Kad šos padomus izlasīsiet, padomājiet par tiem. Nesteidzieties prom no šīs publikācijas. Ir TIK daudz padomu visriņķī un nereti tie tiešām ļoti vērtīgi, bet mēs tos aizšķiram, aizveram un…aizmirstam. Ja starp šiem padomiem atradīsiet kādu, kas uzrunā tieši jūs, tad tas nozīmē, ka ir pienācis laiks padomāt, ko ar to darīt tālāk.

Lūk, šie 13 padomi.

Atbrīvosimies no vēlmes vienmēr pierādīt savu taisnību. Mūsu vidū ir tik daudz cilvēku, kuri, pat tad, ja tas draud ar skaistu attiecību pārtraukšanu, rada otram sāpes un stresu, tā arī nespējot pieņemt atšķirīgu otra cilvēka viedokli! Tas viss nav tā vērts.

Pārstāsim kontrolēt. Būsim gatavi atteikties no nepieciešamības pastāvīgi kontrolēt visu, kas ar mums notiek – situācijas, notikumus, cilvēkus utt. Vai tie ir ģimenes locekļi vai draugi, kolēģi vai svešinieki uz ielas – ļaujiet viņiem būt tādiem, kādi viņi ir.

Atbrīvosimies no vēlmes vienmēr kādu vainot. Atbrīvosimies no nepieciešamības vainot citus par to, kas mums ir vai kā mums nav, par to, ko mēs jūtam un ko mēs nejūtam. Pārtrauksim tērēt savu enerģiju, un atbildību par savu dzīvi uzņemsimies paši.

Apturēsim negatīvo runu paši ar sevi. Cik daudz cilvēku kaitē sev tikai tāpēc, ka viņi ļauj negatīvām domām un emocijām kontrolēt savu dzīvi. Neuzticēsimies visam, ko saka mūsu loģiskais, saprātīgais prāts. Mēs esam labāki un spējam daudz vairāk, nekā patiesībā uzskatām!

Atbrīvosimies no mūžīgās vēlmes sūkstīties – par cilvēkiem, situācijām, notikumiem, kas padara mūs nelaimīgus, skumjus un nomāktus. Neviens nevar mūs padarīt nelaimīgus, nekāda situācija (es nerunāju par traģēdijām) mūs nevar nomākt. Ne jau situācija šīs izjūtas izraisa.

Atbrīvosimies no vēlmes kritizēt. Pārstāsim kritizēt cilvēkus, kuri ir citādāki, nekā mēs, un notikumus, kuri neatbilst mūsu vēlmēm. Mēs visi esam dažādi.

Atbrīvosimies no vēlmes radīt iespaidu uz citiem. Pārstāsim izlikties un būt par to, kas patiesībā neesam. Noņemsim masku, pieņemsim un mīlēsim savu patieso Es.

Pārtrauksim pretoties pārmaiņām. Pārmaiņas – tas ir normāli, tās ir nepieciešamas, lai mēs varētu virzīties no punkta A uz punktu B. Pārmaiņas palīdz mums mainīt gan mūsu dzīvi, gan apkārtējo cilvēku dzīves.

„Nekārsim birkas” uz cilvēkiem un notikumiem. Pārtrauksim spriest par cilvēkiem un notikumiem, kurus mēs nezinām vai vienkārši nesaprotam. Un pakāpeniski atvērsim savu prātu visam jaunajam.

Atlaidīsim pagātni. Mēs zinām, ka tas nav viegli. Jo īpaši tad, ja pagātne mums patīk vairāk, nekā tagadne, bet nākotne biedē. Bet mums ir jāpieņem fakts, ka tas, kas notiek tagad, tas ir viss, kas mums ir.

Atbrīvosimies no bailēm. Bailes ir tikai ilūzija, tās neeksistē – tās radām mēs paši. Tas viss ir mūsu prātā. Mainīsim savu iekšējo attieksmi – un viss ārējais nostāsies savās vietās.

Pārstāsim attaisnoties. Atmaskosim savus attaisnojumus un aizsūtīsim tos pensijā. Visbiežāk mēs sevi ierobežojam tieši ar šiem daudzajiem attaisnojumiem.

Pārstāsim dzīvot dzīvi, vadoties pēc citu cilvēku vēlmēm. Pārāk daudzi cilvēki dzīvo dzīvi, kura viņiem nepieder, tikai tamdēļ, lai dzīvotu. Viņi dzīvo savu dzīvi saskaņā ar to, ko citi uzskata par labāko viņiem, viņi dara to, ko no viņiem gaida viņu vecāki, draugi, skolotāji, valdība un sabiedrība. Viņi ignorē savu iekšējo balsi, savu iekšējo aicinājumu. Viņi ir tik aizņemti ar citu cilvēku vēlmju realizāciju, ka beigu beigās zaudē kontroli paši pār savu dzīvi. Viņi aizmirst to, kas viņus dara laimīgus, to, ko viņi patiešām vēlas … un galu galā viņi aizmirst paši par sevi.

Mums ir tikai viena dzīve. Tā notiek tieši te un tagad. Es neaicinu būt egoistiem vai vienaldzīgiem. Bet dzīvosim tā, kā patīk mums, ieklausīsimies savā iekšējā balsī un, ja dzīvosim saskaņā ar to, tad tā noteikti nenodarīs ļaunu ne mums pašiem, ne cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Jo – patiesi laimīgs cilvēks nespēj otru padarīt nelaimīgu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kura gan no mums nav nokļuvusi dzīves dilemmas situācijā – palikt labai citu acīs, nevis sekot savas sirds aicinājumam un darīt to, ko vēlies tieši tu.

Ir cilvēki, kuri ilgi nespēj izlemt: palikt darbā, kurš patiesībā nedod iespēju nekādai izaugsmei vai iet prom, doties ceļojumā, par kuru sen esi sapņojusi vai nopirkt bērnam datoru…

Nepateikt asākus vārdus, kad būtu jāpasaka (tātad būt iecietīgiem), neatteikties no darba kolēģa lūguma pastrādāt viņa vietā (tātad palīdzēt, ja kāds lūdz)…tie ir tikai daži principi, kurus ievērojot, mēs jūtamies godīgi, kārtīgi un DZĪVI. Bet patiesībā… tie ir tie ideāli un uzstādījumi, kurus esam apguvuši (dažreiz neapzināti), lai justos labi un mīlestības cienīgi. Tieši par šādu (labu) uzvedību vienmēr mēs saņēmām uzslavu no vecākiem un skolotājiem.

Ja tev noteikti nepieciešama kāda cilvēka atļauja gūt prieku vai justies labi, tad tu esi nokļuvusi ļoti skumjā situācijā…

Kas tad ir tas, kas tev traucē rūpēties par sevi?

Lai dzīvotu harmonijā ar sevi, ar vienu gribasspēku vien nepietiks. Ir nepieciešams gana daudz garīgo resursu, lai spētu saklausīt un paust savas dziļi noslēptās vēlmes. Lai rīkotos harmonijā ar sevi, ir vispirms jākļūst pašai par sevi. Tādai būt – tas nozīmē spēt gribēt, domāt un runāt savā vārdā. Lai to izdarītu, ir jāmācās pateikt “nē” (arī sev), nodalīt sevi no vecāku gaidām, nostāties pretī cilvēku vidē, sabiedrībā, kultūrā pieņemtajiem stereotipiem (ja tava sirdsapziņa tos nepieņem)…

Gandrīz katrai no mums atradīsies attaisnojumi, lai sevi un savas vēlmes atstātu novārtā.  Aiz populārā “Man nav laika” visbiežāk slēpjas dziļi iesakņojies uzskats: “Man nav tiesību gūt prieku”, “es neesmu pelnījusi tādus naudas tēriņus”, “tas viss mani laimīgāku nepadarīs”. Un katrs šis uzskats satur agresiju, kas vērsta uz sevi pašu un savu depresīvo stāvokli.

Ir kāds brīnišķīgs teiciens: “Nelaimīgam ceļojumam nevar būt laimīgas beigas.”

Man vienmēr visās lietās patīk kārtība un skaidrība. Un nesen man bija situācija, kad es ar varu sev liku darīt to, ko negribēju: “Tev tas jāizdara. Tu nedrīksti būt šādā stāvoklī!” Bet iekšēji es šos vārdus nespēju pieņemt un  rezultātā es dusmojos pati uz sevi. Bet labā ziņa ir tā, ka mana iekšējā balss vēl spēja pateikt: “Ļauj sev to, ko tu gribi šobrīd. Necepies! Tu taču zini, ka tev viss dzīvē ritēs vispareizāk tad, kad tu atspringsi.” Es sapratu, ka esmu noguris no savām prasībām pret sevi, un man vienkārši situācija ir „jāatlaiž”.

Mēs nejūtamies komfortabli, kad neesam aizņemti, kad par kādu visu laiku nerūpējamies  vai arī nesasniedzam kādu mērķi. Kāda mana laba paziņa tikko aizgājusi no viena darba, tā vietā, lai ļautu sev vismaz nedēļu atpūsties, tūlīt pat steidza uzsākt darbu citā vietā. Un šādu situāciju ir daudz…

Dzīve ir īsa un, neskatoties uz to, mēs vienalga daudz laika pavadām, lai realizētu nevis savas, bet svešas vēlmes vai sapņus. Mēs līdz pat matu galiņiem ierokamies darbā, kad patiesībā, ir nepieciešama atpūta vai veselīgs miegs. Vai pastaiga parkā, vai tikšanās ar draugiem. Mēs nekad nespēsim padarīt visu.

Ir jāiemācās dzīvot arī sev par prieku. Neviens neveic mūsu darbu uzskaiti, tāpēc pārstāsim sevi sodīt, kritizēt un, ja sāksim rīkoties tā, mēs izjutīsim atvieglojumu. Un tad, kad mēs esam „atlaidušas”, mūsu dzīvē ienāk daudz jaunu, patīkamu lietu un notikumu.

Ļauj sev mainīt viedokli par lietām.
Atļaut pieņemt sevi tādu, kāda tu esi.
Ļauj sev dzīvot tā, kā vēlies tu.
Ļauj sev sākt visu no sākuma,  kad tas ir nepieciešams.
Ļauj sev pieļaut kļūdas, un tik daudz, cik ir  nepieciešams, lai gūtu panākumus.
Ļauj sev sekot savam sapnim.
Ļauj sev nopelnīt, ietaupīt un ieguldīt naudu.
Ļauj sev gūt baudu no seksa.
Ļauj sev dzīvot „ar pilnu krūti”.
Ļauj sev iet nezināmus  ceļus.
Ļauj sev ar katru dienu kļūt labākai un labākai.
Ļauj sev runāt to, ko tu patiesībā domā.
Ļauj sev ceļot.
Ļauj sev saņemt negaidītas  likteņa dāvanas un ne uz ko necerēt.
Ļauj sev būt dīvainai.
Ļauj sev iepazīties ar vīriešiem, kas tev patīk.
Ļauj sev cīnīties par to, kam tu tici.
Ļauj sev sevi šajā pasaulē realizēt.
Ļauj sev iepriecināt pašai sevi.
Ļauj  sev būt veiksmīgai it visā, ko dari.
Ļauj sev vienmēr izskatīties skaistai un veselai.
Ļauj sev darīt to, kas nāk par labu tev.
Ļauj sev būt laimīgai tāpat vien, bez iemesla.
Ļauj sev koncentrēties tikai uz to, kas patiešām svarīgs.
Ļauj sev izlasīt grāmatu, apmeklēt kursus.
Ļauj sev piedot tam, kurš tev nodarījis pāri.
Ļauj sev piedot sev.
Ļauj sev pagātni atstāt pagātnē.
Ļauj sev būt stiprākai par esošajiem apstākļiem vai situāciju.
Ļauj sev uzsmaidīt svešiniekam.
Ļauj sev izkāpt no komforta zonas.
Atļauj sev iemīlēties.
Ļauj sev kļūt par to cilvēku, par kādu sen esi vēlējusies kļūt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir internetā atrastas publikācijas tulkojums. To tulkoju tāpēc, ka šī tēma likās svarīga man (par to esmu bieži domājusi) un ceru, ka noteikti būs svarīga vēl kādai no mums.

Ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas liek mums ķerties aiz katras mūsu degungalā piekārtās ēsmas! Minimālisms mani ir mainījis – nopietni un uz ilgiem laikiem. Tas, kas sākās ar vienkāršu vēlmi samazināt man apkārt esošo krāmu daudzumu, noveda pie būtiskām pārmaiņām manā skatījumā uz pasauli un manu vietu tajā.

Iespējams, vienas no nozīmīgākajām bija mana skatījuma pārmaiņas uz to, kas ir panākumi. Pārāk bieži sabiedrība par veiksmīgiem uzskata tos, kuriem sev apkārt izdodas sagrābt pēc iespējas vairāk resursu, naudas un ietekmi.

Bet man tas nešķiet pareizi. Daudzi cilvēki, par kuriem esmu lepns, ka viņus pazīstu, šiem “tradicionālajiem” veiksmes kritērijiem nekādi neatbilst – un neatbilst tikai tāpēc, ka viņi atsakās visus savus spēkus tērēt tamdēļ, lai apaugtu ar materiālajiem labumiem, tā vietā nodarbojoties ar pavisam ko citu.

Diemžēl šādu cilvēku mūsu mūsdienīgajā pasaulē ir pārāk maz – un viņi noteikti nav tie, kas saņem pietiekami daudz uzmanības. Tāds ir cilvēks – šķiet, ka mūsu katra zemapziņā ir ieviesusies vēlme tiekties pēc apkārtējo cilvēku labvēlības un akcepta.

Un es uzskatu, ka ir pienācis laiks atteikties no refleksiem, kas mūs aicina ķerties klāt mūsu degungalā pakārtajai ēsmai. Ir pienācis laiks pārstāt dziedāt slavas dziesmas tiem, kas pa egoisma ceļu ir aizvirzījušies tālāk par citiem.

Un, lai parādītu jums, cik ļoti ir mainījusies mana pasaules uztvere kopš tā laika, kopš es nolēmu sākt dzīvot tieši tā, es zemāk dalīšos ar tā sarakstu, kas mani vairāk neiespaido:

1. Slaveni brendi. Tie nav svarīgi. Absolūti nav svarīgi. Svarīgi, cik apģērbs maksā, svarīgi vai tas ir kvalitatīvs un cik labi tas izskatās uz tava auguma. Bet es nesaprotu, kāpēc man būtu jābūt ieinteresētam, kāds tieši uzraksts ir uzdrukāts vai izšūts uz apģērba iekšpusē vai tā ārpusē.

Bet taču tik daudzi cilvēki ir priecīgi pat vairākas reizes pārmaksāt par “privilēģiju” kļūt par staigājošo reklāmas stendu. Tāpēc piedodiet, bet mani vairs neiespaido logotips uz jūsu krekla, somas vai rokas pulksteņa ciparnīcas. Tā vietā, es sāku apbrīnot tos cilvēkus, kuri pašpārliecināti uzvedas jebkurā apģērbā, un kuru raksturs un darbi patiešām ir apbrīnas vērti.

2. Dārglietu karātu skaits. Es gribētu atstāstīt kādu man pazīstamu cilvēku dzīves stāstu: Un tātad, “Kāpēc dažkārt ir lietderīgi apetīti ierobežot” vai vienkārši – stāsts par Borisu un Ņinu. Boriss un Ņina ir precējušies piecus gadus, un viņi joprojām ir spiesti ierobežot savus izdevumus līdz minimumam, lai samaksātu procentus par kāzām paņemto aizdevumu, no kuriem lielākā daļa tika tērēti Ņinas laulību gredzena briljantam. Jā, kādam ir svarīgi cik karātu ir dimantam uz jūsu pirksta, bet lielākā cilvēku daļa nemaz nesapratīs, ka tas ir dimants.

3. Automašīnas vērtība. Ja tā iedziļināsimies, tad jebkuras automašīnas nozīme ir banāla cilvēku vai kravas pārvietošana no punkta A uz punktu B. Un svarīgi ir vienīgi tas, cik tā ir uzticama (un, protams, ērta, it īpaši, ja tajā jāpavada daudz laika). Bet lielākā “prezentablo” (un arī sporta) automašīnu daļa ir radīta pavisam citam mērķim. Tas ir ne tikai un ne tik daudz transporta līdzeklis. Tās ir paredzētas, lai visiem visapkārt demonstrētu, cik tu esi bagāts un veiksmīgs – jā, jā, pat svešiniekiem, kuri lūr uz šo auto, kamēr tas stāv pie luksoforiem.

4. Dzīvokļa vai mājas lielums. Kas ir dzīvoklis vai māja? Tā galvenokārt ir “droša vieta”, un stabilas dzīves pamats. Tas ir gan finansiāls ieguldījums, gan materiāls mūsu centienu iemiesojums.

Savas dzīves laikā man piederēja vairākas mājas (protams, ne vienlaicīgi), un ne reizi vien izjutu to pašu lepnumu no tā, ka atkal man bija iespēja bezpersonisko un neapdzīvoto māju padarīt par drošu manas ģimenes patvērumu. Pārvācoties uz jaunu vietu, mēs visbiežāk izvēlējāmies māju, kas bija lielāka par iepriekšējo, bet kādu dienu es sev pateicu “pietiek”, un mēs izvēlējāmies mazāku māju, bet daudz ērtāku un mājīgāku. Un ticiet man, es nekad šo lēmumu nenožēloju. Pat šodien, braucot garām lielajai mājai, kuras īpašnieks biju kādreiz es, es saprotu, cik daudz laimīgāki mēs esam šobrīd mazākajā mājā.

5. Ietaupījumu lielums. Kaut kā ir noticis tā, ka par personīgās veiksmes mērauklu ir kļuvusi nauda, nauda un vēlreiz nauda. Ne mēs pirmie un, iespējams, ne pēdējie – šī mēraukla, laikam, pastāv kopš cilvēki sāka izmantot naudu kā maiņas līdzekli. Bet pēdējā laikā es sāku aizdomāties, vai tik šis reiz izvēlētais etalons ir bijis pareizais standarts? Un, varbūt, cilvēka veiksmes pakāpi nosaka nevis uztūkušais naudas maks vai bankas konts, bet kaut kas cits? Kaut vai tas, cik daudz labu darbu mums atvēlētajā laikā esam paspējuši padarīt?

6. Mobilā tālruņa modelis. Nesen visa mūsu ģimene ar bērniem atpūtās netālu no mājas esošajā parkā. Pie mums pienāca mūsu draugi ar bērniem. Un kad līdz manām ausīm nonāca bērnu sarunu fragmenti, visbiežāk es dzirdēju „mērīšanos” ar kabatas (un ne tikai) gadžetiem. “Un kāds ir tev iPhone? Tas ir kāds iPod modelis? Uzmini, kam dzimšanas dienā uzdāvināja jaunu planšeti?” Es, atklāti sakot, nobijos, cik daudz enerģijas bērni, kuriem vēl nav 10 gadu, tērē tam, lai salīdzinātu elektronikas priekšrocības un trūkumus. Bet, kad es gribēju viņu sarunu pārtraukt un palūgt parunāt par kaut ko citu, es atcerējos, ka mēs, pieaugušie, nemaz no viņiem tik ļoti neatšķiramies. Un, ja mēs “nemērāmies” ar telefoniem, tad dziedam slavas dziesmas saviem jaunajiem klēpjdatoriem un televizoriem, kuru lielums draudoši tuvojas veselas dzīvokļa sienas izmēram.

7. Agra aiziešana pensijā. Daudzi cilvēki par to tik vien sapņo. Diemžēl, tas rada to īpašo cilvēku pasugu, kuri, esot darbā, tik vien dara, kā sapņo par to dienu, kad uz turieni vairs nebūs jāiet. Personīgi es šādu pieeju uzskatu par tuvredzīgu. Turklāt, kā man liekas, tā par neiespējamu padara iespēju šo darbu baudīt. Turklāt, vecums, kurā iet pensijā, ir atkarīgs no neskaitāmiem faktoriem, no kuriem daudzi nav atkarīgi no mums, – kādam paveicas kļūt bagātam tikai tāpēc, ka viņš izrādījās pareizajā vietā un pareizajā laikā, bet kādam veiksme vienmēr pagriež muguru. Un mēs vēl nepieminējām tos, kuri ir spiesti strādāt pat pēc pensijas vecuma sasniegšanas, jo viņiem bez sevis ir vēl kāds jāuztur.

8. Fotogrāfijas sociālajos tīklos. Mūsdienās gandrīz ikviens, kam ir dators, izliek sociālajos tīklos savas fotogrāfijas – sākot ar fotogrāfijām jaunajās drēbēs un tusiņos, līdz pat ceļojumu fotogrāfijām. Un, kā likums, šie attēli tiek rūpīgi atlasīti – tā, lai tie atspoguļotu tikai vislaimīgākos mūsu dzīves mirkļus. Un, lūk, paradokss – mēs gandrīz vai katru dienu sūkstāmies, ka to meistaru dēļ, kas prasmīgi prot rīkoties ar Photoshop nav iespējams noteikt, ir attēls uzlabots vai nē, un tajā paša laikā nekautrējamies sociālajos tīklos ievietot savas personīgās, īpaši atlasītās jeb „fotoshopētās” bildes.

Tāpēc… pietiks censties iespaidot citus cilvēkus ar nopirktajām un iegūtajām mantām. Labāk iespaidosim viens otru ar vērtīgi nodzīvotu dzīvi.

Avots: freebysnes.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Laikam maz ir cilvēku, kuri neskatās filmas. Pie tam ar prieku. Melodrāmas, piedzīvoju filmas, traģēdijas, fantastiku – kinematogrāfija mūs ir iesūkusi. Mēs mīlam, cīnāmies, sapņojam, pārdzīvojam kopā ar savu filmu varoņiem. Mēs ieejam citā pasaulē, mēs dzīvojam tur.

Šoreiz ne par to, cik tas ir slikti vai labi, šoreiz par citu.

Bet tomēr, intereses pēc paskaitīsim – cik tad laika no savas dzīves mēs pavadām, skatoties filmas. Ja ņemsim, ka to darām divas reizes nedēļā pa pusotrais stundai, tad gadā tās būs 144 stundas (nepilna nedēļa no vietas), bet desmit gadu laikā 1440 stundas (veseli divi mēneši). Bet, ja tas ir divas reizes vairāk? Ja katru dienu pa pusotrai stundai…? Tikko paskaitīju – mēnesī vien tās jau ir 42 stundas. Bet ir filmas, kas ilgst ilgāk…

Un kas? Tas, ka šajā laikā mēs pametam šo pasauli un atrodamies tur – kāda izdomātajā, nereālajā pasaulē. Un mēs tur dzīvojam, mēs jūtam emocijas, pārdzīvojam.

Kad mēs atrodamies tur, filmā, mēs varam izjust bailes, kad, piemēram, skatāmies šausmu filmu vai trilleri. Iekšēji mēs it kā saprotam, ka tā nav īstenība, ka tas ir tur, ka tas nav šeit. Pavērojiet kā filmas skatās bērni – ar kādām emocijām, ar kādiem pārdzīvojumiem.

Kļūstot lieli, mēs saprotam, ka tur, filmā – tas bija, kā otrpus dzīves. Ja vien gribam, vienmēr filmu varam izslēgt vai varam iziet no kinoteātra zāles laukā. Kad skatāmies filmu, mēs vadām sevi paši. Protams, viss ir relatīvs. Ir cilvēki, kas TIK ļoti iejūtas filmas varoņu dzīvē, ka ir grūti pat vēlāk atjēgties. Vai atceries filmu „Titāniks”? Sievietes tik ļoti pārdzīvoja tajā redzēto, ka pēc tam ļoti ilgi par to domāja, runāja un pārdzīvoja.

Mēs domājam par filmu, apspriežam to ar draugiem. Mēs runājam par to, kā būtu rīkojušies varoņu vietā. Par to, ka tā sieviete filmā rīkojās nepareizi. Mēs kļūstam, kā pareizie tiesneši – lūkojamies uz to visu no augšas un zinām kā būtu jādara. Mēs neizjūtam bailes, kad runājam, ka bija jāiet prom no vīra-sadista, ka bija jāsit pretim, ka bija jāpieņem lēmums braukt prom. Mēs esam ļoti apņēmīgi, kad runa iet par skatāmo filmu varoņiem.

Bet tiklīdz mēs atgriežamies realitātē, mēs tūlīt pat atrodam veselu kaudzi attaisnojumu kamdēļ nedarīt to, ko būtu izdarījuši filmā. Mūsu bailes pārņem mūsu prātu, bet mūsu prāts ir ļoti izvairīgs – tas ļoti prasmīgi prot atrast izejas, lai tikai nedarītu.

Būtu jauki, ja tu iegādātos skaistu blociņu – tas var būt pavisam neliels, bet skaists un neparasts. Vēl labāk būtu, ja tu iegādātos neparastu pildspalvu. Un tagad blociņā ieraksti to, ko TU savā dzīvē darītu tādu īpašu, ja tava dzīve būtu kino. Raksti brīvi, jebko, nebaidies – tas taču ir tikai kino. Raksti visu, pat visneiespējamāko, raksti sapņus, kurus tu pat vairs nesapņo piepildīt, raksti vēlmes.

Un kad to izdarīsi, izvēlies vienu, kaut vai pašu mazāko – to, kuru tu nojaut, ka varētu piepildīt šodien vai rīt. Jā, jā – šodien vai rīt! Ir taču arī tādi sapņi, kas patiesībā ir ļoti viegli realizējami. Kad šovakar iesi gulēt, dod komandu savai zemapziņai, lai tā naktī padarbojas. Saki apmēram tā – lai man no rīta pamostoties, ir daži varianti, kā savu sapni vai vēlēšanos realizēt.

Pamēģināsi? Un, ja nu tava dzīve sāk pamazām pārvērsties tavas dzīves kino, kuru skatīt būtu daudz interesantāk, jo scenārijs, šoreiz, ir tavējais?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Padomu par to, kā dzīvot , kā to izdarīt skaistāk, pareizāk ir daudz. Visi mēs gudri mācīt …Bet zini, ir tajā visā arī daļa taisnības. Tāpēc atkārtošana nemaz nav slikta lieta, jo varbūt tieši kāds no šiem padomiem tev nepieciešams ir šorīt vai šovakar un tieši tas būs īstais brīdis, kad tu to beidzot izpratīsi un sajutīsi. Tāpēc nedaudz vēl – par to, kā dzīvot. Vai pareizāk? – nezinu, bet lēnāk un savādāk gan.

Mīļās meitenes, dzīvosim ar pateicību – koncentrēsimies uz to, par ko mēs pateicamies. Iegādājies sev skaistu bloknotiņu un katru vakaru, ejot gulēt, ieraksti tajā piecas lietas, par ko tu esi pateicīga šodien. Praktizē pateicību un tava uztvere mainīsies, tu attīstīsi garīgās sajūtas, mazāk uzmanības veltot materiālām lietām.

Rīta rituāli – tas ir tik jauki! Izdomā, radi savu rīta rituālu un tu vienmēr dienu uzsāksi ar labu noskaņojumu. Tā ir tā dienas daļa, kurā vari priecāties par vienkāršām, pat pierastām lietām – par saules lēktu, rīta lietu, miglu, mākoņiem debesīs, putnu balsīm, kuras dzirdi, atverot logu, un,galu galā, pat par pirmajām mašīnām ielā. Tā var būt arī meditācija, neilga rīta pastaiga vai vienkārši garšīgas, īpašas tējas krūze vai veselīgas brokastis.

Meklē iespējas – tās nenokritīs tev uz galvas. Tev ir jāiziet no mājas, tev jāstrādā un jānopelna tās. Protams, tu pieļausi kļūdas, tomēr, tā vietā, lai padotos, meklē veidus, kas darbojas. Pasaki Visumam, ko tu vēlies. Jā, tu vari saņemt 100 „nē”, bet rezultātā saņemsi vienu „jā”.

Precizē savus nodomus – lai iegūtu pareizu virzienu, precizē savus nodomus. Konkrēti iedomājies, ko tu vēlies un sūti par to pozitīvas domas (jūtas), emocijas – un tu atradīsi sava sapņa piepildījuma atslēdziņu.

Peldi pa SAVU dzīves straumi – dzīvo ar atvērtu prātu un mīlošu sirdi. Neļauj savam ego ņemt virsroku. Atturies no klačošanās un nenosodi un neanalizē citu cilvēku dzīvi un rīcību.

Riskē – tev ir tiesības dzīvot tā, kā izvēlies tu. Bet tikai nedaudzi to uzdrošinās. Tam ir nepieciešama drosme, jo ir daudz cilvēku, kas teiks „tu esi sapņotāja” vai „tas nav reāli”. Tie, kas realizē savus sapņus (mērķus), nekad nepadodas.

Izbaudi mirkli – mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi dzenas pakaļ nenotveramajam. Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – baudīt šo mirkli. Atrodi laiku, lai apbrīnotu maigi zilās rīta vai siltās saulrieta debesis. Izej no mājām un izbaudi pašas dzīves brīnumu – to, kas ir ap tevi, tieši šobrīd.

Pamēģini – tas ir TIK fantastiski: sajust šo brīdi, pabūt, kaut nedaudz tagadnē, nedomājot ne par vakardien notikušo, ne to, kas būs pēc stundas vai rīt…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lieli cilvēka ienaidnieki ir baiļu un vainas sajūtas. No kā tik mēs nebaidāmies: baidāmies saslimt, novecot, nomirt. Vēl mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus, draugus, palikt vientuļi, zaudēt naudu. Un daudz, daudz ko citu…

Tiem, kuriem ir tīrāka dvēsele un ir arī sirdsapziņa, ir vainas sajūta pret vecākiem, bērniem, pazīstamiem cilvēkiem un pat pašiem pret sevi. Šodien par to, kā šo sajūtu pārvarēt un ko ar to darīt.

Kas mums traucē dzīvot savu dzīvi

Cilvēka dabā ir tiekties pēc brīvības. Bet, par cik viņš baidās zaudēt daudzas lietas, kaut vai, piemēram, drošību, nereti no šīs tik ļoti gribētās brīvības atsakās.

Brīvība vilina, bet cilvēks baiļu dēļ no tās atsakās. Un tad sāk ilgoties dvēsele, sākas sirdssāpes, bet bailes cilvēka iekšienē atbrīvoti "nopūšas." Tādējādi, cilvēks izvēlas ticēt bailēm, bet ne sirds balsij un dvēseles alkām. Un tad brīvība nomirst.

Cilvēka zemapziņā ļoti cieši un ļoti dziļi ir iesakņojies mīts par mūžīgajām ciešanām un nospiestību, bet ir pienācis laiks to visu izkliedēt. Šodien daudzi ne tikai sapņo dzīvot, ieklausoties sirds balsī, bet tā arī dzīvo.

Dievs, kā cilvēka Radītājs, vienmēr dod viņam izvēles brīvību. Ir jāieklausās savā sirdī. Kad ārējā pieredze nesaskan ar iekšējo patiesību, cilvēks neviļus sāk aizdomāties par to, vai pareizi viņš dzīvo un vai dzīvo SAVU dzīvi.

Nekad nav par vēlu, lai sāktu dzīvot citādāku dzīvi. Galvenais – noteikt, pat pierakstīt, vēlamās pārmaiņas un pakāpeniski katru dienu tās ieviest. Daži sūdzas, ka dzīve jau ir pagājusi, iespējas ir zaudētas, izvēlēts nepareizais ceļš, un jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Patiesībā nekad nekas nav par vēlu, kamēr vien cilvēks elpo, dzīvo un jūt. Traucēt var vienīgi slinkums un neticība saviem spēkiem, dažnedažādas bailes un pienākuma sajūta, kas nereti ir pārmērīga.

Bailes ir tās, kas cilvēkam traucē dzīvot. Rezultātā viņš zaudē spēkus, kas viņam tik ļoti būtu nepieciešami savas dzīves uzlabošanai un mērķu sasniegšanai. Bailes vājina spēkus un aizsardzību pret svešām enerģijām – nelabvēlību, skaudību, naidu, dusmām utt.

Cilvēka dzīve piepildās ar vilšanās indi, citu cilvēku vainošanu savās neveiksmēs. Bet viss, kas būtu jāizdara – ir jādarbojas pašam ar sevi, jāmainās un jākļūst pašam par savas dzīves saimnieku.

Ja cilvēks virzās uz realitāti ar bailēm un šaubām, viņš ir izvēlējies nepareizu ceļu, un viss, ko viņš redzēs un jutīs, būs nepareizs.

Patiesību nav iespējams atpazīt, ja klāt visam ir bailes. Ir jāuzticas sev un saviem spēkiem.

Ja dvēseles un cilvēciskās dabas vājuma dēļ spēka atbrīvoties no bailēm nav, nepieciešams vērsties pie Dieva – lūdz palīdzību atbrīvoties no bailēm un lūdz spēku jaunai, brīvai dzīvei.

Ko cilvēks izstaro apkārtējā pasaulē un ko rada ap sevi – to viņš arī saņem atpakaļ, kā atbildi. Tāpēc tikai tad, kad kļūsim apzinīgi un gudri, varēsim veidot arī savu dzīvi. Apzinīga attieksme pret Dieva doto dzīvi dod iespēju veidot savu laimi.

Dzīves jēga nav tajā, lai pakļautos kāda cita gribai, sekojot citu cilvēku norādījumiem, bet tajā, lai ietu savu ceļu. Katram cilvēkam ir dota brīvība un sava dzīve.

Ir jāsajūt šī vienotība ar dzīvi un viss apkārt sāks mainīties – vispirms sīkumos, tad attiecībās ar tuviem cilvēkiem un tad visā pārējā.

Kā sākt dzīvot savu dzīvi

Dzīvot savu dzīvi – saprast sevi, just sevi, justies brīvam, eksperimentēt, mainīties, attīstīties, uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm, just cilvēkus, būt tuvam ar citiem.

Ko nozīmē sevi saprast? Padomā, ko tu proti darīt labāk par citiem, ko tu vēlies patiesībā, kas tev patīk un ko tu gribētu darīt, kādi ir tavi talanti, ar ko tu labprāt nodarbotos, ja tu būti finansiāli nodrošināts cilvēks?

Izanalizē, tiec galā ar saviem iekšējiem resursiem, talantiem, spējām, nosaki savu spēku, īpašības, kas spētu tevi vest veiksmes un pārmaiņu virzienā.

Izproti savas iespējas, stiprās puses. Tā ir pašanalīze. Pieraksti šos jautājumus un turpat pieraksti atbildes. Izveido plānu, pēc kura tu sāksi dzīvot, lai ietu savu ceļu, sāktu dzīvot tā, kā tu gribi.

Just sevi – tas nozīmē apzināties, ko tu dari, kamdēļ un kāpēc tieši tā. Tas nozīmē būt klātesošam tajā, ko dari un vērot sevi, savu attieksmi pret darbību, jūtām un emocijām.

Jūtas un emocijas būs tās, kas apstiprinās, vai ej pareizā virzienā. Smagums uz sirds tev pateiks priekšā, ja kaut kas nav tā, bet prieks un iekšējā sajūsma – ka tu esi uz pareizā ceļa.

Uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm – nevainot citus, ja kaut kas nav izdevies, necerēt uz citiem, bet pieņemt lēmumus un veikt darbības pašam. Neizdodas? Nesašļukt, nemest prom uzsākto, bet turpināt iet uzņemtā kursa virzienā.

Uztvert un attiekties pret visu viegli. Uzticēties Dievam, dzīvei, jo tad palīdzība atnāks vienmēr un īstajā brīdī un tu saņemsi, sasniegsi vai iegūsi to, kas tev nepieciešams.

Just cilvēkus – prast palūkoties uz problēmu, darbību, notikumiem viņu acīm, ieklausīties citu teiktajā, viņu intonācijā, balsī, redzēt un sajust garastāvokli, noskaņojumu.

Esiet tuvāk cilvēkiem, cieniet viņu vajadzības, palīdziet, ja ir problēmas.

Nodarbojies ar pašizaugsmi. Tas ir tik interesanti – mainīties, attīstīties, mēģināt, eksperimentēt! Sajūti sevi kā brīvu cilvēku, kuru sargā Dievs.

Šīs darbības nav grūtas, daudzas, ja ne visas, tu jau proti. Ir tikai jāpārvar inertums un jāizdara pirmais solis brīvības virzienā.

Katru dienu, kaut nelielu laiku velti tamdēļ, lai dzīvotu tā, kā tu gribi.

Dzīvot savu dzīvi – tas nozīmē dzīvot, ieklausoties savā sirds balsī, brīvi, veltot sevi savai sūtībai, cienot citus, uzticoties dzīvei un Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija