt par to, par ko jūs vēlaties. Bet tas ir tikai noskaņojums, sajūtas. Bailes nav reālas! “Tetra-Amelia” sindroms iedzimst. Nikam nebija bail.

2013.gada 14. februāris: Kanae un Nikam piedzimst dēls – Kiyoshi James Vujcic.

Cerība.

Visas labās lietas dzīvē sākas tieši ar cerību.

Nick Vujčičs – cilvēks bez rokām un kājām. Nick Vujčičs – cilvēks, kurš tic brīnumiem. Viņa drēbju skapī stāv kurpju pāris. Tā … visādam gadījumam. Jo, galu galā, dzīvē taču vienmēr ir vieta kaut kam vairāk.

„Problēma ir tajā, ka, ja cilvēks neatbilst mūsu iedomātajam ideālajam partnerim, mēs bieži vien nedodam viņam pat iespēju. Es domāju, ka tā ir kļūda. Mums vajadzētu būt atvērtiem jaunām tikšanām ar tiem, kuri vēlas iepazīt mūs. Šī filozofija palīdzēs mums atrast ja ne dzīves partneri, tad daudz draugu. Un starp viņiem jūs, noteikti atradīsiet cilvēku, kuru varēsiet iemīlēt.”

Šis ir manis tulkots fragments no Nika otrās grāmatas krievu valodā ”Любовь без границ. Путь к потрясающе счастливой любви”.

Šī grāmata iedvesmos tos lasītājus, kuri vēlas atrast mīlestību un izveidot ciešas attiecības.

To izlasīt vari šajā vietnē >>>.

Sekojiet Nikam arī FaceBook.  Un šis ir Nika blogs. Meklējiet Niku arī youtube.com.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāds patiess notikums.

———————

Reiz kādā no lekcijām profesors mums stādīja priekšā jauniņo. Šajā momentā pie sava pleca sajutu vieglu pieskārienu. Atskatoties, es ieraudzīju mazu, kalsnēju večiņu, kas, uz mani skatoties, smaidīja tik plašu smaidu, ka neviļus tas pārņēma arī manu seju.

-Sveika, skaistulīt, mani sauc Rouza un man ir 87 gadi,- viņa teica.

-Vai varu apsēsties blakus?

Es pasmaidīju un, lai mums abām būtu ērtāk, pavirzījos tālāk.

-Protams, sēdieties. Vai varu uzzināt, kas Jūs atvedis uz universitāti tik nevainīgā vecumā? – pēkšņi man sagribējās pajokot.

-Esmu šeit, lai satiktu bagātu vīru un dzemdētu viņam veselu bariņu bērnu, – piemiedzot ar aci, Rouza atjokoja man pretī.

-Bet, ja nopietni? – Rouza man iepatikās arvien vairāk un vairāk. Mani ļoti ieinteresēja šīs gados vecās kundzes parādīšanās mūsu vidū.

-Bet, ja nopietni… Es vienmēr esmu gribējusi iegūt augstāko izglītību. Un, lūk, esmu šeit,- atbildēja Rouza.

Pēc lekcijām mēs devāmies uz studentu ēdnīcu un kopā pusdienojām. Kopš šīs dienas trīs mēnešu garumā mēs vienmēr pusdienojām kopā. Rouza kļuva gandrīz vai par visu studentu tusiņu kompānijas dvēseli. Visi labprāt kontaktējās ar Rouzu, ne reizi neizrādot jebkādu nepatiku.

Semestra beigās mēs uzaicinājām viņu uzstāties izlaiduma vakarā. Kad viņa tuvojās tribīnei, no viņas rokām izkrita vesela špikeru kaudzīte. Samulstot, Rouza centās tās uzlasīt, bet visas uzlasīt tā arī neizdevās.

-Piedodiet lūdzu, esmu palikusi tik izklaidīga. Vīra dēļ pārstāju dzert alu, tāpēc no viskija reibstu daudz ātrāk, – viņa atjokoja. – Visus špikerus es vairāk nesalasīšu, tāpēc ļaujiet man pateikt vienkārši to, ko domāju.

Kamēr apklusa smiekli, viņa noklepojās un sāka savu runu:

-Mēs nepārstājam spēlēties, tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši, tāpēc ka pārstājam spēlēties. Ir tikai dažas jūsu veiksmes, jaunības un laimes sastāvdaļas. Jums ir jāsmaida un katrā dienā jāatrod kaut kas, par ko pasmaidīt. Jums nepieciešams sapnis. Kad jūs pārstājat sapņot – Jūs mirstat.

-Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri ir miruši un viņi par to nemaz nezina! Ir milzīga starpība starp novecošanu un kļūšanu par pieaugušu. Ja jums ir 19 gadi un jūs veselu gadu novalstīsieties uz dīvāna un neko nedarīsiet, jums paliks 20. Ja uz šī dīvāna veselu gadu pavadīšu es, man paliks 88. Nav grūti kļūt par pieaugušu. Mums nav nepieciešams nekāds talants vai prasmes, lai novecotu. Prasme ir šajās pārmaiņās sev atklāt jaunas iespējas.

Savu runu pabeidzot ar frāzi „Ar cieņu, Rouza”, večiņa atgriezās savā vietā. Dzirdēto pārdomājot, mēs visi klusējām.

Pēc gada Rouza ieguva tik sen izsapņoto augstāko izglītību. Bet vēl pēc nedēļas viņa klusām miegā nomira.

Uz viņas bērēm atnāca vairāk kā 2000 studentu pateicībā par to, ka šī mazā, gaišā, trauslā večiņa šiem jauniešiem iemācīja būt par tiem, par ko viņi var un par ko grib būt.

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tavā dzīvē ir bijušas situācijas, ar kurām, Tu domāji, ka netiksi galā. Un tomēr Tu tiki ar tām galā.

Tavā dzīvē bija problēmas, kuras, kā Tev likās, tu nespēsi atrisināt. Un tomēr Tu tās atrisināji.

Tavā dzīvē bija zaudējumi, kurus, Tu domāji, ka nespēsi pārdzīvot. Un tomēr Tu to spēji pārdzīvoji.

Tā visa rezultātā Tu te un tagad esi stiprāka, gudrāka, ar lielāku pieredzi un zināšanām. Kaut arī ceļš nebija viegls, Tu nogāji to veiksmīgi.

Protams, problēmas un sarežģījumi Tevi var gaidīt arī turpmāk, un, varbūt, tieši tagad Tu ej cauri šādam dzīves ceļa posmam. Tāpēc ir vērts šad tad atskatīties uz noieto un atcerēties – pat tad, kad tu domāji, ka Tu netiksi galā, Tu tiki galā.

Un, iespējams, to atceroties, Tu sapratīsi, ka nav nekāda iemesla par sevi šaubīties. Jo, lai vai kādus izaicinājumus Tev dzīve ceļā likusi, Tu vienmēr tiki ar tiem galā!

Un tagad pati svarīgākā ziņa:

ar to, kas Tevi uztrauc tagad, tu ļoti labi tiksi galā!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai ir kaut kas tavā dzīvē, pie kā esi ķērusies, darījusi ar aizrautību pat vairākas dienas (nedēļas, mēnešus) pēc kārtas un pēc tam metusi pie malas? Nodarbības ar sportu, jaunas valodas apgūšana, grāmatas lasīšana, svara samazināšana, jaunu iemaņu apgūšana, kursu apmeklēšana – šo sarakstu, laikam, mēs kopā varētu turpināt vēl ilgi. Un par to, cik reizes esam sākušas jaunu dzīvi ar pirmdienu vai jaunu gadu, nemaz nerunāsim, vai ne?

Bet pēc tam, pēkšņi, centieni un entuziasms kaut kur zuda, no visur kurienes uzradās dažādas atrunas un iemesli, kuri iesākto turpināt traucēja. Lūk, daži padomi kā ar šo sindromu cīnīties.

Sindroms

Pilnīgi iespējams, ka kaut kas iesāktais ir atkritis vienkārši kā nevajadzīgs. Bet man gribētos atgādināt par to, ka viss, ko mēs pametam, tāpēc, ka šī nodarbe liekas bezjēdzīga vai ne visai svarīga dotajā dzīves posmā, vēlāk var pārvērsties arī brīnišķīgā, bet neizmantotā iespējā.

Neiet runa par to, ka katra parādījusies iespēja vai ideja jārealizē un līdz pašai uzvarai. Es piedāvāju atsijāt un izdalīt pašu galveno un visu laiku atgādināt sev uzstādīto mērķi, kura dēļ tu šo jauno sāki. Vienkārši – lai pēc tam, nožēlojot par vējā palaisto iespēju, nebūtu jākož elkonī.

Nepiespied sevi ar varu

Lai vai kādi cēli mērķi tev būtu, piespiešana vēl ne ar ko labu nekad nav beigusies. Pie tam pamazām, paralēli pret to, ko tev liek darīt ar var, sāk veidoties riebums.

Neviens no mums nav pasargāts no nepatīkamās sajūtas ķerties pie kāda konkrēta darba vai pienākuma, kura dēļ vēl vakar sitās straujāk sirds un acis iedegās, to pieminot vien. Tā vietā, lai ar varu sev liktu ko darīt, ir jācenšas atrast šajā darbībā tos pozitīvos momentus, kas tevi motivētu. Piemēram, kad bez maz vai ar varu jāliek sev iet uz sporta zāli vai rīta skrējienu. Bet tiklīdz tu, piemēram, atcerēsies, ka jau pie pirmajām mūzikas skaņām sporta zālē tev uzlabojas garastāvoklis, bet rīta skrējiens ir brīnišķīgs veids atbrīvoties no sakrājušās negatīvās enerģijas un domām, kājas pašas tevi nesīs uz treniņu.

Palielini pakāpeniski

Lai vai kā gribētos ēst, neviens nav spējīgs vienā reizē sakošļāt milzīgu kumosu. Pie tam pārlieku ātrs ēšanas process slikti ietekmēs kuņģa darbību un vēl radīs citas paralēlas problēmas. Tas pats attiecas arī uz jebkuru citu darbību – iegrimstot līdz matu galiņiem, tu riskē ar ātru „pārdegšanu”. Palielini nodarbošanās laiku pakāpeniski.

Izmanto impulsu

Tiklīdz tev rodas vēlēšanās sākt darīt to, kas bija ieplānots, neatliec uz vēlāku! Pat, ja laika šobrīd tam nav tik daudz, kā gribētos. Galvenais – sāc darīt un pēc tam būs daudz vieglāk! Tas ir tāpat kā ar jaunām idejām un domām – ja tu tās uzreiz nepierakstīji, „noķert” tās atkal būs diezgan grūti vai pat neiespējami.

Atgādini sev par to, ko tu gribi

Katru reizi, kad parādās domas visu mest pie malas, atceries, kamdēļ tu to sāki. Iesākšanas motīvi var būt dažādi, bet, ja tu aizmirsi, kāpēc tu to sāki, gals visam iesāktajam būs vienāds – nulle. Nezaudē virzienu, visu laiku sev atgādini, kamdēļ tas tika sākts un, ka ceļa beigās tevi gaida…. izdomā pati kas!

Uzmundrini sevi

Kādam turpināt virzīties uz priekšu palīdz mūzika, citam kaut kas cits. Kāds iedvesmas atgūšanai lasa grāmatas, cits, lai atbrīvotos no negācijām un „iztīrītu” galvu, iziet pastaigā. Kāds iet uz muzeju, kāds noskatās filmu, cits zīmē vai kaut ko darina ar rokām, cits meditē.

Pārstāj šaubīties

Pats pēdējais un pats galvenais! Kad rodas šaubas, ļoti grūti ir noturēties un palikt uz nospraustā ceļa. Mūsu šaubas un bailes parasti ir saistītas ar nākotni. Bet uztraukties par to, kas vēl nemaz nav noticis un visdrīzāk nemaz nenotiks, ir ļoti neracionāli. Un mest pie malas to, ko uzsāki, šaubu dēļ, ir ļoti muļķīgi. Protams, var jau ķerties pie matemātiskiem aprēķiniem un, izmantojot statistikas datus, izskaitļot rezultāta iespējamību. Statistika ir skarba zinātne, bet rokrokā ar to vienmēr soļo arī varbūtības teorija un mums vienmēr ir iespēja. Tad kamdēļ gan to neizmantot?

Katru sekundi mums pasaule dod jaunas iespējas. Un dažas no tām mēs radām paši. Un, pat, ja pirms gada tu meti pie malas (un varbūt ne reizi vien) jaunas valodas apgūšanu vai mākslas studijas apmeklēšanu, vai nodomu likvidēt savu liekos kilogramus, varbūt tieši tagad ir laiks iesākto pabeigt?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lieli cilvēka ienaidnieki ir baiļu un vainas sajūtas. No kā tik mēs nebaidāmies: baidāmies saslimt, novecot, nomirt. Vēl mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus, draugus, palikt vientuļi, zaudēt naudu. Un daudz, daudz ko citu…

Tiem, kuriem ir tīrāka dvēsele un ir arī sirdsapziņa, ir vainas sajūta pret vecākiem, bērniem, pazīstamiem cilvēkiem un pat pašiem pret sevi. Šodien par to, kā šo sajūtu pārvarēt un ko ar to darīt.

Kas mums traucē dzīvot savu dzīvi

Cilvēka dabā ir tiekties pēc brīvības. Bet, par cik viņš baidās zaudēt daudzas lietas, kaut vai, piemēram, drošību, nereti no šīs tik ļoti gribētās brīvības atsakās.

Brīvība vilina, bet cilvēks baiļu dēļ no tās atsakās. Un tad sāk ilgoties dvēsele, sākas sirdssāpes, bet bailes cilvēka iekšienē atbrīvoti "nopūšas." Tādējādi, cilvēks izvēlas ticēt bailēm, bet ne sirds balsij un dvēseles alkām. Un tad brīvība nomirst.

Cilvēka zemapziņā ļoti cieši un ļoti dziļi ir iesakņojies mīts par mūžīgajām ciešanām un nospiestību, bet ir pienācis laiks to visu izkliedēt. Šodien daudzi ne tikai sapņo dzīvot, ieklausoties sirds balsī, bet tā arī dzīvo.

Dievs, kā cilvēka Radītājs, vienmēr dod viņam izvēles brīvību. Ir jāieklausās savā sirdī. Kad ārējā pieredze nesaskan ar iekšējo patiesību, cilvēks neviļus sāk aizdomāties par to, vai pareizi viņš dzīvo un vai dzīvo SAVU dzīvi.

Nekad nav par vēlu, lai sāktu dzīvot citādāku dzīvi. Galvenais – noteikt, pat pierakstīt, vēlamās pārmaiņas un pakāpeniski katru dienu tās ieviest. Daži sūdzas, ka dzīve jau ir pagājusi, iespējas ir zaudētas, izvēlēts nepareizais ceļš, un jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Patiesībā nekad nekas nav par vēlu, kamēr vien cilvēks elpo, dzīvo un jūt. Traucēt var vienīgi slinkums un neticība saviem spēkiem, dažnedažādas bailes un pienākuma sajūta, kas nereti ir pārmērīga.

Bailes ir tās, kas cilvēkam traucē dzīvot. Rezultātā viņš zaudē spēkus, kas viņam tik ļoti būtu nepieciešami savas dzīves uzlabošanai un mērķu sasniegšanai. Bailes vājina spēkus un aizsardzību pret svešām enerģijām – nelabvēlību, skaudību, naidu, dusmām utt.

Cilvēka dzīve piepildās ar vilšanās indi, citu cilvēku vainošanu savās neveiksmēs. Bet viss, kas būtu jāizdara – ir jādarbojas pašam ar sevi, jāmainās un jākļūst pašam par savas dzīves saimnieku.

Ja cilvēks virzās uz realitāti ar bailēm un šaubām, viņš ir izvēlējies nepareizu ceļu, un viss, ko viņš redzēs un jutīs, būs nepareizs.

Patiesību nav iespējams atpazīt, ja klāt visam ir bailes. Ir jāuzticas sev un saviem spēkiem.

Ja dvēseles un cilvēciskās dabas vājuma dēļ spēka atbrīvoties no bailēm nav, nepieciešams vērsties pie Dieva – lūdz palīdzību atbrīvoties no bailēm un lūdz spēku jaunai, brīvai dzīvei.

Ko cilvēks izstaro apkārtējā pasaulē un ko rada ap sevi – to viņš arī saņem atpakaļ, kā atbildi. Tāpēc tikai tad, kad kļūsim apzinīgi un gudri, varēsim veidot arī savu dzīvi. Apzinīga attieksme pret Dieva doto dzīvi dod iespēju veidot savu laimi.

Dzīves jēga nav tajā, lai pakļautos kāda cita gribai, sekojot citu cilvēku norādījumiem, bet tajā, lai ietu savu ceļu. Katram cilvēkam ir dota brīvība un sava dzīve.

Ir jāsajūt šī vienotība ar dzīvi un viss apkārt sāks mainīties – vispirms sīkumos, tad attiecībās ar tuviem cilvēkiem un tad visā pārējā.

Kā sākt dzīvot savu dzīvi

Dzīvot savu dzīvi – saprast sevi, just sevi, justies brīvam, eksperimentēt, mainīties, attīstīties, uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm, just cilvēkus, būt tuvam ar citiem.

Ko nozīmē sevi saprast? Padomā, ko tu proti darīt labāk par citiem, ko tu vēlies patiesībā, kas tev patīk un ko tu gribētu darīt, kādi ir tavi talanti, ar ko tu labprāt nodarbotos, ja tu būti finansiāli nodrošināts cilvēks?

Izanalizē, tiec galā ar saviem iekšējiem resursiem, talantiem, spējām, nosaki savu spēku, īpašības, kas spētu tevi vest veiksmes un pārmaiņu virzienā.

Izproti savas iespējas, stiprās puses. Tā ir pašanalīze. Pieraksti šos jautājumus un turpat pieraksti atbildes. Izveido plānu, pēc kura tu sāksi dzīvot, lai ietu savu ceļu, sāktu dzīvot tā, kā tu gribi.

Just sevi – tas nozīmē apzināties, ko tu dari, kamdēļ un kāpēc tieši tā. Tas nozīmē būt klātesošam tajā, ko dari un vērot sevi, savu attieksmi pret darbību, jūtām un emocijām.

Jūtas un emocijas būs tās, kas apstiprinās, vai ej pareizā virzienā. Smagums uz sirds tev pateiks priekšā, ja kaut kas nav tā, bet prieks un iekšējā sajūsma – ka tu esi uz pareizā ceļa.

Uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm – nevainot citus, ja kaut kas nav izdevies, necerēt uz citiem, bet pieņemt lēmumus un veikt darbības pašam. Neizdodas? Nesašļukt, nemest prom uzsākto, bet turpināt iet uzņemtā kursa virzienā.

Uztvert un attiekties pret visu viegli. Uzticēties Dievam, dzīvei, jo tad palīdzība atnāks vienmēr un īstajā brīdī un tu saņemsi, sasniegsi vai iegūsi to, kas tev nepieciešams.

Just cilvēkus – prast palūkoties uz problēmu, darbību, notikumiem viņu acīm, ieklausīties citu teiktajā, viņu intonācijā, balsī, redzēt un sajust garastāvokli, noskaņojumu.

Esiet tuvāk cilvēkiem, cieniet viņu vajadzības, palīdziet, ja ir problēmas.

Nodarbojies ar pašizaugsmi. Tas ir tik interesanti – mainīties, attīstīties, mēģināt, eksperimentēt! Sajūti sevi kā brīvu cilvēku, kuru sargā Dievs.

Šīs darbības nav grūtas, daudzas, ja ne visas, tu jau proti. Ir tikai jāpārvar inertums un jāizdara pirmais solis brīvības virzienā.

Katru dienu, kaut nelielu laiku velti tamdēļ, lai dzīvotu tā, kā tu gribi.

Dzīvot savu dzīvi – tas nozīmē dzīvot, ieklausoties savā sirds balsī, brīvi, veltot sevi savai sūtībai, cienot citus, uzticoties dzīvei un Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir jāatzīst, ka diezgan bieži atklātības vai izmisuma brīžos nākas dzirdēt sieviešu izteiktu frāzi: „Laikam esmu neveiksminiece…”

Kamdēļ tādi secinājumi? Kam par godu? Izglītība nav tāda, par kādu sapņots, darbs neapmierina, alga maza, mīļoto cilvēku nekādi nevar satikt, bija vīrs – aizgāja pie citas un vispār: te papēdis nolūzt, te mašīnu kāds apšļaksta… Jā, nabadzīte nudien!

Varētu padomāt, ka citiem to pašu nepatikšanu nav. Kā domāsi – tā dzīvosi! Daudzi cilvēki pat paši sevi programmē uz kaut kādām neveiksmēm. Viņi vienkārši pievelk visu slikto, ko vien paši var iedomāties un sagudrot. Varbūt kāds teiks – tas viss ir muļķības, tas viss ir mistika! Bet vai esi mēģinājusi par savu, tavuprāt, neveiksmīgo dzīvi domāt pozitīvi? Vai esi mēģinājusi iedomāties, pasapņot par to, kā varētu mainīties tava dzīve, ja tu pieliksi kaut nedaudz spēka un pūļu, lai šīs pārmaiņas notiktu? Pamēģini! Un – gan tavs garastāvoklis uzlabosies, gan pasaule riņķī vairs neliksies tik pelēka!

Goda vārds, es varu pat apgalvot, ka visu neveiksmju sakne slēpjas slinkumā. Tu neiestājies augstskolā? Un cik daudz ir piemēru, kad cilvēki mēģina iestāties vairākus gadus pēc kārtas, ja vien viņi patiešām to vēlas?!

Slikts darbs, priekšniecība tevi nevērtē? Tad kamdēļ tu vēl joprojām tur strādā? Un ko tu esi darījusi, lai tavas zināšanas un prasmes tiktu novērtētas? Āaaaaaa, negribās? Pie joda viņus visus? Ar tādu attieksmi nekas tavā dzīvē nemainīsies un tu arī ļoti labi zini, ka neviens pie tevis uz mājām ar vērtīgu piedāvājumu neieradīsies.

Neveicas personīgajā dzīvē? Vīrieši nepievērš uzmanību? Vai arī ar vīru esi šķīrusies un pati sev pārvilkusi krustu? Ja par to domāsi un vienā laidā pārdzīvosi un plus vēl klāt – iedzīsi sevi kompleksos, tad esi droša: tiešām tev neviens nepievērsīs uzmanību! Vīriešiem patīk par sevi pārliecinātas (neiet runa par lepnīgumu) sievietes, „vieglas”, gaišas un ne jau tādas, kas visu laiku par dzīvi čīkst.

Uzskati, ka neesi pietiekoši skaista? Un vai tad tikai skaistules apprecas? Vai arī vīrieši viņās atrod kaut ko citu, izņemot „kājas no padusēm” un „90-60-90”? Uzvedies dabiski, esi smaidīga, jauka un jautra sarunās, esi pārliecināta par savu pievilcību un drīz vien arī pie tavām durvīm pieripos kāzu limuzīns.

Bieži vien no šādām sievietēm nākas dzirdēt, ka „viss apnicis”, „ka dzīve ir pelēka, neinteresanta un vienveidīga…” Protams! Bet kas tad tev  to padarīs skaistāku, ja ne pati? Maini sevi, nesēdi uz dīvāna! Sāc pievērst sev uzmanību, bet ne jau sevi žēlojot un sūkstoties, bet –mainot imidžu, ejot uz fitnesa klubu… sāc, piemēram, fotografēt. Ej uz izstādēm, kino, teātri. Vai TAD tev liksies dzīve neinteresanta? Pastaigas, braucieni tavu dzīvi piepildīs ar jauniem iespaidiem un jaunām tikšanām.

Lai vai ko tu neminēsi, visa problēma ir tevī pašā. Un nevienā citā. Tikai tu pati, mainot sevi, savu attieksmi, dzīves stilu, izķepurosies no savu neveiksmju purva.

Lūk, daži padomi:

• Esi pārliecināta par sevi un izturies pret sevi ar cieņu un cīnies ar savu slinkumu! Ko tik mēs nespētu sasniegt, ja vien neslinkotu! Vai piekrīti?

• Neesi vienaldzīga pret citiem cilvēkiem un pret viņu problēmām. Ir jāpalīdz- palīdzi!

• Audzini sevī optimistisku skatījumu uz dzīvi. Tavs pesimisms liek apkārt esošajiem cilvēkiem no tevis novērsties. Kuram gan patīk čīkstuļi, īduļi un pīkstuļi? Pacieš, pacieš, bet ne ilgi un pēc laika skaties – tu jau esi palikusi viena…

• Iesākto vienmēr pabeidz! Nekad nepadodies, pusceļā apstājoties!

• Esi atbildīga! Nepārkrauj savas problēmas uz citu pleciem.

• Dabiskums un patiesums ir ļoti pievilcīgas cilvēka īpašības. Kļūsti tāda!

• Centies būt atvērta. Noslēgtība nav tavs ceļabiedrs.

Tev ir jāsaprot, kad sieviete sev saka „esmu neveiksminiece!” – tas tiek uztverts kā sevis nemīlēšana. Un, ja jau tu pati sevi nemīli, tad citiem tas nav vajadzīgs vēl jo vairāk.

Tāpēc, „uzroti piedurknes” un uz priekšu! Tikai neapskaud nevienu un neskaties uz citiem. Viņiem ir sava dzīve. Bet tu veidosi savējo: veiksmīgu un laimīgu! Un nekad vairs neizrunā šos vārdus: „Esmu neveiksminiece!” Atceries – tas nav par tevi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Vēlies mainīties, dzīvot interesantāk kopā ar mums, pārējām sievietēm? Nāc bariņā – mēs visas šad tad tiekamies vebināros, kur runājam par laimi, mīlestību, pašcieņu, veselību, stila veidošanu un modi! Kopā jautrāk un rezultatīvāk!

Ikvienai no mums ir vismaz viens slikts paradums, no kura mēs labprāt atteiktos.

Vienalga vai tas ir hroniski ierasties ar novēlošanos, sarunas laikā bungāt ar pirkstiem pa galdu, ilgstoši sērfot portālā Draugiem.lv, nomierināt sevi ar kaut ko saldu un garšīgu stresainās situācijās, vai nespēja ilgstoši turēties pie veselīga dzīvesveida, slikti paradumi var būt nepārvaramas barjeras tavā ceļā uz laimi, dzīves balansu, noturīgām savstarpējām attiecībām un veselību.

Sliktie paradumi ir kā kājai piesieta svaru bumba, kas visu laiku velkas līdzi, nemitīgi bremzējot, izsūcot enerģiju, radot garīgu jucekli, izklaidību, aizkavējot jauno mērķu realizāciju un virzīšanos uz priekšu.

Gads tuvojas savam noslēgumam. Un nu jau pavisam tuvu ir laiks, kad mēs ar nepacietību prognozēsim, izvirzīsim mērķus un rakstīsim jaunā gada apņemšanās sarakstus. Lai tos atkal nespētu realizēt…

Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc mēs nerealizējam jaunā gada apņemšanās, ir mūsu pašreizējās dzīves pārblīvētība ar sliktiem paradumiem, kas aizņem jaunajiem paradumiem un plāniem domāto vietu.

Lai palīdzētu tev uzsākt ceļu pretīm taviem dzīves mērķiem, esmu sagatavojusi ieteikumus, kuri tev palīdzēs pārvērst sliktu ieradumu par labu.

1. solis: Nolem, ka tu tiešām gribi mainīties un pārliecini sevi, ka tu to vari.

Tu savā dzīvē vari mainīt tikai to, ko tu nolem, ka patiesi vēlies mainīt. Ja tu neredzi problēmu, tu nespēsi spert nepieciešamos soļus, lai mainītu savu uzvedību. Jo godīgāk tu sev atzīsti sliktā ieraduma dabu, jo lielāka būs iespēja, ka tu spēsi uzsākt ceļu uz pozitīvām pārmaiņām.

Lai saprastu šodienas patieso realitāti, es vienmēr iedrošinu savas klientes rakstīt dienasgrāmatu.

Lietu patiesa apzināšanās vienmēr ir pirmais solis uz pārmaiņām. Ierakstiem nav jābūt gariem, pietiks, ja tu pierakstīsi, cik reizes tu ieradies par vēlu, kāda stresa situācija tev lika pārēsties, vai cik cigaretes tu izsmēķēji, cenšoties sevi nomierināt pēc kārtējā strīda ar savu spuraino pusaudzi.

Pašmotivācijai var noderēt arī atklāta saruna ar tev tuvākajiem cilvēkiem. Cilvēki, kuriem rūp tava labklājība var kalpot tev par spoguli, kurā tu varēsi labāk redzēt savu problemātisko uzvedību tādu kāda tā ir, bez notušējumiem, vai izlikšanās.

Kad esi nolēmusi, ka vēlies mainīties, pārliecini sevi, ka tu reāli spēj sasniegt savus pārmaiņu mērķus. Tev ir nepieciešams stiprināt savu pašefektivitātes sajūtu — pārliecību, ka tu spēj paveikt nosprausto un sasniegt vēlamos rezultātus.

Redzēt citus cilvēkus veiksmīgi veicam pārmaiņas ir iedvesmojoši, bet tev ir nepieciešams saskatīt sevī pārmaiņu veikšanai nepieciešamos resursus.

Turpinot ar 2.- 4. soli tu veidosi savu pašefektivitāti un vēl vairāk nostiprināsi pozitīvu panākumu iespēju.

2. solis: Mēģini gūt sapratni par to, kas izraisa tavu slikto ieradumu.

Tiklīdz tu esi izpratusi savus iekšējos motīvus un ārējos stimulus – stresa izraisītājus, kas veicina tavus sliktos ieradumus, tu jau būsi spērusi nozīmīgu soli pretīm pārmaiņām.

Rūpīgi, kā ar lupu, apskati situācijas, kas veicina tavu nelāgo paradumu. Ja tā ir nokavēšanās — vai tas ir tavs (iespējams neapzināts) mēģinājums kontrolēt citu cilvēku dzīvi, nosakot laiku, kad tu (nevis viņi) vēlies tikties?

Vai tu neapzināti mēģini sabotēt savus panākumus, jo tu juti, ka neesi tos pelnījusi? Vai tu nespēj nostiprināt labas veselības paradumus, jo tu domāju, ka tavs ķermenis nav nekāds templis un nav pelnījis šādu karalisku apiešanos? Vai varbūt tavas atkarības (arī no ēdiena ) ir motivētas ar nepieciešamību saīsināt savu dzīvi?

Daži sliktie ieradumi mums vienkārši liek justies labi, un mēs turpinām tos atkārtot. Tie var arī īslaicīgi radīt ilūziju, ka citas mūsu problēmas, piemēram, stress, atkāpjas, un šī atvieglojuma sajūta slikto paradumu vēl vairāk nostiprina.

Ja tu ikreiz, pēc strīda ar mīļoto vīrieti vai saspringtas darba dienas sevi nomierini apēdot ko saldu, mīkstu un garšīgu (ak, un bieži neveselīgu), tādējādi īslaicīgi radot nomierinošu efektu, tu izveido neveselīgu un ilgtermiņā destruktīvu metodi stresa vadībai.

Nomierinošā sajūta, kas saistīta ar komforta pārtikas ēšanu pavisam drīz kļūs par ieradumu, ar kuru būs visai grūti tikt galā ar saviem spēkiem (nemaz nerunājot par lieko svaru uz vēdera – toksiskiem stresa taukiem).

3. solis: Sākumā uzstādi sasniedzamus mērķus

Tavi sliktie ieradumi iespējams ir veidojušiem gadiem ilgi. Tev neizdosies no tiem atbrīvoties vienā dienā.

Izstrādā sev sasniedzamu un reālu plānu, tādu, kurš virzīs tevi uz mērķiem, kurus tu tici, ka vari sasniegt.

Iedomājies, ka esi nolēmusi izmainīt savu mazkustīgo dzīvesveidu.

Pirmkārt, neiedomājies, ka tu spēj no nevienas sportošanas dienas nedēļā pāriet uz septiņām. Tas ir īsākais ceļš uz neveiksmi, kas tikai vēl vairāk nostiprinās tavu pārliecību, ka tu nespēj mainīties.

Tā vietā sāc pakāpeniski. Ievies tādas pārmaiņas, kuras tev ir paveicamas, ņemot vērā tavu aizņemtību vai dzīves situāciju. Ja vari, pāris reizes nedēļā ej uz darbu ar kājām. Atrodi mazus, reālus darbības soļus, kas tevi virzīs pretīm tavam mērķim. Esi pacietīga.

Neaizmirsti arī par apbalvojumiem. Iepriecini sevi ar kādu jauku pārsteigumu, kā atzinību par pūlēm un sasniegumiem.

4.solis: Mēri savu progresu un nezaudē drosmi, ja šad un tad gadās „paslīdēt”.

Ja tu gribi sasniegt savu galīgo mērķi, tev jāzina, kā mērīt savu progresu virzoties uz nospraustajiem mērķiem.

Tas nozīmē, ka tev jāturpina izdarīt ierakstus savā dienasgrāmatā. Daudzas no manām klientēm dod priekšroku virtuālajam pierakstu formātam; es personīgi vienmēr izvēlos tradicionālo pierakstu kladi. Izvēlies tādu formātu, kāds tev liekas ērtākais, un kuru tu patiešām lietosi.

Tavu motivāciju mainīties daļēji uzturēs gandarījums, ko saņemsi no jaunās uzvedības, vēlamā un pozitīvā paraduma. Tomēr pat visuzcītīgākās un apņēmības pilnās nav pasargātas no gadījuma rakstura recidīviem – ieslīdēšanas atpakaļ vecajā paradumā.

Ja tu izmanto šo paslīdēšanu kā pierādījumu, ka nevari mainīties, tad faktiski jāatzīst, ka tā arī ir – ka tu nevar mainīties. Veselīgāks veids ir mēģināt saprast, kāpēc tu paslīdēji.

Tomēr dari to netiesājot un nešaustot sevi, vienkārši objektīvi atzīsti faktus, nevis uzklausi savu iekšējo kritisko balsi, kura saka – „redz kāda es lūzere”, vai „man nekad nekas neizdodas, kāda jēga vispār mēģināt”.

Recidīvi ir dabiski un neizbēgami mēģinot apgūt ko jaunu.

Izdari ierakstu par šo recidīvu savā dienasgrāmatā, bet, ja tie atkārtojas turpini ar 5. soli.

5. solis Ja tavi ieradumi ir grūti maināmi, meklē papildus atbalstu.

Viens no labākajiem veidiem, kā veidot savu iekšējo izturētspēju vai stresa noturību ir ilgstošas spriedzes situācijās nepalikt vienai kā slazdā noķertai, bet apzināties, ka ar saviem iekšējiem resursiem ir nepietiekoši un meklēt ārējo atbalstu.

Savlaicīgi izveido savu pastiprinājuma sistēmu, ‘karsēju komandu’—cilvēkus, kuri tevi uzmundrinās, kad gadīsies paslīdēt un pirmā motivācijas enerģija sāks izbalēt. Pastāsti viņiem par savu apņemšanos. Vari arī rakstīt blogu vai piedalīties forumos.

Tomēr ar ‘savējiem’ bieži ir nepietiekoši, un ieslīdēšana vecajā ieradumā var atkārtoties aizvien biežāk, aizvien vairāk mazinot tavu dzīves sparu, vēlmi un ticību iespējai ko mainīt un tavu pašvērtību.

Ja vēlies saņemt objektīvu skatu no ārpuses un ievērojami saīsināt paradumu nomaiņu un savu mērķu sasniegšanu, apsver iespēju strādāt ar kouču. Ārēji uzmundrinājumi, objektivitāte un sadarbība ar kādu, kurš tev tic var būt daudz motivējošāka pieredze nekā darbošanās vienatnē. (Informāciju par iespējām strādāt ar mani kā tavu kouču un pārmaiņu partneri meklē „Par mums” sadaļā Par Inesi).

Nobeiguma vietā:

Pārmaiņu procesu sadalīšana izmērāmos mērķos, savu panākumu apbalvošana, un palīdzības meklēšana, kad tāda ir nepieciešama mērķu sasniegšanai ir svarīgi soļi tavā ceļā uz vēl daudz lielāku piepildījumu, balansu, laimi un harmoniju dzīvē.

Mani ļoti interesē tavas domas, idejas un izaicinājumi, strādājot pie paradumu maiņas. Dalies ar tām komentāru sadaļā. Veido savu „karsēju komandu” un mēs par tevi fanosim. Kopā mums izdosies!

Uz tikšanos tepatās,

Inese

Ir pirmdiena un sākas jauna darba nedēļa. Kaut arī – tam jau nav nozīmes, jo tikpat labi šodien var būt tava dzimšanas diena, tikpat labi 1.janvāris vai tava atvaļinājuma vai pensijas pirmā diena.

Šie 10 atgādinājumi tev noderēs jebkad. Kaut vai tāpēc, ka šodien ir jauna diena.

1. Koncentrējies tikai uz to, kam patiešām ir nozīme. Kad mums ir slikts garastāvoklis, mums ir tendence pievērst uzmanību negatīviem notikumiem. Palūkojies uz kopējo ainu… Vai tiešām šie sīkumi ir tā vērti, lai novērstu tavu uzmanību?

2. Ir normāli un pat nepieciešams pabūt vienatnē ar sevi. Dažreiz mums vienkārši ir jāizdara solis atpakaļ, lai izskatītu situāciju vai dzīvi kopumā. Nebaidies no šī soļa.

3. Kontrolēt absolūti visu nav iespējams. Tu nevari prognozēt visus savas dzīves notikumus. Arī plānot visu sīkumos nav iespējams, dažreiz pat nav vajadzīgs. Izmanto iespēju situāciju vienkārši „atlaist”.

4. Citu cilvēku viedoklim nav nozīmes. Dažreiz mēs esam ļoti atkarīgi no svešiem viedokļiem. Šī atkarība var nonākt tiktāl, ka mēs cenšamies izdabāt ikvienam, bet ne sev. Ieklausies savā intuīcijā un dari to, kas liekas pareizi vispirms tev pašai, neatkarīgi no tā, kāda būs apkārtējo reakcija.

5. Ja tu cīnies par to, kas tev ļoti daudz nozīmē, nepadodies, kad tu saņem negatīvu atbildi pirmo, piekto vai jau desmito reizi. Atceries par savu gala mērķi! Vai tu tiešām pieļausi situāciju, ka šie pieci vai desmit cilvēki, kas tev pateica „nē”, noteiks tavu nākotni? Edisons izdarīja 6000 eksperimentus, lai izgudrotu pirmo spuldzīti pasaulē.

6. Tev nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem. Nevienam no mums nav iepriekš koordinētas dzīves kartes. Mēs pastāvīgi mācāmies un augam. Pat, ja mums šobrīd ir 50 gadi. Dzīve pati par sevi ir noslēpums. Un ik pa laikam izjust nedrošību vai būt nepārliecinātam – tas ir normāli.

7. Tu esi pašpietiekama! Droši vien katru no mums apmeklē domas: “Es neesmu pietiekami gudra vai pietiekoši skaista, vai pietiekami spēcīga, lai darītu ……………” Dod sev iespēju izpaust savu jaunās īpašības, tā vietā, lai formētu ierobežojošu pārliecību par sevi vai savām spējām. Nomaini negatīvo pārliecību pret pozitīvo.

8. Dzīvo tagadnē. Mēģini nedomāt par pagātni vai neraizēties par nākotni. Ienes šodienā maksimālo šī brīža apziņu.

9. Nesatraucies – izjūtas un pārdzīvojumi tevi nenogalinās! Protams, šķiršanās rūgtums, skumjas, depresija un aizvainojums rada pilnīgas bezpalīdzības, bezcerības un baiļu sajūtas. Viss, kas tev šādās situācijās jādara, ir „jāpaņem sevi rokās” un jāieprogrammē perfektu notikumu vai situācijas rezultātu. Pateicies Dievam par šo dzīves mācību un pieredzi un virzies tālāk.

10. Mēs visi esam cilvēki. Tas, laikam gan, ir pats svarīgākais atgādinājums. Mēs pieļāvām, pieļaujam un pieļausim kļūdas. Vai mums šobrīd 25 vai 75 gadi. Mēs ne vienmēr jutīsimies laimīgas un pozitīvas.

Kad nākamajā reizē tu jutīsies nomākta vai salauzta, vienkārši atceries – tu neesi ideāls . Mēs dzīvojam un, dzīvojot, gūstam pieredzi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pacietība ir pati vērtīgākā īpašība, kas nepieciešama panākumu un mērķu sasniegšanai. Un, ja nu šīs pacietības nav, vai to var attīstīt?

Daudziem liekas, ka, lai sasniegtu kādu mērķi, tas ir jāuzstāda un pēc tam ātri jāreaģē uz iespējām, kas rodas. Tādā neziņā var dzīvot ilgus gadus un nesasniegt nevienu patiešām nopietnu un cēlu mērķi. Kad viss nonāk līdz grūtībām un līdz nevēlēšanās darboties nospraustā mērķa virzienā, bieži vien cilvēks nolaiž rokas, padodas, visu met malā un sāk kaut ko jaunu.

Kādu laiku vēlāk, atskatās atpakaļ un, ierauga aiz muguras kaudzi nepabeigtu projektu vai lietu. Ieraugot tā sevi no malas, kļūst skumji savas nespējas, vājuma un sava gļēvuma dēļ. Kāpēc cilvēki atsakās no saviem mērķiem un iesākto pamet novārtā tieši tad, kad ir nepieciešama īpaša piepūle?

Un tad cilvēks sēžas un sāk prātot – vai nu mērķi nebija domāti viņam vai arī patiešām viņš ir slinks un mazdūšīgs cilvēks… Izrādās, ka bez pacietības mērķus sasniegt nav iespējams. Pacietība ir galvenā īpašība, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Tieši pacietība ir tā, kas palīdz iesākto pabeigt. Bet, ja mērķis ir ļoti liels, pacietība palīdz to sadalīt mazākos mērķīšos un atkal virzīties uz priekšu. Pacietība ir tā, kas liek mums virzīties uz priekšu, bez izmisuma, nenolaižot rokas un nenovēršot uzmanību uz nevajadzīgiem darbiem vai darbībām.

Pacietības attīstība

Pacietība patiešām ir ļoti svarīga. Bet mūsdienās, pateicoties ātrajiem aizdevumiem un hipotēkām, tā pat nav nepieciešama, lai iegūtu savā īpašumā tik nozīmīgu aktīvu, kā piemēram, dzīvoklis vai piepilsētas māja.

Mūsu valsts ļauj mums būt nepacietīgiem, iedzenot mūs parādu bedrē. Agrāk, lai nopirktu dzīvokli, cilvēkam bija jāstrādā darbā tikai kaut vai tamdēļ, lai sasniegtu savu mērķi. Mašīnai un vasarnīcai krāja gadiem ilgi, bet tagad viss ir vienkārši. Gribi dzīvokli? Mašīnu? Tūlīt? Nekādas problēmas. Ej un ņem.

Cilvēki ir pārstājuši rūpēties par sava profesionālisma paaugstināšanu ar mērķi iegūt labāku atalgojumu un ātrākus uzkrājumus. Ir vieglāk paņemt kredītu un turpināt strādāt tai pašā darbā un par to pašu algu, kas bija 5-10 gadus atpakaļ. Laikam kādam tas patīk, bet taču lielākā daļa cilvēku nemaz nestādās priekšā, ka varētu dzīvot arī savādāk. Patiesībā, galu galā mēs paši sevi ierobežojam ar šiem kredītiem, baidoties, ka bez kredīta mēs nevarēsim neko nopelnīt.

1. Neej savu negatīvo emociju pavadā. Esi pret sevi pacietīga un pret vēlmi atbrīvoties no tām. Novērs savu uzmanību, saskaiti līdz desmit, izdari dziļu ieelpu, izdomā sev kādu frāzi, kas tevi vienmēr laikā apstādinās un izrunā to pie sevis. Piemēram: „Atdziesti , Ilze, tā tu vairāk iegūsi!” Kad tev rodas vēlēšanās kaut ko pateikt pretim negatīvam cilvēkam vai vēlēšanās uzkliegt savam bērnam, izrunā šo „burvju” frāzi. Tai ir jābūt TAVAI frāzei, kuru izsakot tu uzreiz atjēdzies un nomierinies.

2. Pabeidz jebkuru iesākto lietu. Sastādi nepabeigto darbu sarakstu un pabeidz pa vienam dienā. Bet turpmāk pieskati, lai visi tavi darbi tiktu izpildīti laikā. Jo mazāk tev būs nepabeigto darbu, jo ātrāk tu virzīsies uz priekšu.

Bieži vien mums liekas, ka tam nav nekādas nozīmes. Nu un tad, ja stūrī uz kumodes stāv jau pusgadu nomests iesāktais adīklis…Bet šie nenozīmīgie, tavuprāt, sīkumi krājas un „nospiež” tevi zemapziņas līmenī un ar laiku vairāk un vairāk liek par sevi domāt kā par cilvēku, kuram nekas nesanāk, kurš neko nevar sasniegt.

Kad katru dienu vai nedēļu vai mēnesi pabeigsi kādu sīku vai lielu nepabeigto darbiņu, tu redzēsi kā celsies tava pašapziņa un pašvērtējums! Līdz ar to tu sāksi uzdrīkstēties spert arī daudz nozīmīgākus soļus.

3. Nepatīkamas lietas vai darbi var tikt deleģēti vai arī izdomā, kā tās padarīt patīkamākas. Ja arī TAS neizdodas, paanalizē, padomā – ko tu gūtu, ja tu šo nepatīkamo lietu vai darbu tomēr izpildītu.

4. Esi pacietīga un centies saprast cilvēkus, kuri tevī izraisa dusmas un lielu vēlēšanos viņiem izteikt visu, ko tu par viņiem domā. Paliekot mierīga stresa situācijā, tu redzēsi, ka ar katru dienu tava enerģija palielināsies.

5. Uzstādot mērķus, nemeklē vieglākos ceļus! Lai ceļš ir ilgs, bet tas tevī var attīstīt pacietību un nostiprināt tavu dedzīgo vēlēšanos sasniegt mērķi. Lielus mērķus sadali mazākos, bet galvenais – pārbaudi savu mērķu patiesumu, vai tiešām tie ir TAVI mērķi? Ja tu būsi tajā pārliecināta – tu tos noteikti sasniegsi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija