Šis ir kādas interneta vidē atrastas citas tautības autores raksts. Tas tik ļoti patiesi atmasko to, kas ir noticis ar pēdējām sieviešu paaudzēm, ka to vēlējos tulkot un dot iespēju pārdomās iegrimt arī tev…

Vai tu esi kādreiz domājusi par to, kāpēc praktiski katrai no mums ir tik grūti būt kopā ar bērniem pastāvīgi?

Kāpēc mūs allaž velk kaut kur prom no mājām?

Kāpēc, tikai tamdēļ, lai izietu sabiedrībā, mēs gatavas savus bērnus atdot audzināt svešiem cilvēkiem – cilvēkiem, kurus mēs nepazīstam?

Kāpēc mūs vairāk uztrauc mode un klačas, nekā pedagoģija un veselīga audzināšana?

Kāpēc ģimenei mūsu dzīvē nav galvenā vieta?

Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija, mūsu vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šajā brīdī šie jautā jumi ir ļoti retoriski..

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tajā, lai pēc iespējas vairāk laika veltītu bērniem, lai katru dienu uzceptu cepumus, lai nēsātu svārkus un kleitas, lai, domājot par vīra dzīves mērķiem, viņam gludinātu kreklus.

Mēs neredzam tajā visā vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, uzticība, upurēšanās, sievišķība… Tas viss ir kļuvis bezvērtīgs. Viss ir zaudējis jēgu.

Kāpēc tas tā notika?

Kāpēc mēs tik ļoti raujamies uz darbu, atstājot savu pusgadīgo-divgadīgo bērnu kaut kādai dīvainai tantei bērnu dārzā? Viņa taču nemīlēs mūsu bērnu. Viņa pat necentīsies. Viņa presēs viņu, pieprasot būt kā visiem, jo viņai tādu ir 25 un citādāk nemaz nevar.

Kādreiz sen, gadus 30 atpakaļ arī mūs mamma tāpat atdeva bērnu dārzā. Tādai pašai tantei. Bet ko lai dara. Ir jāiet uz darbu.

Tikai praktiski katrai no mums toreiz bija apmēram gadiņš. Un mēs augām un attīstījāmies ārpus mājas gandrīz visu šo laiku. Un, ja precīzāk, 21 gadu – 5 gadus bērnu dārzā, 11 gadus skolā un 4-5 gadus augstskolā. Visu šo laiku mēs mājās bijām praktiski tikai vakaros un dažreiz brīvdienās. Mēs pastāvīgi kaut kur steidzāmies. Mums bija darīšanas – nodarbības, mācību stundas, kontroldarbi, eksāmeni, kursa darbi, diploms, darbs, kursi…

Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!

Un tas skanēja tik draudoši, ka zinātnes granītu tiešām gribējās grauzt gandrīz vai ar zobiem. Jo galvenais – sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Vai arī…kaut vai vienkārši kaut kur iekārtoties darbā, jo sevi taču ir jāapgādā pašai. Cik bieži mēs kā ģimene kopā pusdienojām? Tikai svētku dienās.

Cik bieži mamma mūs sagaidīja pie skolas? Parasti mēs paši atnācām mājās, paši sildījām pusdienas vai arī palikām pagarinātajā grupā. Bet vakaros nogurusī un nebeidzamo darba nepatikšanu dēļ dusmīgā mamma nāca mājās. Viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Viņa jautāja par atzīmēm (ja neaizmirsa), ātri pārbaudīja mājasdarbus un sūtīja visus gulēt.

Mūsu vecāki mūs nepazina

Viņi nezināja neko par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nepazinām. Mēs to nevarējām izdarīt, jo mums nebija laika ilgām sirsnīgām sarunām, vasaras atpūtai teltīs pie upes un ugunskura, kopējām spēlēm vai grāmatu lasīšanai. Ģimeniskiem brīvdienu gājieniem uz teātri vai parku.

Un tā mēs augām. Tā mēs audzējām sevī kaut kādas idejas un priekšstatus par nākotni, par dzīvi, par dzīves mērķiem un idejām. Un mūsu prātos atvēlētās vietas ģimenei bija ļoti maz. Tieši tikpat daudz, cik mēs redzējām savās ģimenēs.

Jo, lai ilgi ņemtos ar bērnu, spēlētos ar viņu, ir jāmīl to darīt. Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu dažādu ēdienu, ir jāmīl to darīt. Lai veltītu uzmanību mājai – to iekārtotu, rotātu, koptu, uzlabotu, radītu mājīgu atmosfēru, ir jāmīl to darīt. Lai gribētu dzīvot ar vīra mērķiem un idejām, pārdzīvot par viņu un viņa nākotni, ir… jāmīl vīrs, bet ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs

Visu to meitai ieaudzina mamma. Viņa ir meitas pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda uz dzīves orientieriem. Viņa māca mīlēt savu sievietes misiju. Viņa skaidro par sievas un mātes svarīgumu. Viņa māca mīlēt.

Un, ja meita savu māti praktiski nav redzējusi, un, ja redzēja, tad ne ļoti ģimenes laimes iedvesmotu, tad kur, lai viņa to iegūst? Mēs bijām nolemti zaudēt savu tīrību un mīlestību, jo mūs mācīja tikai to, kā veidot karjeru. Mūs mācīja, ka vārdam „panākumi” nozīme ir tikai ārpus mājas, tikai kaut kur valsts iestāžu sienās.

Bet pēc tam mēs klusām raudam par izjukušām laulībām (jau kurām pēc kārtas), par bērniem, kas ir no mums atsvešinājušies un par kaut kādām dīvainām sajūtām, ka kaut kas kaut kad mūs ir apmānījis.

Bet izeja ir vienmēr!

Šī izeja ir – mācīties! Mācīties būt par māti, sievu, saimnieci, sievieti. Paklusām, pamazām… Mācīties redzēt visu citām acīm. Sievietes acīm – labestīgām, mīlošām. Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt nevis par darbu, bet par savu ģimeni. Mācīties vērtēt un cienīt ģimeni, vīru, bērnus. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem, atplaukt kā ar mūsu mīlestību sasildītam ziedam.

Mums jāmācās smaidīt bērniem un vīram un biežāk viņus apskaut. Mums jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mums blakus nevis vienkārši aug cilvēks, bet gan, ka mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules skatījumu, viņa dzīves uzstādījumus. Daudz kas no tā, ko viņš saņems bērnībā, sekos viņam līdzi visas dzīves garumā.

Un mūsu mērķis tagad ir radīt spīdošu mātes un sievas karjeru. Un, ja mēs pa šīm karjeras kāpnēm pat necentīsimies kāpt, vilšanās vecumdienās būs neizbēgama. Tāpēc, ka neizmantotas iespējas un noraidīta atbildība nes ļoti rūgtus augļus nākotnē.

Un svarīgi ir atcerēties, ka viss nes augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no mūsu vērtībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē – mūsu ģimenes pasaulē.

Autore: Natālija Bogdana

P.s. Man ir savs komentārs: nepārproti, tie nebija pārmetumi mūsu mammām, bērnu dārza audzinātājām, tā bija to laiku dzīves konstatācija, kuru mēs, to laiku bērni, nevaram noliegt. Jo tā tas bija. Protams, arī mūsu vecākiem bērnība nebija ideāla, bet kaut kurā brīdī, kaut kurā paaudzē notika šis lūzums. Un plaisa, ko šis lūzums ir radījis, kļūst ar katru paaudzi dziļāka un platāka – starp māti un bērnu, vīru un sievu, starp tuviem cilvēkiem. Bet, kā teikts raksta beigās – no it visa ir izeja un tā nav jāmeklē kaut kur citur, bet tepat – mūsu ģimenēs, mūsu mājās, mūsos, mūsu sirdīs un arī prātos.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Viegli runāt, bet nav viegli izdarīt… Vai ne? Šādu padomu pilni žurnāli, bet kad pienāk mirkļi, kad gribas otram pateikt dusmīgu vārdu, kad gribas visam atmest ar roku, kad sirds sāp par tikko saņemto pārmetumu vai pāridarījumu, tad visi šie padomi aizmirstas…

Un tomēr…Varbūt kāds no šiem padomiem tev trāpīsies īstajā brīdī?

Mīli un ļauj dzīvot otram. Pārmērīgas aizdomas un pārmetumi ļoti drīz cilvēkam, kas atrodas tev blakus, dzīvi var padarīt par neciešamu. Šādā situācijā bez konfliktiem jau vairs neiztikt. Tai pat laikā ikvienam ir tiesības uz privāto telpu un arī maziem noslēpumiem, kuros nav obligāti jādalās pat ar sievu vai vīru.

Iemācieties savam dzīvesbiedram kļūdas piedot. Arī jūs neesat nekādi eņģeļi un pasargāti no kļūdīgiem soļiem arī neesat. Daudzas lietas šajā dzīvē tiek iepazītas pieredzes rezultātā, tāpēc nudien nav vērts tērēt laiku nepareizu darbību analīzei. Pat tad, ja sekas ir ļoti iespaidīgas. Ja cilvēks savu kļūdu vai vainu ir atzinis, viņš nav par to „jāzāģē” visu atlikušo mūžu.

Neaizmirstiet par maziem pārsteigumiem – tie dod enerģiju un sajūsmu. Ja jūs jau sen esat aizmirsuši kā tiek rakstītas zīmītes, ir pienācis laiks atcerēties. Mazie uzmanības apliecinājumi liecina par mīlestības jūtām un rūpēm, it īpaši, ja tās joprojām pastāv vairākus gadus pēc jūsu kāzām.

Nav svarīgi, kurš strīdā uzvarēs, ir svarīgi iemācīties cienīt otra cilvēka viedokli. Katram no mums ir savi viedokļi, bet tas nenozīmē, ka mums vajadzētu nomākt otra cilvēka cerības un vēlmes. Savstarpēja sapratne tiek sasniegta tad, kad esat gatavi pieņemt partnera viedokli, bet nekaitējot savām interesēm. Lai gan… reizēm ir noderīgi, atkāpties, it īpaši tad, ja jūsu pozīcijā ir negatīvs lādiņš, kas var ietekmēt jūsu attiecības. Pretējā gadījumā, pierādot savu taisnību, jūs riskējat iznīcināt visu, kas tik ilgi tika veidots. Vai tas ir tā vērts – lemiet paši.

Neceriet, ka viss un vienmēr paliks kā iepriekš. Visas attiecības mainās. Kad beidzas konfekšu un puķu pušķu periods, kad ir piedzimis mazulis, viss apgriežas kājām gaisā. Viss kādreiz notiek pirmo reizi un nekas nevar palikt uz visiem laikiem sākotnējā stāvoklī vai izskatā. Jo ātrāk jūs to sapratīsiet, jo vieglāk būs izprast un izturēt jūsu attiecību kāpumus un kritumus.

Godīgs savas rīcības izskaidrojums palīdzēs otram saprast jūsu vēsās attieksmes un dusmu iemeslu. Lieta tāda, ka par strīda cēloni laulībā var būt dažādi faktori: finansiālas problēmas, neuzticība, aizvainojums utt. Tomēr, ja dosiet vaļu savām emocijām, tas nekādi nepalīdzēs šo situāciju atrisināt. Tas var izdoties tikai kopīgiem spēkiem.

Nespekulējiet ar seksu. Atteikšanās no tā, kas tuvina vīru un sievu nenesīs labumu, bet attālinās jūs abus vienu no otra vēl vairāk. Sekss bieži vien ir tas, kas tuvina un samierina. Tad kamdēļ šo iespēju neizmantot? Jeb jūs esat savu principu un rakstura pusē? Jums būs jāizvēlas: vai gribat veidot laimīgu laulību vai arī gribat to iznīcināt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ja tu mūsu blogu apmeklē jau sen, tad par oriģinālo un bezgala interesanto rakstnieku pāri Svetlanu Jermakovu un Leonīdu Žarovu esi jau dzirdējusi un, iespējams, jau pat esi izlasījusi kādu no viņu elektroniskajām grāmatām. Viņi daudz raksta un dalās savā pieredzē par to, kā tad šai trakajā, skrejošajā pasaulē izdzīvot, atrast un saglabāt pašu svarīgāko – draudzību un mīlestību.

Šo autoru padomi vienlīdz noderīgi ir gan tiem un tām, kas vēl nav precējušies, kas ir pavisam jauni un sapņo par pirmo mīlestību, gan tiem, kas kopā jau ne pirmo gadu desmitu un arī tiem, kas savu otru pusīti ir vai nu pazaudējuši vai vēl nav atraduši.

Ja tu esi no tām, kas ir jau pieteikusies Buduars.lv jaunumu saņemšanai, tad tu šorīt jau saņēmi ziņu par to, kas šajās dienās notiek Buduars.lv grāmatplauktā. Bet, ja esi pie mums pirmo reizi, tad gribu arī tev pavēstīt, ka kopš šodienas ir pieejama nupat latviski iztulkotā Svetlanas Jermakovas un Leonīda Žarova e-grāmata „PADOMI TĀM, KURAS VĒLAS APPRECĒTIES. PADOMI PRECĒTAJĀM”.

Bet šovakar, lai tu sajustu Svetlanas attieksmi pret daudzām lietām, spēju būt tiešai un atklātai, izjustu viņas un Leonīda Žarova nostāju, rakstīšanas stilu un sajustu vai tas kā viņi raksta ir tev pieņemams un noderīgs, vēlos tevi iepazīstināt ar Svetlanas Jermakovas domām, frāzēm, pārliecībām par ļoti intīmu tēmu – par sievām un seksu:

• Nedomā, ka vīrietim labam seksam vajadzīgs tavs manikīrs, pedikīrs, skaista frizūra, make-up un plakans vēders. Viņš tavus trūkumus, drīzāk, pat nepamanīs.

• Vīrietim nepieciešama tava līdzdalība seksā, tava labsajūta un sajūsma! Bet dažreiz – vienkārši sekss, kā miega zāles.

• Bieži vien sieviete atsaka vīram tikai tāpēc vien, ka vēlas, lai viss būtu ideāli: gan viņas izskats, gan apstākļi. Viņa it kā uzbudinās pati no sevis, no skaistas situācijas, vides un no sava skaistuma.

• Ir jāatkārto, ka vīrietim svarīga nevis vide vai apstākļi. Viņam ir svarīgi justies nepieciešamam, iekārotam, viņam svarīgi būt pārliecinātam, ka tu mīli viņu, nevis viņa naudu, stāvokli vai varu.

• Nav obligāti katru nakti būt kaislīgai. Dažādām sievietēm ir dažāds temperaments. Iespējams, tu spēj baudīt orgasmu vienu reizi desmit dienās, bet šai vienā reizē „izliec” sevi uz visiem 100% , esi atbrīvota, lai pārējās deviņas dienas vīram būtu, ko atcerēties.

• Ja vīrietis vēlas seksu, bet tu šodien esi gatava tikai „asistēt”, t.i., viņam palīdzēt – tā arī pasaki.

• Netēlo kaisli un orgasmu! Tie ir meli, bet meli mīlestību grauj. Pat, ja tie nav atmaskoti. Ja vīrietis nojautīs par taviem meliem gultā, viņš neuzticēsies tev arī sadzīvē.

• Jo ātrāk atradīsi viņa kaisles „podziņu”, jo labāk. Ir vīrieši, kurus seksa laikā uzbudina partneres stāsti par bijušajiem vīriešiem vai viņas seksuālajām fantāzijām, citus uzbudina skaļas elsas, bet citus – klusums. Meklē viņa „podziņu”!

• Neaprakstāmu baudu vīrietim sniedz sievietes prasme sasprindzināt maksts muskulatūru. Ritmiski tos sasprindzināt un atslābināt nav grūti iemācīties. Trenē šos muskuļus katru dienu.

• Ir sievietes, kas savu varu pār vīrieti izskaidro ar savu prasmi pārvaldīt trenēto maksts muskulatūru…

• Nav jābūt vienmēr gatavai kā pionierim. Tieši otrādi, vīrs būs priecīgs, ja būs jāpacīnās, tevi „jāpanāk”, kā tas no dabas ir paredzēts.

• Dažreiz iniciatore esi pati – vīrietis lepojas, ja sieviete viņu grib.

• Atrodi pozu, kas, lai sasniegtu orgasmu tev ir visērtākā un nekautrējies, ja tā vienmēr ir viena un tā pati. Bieži vien sievietēm der viena-divas pozas, ne vairāk. Dari tā, kā tev ir ērti! Saki vīrietim, kas viņam jāizdara tavas baudas labā. Pašam viņam tas prātā var neienākt, pat līdz mūža galam.

• Vislielākā tava kļūda – klusēšana un kautrēšanās. Gulta nav tā vieta, kur jākautrējas.

• Atceries – ja tu dienā uzvedies kā mīļākā, nevis kā mamma vai priekšniece, vīram radīsies nosacījuma reflekss uz tavu smaržu, uz taviem smiekliem, pieskārieniem, seksīgām notīm tavā balsī…

• Laimīgi vīri uzbudinās, pat dzirdot sievas balsi pa telefonu…

Iespējams, ka neko jaunu tu neizlasīji, bet iespējams, ka šie atgādinājumi tev bija īstajā brīdī…. .

P.s. Ja arī tu nolemsi iegādāties e-grāmatu „PADOMI TĀM, KURAS VĒLAS APPRECĒTIES. PADOMI PRECĒTAJĀM”, tad zini – ja rodas kādas problēmas (šobrīd šad tad „niķojas” Svetlanas Jermakovas karšu pieņemšanas sistēma un gadās, ka neņem pretīm Mastercard kartes) vai jautājumi, droši raksti man uz: aija@buduars.lv

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tās sievietes, kuras nepaspēja, man raksta, ka ļoti gribēja iegādāties Svetlanas Jermakovas metodiku ar 50% atlaidi, bet dažādu iemeslu dēļ ir nokavējušas šo piedāvājumu vai arī nav finansiālas iespējas šobrīd to izdarīt.

Tad lūk, varu iepriecināt – Svetlanai ir arī citas grāmatas! Tās gan nav metodikas, bet nebūt ne mazāk vērtīgas.

Domāju, ja esi starp tām, kas parakstījās uz vēstuļu: „Par dzīvi, attiecībām un mīlestību…” saņemšanu, tad Svetlanas grāmatas “Как быть мужем, как быть женой” fragmentu tu jau esi izlasījusi, vai ne? To nosūtīju, lai tu varētu iepazīties ar Svetlanas un Leonīda rakstīšanas stilu, dzīves uzskatiem, prioritātēm un nostāju. Ja tev tā liekas tuva un interesanta, tu vari šo grāmatu iegādāties pilnībā. Tā gan būs oriģinālvalodā – tātad krievu valodā. Šīs publikācijas beigās tu vari atrast visas atsauces uz vietnēm, kur tās var iegādāties.

Par šo grāmatu autoriem tuvāk es jau rakstīju. Šorīt vēlreiz pāršķirstīju šo grāmatu un nevaru noturēties, lai te, blogā neieliktu vēl vienu šīs grāmatas fragmentu. Es nezinu vai vēl labāk, pareizāk, precīzāk, gudrāk var pavēstīt un runāt par to, kā diviem, kas viens otru kādreiz satikuši un iemīlējuši, dzīvot un mīlēt gadiem ilgi…

Vēlies ģimeni bez krāpšanas un meliem, bez dusmām un stresa, bez garlaicības, nabadzības un slimībām,  gribi mīlēt un būt mīlēta, gribi, lai attiecības ģimenē ar katru dienu kļūtu vēl labākas – lasi viņu grāmatas!

Fragments no grāmatas:

КАК БЫТЬ МУЖЕМ, КАК БЫТЬ ЖЕНОЙ.

Светлана Ермакова

Мы спросили одну девочку, кем она хочет быть, когда вырастет. Она ответила: “Невестой”. Дети мудрые!

Вчера смотрела фильм про “Битлз” и думала: а ведь у них случился типичный семейный развод! Прошло десять лет, вместе хорошо только петь, но не жить, а жить хорошо с другими: кому с женщиной, кому с бизнесом, кому с другими музыкантами, кому с наркотиками… Жить вместе плохо, но связаны необходимостью. И раздражает именно несвобода, только она и раздражает.

Мы утверждаем, что знаем секрет семейного счастья (то есть сохранения и усиления любви).

На самом деле его знают все, и это не секрет.

Уже пятнадцатилетние, вооруженные одной любовью, без всякого опыта, своего и чужого, ведут себя так, чтобы любовь не только сохранялась, но и росла.

Если коротко, любящий делает все, чтобы любимой было хорошо с ним. Он наряжается, он не раздражается, он не настаивает и не запрещает, он не обременяет.

Он ухаживает, но не считает, что его должны обслуживать.

Семейная жизнь (и богатая, и бедная, и с родителями, и отдельно, и с одним ребенком, и с пятью) приводит к перевертышу: он, бывший влюбленный, не наряжается, раздражается, настаивает, запрещает, обременяет. Ухаживать начинает женщина, а мужчина считает, что его должны обслуживать.

Многие пытаются ответить на вопрос, почему это происходит, ответы такие (мы часто выступаем и говорим с тысячами людей): виноват быт, бедность, родители, дети, виновата жизнь.

Значит, делается вывод, это неизбежно, и лучше про это не думать.

А мы про это думаем!

Мы слишком дорого друг другу достались, чтобы через несколько лет развести руками и сообщить: такова жизнь!

И решили остаться женихом и невестой (или любовниками) и жить по законам любви, а не по законам, которые придумали злые на жизнь люди. Мы не верили их рецептам: нужен общий ребенок, жена должна кормить, а муж обеспечивать. А спать надо на одной кровати!

Но многие сейчас же скажут: и мы хотели по законам любви! Никто не женится с желанием ссор и ненависти!

Да, все хотят, но больше хотят другого: удобной квартиры, интересной работы, прелестных малюток, высокого общества и высокого в нем положения.

Известно, что человек не может испытывать одновременно два сильных чувства; даже одно, сильное, утомляет.

Женившись, супруги меняют свои приоритеты: он обычно увлечен работой, карьерой; она занята ребенком. Все!

Они уже не жених и невеста. Они поглощены не друг другом, не своими отношениями, а чем-то другим, жизненно-вроде-важным.

Женщинам внушили, что им нужен мужчина, увлеченный работой; мне нужен мужчина, увлеченный мной. Работа найдется.

На первое место мы всегда ставили наши отношения!

И безжалостно отшвыривали все и всех, кто нашим отношениям мешал (не касается близких людей, их приходилось воспитывать).

Несколько первых лет (бедных лет, когда работали дворниками и поломоями) мы не зарабатывали денег, не писали книг, не выстраивали карьеру, не воспитывали детей – а узнавали друг друга. Думали и пробовали: как лучше для нашей любви?

Результат дум и проб: мы живем в деревне, пишем вместе, роскошно питаемся, хорошо одеваемся и неблагоустроенно бытуем. Эту неблагоустроенность стараемся не замечать, но знаем: если полки и занавески начнут мешать нашим отношениям, мы их тоже выбросим.

Интересно, что внешний уют оказался у нас на последнем месте, а не на первом, как у многих. На первом месте – внутренний уют, душевный.

А для внутреннего уюта нужна свобода, отсутствие начальника. Ты не можешь расслабиться, если ежеминутно боишься, что тебя заставят, погонят, накажут и лишат.

Тому, кого люблю,

Желаю быть свободным

Даже от меня.

Если есть гениальные стихи, то вот они! Автор Энн Морроу.

Естественно, что женихи и невесты (они же любовники) друг друга не заставляют, не погоняют, не лишают и не наказывают.

Спросите женщину любого возраста (даже пяти лет): муж пришел поздно – какой вопрос ему задашь? Почти все ответят не задумываясь: “Где был?” Хочется ли вообще приходить к такой администраторше?

Не бывает, чтобы один из нас сказал другому: “Давай-ка, сделай…”

Мы разделили все, что обычно непререкаемо общее в семьях и вызывает неутомимые скандалы: у каждого из нас свои деньги, свои дети, свои родители и обязанности по отношению к ним. Каждый сам себя обслуживает и сам себя кормит (заметьте, опять похоже на отношения любовников), мы друг друга угощаем и делаем подарки. Дети у нас от первых браков, но если бы был свой, его бы тоже разделили.

Каждый из нас волен делать все, что хочет, если он не унижает при этом другого и не мешает его счастью.

Измены. Измены (то есть вранье) унижают и мешают счастью, поэтому они исключены из нашей жизни. (А главное – не хочется изменять, как оно и бывает у женихов с невестами.)

Но не исключены влюбленности (жизнь непредсказуема, тем и хороша). У меня есть план, как себя вести, если Леонид Жаров кем-то увлечется.

Как будет вести себя он – не знаю, но уверена, не унизительно по отношению ко мне.

Потому что влюбленность – это: беру тебя для себя.

Любовь: даю себя для тебя.

Как всегда, просто.

*****

Vēl vienu fragmentu, tikai šoreiz ar Svetlanas vīra Leonīda prātojumiem, uzskatiem un pārliecībām par šo tēmu, šorīt saņems tās sievietes, kas parakstījās uz vēstulēm “Par dzīvi, attiecībām un mīlestību…”

Par grāmatas iegādi…

Šis grāmatu cikls sastāv no 4 daļām jeb 4 atsevišķām grāmatām. Katras grāmatas cena ir 200 krievu rubļi jeb apm. Ls 3.50 (atkarībā no valūtas kursa pirkuma dienā).

Ja tev ir VISA vai Mastercard maksājumu karte (to var darīt,  izmantojot arī Paypal un daudzas citas sistēmas), tad pirkumu vari veikt dažās minūtēs un pēc mirkļa savā pasta kastītē atradīsi jau 1. grāmatu.

Par ko iet runa šajās četrās grāmatās, daudz vairāk vari uzzināt te >>>.

Vēlies dzīvot tāpat? Lasi viņu grāmatas!

P.s. Visas Svetlanas Jermakovas un Leonīda Žarova grāmatas ir elektroniskā variantā. Formāts PDF – tas nozīmē, ka tās vari lasīt datorā vai arī izprintēt.

Ja rodas kādi jautājumi, raksti uz: aija@buduars.lv .

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai tev ir nācies saskarties ar tādu terminu kā profesija-sieva? Vai esi kādreiz domājusi, kāpēc vienu ģimenes pāru kopdzīve ir ilga un laimīga, turpretim citiem attiecības ne tikai nenes prieku un gandarījumu, bet kļūst par tādu kā spriedumu, kas nav pārsūdzams. Vienu vārdu sakot, šodien par laimīgo sievu noslēpumiem.

Kā tas iespējams, ka vieni pāri savu laimi būvē, bet citi tikai to vien dara, kā nodarbojas ar sasisto trauku lausku uzlasīšanu?

Laikam nav vērts nevienu pārliecināt, ka būt mīlētai un mīlošai ir lielākās sieviešu daļas pati dabiskākā un neatņemamā viņas būtības daļa. Tāpēc ir vērts runāt par tām lietām, kuras veicinātu sievietes prasmi būt par savas laimes profesionāli.

Jā, mūsu laiks ir jebkuras jomas profesionāļu laiks un bez noslēpumu zināšanām neiztikt arī te.

Par ko runā veiksmīgās sievas, ko viņas iesaka un ar kādiem noslēpumiem ir gatavas dalīties? Sāksim izprast dažus no tiem, paanalizējot veiksmīgo un slaveno vīru atziņas, kurās vienā balsī vīri paziņo, ka par lielāko daļu savu uzvaru viņi ir pateicīgi savām sievām.

Izrādās, daudzām šīm sievām piemīt tā maģiskā spēja, kas savus vīriešus paceļ neticamos panākumu augstumos. Kas ir šī spēja, kas ir šis spēks?

Šīs sievietes spēj, šī vārda visbrīnišķīgākajā nozīmē, kalpot saviem vīriem, kā rezultātā kļūst par Sievām ar lielo burtu. Kļūst par sievām-palīgiem, kādas tiek vīriem kā glābiņš, kā debesu dāvana.

Sievas, kas prot uzturēt māju tīru un mājīgu, rūpēties par saviem bērniem, pagatavot gardu ēdienu savai ģimenei un pats galvenais – būt par sava vīra dvēseles miera un labklājības sargu, kuram bieži vien nav ne mazākās nojautas par tām ikdienas problēmām, kuras nākas risināt viņa sievai.

Bet arī tas, tomēr, nav pats svarīgākais laimīgu sievu noslēpums. Viņas ir lietas kursā par visiem sava vīra profesionālajiem darījumiem, līdz ar to, jebkurā momentā spēj pildīt sekretāres, jurista, tulka un asistenta lomu.

Daudzas no šīm sievietēm brīnumainā kārtā ir iekļuvušas visās savu veiksmīgo vīru dzīves sfērās. Un to viņas dara ar nolūku – lai ar neredzamu roku vadītu daudzas tās lietas un darījumus, kuri novērstu viņu vīru uzmanību no galvenajiem uzdevumiem.

Lielākajai daļai šo vīru nav nekāda priekšstata par viņu ģimenes dzīves ikdienišķajiem jautājumiem, piemēram, par to, kur atrodas viņu mājā putekļusūcējs, cik maksā pārtikas produkti veikalā, kā pagatavot garšīgos salātus utt.

Toties viņu sievām ir absolūts priekšstats par to, kur atrodas vīru ziņojumi, atskaites un svarīgi dokumenti, kādas tikšanās ir paredzētas vīram šai nedēļā un vēl desmitiem dažādu pienākumu un funkciju, kuras ļoti klusi un cītīgi pilda viņu uzticamās sievas un tādā veidā jūt savu lielo nozīmi sava vīra dzīvē, jo neviens sekretārs un personīgais palīgs nav spējīgs tik dziļi iekļūt visās mīļotā cilvēka dzīves sfērās, lai nestu viņam tik lielu labumu. Pie tam, nekad necensties jaukties tajos jautājumos, kur viņas negaida.

Šīs sievietes saprot, cik viņas ir svarīgas un nepieciešamas saviem vīriem. Tāpēc prot būt laimīgas un dara to, izbaudot savas rūpes, vēlmi un prasmi kalpot savam vīrietim, kura laime un veiksme ir būvēta uz viņas mīlestības pamatiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija