Kā padarīt laimīgu sievieti un kā padarīt laimīgu vīrieti – uz šiem jautājumiem atbildes katru mēnesi internetā meklē desmitiem tūkstošu cilvēku. Un tas ir ļoti svarīgi, jo pirmajā laulības gadā laimes un gandarījuma līmenis pāriem sastāda apmēram 86%. Tuvojoties septītajam gadam, tas nokrīt līdz pat 50%. Apmēram puse laulību izjūk. Un iemesls ir ne jau mīlestības trūkums, bet nepareiza, nekvalitatīva, nepietiekama komunikācija. Kā to mainīt vai uzlabot?

Pastāv daži universāli, bet ļoti būtiski un vērā ņemami paņēmieni.

Lutiniet mīļotos

Dariet savu partneri laimīgu, piepildot viņa mazās vēlmes, viņu pārsteidzot vai arī atbalstot viņa mērķus vai hobijus. Dariet to pēc iespējas biežāk.

Ja jūsu partneris mēģina sekot veselīgākam dzīvesveidam, jums nav obligāti to visu ievērot pilnībā (ja jūs to nevēlaties), bet esiet veselīgāki savos ieradumos: piemēram, gatavojiet veselīgāku ēdienu.

Ja jūsu partneris ir sporta fans vai mīl romantiskas filmas, ieplānojiet to kā vienu no brīvā laika pavadīšanas iespējām. Kad jūs piekrītat kopā skriet rīta skrējienu vai noskatīties romantisku filmu, dariet to ar prieku, nevis kā atalgojumu.

Vājuma brīžos nodrošiniet aizsardzību

Kad divi cilvēki viens otram blakus jūtas pietiekami droši, lai varētu atļauties būt un justies ievainojami, attiecības uzlabojas tā, kā jūs nekad neesat pat iedomājušies, ka tā varētu būt – to apgalvo Tuftas medicīnas universitātes profesors Wayne Altman. Ja jūs viens otram varat nodrošināt drošības sajūtu, tas ļauj jums abiem riskēt. Tādejādi divi cilvēki, pat tie, kuri daudzus gadus ir kopā, var uzzināt viens par otru daudz jauna un savām attiecībām pievienot vēl lielāku intimitāti un svaigumu, nekā agrāk.

Nestrīdieties ar īsziņām

To, kas liekas acīmredzams, tagad ir apstiprinājusi zinātne: Brigham Young Universitātes zinātnieku pētījums pierādīja, ka pāri, kuri strīdas ar īsziņām, atvainojas ar īsziņām vai mēģina pieņemt lēmumus ar īsziņām, ir mazāk laimīgi. Kad runa ir par nopietnām lietām, neļaujiet emoji nomainīt jūsu īsto seju.

Izejiet uz kompromisu

Esiet gatavi dažas savas vēlmes un vajadzības ziedot, un lepojieties ar savu gatavību iziet uz kompromisu. Pastumiet malā savu nepieciešamību gūt virsroku. “Tas nozīmē arī to, ka jums ir nepieciešams augstāks slieksnis, kuru sasniedzot, jūs izteiktu neapmierinātību ar jūsu partnera uzvedību. Lielāka tolerance vienam pret otru jūsu ikdienas dzīvi padarīs daudz patīkamāku. Neatkarīgi no tā, kādi kaitinoši ieradumi ir jūsu partnerim tieši šobrīd – ar vecumu to kļūs vairāk, un nevis mazāk, “saka Altman. Iemācieties pieciest jūsu partnera dīvainības un izprast savējās, lai tās mēģinātu ierobežot.

Lepojieties ar savu mīļoto publiski

Runājiet, stāstiet patīkamas lietas par viņu publiski. Vai dažreiz neliekas tā, ka visa pasaule gatava jūs saplēst gabalos? Vienīgais cilvēks, kurš to nekad nedrīkst darīt ir jūsu partneris. Nekritizējiet, nekaitiniet, nezobojieties, neaizvainojiet un neizsmejiet savu partneri citu klātbūtnē.

Iemācieties atvainoties

Atvainošanās ir godprātības akts un apņemšanās apliecinājums. Pareiza atvainošanās attiecības var ietekmēt ļoti pozitīvi. Šādu atvainošanos formulu ierosināja bijušais Masačūsetsas universitātes medicīnas skolas dekāns Aaron Lazar.

Un tā skan sekojoši: neaizmirstiet atzīt savu kļūdu, atzīt sāpi, ko tā radījusi, izrādīt nožēlu, izskaidrot savas darbības un, ja nepieciešams un iederas, piedāvāt kaut ko, ko jūs varat darīt, lai situāciju labotu. Atvainošanās trūkums vai slikta atvainošanās, piemēram, “Man žēl, ka tu tā domā”, attiecībām var būt diezgan toksiska.

Aizmirstiet frāzi „Es taču teicu!”

Runājiet viens ar otru ar cieņu un godīgi, un atcerieties, ka jebkura strīda mērķis ir reālu risinājumu sasniegšana. Domstarpības bez atrisinājuma ir sāpes bez labuma.

Kāpēc jūs ar savu partneri strīdaties: lai uzvarētu vai atrisinātu problēmu? Ja jūs cīnāties dēļ uzvaras, jūs galu galā zaudējat. Cīņai tiešām nav jēgas.

Nekad nesakiet “es taču tev teicu”. Šis paziņojums otru cilvēku pazemo un gandrīz vienmēr liek viņam sevi aizstāvēt, kas situāciju galu galā tikai pasliktina.

Disciplinējiet sevi un pretojieties spēcīgajai vēlmei pateikt savam partnerim, ka jums bija taisnība. Atcerieties, ka ne jau tas ir svarīgi, ka jums ir taisnība. Un, ja jūs atturēsieties, jums būs vairāk iespēju dzirdēt no jūsu otras pusītes: “Atceries, ka tu teici man, ka, ja es to apēdīšu, man kļūs slikti? Tā arī notika. Es tiešām jūtos slikti. Nākamreiz es tevi klausīšu “vai” Vai atceries, ka tu man teici, lai ar šo cilvēku nekontaktējos, jo būs tikai sliktāk? Izrādās, tev bija taisnība. Es sastrīdējos ar viņu, un tagad mans šefs uz mani dusmīgs.”

Gulēt ejiet kopā

Ieradums migt un mosties kopā ar katru dienu vairāk uzlabo kontaktu ar partneri. Tas var palīdzēt uzlabot arī miega kvalitāti un kvantitāti, kas ir ārkārtīgi spēcīgs stresa mazināšanas līdzeklis. Stresa samazināšana attiecībās ir ļoti svarīga lieta.

Esiet draugi un draudzējieties ar citiem

ASV Nacionālais ekonomisko pētījumu birojs konstatēja, ka laulība kopumā palielina laimes līmeni. Vēl vairāk – izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu laulātais ir viņu labākais draugs, gandrīz divas reizes biežāk ir apmierināti ar savu laulību nekā citi.

Ne mazāk svarīgi ir tas, lai jums būtu daudz kopīgu draugu. 2013.gadā Facebook nopublicēja atskaiti, kurā tika veikta 1,3 milj. lietotāju analīze, tai skaitā pētot arī tos, kuri ir attiecībās ar pretējo dzimumu. Izrādās, ka pāri, kuriem ir daudz kopīgu draugu, parasti mazāk šķiras nekā pārējie.

Un vēl viena draudzības nianse: saskaņā ar Brauna Universitātes pētījumiem, jums par 75% ir lielāka iespēja būt šķirtiem, ja jūsu draugu vidū ir šķirtās ģimenes. Pētījuma autori paziņoja: „Mēs domājam, ka rūpes par veselīgām draugu laulībām var būt labs atbalsts jūsu pašu laulības attiecībām.”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pirms dažām dienām mani draugiem.lv vietnē uzrunāja kāda jauka kundze (sauksim viņu par Rasmu), kura man lūdza palīdzību sakarā ar buduars.lv stila veidošanas e-grāmatas iegādi. Un tā mums izvērsās pāris dienu gara sarakste un, kad sākām runāt par mūsu abu laulībām, Rasma uzrakstīja man ļoti jauku novēlējumu vēstuli, kuru viņa pēc ilgām pārdomām man atļāva publicēt arī mūsu bloga „vēstuļu stūrītī”. Es to dikti lūdzu, jo domāju, ka šī vēstule, un it īpaši padoms, meitenes, noderēs ne tikai man, bet arī vēl kādai no jums…

——————————–

„…Kaut arī esam ar vīru gados – tomēr gribas pareizāk saģērbties…Vīram patīk, ka viņa sieviņa labi izskatās un man gribas, lai vīrs labi izskatās. Mēs jau 42 gadi, kā esam precējušies. Ir divi pieauguši bērni. Dēls un meita. Bet tikai viens mazdēls. Mūsu bērni abi ir šķīrušies…diemžēl..mazdēliņš no dēla puses. Tad un arī tagad jaunieši ātri aiziet katrs uz savu pusi…nemāk piedot.

Vēlu Jums nodzīvot tik ilgus gadus, cik mēs un vēl ilgāk…līdz mūža galam. Ne tikai ir svarīgi labi ģērbties, bet arī vīrietim jājūt, ka viņš Tavā dzīvē ir ļoti svarīgs, ka lepojies ar viņu.

Gadās, kad pēc laulībām vīri dažām sāk dzert, bet manā gadījumā bija otrādi. Es pat nezināju, ka viņš draugos ar stipro un draugiem par izbrīnu pārstāja lietot alkoholu. Dzīvojam gan saticīgi, gan reizēm ir domstarpības, jo nezināju, ka vīrieši nekad nedomās tā, kā mēs sievietes. Viņi ļoti atšķiras ar domāšanas veidu. Noturējāmies ar visiem strīdiem, jo tad, kad sanāca nesaskaņas, tad es darīju visu, lai izlīgtu, lai izrunātos un noskaidrotu iemeslu. Bet, ja neizdodas noskaidrot, tad vienkārši pieglaužos un pabužinu galviņu mīļi un palūdzu piedošanu, kaut arī pati nezinu, kas man jāpiedod…un atkal viss kārtībā :).

Kad meitai kārtējo reizi izjuka attiecības, kuras bija brīnumjaukas, bija kā cimds ar roku, un vēl joprojām nav zināms iemesls kāpēc, mans Vīrs mani pamācīja, lai es uzrakstu meitai, lai viņa mīļi pieglaužas un pabužina vīra galvu un viss būs kārtībā. Vari iedomāties kāda sajūta bija man, kad es uzzināju, kāpēc mūsu attiecībās bija viss kārtībā. Esmu apmulsusi, ka zināju kas jādara.

Piedod, ka to visu rakstu, domāju varbūt noderēs…

Meitai šo padomu neesmu vēl ieteikusi, jo viņa nevienu manu padomu neuzklausa… un nepaspēju arī, un arī līdz tam nezināju pati, ka pareizi esmu rīkojusies.

Manās kāzās skaisti noformētā kladītē kāzu viesi ierakstīja katrs savu novēlējumu mūsu kopdzīvei. Un viens no viesiem bija uzrakstījis šādus vārdus: “Nav māksla apprecēties, bet gan māksla mūžu kopā nodzīvot.” Es toreiz stipri apvainojos par šo ierakstu, bet šie vārdi mani vajāja visus šos kopdzīves gadus un stiprināja.

Nezinu kāpēc Tev to rakstu… Kas mani liek to darīt? Bet varbūt noderēs… Vēlu jums visu to labāko!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Es neesmu šīs publikācija autore. To pirms kāda laika atradu internetā. Iztulkoju un ilgi turēju, nepublicēju. Un šodien to atvērusi, sapratu, ka ir laiks… Domas noteikti dalīsies. Arī sieviešu. Bet mūsdienās šī tēma ir ļoti aktuāla.  Lai gan daudzi domās, ka tas viss ir muļķības. Īpaši vīrieši. Jo tas taču šobrīd ir kļuvis par  normu, par pašsaprotamu lietu jeb attiecību statusu… Publikācijas autore ir uzrādījusi tikai savu niku.

No visiem sievietes pazemošanas likumīgajiem veidiem visvairāk mani tracina viens. Un to daudzi vīrieši izmanto ļoti virtuozi…

Savu pūstošo dvēseli slēpjot aiz brīvdomātāja maskas, viņi nabaga sievietēm uz ausīm sakarina tūkstošiem makaronu tonnas. Jebkādus orientierus zaudējusi, arī pati sieviete vairs nesaprot, ka ir kļuvusi par upuri…

Iedzīvoties veikala bezmaksas testera lomā – tā es saucu šo dīvaino kopā dzīvošanu, kuru daudzi mūsdienās lepni dēvē par civillaulību.

90-to gadu beigās, kad tikko parādījās veikali ar bezmaksas testeriem, mūsu skolniecēm bija kāda jautra izklaide. Katru piektdienu pirms diskotēkas, viņas nāca uz veikalu un tur pilnībā uzkrāsojās. Apmierinātas aizgāja un nekad par rezultātu nemaksāja. Un tā tas atkārtojās atkal un atkal, no piektdienas līdz piektdienai. Vai tiešām ir sievietes, kuras gribētu būt par tādiem mūžīgajiem testeriem? Es tam neticu!

Es vēl varu saprast pārus, kuri sākumā nolemj nedaudz padzīvot kopā. Lai uzzinātu, cik viegli būs samierināties ar pastāvīgu otra cilvēka klātbūtni un viņa ikdienas paradumiem. Tomēr tie vīrieši, kuri jau sen ir sapratuši, kāds ir šī pārbaudījuma rezultāts, bet laulāties nesteidzas, man liekas ir zemiski meļi.

Visi argumenti, kurus viņi sniedz, lai aizsargātu savu nožēlojamo pozīciju, ir viegli un vienkārši apgāžami. Lūk, par ko viņi vienmēr ir gatavi strīdēties:

Es neciešu ilgu un nogurdinošu dokumentu formēšanu.

Patiesībā, lai reģistrētu laulību, nekā nogurdinoša tajā nav. Aizej uz dzimtsarakstu nodaļu, tad pagaidi nepieciešamo laiku un atnāc uz reģistrāciju ar lieciniekiem. Man šķiet, kas gan varētu būt vēl vieglāks!? Nekādi eksāmeni nav jānokārto un pa kabinetiem nav jāskraida. Sareģistrējies un viss.

Un tagad iedomājies, kāda dokumentu kaudze jānoformē cilvēkiem, kuri līdz pat nāvei nolēmuši dzīvot civillaulībā. Tas ir gan testaments, gan vesela pilnvaru kaudze, dažādi īpašumu apstiprinoši līgumi. Mīļās sievietes, neļaujiet nevienam sevi maldināt! Oficiālas laulības – tā ir daudz mazāka ķēpa ar dokumentiem, nekā pareizi noformēta civillaulība.

Ja es nolemšu aiziet, mani neviens nespēs apturēt!

Vai zināt, ko gribu teikt? Ja attiecību ceļa sākumā viņš jau iedomājas savu dzīvi bez tevis, lai iet prom jau tagad! Tālāk būs tikai sliktāk. Cilvēkam, kurš ir iemīlējies- un tieši tādam vīrietim būtu jābūt attiecību sākumā – vislielākā traģēdija ir mīļotās sievietes zaudēšana. Jau doma vien par šķiršanos šķiet pretīga, neveikla, radot sāpes visā ķermenī. Normāls vīrietis vēlas, lai sieviete piederētu tikai viņam un uz visiem laikiem. Ja doma par aiziešanu ir pieņemama, attiecības tuvojas beigām. Bet šie vārdi par aiziešanu – tā ir tikai pamanāma plaisa.

Kamdēļ tērēt naudu muļķīgām tradīcijām?

Ja vīrietis domā šādā veidā, gribas par šo to viņam uzdot jautājumu. Vai viņš svin dzimšanas dienas un Jauno gadu? Vai apsveic mammu 8. martā? Vai ar priekšnieku viņš sveicinās? Kāpēc visas šīs tradīcijas viņam šķiet svarīgas, bet laulība – ne visai?

Es vēl ne vienu sievieti neesmu redzējusi, kura vēlētos dzīvot ar vīrieti, izmantot viņa rūpes un gādību, bet precēties ar viņu atteiktos. Toties vīriešu, kuriem mājās ir sieviete, bet, kuri pa labi un pa kreisi klaigā, ka viņi ir brīvi, ir pilns.

Es, protams, nevaru cilvēkiem aizliegt dzīvot bez zīmoga pasē. Lai. Bet pazemojošā sievietes-testera loma mani personīgi ļoti pazemotu un mulsinātu. Un jūs?

Autore : Morena-Morana

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis teksts internetā ceļo no viena cilvēka pie otra dažādās interpretācijās un gandrīz vai visās pasaules valodās. Padomāsim par to, kas tajā teikts…

—————————————-

Ak, cilvēks!

Kad naudas nav, viņš ēd dārzeņus mājās.

Kad nauda ir, tos pašus dārzeņus ēd labā restorānā.

Kad naudas nav, no mājām brauc ar riteni.

Kad nauda ir, brauc mājās uz velotrenažiera.

Kad naudas nav, iet kājām, lai nopelnītu ēdienam.

Kad nauda ir, iet kājām, lai dedzinātu taukus.

Ak, cilvēks! Nekad viņam neizdodas apmānīt sevi.

Kad naudas nav, grib apprecēties,

Kad nauda ir, grib izšķirties.

Kad naudas nav, par sekretāri kļūst sieva,

Kad nauda ir, sekretāre kļūst par sievu.

Kad naudas nav, rīkojas kā bagāts cilvēks.

Kad nauda ir, rīkojas kā nabags.

Ak, cilvēks! Nekad viņš nespēj pateikt vienkāršu patiesību!

Runā, ka tirgus ir slikts, bet turpina spekulēt.

Saka, ka nauda nes ļaunumu, bet turpina to krāt.

Runā, ka azartiskās spēles un alkohols ir sliktas lietas, bet joprojām ļaujas to kārdinājumam.

Ak, cilvēks! Nekad nevar atminēt, ko viņš saka un nekad viņš nesaka, ko domā…

Dzīve nav par to, ko nevarējāt izdarīt līdz šim, tā ir par to, ko vēl varat izdarīt.

Nekad nepadodieties. Brīnumi notiek katru dienu.

2$ liekas pārāk daudz, lai tos iedotu nabagam, bet tas liekas normāli, ja tos atdodam restorānā, kā dzeramnaudu.

Pēc veselas darbadienas stundu pavadīt trenažieru zālē liekas normāli, bet palīdzēt savai mammai mājasdarbos liekas nogurdinoši.

3 minūtes lūgt Dievu liekas ilgi, bet 3 stundas skatīties filmu liekas normāli.

Veselu gadu gaidām Sv.Valentīna dienu, bet aizmirstam par Mātes dienu.

Divi izsalkuši bērneļi, sēžot uz trotuāra nesagaida pat maizes šķēli, toties foto vai glezna ar šādu skatu tiek pārdota par simtiem dolāru.

Mēs nedomājam daudz par muļķīgu joku pārsūtīšanu draugiem, toties ilgi domāsim vai šī ziņa ir tā vērta…

Padomāsim par to…

—————————-

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tās no jums, kuras ir parakstījušās uz vēstulēm, kurās es ik pa laikam sūtu Svetlanas Jermakovas atbildes viņas e-grāmatu lasītājām, jau zina un pazīst šīs rakstnieces un viņas vīra stilu, attieksmi pret dzīvi, attiecībām – viņu „rokrakstu”. Bet šoreiz es nenocietos, lai šo viņas atbildi kādai lasītājai nenopublicētu arī mūsu blogā. Iespējams, tā varētu kļūt par labu diskusiju, domu, pieredzes apmaiņas tēmu komentāros?

Lasītājas jautājums Svetlanai: Svetlana, kā izturēties pret pieaugušajiem bērniem, lai gandrīz katra saruna nebeigtos ar konfliktu? Es ceru, ka Jūs saprotat, ko es ar to domāju?

Mūsdienu jaunieši ir ļoti gudri, bet viņi it visā meklē izdevīgumu. Un visu viņi būvē saskaņā ar aprēķiniem un gatavi iet pāri līķiem, neskatoties uz to, ka audzinājām mēs viņus pavisam citā gaisotnē.

Bet ārpasaules ietekme ir spēcīgāka par mums, un es pat saprotu, kāpēc, dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu… Bet fakts, ka tas skars arī vecākus, tuvus cilvēkus un draugus … to negaidīja neviens.

Svetlanas Jermakovas atbilde: „Cilvēki ir vienmēr vienādi, atšķiras tikai viņu dzīves realitāte.

Ja realitāte ir izsalkusi dzīve, bērni sirmos vecākus ved uz mežu nomirt. Ja realitāte ir sātīga dzīve, bērni atrod saviem vecākiem kādu, kas viņus pieskata un pagarina viņu mūžu ar dārgām zālēm.

Bērni ir dzīves ziedi, bet vecāki – “kūtsmēslu dobe”. Bērni dzimuši, lai no vecākiem izvilktu visu. Negribat būt par kūtsmēslu dobi saviem pieaugušajiem (sākot no 16 gadiem) bērniem? Tad, lūk, jums daži likumi:

• Nedzīvojiet kopā ar pieaugušajiem bērniem.
• Nedodiet bērniem naudu tāpat vien; nauda ir jānopelna.
• Izaugušajiem bērniem atdodiet tikai to, kas paliek pāri; neatdodiet to, kas jums pašiem nepieciešams.
• Negaidiet pateicību – pieaugušajiem bērniem dāviniet dāvanas sava prieka pēc.
• Nezvaniet pieaugušajiem bērniem bez īpašas vajadzības un neejiet pie viņiem ciemos bez ielūguma.
• Atcerieties, ja izaugušie bērni jums nezvana – tātad no jums nav ko ņemt…
• Atcerieties, lai vai kā jūs necenstos savu izaugušo bērnu dēļ, jūs tiksiet pasludināti par "sliktiem" un vainīgiem, ja viņu dzīves realitāte to pieprasīs.
• Ar pieaugušajiem bērniem savus naudas un dzīvokļa darījumus formējiet, balstoties uz oficiāla līguma,
• Nepieļaujiet situāciju, kad pieaugušie bērni gaida jūsu nāvi. Piekrītiet, tas taču nav patīkami: jums ir 80 gadi, un jūs saprotat, ka bērni, apzināti vai neapzināti, gaida jūsu nāvi.
• Esiet veseli! Protiet būt veseli! Tas ir labākais, ko jūs varat izdarīt sev un saviem pēcnācējiem.

Ja jūs sekosiet šiem padomiem, iespējams, ka izauguša bērna vietā jums radīsies draugs. Draugs, ar kuru var pārkāpt visus šos likumus; var kopā dzīvot, dot naudu, nākt ciemos bez īpaša uzaicinājuma… un zināt, ka viņš būs tas, kurš turēs jūsu roku jūsu pēdējā dzīves stundā.”

———————-

Tādi, lūk, ir Svetlanas Jermakovas padomi. Tiem var piekrist un tiem var nepiekrist. Mēs katrs pieļaujam savas kļūdas un katram ir sava dzīves realitāte. Es gan nepiekrītu lasītājas vēstulē teiktajam, ka „dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu…” Nav dzīve tāda – ir cilvēki tādi! Bet taisnība Svetlanai ir noteikti tajā, ka mūsu bērni ir kā ziedi. Un kāda „mēslu dobe” būsim mēs, par tādiem izaugs arī mūsu bērni. Un te… lai ir viela pārdomām mums katram.

P.s. Un vēl viena ļoti laba ziņa visām, kas jau kādu laiku seko šīm vēstulēm, par kurām minēju sākumā. Tieši šajās dienās: no 15.jūlija. – 19.jūlijam ir 5 dienu 40% akcija Svetlanas Jermakovas e-grāmatai jeb metodikai (latviešu valodā) „NETRAUCĒ VIŅAM TEVĪ IEMĪLĒTIES! METODIKA, KAS ATDZĪVINĀS PAT VĪRU”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz skolotājs jautāja saviem skolniekiem:

-Kāpēc cilvēki, kad strīdas, viens uz otru kliedz?

-Tāpēc, ka zaudē savaldīšanos, – teica kāds skolnieks.

-Bet kamdēļ kliegt, ja otrs cilvēks atrodas tev blakus?-jautāja skolotājs. -Vai nevar runāt klusāk? Kamdēļ kliegt, ja tu esi dusmīgs?

Skolnieki piedāvāja dažādas versijas, bet neviena no tām skolotājam nelikās pamatota. Un galu galā skolotājs paskaidroja:

– Kad cilvēki viens ar otru nav apmierināti un strīdas, viņu sirdis attālinās. Lai šo attālumu mazinātu un viens otru sadzirdētu, viņiem ir jākliedz. Jo stiprāk viņi dusmojas, jo skaļāk viņi kliedz.

– Bet kas notiek, ja cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, bet tieši otrādi, runā klusām. Tāpēc, ka viņu sirdis atrodas ļoti tuvu un attālums starp tām ir pavisam mazs. Un kas notiek, ja iemīlas vēl stiprāk? – turpināja skolotājs. – Sarunājas tikai čukstus un savā mīlestībā kļūst vēl tuvāki.

Tāpēc, kad strīdaties, neļaujiet jūsu sirdīm attālināties, neizrunājiet vārdus, kuri šo attālumu vēl vairāk palielina. Jo var pienākt diena, kad šis attālums kļūs tik liels, ka atpakaļceļu vairāk neatradīsiet.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vīrietim ir nepieciešama sievišķās enerģijas klātbūtne, savukārt sievietei vajag līderi un spēku, kas viņai un viņu ģimenei dod stabilitāti, drošību un patvērumu.

Lai būtu laimīgs ģimenes dzīvē, nepieciešams pielikt lielas pūles. Tiek uzskatīts, ja ģimenes dzīve izveidojas ļoti laimīga daudzu gadu garumā, tad tas ir dižs sasniegums. Lai to panāktu, jāzina kopdzīves noteikumi.

Par ko runāsim šajā vebinārā:

1. Ko un kā grib sieviete un vīrietis?

2. Kāpēc ir nepieciešami pienākumi?

3. Mīlestība – ir darbības vārds.

4. Saprast, ko mēs gaidām no attiecībām.

Intervija ar vebināra vadītāju Uģi Kuģi lasāma mūsu iepriekšējā publikācijā >>>>.

Vairāk par šo vebināru uzzināt un pieteikties vari šeit >>>.

Tā kā šajā ceturtdienā,  18.jūnijā pirmo reizi pie mums Buduars.lv vebināru istabā ciemosies ļoti interesants viesis – vēdiskās filozofijas pasniedzējs un vēdiskās psiholoģijas konsultants, ajūrvēdas pavārs UĢIS KUĢIS, tad gribu Tevi nedaudz iepazīstināt ar viņu un viņa dzīves skatījumu – varbūt tieši šī saruna uzrunās arī Tevi!

Uģi, vai vari, lūdzu, padalīties ar mums un pastāstīt kā aizsākās Tavs garīgais ceļš?

Garīgais ceļš un kā man tas sākās…. Visa dzīve ir garīgs ceļš, kuru ejam, tikai kur mēs nonākam to ejot. Meklēju atbildes kā katrs no mums – kāpēc es esmu šeit un kas ir mans dzīves uzdevums?
Vecmāmiņa ielika man pirmās zināšanas redzēt Dievu visā sev apkārt. Un tā es arī centos. Divdesmit gados jau atradu savu ceļu – kas meklē tas atrod, jo pats grūtākais ir mainīties un būt savādākam šajā sabiedrībā… sabiedrība neļauj mums būt savādākiem…

Kāpēc tieši Vēdas un vēdiskās zināšanas ir Tava izvēle? Kā praktizē pats šīs zināšanas savā dzīvē un ko tās Tev dod? 

Vēdas sniedza man visas atbildes uz visiem jautājumiem jebkurā dzīves un sociālajā sfērā. Ko ēst, cikos celties, kā iekārtot māju, kādu izvēlēties sievu, kā audzināt bērnus utt. Tas viss ir smalki izstāstīts. Pats galvenais, ka pa vidu tam visam ir Dievs.

Es 21 gada vecumā aizgāju dzīvot uz klosteri, jo sapratu, ka šo pasauli redzu nepareizi un cenšos viņu baudīt nevis kalpot viņai – izmantot cilvēkus, nevis palīdzēt!

Dzīvojot ar šīm zināšanām, Tev nav jāklausa prāts, bet ir autoritāte – skolotājs, svētie un raksti, kuriem Tu seko un audz!

Tu vadi  daudz lekcijas, kuras ir ļoti apmeklētas – kāda ir šī sajūta, ka vari dalīties ar citiem, ka tev ir ko dot un cilvēki ir gatavi saņemt?

Es jau neko jaunu lekcijās nesaku. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Esmu tikai instruments Dieva rokās.

Vienmēr jau gribas dot cilvēkiem vairāk, bet, redzot patieso situāciju, es saprotu, ka nevaru sniegt to, ko sirds grib, jo daudzi cilvēki vēl nav gatavi saņemt. Cilvēkam ir jādod tik daudz, cik viņš var sagremot un mazliet jāatstāj vēl nepiesātināto sajūta.

Ja Tev jautātu, kādas Tu vēlies redzēt Latvijas sievietes – kādas viņas būtu? Varbūt kāds novēlējums viņām?

Latvijas sievietes ir tiešām burvīgas. Novēlējums viņām – esiet sievietes un nekad neaizmirstiet to, ka esat sievietes, jūs esat burvīgas tādas kādas esat. Ļaujiet vīriešiem būt vīriešiem – nepildiet mūsu pienākumus!

Ja vēlies piedalīties pirmajā vebinārā, tad ielūkojies šīs tikšanās afišā >>> un izlasi vairāk, par ko būs runa šoreiz – runāsim par sievietes un vīrieša pienākumiem. …It kā liekas, ka zināma tēma, taču tā mums var palīdzēt paskatīties uz sevi no malas ar citu skatījumu.

Uz tikšanos!

Sarmīte

1. Neviens cilvēks, kas satikts Tavā dzīves ceļā, uz tā nav nokļuvis nejauši vai velti. Mēs katru dienu satiekam jaunus cilvēkus un no katras šīs jaunās tikšanās mēs iegūstam kaut ko svarīgu arī sev. Kāds pārbauda mūs, kāds varbūt izmanto mūs, kā rezultātā gūstam mācību, dažreiz pat sāpīgu, kāds palīdz apgūt jaunas iemaņas, bet kāds mūs padara labākus un tas ir pats vērtīgākais.

2. Attiecībās mēs saņemam to pašu, ko atdodam. Neceri, ka pret savām kaprīzēm, apvainojumiem un aizvainojumiem, saņemsi smaidu, apskāvienus un atzīšanos mīlestībā. Cik daudz mēs, sievietes, ar to grēkojam un vispirms jau pašas pret sevi. Pilni žurnāli un interneta vietnes ar ieteikumiem būt viltīgām, pavedinošām, bet ko mēs gūstam pretim?…Ja vēlies sapratni, centies saprast pats. Ja vēlies patiesu mīlestību, mīli patiesi pats. Viss atgriežas – tā ir ļoti vienkārša formula, par kuru mēs zinām, bet neattiecinām uz sevi. Tā darbojas tagad un ir darbojusies visos laikos.

3. Necīnies par vietu otra cilvēka dzīvē. Ar varu mīļš nekļūsi – ļoti daudzi šo vienkāršo, bet patieso gudrību nez kāpēc aizmirst. Nekad necenties iekarot vietu otra cilvēka dzīvē. Jo Tu nevari droši zināt, vai tas vajadzīgs ir arī viņam.

4. Viss pasaulē ir kustībā un viss mainās, arī mēs. Un tas ir normāli. Mainās arī cilvēki mums apkārt. Tāpēc, ja kāds Tev saka, ka Tu esi mainījusies, neuztraucies par šiem vārdiem un nemeklē uzreiz sevī trūkumus. Iespējams, tieši otrādi – šīs pārmaiņas būs nākušas Tev tikai par labu. Nav nekā briesmīga tajā, ka Tavas intereses ar Tev tuvu cilvēku nav līdzīgas un jūs pamazām sākat atsvešināties. Labāk šad tad viens otram sūtiet apsveikuma atklātnītes un viens par otru saglabājiet siltas atmiņas, nekā centieties izspiest no attiecībām to, kas nav palicis un sākat krāt sevī neapmierinātību. Būsim patiesas.

5. Attiecības ir jāveido. Tās neveidojas pašas no sevis. Tās pieprasa aktīvu visu ieinteresēto pušu dalību. Patiesums, savstarpēja palīdzība un cieņa – tie ir pamati, bez kuriem attiecības brūk.

6. Ir jāprot piedot. Daudzi uzskata, ka piedošana ir vājuma pazīme. Bet vārdi „es piedodu Tev” nemaz nenozīmē, ka „esmu pārāk vājš cilvēks, tāpēc nevaru apvainoties un tu joprojām vari bojāt manu dzīvi un es tev neteikšu nevienu vārdu”. Tie nozīmē „es neļaušu pagātnei bojāt manu nākotni un tagadni, tāpēc es piedodu Tev un atlaižu visus aizvainojumus.”

Un vēl. Ja mēs joprojām atceramies, ka esam kādam piedevušas, tas nozīmē, ka melojam pašas sev. Tas nozīmē, ka domas atgriežas pie aizvainojuma. Mūsu dzīvē katru dienu nāk klāt tik daudz jauna, daudz svarīgāka, ka, ja vien piedots ir patiesi un no sirds, tad par to mums domāt pat nav vairs laika.

7. Strīdi ir tukša laika tērēšana. Jo mazāk laika Tu tērēsi strīdiem ar cilvēkiem, kas Tevi kaitina, jo vairāk laika Tev atliks kontaktiem ar cilvēkiem, kurus Tu mīli. Ja strīds noticis starp Tevi un Tev tuvu cilvēku, turi sevi rokās. Neļauj pār Tevi valdīt dusmām, citādi Tu vari izteikt vārdus, par kuriem kauns var būt visu atlikušo dzīvi. Dažreiz stipras attiecības var sabrukt tikai viena neuzmanīga vārda dēļ.

8. Tu nevari mainīt otru cilvēku. Cilvēks sevi spēj mainīt tikai pats, bet nekādā gadījumā to nespēj izdarīt otrs. Tāpēc Tev jāiemācās pieņemt Tev tuvus un dārgus cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja tomēr kaut kas ir tāds, kas Tevi ļoti neapmierina, esi godīga un pasaki to. Iespējams, ka cilvēks, kuru Tu mīli un, kurš mīl Tevi, gribēs to mainīt Tevis dēļ.

9. Dažu cilvēku trūkums Tavā dzīvē Tev var nākt tikai par labu. Nebaidies mainīt apkārt esošo. Ir jāprot savā dzīvē atlaist tos cilvēkus, kuri ienes tajā diskomfortu. Ja pēdējā laikā no kādreizējā drauga gūsti tikai nodevību un aizvainojumus, ir jāpārstāj turēties pie pagātnes un šīs attiecības ir jāpārtrauc.

10.Vērtē cilvēkus, kas Tev ir blakus. Neaizmirsti teikt sev tuviem cilvēkiem, ka Tu viņus mīli. Velti viņiem pietiekoši daudz laika. Varbūt jūsu attiecības kādreiz beigsies, bet, ja pat kaut kas neilgst mūžīgi, tas nenozīmē, ka nav vērts tam tērēt laiku.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šo publikāciju atradu interneta vidē (autore Arina Holina) un nolēmu to iztulkot, jo tēma, kas tajā skarta, noteikti ir pazīstama mums ļoti daudziem un daudzām.

– Kad es atveru dzīvokļa durvis un saprotu, ka mājās nav neviena, man negribas iet iekšā, – saka mans draugs.

Pēc šķiršanās ir pagājuši 4 gadi, bet joprojām mani ceļgali notrīc, kad veru durvis un saprotu: te neviena nav! Urā! Klusums. Neviens tev apkārt negrozās un necenšas dalīties ar garlaicīgajiem dienas notikumiem. Neviens neskatās seriālus un nerunā caur skype. Neviens necenšas tevi iesaistīt atslēgu, naudas maka vai skuvekļa meklējumos. Neviens necenšas pierunāt tevi doties uz kino vai pastaigā.

Jā, ir cilvēki, kuri nespēj paši aiziet uz kino. Vai pastaigāties. Ir cilvēki, kas nespēj vieni ceļot. Viņiem nezin kāpēc ir vajadzīgs partneris.

Tā ir pieņemts: ja tu mīli cilvēku, tad jūs smērējat viens otru ar līmi, pielīpat un tālāk visu darāt kopā. Un jums it kā („tjipa”) ir jautri. Tāpēc, ka esat divatā.

Jūs guļat vienā gultā, brokastojat pie viena galda, sēžat pie viena televizora.

-Tev nav bail no vientulības? – jautā draudzene.

Es vilcinos ar atbildi…Tāpēc, ka šādu jautājumu sev neesmu uzdevusi. Un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Vientulība – dzīve bez mīļākā? Bet kā tad visi pārējie cilvēki: draugi, paziņas, kolēģi, radinieki? Viņi neskaitās?

Jau vairākus mēnešus draudzene cenšas izšķirties ar savu kašķīgo vīru, bet neiet prom, jo nav atradusi nevienu aizstājēju. Pie tam, viņa ir patstāvīga sieviete, kura pati pelna. Vienkārši – viņai pat prātā nav ienācis, ka var palikt bez vīrieša un aiziet prom, tukšumā.

-Tātad, laikam, nebaidos,- es atbildu. – Vai vajadzētu?

Tiešām – vai vajadzētu un kāpēc?

Pieņemsim, es saslimstu. Es slimoju arī tad, kad dzīvoju kopā ar vīrieti un tas ir labi tikai attiecību sākumā, kad pat nakts vidū viņš gatavs skriet uz dežūraptieku pēc aspirīna un pa ceļam kaut kur pat nopirkt (vai saplūkt) ziedus.

Bet pēc tam, kad kaisle atdziest, tev var būt pat 39,2 un tu divas stundas vari, gar sienām turēdamās, rāpot uz tualeti, bet tavs „vistuvākais cilvēks” spēlē datorspēles un solās aiziet pēc zālēm, tiklīdz, beidzot, varēs „saglabāties” (saglabāt spēli).

Mani audzināja tēvs, kuram, protams, bija sievietes. Bet viņas ar mums kopā nedzīvoja. Un, ja tēvam bija gripa vai sunim kuņģa problēmas, tad viņš cēlās un gāja uz aptieku. Un nekas. Tika galā.

Nav tādu problēmu, ar kurām tu nevari tikt galā pats. Cita lieta – tukšums un bailes, kuras mīt tevī pašā.

-Es nekad neesmu dzīvojusi viena pati, man dzīvoklī vienai ir bail,- saka paziņa.

Tam ir nosaukums – autofobija. Patoloģiskas bailes no vientulības. Bailes palikt bez „spoguļa” – bez cilvēka, kurš atbalsta, atzīst, atspoguļo tavu noskaņojumu, mierina.

Cilvēka, kurš mokās ar autofobiju, tavā dzīvē vienmēr būs par daudz. Viņš skandalēs, ja neatbildēsi uz viņa īsziņām. Viņš manipulēs ar tevi un šantažēs ar „es bez tevis nomiršu” vārdiem. Viņš darīs visu, lai tev izpatiktu. Lai tikai nepaliktu viens.

Mans paziņa izšķīrās ar savu meiteni un piezvanīja man: „Brauc šurp! Es jūtos briesmīgi! Es neizturēšu!”. Labi, es atbraucu. Lai satiktu pie viņa vēl 10 cilvēkus. Viņš visiem lūdza pie viņa padzīvot, jo „netiks galā, jo nekad nav bijis viens”. Kad pienāca laiks un vairs neviens pie viņa palikt nevarēja, viņš izdarīja visu, lai savu meiteni atgrieztu.

Un te gribas vaicāt: viņam bija vajadzīga tieši viņa vai jebkura dzīva būtne, kas varētu ar viņu runāt?

Cits paziņa gadiem ilgi neļāva savai sievai ar viņu šķirties tikai tāpēc vien, ka baidījās palikt viens tukšās istabās. Viņš lūdzās, solīja, uzpirka. Un rezultātā viņa vienkārši no viņa aizbēga.

Cilvēki, kuri baidās no vientulības ir egoisti. Viņiem ir vienalga, kas esi tu, viņiem svarīgs tikai klātbūtnes efekts. Viņi paši nespēj būt laimīgi – un neļauj tādiem būt citiem.

Mana drauga māte sadzērās tabletes tikai tāpēc, lai dēls, atnākot no skolas, atrastu viņu esam bezsamaņā. Viņa domāja – viņš piezvanīs tēvam, kurš aizgāja pie citas sievietes. Bet viņš piezvanīja vecākajam brālim. Tēvs, starp citu, uz pāris mēnešiem atgriezās, bet tikai, lai situāciju normalizētu.

Bailes no vientulības sastopamas tik bieži, ka liekas, ka tas ir kaut kas normāls. Bet visvisādi dzejolīši un dziesmas to vēl padara romantiskāku – par brīnišķīgas mīlestības daļu, kas mums liek ciest. Kino un dažādi seriāli šo fobilu uztur vēl vairāk: redz, ja tu būsi viena, tā arī nomirsi, aizrijusies ar tabletēm…Sviests.

Cilvēks, kurš „vienīgās (-ā) dēļ gatavs sev padarīt galu, pārdzīvo, raud un grauž sienas – tas ir pozitīvais tēls. Visi sapņo tikai par tādu. Līdz brīdim, kamēr šāds pacients tevi neaprīs dzīvu.

Kultūra ir atzinusi psihozes un padarījusi tās par sentimentālo jūtu daļu. Laikam tāpēc tagad ir tik populāri seriāli, kā, piemēram, “Bones» vai “Bridge», kur galvenās varones (nezināmu iemeslu dēļ tās vienmēr ir sievietes) ir racionālas un visām šīm liriski histēriskajām muļķībām netic. Viņas ir inteliģentas, gudras un spēj analizēt, nevis piedzērušas elsot, klausoties Adeles dziesmas.

Šīm varonēm gribas ticēt, jo, ja godīgi, ciešanās un bailēs nav nekā interesanta. Tu veltīgi tērē laiku un spēkus. Bet viss, ko rezultātā iegūsti ir kuņģa čūla vai vairogdziedzera problēmas. Neko teikt – brīnišķīgs darījums!

Jukt prātā nevienam nevar aizliegt, bet nebūt nav obligāti jākļūst par šīs emocionālās šantāžas upuriem. Ja tevi mīl ar tādu spiedienu, ka gribas aizbēgt uz citu valsti – nepadodies! Tāpēc, ka tevi nemīl. Tavā vietā varētu būt ledusskapis, ja vien tas spētu it visam piekrist un nodarboties ar seksu.

Vienkārši ir jāapzinās, ka mīlestība vienmēr ir prieks. Pat, ja tā ir pagājusi, tevi nemoka zaudējuma sāpes, bet rodas tikai patīkamas skumjas un pateicība par to, kas bija labs.

Ja jūsu attiecībās viss ir citādi – tas nozīmē, ka tu esi nozvejota uz dzīvas ēsmas. Un tevi tur ķīlniekos. Kliedz pēc palīdzības! Glāb savu dvēseli!

Uz tikšanos tepatās,

Aija