Protams, būtu muļķīgi Tev jautāt – vai vēlies būt laimīga? Katrs cilvēks taču par to sapņo, vai ne? Bet kas tamdēļ jādara? Jāsmaida? Jārealizē sapņi? Jānodarbojas ar to, kas patīk? Katrs izvēlas savu ceļu.

Bet šodien parunāsim par pavisam vienkāršu metodi, kas vispirms jau palīdzēs mainīt mums attieksmi pašām pret sevi un dzīvi kopumā. Un šo metodi nosauksim par „Es mīlu sevī visu”.

Un tā – kas tad būtu jādara? Vienkārši viena mēneša garumā pieradini sevi sev sacīt: „Es mīlu sevī visu!” Jo biežāk katru dienu sev to teiksi, jo labāk tev. Lai šī frāze kļūst par tavu līdzgaitnieci, un redzēsi, kā tā spēs mainīt tavu apziņu.

Tiklīdz tu sāc par sevi šaubīties un domāt „Kā es varu visu sevī mīlēt, ja esmu tik resna?” vai „Man nudien tas nepalīdzēs, manī pārāk daudz trūkumu!”, vienkārši nepievērs tām uzmanību. Uzreiz šo domu nomaini pret „Šī doma man nav svarīga. Es mīlu sevī visu!” Nebaidies no negatīvām domām, lai tās mierīgi ienāk tavā apziņā. Galvenais, lai tām nebūtu pār tevi nekādas varas. Šādas domas ir pretošanās pārmaiņām. Neskatoties ne uz ko, tev ir jāturpina. Jā, sākuma tā liksies kā spēle. Bet tev šai spēlē jāuzvar. Un nepievērs uzmanību arī tam, ko tev teiks citi.

Atceries: kamēr vien tu būsi stiprāka par šīm tavām domām, tām nav pār tevi nekādas varas. Mēs pašas tām dodam varu un tikai mēs, izvēlamies kad to paņemt atpakaļ.

Mēs katru dienu sev sakām ļoti daudz nepatiesības. Ir absurdi sajozt kopā mūsu labās rakstura īpašības un ārējo izskatu. Jo daudzi mūsu trūkumi – ir tikai mūsu individualitātes izpausme. Tā ir mūsu unikalitāte.

Kaut vai…tikko ienāca prātā doma: vai atceries pirms daudziem gadiem sieviete ar vasaras raibumiņiem nosētu seju, nezināja kur dēties, jo viņas seja vispirms jau pašai likās neskaista. Un tagad? Šādas sievietes ar šādu seju tiek meklētas kā ar uguni, jo šis trūkums ir pārvērsts par efektu un daudzi modes žurnāli lepojas ar šādu seju fotogrāfijām un modelēm.

Ja tu esi gatava to pieņemt (savas īpatnības) – tev nebūs velēšanās mūždien sevi salīdzināt ar citiem. Cenšoties  būt līdzīgai citām, tu izkaltē savu dvēseli. Dievs mūs radīja, lai mēs izpaustu sevi tādi, kādas esam, ar savu unikalitāti.

Tāpēc, sākot ar šo dienu, trenc prom negatīvās domas un aizstāj tās ar „Es mīlu sevī visu!” Vai esi tam gatava?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kad šos padomus izlasīsiet, padomājiet par tiem. Nesteidzieties prom no šīs publikācijas. Ir TIK daudz padomu visriņķī un nereti tie tiešām ļoti vērtīgi, bet mēs tos aizšķiram, aizveram un…aizmirstam. Ja starp šiem padomiem atradīsiet kādu, kas uzrunā tieši jūs, tad tas nozīmē, ka ir pienācis laiks padomāt, ko ar to darīt tālāk.

Lūk, šie 13 padomi.

Atbrīvosimies no vēlmes vienmēr pierādīt savu taisnību. Mūsu vidū ir tik daudz cilvēku, kuri, pat tad, ja tas draud ar skaistu attiecību pārtraukšanu, rada otram sāpes un stresu, tā arī nespējot pieņemt atšķirīgu otra cilvēka viedokli! Tas viss nav tā vērts.

Pārstāsim kontrolēt. Būsim gatavi atteikties no nepieciešamības pastāvīgi kontrolēt visu, kas ar mums notiek – situācijas, notikumus, cilvēkus utt. Vai tie ir ģimenes locekļi vai draugi, kolēģi vai svešinieki uz ielas – ļaujiet viņiem būt tādiem, kādi viņi ir.

Atbrīvosimies no vēlmes vienmēr kādu vainot. Atbrīvosimies no nepieciešamības vainot citus par to, kas mums ir vai kā mums nav, par to, ko mēs jūtam un ko mēs nejūtam. Pārtrauksim tērēt savu enerģiju, un atbildību par savu dzīvi uzņemsimies paši.

Apturēsim negatīvo runu paši ar sevi. Cik daudz cilvēku kaitē sev tikai tāpēc, ka viņi ļauj negatīvām domām un emocijām kontrolēt savu dzīvi. Neuzticēsimies visam, ko saka mūsu loģiskais, saprātīgais prāts. Mēs esam labāki un spējam daudz vairāk, nekā patiesībā uzskatām!

Atbrīvosimies no mūžīgās vēlmes sūkstīties – par cilvēkiem, situācijām, notikumiem, kas padara mūs nelaimīgus, skumjus un nomāktus. Neviens nevar mūs padarīt nelaimīgus, nekāda situācija (es nerunāju par traģēdijām) mūs nevar nomākt. Ne jau situācija šīs izjūtas izraisa.

Atbrīvosimies no vēlmes kritizēt. Pārstāsim kritizēt cilvēkus, kuri ir citādāki, nekā mēs, un notikumus, kuri neatbilst mūsu vēlmēm. Mēs visi esam dažādi.

Atbrīvosimies no vēlmes radīt iespaidu uz citiem. Pārstāsim izlikties un būt par to, kas patiesībā neesam. Noņemsim masku, pieņemsim un mīlēsim savu patieso Es.

Pārtrauksim pretoties pārmaiņām. Pārmaiņas – tas ir normāli, tās ir nepieciešamas, lai mēs varētu virzīties no punkta A uz punktu B. Pārmaiņas palīdz mums mainīt gan mūsu dzīvi, gan apkārtējo cilvēku dzīves.

„Nekārsim birkas” uz cilvēkiem un notikumiem. Pārtrauksim spriest par cilvēkiem un notikumiem, kurus mēs nezinām vai vienkārši nesaprotam. Un pakāpeniski atvērsim savu prātu visam jaunajam.

Atlaidīsim pagātni. Mēs zinām, ka tas nav viegli. Jo īpaši tad, ja pagātne mums patīk vairāk, nekā tagadne, bet nākotne biedē. Bet mums ir jāpieņem fakts, ka tas, kas notiek tagad, tas ir viss, kas mums ir.

Atbrīvosimies no bailēm. Bailes ir tikai ilūzija, tās neeksistē – tās radām mēs paši. Tas viss ir mūsu prātā. Mainīsim savu iekšējo attieksmi – un viss ārējais nostāsies savās vietās.

Pārstāsim attaisnoties. Atmaskosim savus attaisnojumus un aizsūtīsim tos pensijā. Visbiežāk mēs sevi ierobežojam tieši ar šiem daudzajiem attaisnojumiem.

Pārstāsim dzīvot dzīvi, vadoties pēc citu cilvēku vēlmēm. Pārāk daudzi cilvēki dzīvo dzīvi, kura viņiem nepieder, tikai tamdēļ, lai dzīvotu. Viņi dzīvo savu dzīvi saskaņā ar to, ko citi uzskata par labāko viņiem, viņi dara to, ko no viņiem gaida viņu vecāki, draugi, skolotāji, valdība un sabiedrība. Viņi ignorē savu iekšējo balsi, savu iekšējo aicinājumu. Viņi ir tik aizņemti ar citu cilvēku vēlmju realizāciju, ka beigu beigās zaudē kontroli paši pār savu dzīvi. Viņi aizmirst to, kas viņus dara laimīgus, to, ko viņi patiešām vēlas … un galu galā viņi aizmirst paši par sevi.

Mums ir tikai viena dzīve. Tā notiek tieši te un tagad. Es neaicinu būt egoistiem vai vienaldzīgiem. Bet dzīvosim tā, kā patīk mums, ieklausīsimies savā iekšējā balsī un, ja dzīvosim saskaņā ar to, tad tā noteikti nenodarīs ļaunu ne mums pašiem, ne cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Jo – patiesi laimīgs cilvēks nespēj otru padarīt nelaimīgu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Saskaroties ar Pareto likumu, bieži vien cilvēki domā, ka ikdienā, vienkāršajam cilvēkam no tā jēgas nav nekādas. Jā, visbiežāk šis likums tiek saistīts ar ekonomiku. Par to runā, plānojot lielu korporāciju darbību. Bet tas nav pareizi, jo šis likums izpaužas praktiski visās mūsu dzīves jomās. Tikai tā izpausmi mums ir grūti pamanīt. Un vēl grūtāk ir atbildēt uz jautājumu: kā nokļūt līdz šiem lolotajiem 20%?

Tāpēc parunāsim par to, kā to izmantot mūsu parastajā, ikdienišķajā dzīvē, jo šī likuma izmantošana rada ļoti lielas iespējas.

Laimes saliņa

Šodien mēs apskatīt to, kā šī likuma zināšana var uzlabot dzīves kvalitāti un padarīt to krietni laimīgāku. Protams, laimei nav precīzu mērījumu. Tomēr ikviens cilvēks spēj absolūti droši pateikt vai viņš ir laimīgs vai nē. Jo laime tiek uztverta mūsu sajūtu līmenī.

Pareto likums un laime

Un tātad, kur un kā atrast šos 20%, kas var mūs padarīt vēl laimīgākus? Konkrētu paņēmienu mēs apskatīsim mazliet vēlāk. Bet tagad es gribu, lai tu saprastu likuma būtību.

Savas dzīves kvalitāti var būtiski uzlabot, ja mēs uzmanību pievērstu tām lietām, kas mums sniedz laimi, bet to, kas mūs dara nelaimīgus, ignorētu.

Tas arī IR viss noslēpums. Kad mēs koncentrējamies uz to nedaudzo, kas dod lielu rezultātu, mēs saņemam visu, tērējot mazāk pūļu.

Nav cilvēka, kura dzīvē nebūtu bijuši laimes brīži. Tādi ir bijuši arī tev. Atceries, cik īsi bija šie brīži. Bet TAD likās, ka laiks ir apstājies, un tu sajuti absolūtu laimi un pat svētlaimi. Šādu brīžu, diemžēl, ir ļoti maz. Vairumā gadījumu mūsu dzīvē nekas nenotiek. Un pat uz jautājumu: “Kā tev iet?” Visbiežāk atbilde ir: “Nekā īpaša. Kā vienmēr.”

Mūsu uzdevums ir panākt, lai pēc iespējas biežāk skanētu cita atbilde un mūsu acis no laimes dzirkstītu biežāk. Tagad mēs esam gatavas pāriet pie pašas tehnikas. Un tamdēļ mums vispirms ir jāatrod savas laimes saliņas.

Kā šīs laimes saliņas atrast?

Laimes saliņas ir tie brīži, kad tu biji absolūti laimīga. Kā likums, mūsu dzīvē to ir maz.°

 Bet vispirms, mums tomēr ir jāizdara savas dzīves inventarizācija un jāsameklē viss tas, kas mums jau ir bijis.

Tas tiek darīts, izmantojot mums jau daudzām zināmo pašanalīzi. Šoreiz atmiņā būs jāparokas diezgan dziļi un jāatceras visi tie momenti, kad patiešām juties laimīga.

Nesteidzies, visu zemāk minēto dari lēnām un pēc kārtas. Atceries, ka no tā ir atkarīga tavas turpmākās dzīves kvalitāte.

1. Izveido visu savu laimes saliņu sarakstu. Lai to izdarītu, tev, iespējams, būs nepieciešamas vairākas dienas. Visur, kur ej, ņem līdzi savu blociņu.

2. Atceries, kas notika pirms šiem laimes brīžiem. Un visu cītīgi pieraksti.

3. Uzmanību! Tagad pati svarīgākā daļa – tev jāatrod tas, kas visiem šiem mirkļiem ir kopīgs (vai dažiem no tiem). Tas var būt:

– Kāda īpaša vai konkrēta vieta;

– Noteikti, konkrēti cilvēki;

– Kādas noteiktas, konkrētas tavas darbības.

Varbūt tev bija arī citi šīs saliņas vienojošie parametri. Tavs uzdevums – atcerēties visu!

Kā savus 20% pastiprināt?

Pilna bilde tev būs tikai tad, kad varēsi ķerties klāt otrajam Pareto likuma izmantošanas solim. Tagad mūsu uzdevums ir atrast, kā šajās palielināt atrašanās laiku šajās saliņās un samazināt veltīto laiku tam, kas patiesībā mūsu dzīves kvalitātei neko nedod.

Turpini darboties ar blociņu. Vakaru velti tam, lai pēc iespējas vairāk atbilžu būtu uz šo jautājumam:

Kā savu atrašanās laiku uz laimes saliņām palielināt?

Nākamais jautājums sev:

No kā es varu atteikties (ko es varu vairāk nedarīt), lai man vairāk laika būtu tam, kā dēļ es jūtos laimīgāka?

Otrs jautājums, kurš sev jāuzdod, ir sekojošs: no kā es varu atteikties (ko es varētu vairs nedarīt), lai man vairāk laika būtu tam, kas mani dara laimīgu?

Lai atbildi atrastu uz šo otro jautājumu, ir jāizraksta visas savas visneproduktīvākās darbības. Šajā sarakstā visbiežāk nokļūst spēles, internets, seriāli un dažādi kaitīgi ieradumi.

Katru savu darbību ir jānovērtē no laimes pozīcijas – vai tu to izjūti, kad to dari? Lai vai cik tas neliktos dīvaini, saskaņā ar zinātnieku pētījumiem, ir maz cilvēku, kas jūtas laimīgi pēc televīzijas programmu skatīšanās.

Gluži pretēji, cilvēki teica, ka viņi jutās pat nedaudz depresīvi. Bet, ja TV tev nes laimes sajūtu, turpini skatīties.

Ir vēl viens darbības veids, kas nozog mūsu enerģiju un laimi. Tie ir darbi, kuriem uzlikts OBLIGĀTI zīmogs. Pārāk daudz mums ir šādu situāciju. Rodas sajūta, ka esam parādā visiem un it visu.

Padomā, ja tu kaut ko dari tikai pienākuma pēc, un, ja tas nenes tev prieku, vai tad cilvēkiem, kuriem tu palīdzi, tiek no tā kāds labums? Kāda enerģētika tiek raidīta caur šīm tavām izjūtām un tavu rīcību? Varbūt, tā visa rezultātā tiek vairāk kaitēts, nekā līdzēts?

Kad tev būs gatavi visi šie saraksti, tu vari atbildēt sev uz trešo jautājumu:

Kā tērēt mazāk laika tam, kas man nesniedz prieku?

Pateicoties visām šīm darbībām, tu noteikti uzlabosi savu dzīves kvalitāti un tu noteikti jutīsies daudz laimīgāka.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nekas tā neaizgaiņā prom vecumu, kā laimes sajūta. Prieks par dzīvi un laime, ka esi vesela. Cita lieta ir jautājums, ko katra no mums šajā koncepcijā iegulda… Šajā jautājumā padomus no malas nevajadzētu gaidīt, bet ir pašai sevī jārada šī laimes sajūta un, cik vien tas ir iespējams, jācenšas būt laimīgai katru dienu. Bet klāt pie tā visa būtu jāpieliek arī konkrētas darbības, lai saglabātu arī veselību. Jo bez tās mēs ļoti labi zinām, ka nebūs ne laimes, ne prieka. Un bieži vien šīs darbības prasa pavisam maz gan laika, gan darba, bet atdeve tām ir ļoti milzīga…

Lūk, kaut vai daži, pavisam vienkārši un, galvenais, absolūti izpildāmi padomi… Tie var kļūt pat par patīkamiem brīžiem, patīkamām rūpēm par sevi. Gan jau tu par tiem esi jau dzirdējusi vai pat zini, es tikai atgādināšu:

• Piemēram, pret aterosklerozes attīstību ļoti labi pasargā no rīta tukšā dūšā izdzerta zāļu tējas glāze. To vari pagatavot no upeņu vai zemeņu lapiņām, āboliņa, liepu ziediem vai asinszāles.
• Bet, lai saglabātu asinsvadu elastību, noteikti atrodi laiku, lai pagatavotu šādu maisījumu: vienādās daļās samalti ķiploki ar dzērvenēm, kuriem pēc garšas ir pievienots medus. Maisījumu lieto pa 1 ēdamk. divas reizes dienā pirms ēšanas. Šo recepti tu noteikti jau zināji, vai ne?
• Kā asinsvadus paplašinošs līdzeklis ir ar ķiploku sviestu sajaukta citronu sula, kuru jālieto 3 x dienā pusstundu pirms ēšanas.

Viss kopā – dvēseliskais stāvoklis un rūpes par veselību saglabā jaunību uz ilgiem gadiem un tas būs daudz efektīvāk par jebkurām dārgajām, atjaunojošām procedūrām un bieži vien arī zālēm. Bet ir vēl viens noteikums – intelektuālais treniņš.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka ilgdzīvotājs ir tas, kurš ir mūžīgais students. Mācies it visu, ko vien vari un, ko vien gribētos. Gribi, iegūsti otro augstāko izglītību, mācies kopā ar mazdēlu matemātiku vai apmeklē ikebanas, origami vai jebkādus citus kursus.

Lai visa organisma darbībai smadzenes raidītu pareizus signālus, tās visu laiku ir jātrenē. Sameklē angļu valodas kursus, sakrāj naudu un aizbrauc ceļojumā…jebkura ilgtermiņa perspektīva ir labākais līdzeklis ilga mūža nodrošināšanai.

Tu domā, ka smaržīgas zāļu tējas glāze vai kopā ar mazdēlu atrisināts matemātikas uzdevums nevar radīt prieka sajūtu? Var gan! Pamēģini!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

“Reiz es gandrīz vai nopublicēju grāmatu noderīgo padomu žanrā. Tai būtu bijis nosaukums: "Stīvens Frajs – par to, kā būt laimīgam. Veiksme ir garantēta!"

To nopērkot, cilvēki konstatētu, ka tā sastāv no tukšām lapām, un tikai pirmajā lapā būtu rakstīts: "Pārstāj sevi žēlot – un Tu būsi laimīgs!" Bet pārējās lapas būtu paredzētas zīmēšanai vai interesantu ideju pierakstiem – lūk, kāda šī grāmata būtu bijusi, pie tam absolūta patiesība. Tā vien gribas iesaukties: "Ak, cik viss ir viegli un vienkārši!"
Bet nē, patiesībā – pārtraukt sevi žēlot nemaz nav tik viegli, tas ir sasodīti grūti…”

@ Stephen Fry

Viss zemāk redzamais teksts nav mans. Arī es, tāpat kā daudzas sievietes, skrienu, cenšoties apsteigt laiku, dzīvi. Tikai šad tad ķeru sevi pie domas, ka kaut kas tajā visā nav tā, kā vajadzētu, nav pareizi… Jā – esmu kaut ko sasniegusi, man ir bērni un varu ar kaut ko arī lepoties… Bet! Bet mūsu sirdīs nevajadzētu būt šai steigai un nemieram – tas viss pieder vīriešu pasaulei. Gribētos…tik ļoti gribētos tā, kā aprakstīts zemāk lasāmajās nezināmās autores pārdomās…

————————–

Es nezinu, par ko cīnījās feministes, kuras, cik saprotu, tā arī nav uzvarējušas, bet man tas viss nav vajadzīgs, jo es esmu – sieviete! Tikai sieviete. Man ir smalkas plaukstas locītavas un potītes, liela starpība starp vidukļa apkārtmēru un gurniem, nemaz nerunājot par krūtīm… Viņu, šo starpību var redzēt ar acīm, bet, sataustot, tā vēl vairāk jūtama. Ko tad no manis var pieprasīt?

Man ir viss tā, kā daba sievietēm devusi: kur vajadzīgs – ir šaurs, kur vajadzīgs – plats, te – iedobīte, tur – izcilnītis…Tas – vīrietim, tas – bērnam… Es esmu pužļa daļiņa. Viss ir tieši tā, kā vajag. Lai darbotos, ir visam jāsakrīt. Tikai neprasiet no manis citas funkcijas! Redziet, cik skaisti izskatot brīžos, kad spraužu matus uz augšu, un kad viena mana matu šķipsna izslīd laukā….Arī smaržas uz manis smaržo labāk, nekā to autors bija iecerējis. Uz manis rokassprādzes skan, kā prieka solījums – un šis solījums tiek pildīts …

Un nav man vajadzīga tāda pati alga kā vīrietim! Es vispār negribu strādāt. Es gribu būt mājās tik daudz, cik man nepieciešams un, lai laiks man būtu pagatavot vakariņas un, lai laiks man būtu palūkoties logā…

Man ir zīžaina āda, mati un dvēsele. Jau kuro gadu pēc kārtas no tā nesanāk nekas dzelžains. Tas viss tikai labi deg. Deg, bet nenorūdās, nekļūst stingrāks. Pačirkst, atdziest, pārklājas ar jaunu kārtiņu un atkal alkst nevis pēc vienlīdzīgām tiesībām, bet pēc zīda palagiem…

Nu nav manī tādu materiālu un vielu, no kurām var veidot stingru raksturu un veidot dzīvi, kas piepildīta ar mērķiem. Es nevaru būt pati par sevi. Es esmu radīta kādam. No ribas, no atslēgas kaula…Nezinu, tas nav svarīgi! Un es sajūtu sevi tā, it kā manī būtu mazāk kaulu nekā jābūt, lai varētu stingri stāvēt, ātri staigāt, augstu lekt un vicināt ar rokām „Es, es!!!”. Es labāk iešu uz dārzu, ieslīgšu šūpuļtīklā un apsegšos ar pledu… Vai noskūpstīšu bērnu…Vai apskaušu savu mīļoto vīrieti…

Es gribu vārīt ievārījumu. Dažreiz klusēt, dažreiz runāt… Kamdēļ man tik daudz jāzina, lai varētu dzīvot? Kamdēļ man šie visi zinātniskie grādi? Kamdēļ gan lai man nebūtu gana ar smalkām sajūtām, ar mīlošu uzticību? Vienkārši būt…

Un negribu es iegalvot ne sev, ne citiem: „Es tikšu galā, es visu noskaidrošu!” Es gribu ļaut sev krist panikā, ģībonī, atslēgties, lai atjēgtos un, lai man saka: „Jums nedrīkst uztraukties! Jums ir jāatpūšas…” Jo man tiešām būtu jāatpūšas. Un vispār….horizontālais stāvoklis man ir daudz komfortablāks….Un nevajag man izaugsmi! Man vajadzīgs būtu jauns mežģīņu krūšturītis ar tievām lencītēm. Un smalkas zīda zeķes…

Bet visas šīs konferences, visas šīs lekcijas par to cik grūti būt par sievieti mūsdienu pasaulē… Nu kas par muļķībām! NAV grūti būt par sievieti, ja nekautrējies par tādu būt!

Kāds mani noniecinās, teiks, ka esmu pavisam… Jā, pavisam! Es vairs nevēlos būt sieviete mūsdienu pasaulē, kur jābūt ir stiprai, jācīnās, jāstrādā ar elkoņiem, kur jāiekaro, jāapgūst jaunas grandiozas iespējas, kuras vīriešu pasaulei ir atkarojušas sufražistes. Kur jāprot kost, piedāvāt sevi, virzīt sevi, popularizēt sevi… Un pa to starp vēl prast „noķert” vīrieti, lai pēc tam viņu mācētu noturēt, konkurēt, prezentējot viņam savas priekšrocības. Un pēc tam viņu stādīt priekšā, kā savas veiksmes simbolu un zīmi tam, ka tu esi realizējusies…Arī šajā plāksnē!

Es esmu realizējusies tikai vienā. Es protu viņu mīlēt. Es protu būt sieva un māte. Es protu būt godīga. Laimei man būs gana ar to, ka mani mīl. Un man ir gana tikai ar vienu iespēju – gulēt naktīs tajā iedobītē uz viņa pleca, kas arī ir daļa no šī pužļa….

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāpēc bieži vien pārmaiņas jāgaida tik ilgi?

Mēs visi gaidām pārmaiņas. Labas pārmaiņas dzīvē, kādu svarīgu cilvēku atnākšanu, svarīgus notikumus, bērnu dzimšanu, finansiālu uzplaukumu, atbrīvošanos no sliktiem paradumiem, vēlmju un sapņu realizāciju…

Kāds gada laikā sasniedz milzīgus panākumus un progresē ar fantastisku ātrumu, bet citiem viss notiek ar lielu bremzi, piespiešanos, sarežģījumiem un depresīviem periodiem.

Divas sievietes, kas nostājušās uz attīstības ceļa, kas klausās vienas un tās pašas lekcijas, darot vienu un to pašu, praktiski, pēc gada atradīsies absolūti dažādās attīstības plaknēs. Viena satiks fantastisku vīrieti, realizēs savas zināšanas un to visu baudīs, bet otra joprojām klausīsies lekcijas par samierināšanos un domās, kāpēc viņa joprojām nav precējusies.

Kāpēc tā notiek? Vai problēma ir liktenī? Var teikt arī tā, bet atslēdziņa ir noslēpta mūsu apziņā, mūsu prātā un tajā, kā mēs uztveram realitāti un cik tālu sniedzas mūsu atļaušanās sistēma. Bet labā ziņa ir tā, ka šīs lietas var vadīt un korektēt.

Kas ir šī sievietes atļaušanās sistēma?

Tā ir viņas prāta noteikumu (sava prāta uzstādīto likumu) ķēde, pēc kuras vadoties viņa var sev kaut ko atļaut vai atļauties. Un tieši tad un tikai tad tas viņas dzīvē arī ienāks.

Tas ir sava veida rituāls, kas ļauj prātam piesaistīt dzīvē nepieciešamo un bez šī rituāla ir ļoti sarežģīti. Jo mūs jau no bērnības māca, ka brīnumi nav iespējami, ka tu nevari kaut ko sagribēt tā, lai tas tūlīt pat piepildītos: ir jāgaida, jāstrādā ar sevi, jācenšas, jācieš… Ir cilvēki, kuriem ļoti svarīgi ciest, jo tieši tad viņi sajūt, ka gribēto ir pelnījuši.

Bieži vien tas izpaužas tā – sieviete strādā burtiski līdz bezsamaņai, bet pēc tam nokrīt gultā un ar sāpēm balsī izkliedz: „Es nedēļu esmu strādājusi bez atelpas, tīrīju māju, gatavoju ēst, mazgāju – tagad man ir tiesības divas stundas atpūsties!”

Daudzas sievietes (it sevišķi vecāka gadagājuma) ļoti mīl strādāt dārzā līdz pat pagurumam. Pēc tam nomocījušās un pārgurušas, ar sāpošu muguru nāk mājās, kā rezultātā pat ir grūti pārvietoties. Viņas iekrīt krēslā un saka: „Neaiztieciet mani neviens! Es piecas stundas neatliecoties nostrādāju dārzā! Esmu pelnījusi stundu atpūsties!”

Izklausās interesanti, jo neviens viņu ģimenēs neliek viņām šādi upurēties – ne bērni, ne vīrs. Tā, laikam, ir kaut kāda ļoti svarīga iekšēja balss, kas ar viņām kontaktējas, kas viņām uzstāda darba un atpūtas noteikumus. Tā ir viņu prāta balss.

Mums katrai ir šī prāta balss, kas diktē mums noteikumus, kurus ievērojot, mēs varēsim pievilkt savā dzīvē vēlamo. Bet visa problēma slēpjas tajā, ka kādai šie noteikumi ir diezgan verdziski un neizpildāmi, bet kādai līdz smieklīgumam viegli un pat jautri.

Ar kādu ātrumu notiek šīs pārmaiņas? Ar tādu ātrumu, ar kuru esi gatava piemēroties savām dzīves pārmaiņām!

Kā teica kāds rakstnieks: „Globālām dzīves pārmaiņām pietiek ar vienu sekundi. Kādas vienas, dziļas apziņas sekundi…Un Tu nekad vairs nevarēsi dzīvot tā, kā līdz šim!”

Visi šie mūsu prāta noteikumi ir nekas cits, kā psihiska gatavība vēlamajam. Kādam, lai psihiski nobriestu risinājumam, vajadzīgi gadi, bet kādam šī atļaušanās sistēma ir ļoti lokana un ļauj sev vēlamo piesaistīt jau rīt.

Jo vairāk sieviete sev atļauj, jo ātrāk realizējas visi viņas sapņi, jo vairāk sieviete sevi ierobežo – jo lēnāk un smagāk notiek šī attīstība. Vispār….dzīvē tieši šī attīstība bieži vien kļūst par smagāko sievietes krustu, kas piespiež viņu pie zemes tā, ka viņa ne tikai nespēj paiet, bet arī paelpot zem tā viņa nevar. Tās ir sievietes ar ļoti ierobežotu un cietsirdīgu atļaušanās sistēmu.

Piemēra pēc paanalizēsim mūsu galvenās dzīves sfēras.

Vīrieši, vīri, dzīves partneri.

Lūk, tipisks sievietes piemērs, kura vēlas savā dzīvē piesaistīt vīrieti:

„Lai manā dzīvē ienāktu īsts vīrietis, man vēl jāiemācās paklausība, rāmums, jāiemācās labi gatavot ēst, jānoklausās vēl 180 lekcijas un semināri par ģimenes dzīvi, jānotievē par 5 kg. Un tikai tad es būšu gatava”.

Ir sievietes, kuras uzskata, ka pirms viņas satiks vīrieti, viņām jāatstrādā visas dzimtas karma, jāuzraksta vēstule mātei un tēvam, jāiemācās sarunāties un jāattīrās no pagātnes sakariem. Laikam jau viņām ilgi nāksies gaidīt, jo viņas nav gatavas atteikties no šīs sagatavošanās idejas un savu vīrieti satikt jau tagad.

Bet tagad padarbosimies, jau lasot šo publikāciju.

Atbildi sev, kādi apstākļi ir nepieciešami, lai tu savā dzīvē būtu gatava ielaist īstu vīrieti?

Un vispār, vai tu atļauj sev gribēt ienākt tavā dzīvē ĪSTAM vīrietim, jeb tev noderēs arī viduvējs…? Vai tu pieļauj domu, ka vīrietis par tevi rūpēsies, tev dāvinās dāvanas?

Vai arī apziņas līmenī tu saki sev „jā”, bet patiesībā iekšēji tam nemaz netici, un uzskati, ka ar tevi kaut kas tāds notikt nevar?

Blakus sievietei var atrasties desmit dažādi vīrieši, ar dažādu potenciālu un dažādiem attīstības līmeņiem. Viņa izvēlēsies tieši to, kuru ļaus izvēlēties viņas atļaušanās sistēma. Un bieži vien tas nav labākais variants no šiem 10.

Kāda sieviete „pasūtīja” sev īstu vīrieti un burtiski jau pēc nedēļas viņai tika dota „atbilde”. Viņu gribēja iepazīstināt ar veiksmīgu vīrieti, kuram piederēja plaukstošs bizness un pat personīgā lidmašīna. Un kad viņai par to paziņoja, viņa saprata, ka iekšēji nemaz nav gatava tikties ar šāda līmeņa vīrieti un no tikšanās atteicās.

Bet vai tu esi gatava tikties ar savu sapņu vīrieti? Kāds ir tavs BET?

Ļoti bieži sievietes sūkstās, ka viņu vīrieši neattīstās, ka maz pelna, ir nepietiekoši uzmanīgi un vēl par daudz ko… Bet, kad mēs sākam strādāt pie sevis, arī vīrietis sāk mainīties un izrādās, ka sieviete tam nemaz nav gatava! Viņa pirmā sāk protestēt pret viņa attīstību, pie tam nemaz to neapzinoties.

Ir sievietes, kurām patīk dzīvot ar neveiksmīgiem vīriešiem, tāpēc, ka viņas var viņus kontrolēt, viņām pieder vadības kloķi un mūžīgā iespēja sūkstīties. Jo veiksmīgu un stipru vīrieti kontrolēt neizdosies, nevarēs manipulēt ar viņa vājībām un būs jāatsakās no mūžīgajām negācijām.

Attiecības ar veiksmīgiem vīriešiem tiek būvētas nevis uz invalīdiem scenārijiem „aklais un klibais”, bet uz divu veiksmīgu un pilnvērtīgu personību savstarpējām attiecībām, kuriem vienam ar otru ir interesanti un kuri viens otru piepilda.

Kādu šī rindkopa nobiedēja jau tagad, vai ne? Bail zaudēt kontroli, vai tā? Bet vai tad nav bail visu mūžu nodzīvot ar neveiksminieku, nelabojami izkropļojušu gan sevi, gan tevi? Tas ir daudz briesmīgāk.

Kad mūs atlaidīs mūsu „bijušie”?

Bieži vien ir tā – lai vai kādas prakses un metodikas, lai nogrieztu vecās attiecības, tiek pielietotas, nekas nelīdz un šis cilvēks atkal un atkal uzplaiksnī prātā. Tas notiek tikai tad, kad sieviete vīrieti atlaist nav gatava. Apziņas līmenī viņa saka: „Jā, es gribu atbrīvoties no šīm attiecībām!”, bet vissmalkākajā līmenī šīs saistības viņai kaut kādā ziņā ir ļoti svarīgas un viņa nekad no tām neatteiksies.

Lūk, interesants kādas sievietes stāsts. Lai atbrīvotos no vecajām attiecībām, viņa veica ļoti daudzus mēģinājumus. Bet dažas saites viņu nelaida vaļā joprojām. Kādā jaukā dienā, kad viņa saprata, kā darbojas viņas apziņa, viņa sajuta, ka beidzot ir gana grimt pagātnes atmiņās un viņa gribēja dzīvot šodienai. Un tad šī sieviete veica tādu kā uzstādījumu sev „Gribu, lai šīs nedēļas laikā es sarautu visas nepabeigtās attiecības līdz galam!”

Un sākot ar šo dienu sāka notikt brīnumi. Nez no kurienes parādījās cilvēki, ar kuriem viņa nebija tikusies gadiem ilgi un starp viņiem notika dziļas un atklātas sarunas, kuru laikā viņi viens otru atlaida. Un katru nakti viņa sapņoja attiecīgus sapņus.

Bija kāds cilvēks, kurš nekādi negribēja viņu laist vaļā un tad viņa sev pateica: „Ja šis cilvēks šodien neparādīsies un nekas netaps skaidrs, tad sākot ar rītdienu es savai apziņai ļauju šīs attiecības izbeigt galīgi un uz visiem laikiem!”

Viņa pateica un aizmirsa – tā bija tāda kā spēle ar sevi. Pagāja 2 stundas un viņš piezvanīja un piedāvāja tikties. Tā viņa vairāku gadu vietā vienas nedēļas laikā atbrīvojās no visiem liktenīgajiem mezgliem. Viņa vienkārši atļāva sev viņus visus atlaist. Viss ir vienkārši. Ir tikai jābūt godīgai pret sevi.

Turpinājums sekos…

Uz tikšanos tepatās,

Aija