Šajā karu, mītiņu, dabas katastrofu, absurdu un politisko apvērsumu pārņemtajā pasaulē ir ļoti svarīgi saglabāt cilvēcību un prast sniegt palīdzību brīžos, kad grūti ir citiem. Dažreiz izdarīt labu ir ļoti viegli, bet daudzi cilvēki vienkārši izliekas, ka neko neredz, kaut arī ļoti labi apzinās, ka palīdzēt varētu. Pat vismazākais laipnības akts dotu vairāk mīlestības un prieka, nekā visa pasaules bagātība…

Tieši šādi stāsti un darbi ļoti bieži tā arī paliek neievēroti un tiek aizmirsti, bet tie ir vienīgie, kas kādam atkal ļauj noticēt – blakus esošo cilvēku mīlestībai, ticībai, cerībai un Dievam…

Lūk, tikai pāris patiesi stāsti, kas dažu cilvēku sirdīs un dzīvēs kļuvuši ļoti nozīmīgi…

Kādā Bulgāru ciematiņā Bailovo dzīvojošais 98 gadus vecais vīrs vārdā Dobri, ģērbies mājas austās drēbēs un paša izgatavotos ādas apavos, bieži vien stāv pie Sofijas Sv. Aleksandra Ņevska katedrāles vārtiem. Katru dienu viņš ceļas agri no rīta un noiet 10 kilometrus no sava ciematiņa līdz galvaspilsētai. 2010.gadā par šo katedrāli tika uzņemta dokumentālā filma un Bulgāru televīzijas žurnālists filmēšanas laikā izdarīja šokējošu atklājumu – visdāsnākais privātais ziedojums, kādu jebkad šī katedrāle ir pieredzējusi, 40 000 eiro vērtībā ir saņemts no šī vecā nabaga – vectētiņa Dobri.

Viņš nepieskaras nevienai ziedotajai kapeikai. Vectētiņš Dobri iztiek tikai no savas 100 euro ikmēneša pensijas un no maizes un augļu ziedojumiem. Viņš palīdz arī daudziem citiem, piemēram, viņš ir apmaksājis bērnu nama komunālos izdevumus, kad tā imazajiem emītniekiem draudēja siltuma un elektrības atslēgšana. Viņš palīdz arī bezpajumtniekiem. Bet par visiem šī cilvēka labajiem darbiem mēs nekad neuzzināsim, jo viņš pats par tiem nekad nestāsta.

Kad kāds Ņujorkas policists dežūrēja Times skvērā, pie apavu veikala viņš ieraudzīja uz trotuāra sēdošu bezpajumtnieku basām kājām. Policists pietupās, ar vīru aprunājās, uzzināja viņa pēdas izmēru un, iegājis apavu veikalā, pēc kāda neilga laika atgriezās ar jauniem ziemas apaviem un zeķēm un, iedevis pirkumu bezpajumtniekam, palīdzēja tos viņam uzvilkt. To visu vēroja un, nemanot policistam, savā telefonā nofilmēja kāda ofisa darbiniece. Policists nemaz nezināja, ka viņu kāds vēro un vēl jo vairāk – filmē. Viņš vienkārši palīdzēja šim bezpajumtniekam un devās tālāk. Atgriežoties mājās, meitene, kas redzēto nofilmēja, izlika šo video savā facebook lapā.

Pēc „Sendijas” viesuļvētras tūkstošiem cilvēku palika bez elektrības. Daži, kuriem tā vēl bija, lai citi katastrofā cietušie varētu uzlādēt savus telefonus un piezvanīt saviem tuviniekiem, izvilka uz ielas rozetes.

Kāda ķīmiskā tīrītava (nezinu gan, kur tā atrodas), gadījumos, ja ir jāiet uz darba interviju, bezdarbniekiem bez maksas piedāvā iztīrīt drēbes.

Un, lūk, kāda fotogrāfija, kurā redzams cilvēks, kas savus apavus atdod bezpajumtniecei. Meitene raud…

Protams, ka pasaulē tie nav vienīgie gadījumi. To noteikti ir daudz. Bet, kā ir ar mums? Ar katru no mums – personīgi…

Jā, pie mums nav kara, nav bijis dabas katastrofu, bet arī pie mums ir bezpajumtnieki, bērnu nami, veci ļaudis, kas vieni mīt blakus dzīvoklī, kuriem mēs noteikti varētu palīdzēt un, kurus redzam katru dienu. Bet mēs ļoti bieži ejam tam visam garām – kas tas ir? Aukstās sirdis, vienaldzība, kauns no citiem, bailes zaudēt kaut ko… – KO zaudēt?

Kad nākamo reizi iesim garām uz ielas lūdzošam nabagam, kad metīsim ārā apnikušās vai apaugušās drēbes, vai pirksim kārtējo nākamās paaudzes, par nedaudz modernāku kļuvušo mobilo ierīci, padomāsim…varbūt kaut vai desmitā daļa no šī pirkuma būtu daudz svarīgāka cilvēkam, kas stāv aiz tevis veikala rindā un spēj nopirkt tikai mazu, lētas desas luņķa gabaliņu… Vai, varbūt, mūsu vecākiem, vecmāmiņai, māsai…? Nē, nepārproti, es neaicinu tevi pārspīlēt un sākt ziedoties visiem un visu, bet mēs noteikti katru dienu paejam garām tam, kuram varētu palīdzēt – savējam vai svešam.

Nesen, kad caur Rīgas pūli steidzos uz autobusu, pie manis, seju daļēji ietinusi lakatā, piegāja pretim ejoša sieviete. Viņa lūdza palīdzēt ar naudu. Es apstājos, atvēru maku un tikai tad, kad grasījos viņai iedot naudu, ieraudzīju viņas seju. Uz tās nebija „dzīvas vietas” – tā bija vienos zilumos…Brīdī, kad viņai devu naudu, sieviete man pajautāja: „Sakiet, ko darīt, ja visu laiku sit tavu dēlu?…” Es ne mirkli nesamulsu, jo uzreiz zināju atbildi – es teicu „Lūdzies par viņu!” Viņa izbrīnīti pajautāja: „Un tā būs gana?” Es teicu: „Tas ir pats svarīgākais, ko tu vari viņa labā izdarīt!” Vakarā mājās es par šo sievieti lūdzos un tad, kad es to darīju, es sapratu – varbūt tieši tas bija pats svarīgākais, ar ko es šai sievietei šodien palīdzēju – ar šiem vārdiem un ar savām lūgšanām.

Tu šodien noteikti dosies mājās – no darba, no veikala, no ciemošanās… Paveries apkārt, neizliecies, ka neredzi, nepaej garām tam, kuram vajadzīga tava palīdzība – kaut vai tikai tavi labie vārdi, kas būs pateikti īstajā brīdī…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jebkādu attiecību – gan laimīgu, gan ne visai, rezultātā mēs gūstam nenovērtējamu pieredzi. Savi mīlas padomi piederēja arī pasaules slavenajām sievietēm.

1. Izvairies no mīlas trijstūriem.

Dzejniece Anna Ahmatova bija neoficiālās attiecībās ar vēsturnieku un kritiķi Nikolaju Puninu. Par laimīgām šīs attiecības diez vai varēja saukt: iemīlējušies dzīvoja vienā dzīvoklī kopā ar Punina sievu un meitu. Tomēr, kaut ko mainīt Punins nevēlējās.

Tāpēc: pat, ja tavs partneris zvēr mūžīgu mīlestību, un saka, ka dzīvot bez tevis nevar, bet tai pašā laikā nodrošina sev “rezerves lidlauku”, nepārtraucot iepriekšējās attiecības – bēdz no tāda cilvēka cik vien iespējams tālāk, jo viņš rada ļoti ērtus apstākļus sev, bet ne tev.

2. Pielieto flirta mākslu.

Annai Boleinai, karalienes Elizabetes I mātei, vienmēr bija daudz pielūdzēju. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija izglītota un asprātīga: sieviete, komunicējoties ar pretējo dzimumu, prasmīgi izmantoja flirtu. Viņas popularitāte augstajās aprindās piesaistīja karaļa Henrija VIII uzmanību.

Tāpēc: neaizmirsti, ka jo lielāks skaits kavalieru vai draugu ir sievietei apkārt, jo interesantāka viņa kļūst vīriešiem. Šis mīlas triks nav zaudējis savu aktualitāti arī šodien.

3. Nesteidzies apprecēties.

Pirms laulībām ar Diānu princis Čarlzs tikās ar Kamillu Šendu (kas tagad, starp citu, ir viņa sieva). Nākamā “tautas princese”, domāja, ka kāzas ar Lielbritānijas troņa mantinieku padarīs viņu attiecības laimīgas un no viņa dzīves bijušo aizraušanos izsvītros, bet, diemžēl, viņai nebija taisnība. Čārlzs zvanīja Kamillai jau medusmēneša ceļojuma laikā.

Tāpēc: ja neesi līdz galam pārliecināta sava vīrieša jūtu patiesumu, nevajadzētu steigties saistīt ar šo cilvēku dzīvi, cerot, ka “viss būs labi.” Pat tad, ja laulība ar viņu šodien ir vilinoša partija, rīt tai ir risks kļūt par pašas ilūziju upuri .

4. Ļauj vīrietim justies svarīgam.

Aktrise Nadežda Rumjanceva kļuva par īstenu diplomāti. Nodzīvojot ar Villiju Hštojanu vairāk kā 40 gadus, viņa vienmēr uzsvēra, ka ģimenes galva ir vīrs, pie tam, neatkarīgi no sievas statusa un zināšanu līmeņa.

Tāpēc: pat ja tu esi ideāla sieviete, ir vērts biežāk uzsvērt nevis savu, bet gan vīrieša pārākumu. Un tad, ticot saviem spēkiem,vīrietis būs gatavs nēsāt sievieti uz rokām.

5. Neaizmirsti attiecībās par romantiku.

Viktorijas Bekhemas mīlas stunda ir nedziestošā interese par savu mīļoto. Viņa pastāvīgi viņam organizē pārsteigumus: romantiskas tikšanās un kāzu jubilejas. Pat attiecību krīzes brīdis, kad Deivids bija apsūdzēts par ārpus laulības attiecībām, tika pārvarēts ar kopīgu ceļojumu uz Maroku.

Tāpēc: ja attiecībās iezogas rutīna, var mēģināt radīt romantiku savām rokām. Pāriem ar lielu ģimenes stāžu ļoti svarīgi vismaz reizi nedēļā aizbēgt no rutīnas un organizēt randiņus – katru reizi jaunā vietā. Ja viens no jums sāks otram sagādāt pārsteigumus, otram nekas neatliks, kā izgudrot kaut ko atbildei.

6. Meklē nevis vīru, bet nākamo bērnu tēvu.

Pirmās divas aktrises Angelinas Džolijas laulības ilga trīs gadus, jo aktrise izvēlējās vīriešus, kas pārāk rūpējās par savu tēlu. Bet, satiekot Bredu Pitu, Angelina zināja, ka ir atradusi vīrieti, kurš ir gatavs veltīt savu dzīvi viņu bērniem un ģimenei. “Es vienmēr biju pārliecināta, ka labi zinu cilvēku, kurš man ir blakus, bet patiesībā es vienmēr viņu pārvērtēju. Tāpēc, es sāku meklēt savu nākamo bērnu tēvu. Un atradu “, – atzīstas Angelina.

Tāpēc: pievērs uzmanību tiem vīriešiem, kuriem pirmajā vietā ir jūsu abu intereses.

7. Esi ar vīrieti, ar kuru ir kopīgas intereses.

Pirmais modes dizaineres Koko Šaneles mīļotais vīrietis, virsnieks Etjēns Balzans (Etienne Balzan), pret viņas ideju atvērt studijuizturējās skeptiski un šo projektu finansēt atteicās. Šajā situācijā malā nepalika Etjēna draugs Arturs Keipls (Arthur Capel), kurš Koko sapņa realizēšanai iedeva naudu un atbalstīja viņu visādi citādi. Meitene šādu attieksmi novērtēja un starp abiem jauniešiem uzliesmoja mīlestības jūtas.

Tāpēc: svarīgi ne tikai ticēt sev, bet būt blakus cilvēkiem, kuri tev tic. Vīrietis, kurš tevi spēj atbalstīt, iedvesmot un radīt tevī lielāku pārliecību, ir īsts retums, kas noteikti ir jānovērtē.

8. Velti laiku un uzmanību ģimenei.

Vincents Kasels neslēpa, ka vēlas lielu ģimeni un, neskatoties uz savu aktrises karjeru, Monika Belluči viņam dzemdēja divas meitas, kuras abi kopā audzināja, esot laimīgā laulībā. Bez visa tā, Monika vienmēr pasvītroja, ka ģimenes dēļ dažreiz atteicās pat no interesantām lomām, bet nemaz par to nenožēloja: „Šobrīd mana karjera ir ļoti aizraujoša, bet mīlestība vienalga ir pirmajā vietā, tāpēc ka tā mani līdzsvaro”.

Tāpēc: atceries, ka jebkurš vīrietis būs sajūsmā par sievieti, kas rūpējas par savu ģimeni un velta tai nepieciešamo uzmanību, pat, ja vienlaikus viņa ir aizņemta biznesa lēdija.

9. Vīriešus izvēlies pareizi.

Mārgarite Tečere ar savu vīru nodzīvoja laimīgu laulība veselus 50 gadus. Deniss Tečers bija savas sievas ēnā, bet dzelzs lēdija vienmēr pasvītroja, ka viņš bija viņas galvenais draugs un atbalsts. Mārgarite savu vīru cienīja un vērtēja par to, ka viņš bija drošs atbalsts un savu otršķirīgo vīra un Lielbritānijas premjerministra lomu uztvēra mierīgi.

Tāpēc: kamdēļ tev tas, kurš cenšas apliecināties uz tava rēķina? Atrodi vīrieti, kas tad, kad tev ir vēdera gripa, ir gatavs pat tev uzvārīt vistas buljonu. Tādu, kurš tevi atbalsta un uzslavē, ja tava alga izrādīsies krietni lielāka nekā viņējā.

10. Esi pateicīga pat, ja mīlestība ir pagājusi.

Dzejnieks Raimonds Asso un Edīte Piafa satikās dziedātājas karjeras sākumā, kad viņa bija nonākusi grūtā dzīves situācijā. Viņš Edītei uzrakstīja vairākas dziesmas un kļuva par viņas mentoru. Raimonds mīlēja Edīti un pēc kāda laika arī viņa iemīlēja Raimondu. Tomēr pēc kāda laika „skolniece” aizrāvās ar sev atvēlēto lomu…, bet arī vēlāk, pēc šķiršanās, Edīte vienmēr atcerējās par to, ko viņas labā šis cilvēks bija darījis.

Tāpēc: atceries, ka dažreiz mīlestība beidzas, bet ir svarīgi vienmēr atcerēties to labo, kas jūsu dzīvē ir bijis un būt pateicīgiem cilvēkiem, kas jums ir dāvājuši laimi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien Mīlestības diena…

Diena, kas ir īpaši afišēta, lai mēs viens otram izdarītu ko mīļu – lai pārsteigtu, iepriecinātu, samīļotu! Iespējams, ka šobrīd Tu domā , ka to taču var darīt katru dienu un nav vajadzīgs gaidīt 14.februāri. Un Tev būs taisnība – jā, var gan. Taču, ļoti labi zinām arī to, ka ikdiena mūs tik ļoti paņem ar saviem pienākumiem, notikumiem, steigu un nevaļu, ka savas sajūtas nav ne spēka ,ne vēlēšanās izrādīt kādam un reizēm arī pašai sev. Viss cits liekas gana svarīgāks.

Pavisam nesen pārlapoju savu jaunības dienu dzejoļu kladi un starp bezgala daudziem skaistiem vārdiem par mīlestību, atradu šos: „ Viss tas, ko mēs saucam par Mīlestību, ir dvēseles ziedēšana” . Tik vienkārši un patiesi…

Vai Tava dvēsele zied?

Mirkli apstājies un ieklausies mazliet sevī… Vai Tu esi pamanījusi, ka aiz loga, jau tā kā mazliet smaržo pavasaris? Jā, lai arī februāris šogad nav atnesis sniega mirdzošo baltumu, taču šodienas pelēkums jau audzē sevī kādas tikko jaušamas smaržas un sajūtas – tepat tās ir! Zīlītes dzied jau savādāk un gaišāk. Un zvirbuļi priecīgi plosās ceriņkrūmos, kuri dziļi sevī auklē violetu smaržu mutuli… Un sniegarozei veras ziedi… Pavasarī viss notiek vieglāk. Daba mums palīdz it visā.

Un kādēļ gan lai šī diena, kad visa pasaule grib runāt mīlestības valodā, nebūtu arī diena, lai Tu izplaucētu savu brīnumpuķi – Mīlestību? Kaut kur Tavā un manā patiesajā būtībā tiek auklēti pumpuri, kas neizbēgami reiz atvērsies…smaržos.. dos prieku sev un citiem!

Varbūt tas jau notiek vakar un šodien, bet, ja ne, tas pavisam noteikti notiks rīt vai parīt. Taču pirmo solīti pie savas Dvēseles, lai tā uzziedētu, Tu vari spert jau šodien – tūlīt! Vienalga kā, neskatoties uz bezgala daudziem padomiem, aicinājumiem, pieņēmumiem un standartiem, Tu šo dienu vari pārvērst par savu Mīlestības dienu.

Kaut vai tikai nopērkot sev mazu ziediņu, ko nolikt uz galda blakus, ja šodien nav, kas Tev to uzdāvina. Nekas – visam savs laiks! Bet, varbūt tikai samīļojot un sasildot sevi savās domās un pasakot, ka tu esi Mīlestības bērns un Tevī tas viss ir pārpārēm. Ļauj, lai pumpuri veras… Tu taču zini un pazīsti šo sajūtu, kad mēs sākam ziedēt, vai ne? Cik bezgala daudz prieka atnes krokuss, kas uzplaukst Tavā dārzā vai sniegpulksteņu zilie klajumi ! Iedomājoties vien par to, jau liekas, ka viss smaržo! Esi drosmīga un tici sev un Visumam, kas dāsni rūpējas par Tevi, ja vien Tu tam uzticies! Mīlestības pietiek visiem.

Bet, varbūt, pēc gardi pagatavotu vakariņu nobaudīšanas, ierušinoties savam vīrietim azotē, vienkārši uzsmaidi viņam un pasaki, cik ļoti svarīgs viņš Tev ir. Iespējams, ka to ir grūti pateikt ar vārdiem, taču Tu pati zini, cik viss notiek patiesi arī bez vārdiem, ja ļauj runāt savai sirdij, ja uzdrošinās atļaut tai atkal uzziedēt…

Pazīstamās un svešās, tuvās un tālās, mīļās meitenes –

no visas sirds sūtam jums sveicienus šajā Mīlestības dienā un lai tā jūs silda un iepriecina, iedvesmo un uzrunā!

Lai šodien mums katrai ir mirklis sirds siltuma un mīļuma, ko dāvināt sev un saviem mīļajiem! Lai Tev mīlestības bagāta šī diena! Ļauj sev ziedēt!

Ar mīļumu,

Sarmīte un Aija

Skaistās, neaizmirstamās mīlestības jūtas! Kā gribas, lai tās ilgtu mūžīgi un dāvātu mums lidojuma un laimes sajūtu.

Kā gribas būt mīlētai un pašai kādu mīlēt, un, lai tas nebeigtos nekad. Taču, cik ļoti sāpīgi ir tad, kad mīlestība tomēr aiziet…

Un, cik bieži ir tā, ka atskatoties atceramies, cik skaisti bija kopā būšanas mirkļi, ka pavisam nesen vēl likās, ka nevaram viens bez otra iztikt un bijām pārliecināti, ka par mūsu mīlestību nav stiprākas uz pasaules. Un nu – tas viss ir kaut kur pagaisis. Beidzies. Nav.

Kāpēc tā ir noticis? Vai neesam satikušas savu īsto pusīti, vai jāmeklē atkal kaut kur citur? Kur esam kļūdījušās? Bet varbūt nemaz nav tādas mīlestības mūža garumā un tas ir mīts? Un kā tad ar tiem pāriem, kas nodzīvo kopā saskanīgi visu mūžu? Kāpēc gan vieni var saglabāt savas jūtas ilgi un palikt kopā līdz sirmam vecumam, tajā pat laikā citi izšķiras vai arī dzīvo blakus vairs nejūtot savstarpējas tuvības jūtas, vai pat vēl sliktāk – dzīvo kopā esot pavisam sveši viens otram?

Gribētos tomēr ticēt, ka mīlestība ir mūžīga un arī katrs romantiķis to apstiprinās. Un arī man, un droši vien arī tev gribas tā domāt. Vai atceries kā jūs abi iepazināties? Pirmais acu skats, smaids, pieskāriens…Pirmais randiņš un pirmais skūpsts, vēlēšanās būt katru brīdi kopā ar mīļoto. Kopīgas, nebeidzamas sarunas un, izrādās arī kopīgas intereses. Jā, viņš ir vislabākais pasaulē! Gribas viņam patikt un cenšamies parādīt savas labākās īpašības. Tad jūtas kļūst vēl stiprākas – tās vieno, tās liek gavilēt, jums abiem ir labi kopā, valda uzticība un vienotība savā starpā. Jūs, vārda tiešākajā nozīmē, izbaudāt viens otra klātbūtni itin visā.

Bet mākoņos taču neviens nelidinās mūžīgi, vai ne? Agri vai vēlu atgriežamies tepat uz mūsu mīļās zemes. Atnāk darbdienas ar savām rūpēm, steigu, ar dažādām problēmām, jūtas kļūst vēsākas, pierodam viens pie otra un mīļotais cilvēks vairs nešķiet tik interesants un vienreizējs. Mēs jau daudz zinām par viņu, un ne vienmēr tas ir tikai tas labais.

Rodas pirmie šķēršļi, kas prasa garīgu spēku, lai tos pārvarētu. Un daudz reiz mīļotā cilvēka rīcība vairs nesaskan ar to idealizēto un iedomāto vīrieti, kas bija mīlestības sākumā mums blakus. Sākas pārmetumi, ka „Tu nebiji pietiekoši uzmanīgs, ne tā izskatījies, ne tā pateici vai varbūt pat nepateici, nokavēji, nesaprati, nepaskatījies uz mani vai varbūt skatījies ne tur…” un tā bez gala. Kur ir, tur rodas, vai ne? Kad sākam diktēt savas prasības un noteikumus, no mūsu kopējās dzīves aiziet kaut kas labs, ļoti svarīgs un trausls.

Tā sāk mirt mīlestība. Tā mūs pamet un aiziet, jo nespēj dzīvot pārmetumos, ambīcijās un neticībā. Kurp viņa dodas?

Mīlestība aiziet tur, kur ir īstas, patiesas jūtas. Tur, kur cilvēki iet garu un ne vieglu ceļu, lai saprastu viens otru un piedotu. Kur tev nav vajadzīgs būt ideālai, tu vienkārši vari būt tu pati. Un viņš to sapratīs un mīlēs tevi tieši tādu, kur nenodos un nepametīs zinot arī to, ka tu neesi pati pilnība – kur aizsargās, sadzirdēs un atbalstīs tevi.

Protams, arī viņš ne vienmēr ir uzdevumu augstumos, taču arī tu viņu atbalstīsi un centīsieties saprast. Piedosi un spēsi nepārmest katru nieku. Tā arī ir īstā mīlestība, kad notiek savstarpēja mijiedarbība pozitīvā ievirzē, un abi kopā viens otru pieņemam pilnībā, mīlam un esam gatavi ziedoties otra labā. Izklausās jau skaisti, vai ne? Bet arī patiesi. Jā, vīrietis ir no „citas planētas” un viņa daba ir pilnīgi citāda kā tavējā. Taču informācijas – ko ,kā un kāpēc ir ļoti daudz it visur, un galu beigās tava sievietes sirds arī ir gudra – meklē, atrodi un pielieto visus savus spēkus viņa labā, tādējādi apdāvinot arī pati sevi. Un, protams, visā šajā pasākumā nepazaudējot pati sevi un savu sievišķību.

Varbūt tev liksies, ka tas ir pārāk skarbi teikts, taču, manuprāt, tas ir elementārs slinkums, nevēlēšanās nolikt malā savas ambīcijas un vēlmes un pašiem sākt kaut ko darīt, lai attiecības saglabātu un piepildītu ar cieņu un savstarpēju drošību un sapratni. Daudz vienkāršāk ir atstāt tās pašplūsmā un žēloties, ka tas izrādās nav tas cilvēks, ar kuru esi apprecējusies. Daudz sarežģītāk šajā „jaunajā” cilvēkā ir atrast to, kas tev, tāpat kā iepriekš, patiks un atrast vēl kādas jaunas vērtīgas īpašības. Ja tu šo cilvēku reiz iemīlēji, tad taču viņā ir arī daudz kas labs, vai ne?

Mūsu attiecību nākotne ir atkarīga tikai no mums pašiem – abiem diviem. Mīlestības attiecības stiprinās tikai tad, kad atbalstam, cienām, uzmundrinām, apbrīnojam, saprotam un rūpējamies par savu otro pusīti. Un mākam paklusēt, kur tas ir vajadzīgs. Un esmu pavisam droša, ka runājoties ar jebkuru kundzīti gados, kas vecumdienas sagaida kopā ar savu reiz iemīlēto vīrieti, mēs dzirdētu tieši to pašu – pacietība, iejūtība, maigums, sievišķība un garīgais spēks ir tas, kas palīdz veikt šo kopīgo mīlestības ceļu. Un ne jau bez pārbaudījumiem un asarām tas ir bijis. Taču kopsaucējs ir atrasts – mēs esam viens otram.

Arī rozes dārzā taču neaug un krāšņi nezied, ja mēs par tām nerūpējamies – nelejam, neapčubinām, nepabarojam, nesargājam no aukstuma. Taču, kad to visu esam paveikušas – tās mums dāvina bezgala daudz prieka. Dienu no dienas un gadu no gada, taču ar noteikumu, ka mūsu pienākums ir rūpēties par tām ik dienu.

Lai mums visām izdodas atrast prieku savā mīlestības dārzā!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Mēs cilvēki ļoti bieži izrunājam vārdus, neiedziļinoties to patiesajā jēgā. Daži izrunā jaukus vārdiņus, lai vienkārši izdarītu kādam patīkami.

Daži, tieši otrādi – cietsirdīgus vārdus, lai kādu aizvainotu. Vieni izmanto kaut kādus vārdus paraduma pēc – tā ir viņu kontaktēšanās maniere. Citi, savukārt, izrunā kādus vārdus vieglprātības pēc, pret izteikto vārdu radītajām sekām izturoties nevērīgi.

Piemēram, internetā un arī ikdienā, kontaktējoties viens ar otru, cilvēki ļoti bieži (neiet runa par tiem, kas ir tuvi viens otram), sauc otru vārdos „mīļā”, „dārgā”, „dārgais”, „sirsniņ”utt., pie tam nemaz neapjēgdami šo vārdu jēgu.

Kā tev šis cilvēks var būt mīļš, ja tu viņu nemaz nepazīsti? Kā viņš var būt tev dārgs, ja tu tikko izlasīji viņa pirmo komentāru? Nosauci viņu par dārgo, lai gan šai brīdi vēl nespēj dot viņam objektīvu vērtējumu. Tu vēl neko par viņu nezini, tu pat vēl neko neesi sākusi par viņu domāt.

Bet, ja kādreiz saki šos vārdus, tad saki no visas sirds un tam, kurš tev patiešām ir dārgs un tuvs! Katra vārda jēgā jāiegulda to, ko tu otram vēlies pateikt – lai viņš saprastu, lai viņš sajustu savu vērtību tavās acīs, tavā sirdī.

Padomā par to…ja tu katru mīļu brīdi, katram otrajam cilvēkam izsaki šos vārdus – kā tu spēsi izteikt, izrādīt savas īpašās jūtas, īpašās simpātijas īpašajam cilvēkam tavā dzīvē, ar vārdiem, kas tika izteikti katram un ik uz soļa? Tiem nebūs jēgas – tu mānīsi gan to otru, gan, galu galā, sevi. Tu apjuksi savās jūtās, savās patiesajās emocijās. Tu nebūsi vairs īsta un tāds nebūs nekas vairs tavās attiecībās.

Sakot: Es mīlu tevi! – mīli!

Sakot: Mīļais – sajūti šo mīļumu!

Sakot: Dārgais! – novērtē šo cilvēku, sajūti, cik viņš tev ir svarīgs un dārgs!

Un vēl: Ja „zaķītis” vai „kaķītis”, tad, lai tev šis zaķītis ir tikai viens, vienīgais tavā dzīvē…Bet labāk dzīvot starp cilvēkiem, jo zaķu jau ir pilns mežs un tos var sastapt mūsdienās uz katra soļa un pat katrā mājā…

Bet padoms ir viens: cilvēki, nesvaidieties ar vārdiem!

Cik bieži jāizrunā „Es tevi mīlu!”

Cik bieži jāizsaka šie vārdi, ja mēs patiešām mīlam un vai bieži mēs, tos izrunājot, ieguldām tajos patieso jēgu?

Liekas, kāpēc gan mums katru dienu neteikt cik stipri mēs viens otru mīlam, jo no tā, taču, pasaule varētu kļūt laimīgāka…? Tomēr, šad tad saprotam un sajūtam, ka daži šo tēmu TIK ļoti ekspluatē, ka viņiem ir vienalga kam un ko teikt, bet šķiroties, ātrumā izteiktajiem vārdiem „es tevi mīlu” vispār nav jēgas… Bet tie, taču, ir sakrāli vārdi, kurus nedrīkst izdāļāt pa labi un pa kreisi.

Ko mēs runājam ikdienā

Uzmanība būtu jāpievērš ne tikai vārdiem, kurus izsakām, atzīstoties mīlestībā, bet visam, ko runājam ikdienā. No tā, cik nopietni mēs izturamies pret vārdiem, ir atkarīgs mūsu psiholoģiskais stāvoklis.

Ir sen jau noskaidrots, ka negatīvas nokrāsas leksika var izraisīt nopietnu kaitējumu. Tāpēc 100 reizes pārdomā, pirms gatavojies apsaukt cilvēku ar tiem vārdiem, kurus viņš pat būtu pelnījis. Viss tas, ko mēs dzirdam un izsakām, nogulsnējas mūsu zemapziņā un atkarībā no tā, kādu jēgu tie satur, tie darbojas vai nu mūsu labā vai pret mums pašiem, pie tam bez mūsu piekrišanas.

Intereses zudums

Kas attiecas uz vārdiem par mīlestību – te slēpjas zemūdens akmens: jo biežāk mēs tos dzirdam, jo retāk mēs esam gatavi tos uztvert. Ja mēs bieži atkārtosim „es mīlu tevi” un bieži to dzirdēsim no citiem, tad ātri zudīs mūsu interese pret šiem vārdiem un mēs pārstāsim saprast to jēgu.

Kuri tad vairs būs TIE vārdi, kurus mēs sapņosim un alksim dzirdēt no visdārgākā cilvēka pasaulē un, kurus mēs izrunāsim pašas, kā atbildi uz tiem?

Varbūt nav vērts?

Varbūt vispār nav vērts izrunāt šādus vārdus kā atbildi, ja tu neesi pārliecināta par jūtām? Bet, ja izvēlamies starp to – teikt vai nē, tad labāk pierādīt ar darbību, attieksmi, nevis ar tukšiem vārdiem? Gan jau šo publikāciju izlasīs arī kāds vīrietis un šis, ko teikšu vairāk domāts viņiem… Ir vīrieši, kuri neuzskata par vajadzību izrādīt savu mīlestību, jo viņi uzskata, ka sievietēm ir jābūt laimīgām jau tāpēc vien, ka viņi viņām ir. Bet dažreiz sievietēm ir nepieciešams vienkāršs vārdu apstiprinājums.

Nav, taču, nemaz tik sarežģīti dienas vidū pazvanīt savai mīļotajai sievietei un pajautāt – kāds viņai noskaņojums vai sagaidīt viņu pēc darba un uzaicināt uz kafejnīcu. Jebkura sieviete sapņo šad tad saņemt no sava vīrieša apstiprinājumu, pat, ja tas nav briljanta izskatā.

Izaicinot uz atbildi

Dažreiz, izrunājot tādus vārdus kā „es tevi mīlu”, cilvēks cenšas pastiprināt sevis nepieciešamību otram, tādā veidā liekot mums atbildēt ar to pašu. Tas līdzinās tam liekajam satraukumam, kādu izjūt cilvēks, kurš vienmēr baidās mājās atstāt ieslēgtu gludekli. Tam grūti noticēt, bet psihologi apgalvo, ka vārdi „es tevi mīlu” bieži kļūst par manipulācijas veidu, kas vērsts pret to, kam tie adresēti.

Cilvēks, kas šos vārdus izsaka pārāk bieži, izsniedz uzticības kredītu otram un sāk sevi izjust par situācijas saimnieku, jo „adresāts” tagad jūtas kā parādnieks. Bet vārds „mīlu” ir jāizsaka tikai ar tam pienākošos jēgu un tikai tad, kad tu tajā, ko saki esi pārliecināta.

Nevajag cilvēku mānīt tikai aiz žēluma. Šādus vārdus ir jāatstāj kā „deserts” un tie nav jāmuļļā katru dienu un ik uz soļa.

Sakot: Es mīlu tevi! – mīli!

Sakot: Mīļais – sajūti šo mīļumu!

Sakot: Dārgais! – novērtē šo cilvēku, sajūti, cik viņš tev ir svarīgs un dārgs!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Divu cilvēku mīlestība ir pasaule, kurā valda abi divi un viņiem abiem kopā ir labi. Lai kārtējo reizi paustu savas jūtas, tik ļoti gribas savu mīļoto vīrieti ar kaut ko palutināt. Un bieži vien to paužot, sievietes pārcenšas un pēc tam nonāk slazdā…

Neiet runa par to, ka pakalpot, palīdzēt, palutināt ir slikti…Iet runa par to, ka mēs sievietes bieži vien nezinām ne robežas, ne mēra sajūtu.

„Sasodīts, es aizmirsu mobilo telefonu…aizskrien pakaļ”. „Man vairs nav spēka. Sagatavo man mantas rītdienai”. „Es tik ērti iekārtojos, negribas celties, iedot man pulti”. „Kafiju gribētos…”. Un tā 3 000 000 reižu.

Sākumā sieviete tajā neko sliktu nesaskata, vēl jo vairāk – šādus lūgumus jau nemaz nav tik grūti izpildīt… Bet katru jaunu dienu tie atkārtojas un atkārtojas un tu sāc saprast, ka tavs mīļotais kļūst vienkārši nekaunīgs. Sākumā tu to pieciet, tad sāc nopūsties, tad tas tevi sāk kaitināt un tad, kādu dienu tu viņam uzkliegsi: „Kāpēc gan tev to pašam neizdarīt? Es arī esmu nogurusi, gribas pasēdēt un pagulēt un arī man nav spēka!”

Esi uzmanīga, citādi tavs mīļotais uzsēdīsies tev uz kakla un tevi pārvērtīs kalponē. Tad pazudīs cieņa un tad arī vairs nav tālu līdz šķiršanās lēmumam.

Kādus tad lūgumus nebūtu jāpilda?

– Lūgumus, kuri ir veidoti pavēles formā. „Mans telefons zvana, atnes!” Vai: „Ielej man ūdeni, es iešu vannā”. Viņš nevis vienkārši lūdz, viņš pavēl un pat negaida atteikumu. Padomā, pirms izpildi. Tā nav pareiza uzvedība, jo tā aizskar tavu sievietes pašcieņu.

– Tos lūgumus, kurus viņš var izpildīt pats. Piemēram, tu mazgā traukus, gatavo ēst vai peldini bērnu vai palīdzi viņam izpildīt mājas darbus, bet vīrs lūdz pasniegt viņam to-o-o grāmatu vai lūdz atrast kaut kādu lietu. Šai gadījumā viņš pats var piecelties no gultas un to izdarīt.

Tikai nedomā, ka es aicinu nepildīt mīļotā lūgumus vispār. Kad mīli, TIK ļoti gribas palutināt un iepriecināt. Tik ļoti gribas savu vīrieti padarīt laimīgu, tomēr ir kaprīzes, kuras nebūtu jāpilda. Nekas šausmīgs nenotiks, ja tu no rīta pamodīsies agrāk par viņu un abiem diviem uzvārīsi aromātisku kafiju. Vai arī, ieraudzījusi koridorā aizmirsto cimdu pāri, ātri pasteigsies un tos viņam pārmetīsi pār balkonu.

Tas tiek darīts ar prieku un tas nemaz nav jālūdz. Un ir arī lietas, kuras viņam būs daudz sarežģītāk izdarīt nekā tev, piemēram, salāpīt vai izgludināt kreklu, uzvārīt zupu. Tieši tāpat kā tev nebūtu jāmaina krāns vannas istabā. Katrs kopdzīvē pilda savus darbus un pienākumus. Bet, kad mainās ģimenes prioritātes, tas nav uz labu.

Un tomēr, psihologi apgalvo, ka attiecībās viens partneris vienmēr saņem vairāk, nekā otrs… Tāpēc, esi uzmanīga ar vīrieša lūgumiem, citādi tu riskē kļūt par vienkāršu pakalpiņu. Arī šajā attiecību punktā ir jābūt kaut kādam balansam, loģikai, cilvēcīgumam un mēra sajūtai.

Dažām sievietēm ieteicams biežāk izrādīt savu vājumu un nepretoties vīra centieniem, kad viņš vēlas palīdzēt. Mīliet, palīdziet, bet cieniet viens otru!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Atradu kādu stāstu-pamācību. To iztulkoju – lai var izlasīt gan jauns, gan ne tik jauns, gan vecs. Gan vīrietis, gan sieviete. Tā noderēs katram. Par to – kas ir mīlestība.

Kāds vīrietis atnāca pie kāda gudrā pēc padoma: „Mums ar sievu jau sen nav veco jūtu vienam pret otru, es viņu vairs nemīlu un viņa mani, droši vien, arī. Ko man darīt?” Gudrais atbild: „Mīlēt viņu”. Vīrietis nodomāja, ka gudrais viņu nav sadzirdējis: „Bet es, taču, saku, ka nav palicis nekādu jūtu!” Gudrais pamāja ar galvu un teica: „ Tas ir labs iemesls, lai viņu mīlētu”. Vīrietis nesapratis vienalga, turpina jautāt: „Bet kā mīlēt, ja tu nemīli?!”

Un, lūk, kādu atbildi viņš saņēma: „Kalpot viņai, dzirdēt viņu, vērtēt viņu, līdzi just viņai, upurēt sevi viņas labā. Īstai mīlestībai nav nekādu šķēršļu, jo vārds „mīlēt” nozīmē nevis jūtas, bet gan darbību”…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs visi satiekamies, iemīlamies, sākam veidot attiecības un, paši sev nemanot, ieslīgstam ikdienas rūpju un problēmu rutīnā, pierodam pie mīļotā cilvēka tāpat, kā pierodam pie krēsla, kas stāv istabas stūrī, kā pierodam pie mīkstām čībiņām.

Pieraduma spēks, protams, ir liels. Tas cilvēkus kopā tur vēl ilgi pēc tam, kad mīlestības vairs nav.

Kāpēc mēs pierodam? Kā likums, jo vairāk partneri uzticas viens otram, jo siltākas un mierīgākas ir viņu attiecības – jo ātrāk formējas pieradums. Šis cilvēks tevi jau redzēja dažādu – nogurušu, drūmu, dusmīgu, varbūt arī iedzērušu… Kāpēc kaut ko vēl tēlot? Un pat centieni šādas attiecības dažādot reti ir veiksmīgi.

Nav vērts pārāk baidīties no dabiskā pieraduma. Ja tu sāksi pārvietot mēbeles, iegādāties jaunus, ikdienā lietojamos priekšmetus, izdomāt neparastas nodarbes, tas pieradumu atvirzīs tālāk. Bet var arī visu stabilitātes jaukumu ar šiem jaunievedumiem un pārmaiņām iznīcināt…

Ja trūkstošās emocijas un mīlestības trūkumu tu centies aizvietot ar kaut kādām aktīvām darbībām, tas liecina par dziļu attiecību krīzi. Diez vai tavs partneris priecāsies par šādu notikumu pavērsienu.

Protams, nav iespējams gadu desmitiem dzīvot roku rokā un katru dienu saņemt no mīļotā rožu pušķi, konfektes un dzeju. Romantiku ar laiku aizstāj pierastais rāmums un pastāvīgās rūpes vienam par otru. Varbūt šāda, ne tik ļoti izteiktā mīlestība ir stabilāka un dziļāka…?

Pieraduma spēks spējīgs iznīcināt tikai tās attiecības, kuras nav bijušas spēcīgas jau sākotnēji.

Ja tu patiesi šo cilvēku mīli – cīnies ar šo pieradumu un atgriezīsies gan kaisle, gan mīlestība, gan kāds rožu pušķis.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kad es izlasīju kādas slavenības uzrunu jeb aicinājumu cilvēkiem, es sajutu, ka to vēlos iztulkot savam blogam.

Tikai pašā pēdējā brīdī, kad beidzu tulkot pēdējo teikumu, es sapratu kurš ir šis cilvēks un pirmā doma bija, ka nekad es neatbalstīšu šo vīru – to, kurš gadiem ilgi ir nievājis Dievu, to, kurš zākājis ir praktiski katru un visu….bet, tai paša laikā, es zinu, ka par daudzām lietām viņš runāja pareizi un bija vienīgais, kas pateica to atklāti… tikai pārāk daudz bij lieku lamu vārdu šim cilvēkam uz mēles un nicinājuma pret Dievu. Laikam, lai sev piesaistītu uzmanību.

Pagāja dažas minūtes un es sapratu, ka ne man viņu tiesāt. Un tad es nolēmu šo tekstu, tomēr, publicēt. Lai parādītu, ka šādu cilvēku atklāsmes dažreiz ir vertīgākas par lielo gudrinieku sarakstītajām grāmatu kaudzēm.

Esmu ievērojusi, ka visbiežāk tas notiek tad, kad nomirst ļoti tuvs cilvēks vai tad, kad šāds cilvēks jūt savas nāves dienas tuvošanos. Jo vārdi šai tekstā par lūgšanām, par bērniem liecina tikai vienu….kaut kas šī cilvēka prātā un sapratnē BIJA mainījies un ļoti krasi…cerams, ka ne par vēlu.

Un vēl es sapratu, ka man nav tiesību uz šo cilvēku dusmoties, jo, ja pat Dievs ir TIK pacietīgs un žēlsirdīgs, ka ļauj cilvēkam pat pēdējās dzīves sekundēs „atgriezties”, tad kas man ir devis tiesības dusmoties uz kādu visu mūžu….

—-

Džordžs Deniss Patriks Karlins (George Denis Patrick Carlin, 1937.-2008.) – humoristiskās improvizācijas žanra komiķis, četru Gremmi prēmiju un Marka Tvena prēmijas īpašnieks.

Aktieris un rakstnieks, izdeva piecas grāmatas, ierakstīja vairāk kā 20 muzikālus albūmus, filmējās 16 filmās.

Pēc sievas nāves Džordžs Karlins uzrakstīja publikāciju, saskaņā ar mūsu laikmetu.

Es to šodien uzdrošinājos tulkot uz latviešu valodu un ievietoju šai blogā:

Mūsu laika paradokss ir tas, ka mums ir augstas ēkas, bet mēs neesam iecietīgi, mums ir plašas maģistrāles, bet šauri uzskati.

Jo dzīve mērāma nevis ar ieelpu un izelpu skaitu, bet ar momentu skaitu, kad elpa aizraujas!

Tērējam vairāk, bet pieder mums mazāk, pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk. Mums ir lielas mājas, bet mazas ģimenes, labāki apstākļi, bet mazāk laika.

Mums ir labāka izglītība, bet mazāk saprāta, labākas zināšanas, bet sliktāk spējam novērtēt situāciju, mums ir vairāk ekspertu, bet arī vairāk problēmu, labāka medicīna, bet sliktāka veselība.

Dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, tērējam neapdomīgi, smejamies pārāk maz, braucam pārāk ātri, dusmojamies pārāk viegli, gulēt ejam pārāk vēlu, mostamies pārāk noguruši, pārāk reti lasām, pārāk daudz skatāmies televīziju un lūdzamies pārāk reti.

Palielinājām prasības, bet samazinājām vērtības.

Runājam pārak daudz, mīlam pārāk reti un neieredzam pārāk bieži.

Zinām kā izdzīvot, bet nezinām, kā dzīvot.

Pagarinām cilvēku dzīvi, bet nepievienojam dzīvību gadiem.

Sasniedzām Mēnesi un atgriezāmies, bet ar grūtībām pārejam pāri ielai un iepazīstamies ar savu jauno kaimiņu. Iekarojam kosmiskos plašumus, bet ne dvēseliskos.

Darām lielas, bet ne labākās lietas.

Attīrām gaisu, bet piesārņojam dvēseli.

Pakļāvām sev atomu, bet ne savus aizspriedumus.

Rakstām vairāk, bet uzzinām mazāk.

Plānojam vairāk, bet sasniedzam mazāk.

Iemācījāmies steigties, bet ne gaidīt.

Radam jaunus datorus, kuri uzglabā vairāk informācijas un spēj radīt vairāk kopiju kā jebkad, bet savā starpā sazinamies arvien mazāk un mazāk.

Šis ir ātrās ēdināšanas un sliktas vielu maiņas laiks, lielu cilvēku un sīku dvēseļu laiks, ātras peļņas un smagu attiecību laiks. Ģimenes ienākumu pieauguma laiks un laulības šķiršanu laiks, skaistu māju un brūkošu ģimenes pavardu laiks.

Īsu attālumu laiks, vienreizēju autiņbiksīšu, vienas reizes morāles un vienas nakts attiecību laiks, liekā svara un tablešu laiks, kuras dara visu: uzbudina mūs, nomierina mūs, nogalina mūs…

Piepildītu vitrīnu un tukšu noliktavu laiks.

Laiks, kad tehnoloģijas šai vēstulei ļauj nonākt pie jums, tai pašā laikā ļauj tūlīt pat to nosūtīt visiem draugiem vai vienkārši nospiest „Delete”.

Atcerieties, veltiet vairāk laika tiem, kurus mīlat, jo viņi ar jums nav uz visiem laikiem.

Atcerieties, sakiet labus vārdus tiem, kas ar sajūsmu skatās uz jums no lejas uz augšu, jo šī mazā radība drīz izaugs un vairs nebūs jums blakus.

Atcerieties un dedzīgi piekļaujiet pie sevis cilvēku, kuru mīlat, jo tas ir vienīgais dārgums, ko varat dāvināt no sirds un tas nemaksā neko.

Atcerieties un sakiet „mīlu tevi” saviem mīļotajiem, bet vispirms sajūtat to.

Skūpsts un apskāviens var atrisināt jebkuru problēmu, ja tie ir no sirds.

Atcerieties un turieties rokās un vērtējiet brīžus, kad esat kopā, jo pienāks laiks, kad šī cilvēka jums blakus nebūs.

Atrodiet laiku mīlestībai, atrodiet laiku sarunai un atrodiet laiku iespējai dalīties ar visu, kas jums ir un ko vēlaties pateikt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jaunā gada gaidās mēs vienmēr esam piepildītas ar cerību un sapņiem par laimīgu nākotni. Viens otram novēlam veselību, labklājību un, pats galvenais, patiesu mīlestību.

Katras sievietes galvā mīt vai kaut kad ir mitis sapnis par cilvēku, kuru viņa reiz satiks savā ceļā un kurš „padarīs” viņu laimīgu. Šis mītiskais cilvēks būs labsirdīgs, gudrs, spēcīgs, iejūtīgs, dāsns, un galvenais, visu dzīvi viņs mīlēs un nēsās viņu uz rokām. Kāpēc? Nu…vienkārši tāpēc, ka viņa pati par sevi ir laimes iemiesojums un ar viņu jebkuram vīrietim ir jājūtas labi. Vienkārši… līdz šim vīrieši, kuriem piemīt nepieciešamās īpašības vai kas spētu viņā saskatīt šo brīnišķīgo dabu, nav gadījušies.

Uz citiem mēs lūkojamies daudz objektīvāk, nekā uz sevi. Mums ir absolūti skaidrs, kāpēc tai vai citai sievietei attiecībās kaut kas nav sanācis, bet pavisam nav skaidrs, kāpēc kaut kas nav sanācis mums. Mums izdodas piemirst, ka spēja mīlēt ir liels garīgs darbs un jāsāk būtu ar sevi. Godīgi sev jāatbild: vai esi spējīga pieņemt vīrieti tādu, kāds viņš ir patiesībā, nepārveidojot (mēs taču vēlamies, lai mūs mīl tādas kādas esam?), necerot, ka viņš mainīsies, kļūs labāks, nepieprasot no viņa lielāku uzmanību, vairāk naudas, nepieprasot neko? Vai tu vari būt laimīga viena fakta dēļ, ka šis cilvēks dzīvo?

„Jo vairāk tavā mīlestībā ambīciju, pie tam tādās pašās proporcijās, jo tava mīlestība kļūst melīgāka. Jo mazāk ambīciju, jo patiesāka mīlestība. Kad tu kādu mīli, vai tu mīli tikai pašas mīlestības dēļ, jeb ir kādi blakus motīvi? Jo vairāk ir citu motīvu, jo mazāk mīlestības…

Ja tu mīli ar ideju par ambīcijām vai izdevīgumu, ar vēlēšanos kaut ko iegūt vai jebkādu citu motīvu dēļ, tava mīlestība ir saindēta tieši tādā pašā proporcijā. Tieši tāpēc tava mīlestība nenes tev laimi un jūs tikai ciešat…

Attiecības tiek veidotas neapzināti un abas puses ir pilnas cerību. Abu pušu ambīcijas saskrienas ar pierēm, jo neviens nav šai pasaulē nācis, lai pildītu kāda cita ambīcijas. Katram ir savējās. Katrs cilvēks piedzimst, lai būtu pats par sevi. Ja tev ir kaut mazākās cerības attiecībā uz otru, tās visu saindēs…

Padomā par to: ja tēvs mīl dēlu, vienkārši mīl bez jebkādām cerībām un gaidām uz kaut ko, un saka: „Esmu laimīgs. Esi kas vēlies būt! Ja tu vēlies spēlēt uz cītaras, es būšu laimīgs. Ja tu vēlies pelnīt naudu, esmu laimīgs. Ja tu kļūsi par nabagu, bet būsi laimīgs, es arī būšu laimīgs. Es būšu mierā ar visu, lai vai par ko tu kļūsi – es tevi atbalstīšu”, tad starp tēvu un dēlu būs tīras, skaidras mīlestības attiecības.

Tāpēc tava mīlestība, droši vien, ir melīga, citādi šī pasaule jau sen būtu paradīze. Koku atpazīst pēc augļiem. Visā pasaulē visi visus mīl… Cik daudz cilvēku uz Zemes? Apmēram 6 miljardi. Ja mēs saskaitītu mīlošās cilvēku attiecības, to būs daudz vairāk. Kāds ir kāda tēvs, kāds ir kāda dēls, kāda kādam ir sieva, kāda māsa, kāds ir kādai onkulis… Vienam cilvēkam būs, vismaz, divdesmit vai divdesmit pieci radinieki.

Uz Zemes ir 6 miljardi cilvēku. Ja to skaitu sareizināsim ar 25, tad izrādīsies,ka uz Zemes ir 150 miljardi mīlošu attiecību – Zemei būtu jābūt paradīzei! Paradīzei, kur zied 150 miljardi mīlestības ziedu un visam jābūt klātam ar ziediem, visam jābūt ietītam mīlestības aromātā. Bet situācija ir pilnīgi pretēja – pasaule kļūst par elli…”

Ošo

Es arī gribu tev novēlēt patiesu mīlestību! Sāc mīlēt to, kas tev ir blakus! Bez noteikumiem. Vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks ir.

Tavas jūtas atkarīgas TIKAI no tevis un tas nozīmē, ka iespēja pasauli padarīt skaistu ir arī tavās rokās.

Uz tikšanos tepatās,

Aija