Laikam maz ir cilvēku, kuri neskatās filmas. Pie tam ar prieku. Melodrāmas, piedzīvoju filmas, traģēdijas, fantastiku – kinematogrāfija mūs ir iesūkusi. Mēs mīlam, cīnāmies, sapņojam, pārdzīvojam kopā ar savu filmu varoņiem. Mēs ieejam citā pasaulē, mēs dzīvojam tur.

Šoreiz ne par to, cik tas ir slikti vai labi, šoreiz par citu.

Bet tomēr, intereses pēc paskaitīsim – cik tad laika no savas dzīves mēs pavadām, skatoties filmas. Ja ņemsim, ka to darām divas reizes nedēļā pa pusotrais stundai, tad gadā tās būs 144 stundas (nepilna nedēļa no vietas), bet desmit gadu laikā 1440 stundas (veseli divi mēneši). Bet, ja tas ir divas reizes vairāk? Ja katru dienu pa pusotrai stundai…? Tikko paskaitīju – mēnesī vien tās jau ir 42 stundas. Bet ir filmas, kas ilgst ilgāk…

Un kas? Tas, ka šajā laikā mēs pametam šo pasauli un atrodamies tur – kāda izdomātajā, nereālajā pasaulē. Un mēs tur dzīvojam, mēs jūtam emocijas, pārdzīvojam.

Kad mēs atrodamies tur, filmā, mēs varam izjust bailes, kad, piemēram, skatāmies šausmu filmu vai trilleri. Iekšēji mēs it kā saprotam, ka tā nav īstenība, ka tas ir tur, ka tas nav šeit. Pavērojiet kā filmas skatās bērni – ar kādām emocijām, ar kādiem pārdzīvojumiem.

Kļūstot lieli, mēs saprotam, ka tur, filmā – tas bija, kā otrpus dzīves. Ja vien gribam, vienmēr filmu varam izslēgt vai varam iziet no kinoteātra zāles laukā. Kad skatāmies filmu, mēs vadām sevi paši. Protams, viss ir relatīvs. Ir cilvēki, kas TIK ļoti iejūtas filmas varoņu dzīvē, ka ir grūti pat vēlāk atjēgties. Vai atceries filmu „Titāniks”? Sievietes tik ļoti pārdzīvoja tajā redzēto, ka pēc tam ļoti ilgi par to domāja, runāja un pārdzīvoja.

Mēs domājam par filmu, apspriežam to ar draugiem. Mēs runājam par to, kā būtu rīkojušies varoņu vietā. Par to, ka tā sieviete filmā rīkojās nepareizi. Mēs kļūstam, kā pareizie tiesneši – lūkojamies uz to visu no augšas un zinām kā būtu jādara. Mēs neizjūtam bailes, kad runājam, ka bija jāiet prom no vīra-sadista, ka bija jāsit pretim, ka bija jāpieņem lēmums braukt prom. Mēs esam ļoti apņēmīgi, kad runa iet par skatāmo filmu varoņiem.

Bet tiklīdz mēs atgriežamies realitātē, mēs tūlīt pat atrodam veselu kaudzi attaisnojumu kamdēļ nedarīt to, ko būtu izdarījuši filmā. Mūsu bailes pārņem mūsu prātu, bet mūsu prāts ir ļoti izvairīgs – tas ļoti prasmīgi prot atrast izejas, lai tikai nedarītu.

Būtu jauki, ja tu iegādātos skaistu blociņu – tas var būt pavisam neliels, bet skaists un neparasts. Vēl labāk būtu, ja tu iegādātos neparastu pildspalvu. Un tagad blociņā ieraksti to, ko TU savā dzīvē darītu tādu īpašu, ja tava dzīve būtu kino. Raksti brīvi, jebko, nebaidies – tas taču ir tikai kino. Raksti visu, pat visneiespējamāko, raksti sapņus, kurus tu pat vairs nesapņo piepildīt, raksti vēlmes.

Un kad to izdarīsi, izvēlies vienu, kaut vai pašu mazāko – to, kuru tu nojaut, ka varētu piepildīt šodien vai rīt. Jā, jā – šodien vai rīt! Ir taču arī tādi sapņi, kas patiesībā ir ļoti viegli realizējami. Kad šovakar iesi gulēt, dod komandu savai zemapziņai, lai tā naktī padarbojas. Saki apmēram tā – lai man no rīta pamostoties, ir daži varianti, kā savu sapni vai vēlēšanos realizēt.

Pamēģināsi? Un, ja nu tava dzīve sāk pamazām pārvērsties tavas dzīves kino, kuru skatīt būtu daudz interesantāk, jo scenārijs, šoreiz, ir tavējais?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lieli cilvēka ienaidnieki ir baiļu un vainas sajūtas. No kā tik mēs nebaidāmies: baidāmies saslimt, novecot, nomirt. Vēl mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus, draugus, palikt vientuļi, zaudēt naudu. Un daudz, daudz ko citu…

Tiem, kuriem ir tīrāka dvēsele un ir arī sirdsapziņa, ir vainas sajūta pret vecākiem, bērniem, pazīstamiem cilvēkiem un pat pašiem pret sevi. Šodien par to, kā šo sajūtu pārvarēt un ko ar to darīt.

Kas mums traucē dzīvot savu dzīvi

Cilvēka dabā ir tiekties pēc brīvības. Bet, par cik viņš baidās zaudēt daudzas lietas, kaut vai, piemēram, drošību, nereti no šīs tik ļoti gribētās brīvības atsakās.

Brīvība vilina, bet cilvēks baiļu dēļ no tās atsakās. Un tad sāk ilgoties dvēsele, sākas sirdssāpes, bet bailes cilvēka iekšienē atbrīvoti "nopūšas." Tādējādi, cilvēks izvēlas ticēt bailēm, bet ne sirds balsij un dvēseles alkām. Un tad brīvība nomirst.

Cilvēka zemapziņā ļoti cieši un ļoti dziļi ir iesakņojies mīts par mūžīgajām ciešanām un nospiestību, bet ir pienācis laiks to visu izkliedēt. Šodien daudzi ne tikai sapņo dzīvot, ieklausoties sirds balsī, bet tā arī dzīvo.

Dievs, kā cilvēka Radītājs, vienmēr dod viņam izvēles brīvību. Ir jāieklausās savā sirdī. Kad ārējā pieredze nesaskan ar iekšējo patiesību, cilvēks neviļus sāk aizdomāties par to, vai pareizi viņš dzīvo un vai dzīvo SAVU dzīvi.

Nekad nav par vēlu, lai sāktu dzīvot citādāku dzīvi. Galvenais – noteikt, pat pierakstīt, vēlamās pārmaiņas un pakāpeniski katru dienu tās ieviest. Daži sūdzas, ka dzīve jau ir pagājusi, iespējas ir zaudētas, izvēlēts nepareizais ceļš, un jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Patiesībā nekad nekas nav par vēlu, kamēr vien cilvēks elpo, dzīvo un jūt. Traucēt var vienīgi slinkums un neticība saviem spēkiem, dažnedažādas bailes un pienākuma sajūta, kas nereti ir pārmērīga.

Bailes ir tās, kas cilvēkam traucē dzīvot. Rezultātā viņš zaudē spēkus, kas viņam tik ļoti būtu nepieciešami savas dzīves uzlabošanai un mērķu sasniegšanai. Bailes vājina spēkus un aizsardzību pret svešām enerģijām – nelabvēlību, skaudību, naidu, dusmām utt.

Cilvēka dzīve piepildās ar vilšanās indi, citu cilvēku vainošanu savās neveiksmēs. Bet viss, kas būtu jāizdara – ir jādarbojas pašam ar sevi, jāmainās un jākļūst pašam par savas dzīves saimnieku.

Ja cilvēks virzās uz realitāti ar bailēm un šaubām, viņš ir izvēlējies nepareizu ceļu, un viss, ko viņš redzēs un jutīs, būs nepareizs.

Patiesību nav iespējams atpazīt, ja klāt visam ir bailes. Ir jāuzticas sev un saviem spēkiem.

Ja dvēseles un cilvēciskās dabas vājuma dēļ spēka atbrīvoties no bailēm nav, nepieciešams vērsties pie Dieva – lūdz palīdzību atbrīvoties no bailēm un lūdz spēku jaunai, brīvai dzīvei.

Ko cilvēks izstaro apkārtējā pasaulē un ko rada ap sevi – to viņš arī saņem atpakaļ, kā atbildi. Tāpēc tikai tad, kad kļūsim apzinīgi un gudri, varēsim veidot arī savu dzīvi. Apzinīga attieksme pret Dieva doto dzīvi dod iespēju veidot savu laimi.

Dzīves jēga nav tajā, lai pakļautos kāda cita gribai, sekojot citu cilvēku norādījumiem, bet tajā, lai ietu savu ceļu. Katram cilvēkam ir dota brīvība un sava dzīve.

Ir jāsajūt šī vienotība ar dzīvi un viss apkārt sāks mainīties – vispirms sīkumos, tad attiecībās ar tuviem cilvēkiem un tad visā pārējā.

Kā sākt dzīvot savu dzīvi

Dzīvot savu dzīvi – saprast sevi, just sevi, justies brīvam, eksperimentēt, mainīties, attīstīties, uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm, just cilvēkus, būt tuvam ar citiem.

Ko nozīmē sevi saprast? Padomā, ko tu proti darīt labāk par citiem, ko tu vēlies patiesībā, kas tev patīk un ko tu gribētu darīt, kādi ir tavi talanti, ar ko tu labprāt nodarbotos, ja tu būti finansiāli nodrošināts cilvēks?

Izanalizē, tiec galā ar saviem iekšējiem resursiem, talantiem, spējām, nosaki savu spēku, īpašības, kas spētu tevi vest veiksmes un pārmaiņu virzienā.

Izproti savas iespējas, stiprās puses. Tā ir pašanalīze. Pieraksti šos jautājumus un turpat pieraksti atbildes. Izveido plānu, pēc kura tu sāksi dzīvot, lai ietu savu ceļu, sāktu dzīvot tā, kā tu gribi.

Just sevi – tas nozīmē apzināties, ko tu dari, kamdēļ un kāpēc tieši tā. Tas nozīmē būt klātesošam tajā, ko dari un vērot sevi, savu attieksmi pret darbību, jūtām un emocijām.

Jūtas un emocijas būs tās, kas apstiprinās, vai ej pareizā virzienā. Smagums uz sirds tev pateiks priekšā, ja kaut kas nav tā, bet prieks un iekšējā sajūsma – ka tu esi uz pareizā ceļa.

Uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm – nevainot citus, ja kaut kas nav izdevies, necerēt uz citiem, bet pieņemt lēmumus un veikt darbības pašam. Neizdodas? Nesašļukt, nemest prom uzsākto, bet turpināt iet uzņemtā kursa virzienā.

Uztvert un attiekties pret visu viegli. Uzticēties Dievam, dzīvei, jo tad palīdzība atnāks vienmēr un īstajā brīdī un tu saņemsi, sasniegsi vai iegūsi to, kas tev nepieciešams.

Just cilvēkus – prast palūkoties uz problēmu, darbību, notikumiem viņu acīm, ieklausīties citu teiktajā, viņu intonācijā, balsī, redzēt un sajust garastāvokli, noskaņojumu.

Esiet tuvāk cilvēkiem, cieniet viņu vajadzības, palīdziet, ja ir problēmas.

Nodarbojies ar pašizaugsmi. Tas ir tik interesanti – mainīties, attīstīties, mēģināt, eksperimentēt! Sajūti sevi kā brīvu cilvēku, kuru sargā Dievs.

Šīs darbības nav grūtas, daudzas, ja ne visas, tu jau proti. Ir tikai jāpārvar inertums un jāizdara pirmais solis brīvības virzienā.

Katru dienu, kaut nelielu laiku velti tamdēļ, lai dzīvotu tā, kā tu gribi.

Dzīvot savu dzīvi – tas nozīmē dzīvot, ieklausoties savā sirds balsī, brīvi, veltot sevi savai sūtībai, cienot citus, uzticoties dzīvei un Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Rīts vēl ir aizmidzis un lēnīgs. Pulkstenis rāda astoņas minūtes pāri septiņiem. Laukā aiz loga čirkstinās zvirbuļi un virtuvē virmo saldi rūgtens smaržu kokteilis – tikko vārītas kafijas rūgtenais aromāts sajaucies ar medaini saldo, vakar lasīto liepziedu aromātu. Kafija ir stipra un rūgta. Un šobrīd man ir pilnīgi vienalga, vai to dzert skaitās pareizi vai nepareizi – man katrs tās malks ir gards un īpašs.

Maigi dzeltens un smaržīgs liepziedu mākonis guļ uz mana galda un auklē sevī liepas maigumu, bišu sanoņu un vasaras pilnbrieda garšu un ietin mani siltā un saulainā vasaras sajūtā. Liekas, ka sirds un ķermenis smaržo tiem līdz.

Mirklis! Domas pašlaik nestaigā vakardienas ceļus un arī vēl neskrien rītdienai pretī. Vienkārši ļaujos šim brīdim – baudu to.

Vai tu arī pazīsti šos mazos mirkļus? Droši vien. Tie ir tik pilni ar sajūtām, garšām, smaržām un skaņām. Šie mazie mirkļi ir tik patiesi un īsti. Taču īsi, jo…

Tūlīt jau prāts ņems mūs pie rokas un vedīs un vedīs un vedīs. Vedīs vakardienā, analizēs, kritizēs, vērtēs, un vedīs rītdienā – plānos, kārtos un rēķinās.

Gudrās grāmatās raksta, ka laimīgi ir tie cilvēki, kas savu dzīvi prot dzīvot šeit un tagad – šajā brīdī. Izbaudīt. Viņi dzīvi redz savādāku, krāsaināku un spilgtāku, un tiem nav vajadzīgi milzīgi sasniegumi, lai pierādītu savu nozīmīgumu. Taču pēc statistikas tieši šie cilvēki bieži vien sasniedz daudz vairāk, kā tie, kas dzenas pēc panākumiem.

Mēs diemžēl ļoti bieži esam aklas un kurlas pret notiekošo tieši tagad, šobrīd. Atceramies notikumus pagātnē, domājam kā varējām rīkoties tā vai citādi, kā būtu bijis pareizāk, ko varējām darīt savādāk. Pārmetam sev un skatāmies atkal atpakaļ, darot pāri pašas sev. Tas atņem spēku un prieku, jo dzīvojam tur – pagātnē. Tas ir ceļš uz nekurieni. Pagājis laiks un tur neko vairs nevar mainīt.

Vai tieši otrādi, gaidām rītdienu un parītdienu, vai arī vēl tālāko „gaišo” nākotni, kas atnesīs kāroto. Piepildām kādu vēlēšanos, sasniedzam kādu mērķi, bet vai spējam priecāties un izbaudīt to? Reti gan. Parasti jau rindā stāv vēl pieci citi mērķi, kas jāsasniedz. Un tādējādi, pazaudējam visu dzīves jēgu, nespējot „izgaršot” tieši šo stundu, dienu un minūti. Kaut arī tas būtu pavisam kas mazs un niecīgs, kāda maza veiksmīte vai vienkārši priecīgs notikums, mēs varam uzlādēties no tā, gūt baudījumu un gandarījumu. Ne tikai varam, bet tieši tā arī ir mūsu dzīve – izdzīvot un sajust katru mirkli. Bet mēs gaidām atvaļinājumu, gaidām brīvdienas, gaidām sauli, kad izaugs bērni, kad satiksim savu vīrieti, kad nopelnīsim pietiekoši daudz naudas… Tā arī gaidām, bez šodienas.

Mums jāiemācās novērtēt šis brīdis. Rāma darbdiena ar kolēģu smaidiem, miera minūtes iegrimstot grāmatas lasīšanā, vasarīgās ainas, kas slīd gar tramvaja logiem, braucot ikdienas gaitās, tikko pļautas zāles smarža, vīra mierīgā elpa blakus no rīta mostoties. Tik ierastas un parastas lietas, taču ko tās nozīmē mums? Dzīvošana šodienā mūs piepilda, stiprina, bagātina, izkrāso, liek justies labāk – sajust savu esamību šajā mirklī. Ieraugam tik daudz jauna, kas patiesībā nemaz nav jauns, tikai neesam to pamanījušas.

Kā to panākt? Jāmācās apstādināt prāts. Domas jau vienalga nāks un ies, taču jāiemācās tās kontrolēt. Atkal darbs pašai ar sevi. Protams! Taču tas viss tieši pašas labā! Mēs esam tik ļoti vērstas uz sevi, ka dzīve paskrien garām. Tepat viss ir – šodien. Un tieši šodiena ir tā diena, kad es radu rītdienu. Taču, kamēr rītdiena nav pienākusi, tu taču vienalga neuzzināsi iepriekš vai viņš tev rīt pazvanīs, vai priekšnieks palielinās algu un vai rīt līs lietus. Bet varbūt patiesībā viss būs pavisam citādi, taču tas ir jāsagaida. Kāpēc tad ļaut prātam dzīvot tur, ne šeit?

Mēs esam pārtikušas un mums ir darbs, veseli bērni un mazbērni, ir vasara un saule, ir ģimene, kam gatavot gardas maltītes vai arī vienkārši sasmērēt sviestmaizes brokastīs, taču, ja nemācēsim par to priecāties, izdzīvot šos mirkļus, tad būsim nelaimīgākas par tām sievietēm, kurām tā visa nav, taču viņas prot dzīvot šodienā un ir laimīgas ar to, kas viņām pieder šobrīd.

Un vēl kas. Ļaujot savām domām dzīvot vakardienā vai rītdienā, mēs nespējam kvalitatīvi paveikt tās lietas, kas ir jāizdara tieši šodien. Mums taču katrai ir savi darbiņi, lielie un mazie, dažādi pienākumi un mēģināsim tos padarīt pēc iespējas patīkamākus. Visi darbi jau nav iedvesmojoši un patīkami, ir arī tādi, kuriem grūti pat pieķerties, taču, tā vai citādi, tie vienalga ir jāpadara. Un, kāpēc gan nepadarīt tos mazliet baudāmākus?

Nu kaut vai gatavojot vakariņas, kad liekas izdoma galīgi nestrādā un esi nogurusi, mēģini atslēgt šīs domas un padarīt procesu mazliet īpašāku – ieslēdz labu mūziku, pievieno jaunas garšvielas ēdienam, ieliec svaigus ziedus vāzē vai varbūt domās vienkārši svētī ēdienu ar domu, ka tu gatavo no sirds saviem mīļajiem. Pavēro savas sajūtas tajā visā, un tu pilnīgi noteikti sajutīsi, cik ļoti ir mainījies šis brīdis. Un to esi mainījusi tu pati! Jo esi šeit un tagad un izdzīvo to. Mēs katra varam radīt savu šodienu – vieglāku un priecīgāku vai nogurušu, garām skrejošu un nepersonisku.

Reiz kāds cilvēks, kas man ir ļoti palīdzējis izprast un paskatīties uz daudzām lietām savādāk, man mācīja, ka „Prāts vienmēr sirdij padod roku.” Tikai mums atliek savu prātu ievirzīt pareizā gultnē. Tas ir apmēram tā kā ar gaismu… Ja ir tumšs, tad tu slēdzi ieslēdz un top gaišs, taču, ja ir jau gaišs, tad slēdzis tiek izslēgts. Atnāk pagātnes domas, kas neliek miera, izslēdz! Jo ir gaišs, ir šodiena. Ieraugi smejošus bērnus parkā, ziedošu puķi kaimiņu logā vai rokās sadevušos jauniešus uz ielas, ļauj vaļu priekam. Dzīve šodien ir ne tikai tā, kas skar tevi personīgi, tā ir arī tā, kas mutuļo tev apkārt.

Klejo tava doma tālumā, vai būs rīt tā vai citādi, izslēdz to – ir šodiena – tu esi gaismā, jau šobrīd ap tevi notiek tava dzīve. Zied liepas un san pilnas ar bitēm, gatavojas ķirši, tirgū smaržo svaigas dilles un svaigi sālīti gurķīši, tas viss notiek ar tevi – šeit! Tik daudz kas nemaz nenotiek no tā visa, ko mēs cenšamies iztēloties rītdienā. Taču šodiena ir spēka pilna un šeit tev ir vesels darbalauks, ko vari piepildīt ar savu izdomu un attieksmi. Un saņemsi pretī mundru noskaņojumu un gaišu sajūtu.

Nodarbojies ar sevis vērošanu un domu kontroli. Iepazīsti savas domas un jūtas, mācies atpazīt savas vēlmes. Un dari to, kas tev patīk un sagādā patīkamas sajūtas – tas atnesīs veiksmi. Tad, kad ieklausāmies sevī un esošajā mirklī, tad atveras ļoti liels enerģijas potenciāls, ko varam radoši izmantot.

Palīdzot arī tīri tehniski vingrinājumi, jo prāts jau vienas dienas laikā tev nepiekritīs būt sabiedrotais, vajadzēs pacietību – katru dienu testē sevi. Mēģini, kad ir slikts noskaņojums, vismaz 3 minūtes pie spoguļa smaidīt sev. Muļķīgi? Varbūt! Bet varbūt arī ne, jo, to tu redzēsi tikai tad, kad sajutīsi, kā ar laiku mainās tavas sajūtas. Kaut vienu nodarbi sāc piepildīt ar ko jauku, sev patīkamu un redzēsi – rezultāti neizpaliks.

Vasara ir pilnbriedā. Vēl gaisā virmo Dziesmusvētku enerģija un gaišums, jūrā ūdens silts kā piens un pēdas glaužas gar saulē sasilušajām, skanošajām smiltīm. Dārzā jau no koka var plūkt ķiršus un baudīt, gatavas upenes un avenes. Un mežā melleņu mētras ar zili samtainām melleņu ogām… Mmm, kāds gardums – mellenes ar pienu! Un no rītiem miglas vāli, kas izklīstot, pamazām ļauj saulei vaļu.

Jaukās un saulainās meitenes! Ļaujam vaļu savām sajūtām – paskatāmies apkārt, ieelpojam, izgaršojam, izsmaržojam un sajūtam prieku –izbaudām visu šo, ko mums dāvā katra diena, katrs mirklis. Un mēs kļūsim kaut vai par drusciņu saulainākas un tāda kļūs arī mūsu dzīve. Saulaina!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte