Patiesība reti ir absolūta un nekad nav viennozīmīga.

(Oskars Vailds)

Dalīt pasauli melnā un baltā krāsā – nozīmē liegt sev iespēju baudīt pārējās krāsas.

Ir divu veidu domāšana: ambivalentā (ambivalence – pretēju impulsu sadzīvošana, kas vērsti uz vienu un to pašu objektu) un melnbaltā.

Cilvēki ar melnbalto domāšanu precīzi zina, kas ir labs un, kas ir slikts. Viņi ātri izdara savu izvēli, pieņem stingrus lēmumus un atkārtoti to nedara. Tāpēc, melnbaltā domāšana pasauli padara vienkāršāku.

Ambivalentā (pelēkā) domāšana – tā ir spēja redzēt situāciju no vairākām pusēm. Cilvēks, kurš prot domāt ambivalenti, var pieņemt oponenta pozīciju un palūkoties uz šo problēmu no viņa viedokļa. Neskatoties uz to, ka šis domāšanas veids padara mūs mazāk apņēmīgus, tas ir ļoti noderīgs. Jo tikai tie, kas iemācīsies pāriet “pelēkajā zonā”, kļūs gudrāki un viedāki.

Šo „pelēko domāšanu” var iemācīties. Jo, galu galā, kad bijām mazi, ambivalentā domāšana mums piemita katram.

Bērni to dara tā

Viņi mīl mocīt savus vecākus ar jautājumiem un „kāpēc” ķēdīte var būt bezgalīga.

– Kāpēc suns izbāza mēle un tā elpo?

– Viņam ir karsti.

– Kāpēc? Man arī ir karsti, bet es neesmu izbāzis mēli.

– Jā, bet suņiem ir spalva un tā neuzņem sviedrus.

– Kāpēc suņiem ir spalva?

– Lai viņiem būtu silti.

– Un kāpēc man nav spalvas?

– Viss, pietiek!

Vecāki noteikti šo dialogu atpazīst, jo līdzīgas sarunas ar maziem bērniem notiek bieži. Bērnam pasaule nav melnbaltā krāsā, un viņi ļoti viegli un vienkārši visu piemēro sev. Vēl ir tik daudz nezināmā. Nav principu, nav pārliecību, nav viennozīmīgas patiesības. Pasaules skatījums vēl nav izveidojies.

Kā pasaule kļūst melnbalta

Kad mēs kļūstam pieauguši, mūsu viedokļi kļūst stingrāki. Mums no ārpuses tiek uzlikti noteikti rāmji. Piemēram, studentiem ir jāliek eksāmeni, kuros ir atbilžu varianti. Tas liek mums domāt melnā un baltā krāsā. Pareizā atbilde ir vienmēr A, B, C vai D, un citādākas nav.

Galvenais šāda pasaules skatījuma simptoms ir domāšana noteiktās kategorijās:

Karš – tas ir slikti. Karš – tas bija labi.

Kapitālisms – tas ir slikti. Kapitālisms – tas ir labi.

Augstākā izglītība ir nepieciešama. Augstākā izglītība – laika izšķiešana.

Kļūstot pieauguši, mēs domājam konkrētos saukļos. Tie mums aizstāj problēmas izpratni un pašu domāšanas procesu. Jo, lai domātu, ir jāsakoncentrējas. Bet, kad ir skaidrs, kas ir melns un, kas ir balts, domāt nav vajadzības.

Vai tas ir slikti – būt ar stingru pārliecību?

Nē, nav slikti. Bet reālā pasaule nav tikai melnā un baltā krāsā. Ir ļoti grūti atrast jautājumu, uz kuru mēs varētu dot vienīgo pareizo atbildi. Mūsu dzīve – tā ir pelēkā zona.

To pieņemt ir ļoti grūti: skolās un universitātēs mums iepotē pārliecību, ka ir pareizā un nepareizā atbilde. Un tikai tad, kad saskaramies ar realitāti, mēs sākam nojaust, ka pasaule nemaz nav tik vienkārša.

Precīzas atbildes un definīcijas vairs neiederas. Ja labi zinām vēsturi, tad vairs nevaram viennozīmīgi teikt, ka karš – tas ir slikti. Visticamāk, tad teiksim: “Karš – tas ir slikti, bet dažos valsts attīstības posmos tas bija nepieciešams, tāpēc to var uzskatīt par kompleksu un neviennozīmīgu fenomenu.”

No šīs atbildes kļūst skaidrs: tev nav tendence izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Ambivalenta domāšana – tā ir nūja ar diviem galiem. No vienas puses, tu vari veselu mūžību nostāvēt pie jogurta un kefīra plaukta un tā arī neizvēlēties. No otras puses, tev piemīt spēja redzēt pasauli no dažādiem skatu punktiem un situāciju analizēt daudz gudrāk un viedāk.

Kā iemācīties spriest ambivalenti

To iemācīties ir diezgan grūti, it īpaši, ja tev ir nosliece uz radikāliem spriedumiem. Bet tā palīdzēs redzēt situāciju no visām pusēm, un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumiem. Tāpēc „pelēko” domāšanu iemācīties IR vērts un, lūk, kā to var izdarīt.

1. Pārstāj pasauli tiesāt stingri.

Ja A un B kategorijās nedomāt ir grūti, vienkārši neizsaki šīs domas skaļi. Pēc iespējas retāk centies lietas un notikumus dalīt melnā un baltā krāsā, „labs un slikts” kategorijās. Izjūti kā pasaule šajās kategorijās neiederas.

2. Padomā par notikumu vai parādību perspektīvā.

Domā par notikuma jēgu laika periodikā. Izproti to, nosaki notikuma svarīgumu, ņemot vērā labo un slikto.

3. Pieņemt to, ka ne vienmēr tev ir taisnība.

Pieņem oponenta viedokli. Pamēģini noticēt tam, ka viņš zina patiesību, bet tu – nē.

4. Pieradini sevi pie tā, ka patiesība nav viennozīmīga.

Palūkojies uz problēmu no visām pusēm. Pieņem otra cilvēka viedokli. Atceries, kā uz pasauli skatās bērns, un jau šodien pamēģini kaut vai vienu soli izdarīt ambivalentās domāšanas virzienā.

Avots: farnamstreetblog.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kornela universitātes (Cornell University) profesors Karls Pilemers veica 1500 cilvēku aptauju vecumā no 70 līdz 100 gadiem un vairāk.

Pētījumu laikā viņš taujāja sirmgalvjiem par viņu dzīves pieredzi un veiksmīgas dzīves noslēpumiem. Aptaujas rezultāti un to analīze kļuva par grāmatas „30 Lessons for Living: Tried and True Advice from the Wisest Americans” pamatu. Lūk, pieci galvenie šī saraksta secinājumi.

1. Par dzīves īslaicīgumu.

Runājot ar mājsaimniecēm, uzņēmējiem un pat bijušo pilotu, Pilemers sarunu sāka ar vienkāršu jautājumu: "Kāds ir vissvarīgākais secinājums, ko esat izdarījuši, savas dzīves laikā?"

Tikšanos laikā vecajiem ļaudīm tika jautāts arī par viņu ģimenes dzīvi, bērniem, naudu, darbu, novecošanu un veselību. Pārsteidzoši, bet lielākā daļa pieminēja dzīves ritējuma ātrumu.

Pirmais padoms: "Atceries, ka dzīve ir īsa."

2. Par karjeru.

Kaut arī daudzi respondenti ir piedzīvojuši grūtus ekonomiskos laikus, viņi neiesaka jauniešiem meklēt stabilu un labi apmaksātu darbu. Tā vietā, viņi teica: "Nodarbojieties tikai ar to,kas jums patīk”.

Ņemot vērā to, ka dzīve ir īsa, viņi visi rekomendēja atrast darbu, kas nestu prieku, gandarījumu un būtu noderīgs citiem. Pēc viņu domām, nav vērts vairāku gadu garumā tērēt laiku tam, kas jums nepatīk.

Otrais padoms: “Dari to, kas tev patiešām patīk.”

3. Par veselību.

Pateicoties šodienas medicīnas tehnoloģijām, neveselīgs dzīves veids nenozīmē ātru nāvi. Visbiežāk tas nozīmē patīkamās vecumdienu dzīves daļas samazināšanos. Cilvēki, kas ir dzīvojuši neveselīgu dzīvesveidu, parasti 20, 30 vai pat 40 gadu garumā cieš no hroniskām slimībām.

Tā vietā, lai dotu padomus par "regulāru dārzeņu lietošanu," "miega ilgumu" un "smēķēšanas atmešanu", pētījuma dalībnieki nepārtraukti deva vienu un to pašu padomu:

Trešais padoms: „ Izturies pret savu ķermeni tā, it kā tu gatavotos to izmantot līdz pat 100 gadu vecumam."

4. Par vislielāko nožēlu.

Jautājot par vislielāko nožēlu, vecie ļaudis neatcerējās savus kreisos soļus, atkarību no kaut kā vai apšaubāmu biznesu. Viņi gandrīz vienbalsīgi atbildēja: "Cik žēl, ka es tik daudz laika ziedoju bažām."

Ceturtais aptaujāto padoms: "Netērē savu dzīvi bažām."

5. Par laimi.

Šis svarīgais padoms ir saistīts ar atbildību par savu personīgo laimi. Lai gan tas izklausās pēc klišejas, cilvēki, kuri savu dzīvi ir nodzīvojuši, vienmēr saka šādi: "Jauniešiem ir tendence domāt, ka viņi var būt laimīgi tikai tad, ja kaut kas notiek. Bet ar gadiem mēs saprotam, ka mums ir jābūt laimīgiem neskatoties ne uz ko.”

Piektais padoms: "Nesaisti savu laimi vai laimes sajūtu ar kaut ko. Esi laimīgs pats par sevi un par spīti visam.”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāda sieviete daudzus gadus strādāja hospitālī. Viņas pienākums bija atvieglot mirstošo pacientu stāvokli. Šī sieviete pavadīja ar šiem cilvēkiem viņu dzīves pēdējās stundas.

Tā vairāku gadu vērojumu rezultātā radās  savdabīgs to cilvēku nožēlu saraksts, kuru dzīve tuvojās galam.

Es nožēloju, ka man nebija drosmes, dzīvot dzīvi, kas bija pareiza priekš manis, nevis dzīvi, kuru gaidīja no manis citi.

Tā bija visbiežāk izplatītā nožēla. Kad cilvēki apzinās, ka viņu dzīve ir gandrīz galā, viņi var atskatīties un ieraudzīt, kādi sapņi tā arī palika nerealizēti. Lielākā daļa cilvēku tik tikko bija spējuši realizēt pat nelielu daļu šo savu sapņu un viņiem bija jānomirst, zinot, ka tas viss, kas notika,  bija viņu un tikai viņu izvēle, kuru viņi izdarīja vai arī neizdarīja.

Ļoti svarīgi savas dzīves laikā censties realizēt vismaz dažus no saviem lielākajiem sapņiem. Tai brīdī, kad tu sāc zaudēt veselību, ir jau par vēlu kaut ko mainīt. Veselība sniedz to brīvību, kuru ļoti daudzi nesaprot, kamēr to nesāk zaudēt.

Man žēl, ka es tik daudz strādāju.

Šī sajūtas mocīja gandrīz katru vīrieti, par kuru es rūpējos. Viņi skuma par savu jaunību un attiecībām. Arī dažas sievietes izteica šo pašu nožēlu. Bet, par cik, lielākā daļa šo manis aprūpējamo cilvēku bija jau diezgan veci, viņi nenodarbojās vairs ar naudas pelnīšanu. Visi vīrieši dziļi nožēloja to, ka savas dzīves lielāko daļu, ir tērējuši vienmuļam darbam.

Vienkāršojot savu dzīves stilu, var arī samazināt prasības pēc ienākumiem, kuri tev liekas, ka ir TIK nepieciešami. Radot vairāk telpas savā dzīvē, tu kļūsti laimīgāks un atvērtāks jaunām iespējām.

Man žēl, ka man nebija drosmes izrādīt savas jūtas.

Lai saglabātu noteiktas attiecības ar citiem, daudzi cilvēki dzīvojot savas jūtas apslāpē. Rezultātā viņi piekrīt viduvējai eksistencei un nekad nekļūst par tādiem, par kādiem sevi vēlētos redzēt. Daudzu slimību rašanās iemesls bija saistīts ar pārdzīvotajām rūgtuma un aizvainojuma jūtām.

Mēs nevaram kontrolēt citu cilvēku reakciju. Kaut arī sākotnēji cilvēki uz pārmaiņām, kuras jūs ieviešat attiecībās, var reaģēt it kā jums nevēlamā veidā – rezultātā šīs pārmaiņas jūsu attiecības paceļ daudz veselākā līmenī. Neveselīgas attiecības no savas dzīves jācenšas izskaust.

Man žēl, ka es neuzturēju attiecības ar saviem draugiem.

Bieži vien šie cilvēki tiešām pat neapzinājās kontaktu uzturēšanas nozīmīgumu ar saviem vecajiem draugiem līdz brīdim, kamēr līdz nāvei bija atlikušas tikai dažas nedēļas. Un ne vienmēr vairs bija iespēja viņus  sameklēt. Daudzi izrādījās tik iegrimuši savās dzīvēs, ka ļāva šai draudzībai daudzu gadu garumā paiet garām. Es dzirdēju daudz nožēlu par to, ka draudzībai netika veltīts tik daudz daudz laika un spēka, kurus tā bija pelnījusi. Visi, kas mirst, skumst pēc saviem draugiem.

Jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo aktīvu dzīves veidu, raksturīgi ir tas, ka viņš nebija pievērsis pietiekošu uzmanību attiecībām ar draugiem un tuviniekiem. Bet, kad jūs atrodaties uz nāves sliekšņa, materiālajām vērtībām, kas svarīgas likās dzīves laikā, zūd jēga. Protams, cilvēki grib, lai finansiālā dzīves puse būtu pēc iespējas sakārtotāka. Bet ne naudai un ne statusam dzīves galā ir jēga. Mirstošie vienmēr ir gribējuši nest kādu labumu tiem, kurus mīlēja. Bet parasti viņi bija jau pārāk slimi vai noguruši, lai tiktu galā ar šo iekavēto uzdevumu.

Man žēl, ka es neļāvu sev būt laimīgākam (-ai).

Šī nožēla bija pārsteidzoši kopīga visiem. Daudzi līdz pat dzīves pēdējam mirklim nebija sapratuši, ka laime ir viņu pašu izvēle. Viņi bija pakļauti ieradumiem un esošajiem priekšstatiem. Viņi atradās pierastā dzīves veida „komforta” verdzībā.  Baiļu dēļ no pārmaiņām viņi savā un citu priekšā izlikās, ka ar savu dzīvi ir apmierināti.

„Pēc divdesmit gadiem jūs vairāk nožēlosiet par to, ko neizdarījāt, nekā par to, ko izdarījāt. Tāpēc metiet prom šaubas! Peldiet prom no, jūsuprāt, drošās ostas! Tveriet ceļa vēju! Meklējiet. Sapņojiet. Atklājiet.”

Varbūt šis mirstošo cilvēku nožēlu uzskaitījums liks tev „sapurināties” un sākt dzīvot?

Jo nekas jau nav mainījies, vai ne?– ticība, cerība un mīlestība ir tās katra dzīva cilvēka dzīves gājuma vērtības, kas ir svarīgākās par visām pārējām – gan mums pašiem, gan Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir pirmdiena un sākas jauna darba nedēļa. Kaut arī – tam jau nav nozīmes, jo tikpat labi šodien var būt tava dzimšanas diena, tikpat labi 1.janvāris vai tava atvaļinājuma vai pensijas pirmā diena.

Šie 10 atgādinājumi tev noderēs jebkad. Kaut vai tāpēc, ka šodien ir jauna diena.

1. Koncentrējies tikai uz to, kam patiešām ir nozīme. Kad mums ir slikts garastāvoklis, mums ir tendence pievērst uzmanību negatīviem notikumiem. Palūkojies uz kopējo ainu… Vai tiešām šie sīkumi ir tā vērti, lai novērstu tavu uzmanību?

2. Ir normāli un pat nepieciešams pabūt vienatnē ar sevi. Dažreiz mums vienkārši ir jāizdara solis atpakaļ, lai izskatītu situāciju vai dzīvi kopumā. Nebaidies no šī soļa.

3. Kontrolēt absolūti visu nav iespējams. Tu nevari prognozēt visus savas dzīves notikumus. Arī plānot visu sīkumos nav iespējams, dažreiz pat nav vajadzīgs. Izmanto iespēju situāciju vienkārši „atlaist”.

4. Citu cilvēku viedoklim nav nozīmes. Dažreiz mēs esam ļoti atkarīgi no svešiem viedokļiem. Šī atkarība var nonākt tiktāl, ka mēs cenšamies izdabāt ikvienam, bet ne sev. Ieklausies savā intuīcijā un dari to, kas liekas pareizi vispirms tev pašai, neatkarīgi no tā, kāda būs apkārtējo reakcija.

5. Ja tu cīnies par to, kas tev ļoti daudz nozīmē, nepadodies, kad tu saņem negatīvu atbildi pirmo, piekto vai jau desmito reizi. Atceries par savu gala mērķi! Vai tu tiešām pieļausi situāciju, ka šie pieci vai desmit cilvēki, kas tev pateica „nē”, noteiks tavu nākotni? Edisons izdarīja 6000 eksperimentus, lai izgudrotu pirmo spuldzīti pasaulē.

6. Tev nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem. Nevienam no mums nav iepriekš koordinētas dzīves kartes. Mēs pastāvīgi mācāmies un augam. Pat, ja mums šobrīd ir 50 gadi. Dzīve pati par sevi ir noslēpums. Un ik pa laikam izjust nedrošību vai būt nepārliecinātam – tas ir normāli.

7. Tu esi pašpietiekama! Droši vien katru no mums apmeklē domas: “Es neesmu pietiekami gudra vai pietiekoši skaista, vai pietiekami spēcīga, lai darītu ……………” Dod sev iespēju izpaust savu jaunās īpašības, tā vietā, lai formētu ierobežojošu pārliecību par sevi vai savām spējām. Nomaini negatīvo pārliecību pret pozitīvo.

8. Dzīvo tagadnē. Mēģini nedomāt par pagātni vai neraizēties par nākotni. Ienes šodienā maksimālo šī brīža apziņu.

9. Nesatraucies – izjūtas un pārdzīvojumi tevi nenogalinās! Protams, šķiršanās rūgtums, skumjas, depresija un aizvainojums rada pilnīgas bezpalīdzības, bezcerības un baiļu sajūtas. Viss, kas tev šādās situācijās jādara, ir „jāpaņem sevi rokās” un jāieprogrammē perfektu notikumu vai situācijas rezultātu. Pateicies Dievam par šo dzīves mācību un pieredzi un virzies tālāk.

10. Mēs visi esam cilvēki. Tas, laikam gan, ir pats svarīgākais atgādinājums. Mēs pieļāvām, pieļaujam un pieļausim kļūdas. Vai mums šobrīd 25 vai 75 gadi. Mēs ne vienmēr jutīsimies laimīgas un pozitīvas.

Kad nākamajā reizē tu jutīsies nomākta vai salauzta, vienkārši atceries – tu neesi ideāls . Mēs dzīvojam un, dzīvojot, gūstam pieredzi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai esi ievērojusi, ka visas dzīves garumā esam tik aizņemti, ka mēs ne tikai neredzam dažādās, labās iespējas, kuras uzrodas mūsu ceļā, bet arī to, ka mēs pašus labākos, produktīvākos savas dzīves gadus nodzīvojam, dzenoties pakaļ lietām, kurām galu galā nav absolūti nekādas nozīmes?…

Un tas brīžiem ir TIK acīmredzami un dažreiz pat muļķīgi, bet mūsdienu sabiedrība, visa iekārtas sistēma vienkārši neļauj mums nekādas iespējas rīkoties savādāk – tā, kā sirds un dvēseles dziļumos gribētos mums. Un mēs tērējam savu enerģiju, laiku un spēkus tam, ko galu galā reti kurš vispār novērtēs.

Visi šai dzīvē kaut kur skrien un kaut kur steidzas… Vieni kaut kam pretim, bet citi mūžam no kaut kā prom. Ir jāapstājas un jāpārstāj domāt un cerēt, ka pienāks diena, kad viss būs savādāk. Ir jāizlemj sev – vai vēlamies rakstīt savas dzīves vēsturi pašas vai būt vienkārši par vēstures daļu.

Kuras ir tās lietas, kuras cilvēks savā dzīvē nav spējīgs atgriezt vai atjaunot?

Nav iespējams atgriezt akmeni, kad tas ir mests. Uzmani visas savas darbības attiecībā pret citiem cilvēkiem. Lai tev nebūtu nepieciešamības staigāt un meklēt to akmeni, kurš aizlidoja kāda virzienā.

Nav iespējams paņemt vārdu atpakaļ tad, kad tas ir izteikts. Seko savai valodai, lai tev pēc tam nav par sevi kauns un jāatvainojas. Prast atvainoties ir ļoti labi un tas prasa sava veida drosmi atzīties, bet ir labāk, ja šādas situācijas nerodas.

Nav iespējams atgriezt laiku, kad tas ir pagājis. Ja tu uzskati, ka laiks beidzas tad, kad cilvēks ir miris, tad patiesība ir tā, ka laiks beidzas katru minūti, katru sekundi. Daudzi baidās no tā, ka dzīve var beigties, bet ir jābaidās no tā, ka dzīve var paiet nemaz nesākusies. Palūkojies uz to, kā un kam tu tērē Dieva doto laiku – stulbiem seriāliem un nevajadzīgām, ciniskām ziņām, klačām un cietsirdīgai kritikai, draugiem, kuri stundām ilgi pa telefonu „izlej” uz tevis visas savas problēmas…, bet pēc tam mēs cenšamies attaisnoties, ka mums nav laika, lai to veltītu sev un savai dvēselei.

Nav iespējams atgriezt cilvēku, kurš ir miris. Atskaties un palūkojies uz tiem cilvēkiem, kuri tev ir apkārt. Ir cilvēki, kas labāk izturas pret savām automašīnām, nekā pret tuviniekiem, pie tam uzskatot, ka viņus mīl.

Nav iespējams atgriezt labāko un interesantāko iespēju, kāda tev ir gadījusies. Ievēro un atpazīsti tās iespējas, kuras nonāk tavā ceļā un, kuras var mainīt tavu dzīvi uz labāku pusi.

Nesen es izlasīju kādu pritču un es gribētu tev to pastāstīt.

Vecākais eņģelis stingri skatās uz padoto.

– Ziņo. Divos vārdos.

– Dzīvs. Staigā uz darbu. Uz kaut ko cer.

– Uz ko?

– Grūti pateikt. Divas reizes viņam rādīju laimīgu sapni – neredz. Saka, ka darbā piekūst.

– Un kas darbā?

– Kā jau visiem. Priekšniecība. Stress. Runas.

– Priekšniecība stingra?

– Kā jau priekšniecība. Kā visur. Baidās viņš nez kāpēc…

– Bailes dzini prom?

– Protams. Arī ceļā uz ofisu. Ar spārniem virs galvas vicināju. Pat mākoņus dzenāju. Nācās pat ar spārnu pa ausi pārvilkt, lai saulīti ieraudzītu.

– Simpātiska svešiniece ceļā? Uz papēdīšiem. Ar kairinošu smaržu aromātu?

– Protams! Ar pierēm liku saskrieties.

– Un?

– Nu nekā. „Piedodiet” un tālāk savās domās iekšā.

– Un pēc darba?

– Veikali. Televizors. Netīri trauki. Internets. Miegs.

– Televizoru lauzi?

– Protams. Jaunu nopirka, nez kāpēc…

– Internetu atslēdzi?

– Piecas dienas pēc kārtas. Viņš sāka ilgāk tupēt darbā. Līdz vēlam vakaram. Viņiem tā varot.

– Tā… Un brīvdienās?

– Miegs līdz pusdienlaikam. Dzīvokļa uzkopšana. Vakarā – draugi, bezjēdzīgas sarunas, šņabis. Mājup vēlu naktī. No rīta ar galvassāpēm zem deķa. Vai pie televizora. Vai datora.

– Un viņa?

– Pavisam tuvu. Trīs mājas tālāk. Uz vienu un to pašu lielveikalu pēc produktiem staigā.

– Rindā liki saskrieties?

– Viss kā nākas. Un pa virsu vēl autobusa pieturā, svētku dienās.

– Rokas līnijas pārbaudīji?

– Jā, sakrīt! Tur jau tā lieta… Tā ir tāda pilsēta… Tāds dzīves veids… Es vairāk nevaru! Neizpildāms uzdevums!

– Kas vēl nebūs! Kur tavs spēcīgo iedarbības līdzekļu saraksts?

– Lūk, šef. Gripa ar temperatūru un murgiem. Izmežģījums, lūzums. Automašīnas avārija. Bankrots. Ugunsgrēks. Nemieri ielās. Finansu krīze. Pilsoņu karš…

– Gana. No šī brīža uzskati, ka mīlestības labā ārkārtējiem paņēmieniem atļauju esi saņēmis! Tikai izvēlies kaut ko vienu.

***********

Darīsim visu, lai tiktu laukā no mums šķietami svarīgā „žurku danča”, atradīsim sevi un atvērsimies jaunām iespējām, kuras mums tiek dāvātas un, tad mūsu eņģelim nebūs jāpielieto ārkārtēji paņēmieni!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Galvenais šķērslis ceļā uz izdošanos, veiksmi un labklājību, lai cik tas neliktos dīvaini, ir mūžīgā atlikšana uz vēlāku.

Tas ir lēnās iedarbības ierocis, kurš pamazām un nemanot sagrauj mūsu dzīvi. Sekas bieži vien ievērojam tad, kad jau ir pārāk vēlu.

Tā rezultātā pavisam nesarežģīti un nevainīgi uzdevumi pārvēršas krīzēs, no kurām mēs pēc tam cenšamies izkļūt laukā ilgi un smagi. Mēs zaudējam spēkus, naudu, bojājas attiecības ar apkārtējiem. Un viss tikai tāpēc, ka mēs kaut kad sev pateicām: „ Ai, pēc tam izdarīšu!” vai „Rīt noteikti izdarīšu!” Bet pienāk rīts, tad parītdiena, bet svarīgais jautājums nav pavirzījies uz priekšu ne par milimetru.

Bet lieta tāda, ka „rīt” mums jau ir citi uzdevumi, citas darīšanas. Laikam ritot, sakrājas milzum daudz sīku darbiņu, nepabeigtu projektu. Tas viss prasa mūsu uzmanību: parādi aug, kā sniega pika, veļoties no kalna. Un jo ilgāk mēs krājam nepabeigtās lietas un darbus, jo sarežģītāk ar to visu būs tikt galā.

Tiecies darīt lietas un izmantot jaunās zināšanas tūlīt pat, nekavējoties, tieši šobrīd! Ja tas nav iespējams – izdari tūlīt pat, tiklīdz rodas iespēja. Esi pret sevi godīga. Šie vienkāršie noteikumi ir tie, kas atšķir Uzvarētājus no visiem pārējiem.

Darbība rada ieradumu – ieradums veido raksturu – raksturs likteni. Tikai tu nosaki, ko tu izvēlies – atlikšanu uz vēlāku vai darbību un aktīvu virzību savu sapņu virzienā!

Nākamajā reizē, kad tu gribēsi atlikt darbu uz „pēc tam”, padomā, lūk, par ko:

– Iedomājies tās sekas, kuras var notikt, kad darbi vai pienākumi tiks atlikti. Vispirms kopējos vilcienos, bet pēc tam iedomājies bildi, kur ir vieta problēmām un krīzēm visās to detaļās un sīkumos. Esi kreatīva – izdomā visneticamākos un briesmīgākos notikumu attīstības scenārijus. Tev noteikti kļūs baisi no tā vien, kādas sekas tam visam var būt.

– Un tad iedomājies, cik viss būs vienkārši, patīkami un brīnišķīgi, ja tu tūlīt pat izdarīsi to, kas tev jāizdara. Lai tevi nekas nemulsina – visu to iedomāties ir ļoti viegli un ir nepieciešamas tikai 1-2 minūtes.

Tu, taču, jau esi „liela meitene” un man tev nav jāpierāda tas, cik ir slikti un riebīgi, neomulīgi un vispār – stulbi tad, kad viss ir sakrājies… Tu noteikti zini šīs sajūtas, jo mēs, sievietes, dzīvē simtām reižu esam centušās sākt risināt sakrājušos darbus, mazgāt sakrautās trauku grēdas un drēbju kaudzes, gludināt iekrātos drēbju kalnus, risināt sarežģītas, „novārtā atstātas” attiecības vai problēmas…..

Mēs zinām CIK ILGI „jāpierunā” sevi tam visam ķerties klāt. Un zinām arī to – CIK FANTASTISKA ir sajūta, kad tas sākts darīt un vēl fantastiskāka, kad tas ir izdarīts.

Tāpēc – viss ir ļoti vienkārši: paņem un izdari to, ko tev jāizdara – un tūlīt pat!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Plānojam laiku

Prasme pārvaldīt savu laiku piemīt ne tikai burvjiem! Ja pareizi plānosi savas darīšanas un savu dienas gaitā padarāmo darbu secību organizēsi optimāli, tev var atbrīvoties ļoti daudz brīva laika! Ievies sev dienas plānotāju un neslinko tajā ierakstīt visu līdz pēdējam sīkumiņam.

Gudri novērtē savas iespējas un necenties izdarīt neiespējamo: necenties pēc darba paspēt iepirkties, apciemot vecākus, palasīt bērnam nakts pasaciņu, bet nobeigumā pabeigt „degošo” atskaiti šefam. Saliec prioritātes un savus vakarus plāno jau iepriekš! Citādi sapņi par mierīgu un komfortablu dzīvi paliks nepiepildīti…

Funkcionālisms un komforts

Pat, ja tu vēlies vienmēr būt eleganta un dažāda, ikdienai izvēlies ērtas mantas, kuras ir ātri un viegli kopjamas. Tas nenozīmē, ka tev jānēsā tikai pelēkais un jāskraida tikai ērtās sporta čībiņās. Saskaņot eleganto un komfortablo IR iespējams! Tu pati jutīsies daudz komfortablāk apģērbā no dabiskiem materiāliem un apavos ar ne ļoti augstiem, stabiliem papēžiem.

Atceries, ka zīda blūzīšu modeļi ar volāniņiem, ielocītēm un citiem rotājumiem „pieprasa” gan delikātu mazgāšanu, gan akurātu gludināšanai. Varbūt, labāk tās pataupīt īpašākiem gadījumiem?

Mūžīgā sievišķība

Ideāls manikīrs, pedikīrs un stilīga frizūra ir neatņemama, sevī pārliecinātas sievietes sastāvdaļa. Jau sen psihologi ir pierādījuši, ka skaistā dzimuma pārstāves jūtas vislabāk, ja ir sakoptas no pirkstu līdz matu galiņiem.

Lai gan gari nagi izskatās efektīgi, toties ikdienā ir ļoti neērti: ar šādu manikīru nav ērti mazgāt traukus vai turēt uz rokām bērnu. Arī šķipsnains, kreatīvs matu griezums pēc salona apmeklēšanas izskatās gan brīnišķīgi, bet var sagādāt daudz neērtību, kad no rīta jāsteidzas uz darbu. Tāpēc izvēlies sev tādu tēlu, kas būs ne tikai funkcionāls, bet arī sievišķīgi pievilcīgs.

Svarīgas detaļas

Kas tik nav runāts un spriests par sieviešu somiņām! Tu piekritīsi, ka bez šī atribūta katra sieviete ir kā bez rokām! To saturs dažreiz ir spējīgs pat atgriezt zaudēto mieru un atrisināt negaidītas problēmas. Tāpēc tas ir ļoti svarīgs.

Kam būtu jāatrodas „pa rokai”? Protams, tas ir spogulītis un kosmētika, kabatas lakatiņš, mitrās salvetes un personīgās higiēnas līdzekļi, piemēram, ikdienas salvetes. Vēl ir labi, ja somiņā atrodas tev nepieciešamā „aptieciņa”. Pārējais – tas, kas tev ir svarīgs.

Ofisā un mājās

Tu nevarēsi justies komfortabli bez organizētas darba vietas un mājīguma sajūtas mājās. Ir tikai dabiski, ja katra sieviete telpu, kurā mīt, cenšas iekārtot ērtāk un mājīgāk. Principi ir pavisam vienkārši: radīt atmosfēru, kas atbilst tavai iekšējai pasaulei un tāpēc nevajadzētu būt nekādām robežām ne tavai fantāzijai, ne risinājumiem.

Bet, tomēr: ir jāatgādina par krāsu ietekmi uz emocionālo stāvokli. Psihologi jau sen ir pierādījuši, ka zaļais nomierina, dzeltenais un oranžais uzlabo garastāvokli, bet sarkanais uzmundrina un pat uzbudina.

Bet nepārcenties! Visā ir nepieciešama mēra sajūta. Ja tapetēm izvēlēsies spilgtu toni, pēc kāda laika tās tevi sāks „tracināt”. Tāpēc, spilgtus labāk izvēlies akcentus un tās var būt dekoratīvas vāzes, gleznas, fotoreprodukcijas, paklājiņi utt.

Tā vai citādi – galvenais: zini, ka, neskatoties uz visu dzīves drudžainumu, tu esi izdarījusi visu, lai tava māja būtu tavs cietoksnis un vēl – biežāk sevi lutini ar komforta sajūtu!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodienas publikācija būs neparasta. Tas būs uzdevums padomāt.

32 Nepālas gudro padomi kā nodzīvot ilgu un veselīgu dzīvi. Es tos atradu internetā. It kā katrs punkts ir vienkāršs un saprotams, bet vai mēs tos ievērojam vai vienmēr par tiem atceramies?

Izlasīsim, iedziļināsimies, padomāsim. Iespējams, mums tie palīdzēs dzīvot gudrāk, ilgāk un veselīgāk?

1. Runā lēnām, bet domā ātri.

2. Nevērtē cilvēku pēc viņa radiniekiem.

3. Kad tu izrunā vārdus „Es tevi mīlu”, – runā taisnību!

4. Kad tu saki „Es nožēloju”, – skaties cilvēkam acīs!

5. Nekad nesmejies par citu sapņiem un mērķiem.

6. Dod cilvēkiem vairāk nekā viņi gaida un dari to ar prieku.

7. Vienmēr turi galvā savu iemīļoto dzejoli.

8. Netici visam, ko dzirdi, tērē visu, kas tev ir, guli, kamēr izgulies.

9. Lielā mīlestība un lieli sasniegumi vienmēr saistās ar lielu risku.

10. Kad tu zaudē, centies no tā iegūt mācību un pat labumu.

11. Cieni sevi, cieni citus, nes atbildību par visiem saviem soļiem un darbībām.

12. Neļauj mazam strīdam pazudināt lielu draudzību.

13. Kad tu saproti, ka esi izdarījis kļūdu, centies to nevis notušēt, bet gan ātri izlabot.

14. Katru dienu kādu laiku pavadi vienatnē.

15. Esi atvērts apmaiņai, bet nekad neizlaid no rokām savas vērtības.

16. Klusēšana dažreiz ir labākā atbilde.

17. Lasi grāmatas.

18. Tici Dievam, bet vienmēr aizslēdz savu auto.

19. Strīdos ar mīļotajiem vienmēr vadies pēc konkrētās situācijas. Nekad neatgādini pagātnē notikušo.

20. Lasi starp rindām.

21. Dalies savās zināšanās ar bērniem. Uz šo dienu tas ir vienīgais zināmais veids kā kļūt nemirstīgam.

22. Pret zemi izturies ar cieņu. Nepiegružo to.

23. Nekad nepārtrauc, ja tev glaimo.

24. Nejaucies svešās darīšanās un nedod tukšus padomus.

25. Neuzticies tiem, kas ar tevi skūpstās, neaizverot acis.

26. Vienu reizi gadā dodies turp, kur nekad neesi bijis.

27. Ja tu nopelnīsi daudz naudas, daļu no tās izlieto, lai palīdzētu citiem.

28. Neiegūt vēlamo – tieši tā dažreiz ir veiksme.

29. Klausi ārstus, bet mācies dažus no viņu aizliegumiem pārkāpt.

30. Vērtē savus panākumus pēc tā, ko tev nācās ziedot, lai tos sasniegtu.

31. Tavs „es” – ir tava ceļojuma galapunkts.

32. Nemīli un negatavo ēdienu pēc svešām receptēm.

Viss ir pareizi. Laikam mēs pārāk bieži vērtējam cilvēkus pēc viņu radiniekiem, izsakām mīlestības apliecinājumus, neaizdomājoties vai tie ir patiesi, jaucamies svešās dzīvēs, izsakām padomus, kurus mums neviens neprasa, bieži vien pieminam vecās kļūdas…

”Svaidāmies” ar visu, kas vērtīgs, izturamies pavirši paši pret savu un citu dzīvēm…

Uz tikšanos tepatās,

Aija