1.Padomā…šobrīd vienkārši padomā par to, ko tu gribētu Jaunajā gadā. Visās sfērās: skaistums un veselība, attiecības ģimenē, māja, darbs un finanses, pašizaugsme, ceļojumi, iespaidi… Pasapņo un tā kārtīgi – no visas sirds pasapņo! Sapņo droši, lai pēc tam nebūtu žēl, ka par maz sev „piesapņoji” . Iedomājies, ka Visums tev saka: „Iespējams ir viss! Kā sev „piesapņosi”, tā arī būs!”

2. Bet tagad sameklē baltu lapu un rakstāmo. Noteikti iesaku rakstīt ar roku. Aizver acis un atceries visu, ko piesapņoji. Burtiski iegrimsti šajos sapņos. Un tad domās pārvietojies uz to laika punktu, kurā tas viss jau tev ir noticis un pieder! Kā tu tur jūties? Kāda tu tur esi? Ko tu redzi, ko dzirdi, kā rīkojies?

3. Un tagad iedomājies, ka tu tā – no nākotnes, tieši pēc 1 gada (sākot no šodienas datuma) raksti sev vēstuli, tagadējai. Tas būs tāds brīnišķīgs sveiciens sev no nākotnes!

Un sāc, apmēram, šādi:

„Sveika, mīļā, …….., šodien ir tāds un tāds datums (tieši pēc gada no šodienas)! Un es vēlos tev pastāstīt, kā es dzīvoju un kā man sokas.”

Pastāsti vēstulē par savu realitāti, kura tev jau ir pēc gada, par visu to, par ko tu sapņoji tikko. Izmantojot pozitīvus formulējumus, raksti tagadnes formā. Neizmanto vārdu daļas „ne” un citas negatīvas formas.

Visu apraksti ļoti smalki:

– Kāda tu TUR (pēc gada) esi, kā tu izskaties, kā jūties?

– Kur tu dzīvo?

– Ar ko nodarbojies, kādas ir tavas emocijas, sajūtas?

– Kādas attiecības ar tuviniekiem?

– Kā pavadi savu brīvo laiku?

– Kur ceļo utt.?

Respektīvi visu precīzi saskaņā ar tiem sapņiem (punkts Nr.1), ko pirms tam sapņoji.

4. Kad uzrakstīsi vēstuli, ieliec konvertē, aizlīmē un uzraksti uz tās, kam šī vēstule ir adresēta (savu vārdu, uzvārdu) un frāzi: „Atvērt – datums (precīzi pēc 1 gada sākot no dienas, kad to uzrakstīsi).

5. Noliec vēstuli tur, kur to pēc gada tev jāatrod, bet telefonā uzliec atgādinājumu datumā, kad šī vēstule jāatver.

Tu redzēsi – patīkamas emocijas un pārsteigumi pēc 1 gada būs garantēti!

Vai tu rakstīsi šādu vēstuli?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs visi baidāmies realizēt savus lolotākos sapņus, jo mums nez kāpēc liekas, ka mēs neesam to cienīgi, vai arī vienalga tos nespēsim realizēt… Bērnībā mums visiem kāds ik pa brīdim teica, ka par cilvēku ir jāspriež pēc viņa darbiem. Tas likās tik ļoti pareizi un godīgi, ka grūti bija ko iebilst. Un arī tagad grūti!

Un, tomēr, pacentīsimies.

Mīloša māte vienmēr savā bērnā redz kaut ko vairāk nekā visi pārējie …Un, kad viņš “negaidot” kļūst par čempionu, visi saka: “Kas to būtu domājis? Tas taču ir tās pašas skolotājas dēls, kura jau no autiņu vecuma bērnu katru dienu vadāja uz baseinu, pie tam jebkuros laika apstākļos un 5 km attālumā no mājām!”

Mīloša sieviete vienmēr jūt, ka viņas mīļotais vīrietis ir „īpašs un vienīgais.” Un ko gan šī skaistule viņā atrada?… Hmm, bet šajā vīrietī tiešām ir kaut kas īpašs: šarms, izsmalcinātība … Interesanti…”

Uzticams cilvēks vienmēr savu draugu uzskata par daudz inteliģentāku, labestīgāku un atsaucīgāku, nekā apkārtējie… “Kas atsaucīgs? Šī migēra no finanšu nodaļas? – Jūs, taču, viņu nemaz nepazīstat, viņa bērnu nama bērniem palīdz! – Jā?!?!?! “

Kamēr vien mūsu acīs ir ticība, kamēr vien mēs atbalstām mums tuvos un svarīgos cilvēkus – viņi tiešām ir labākie!

Vai esi satikusi sievietes, kuras burtiski ir uzplaukušas un pat kļuvušas slaidākas no laimīgas un abpusējas mīlestības? Un otrādi… Vai esi kādreiz nejauši satikusi savu bijušo klasesbiedru labi pieguļošā uzvalkā, pie dārgas automašīnas stūres, ar skaistu sievu blakus, neskatoties uz to, ka skolā viņš bija “nekas īpašs”, “ne šis, ne tas…”? Un otrādi…kur gan palika tas jaukais un talantīgais puisis ar ģitāru?

Kāpēc šie piemēri? Tāpēc, ka KATRĀ cilvēkā ir bezgalīgs potenciāls un, ja vien apstākļi ir labvēlīgi, tas atklājas un pārsteidz, priecē, sajūsmina, pie tam ne tikai tuvos cilvēkus, bet pat apkārt esošos, svešos. Bet nelabvēlīgos apstākļos – diemžēl, otrādi…

Kādam tāds drošs un pārliecinošs atbalsts ir, bet kādam – nav.

Bet tāpēc jau mēs esam cilvēki – saprātīgas būtnes, kurām Dievs devis lielāko smadzeņu masu starp visām dzīvajām būtnēm uz Zemes un personīgo signālsistēmu – valodu un pašanalīzes un paškontroles spējas.

Mēs paši, patstāvīgi, pēc savas gribas un vēlmes, savu potenciālu spējam attīstīt pilnībā. Realizēt visas savas spējas, talantus, tieksmes, fiziskās iespējas, pozitīvās personības iezīmes un tādējādi savu dzīvi padarīt labāku:

-laimīgāku

-veiksmīgāku

-bagātāku

-veselīgāku

-interesantāku.

Galu galā, nevienam nav noslēpums – jo lielākas ir cilvēka prasmes un zināšanas, jo vairāk viņš sevī atklājis talantus, jo labākā fiziskā formā un veselīgāks viņš ir, jo labāk attīstītas ir viņa personiskās īpašības:

– komunikabilitāte un spēja atrast kopīgu valodu ar vairumu cilvēku; – spēja koncentrēties un pabeigt iesākto līdz galam,

– spēja uzturēt sevi harmoniskā un līdzsvarotā stāvoklī (pretstatā – stresam un uzbudināmībai),

– spēja uzņemties atbildību un saprātīgi organizēt procesu (līdera spējas) utt.,

jo labāka būs viņa dzīve!

Ja tev līdz šim ir licies, ka uz to ir spējīgi tikai nedaudzi un „noteikti jau ne Es”, tad atbildi uz šiem jautājumiem:

Par ko tu sapņo?

Par ko tu sapņoji kļūt bērnībā, jaunībā?

Kurp tu gribētu aizbraukt?

Kā tu gribētu dzīvot?

Par ko iedomājoties, tavā vēderā sāk „lidot taureņi”?

Ir kāds gudrs teiciens: „Nav svarīgi, kur atrodies šobrīd, svarīgi kurp tiecies nokļūt. Nav svarīgi kas esi šobrīd, svarīgi par ko tiecies kļūt. Nav svarīgi, kā nodzīvota tava pagātne, svarīgi, kā tu gatavojies nodzīvot savu nākotni”.

Un, atgriežoties pie šīs publikācijas sākuma, es gribu teikt, ka CILVĒKA PATIESUMS – ne jau darbos, jo mēs visi pieļaujam kļūdas, līdz pat sirmam vecumam. Un vēl jo vairāk – ne jau vārdos, jo vārdi atspoguļo tikai īslaicīgas emocijas un jūtas. Mēs visi to zinām.

„Īsto” cilvēku var ieraudzīt viņa personīgajos sapņos. Tikai tajos slēpjas tas POTENCIĀLS, kurš piemīt KATRAM konkrētam cilvēkam. Un, ja viņam nav blakus īsto cilvēku, kas to palīdzēs atvērt, tad viņam jāsakopo dotie spēki: sava smadzeņu masa un personīgā signālsistēma, un tas jāizdara ir pašam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Es domāju, ka šī tēma ir īstajā brīdī – pirms Jaunā gada sākuma, pirms tās vienīgās pusnakts gadā, kad mēs uzdrīkstamies uzsaukt tostus par sapņiem, kas nav piepildījušies un, varbūt, pat ar pukstošu sirdi uzdrīkstamies par tiem atcerēties vēlreiz un apsolīt, kaut vai klusām sev, ka „es to izdarīšu!”

Bet tad iestājas 1.janvāris, 20.februāris, 15.maijs…..un lielākā cilvēku daļa, jeb mēs, aizmirstam par šiem sapņiem, par šiem sirdspukstiem…

Daudziem cilvēkiem nepatīk runāt par nepiepildītajām vēlmēm jeb sapņiem. Laika gaitā, “muļķīgo fantāziju” vietā nāk aprēķins, atturība un sociālās normas. Aizliegumu skaits palielinās, bet vēlmes kļūt mazākas un mazākas…

Vai arī tu domā, ka ir kāds, kurš ir atnācis un aizliedzis 50-gadīgajai sievietei sapņot par apprecēšanos, vai arī pieticīgam strādniekam kāds ir slēdzis ceļu uz tūkstošiem un pat miljoniem? Pajautā to viņiem. Tu neatradīsi nevienu reālu ārējo šķēršļi. Viņu “spēcīgie argumenti” ir savstarpēji sapinušies ar iekšējiem kompleksiem, šabloniem un viltus pārliecībām.

Kā tas ir noticis?

Tajā mirklī, kad tu nolem, ka kaut kā neesi vērta, ka esi pārāk vāja, pārāk veca vai bez jebkādiem talantiem, tu pati (un neviens cits!) sev apkārt organizē attiecīgu realitāti.

Piemēram, paskatījies uz sevi spogulī, un nodomāji “Kaut kā es ne visai labi izskatos…” Izgāji uz ielas. Satiki vecu paziņu. Viņš palūkojās uz tevi un izteica tās pašas domas: “Hmm … tu kaut kā ne visai labi izskaties!” Tev kļūst pavisam skumji un atkal palūkojies uz sevi spogulī. Tu jau aizmirsi ar ko viss sākās, bet ļoti labi atceries satiktā paziņas vārdus. Un nu spogulī uz tevi jau skatās nelaimīgs radījums, kurš ir gatavs atkal un atkal apstiprināt “skarbo patiesību”. Uz šīs savas nejaušās, negatīvās domas, tu vari uztīt veselu sāpīgo pieredžu kamolu. Iekšā ir slikti, no ārpuses neomulīgi, un domāt par savām vēlmēm – sāpīgi.

Kāpēc sapņot ir sāpīgi?

Tu aizliedz sev “domāt ar vērienu”. Kas sevi nemīl, nepieņem, kautrējas, tas baidās ar sevi aizņemt lieku telpu un visādos iespējamos veidos cenšas samazināt savas vajadzības.

Nu, piemēram. Tu ieraudzīji veikalā lielu, skaistu dīvānu. Tieši tādu, kādu tu gribētu. Paskatījies uz cenu un neuzdrošinājies ne tikai uz tā apsēsties, tu neuzdrošinājies pat tuvoties tam: “Oooo! Nē! Tā ir pārāk liela greznība priekš manis!” Atnāci mājās, apsēdies uz vecā dīvāna. Neērti, toties TAAAS dīvāns!!! … Bet iekšējā balss momentā šo domu pārķer: “Tev nekad to nedabūt! Pietiek murgot! Gana tev būs ar to, kas ir! “

Tu iesi garām cilvēkiem, kuri sēž uz grezniem dīvāniem un jutīsies, kā citas planētas iemītnieks, kur eksistē tikai neērti un cieti dīvāni. Turklāt cilvēki, kas dzīvo tā, kā tu pašlaik sev aizliedz, atmosfēra, kura tev šķiet ir nesasniedzama, ik pa laikam radīs tev sāpes. No vienas puses, nemaz jau negribas justies, kā otrās šķiras cilvēkam, bet no otras puses – tu jūti smacējošo, smago iekšējo aizliegumu smagumu.

Kā to mainīt?

Pirmkārt, uzdrošinies izvilkt virspusē savus nepiepildītos sapņus. Tavs iekšējais „aizliedzējs” raudās, vaidēs, gaudos, knaibīs un dunkās tevi no iekšpuses. Bet neuztraucies, tas vienkārši aizsargā to programmu, kuru tu viņā ieprogrammēji pati. Kad tu „uzzīmēsi” jaunu, daudz patīkamāku realitāti, viņš tevi atlaidīs un sāks pat palīdzēt.

Otrkārt, pievērs uzmanību tam, ka ne visas vecās vēlmes vai sapņi būs tev aktuāli un svarīgi. Pārliecinies, ka tie ir piepildīti emocionāli. Ja tevī ir ticība, ka tu tos varētu īstenot, tad tu jutīsi prieku un enerģijas pieplūdumu. Bet, ja vēlme vai sapnis ir saglabājies, bet cerība to realizēt ir mirusi, tad tu sajutīsi rūgtumu, varbūt pat sariesīsies asaras. Jebkurā gadījumā, pret savām patiesajām vēlmēm vienaldzīga palikt nevarēsi.

Treškārt, rīkojies sekojoši:

1. Pieraksti to, ko tu vēlies. Šajā sarakstā jābūt tikai tām vēlēšanām, blakus kurām tu vari uzrakstīt “Es neesmu to pelnījusi.”

2. Padomā, kas tajās ir tāds, kāpēc tu neesi tās pelnījusi. Varbūt tu jūti, ka tas ir pārāk agri/vēlu, ka nav pieredzes, nav kontaktu, informācijas, naudas. Katra vēlēšanās ir mērāma dažādi.

3. Paskaties uz savu sarakstu. Ko tu jūti, skatoties uz katru no šīm vēlmēm? Varbūt tās ir asaras, skumjas, vilšanās, aizvainojums, sajūtas, ka tas nekad nenotiks. Neslēpies no savām patiesajām jūtām. Viena no svarīgākajām veiksmīga cilvēka īpašībām – ir spēja būt harmonijā ar visām savām emocijām.

4. Nosvītro vārdus “Es neesmu tā cienīga” un uzraksti “Es esmu to pelnījusi!”

5. Aizver acis un cik vien spilgti, krāsaini tas iespējams, iztēlojies to, ko tu vēlies sev un savai dzīvei.

6. Uzliec roku uz sirds un ar aizvērtām acīm sev pasaki: “Es esmu to pelnījusi!”

7. Sajūti, kā reaģē tavs ķermenis, kā mainās zemapziņa. Aiz savām sāpēm tu sajutīsi cerību. “Vai tiešām tas ir iespējams? Jā! Arī tas var būt, ja vien es pati sev to atļaušu”.

Tiklīdz tu atļausi sev pašu labāko, zemapziņa tavu entuziasmu akceptēs. Atceries, cilvēki, kuri tā jau dzīvo, nav citplanētieši. Visa problēma slēpjas tavā mērauklā, cik daudz esi gatava pieņemt pasauli un tās daudzveidību.

Kad nonāc saskarē ar lietām, notikumiem un cilvēkiem, ka šodien tev šķiet nepieejami, nesteidzies atgriezties uz “cietā dīvāna.” Sper soli pretī tam, kas jau ir gatavs ierasties tavā dzīvē – jaunam darbam, jaunām attiecībām, jaunai dzīves vietai, jaunam… Skaidri un droši sev pasaki “Es esmu to pelnījusi!” Un drīz vien tu konstatēsi, ka tev bija absolūta taisnība. Izdari to tagad, lai Jaunā gada naktī šampanieti varētu izdzert nevis par tukšiem, bet jau tevis pašas ieplānotajiem sapņiem un pārmaiņām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāds patiess notikums.

———————

Reiz kādā no lekcijām profesors mums stādīja priekšā jauniņo. Šajā momentā pie sava pleca sajutu vieglu pieskārienu. Atskatoties, es ieraudzīju mazu, kalsnēju večiņu, kas, uz mani skatoties, smaidīja tik plašu smaidu, ka neviļus tas pārņēma arī manu seju.

-Sveika, skaistulīt, mani sauc Rouza un man ir 87 gadi,- viņa teica.

-Vai varu apsēsties blakus?

Es pasmaidīju un, lai mums abām būtu ērtāk, pavirzījos tālāk.

-Protams, sēdieties. Vai varu uzzināt, kas Jūs atvedis uz universitāti tik nevainīgā vecumā? – pēkšņi man sagribējās pajokot.

-Esmu šeit, lai satiktu bagātu vīru un dzemdētu viņam veselu bariņu bērnu, – piemiedzot ar aci, Rouza atjokoja man pretī.

-Bet, ja nopietni? – Rouza man iepatikās arvien vairāk un vairāk. Mani ļoti ieinteresēja šīs gados vecās kundzes parādīšanās mūsu vidū.

-Bet, ja nopietni… Es vienmēr esmu gribējusi iegūt augstāko izglītību. Un, lūk, esmu šeit,- atbildēja Rouza.

Pēc lekcijām mēs devāmies uz studentu ēdnīcu un kopā pusdienojām. Kopš šīs dienas trīs mēnešu garumā mēs vienmēr pusdienojām kopā. Rouza kļuva gandrīz vai par visu studentu tusiņu kompānijas dvēseli. Visi labprāt kontaktējās ar Rouzu, ne reizi neizrādot jebkādu nepatiku.

Semestra beigās mēs uzaicinājām viņu uzstāties izlaiduma vakarā. Kad viņa tuvojās tribīnei, no viņas rokām izkrita vesela špikeru kaudzīte. Samulstot, Rouza centās tās uzlasīt, bet visas uzlasīt tā arī neizdevās.

-Piedodiet lūdzu, esmu palikusi tik izklaidīga. Vīra dēļ pārstāju dzert alu, tāpēc no viskija reibstu daudz ātrāk, – viņa atjokoja. – Visus špikerus es vairāk nesalasīšu, tāpēc ļaujiet man pateikt vienkārši to, ko domāju.

Kamēr apklusa smiekli, viņa noklepojās un sāka savu runu:

-Mēs nepārstājam spēlēties, tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši, tāpēc ka pārstājam spēlēties. Ir tikai dažas jūsu veiksmes, jaunības un laimes sastāvdaļas. Jums ir jāsmaida un katrā dienā jāatrod kaut kas, par ko pasmaidīt. Jums nepieciešams sapnis. Kad jūs pārstājat sapņot – Jūs mirstat.

-Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri ir miruši un viņi par to nemaz nezina! Ir milzīga starpība starp novecošanu un kļūšanu par pieaugušu. Ja jums ir 19 gadi un jūs veselu gadu novalstīsieties uz dīvāna un neko nedarīsiet, jums paliks 20. Ja uz šī dīvāna veselu gadu pavadīšu es, man paliks 88. Nav grūti kļūt par pieaugušu. Mums nav nepieciešams nekāds talants vai prasmes, lai novecotu. Prasme ir šajās pārmaiņās sev atklāt jaunas iespējas.

Savu runu pabeidzot ar frāzi „Ar cieņu, Rouza”, večiņa atgriezās savā vietā. Dzirdēto pārdomājot, mēs visi klusējām.

Pēc gada Rouza ieguva tik sen izsapņoto augstāko izglītību. Bet vēl pēc nedēļas viņa klusām miegā nomira.

Uz viņas bērēm atnāca vairāk kā 2000 studentu pateicībā par to, ka šī mazā, gaišā, trauslā večiņa šiem jauniešiem iemācīja būt par tiem, par ko viņi var un par ko grib būt.

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Uz Visuma robežas bija kāds veikals. Izkārtnes uz tā jau vairs sen nebija – to kādreiz aizpūta viesuļvētra, un jaunu īpašnieks neuzkāra, jo katrs vietējais iedzīvotājs arī tā jau zināja, ka veikalā pārdod vēlēšanās.

Veikala sortiments bija ļoti plašs, te varēja nopirkt gandrīz visu: milzīgas jahtas, dzīvokļus, laulības, viceprezidenta posteni, naudu, bērnus, iemīļoto darbu, skaistu augumu, uzvaru konkursā, lielas automašīnas, varu, veiksmi un daudz, daudz ko citu. Netika pārdota tikai dzīve un nāve – ar to nodarbojās galvenais ofiss, kas atradās pavisam citā Galaktikā.

Ikviens, kurš atnāca uz veikalu (bet bija arī tādi gribošie, kas veikalā nebija iegājuši ne reizi, bet palika sēžot mājās, vienkārši gribot) vispirms uzzināja savas vēlēšanās cenu.

Cenas bija dažādas. Piemēram, mīļākais darbs maksāja atteikšanos no stabilitātes, drošības un prognozējamības, tas maksāja gatavību patstāvīgi plānot un strukturēt savu dzīvi, ticību saviem spēkiem un ļaušanu sev strādāt tur, kur patīk, nevis tur, kur vajag.

Vara maksāja nedaudz vairāk: bija jāatsakās no dažām savām pārliecībām, vajadzēja prast visam atrast racionālu izskaidrojumu, prast atteikt citiem, zināt savu cenu (un tai bija jābūt diezgan augstai), ļaut sev teikt „ES”, apliecināt sevi, neskatoties uz apkārtējo atzinību vai otrādi – nosodījumu.

Dažas cenas šķita visai dīvainas – laulību varēja saņemt gandrīz vai par velti, bet laimīga dzīve maksāja dārgi: personīgo atbildību par savu laimi un prasmi dzīvi baudīt, zinot savas un otra vēlmes, atteikšanos no centieniem atbilst apkārtējo uzskatiem, prasmi vērtēt un cienīt to, kas tev pieder, ļaut būt sev laimīgam, risku zaudēt dažus draugus un paziņas.

Ne katrs, kurš uz veikalu atnāca, bija uzreiz gatavs nopirkt kādu vēlēšanos. Daži, ieraugot cenu, uzreiz apgriezās un devās prom. Citi ilgi un domīgi stāvējā, pārskaitot to, kas viņiem pieder un, prātojot, kur atrast līdzekļus vēl.

Kāds sūdzējās par augstajām cenām, pieprasīja atlaides vai interesējās par izpārdošanām. Bet bija arī tādi, kas vilka laukā visus savus ietaupījumus un, ietītu skaistā, čaukstošā papīrā, saņēma savu vēlēšanos.

Uz laimīgajiem skaudīgi nolūkojās citi pircēji, spriežot par to, ka gan jau veikala saimnieks ir viņiem paziņa un vēlēšanos viņi dabūja vienkārši tāpat, bez jebkādām pūlēm. Veikala saimniekam, lai iegūtu vairāk pircējus, bieži vien ieteica cenas samazināt. Bet viņš vienmēr atteicās, jo tamdēļ ciestu vēlēšanās kvalitāte.

Kad saimniekam jautāja, vai nebaidās bankrotēt, viņš šūpoja ar galvu un atbildēja, ka tie, kas gatavi riskēt un savu dzīvi mainīt, atteikties no ierastās ikdienas, kas spēj sev noticēt un, kuriem ir spēki un līdzekļi, lai apmaksātu savu vēlmju piepildīšanos, atradīsies vienmēr.

Bet uz veikala durvīm jau vairākus gadu simtus joprojām karājas izkārtnīte:

„Ja Tava vēlēšanās nav piepildījusies – tā vēl nav apmaksāta”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs bieži vien esam dzirdējušas un pat it kā zinām, CIK ļoti svarīgas ir mūsu emocijas un kā tās ietekmē ne tikai mūsu ikdienu, bet arī nākotni un pat veselību.

Viena lieta ir dzirdēt par to un it kā pieņemt, bet otra lieta – izprast. Un izprast TĀ, ka tu to pieņem savā dzīvē kā likumu, apzinoties, ka citādi nemaz nevar un nedrīkst.

Vārdu „vibrācijas” šobrīd zina un saprot visi. Vibrācijas ir viļņi, kas atbilst mūsu emocijām.

Negatīvām emocijām vibrācijas ir zemas. Bet pozitīvi-konstruktīvām emocijām tās ir ļoti augstas.

Jo augstākas ir cilvēka vibrācijas, jo laimīgāks un veiksmīgāks cilvēks ir dzīvē. Jo labāka ir viņa veselība un labāka ir labklājība. Šādā stāvoklī cilvēks pieņem sevi un mīl pasauli.

Tādējādi jo zemākas vibrācijas, jo sliktāka dzīves kvalitāte.Cilvēks slimo, ir nomākts un iekrīt depresijā un ir pat konfrontācijā ar apkārtējo pasauli. Pasaule tādam cilvēkam šķiet naidīga un sveša.

Tagad, kad pieaug Zemes vibrācijas, tas kļūst vēl grūtāk. Jau vairs nav gana ar to vien, ka peldam pa straumei. Apzināti sevi jāuztur augstu „vilnī” un nedrīkst ļaut sev noslīdēt lejā.

Pateicībai sirds līmenī jeb Sirds Pateicībai ir ļoti augstas vibrācijas. Pateicība ar nodomu ļauj cilvēkam atrasties stabilā, bet vēlāk arī pieaugošā gandarījuma sajūtā par sevi, cilvēkiem un pasauli.

Vakar vebināru istabā notika fantastiska tikšanās ar Valdi Svirski – mīlestības, miera, rāmuma piepildītu personību, par kuru jau vakar, uzreiz pēc tikšanās no sievietēm saņēmām un vēl šodien saņemam ar pateicību piepildītas atsauksmes:

Dzīvoju vēl vakardienas vebināra noskaņās. Valdi Svirski biju mazliet iepazinusi, kad viņš viesojās  raidījumā "Šeit un tagad", tāpēc ar interesi gaidīju šo vebināru.
Dzirdētais noteikti pārspēja manas gaidas. Ļoti silta sajūta palika un, jā, gribas smaidīt. Ļoti patika praktiskie vingrinājumi. Paldies Valdim Svirskim par vienkāršību un
sirds siltumu, daloties ar mums šajās zināšanās.

*********

Kāda aura, harizma šim cilvēkam…es biju gatava neelpot, lai tikai dzirdētu, ko saka…kāds respekts un cieņa…man gribējās ar nodurtu galvu stāvēt šim cilvēkam priekšā!! Kāds miers, sirds siltums, mīlestība staroja visu vebināra laiku!!! Viņš ir tik gudrs!!! Pēdējās meditācijas laikā sirsnīgi noraudājos, samīļoju pati sevi, sabužināju un tagad smaidu, esmu priecīga!!!!

*********

Vēlreiz paldies par vakardienas vebināru, par iespēju iepazīties ar Valdi. Mums pierasts,ka mīļumu, maigumu un sirds gudrību publiski izpauž sievietes .Bet, izrādās ir Valdis, kas nebaidās mums  izrādīt to visu,savu attieksmi,mums vieglā un saprotamā veidā izstāsta savas zināšanas .Tas tiešām bija gaišs vakars un izrādās, ir runa  par tik  vienkāršām lietām, kuras ikdienā piemirstas un liekas nesvarīgas .Bieži negadās,ka varu savu uzmanību tā smaidot noturēt visu vakaru …..Protams, nobira kāda asara, bet tas jau,Valda vārdiem sakot,pieder pie lietas…..Tātad tas viss ir tik īsts,mani uzrunāja !….Ar nepacietību gaidīšu nākošo tikšanos.

Un tieši vakar (nākamais vebinārs-tikšanās ar Valdi  notiks 22.aprīlī, afišu pēc laika varēsi atrast  šeit >>> ) mēs iemācījāmies pateikties un piedot sirds līmenī un vairākas sievietes patiesi izjuta šo vibrāciju spēku, pat tās, kuras līdz šim nekad to nepiekopa. Tas bija brīnišķīgi!

Un redzi, ja pateicība tev kļūs par ieradumu – tad tu plūksi tādus veiksmes augļus, kādus pat neesi gaidījusi un cerējusi!

Veicot vingrinājumus, tu vispirms novērosi izmaiņas tavā domāšanā. Nedaudz vēlāk sāks mainīties arī tev apkārt esošā realitāte – tā kļūs dzīvespriecīga, gaiša, pilna ar laimes enerģiju un iespējām.

*********

Mums katrai domu līmenī ir vīzija par to, kādai būtu jābūt mūsu dzīvei labākajā variantā. Tomēr, lai mūsu cerības un sapņi piepildītos, ir vajadzīga enerģija, kas izpaužas mūsu gribasspēkā.

Starp garu (domu) un matēriju (sapnis) ir jābūt enerģijai (gribasspēkam). Mēs varam veidot sapņu lapas un kolāžas un ar tām nolīmēt vai visas savas mājas sienas, bet, ja mēs necentīsimies pie tā visa pielikt pūles, tad ieplānotais īstenosies ļoti lēni.

Un, ja arī tas notiks ātri, tad ne tev, bet tev apkārt esošajā vidē – bet tu vienkārši būsi tam visam lieciniece.

Gribasspēks, kas tiek izmantots darbībā – tā ir mūsu samaksa par to, lai saņemtu to, ko mēs vēlamies. Jo… par velti ir tikai siers peļu slazdā, vai ne?

No „nesasniegto mērķu” sindroma cieš tie, kas, lai sasniegtu vēlamos mērķus, nav ieguldījuši enerģiju. Ieguldīt enerģiju – tas nav kaut kas no mistiskā „abra ka-dabra"…

Tās ir mūsu konkrētas ik dienas darbības, kas tiek veiktas, lai sasniegtu nospraustos mērķus (tos sasniedzot, mēs dzīvojam to dzīvi, par kādu mēs sapņojam tagad).

Pielieto vingrinājumu „Pateicība”. Tas dos tev spēku, enerģiju, gudrību, mieru dvēselē un ikdienas dzīves ritumā.

21 dienas laika periodā (bet vēlams 3 mēnešus), katru dienu aizpildi pateicības tabulu.

Tabulai ir divas vertikālas ailes. Abās ailēs teikumi tiek veidoti tagadnes formā – tā it kā tu to jau esi saņēmusi. Kreisajā pusē tu pateicies par to, kas tev jau ir. Bet labajā ailē tu raksti to, ko savā dzīvē sapņo saņemt (iegūt). Katru dienu aizpildi vismaz 10 (bet labāk 20) rindiņas katrā pusē.

Vari izveidot uz sava datora darba virsmas „Pateicības mapi” un katru dienu sākt ar jaunu, atsevišķu dokumentu (failu), kopējot tabulu no iepriekšējās dienas un to papildinot šodienā.

Un tavu acu priekšā tava dzīve sāks mainīties uz labo pusi un vislabākajā veidā, kā tas vajadzīgs. Tikai neaizmirsti sirds patiesumu, jo, ja tajā visā būs tikai formalitāte un neīstums, tad tam visam jēgas nebūs nekādas…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

„Man šonakt bija TĀDS sapnis!…” tik bieži dzirdam šo frāzi no apkārtējiem un lietojam arī pašas. Atminos, ka manā bērnībā, astoņdesmitajos gados, bieži tika izmantota grāmatiņa „Sapņu tulks”, kur skaidrā latviešu valodā bija norādīts, ka, ja sapnī redzi, piemēram, čūsku, tas draud vismaz ar ļaunu slimību, ja ne vēl ko sliktāku.

Tagad, divdesmit gadus vēlāk, es sapņus tulkoju pati psiholoģiskās konsultēšanas ietvaros, izmantojot tos kā lielisku instrumentu klientu emocionālo grūtību risināšanā, jo klienta sapnis ir kā signāls ar nozīmīgiem simboliem. Kā tos pareizi interpretēt, lai varētu teikt „trāpīts!’”?

To, ka sapņa interpretācija notikusi veiksmīgi, nosaka pats klients, vadoties pēc sajūtām un emociju izlādes. Klasisks piemērs ir tā pati čūska- kā centrālais sapņa simbols. Diemžēl sapņu tulkošanas grāmatiņa te nelīdzēs, jo katram no mums ir sava, apziņā un zemapziņā noglabāta simbolu „vārdnīca”.

Ja vienam čūska asociējas ar ļaunumu, tad kādam citam ar gudrību. No prakses zinu gadījumu, kad kliente, saskaroties ar veselības grūtībām un gaidot galējo ārstu diagnozi, sapņos redzēja čūsku, kas apdraud viņas dzīvību. Un te it kā varētu likt punktu, jo sapņa skaidrojums ir acīmredzams, tomēr, kā jau minēju iepriekš, sapnis kalpo tikai kā instruments. Šajā gadījumā tas it kā atsmako klientes patiesās sajūtas – bailes, neziņu, dusmas, vilšanos, u.c. Ja dzīvē viņa bija pierunājusi pati sevi par gaidāmo diagnozi nedomāt un neuztraukties pirms laika, tad sapnis kā zemapziņas valoda signalizēja „Ei, neizliecies, tas ir svarīgi, tev taču bail…” Psiholoģiskajā konsultēšanā tas ļauj apzināties savas patiesās sajūtas, nosaukt tās vārdā, izlādēt apspiestās emocijas – varbūt pirmo reizi atļaujot sev izraudāties… Tipiskā gadījumā sapnis, kurš veiksmīgi interpretēts, gulētāju ar savu klātbūtni vairs nemoka.

Protams, ne visi sapņi ir tik zīmīgi, svarīgu informāciju saturoši. Daudzi no tiem darbojas kā ikdienas notikumu pārstrādes mehānisms. Mēs taču dienas laikā piedzīvojam tik daudz!

Tomēr kā saprast – kuru sapni tulkot un kuru ne?

Ko nozīmē sapņi, kuri atkārtojas?

Bet kā ar tiem, kurus kaut reizi dzīvē redzējuši visi – bēgšana, krišana, zobu izraušana vai matu izkrišana, lidošana, u.c.?

12.februārī plkst.20.00 esi ar mums kopā interneta vebinārā „Sapņi – Tavas zemapziņas valoda” – runāsim par visu, kas ļauj vairāk izprast sapņu nozīmi mūsu dzīvē.

Vairāk par pašu vebināru un iespēju tajā piedalīties lasi šeit >>>.

Uz tikšanos,

Elīna Brila

pārvērtējošā konsultante

„Iesēsi domu – novāksi rīcību. Iesēsi rīcību – novāksi ieradumu. Iesēsi ieradumu – novāksi raksturu. Iesēsi raksturu – novāksi likteni!” Šie vārdi pieder ievērojamajam domātājam, filozofam un skolotājam Konfūcijam.

Šodienas raksts kaut kādā mērā varētu sasaukties ar jau iepriekš rakstīto par mūsu sapņiem un labajām domām. To, cik brīnišķīgi jūtamies, kad iztēlojamies savu sapņu piepildījumu, zinām katra. Ja tas jau ir īstenojies dzīvē – esam bezgala pateicīgas un laimīgas.

Jā, pasaulei ir vajadzīgas gan sapņotājas, gan sapņu īstenotājas. Un vislabāk, ja šīs divas lietas – sapņi un darbošanās savu sapņu piepildīšanā, iet kopsolī. Tātad ne vienmēr pietiek tikai ar to vien, ka uztici savas vēlmes Visumam. Ir jāsāk rīkoties. Un tas jādara tev pašai.

Protams, vispirms ir jāsaprot, ko tava sirds vēlas. Kas ir tas, kas liek tev sajusties īpašai, piepildītai un laimīgai. Ja tev pietiek ar kādu pavisam nieku šajā brīdī, tad tas atnesīs piepildīju pietiekoši ātri. Taču, ja runa ir par lielām lietām, piemēram, jaunas, tev interesantas nodarbes sākšanu vai pat darba maiņu, tad šis tava mērķa piepildīšanas ceļš būs gana ilgs un prasīs no tevis pacietību un spēku.

Šajā ceļā iespējami gan atraidījumi, gan citas ne tik patīkamas lietas, taču, ja tici savai sirds sajūtai – nepadodies! Ielaist sirdī neticību ir vienkārši, taču mācies to pārvērst ticībā. Ticībā sev pašai, radošai, iespēju pilnai, drošai un zinošai būtnei, kas dodas pretī savam sapnim. Un ticībā Dievam, Visumam, Lielajai Mīlestībai, kas vienmēr ir un būs ar tevi, ja vien pati sadarbosies ar to. Neatlaidies un reiz mainīsies visi apstākļi tev par labu. Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.”

Nu ko, jāsāk soļot.

Pilnīgi droši zinu, ka gandrīz vienmēr ir jāizcīna iekšēja kauja ar šaubām, ar bailēm, ar neticību, ka tas varētu izdoties. Un šī kauja ir ļoti grūta – pašai ar sevi.

Katra jau esam sasniegušas kaut kādu komforta stāvokli un baidāmies to zaudēt, jo tad šķiet, ka zaudēsim it visu. Un tiklīdz tu sāc virzīties uz ko jaunu laukā no savas komforta zonas, tā bailes ir klāt.

Jebkuras pārmaiņas, pat, ja tās sola labu rezultātu, liek sajusties dažu brīdi diskomfortā. Nu iedomājies kaut vai tādu ikdienišķu situāciju, kad tu ierasto džinsu un t – krekla vietā uzvelc jauku kleitu un augstpapēžu kurpes. Sajūta pilnīgi jauna un ne vienmēr tā labākā, pat tad, ja kleita ļoti piestāv. Dažas jutīsies saposušās un skaistas, taču citas to vien tik vēlēsies kā ātrāk atgriezties pie ierastā apģērba un noslēpt kleitu un kurpes vistālākajā atvilktnē, tādējādi varbūt atņemot sev iespēju radīt svarīgu iespaidu kāda cilvēka acīs, nesagaidot jauna amata piedāvājumu vai nerodot jaunu iespēju iepazīties. Labāk neko nemainīšu, lai ir tā kā ir…

Ja esi nolēmusi mainīt ko pavisam nopietnu un radikālu, tad vispirms jau tieši fiziskās sajūtas ir tās, kas mūs satrauc, kad iedomājamies iespējamos zaudējumus. Sirds dauzās, mute kļūst sausa un vēderā atrodas dīvaina kņudoņa, un kur nu vēl bezmiegs un saspringuma stāvoklis dienu no dienas. Gribas bēgt un atgriezties atpakaļ ierastajā, varbūt pat ne tik labajā vidē, taču pazīstamā. Un baiļu formas ir tik dažādas. Reizēm tās mēdz pavēlēt skaļi draudot un pieprasot tūlītēju apstāšanos, bet reizēm tās klusiņām un mīlīgi čukst, ka nu nezin vai šobrīd tev to vajadzētu darīt, ir taču tik daudz laika – varbūt citreiz? Vai tu nejūties sagurusi un vai tev pietiks spēka tam, ko gribi pasākt? Un, vai tev to vispār vajag, varbūt citi nesapratīs? Izklausās pavisam draudzīgi un jauki, vai ne? Bailes ir tik viltīgas.

Lai sāktu skatīties uz pasauli no cita skatu punkta, katru dienu ir kaut kas jāmaina savā dienas ritmā. Iedrošini sevi, pieradini pie pārmaiņām. Apzvani savus potenciālos klientus, ar kuriem agrāk neesi runājusi, parunā ar priekšnieku, pastāsti vīram savus nākotnes plānus, nebaidies saņemt atteikumu kādā piedāvājumā, pamēģini ko neierastu, tādējādi kļūsi drošāka un pārliecinātāka par sevi. Tu pamanīsi, ka dzīve kļūst krāsainākā un tu pati saredzēsi arvien vairāk iespējas.

Viens no ievērojamākajiem šķēršļiem ceļā uz savu mērķi ir tas, ka sevi pienācīgi nenovērtējam. Cik bieži ir tā, ka sasniedzam kādu savu mērķi, taču pat īsti nespējam par to priecāties, jo esam uzlikušas savu pašnovērtējuma latiņu pārāk augstu. “Ko nu es… Ak, tas taču tikai viens diploms vairāk, to jau spēj katra. Pagatavots gards ēdiens? Uzadīts silts džemperis? Ai, tur taču nekas īpašs… u.t.t.” Pavisam ātri savus panākumus noslēpjam un tie iegūst gandrīz vai zaudējuma nokrāsu. Sasniegumi kļūst pašsaprotami. Bez spējas priecāties un izbaudīt.

Mums šķiet, ka tikai pasaules atzinība ir tā galvenā un svarīgā, tāpēc dzenamies un dzenamies pēc atkal jauniem un jauniem panākumiem. Gribam būt labas, novērtētas, ievērotas. Taču aizmirstam, ka vispirms esam mēs pašas – mūsu sajūtas ir pašas svarīgākās un galvenās. Mēs esam tās unikālās un vienreizējās būtnes – jā, jā, tieši tā – neapmulsti no šiem vārdiem! Un katra par sevi. Vienīgā tāda. Un, lai arī cik apkārt būtu vērtīgas un „pareizas” informācijas, padomi un ieteikumi, tikai mēs pašas, klausoties sevī, zinām kas no tā visa der tikai mums. Man ļoti patīk Andžeja Reitera teiktais kādā rakstā: „Mirdzi ar to, ko tu proti.” Tieši tā, jo mums katrai ir kas īpašs, mums vien zināms, un tas jāizceļ saules gaismā.

Jā, varbūt arī lielajai pasaulei būs kāds novērtējums tavā lauciņā, taču desmitkārt svarīgāks būs tevis pašas vērtējums sev – tās sajūtas, ko tev atnesīs paveiktais darbiņš. Neaizmirsti gan sevi apsveikt par to, tas ir tikai tavos pašas spēkos. Liec sev justies radošai un veiksmīgai. Nopērc šampanieti un nosvini savus panākumus ar draudzeni, kaimiņieni, ģimeni – vienalga kā tu to vēlies, tikai neatstāj bez ievērības. Padari redzamu savu veikumu. Jo – tu esi karaliene pati sev!

Un vienmēr atceries – vēl kāda iekšēja balss atkal un atkal aicina – saņemies un īsteno savu sapni! Klausies sevī un savās sajūtās. Tās, kuras atnesīs mieru un prieku – būs īstās. Tikai jādarbojas!

Pati esmu pietiekoši radikāli mainījusi savu dzīvi un ne bez bažām, kā tas būs un vai es daru pareizi. Taču, paļaujoties uz Visuma atbalstu, šobrīd varu tikai pateikties pati sev un Radītājam, ka man pietika drosmes, apņēmības un izturības sekot savam sapnim un to piepildīt. Un, šobrīd esmu jau ceļā uz vēl kādu, sev ļoti ilgi lolotu sapni un varu pačukstēt, ka pirmos soļus jau eju šajā virzienā. Tas būs maratons krietnam laikam, taču šo gandarījuma sajūtu mazliet izjūtu jau tagad. Novēliet man veiksmi!

Tieši vakar runājām ar Aiju par to, kā var disciplinēt sevi un pamazām pietuvoties saviem mērķiem. Soli pa solim. Viņai ir tāds ieradums – katru vakaru ierakstīt kladē, kas jāizdara nākošajā dienā. Tiklīdz kāds darbs tiek izdarīts, tā to izsvītro. Ja neizdari – neko darīt, nākošajā dienā darīsi dubultā. Un šī klade satur arī informāciju par to, ko tu redzi tur tālu, tālu priekšā, ne tikai rīt, bet varbūt arī pēc gada – pasākumi tava mērķa sasniegšanai!

Un vai tajās stundās, ko tev dāvā diena, nevari atrast laiku 15 vai 20 minūtes arī kaut ko veicot šā mērķa piepildījumam? Vari gan!

Lai mums visām izdodas!

Sarmīte

Dažreiz notiek tā, ka tev šķiet – dzīve apstājas. Tavi sapņi dzīvo savu sapņu dzīvi un neatrod piepildījumu, domas klejo bez mērķa un tu pati jūties piekususi, iztukšota un varbūt pat tā kā vīlusies pati sevī vai savā pasaulē.

Un neatkarīgi no tā, vai tu esi skolotāja, grāmatvede vai mājsaimniece, vai tev pietiek naudas jaukiem pirkumiem un ceļojumiem, vai tās ir tikai tik, lai pabarotu un apģērbtu savu ģimeni, pienāk brīdis, kad tev sāk likties, ka esi „izkritusi” no Dievišķā plūduma un nesaņem Visuma atbalstu.

Tev vairs nav sapņu un vēlmju, tu pat nespēj saprast, ko tad īsti tava sirds grib. Ja mums katru dienu ir jāiet uz darbu, tad mums par to tiek samaksāta alga. Taču, lielam vairumam no mums, bez algotā darba ir bezgala daudz ikdienas darbu un rūpju, par kurām varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu un par kurām bieži vien tiek aizmirsts, tās netiek novērtētas un pat ievērotas. Tas viss prasa spēku un tu jūties izsīkusi. Domāju, ka mums katrai ir bijusi tāda sajūta kaut reizi dzīvē, kad nespējam vairs pat atrast pareizos vārdus sarunai ar Dievu, kur nu vēl ko vairāk. Un, varbūt, ka tu tā jūties tieši šobrīd?

Arī šīs sajūtas ir daļa no tavas dzīves. Tā vienkārši notiek. Arī jūrā taču ir paisumi un bēgumi. Arī akas mēdz izžūt un dārzs kļūst nedzīvs, ja ilgi nav lijis lietus…Viss rit savu gaitu. Vai esi dzirdējusi stāstu par ķēniņa Zālamana īpašo gredzenu? Droši vien, taču atgādināšu vēlreiz – ķēniņš Zālamans valkāja kādu īpašu gredzenu, kuram iekšpusē, kur neviens neredz, bija iegravēti viedi vārdi „Arī tas pāries.” Kad ķēniņam gadījās kāda nelaime vai sarežģījumi, viņš paskatījās uz savu gredzenu un izlasīja šo uzrakstu. Arī tas pāries!

Viss plūst un mainās un visam ir savs laiks. Un, jo ātrāk mēs iemācīsimies to pieņemt un atzīt, jo mierīgāk spēsim izdzīvot šos „sausuma” periodus savā dzīvē. Tas gan nenozīmē, ka drīksti nedarīt neko, taču vairāk uzmanības sāc pievērst pati sev. Tev taču ir jāpiepilda sava aka! Jāmeklē sevī pazemes avoti , kas palēnām tevi spirdzinās un padzirdīs tavu dvēseli. Lai arī tas nenotiek tik ātri, kā tev gribētos, taču pavisam droši – tas notiek vienmēr! Šobrīd tu drīksti atkāpties, paiet malā, lai pavisam drīz vēl skaidrāk saredzētu, kas atklāsies aiz nākošā pagrieziena.

Un aizmirsti uz brīdi par lielajiem plāniem un vēlmēm, kas pavisam noteikti gribēs atkal un atkal atgādināt par sevi, atkal radot apjukumu, jo šobrīd tu esi tukša – jāatgūst spēks. Tas viss notiks – tavi sapņi atradīs ceļu! Tikai ne tagad. Ir jāpierimst, jānogaida.

Zinu, ka mums, skrejošajām, visu varošajām, bezgala stiprajām, ir ļoti grūti apstāties. Taču – sevis un savu sapņu labad, to nākas darīt. Mācīties pacietību. Sāc pamanīt tās vienkāršās lietas, kas piepilda tavu dzīvi ik mirkli. Pamaini savu ierasto ikdienu ar ko sen aizmirstu, taču ko tādu, kas atnes jaukas sajūtas. Dari to jau šodien! Pamani, pamani, pamani…pasauli sev apkārt. Bez idejām ,kā varētu būt, bet tieši tā kā tas ir šeit, tev blakus. Šobrīd.

Svaigs, spirdzinošs rīta gaiss, kas ieplūst pa atvērto logu. Strazdi izveduši bērnus pirmajā lidojumā uz viņiem vēl svešu, neatklātu pasauli. Tu pat nevari iedomāties kāds tas ir balagāns. Viss dārzs ir piepildīts ar čiepstēšanu, čirkstēšanu un par klusumu vari vienkārši aizmirst – mazie lidoņi ir visur – uz elektrības vadiem, pie sava tik ierastā būra, zaļajā zālē un pat uz palodzes. Spoži melni ar zaļganu vizējumu, vēl neveikli, taču pilni ziņkārības un prieka. Tā tas bija manās mājās vakar! Un tici vai nē, domas tad iet staigāt citus ceļus, noliekot rūpes mazliet malā.

Slapjš suņa deguns, kas garāmejot nekad neaizmirst pieskarties tavai rokai, atgādinot par uzticību savai saimniecei. Siltas smiltis jūras vai ezera krastā viegli kņudina tavas pēdas… Bērnības albums, kur bildēs esi redzama gan kā bižains meitēns ar platu smaidu, gan kā gaisīga, jauna būtne ar pilnu ziedu klēpi rokās – savā izlaiduma dienā. Kāda sen aizmirsta, bet mīļa dziesma ,kas atnes atmiņas. Vai arī pavisam jauna mūzika, kas nesen dzirdēta un ļoti patīk. Klausies to atkal un atkal, lai skaņas dziedē tevi. Vakarā, gulēt ejot, smaržīgi, balti palagi uz gultas…

Bet varbūt pāršķirsti savu sapņu dienasgrāmatu, kur sen agrāk esi salīmējusi bildes, kādu gribētu redzēt savu nākotni – gaumīgi iekārtotu māju, patīkamu darba vietu, veselus bērnus un pašu priekā starojošu…varbūt šobrīd atklājas kas pavisam sen aizmirsts un kas tāds, kam nebiji tomēr pievērsusi uzmanību, kādi sīkumi, kas tevi stiprina.

Redzi nu, apkārt ir tik daudz vienkāršu lietu, kas tevi veldzē, kas tevi piepilda, kas tevi ved tuvāk piepildījumam. Un atceries, ka itin visās lietās skan Debesu mūzika! Ieklausamies.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Paliec uzticīga savām vērtībām. Esi godīga. Centies no visa spēka. Dari visu, kas tevi var tuvināt savam sapnim.

Rūpējies par sevi, par savu ģimeni un saviem draugiem. Izturies pret cilvēkiem ar cieņu. Uzvedies tā, lai cilvēkiem ar tevi būtu labi. Nopelni godīga un laba cilvēka reputāciju.

1.Rīkojies tā, kā tu uzskati par vajadzīgu. Nekad nebaidies darīt to, ko sirds dziļumos uzskati par pareizu, it īpaši, ja tas skar otra cilvēka jūtas. Kad mēs zinām, ka rīkojamies nepareizi, nav soda smagāka par ievainotām jūtām  un dvēselēm.

2. Netenko un neizdari virspusējus spriedumus. Lielie prāti apspriež idejas, vidējie prāti apspriež notikumus, bet ierobežotie – cilvēkus. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu citu cilvēku apspriešanai, tenkām un bezjēdzīgai mēles kulstīšanai. Ja tev kaut kas nav skaidrs, pajautā. Ja neesi ar kaut ko apmierināta, izsaki savas domas. Bet neapspried cilvēkus aiz viņu mugurām.

3. Atbalsti citus cilvēkus. Ja vēlies uzmundrināt sevi, uzmundrini apkārtējos. Būt brīvai un laimīgai nenozīmē nomest važas. Tas nozīmē cienīt citus un dāvāt viņiem laimi un brīvību. Dāvinot apkārtējiem ticību, cerību un mīlestību, tu šai mūsu pasaulē kultivē jaunas idejas, attiecības un sapņus.

4. Uzmundrini tos, kam tas ir nepieciešams. Labs un laipns vārds brīdī, kad cilvēks ir cietis neveiksmi, ir daudz svarīgāks par diferambām pēc veiksmīgi pabeigta darba. Mums visiem dzīvē ir brīži, kad zaudējam cerību un tad ir nepieciešams, lai kāds mums pie pleca pateiktu: „Esmu ar tevi. Tu neesi palicis viens pats ar savu problēmu”. Ja tas iespējams, kļūsti par šādu cilvēku.

5. Skaties uz visu no pozitīvā skatu punkta. Noskaņojies uz pozitīvo domāšanu, saki labu, iemācies atvainoties un ātri piedot. Pilnīgojies un mudini uz darbību gan pati sevi, gan citus cilvēkus. Izrunā skaļi: „Pesimizm, man tev nav laika! Man ir jāpaspēj izdarīt tik daudz laba!”

6. Pieņem savu unikalitāti. Ja tu to neizdarīsi, tu visu savu dzīvi zaudēsi, lai kļūtu par kāda kopiju. Novērtējot savu unikalitāti, netērējot laiku tam, lai līdzinātos kādam, tu atklāsi sevī neatkārtojamus talantus, kādi piemīt tikai tev, vienīgajai.

7. Darbojies rotaļīgi. Ja tu darbojies bez degsmes un gandarījuma, tu nedzīvo – tu vienkārši eksistē. Ja tu patiešām vēlies mainīt savu dzīvi, vispirms tev jāmaina sava domāšana un savas darbības. Ja tu kādu dienu sapratīsi, ka esi gatava tērēt visu savu enerģiju un laiku tam, kas tevi saista, tu ļoti spēcīgi bagātināsi savu dzīvi.

8. Neesi uzstājīga. Kaut kas labs notiek tad, kad tu gaidi to vismazāk. Un rezultātā tas, izrādās, ir daudz labāk, nekā tu spēji iedomāties. Katru dienu Dievs mums dod iespējas. Lai tas ir atgādinājums tev par to, ka nav nekas jāuzspiež ar varu. Ir vienkārši jādara viss ar patiesu mīlestību un jāļauj iespējām uzplaukt visā to krāšņumā.

9. Met malā vēlēšanos būt vienmēr it visā vienīgajai pareizajai. Ja tev ir taisnība, tas nenozīmē, ka kādam citam nav taisnība. Patiesībai ir ļoti daudz šķautņu. Tu nevari spriest par citiem, pamatojoties vienīgi uz savu pieredzi. Citiem cilvēkiem var būt pilnīgi atšķirīga dzīve. Savas domas izsaki atklāti un pieklājīgi, bet iegaumē – ja tavs mērķis ir izsmiet citus un pierādīt to, ka viņiem nav taisnība, ar šo tu pasauli un sev apkārt esošo padari tikai sliktāku.

10. Esi uzticīga un godīga. Tu nevari dot solījumu mīlēt kādu līdz viņa pēdējai dzīves dienai, bet tu vari mīlēt viņu līdz savas dzīves pēdējai dienai. Kad runa iet par attiecībām, uzticība ir nevis tiesības, bet gan pienākums. Uzticama un godīga mīlestība.

Un neaizmirsti – Dievs redz un dzird visu. Gan tavus labos vārdus, gan ne tik labos. Gan tavus labos darbus, gan ne tik labos. Gan tavas labās domas un centienus, gan ne tik labos. Esi vienmēr godīga – gan pret sevi, gan apkārtējiem, gan Dievu. Tu redzēsi – tā ir labāk un pareizāk. Pavisam drīz.

Uz tikšanos tepatās,

Aija