Lai cik ļoti mums nepatīk plānot, izvirzīt mērķus, tomēr es iesaku noteikt sava nākamā gada dzīves kursu.  Parunāsim ar savu iekšējo balsi. Bieži vien mēs neesam apmierināti ar to, kā dzīvojam, kur dzīvojam, ar ko dzīvojam, ar mūsuprāt, drūmo ikdienu, to, kur esam, kur ejam katru dienu… Bet nereti šī neapmierinātība nav mūsējā. Tā ir kaut kur izlasīta, noklausīta, kāda iegalvota, noskatīta…

Tā pavisam nesen bija ar mani. Man tuvs cilvēks mēģināja (ne sliktu gribēdams, bet tā sanāca…) man iestāstīt, ka tas, kā es dzīvoju šobrīd nav jautri, ir pārāk neinteresanti, viņaprāt, vienmuļi utt.

Jā, pēc šīs sarunas es vairākas dienas dzīvoju šo svešo domu iespaidā. Un tad, kādu dienu, apgūlos savā plašajā gultā, izstiepos (man tā bieži patīk darīt, kad vēlos ko pārdomāt) visā garumā, izstaipīju savas rokas, kājas…apklusu… un parunājos ar sevi..drīzāk ar savam sajūtām. Un es sapratu, ka es esmu ļoti laimīga! Ka tas, kas man šobrīd pieder – tieši šī māja, šis dārzs, cilvēki, kas man uzticas, tas, kā dzīvoju, kā jūtos tur, kur dzīvoju, mani dara laimīgu! Un, ka tas, ko man šis cilvēks teica – tās nav manas domas. Es sapratu, ka dzīvoju tieši tā, kā ES to vēlos tieši šobrīd, šajā dzīves posmā. Un, ka esmu patiesi laimīga!

Tāpēc noteiksim sava nākamā gada dzīves kursu, sekojot savai iekšējai balsij, kas visa gada garumā visgrūtākajos brīžos mūs atbalstīs ar čukstiem „Nepadodies! Neklausi!” Ja Tu to izdarīsi, sekot savam izvēlētajam kursam būs daudz vieglāk un mierīgāk, un „vētras laikā” Tevi neieraus jūrā nejaušību, svešu domu un šaubu virpuļi. Jo Tu zināsi, ka tur, kur Tu esi, ar ko Tu esi un kā Tu esi – tā ir Tava labprātīga  izvēle.

Izdari to jaunā gada sākumā, lai nākamajā gadā Tu justos savu domu drošībā, lai Tevi netraucētu ik pa laikam uzbrūkošo šaubu un nelaikā pagadījušos pārdomu virpuļi. Izdomā ko Tev vajag un vai Tev to vajag. Tas attiecas uz visu, īpaši uz to, par ko Tu šobrīd šaubies.

Vēl mums, cilvēkiem, laimei ir vajadzīga Mīlestība. Ne tāda, kuras dēļ Tu trauksies cauri visai pilsētai cerībā saņemt uzmanības druskas, jo bez tām Tu nespēj dzīvot un domā, ka labāk tad tādas, nekā nekādas… Nē, mums vajadzīga tāda mīlestība, kura, par spīti visiem likumiem, ļauj ticēt neiespējamam un sasniegt to. Tāda, kura nogludina visasākos pagātnes stūrus. Tāda, kura iedvesmo un tieši tagadnes, šobrīd dzīvojošos mirkļus padara kaismīgus un sulīgus.

Un vēl mums laimei ir vajadzīga Māja. Nav obligāti divu vai triju stāvu māja. Nav obligāti okeāna vai jūras krastā. Bet tāda, kurā Tevi gaidīs un mīlēs – jebkādu: nogurušu un norūpējušos, priecīgu un nomaldījušos, uzticīgu un uzticamu. Un nekas, ka Tu tajā nenakšņo katru nakti. Galvenais, lai ir Māja, kurā Tevi gaida.

Un vēl mums laimei vajadzīgi ir Citi. Nav obligāti, lai viņu būtu daudz, bet, lai viņi skatās tai pašā virzienā, kurā lūkojies Tu un, lai katras dienas rītausmā saskata vēl vienu iespēju, bet nevis kārtējo bezjēdzīgās dzīves dienu.

Vai arī… lai Viņi vienkārši Tev ir – tie Citi, ar kuriem vari iekarsts ilgās diskusijās par visdažādākajām tēmām, tādi, kuriem vari uzticēties dzīves grūtajos brīžos.

Kas cilvēkam vajadzīgs pilnai laimei? Katram savs, bet vienmēr mums visiem būs kaut kas kopējs, kas ir svarīgs visiem un katram.

Es novēlu Jaunajā gadā mums visiem šo vēlmju piepildījumu un negaidītus pārsteigumus, jo pārsteigumi ir tie, kas mūsu dzīvi padara sulīgāku. Lai mums visas nākamās 365 dienas katru rītu ir mundras. Lai visas 52 pirmdienas ir vieglas. Lai katrs no 12 mēnešiem mums dāvā savu atklājumu – nav svarīgi kādu. Bet katrs gadalaiks – savus pārdomu augļus un secinājumus, kuri mūsu turpmākos soļus padarīs vēl gudrākus un apzinātākus.

Un, lai visu nākamo gadu debesis ir zilas, lai cilvēki ir labestīgi, lai mūsu darbi ir godīgi un vārdi nav melīgi. Būsim laimīgi ar to, kas mums pieder un lai mums pieder tas, kas mūs padara laimīgus!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lūk, kāds stāsts: “Izeju es šorīt no mājas un pienāk man klāt kāds vecītis, apstājas, un jautā man: -“Vai zini kāds ir laimes noslēpums?” Es atbildu: “Nē, un kāds?”

Un vecītis man saka tā: “katram cilvēkam uz pakauša sēž vajadzība, bet uz degungala -veiksme. Ja galvu nolaidīsi lejup, vajadzība gūs pārsvaru, un nometīs veiksmi no degungala nost. Bet, ja modīsies no rīta ar paceltu degungalu, pārsvaru gūs veiksme un vajadzību nometīs nost – un Tu redzēsi, laime un mīlestība vienmēr būs ar Tevi. …Galvenais – turi degunu augstāk!”

Lūk, tik vienkārši…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gudrie ir sapratuši, ka patiesa laime – tā nav vēlamā iegūšana, tā nav arī uzlikto mērķu sasniegšana, bet gan dzīve bez kritiskām grūtībām un traģiskām situācijām.

Mēs varētu kļūt pilnīgi laimīgas un apmierinātas, ja izmantojot savu gudrību un pieredzi izvairīsimies no šķēršļiem, kas mūsu dzīvē rada problēmas un neveiksmes.

Pirmais šķērslis – nepabeigtie darbi

Ja tu vēlies savu dzīvi uzlabot, tev jāiemācās svarīgos darbus izdarīt līdz galam. Šis noteikums ir Nr.1 tiem cilvēkiem, kuri savu nākotni redz gaišu un spožu.

Otrais šķērslis – tagadnes ignorēšana

Te runa iet par likumu: „Ko sēsi, to pļausi.” Mūsu tagadne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veicām pagātnē. Bet nākotne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veiksim tieši šodien. Ja ar prātu pievērsties tagadnei – savai rīcībai, domām un vārdiem, tie kļūs par stabilu un drošu mūsu brīnišķīgās nākotnes pamatu.

Trešais šķērslis – prioritāšu trūkums

Lai atrastu laiku patiešām svarīgiem darbiem un lietām, tos vienmēr vajadzētu paturēt fokusā un nezaudēt no sava redzes loka. Ja tavā galvā ir radusies spontāna ideja, kura tevi ir aizrāvusi, ar tās realizāciju nesteidzies. Tu jautāsi: kāpēc gan nenodarboties ar to, kas šobrīd liekas vistīkamākais un patīkamākais? Viss ir vienkārši – ja savu laiku tērēsi it visam, kas pagadās ceļā, pat, ja tas ir kaut kas ļoti patīkams, tev neatliks laika to lietu realizēšanai, kuras ir patiešām svarīgas.

Ceturtais šķērslis – pašapmāns

Ja tu vēlies sev kļūt par ļaunāko un mantkārīgāko ienaidnieku, pamēģini nodarboties ar pašapmānu. Par viskaitīgāko sevis necieņas formu tiek uzskatīti meli pašai sev. Šis ceļš ved uz neuzkurieni, nesniedzot pretī neko. Tomēr liels cilvēku skaits, visbiežāk sievietes, ik pa laikam ļaujas pašapmānam:

– Viņš ir labs…viņam vienkārši sarežģīts raksturs;

– bērni ir paklausīgi, vienkārši tagad viņiem ir kārtējā vecuma krīze;

– es mīlu savu darbu, vienkārši esmu ļoti pārgurusi;

– es neesmu pieņēmusies svarā, vienkārši džinsi pēc mazgāšanas ir sarāvušies…

Un tā bez gala un malas. Ko tad darīt ar šo tik izplatīto šķērsli ceļā uz gaišu un laimīgu dzīvi? Viss, kā vienmēr, ir diezgan vienkārši. Centies atcerēties visus gadījumus, kad tu ļāvies pašapmānam un nebiji godīga pati pret sevi. Padomā, kādi uzstādījumi tavā dzīvē ir melīgi un centies sevi vairāk nemaldināt.

Piektais šķērslis – izdabāšana citiem, aizmirstot par savām interesēm

Drošs ceļš būt nelaimīgai, sarūgtinātai un tādai, kura mūždien neko nevar paspēt – vienmēr un visiem teikt „jā” (pat tad, kad tu vēlies pateikt „nē, neparko”). Sievietes, kuras cenšas kādam izdabāt (nejauc izdabāšanas vēlmi ar vēlmi palīdzēt mīlestības dēļ pret tuvāko) un nav svarīgi vai paziņām, draugiem, tuviem radiniekiem vai ģimenes locekļiem, pamazām zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Saskaroties ar Pareto likumu, bieži vien cilvēki domā, ka ikdienā, vienkāršajam cilvēkam no tā jēgas nav nekādas. Jā, visbiežāk šis likums tiek saistīts ar ekonomiku. Par to runā, plānojot lielu korporāciju darbību. Bet tas nav pareizi, jo šis likums izpaužas praktiski visās mūsu dzīves jomās. Tikai tā izpausmi mums ir grūti pamanīt. Un vēl grūtāk ir atbildēt uz jautājumu: kā nokļūt līdz šiem lolotajiem 20%?

Tāpēc parunāsim par to, kā to izmantot mūsu parastajā, ikdienišķajā dzīvē, jo šī likuma izmantošana rada ļoti lielas iespējas.

Laimes saliņa

Šodien mēs apskatīt to, kā šī likuma zināšana var uzlabot dzīves kvalitāti un padarīt to krietni laimīgāku. Protams, laimei nav precīzu mērījumu. Tomēr ikviens cilvēks spēj absolūti droši pateikt vai viņš ir laimīgs vai nē. Jo laime tiek uztverta mūsu sajūtu līmenī.

Pareto likums un laime

Un tātad, kur un kā atrast šos 20%, kas var mūs padarīt vēl laimīgākus? Konkrētu paņēmienu mēs apskatīsim mazliet vēlāk. Bet tagad es gribu, lai tu saprastu likuma būtību.

Savas dzīves kvalitāti var būtiski uzlabot, ja mēs uzmanību pievērstu tām lietām, kas mums sniedz laimi, bet to, kas mūs dara nelaimīgus, ignorētu.

Tas arī IR viss noslēpums. Kad mēs koncentrējamies uz to nedaudzo, kas dod lielu rezultātu, mēs saņemam visu, tērējot mazāk pūļu.

Nav cilvēka, kura dzīvē nebūtu bijuši laimes brīži. Tādi ir bijuši arī tev. Atceries, cik īsi bija šie brīži. Bet TAD likās, ka laiks ir apstājies, un tu sajuti absolūtu laimi un pat svētlaimi. Šādu brīžu, diemžēl, ir ļoti maz. Vairumā gadījumu mūsu dzīvē nekas nenotiek. Un pat uz jautājumu: “Kā tev iet?” Visbiežāk atbilde ir: “Nekā īpaša. Kā vienmēr.”

Mūsu uzdevums ir panākt, lai pēc iespējas biežāk skanētu cita atbilde un mūsu acis no laimes dzirkstītu biežāk. Tagad mēs esam gatavas pāriet pie pašas tehnikas. Un tamdēļ mums vispirms ir jāatrod savas laimes saliņas.

Kā šīs laimes saliņas atrast?

Laimes saliņas ir tie brīži, kad tu biji absolūti laimīga. Kā likums, mūsu dzīvē to ir maz.°

 Bet vispirms, mums tomēr ir jāizdara savas dzīves inventarizācija un jāsameklē viss tas, kas mums jau ir bijis.

Tas tiek darīts, izmantojot mums jau daudzām zināmo pašanalīzi. Šoreiz atmiņā būs jāparokas diezgan dziļi un jāatceras visi tie momenti, kad patiešām juties laimīga.

Nesteidzies, visu zemāk minēto dari lēnām un pēc kārtas. Atceries, ka no tā ir atkarīga tavas turpmākās dzīves kvalitāte.

1. Izveido visu savu laimes saliņu sarakstu. Lai to izdarītu, tev, iespējams, būs nepieciešamas vairākas dienas. Visur, kur ej, ņem līdzi savu blociņu.

2. Atceries, kas notika pirms šiem laimes brīžiem. Un visu cītīgi pieraksti.

3. Uzmanību! Tagad pati svarīgākā daļa – tev jāatrod tas, kas visiem šiem mirkļiem ir kopīgs (vai dažiem no tiem). Tas var būt:

– Kāda īpaša vai konkrēta vieta;

– Noteikti, konkrēti cilvēki;

– Kādas noteiktas, konkrētas tavas darbības.

Varbūt tev bija arī citi šīs saliņas vienojošie parametri. Tavs uzdevums – atcerēties visu!

Kā savus 20% pastiprināt?

Pilna bilde tev būs tikai tad, kad varēsi ķerties klāt otrajam Pareto likuma izmantošanas solim. Tagad mūsu uzdevums ir atrast, kā šajās palielināt atrašanās laiku šajās saliņās un samazināt veltīto laiku tam, kas patiesībā mūsu dzīves kvalitātei neko nedod.

Turpini darboties ar blociņu. Vakaru velti tam, lai pēc iespējas vairāk atbilžu būtu uz šo jautājumam:

Kā savu atrašanās laiku uz laimes saliņām palielināt?

Nākamais jautājums sev:

No kā es varu atteikties (ko es varu vairāk nedarīt), lai man vairāk laika būtu tam, kā dēļ es jūtos laimīgāka?

Otrs jautājums, kurš sev jāuzdod, ir sekojošs: no kā es varu atteikties (ko es varētu vairs nedarīt), lai man vairāk laika būtu tam, kas mani dara laimīgu?

Lai atbildi atrastu uz šo otro jautājumu, ir jāizraksta visas savas visneproduktīvākās darbības. Šajā sarakstā visbiežāk nokļūst spēles, internets, seriāli un dažādi kaitīgi ieradumi.

Katru savu darbību ir jānovērtē no laimes pozīcijas – vai tu to izjūti, kad to dari? Lai vai cik tas neliktos dīvaini, saskaņā ar zinātnieku pētījumiem, ir maz cilvēku, kas jūtas laimīgi pēc televīzijas programmu skatīšanās.

Gluži pretēji, cilvēki teica, ka viņi jutās pat nedaudz depresīvi. Bet, ja TV tev nes laimes sajūtu, turpini skatīties.

Ir vēl viens darbības veids, kas nozog mūsu enerģiju un laimi. Tie ir darbi, kuriem uzlikts OBLIGĀTI zīmogs. Pārāk daudz mums ir šādu situāciju. Rodas sajūta, ka esam parādā visiem un it visu.

Padomā, ja tu kaut ko dari tikai pienākuma pēc, un, ja tas nenes tev prieku, vai tad cilvēkiem, kuriem tu palīdzi, tiek no tā kāds labums? Kāda enerģētika tiek raidīta caur šīm tavām izjūtām un tavu rīcību? Varbūt, tā visa rezultātā tiek vairāk kaitēts, nekā līdzēts?

Kad tev būs gatavi visi šie saraksti, tu vari atbildēt sev uz trešo jautājumu:

Kā tērēt mazāk laika tam, kas man nesniedz prieku?

Pateicoties visām šīm darbībām, tu noteikti uzlabosi savu dzīves kvalitāti un tu noteikti jutīsies daudz laimīgāka.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz pie kāda gudra sirmgalvja atnāca kāds vīrietis un sāka sūkstīties:

– Man viss tik slikti, sliktāk laikam nevar būt! Es zaudēju darbu, mana sieva slimo, meitu nekādi nevaru izdot pie vīra, mans dēls negrib mācīties… Pasakiet, lūdzu, kā man dzīvot, ko man darīt?

– Ir kāds dīvains līdzeklis, – atbildēja sirmgalvis. – Ir jāpaņem daudz papīra lapiņu, jāuzraksta uz tām: „Arī tas viss pāries!”, un jāizkarina visās istabās.

Norūpējies vīrietis pateicās un aizgāja.

Pēc pāris gadiem viņš atgriežas un saka:

– Es Jums esmu tik pateicīgs! Manā dzīvē viss ir mainījies! Es atradu labu darbu, sieva izveseļojās, meita apprecējās, dēls pabeidza mācības un iekārtojās darbā… Viss ir tik labi! Liels paldies Jums! Es tikai gribēju pajautāt – tās papīra lapiņas, kuras karājas istabās, tās var aizvākt prom?

– Kamdēļ vākt prom? – sirmgalvis paraustīja plecus. – Lai tās pagaidām tur paliek…

Publikācijas sākumu lasi šeit >>>.

Nauda, nauda, nauda…

Tāpat kā ne katra sieviete ir gatava dzīvot ar īstu vīrieti, tieši tāpat ne katra sieviete gatava dzīvot pārbagātībā.

Var noklausīties simtiem semināru un kursu par naudu, iegūt finansu izglītību, bet vienalga dzīvot tik tikko savelkot galus kopā. Sievietēm finansiālā sistēma ir bezgala vienkārša: jo vairāk ļauj sev tērēt, jo vairāk atnāk atpakaļ.

Sieviete ir uzplaukuma un labklājības enerģijas atspoguļojums, viņa ir materiālās pasaules radīšanas aspekts un gluži kā auglīga zeme, uz savas enerģijas bāzes uzaudzē visas iespējas. Bet iedomājies, ja zeme nav padzirdīta, nav mēslota, nav atpūtusies, vai tā nesīs labu ražu? Nē.

Tāpat arī sieviete, kura par sevi nerūpējas, sev neko nepērk, neko neatļaujas, ekonomē uz sevis – viņa grauj ģimenes finansiālo potenciālu. Jo, ja ģimenē sieviete neko nepieņem – viņa nespēj producēt enerģiju, viņai nav vēlmju. Un, ja sievietei nav nekādu vēlmju – tas nozīmē, ka nebūs arī naudas.

Sievietes uzdevums vēlēties un atļauties – tad arī nauda nāks pie viņas un pie viņas vīrieša.

Bet šajā jautājumā daudzām sievietēm ir ierobežojumi, jo viņas domā, ka, lai ģimenē būtu nauda viņām ir:

jāstrādā;

ar kaut ko jāguļ;

kaut kam jāizdabā;

jāekonomē.

Tas viss nedarbojas un gan jau daudzas par to ir pārliecinājušās. Pat, ja sieviete nestrādā, vienalga daļu no ģimenes budžeta viņai jātērē sev un tikai tad notiek enerģijas: „vīrietis-sieviete” apmaiņa un tikai tad sievietes enerģija nāk par labu vīrietim un piepilda arī viņa biznesu, viņa pasauli. Tas ir dabas enerģijas apmaiņas process. Vienkāršāk izsakoties: vīrietis piepilda sievieti caur naudu, bet sieviete piepilda vīrieša rīcību (biznesu, darījumus utt.) ar enerģiju.

Ja sieviete tērē naudu un sev par to pārmet – viņa atkal grauj savu finansiālo labklājību. Un tas atkal skar mūsu atļaušanās sistēmas elastības jautājumus.

Ir daudz situāciju, kurās sievietes savu iekšējo ierobežojumu dēļ ļoti bremzē.

Lai mēs ieraudzītu savas atļaušanās sistēmas robežas, ātri pārskatīsim dažus jautājumus:

Cik procenti no ģimenes budžeta tiek tērēti tavām personīgajām vajadzībām? Neiet runa tik daudz par kosmētikas saloniem, manikīriem, pedikīriem, masāžām utt., cik par lietām, kuras tiešām ir vajadzīgas (jauna, skaista veļa, labas kvalitātes zeķubikses, higiēnas preces, jauni zābaki, silts, labs ziemas mētelis utt.)

Cik procentus no sava personīgā budžeta (ja pagaidām nav ģimenes) tu tērē savu prieka sajūtu vairošanai, laimei, labsajūtai?

Vai tu pērc sev dāvanas, vai tu lutini sevi?

Kas tev būtu jāizdara, lai mierīgu sirdi, bez iekšējiem pārmetumiem tu varētu laiskoties, atpūsties visas dienas garumā?

Kas tev traucē baudīt seksuālo tuvību?

Kādi ir šie ierobežojumi, kuri tev to traucē darīt, traucē piepildīt savas vēlmes?

Kas tev traucē satikt savu vīrieti?

Vai tu atļauj sev attiecības ar visās jomās veiksmīgu vīrieti?

Vai tu ļauj sev būt laimīgai tagad – tieši šobrīd? Ja nē – kādi priekšnoteikumi tam nepieciešami?

Cik daudz laika vajadzētu tavai apziņai, lai savā dzīvē tu varētu pieņemt vēlamās pārmaiņas? Esi pret sevi godīga.

Kas tev būtu jāizdara savā garīgajā praksē, lai tu justos kā patiesi garīgi tīra persona?

Kādus noteikumus tev jāievēro pirms tu sāksi

dzīvot laimīgi un baudīt katru mirkli?

Ko darīt, ja pēc šī jautājuma tu jūti, ka tava atļaušanās sistēma ir ļoti šaura un stingra?

Pirmkārt, ir ļoti svarīgi apzināties savas robežas pat, ja tās ir ļoti šauras un ļoti stingras. Palūkojies uz tām. Ieraugi, taču, beidzot savus noteikumus! Vai tie vispār ir izpildāmi??? Bet, ja nē, tad uzdod sev šādu jautājumu: „Kāpēc es nevaru ļaut sev, lai manas vēlmes piepildītos?” Un ieklausies pirmajā, kas tev ienāks prātā. Atbilde parasti rodas tūlīt pat.

Otrkārt, nosaki vai tev šīs robežas ir komfortablas vai arī tu gribētu, lai tavas vēlmes piepildītos ātrāk? Ja komfortablas – tad viss ir kārtībā. Dzīvo tālāk. Bet, ja nav komfortablas, tad, lūk, daži veidi kā ar tām padarboties:

Treniņi, semināri un vebināri – tie parasti ir spēcīgs grūdiens vajadzīgajā virzienā. Cilvēks, kas uzstājas var tev nozīmēt jaunas robežas – mazākas, nekā ir tavējās – un tad tu nopriecāsies. Bet neklausies pārāk stingrus un dogmatiskus lektorus – citādi tu sevi apkarināsi ar ierobežojumiem vēl vairāk, nekā to tev bija līdz šim.

12% kaut kā jauna katru dienu – lai notiktu dziļas, pozitīvas pārmaiņas, ir gana ar divpadsmit procentiem pārmaiņu katru dienu. Tā rīkojoties, apziņa paplašinās, bet atļaušanās sistēma kļūst arvien plašāka. Tā tu katru dienu arvien vairāk un vairāk kustēsies vajadzīgajā virzienā.

Uzstādi sev mērķi un dari kaut ko jaunu, pie tam, tām nav jābūt savā starpā saistītām darbībām. Piemēram, tu saki „Es gribu, lai manā dzīvē parādītos tāds un tāds vīrietis laikā, kad tas būs maksimāli komfortabli man. Un, lai es būtu tam ātrāk gatava un ļautu viņam atnākt, šodien no darba došos pa citu ceļu/uzkrāsošu nagus citā krāsā/ieiešu citā kafejnīcā/braukšu mājās ar autobusu (nevis vilcienu) utt.

Tas var būt absolūti jebkas, jo mūsu prātam ir absolūti vienalga, kāds būs šis mūsu „rituāls” – tam ir svarīga prelūdijas esamība. Šī ir ļoti interesanta metode, jo, tā rīkojoties, katru dienu var notikt mazi brīnumi…

Sapsihojies. Nevienai sievietei šāda darbība vai reakcijas veids nav svešs. Šajā gadījumā to var izmantot tikai tad, ja ticam savas apziņas spēkam. Sapsihoties – tas nozīmē vienā mirklī atteikties no jebkādiem noteikumiem un vēlamajam atļaut notikt vienkārši tāpat vien.

Pie tam, var sev šādā brīdi pateikt: „Man vispār nevajag nekādus noteikumus, nekādus „rituālus”, lai man parādītos tāda un tāda naudas summa” vai arī „Es ļauju, lai šāda naudas summa atnāk pie manis bez jebkādām grūtībām un noteikumiem, visiem par prieku!”

Bet neaizmirsti, ka tā ir spēle un nedrīkst tai ļauties pārāk nopietni. Ja tu spēlējies ar savu prātu, tas viegli ļaujas.

Viss pasaulē tiek celts un veidots, bāzējoties uz sieviešu enerģijas un vīriešu ideju savstarpēju mijiedarbību. Ja tu sevī neko neieguldi, neko sev neatļauj – tu nekad nebūsi tā auglīgā zeme, kurā aug saldi, sulīgi augļi, kas priecēs visus cilvēkus ap tevi. Tu būsi kā sauss, izsūkts tuksnesis, kas no sevis cenšas vēl izžņaugt pēdējo sulu.

Ir jārūpējas par sevi, jāiegulda sevī un jāatļauj sev. Nekādā gadījumā, es neaicinu kļūt par egoistēm, domāt tikai par naudu, sapņu vīrieti un skaistumkopšanas saloniem – šis raksts bija veltīts vairāk tām sievietēm, kas „nodzen” sevi, kas vairāk rūpējas pat par lielajiem, sen jau izaugušajiem bērniem, bet šai “vāveres ritenī” ir piemirsušas sevi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir kāds žurnālists Vladimirs Jakovļevs (54 gadi), kurš nodarbojas ar vecāka gadagājuma cilvēku dzīves pētīšanu. Ne to cilvēku, kuri atviegloti un klusām cenšas nodzīvot savus atlikušos dzīves gadus, bet gan spilgtu, optimistisku personību dzīves, kas savā vecumā no katras nodzīvotās dienas gūst baudu un gandarījumu sev un citiem. Kuriem sasniegtais vecums rada prieku!

3 gadu laikā Vladimirs pabija 9 valstīs un satika simtiem cilvēkus vecumā no 60-104 gadiem. Viņš centās saprast vai tiešām tikai iedzimtība ir tā, kas ietekmē dzīves ilgumu?

Protams, ģenētikai IR sava nozīme, bet viņš kā piemēru vienmēr min 104 gadus vecu dāmu, kura katru dienu 3-4 stundas spēlē Bahu – bez notīm, vadoties tikai pēc atmiņas. Pirms 20 gadiem viņai tika konstatēts vēzis un viņa apgalvo, ka izārstējās pateicoties mūzikai. Bet viņas dvīņu māsa nomira pirms 20 gadiem, jo dzīvoja citādāk.

Apbrīnojamākais, kas šo visu tikšanos laikā noskaidrojās, ir tas, ka visus, kuri dzīvoja ilgi un laimīgi apvienoja pārsteidzoši līdzīgs dzīves stils, pie kura katrs no viņiem nonāca pēc ilgu gadu mēģinājumiem un kļūdām.

Pēc “laimīgo ilgdzīvotāju” pieredzes ne naudas daudzums, ne tieksme pēc personīgās izaugsmes, ne slava un ne vara laimi nenes, bet drīzāk dzīvi tikai sarežģī.

Patiesībā, lai būtu laimīgs, ir jāatrisina „tikai” septiņas problēmas:

Nebaidīties no vecuma.

Būt veselam (saka, ka tas nemaz nav tik grūti, kā liekas).

Atrast savu patieso aicinājumu (absolūti reāli jebkurā vecumā).

Nebūt atkarīgam no naudas trūkuma(tās nemaz nav jābūt daudz).

Uzlabot attiecības ar tuviniekiem.

Iemācīties realizēt savas vēlmes un sapņus.

Iemācīties darīt labu.

Šis projekts veltīts to cilvēku dzīves stāstiem, kuri spēja šīs problēmas atrisināt un ir gatavi ar savu pieredzi dalīties.

Nedaudz par pašu Vladimiru Jakovļevu: 2012.gadā Vladimirs startēja jaunu projektu „Laimes vecums”. Politehnologs Gļebs Pavlovskis par Vladimiru teica tā: „No mana skatu punkta viņš ir pieskaitāms pie tā nelielā cilvēku pulka, kuri virzās pretējā laika virzienā. Viņi ar gadiem kļūst jaunāki. Lielākā cilvēku daļa ar gadiem bojājas, bet te ir otrādi…”

Vladimirs Jakovļevs ir pārliecināts, ka mēs uz novecošanu sevi ieprogrammējam, jo mēs visi esam sev stingri noteikuši un pieņēmuši, ka līdz 30 gadu vecumam ir jāiegūst izglītība, bet laikā no 30-60 gadiem mēs aktīvi strādājam, veidojam karjeru, audzinām bērnus, bet, kad sasniedzam pensijas vecumu, tad sevi pārliecinām, ka dzīve ir pagājusi un mūs sagaida tikai klusa izdzišana. Bet veltīgi! Žēl, ka lielākais vairums cilvēku pret sevi izturas tieši tā! Tā vietā, lai šos savus „brīvības” gadus nodzīvotu spilgti, interesanti un aizraujoši!

Uz jautājumu, kas tad šos visus cilvēkus, kas nevēlas domāt par savu vecumu un dzīvo ilgi un laimīgi, apvieno, žurnālists atbildēja: „Viņi maz ēd, daudz kustās un dzīvo sev un citiem par prieku! Viņi ir gatavi saņemt visu, ko dzīve viņiem piedāvā – gan panākumus, gan neveiksmes. Katrs no viņiem noteiktā dzīves momentā izdarīja izvēli par labu tam, lai nenovecotu „kā tas ir pieņemts”.

Ir kāda brīnišķīga sieviete, viņa dzīvo Losandželosā. Viņas vārds ir Hedda Bolgar. Šī kundze ir slavena psihoanalītiķe. Viņa katru nedēļu 20 stundas velta klientu pieņemšanai. Maz? Bet šai sievietei ir 103 gadi! Savu diplomu viņa saņēma Vīnē 1936.gadā! Un viņas darba stāžs ir 75 gadi! 75 gadu garumā nodarboties cilvēku psiholoģiskās veselības lauciņā! Vēl joprojām šai sievietei ir ļoti daudz klientu. Pie viņas nāk gados vecākie klienti, jo uzskata, ka neviens jaunais speciālists nespēs saprast viņu problēmas labāk par Heddu! Un viņiem droši vien ir taisnība!

Viņas noslēpums neslēpjas sportā, jo Heddu nevar nosaukt par sportisku cilvēku. Pēc viņas teiktā spriežot, savas dzīves pēdējos 80 gados viņa ļoti maz pievērsās sportam, kaut arī… pirms gada Hedda sāka aizrauties ar jogu. Un tagad pie viņas uz mājām nāk pasniedzējs.

Pēc Heddas Bolgar domām, lai dzīvotu ilgi un laimīgi, ir pareizi jāēd, labi jāizguļas un pats svarīgākais – viss notiekošais ir jāpieņem un par grūtībām pārāk daudz nav jāpārdzīvo. It īpaši par to, kas nemaz vēl nav noticis.

„Jūs vienalga nezināt, kas ar jums notiks nākotnē. Kuru no draugiem vai sev tuviem cilvēkiem zaudēsiet, kad un ar ko saslimsiet, ar kādām grūtībām sastapsieties. Ne obligāti jūsu bailes kļūs par realitāti – drīzāk otrādi. Tāpēc nav nekādas jēgas pārdzīvot jau iepriekš. Dzīve ir jābauda un par slikto nav jādomā.”

Hedda apgalvo, ka, lai gados vecs cilvēks uzturētu garīgo veselību, ir jāsaprot, ka gadi jeb vecums nes sev līdzi ne tikai zaudējumus, bet arī priekšrocības. „Cilvēki daudz runā par to, ko mēs ar gadiem zaudējam, bet aizmirst par to, ko iegūstam. Tas ir negodīgi. Ar gadiem mēs iegūstam neatkarību, iemācāmies labāk saprast paši sevi, kļūstam mazāk tramīgi. Vecums sniedz brīnišķīgu iespēju padomāt par savu dzīvi, pārstāt dusmoties uz sevi par nepareiziem lēmumiem un atbrīvoties no vainas sajūtas”.

Pret nāvi Hedda izturas ļoti mierīgi. Protams, tāpat kā mums visiem, arī viņai gribētos, lai tur – aiz tās līnijas, būtu kaut kāds turpinājums. Bet Hedda nekādā gadījumā negribētu dzimt vēlreiz. Viņai nesimpatizē reinkarnācijas ideja. Kāpēc? Nu padomājiet – bērni ir ļoti nepatstāvīgas, ļoti atkarīgas būtnes. 103-gadīgā Hedda nevēlas būt atkarīga no citu palīdzības – pat nākamajā dzīve.

Jā…mums daudz vēl pie sevis ir „jāpadarbojas”, vai ne?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Materiāls sagatavots, izmantojot avotu: ageofhappiness.ru

Kā tev liekas – kādā vecumā cilvēki jūtas vislaimīgākie? Lai cik tas neliktos dīvaini, nemaz ne jaunības gados!

Saskaņā ar Lielbritānijas Jorvikas universitātes psihologu pētījumiem, laimes sajūtas līmenis sāk pieaugt pēc 45 gadiem un apmierinātību ar dzīvi cilvēks izjūt tikai tad, kad tā gandrīz ir beigusies. Pie šādiem secinājumiem zinātnieki nonāca eksperimentu rezultātā.

Vairāk, kā 10 tūkstošu iedzīvotāju dzīvi Lielbritānijā un ASV eksperti novērtēja pēc astoņiem parametriem – tādiem, kā kopējā veselības stāvokļa pašvērtējums, fizisku sāpju klātbūtne, sociālā dzīve un psihiskais stāvoklis. Izrādās, ka jauniem cilvēkiem gandarījuma sajūta par dzīvi pamazām samazinās, bet vecumā pēc 45 tā atkal sāk pieaugt.

Ar ko tas saistīts? Šo pētījumu vadītājs Saverio Streindžers uzskata, ka ar gadiem cilvēki sāk mazāk pievērst uzmanību nepatīkamām situācijām un pret problēmām gūst sava veida imunitāti.

Mazi bērni ir pārliecināti, ka viņiem pieder visa pasaule. Tomēr ar gadiem jaunie cilvēki sāk apzināties, ka tas tā nav un viņiem liekas, ka nesaņem visus labumus, kurus ir pelnījuši. Piemēram, viņi sāpīgāk pārcieš dažādas neveiksmes, zemu sociālo statusu, finanšu trūkumu, neveiksmi personīgajā dzīvē. Viņi vairāk pārdzīvo, ja rodas problēmas ar veselību, jo tas neļauj dzīvot komfortablu dzīves veidu, kas saistīts ar izklaidi un citiem priekiem. Jaunus cilvēkus ļoti nomāc atšķirība starp vēlamo un patieso un tamdēļ viņi jūtas nelaimīgi.

Tuvojoties 45 gadu vecumam, cilvēks parasti iegūst dzīves pieredzi un stabilu skatījumu uz dzīvi. Mēs sākam samierināties ar neveiksmēm un mācāmies vērtēt to, kas mums pieder, piemēram, draugus, darbu un ģimeni. Bez tam, mēs apzināmies, ka šai vecumā mūsu veselība vairs nebūs ideāla un mācāmies adaptēties. Arī izklaides vairs nav tik ļoti svarīgas.

Stenforda universitātes eksperts – gerontologs Lora Karstensena, piekrītot kolēģa viedoklim, piebilst, ka vismierīgākais emocionālais stāvoklis cilvēkiem ir raksturīgs dzīves norieta posmā. Veci cilvēki mazāk izjūt trauksmi, nekā tas ir raksturīgs 20-30-gadīgajiem, labāk pārvalda savas negatīvās emocijas un mazāk atkarīgi no apkārtējo viedokļa. Viņiem vairs nav jāuztraucas par nākotni, nav jādomā par savu karjeru un nav jāiekārto personīgā dzīve, tāpēc var atļauties dzīvot šodienai.

Mūsdienu cilvēka galvenie stresa faktori ir darbs un personīgā dzīve. Bet vecumā šie faktori atkrīt. Cilvēks aiziet pensijā, bet viņa ģimenes statuss, kā likums, joprojām paliek stabils. Pat tuvu cilvēku nāve vairs netiek uztverta kā vispasaules traģēdija, par cik, vecumam tuvojoties, nāvi sāk uztvert kā neizbēgamu. Tāpēc vecāka gadagājuma cilvēki cenšas prieku atrast tajā, kas ir te un šobrīd.

Starp citu, līdzīgu pētījumu nesen veica Krievijā. Mūsu vienaudžiem jautāja, no kādiem faktoriem sastāv viņu priekšstats par laimi. Lai justos laimīgi, Krievijas iedzīvotājiem ir nepieciešams labs darbs, ģimene, tīrs gaiss, veselība un garīgs līdzsvars.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Publikācijā izmantoti dati no interneta.

Man ir ļoti paveicies – ar katru dienu vairāk iegūstu draugus no draugiem.lv. Sievietes mani atrod, uzrunā, piedāvā palīdzību vai atbalstu, „pasviež” idejas.

Pirms dažām dienām „draugos” man uzrakstīja Dace. Ar Daci esam pazīstamas jau kādu laiciņu, lai gan tā arī neesam atradušas iespēju satikties. Bet tas ir mūsu plānos! Dacei ir savi sapņi, idejas un man liekas, ka mēs tos spēsim pat apvienot.

Zemāk redzamo publikāciju Dace atrada krievu interneta ārēs un tā noteikti iederas mūsu bloga tematikā. Un tātad – vēl viens laimīgas ģimenes noslēpums.

Pārāk daudz laulību beidzas ar šķiršanos. Bet laulātie no ASV (Nebraskas štats, Frīmonta) jau 65 gadus uztur savas attiecības ļoti interesantā veidā. „Viņi viens otram ir ļoti līdzīgi” – šī frāze ļoti labi raksturo Švanke ģimeni.

Nav universālas ilgas un laimīgas laulības receptes, bet Melam un Džojai Švanke (Mel and Joey Schwanke) svarīga viņu ģimenes laimes atslēdziņa slēpjas viņu garderobē.

Švanke pāris jau ir precējies 64 gadus un pēdējo 35 gadu laikā viņi ģērbjas tērpos ar līdzīgu vai vienādu rakstu – Mela kaklasaite vienmēr ir Džojas kleitas krāsā.

Video redzamās Intervijas tulkojums:

Mels Švanke: „Mēs nekad neizejam no mājas bez kopīgas detaļas apģērbā”.

Viņu garderobē ir 146 savstarpēji saskaņoti komplekti. Viņi to dara jau tik sen, ka paši neatceras, kad tas sākās.

Džoja Švanke: „Man liekas, šī tradīcija sākās pirms mūsu 1976.gada atvaļinājuma…”

Mels Švanke: „Ak, Dievs, 1976.gads… Nē, es pat neatceros, kas mēs sākām piemeklēt viens otram līdzīgu apģērbu”.

Tagad laulātie katru rītu tērē dažas liekas minūtes, lai izvēlētos piemērotu komplektu. 86-gadīgais Mels un 81-gadīgā Džoja vienmēr tam atrod laiku.

Džoja Švanke: „Dažreiz grūti atrast piemērotu kaklasaiti”.

Mels Švanke: „Katru dienu mana kaklasaite piestāv viņas kleitai”.

Iespējams, Jūs pievērsāt uzmanību bieži sastopamajam kopējam rakstu sižetam – ziediem. Tas nav nejauši: jau vairāk kā 60 gadus Švanke ģimenes īpašumā ir ziedu veikals, ko viņi mantoja no vecākiem. Džojas senči to atvēra 1896.gadā.

Džoja Švanke: „Tas ir vecākais bizness Frīmontā un visu šo laiku tas pieder vienai un tai pašai ģimenei”.

Džoja Švanke: „Viens no viņa mīļākajiem krekliem – viss vienos ziedos”.

Tomēr laulātie atzīst, ka bez apģērba viņiem ir vēl viens laimīgas ģimenes noslēpums.

Džoja Švanke: „Jau pašā sākumā mēs uzreiz nolēmām: Mels būs galvenais no plkst. 8:00 līdz 17:00, bet es – no 17:00 līdz 8:00 nākamajā rītā”.

Mels Švanke: „Es ļoti reti viņai iebilstu, bet pat šajos momentos es viņu atzīstu kā galveno”.

Džoja Švanke: „Šo mēs bijām ģērbuši uz zelta kāzām. Redzat – zelta šuvums.”

Šai ģimenei ir liela garderobe. Viņi speciāli to ieplānoja savas mājas projektā. Mels saka, ka tas gods izvēlēties nākamās dienas garderobi vienmēr pieder Džojai.

Avots: matrony.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ar gadiem dzīves pieredzes, rūgtuma, pārestību un visdažādāko notikumu dēļ mūsos veidojas priekšstati, attieksme, uzskati un pārliecības.

Bet daudzas mūsu problēmas visbiežāk ir mūsu fantāzijas augļi. Tie rodas mūsu slikto mentālo paradumu dēļ. Ja tu pacentīsies vismaz no dažiem atbrīvoties, tu atbrīvosies arī no daudzām problēmām.

1. Neizdari pārsteidzīgus secinājumus.

Šis ieradums iznīcina mūs divos veidos. Pirmkārt, mēs nolēmām, ka mēs zinām, kas notiks, tāpēc esam ļoti neuzmanīgas un rīkojamies, pamatojoties uz šo lēmumu. Otrkārt, mēs iedomājāmies, ka mēs protam lasīt domas, un, it kā zinām, kāpēc citi cilvēki dara to, ko viņi dara, vai ko viņi domā. Atkal nav taisnība, pie tam pilnīgi un galīgi. Tieši šī muļķīgā rīcība iznīcina attiecības vairāk kā jebkas cits.

Domāju, ka šī īpašība raksturīga lielākajai daļai no mums.

2. Nedramatizē.

Daudzas no mums prot radīt katastrofu mazu, nenozīmīgu neveiksmju dēļ un attiecīgi arī reaģē. Respektīvi mēs radām no mušas ziloni. Šis ieradums veicina trauksmi, kuras patiesībā nemaz nav, vai arī tā ir tik niecīga, ka uztraukumam nav iemesla.

Kāpēc tā rīkojamies? Nu kas to lai zin….varbūt tāpēc, lai mēs liktos daudz svarīgākas un nepieciešamākas?… Jebkurā gadījumā tas ir gan muļķīgi, gan kaitīgi mums pašām. Un bieži vien ar šādu uzvedību sarežģījam ne tikai situāciju, bet arī attiecības ar citiem cilvēkiem.

3. Neizdomā noteikumus.

99% no visiem šiem „vajag” un „jādara”, ar kuriem mēs sevi „apkraujam” ir bezjēdzīgi. Viss, ko tie mums dod ir nervozitāte un vainas sajūta. Kamdēļ? Sekojot šiem iedomātajiem noteikumiem, mēs „aizdambējam” mūsu smadzenes ar nevajadzīgiem ierobežojumiem un bērnišķīgiem noteikumiem. Bet, kad šie noteikumi tiek uzstādīti citiem, tad kļūstam par garlaicīgām īdulēm un pašpārliecinātam fanātiķēm.

4. Izvairies no ierobežojumiem.

Vārdi, kurus tu izmanto, var tevi pārvērst negatīvisma monstrā. Negatīvisms un kritika veicina tādu pašu domāšanu. Cenšoties lietas „iestīvēt” kaut kādās noteiktās kategorijās, tu pārstāj redzēt to reālo nozīmi, tādejādi, savu domāšanu ierobežojot līdz pilnīgai bezvērtībai. Nekarini uz cilvēkiem „birkas” un tu būsi pārsteigta par to, ko redzēsi.

5. Neesi perfekcioniste.

Dzīve nav ierobežota ar duālismiem. Lielākajā daļā gadījumu vārds „pietiekoši” nozīmē tieši to,ko tas nozīmē. Ja tu meklēsi sev ideālu darbu, visdrīzāk, tu to neatradīsi. Pie tam citi darbi tev liksies daudz sliktāki, nekā tie patiesībā ir. Ja meklēsi ideālas attiecības, visdrīzāk, savu dzīvi pavadīsi vientulībā. Perfekcionisms – tā ir „mentāla” slimība, kura tev neļaus baudīt dzīvi, bet katru reizi tev liks meklēt to, kā nemaz nav.

6. Nevispārini.

Viena, divas vai trīs neveiksmes – tās nav mūžīgās neveikšanās pazīme. Bet viena uzvara tevi nepadarīs par ģēniju. Notikums, kas noticis ir vienu reizi – vai tas ir labs vai slikts ne vienmēr ir ilgstošas tendences pazīme. Kā likums, lietas ir tādas kādas tās ir un nekas vairāk.

7. Neņem „tuvu pie sirds”.

Tev ir jāsaprot un tas jāpieņem, ka lielākā daļa tev apkārt esošo cilvēku, pat tavi tuvie draugi, nerunā, nedomā un nerūpējas par tevi 99% no sava laika. Tavā firmā strādājošie cilvēki vai tie,kas dzīvo tev blakus, kaimiņos, droši vien nekad par tevi neko nav dzirdējuši. Un nevēlas dzirdēt. Ja viņi izliksies, tas tev liks tikai justies vēl nelaimīgākai, nekā patiesībā tas ir.

8. Nepadodies apātijai.

Trenējies būt optimiste. Ja tu no dzīves gaidīsi sliktas lietas, tu tās atradīsi un sagaidīsi. Negatīvs noskaņojums – tas ir tāpat, it kā tu skatītos uz pasauli kā greizajā spogulī. Tu saskatīsi tikai trūkumus, bet viss pozitīvais būs nepamanīts. Tas ir apbrīnojami – kā var redzēt to, kā nav? Un, protams, ja tu sāksi meklēt pozitīvas lietas, tu tās atradīsi.

9. Nedzīvo ar pagātni.

Šis padoms ir vissvarīgākais no visiem: aizmirsti un dzīvo tālāk. Lielākā daļa šīs pasaules dusmu, vilšanos, nelaimju un izmisuma nāk no cilvēkiem, kuri ir „iekrampējušies” pagātnes aizvainojumos un problēmās. Jo vairāk tu par tām domāsi atkal un atkal, jo lielākas tās liksies, jo sliktāk tu jutīsies. Ar nelaimi necīnies, bet gan palūkojies uz to no citas puses. Un mazo mīnusu vietā tu atradīsi lielus plusus. Izdari to un tādejādi tu pagātnei atņemsi spēku tevi ievainot.

Uz tikšanos tepatās,

Aija