Gudrie ir sapratuši, ka patiesa laime – tā nav vēlamā iegūšana, tā nav arī uzlikto mērķu sasniegšana, bet gan dzīve bez kritiskām grūtībām un traģiskām situācijām.

Mēs varētu kļūt pilnīgi laimīgas un apmierinātas, ja izmantojot savu gudrību un pieredzi izvairīsimies no šķēršļiem, kas mūsu dzīvē rada problēmas un neveiksmes.

Pirmais šķērslis – nepabeigtie darbi

Ja tu vēlies savu dzīvi uzlabot, tev jāiemācās svarīgos darbus izdarīt līdz galam. Šis noteikums ir Nr.1 tiem cilvēkiem, kuri savu nākotni redz gaišu un spožu.

Otrais šķērslis – tagadnes ignorēšana

Te runa iet par likumu: „Ko sēsi, to pļausi.” Mūsu tagadne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veicām pagātnē. Bet nākotne – tā ir mūsu lēmumu un rīcības rezultāts, ko veiksim tieši šodien. Ja ar prātu pievērsties tagadnei – savai rīcībai, domām un vārdiem, tie kļūs par stabilu un drošu mūsu brīnišķīgās nākotnes pamatu.

Trešais šķērslis – prioritāšu trūkums

Lai atrastu laiku patiešām svarīgiem darbiem un lietām, tos vienmēr vajadzētu paturēt fokusā un nezaudēt no sava redzes loka. Ja tavā galvā ir radusies spontāna ideja, kura tevi ir aizrāvusi, ar tās realizāciju nesteidzies. Tu jautāsi: kāpēc gan nenodarboties ar to, kas šobrīd liekas vistīkamākais un patīkamākais? Viss ir vienkārši – ja savu laiku tērēsi it visam, kas pagadās ceļā, pat, ja tas ir kaut kas ļoti patīkams, tev neatliks laika to lietu realizēšanai, kuras ir patiešām svarīgas.

Ceturtais šķērslis – pašapmāns

Ja tu vēlies sev kļūt par ļaunāko un mantkārīgāko ienaidnieku, pamēģini nodarboties ar pašapmānu. Par viskaitīgāko sevis necieņas formu tiek uzskatīti meli pašai sev. Šis ceļš ved uz neuzkurieni, nesniedzot pretī neko. Tomēr liels cilvēku skaits, visbiežāk sievietes, ik pa laikam ļaujas pašapmānam:

– Viņš ir labs…viņam vienkārši sarežģīts raksturs;

– bērni ir paklausīgi, vienkārši tagad viņiem ir kārtējā vecuma krīze;

– es mīlu savu darbu, vienkārši esmu ļoti pārgurusi;

– es neesmu pieņēmusies svarā, vienkārši džinsi pēc mazgāšanas ir sarāvušies…

Un tā bez gala un malas. Ko tad darīt ar šo tik izplatīto šķērsli ceļā uz gaišu un laimīgu dzīvi? Viss, kā vienmēr, ir diezgan vienkārši. Centies atcerēties visus gadījumus, kad tu ļāvies pašapmānam un nebiji godīga pati pret sevi. Padomā, kādi uzstādījumi tavā dzīvē ir melīgi un centies sevi vairāk nemaldināt.

Piektais šķērslis – izdabāšana citiem, aizmirstot par savām interesēm

Drošs ceļš būt nelaimīgai, sarūgtinātai un tādai, kura mūždien neko nevar paspēt – vienmēr un visiem teikt „jā” (pat tad, kad tu vēlies pateikt „nē, neparko”). Sievietes, kuras cenšas kādam izdabāt (nejauc izdabāšanas vēlmi ar vēlmi palīdzēt mīlestības dēļ pret tuvāko) un nav svarīgi vai paziņām, draugiem, tuviem radiniekiem vai ģimenes locekļiem, pamazām zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

No mušas uzpūšot ziloni, mēs savu dzīvi nevis vienkāršojam, bet saīsinām. Skraidām kā skudras, pastāvīgi raizējoties par nākotni. Mēs negribam apvienoties, kritizējam valdību, bezjēdzīgi cerot uz labākiem laikiem. Lūk, daži noderīgi padomi, kā savu dzīvi pagarināt.

1. Pārstāsim vienreiz no visa baidīties un par visu uztraukties. Bailes ir kā sakas, kas mums traucē elpot pilnu krūti.

2. Iemācīsimies piedot un atlaist tos, kas no mūsu dzīves ir „izgājuši” uz visiem laikiem.

3. Savas neizdošanās analizēsim, bet nepārvērtīsim tās kļūdās.

4. Vienkāršosim savu dzīvi, bet ne ar vienu nekonkurēsim. Vienalga atradīsies kāds, kurš ieņems pirmo vietu. Bet pārliecinoši turēsimies otrajā.

5. Ja tu naudu tērē bezjēdzīgi, tev nekad tās nebūs pietiekoši. Mācies pelnīt, veidot iekrājumus un droši tērē tam, ko tu gribi tagad, nevis pēc tam. Rīt – tas nozīmē nekad!

6. Un atkal par kļūdām. Ja tās var un vajag labot, atgriežoties pagātnē, tad paņem no turienes mīlestību un attiecības, kuru trūkst tagadnē.

7. Gudrus padomus smelies no veiksmīgiem cilvēkiem. Uzsūc sevī to informāciju un prasmes, kas viņiem palīdzēja par tādiem kļūt.

8. Kaut ko savā dzīvē pielāgojot un vienkāršojot pārlieku sarežģītus soļus, raujies uz priekšu, nevis kāpies atpakaļ.

9. Tev būs daudz vienkāršāk, ja tu sapņosi un kaut kam ticēsi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pieradums dzīvot, kā visi, mums atņem ļoti daudz spēka. Katru dienu sevi jāpierunā, ka tev ir „viss, kā cilvēkiem”, paklausīgi jādara to, kas nepatīk, nospiežot simtiem iekšējo konfliktu un cenšoties būt ne sliktākiem par citiem. Dzīve rit slinki un melanholiski. Tikt laukā no šī stāvokļa, nozīmē palikt vienam, ar sevi… bet patiesam un īstam.

Diemžēl, ne katrs ir gatavs sastapties ar viņa reālajām domām, apzināties savu vienaldzīgo attieksmi pret dzīvi un uzkāpt uz savu nepiepildīto sapņu lauskām. Domāt par to ir nepatīkami un biedējoši. Bet piekrīti, ir daudz nepatīkamāk un biedējošāk dzīves galā apzināties, ka tev tās nemaz nav bijis. Kaut arī … tas vairs nav tavs gadījums.

Tev? Tev viss būs labi! Jo šo rakstu atverot, tu JAU sev izteici vēlmi atrast citu ceļu. Pie tam, mēs vērtējam savu laiku, un tas nozīmē, ka saprotam, ka labāk ir vienu reizi visu labi saplānot, nekā veltīt vēl desmit gadus haotiskajiem sevis meklējumiem.

Tāpēc, ievelc gaisu, izpūt un sāksim turpmāk elpot pilnu krūti un attīstīsim savas turpmākās dzīves stratēģiju. Tā sastāvēs no vairākiem posmiem:

1.Detalizēts pagātnes un tagadnes pētījums.

Paņem atpūtas brīdi no visiem darbiem. Vislabāk būtu, ja no visām ikdienas rūpēm tu uz 1-1,5 nedēļu varētu aizbraukt prom. Ja atvaļinājums jau ir izmantots, tad vienkārši izej no mājām uz 1,5- 2 stundām uz tuvāko parku vai kafejnīcu. Tā tu varēsi ne tikai nodarboties ar plānošanu, bet „uzpildīt” sevi ar nepieciešamo enerģiju.

Apsver visdažādākās savas dzīves sfēras: darbu, karjeru, naudu, ģimeni un draugus, veselību, personisko un garīgo attīstību, tavas sociālās aktivitātes, dzīves apstākļus utt.

Izanalizē, kādas problēmas tev nācās risināt un jārisina tagad, kas tev neļauj dzīvot tā, kā tu gribētu. Šāda analīze bez psihologa klātbūtnes palīdzēs tev identificēt problemātiskās jomas, radīt skaidru priekšstatu par savu dzīvi šodien, izgaismot savas īpašības, saprast, kas tev nepieciešams.

Kad tev izveidosies pilna aina, tu nemanot pāriesi uz savas nākotnes plānošanu. Un tā jau būs pamatota uz reālajiem tavas dzīves rezultātiem, ņemot vērā patiesās vajadzības un personiskās īpatnības.

2.Savu vērtību noteikšana.

Tas ir pamats, uz kura tu veidosi savas laimīgās nākotnes realitāti. Dažādiem cilvēkiem ir dažādas vērtības. Tāpēc, nemēģini tās pielāgot kādam citam. Ņem vērā arī to, ka vērtības laika gaitā var mainīties. Bet, ja tu būsi pietiekami elastīga un vērīga, tu vienmēr laicīgi varēsi to pamanīt un savus plānus koriģēt.

Tāpat pievērs uzmanību arī tam, ka vērtības dažkārt veidojas ne apzinātas izvēles rezultātā, bet pamatojoties uz psihiskām traumām. Piemēram, tieksme pēc mīlestības var rasties tās trūkuma dēļ, bet tieksme pēc bagātības, lai aizbēgtu no nabadzības.

Padomā, kas tev ir svarīgāk, kā dēļ tu esi ar mieru vienmēr atrast laiku, enerģiju un līdzekļus. Šajās pārdomās tev palīdzēs iepriekšējā pieredze. Atceries, kā tu rīkojies situācijās, kad tev nebija laika domāt. Ko tu izvēlējies: naudu vai mieru, darbu vai ģimeni, mīlestību vai jaunas iespējas?

Starp citu, pamēģini vienu speciālu tehniku, kas bāzēta uz neapzinātu atbilžu saņemšanu. Lai to izmēģinātu, paņem lapu, sagriez to tik gabalos, cik tavā dzīvē ir vērtību (piemēram: bizness, karjera/darbs, vīrs, bērni, vecāki, tava veselība….- katrai tās būs citas). Tad, pieslēdzot savu intuīciju, izmantojot savas plaukstas, neskatoties uz uzrakstīto, nosver pa vienai šīs vērtības – kā uz svariem. Uz vienas plaukstas vienu, uz otras otru. Kura plauksta liksies smagāka, tā ir svarīgāka. Un tā visas pēc kārtas, neskatoties, sanumurē šādā svara secībā. Un tad apskaties – tu būsi pārsteigta, bet pilnīgi iespējams, ka tu ieraudzīsi reālo ainu, kuru tu jau tāpat biji nojautusi, bet slēpi pat pati no sevis.

Un atceries, pār vērtībām nav iespējams valdīt, bet tu atrodi virzienu, kurā tev nepieciešams virzīties, izvairoties no kļūdām, ekonomējot laiku un spēkus.

3. Principu formulēšana.

Mēs runājam par taviem dzīves noteikumiem un principiem, kurus tu mēģini nepārkāpt. Daudzējādā ziņā tie raksturo tevi, kā personību.Tomēr arī te ar secinājumiem nevajadzētu steigties…

Tu vari būt absolūti pārliecināta, ka rīkojies pēc saviem principiem, bet patiesībā īsteno kāda cita noteikumus. Piemēram, tava “sirdsapziņas balss” var izrādīties tikai tavu stingro vecāku vai skolotāju balss.

Nekā briesmīga, ja tas nerada tev nekādu kaitējumu, bet, ja tu jūties „ne savā ādā”, runā vienu, bet domās redzi pavisam citu ainu, tad ir ļoti svarīgi visus pār tevi valdošos principus pārskatīt.

Neuztraucies, ja tev apkārt esošo cilvēku rindas kļūs retākas. No tevis aizies tikai tie, kas “barojās” uz tava rēķina. Paies pavisam neilgs laiks, un apkārt tev būs cilvēki, kas tevi patiešām mīlēs un vērtēs to, ko dari.

4. Mērķu plānošana.

Tu jau zini, kas tavā dzīvē bija noticis ne tā, kas tev ir svarīgs, un saproti, kādās robežās esi gatava rīkoties. Un tagad tu vari ķerties klāt mērķu plānošanai tuvākajiem 3-5-10 gadiem. Šāda pieeja tev palīdzēs orientēties ikdienas notikumu burzmā. Tagad tu viegli atpazīsi radušos iespēju virzīties vajadzīgajā virzienā, un ātri spēsi izdarīt izvēli, un izmantosi piemēroto piedāvājumu.

Ceļā uz lieliem, ilgtermiņa mērķiem būs daudz pieturvietu. Bet galvenais virziens ir jau izvēlēts, un tas nozīmē, ka tās visas būs saskaņā ar kopējo ideju un rezultātā tu gūsi vēl vairāk gandarījuma un vēl vairāk prieka.

Pieradini sevi regulāri pierakstīt savus plānus, vēlmes, idejas un vērtīgas domas. Tas atbrīvos prātu un palīdzēs savākt tavu pašreizējo panākumu statistiku. Tev būs arvien vairāk un vairāk informācijas, spēsi identificēt likumsakarības un tu pārliecināsies, ka spilgta, bagāta, laimīga dzīve – tā nav nejaušība priekš izredzētajiem, bet gan sistemātiskas pieejas rezultāts, kuru savā dzīvē vari īstenot arī tu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vecvecmāmiņa par atraitni kļuva 27 gadu vecumā. Un palika viņai divas meitenītes uz rokām. Bet mazais puisītis nomira. Naudas bija ļoti maz, dzīvot bija grūti…

Alga niecīga, un bija jābūt ļoti, ļoti taupīgai. Nauda bija jāekonomē un to tērēt vajadzēja prātīgi. Viņa tā arī darīja. Tā arī dzīvoja.

Bet tad viņa ieraudzīja veikalā šīs kurpes. Greznas, modernas, lakādas, ar papēdīti. Un nopirka. Uz kājas tās izskatījās brīnišķīgi, kā uzlietas. Un atnākot mājās, viņa iedarbināja patafonu un nedaudz uzdejoja: viņa taču divus gadus nebija dejojusi. Un divus gadus dzīvoja ļoti taupīgi, skaitot katru kapeiku, kaut arī…pat dzīvot brīžiem negribējās. Viņa skuma pēc vīra un puisēna. Kurpes bija ļoti dārgas, viņai nācās par tām atdot visu naudu. Un viņa ar šausmām domāja, kā dzīvos ar bērniem un kas būs rīt.

Bet nekas slikts nenotika. Aizņēmās naudu, sev ielejot mazāk zupas un gaļu atdodot meitām, pamazām naudu atdeva. Pati ēda maizi un dzēra vārītu, karstu ūdeni – tie ir sīkumi, jo bija kurpes! Ar bantītēm!

Un kādu dienu, uzvilkusi šīs kurpītēs, viņa aizgāja pie paziņām uz ballīti. Tur viņā iemīlējās alus rūpnīcas direktors, viņu bildināja un pēc gada viņi apprecējās. Un dzīvoja diezgan laimīgi. Meitenītes bija apģērbtas un paēdušas, abas ieguva augstāko izglītību.

Kaut arī bija karš un dažādas briesmas, bet kurpes, atmiņas par kurpēm (tās, protams, nonēsājās), viņu ļoti uzturēja! Tās bija vispriecīgākās atmiņas! Un 90-tajos gados, kad vecvecmāmiņa atcerējās šo brīnišķīgo pirkumu, viņa smaidot stāstīja par detaļām un viņas sejā bija manāms tas pats satraucošais moments…Viņa reti kad smaidīja, jo dzīve bija grūta.

Un, lūk, ko es domāju: nopērc sev to, pēc kā alkst tava dvēsele. Pat, ja naudas ir ļoti maz. Aizņemies, gan izgrozīsies! Atliec jaunu tapešu vai tualetes poda pirkumu. Ir pirkumi, kas spēj glābt dzīvību vai maina likteņus, kaut arī bez tiem var pilnīgi iztikt – bez kurpītēm ar bantītēm. Bet vienalga nopērc. Un notiks kaut kas labs. Un dzīvot griba atgriezīsies. Un uzdejot gribēsies. Un, varbūt, iepazīsies ar kādu jauku vīrieti. Bet pēc tam par savām „kurpītēm” pastāstīsi savai mazmeitiņai. 90 gadu vecumā. Smaidot…

Publikācijas tulkojums, avots: mainfun.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Reiz dzīvoja kāds būvdarbu vadītājs. Visu savu dzīvi viņš cēla mājas, bet tad viņš kļuva vecs un nolēma doties pensijā.

– Es dodos prom pensijā, – viņš teica darba devējam. – Abi ar sievu auklēsim mazbērnus.

Saimniekam žēl bija šķirties no šī cilvēka un palūdza viņam: „Klau, sarunāsim tā – uzcel pēdējo māju un mēs tevi laidīsim pensijā. Un iedosim vēl labu prēmiju!

Meistars piekrita. Saskaņā ar jauno projektu, viņam bija jāuzbūvē māja nelielai ģimenei, un sākās: projekta saskaņošana, materiālu iepirkšana, pārbaudes …

Būvdarbu vadītājs steidzās, jo jau sapņos redzēja sevi esam pensijā. Kaut ko neizdarīja līdz galam, kaut ko vienkāršoja, pirka lētus materiālus, jo tos ātrāk varēja piegādāt… Viņš juta, ka tas nebūs labākais viņa dzīves darbs, bet savā priekšā šo rīcību attaisnoja ar to, ka tās ir viņa karjeras beigas. Kad māja tika pabeigta, viņš paaicināja saimnieku. Darba devējs māju apskatīja un teica: – Zini, bet tā ir tava māja! Lūk, ņem atslēgas un dzīvo tajā! Visi dokumenti jau ir noformēti. Tā tev ir dāvana no kompānijas par gadiem ilgo darbu!

Ko šai brīdī juta būvdarbu vadītājs, tas zināms tikai viņam vienam! Viņš stāvēja nosarcis no kauna, bet visi apkārt esošie viņu sumināja un apsveica un domāja, ka viņš nosarcis sava kautrīguma dēļ. Bet viņš sarka no kauna par savu nevīžību. Viņš apzinājās, ka visas kļūdas, viss līdz galam nepadarītais ir tagad kļuvis par viņa problēmu, bet visi apkārt stāvošie domāja, ka tas ir samulsums dārgās dāvanas dēļ. Un tagad viņam ir jādzīvo tajā vienīgajā, viņa mūžā slikti uzceltajā mājā…

Morāle? Mēs visi esam būvdarbu vadītāji. Mēs savu dzīvi būvējam tieši tāpat, kā šis meistars, ejot pensijā. Mēs nepieliekam īpašas pūles, uzskatot, ka rezultāts no šīs konkrētās būves nemaz nav tik svarīgs. Kamdēļ lieki pūlēties? Bet pēc laika, mēs saprotam, ka dzīvojam mājā, kuru paši esam uzcēluši. Jo visam, ko mēs darām šodien, ir nozīme. Jau šodien mēs būvējam māju, kurā dzīvosim rīt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir kādas publikācijas tulkojums, kuras autors ir  Djūka universitātes profesors Omid Safi.

—————–

Mūsdienu pasaulē cilvēki ir aizmirsuši, kas ir īsta atpūta un reti kurš saprot, cik svarīgi ir dažreiz apstāties un aizmirst par visām darīšanām un problēmām. Bet laiks taču skrien un kaut kad mēs aizdomāsimies par to, ka pārāk daudz mēs esam veltījuši tam, lai dzītos pakaļ nevajadzīgām lietām un pārāk maz nozīmes tika piešķirts tam, kas patiešām ir svarīgs.

Pirms dažām dienām satiku draudzeni. Apstājos un jautāju: "Kā tu, kā ģimene?" Viņa paskatījās uz mani un klusām nomurmināja: "Es esmu tik aizņemta… tik ļoti aizņemta. Tik daudz visa kā, tu nevari pat iedomāties.”

Gandrīz vai tūlīt pat es saskrējos arī ar savu draugu un pajautāju, kā iet viņam. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: „Esmu tik aizņemts… ir tik daudz jāizdara.” Trīcoša balss, noguris, sasprindzis.

Un tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad mēs pirms desmit gadiem pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, mēs bijām sajūsmā: milzīga pilsēta, brīnišķīgas skolas. Mēs apmetāmies jaukā rajonā, kur dzīvoja ģimenes ar bērniem. Es biju pārliecināts: viss ir brīnišķīgi.

Pāris dienas pēc pārcelšanās mēs jaukajiem kaimiņiem ierosinājām, lai mūsu meitas tiekas un kopā spēlējas. Kaimiņiene (jauks cilvēks) pastiepās pēc telefona un atvēra plānotāju. Viņa to šķīra… šķīra, šķīra… Ilgi šķīra. Visbeidzot viņa teica: "Lūk, mums ir 45 minūtes pēc divarpus nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavieres un vokālās nodarbības. Viņa ir ļoooti aizņemta.”

Šis briesmīgais, destruktīvais ieradums "būt aizņemtam" mūsos attīstās ļoti, ļoti agri.

Vai mēs galu galā kādreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to visu ar sevi darām? Kāpēc mēs to darām ar saviem bērniem? Kad mēs aizmirsām, ka esam cilvēki un nevis mašīnas?

Bērniem tas ir normāli – skumt, skraidīt pa peļķēm, spēlēties, kļūdīties, un pat garlaikoties. Mēs visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc mēs jau no bērnības viņus pārslogojam, lai viņu dzīve būtu mūžīgais stress un ne minūtes brīva laika – tāpat, kā mums?

Kas ir noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar draugiem un, nesteidzoties, spriest par to, ko domājam un jūtam? Kur palikušas ir sarunas, pilnas daiļrunīga klusuma, kuras nav vajadzības pārtraukt?

Kā mēs radījām pasauli, kurā mums ir milzum daudz darīšanu, lietu un pavisam nav laika atpūsties pārdomāt, satikties un vienkārši būt? Mēs taču lasījām Sokrātu: „Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav vērts arī dzīvot.” Kā tad lai mēs izprotam, esam, kļūstam par cilvēkiem, ja esam tik aizņemti?

Šī slimība, kuras nosaukums ir "es esmu aizņemts" (un tā jau ir diagnoze) ir destruktīva mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē būt mums blakus ģimenei, kad mēs visi esam vienā istabā. Tā neļauj mums radīt to "dvēseļu radniecību", pēc kuras mēs tik ļoti alkstam.

Kopš 1950.gada ir radies tik daudz tehnoloģiju. Mēs domājām (mums tika solīts!), ka progress mūsu dzīvi padarīs vieglāku, saprotamāku, brīvāku. Bet patiesībā mums nav nekādas brīvības, mēs nevaram vienkārši atpūsties, kā varējām pavisam nesen – tikai pirms dažām desmitgadēm.

Robeža starp darbu un mājām tika izdzēsta pavisam. Mēs visu laiku skatāmies planšetēs. Visu. Mūsu. Laiku.

Viedtālruņi un laptopi nozīmē, ka nav nekādas starpības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam onlainā.

Mana personīgā ikdienas cīņa – tā ir e-pastu lavīna. Es uz visiem laikiem esmu aprakts zem simtiem e-pastu un man nav ne mazākās nojautas, kā to izbeigt. Es izmēģināju visu: atbildēju uz vēstulēm tikai vakarā, nelasīju tās nedēļas nogalē, lūdzu cilvēkiem personīgās tikšanās, nevis garas sarakstes. Bet vēstules tikai krājās un krājās: personiskās, darba, reklāmas, surogātpasta… Bet cilvēki gaida atbildi – tūlīt pat un nevis rīt. Un es arī, izrādās… esmu tik aizņemts.

Citiem ir vēl sliktāk. Lai ģimene varētu iztikt, daudzi par niecīgu samaksu strādā divās darba vietās. Divdesmit procenti no mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, un mūsu vecāki, lai saglabātu jumtu virs galvas un būtu paēduši, ir spiesti meklēt sarga darbu. Mēs esam aizņemti.

Tā dzīvot nedrīkst.

Kad es jautāju: "Kā tev iet", ko es patiesībā jautāju? Es neprasu par sarakstu un ne par to uz cik e-pastiem vēl ir jāatbild. Es jautāju, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Tad pasaki man. Pastāsti man, par ko tava sirds priecājas, vai sāp, vai skumst, pasaki man vai tava sirds ilgojas pēc cilvēciska siltuma. Ielūkojaties paši savā sirdī, un tad pasakiet man. Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi.

Saki, ka tu vēl atceries, ka esi dzīvs cilvēks, ka esi cilvēks, nevis mašīna, kas automātiski no saraksta izsvītro izpildītos punktus. Ielūkosimies viens otra acīs, paspiedīsim viens otram roku. Vienkārši parunāsim: saruna mazinās stresu, kaut vai nedaudz, dāvās sajūtu, ka tu neesi viens.

Paņem mani aiz rokas, ielūkojies acīs un šo vienu sekundi ar mani esi kopā pilnībā. Pastāsti par savu sirdi un pamodini manējo. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kurš alkst pēc cilvēciska siltuma.

Es pasniedzu universitātē, kur studenti trieciena tempos prot gan mācīties, gan atpūsties, un ar to lepojas. Tas ir visu mūsu dzīves atspulgs: pat tad, kad mēs atpūšamies, mēs iegrimstam tajā pašā pārslodzes pasaulē. Mūsu atpūta ir tās pašas darbības: spilgti blokbāsteri un sports līdz pat septītajiem sviedriem.

Un ko tad darīt, tu jautāsi? Es nezinu. Man nav nekāda burvju risinājuma. Viss, ko es zinu – mēs zaudējam spēju dzīvot īstu, cilvēcisku dzīvi.

Mums citādāk jāizturas pret darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ko gribām: apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Un runa nav tikai par to, lai „labi paēstu” un „nopirktu krutāku aifonu”. Mēs gribam dzīvot kā cilvēki.

Dzejnieks Viljams Batlers Jeits rakstīja: „Cilvēkam, kurš uzdrošināsies izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes, nekā zaldātam kaujas laukā”.

Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšos nostūrus, ja esam tik ļoti aizņemti? Kā mums izprast dzīvi? Es ceru, ka tu piedāvāsi noderīgu risinājumu: kā sākt dzīvot, kā mainīt mūsu sabiedrību.

Es gribu, lai mani bērni skraidītu pa peļķēm, sapņotu un pat skumtu – mācītos būt par īstiem cilvēkiem. Gribu dzīvot pasaulē, kurā mēs varam apstāties, ielūkoties viens otra acīs, pieskarties un kopā saprast, kas darās mūsu sirdīs.

Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, lai ieklausītos savā nogurušajā dvēselē, lai uzzinātu kas es esmu.

Vai arī tavā sirdī darās tas pats?

Pamēģināsim radīt pasauli, kurā, kad viens no mums saka: „Esmu tik aizņemts”, otrs atbild: „Zinu, draugs, zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas darās tavā sirdī.”

—————–

P.s. Šajā publikācijā nav atbildes. Un tās vispār nav. Ja mums tas rūp, mums tā jāatrod pašiem. Vispirms priekš sevis. Un vispirms priekš saviem bērniem. Mums jāpārstāj viņus raustīt. Vismaz viņus. Uz pulciņiem, mūzikas skolām, futboliem un hokejiem…Tas viss ir jauki un labi. Bet ļausim vismaz viņiem izdzīvot tos dažus vienīgos un skaistos bērnības gadus. Jo viss viņiem vēl priekšā un visu viņi paspēs. Ja gribēs.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ja vien mēs zinātu precīzu savas pēdējās dzīves dienas datumu… – kā mēs dzīvotu? Es domāju, ka citādāk.

Lai vai cik tālu vai tuvu šis datums būtu redzams kalendārā, savu attieksmi pret laiku mēs noteikti mainītu kardināli. Izturētos pret to daudz uzmanīgāk, saudzīgāk. Pat, ja zinātu, ka mums vēl pusgadsimts priekšā.

Tas, ka mēs nezinām savas nāves dienas datumu, rada bezgalīgas dzīves ilūziju. Ar prātu mēs saprotam, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, bet dzīvojam tā, it kā šis „vēlu” nepienāks nekad.

Mēs nedāvājam siltumu saviem tuviniekiem un sildām ar komplimentiem svešus cilvēkus. Tikai tāpēc, ka mums patīk radīt labu iespaidu. Ar tiem, kas mūs nepazīst, tas ir viegli. Tas ir daudz vieglāk, nekā ar tiem, uz kuriem esam klieguši, kuriem esam melojuši, kurus esam krāpuši un, kurus esam pievīluši.

Mēs tērējam savus spēkus, lai izliktos, ka esam labi, tā vietā, lai tādi vienkārši būtu. Baidoties no vientulības, mēs dzīvojam ar tiem, ar kuriem nejūtamies laimīgi.

Mēs uztraucamies par to, kas savu aktualitāti zaudēs jau pēc nedēļas. Mēs tonnām pērkam lietas, kuras jau rīt mums būs kauns izmantot, jo nebūs vairs modē un „modeļi” būs jau novecojuši. Rīt šīs lietas mūs jau tracinās.

Mēs par daudz ko sapņojam, bet mīdāmies uz vietas. Mēs netiecamies piepildīt savus sapņus un ierobežojam sevi tikai ar sarunām par tiem.

Mēs dusmojamies, uztraucamies, skumstam. Mēs neuzticamies pat paši sev.

Mēs no daudz kā baidāmies, kaut arī baidīties ir jēga tikai no viena: šo dzīvi nodzīvot bezjēdzīgi.

Un nākas secināt, ka vienīgais, uz ko šai dzīvē būtu jātiecas, ir prieks un mīlestība.

Dariet sev labu. Dariet labu visiem, kas ir ap jums. Priecājieties. Priecējiet. Sasildiet sevi no iekšienes un tā sasildīsiet visu, kas ir ap jums.

Dzīvosim mīlestībā. Viss pārējais ir pārejošs un niecība.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jo tuvāk Ziemassvētku laiks, jo dziļākās pārdomās mēs grimstam – par sevi, par tuviniekiem, par Zemi, kurā esam dzimuši mēs un, kurā dzimst un aug mūsu bērni un par dzīvi uz šīs zemes kopumā. Tieši šī iemesla dēļ, laikam, vispopulārākie rakstiņi šai periodā ir tie, kas aizskar sirdi, prātu un jūtas.

Nr. 1 publikācija:

ES PIESAUCU GAISMU ŠAI BRĪDĪ.

Nr.2 publikācija:

ATTĀLUMS STARP SIRDĪM.

Nr.3 publikācija:

PAR KO LIECINA MŪSU IZTEIKTIE VĀRDI.

Nr.4 publikācija:

PĀRSTEIDZOŠI VIENKĀRŠS PADOMS, KĀ ATBRĪVOTIES NO VECĀ.

Nr.5 publikācija:

14 VEIDI, KĀ ATBRĪVOTIES NO STRESA.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kad gliemežvākā iekļūst smilšu graudiņš, tas sāk kairināt un ievainot maigo moluska ķermeni. Molusks aptver to, kā rezultātā smilšu graudiņš kļūst par pērli.

Kad dzīvē notiek nepatikšanas, izturies pret tām kā pret smilšu graudiņiem un centies no tām izveidot pērles…

@ OM Aivanhov

“Daudz pēdējā laikā domāju par pēdām, kuras cilvēki atstāj citu dzīvēs, ja vispār atstāj. Un kāpēc vieni atstāj, bet citi nē. Mana šādu pēdu kolekcija ir diezgan dažāda. Kāds ienāca uz neilgu laiku un lika mainīt skatījumu uz pasauli.

Kāds pēc sevis atstāja trīs-četras muzikālas kompozīcijas. Vai divus-trīs vārdus, kuri kļuva par savējiem. Vai čemodānu. Kāds krāpa tā, ka uz visiem laikiem iemācīja būt uzticīgai. Bet kāds skaidroja mīlestību tā, ka pat, mīlot, negribēsies šo vārdu izteikt skaļi – tik ļoti tas šobrīd ir sabojāts. Kādam paldies par to, ka bija, kādam paldies par to, ka vairs nav. Bet kāds pazuda, kā nebijis, un pat ne vārdu nav par to, ne nožēlas… Apbrīnojami.”

@Polina Gaverdovskaja

P.s. Jā…..cik dažādas ir šīs cilvēku pēdas – gan mūsu pašu, gan citu atstātās…Tāpat kā smiltīs – citas dziļākas, citas tikko manāmas, citas lielākas, bet citas pavisam sīkas…Citas gribas pat piemērīt, no citām gribas izvairīties…Citas ar laiku izzūd pavisam, citas paliek dvēselē iespiedušās uz visu atlikušo mūžu. Bet kādas ir mūsējās – citu cilvēku dzīvēs?…

Aija