Domas, kuras mēs turam savā galvā, un vārdi, kurus mēs izrunājam, nepārtraukti veido mūsu pasauli un pieredzi.

Daudzos no mums ir iesakņojies negatīvais domāšanas ieradums, un mēs pat neapzināmies to kaitējumu, ko mēs sev ar to nodarām.

Tāpēc, ja mēs katru dienu izlasīsim vismaz daļu (kaut vai tās, kuras mums personīgi un šobrīd ir visaktuālākās) no šīm afirmācijām (pozitīviem apgalvojumiem), viss, kas tajās teikts ienāks arī mūsu dzīvē!

Galvenais ir gan ticēt tam, ko mēs sakām, gan domāt par to, ko mēs sakām.

MANA ATVESEĻOŠANĀS JAU NOTIEK

Mana gatavība piedot manu dziedināšanas procesu ir sākusi. Es atļauju savas sirds mīlestībai nomazgāt, attīrīt un dziedēt katru mana ķermeņa daļiņu. Es zinu, ka esmu dziedināšanas cienīga.

ES UZTICOS SAVAI IEKŠĒJAI GUDRĪBAI

Kad es nodarbojos ar ikdienas lietām, es ieklausos savā iekšējā balsī. Mana intuīcija vienmēr ir manā pusē. Es tai uzticos un tā vienmēr ir manī. Es esmu mierīga.

ESMU GATAVA PIEDOT

Piedošana sev un citiem atbrīvo mani no pagātnes. Piedošana ir gandrīz visu problēmu atrisinājums. Piedošana – tā ir mana dāvana sev. Es piedodu un atbrīvojos.

ESMU PILNĪBĀ APMIERINĀTA AR VISU KO DARU

Katrs dienas mirklis man ir īpašs, jo es uzticos saviem instinktiem un ieklausos savā sirdī. Savā pasaulē un savos darbos esmu mierīga.

ES UZTICOS DZĪVES RITĒJUMAM

Dzīve plūst vienmērīgi un ritmiski, un es esmu tās daļa. Dzīve mani atbalsta un sniedz man tikai labu un pozitīvu pieredzi. Es ticu, ka dzīves ritējums dos man vislabāko.

SPĒKS VIENMĒR IR SAKONCENTRĒTS DOTAJĀ MIRKLĪ

Pagātne ir aizmirsta, un tai pār mani nav varas. Šobrīd varu kļūt brīva burtiski šajā mirklī. Šodienas domas veido manu nākotni. Es visu kontrolēju un atgūstu savu spēku. Esmu mierīga un brīva.

ES GRIBU MAINĪTIES

Es vēlos atbrīvoties no vecajām, negatīvajām domām un pārliecībām. Tas, kas bloķē manu ceļu ir manas domas. Manas jaunās domas ir pozitīvas un radošas.

KATRA MANA DOMA VEIDO MANU NĀKOTNI

Visums pilnībā atbalsta katru manu domu, kuru es izvēlos un kurai ticu. Man pieder neierobežota manu domu izvēle. Es izvēlos līdzsvaru, harmoniju un mieru, un es ieviešu tos savā dzīvē.

NEKĀDU PĀRMETUMU

Es atbrīvojos no vēlmes vainot ikvienu, ieskaitot sevi. Mēs visi cenšamies pēc iespējas labāk izmantot mūsu zināšanas un sapratni.

ES ATLAIŽU VISAS CERĪBAS

Es peldu pa dzīvi viegli un ar mīlestību. Es mīlu sevi. Es zinu, ka katrā dzīves ceļa ielokā mani gaida tikai labais.

MANA DZĪVE IR SPOGULIS

Cilvēki manā dzīvē patiesībā ir mans atspulgs. Tas dod man iespēju augt un mainīties.

ESMU IEJŪTĪGS DRAUGS

Esmu pieskaņojusies citu domām un jūtām. Padomus un atbalstu saviem draugiem es dodu tad, kad tas viņiem vajadzīgs. Un, kad tas ir nepieciešams, klausos viņos vienkārši ar mīlestību.

BRĪVĪBA IR MANAS DIEVIŠĶĀS TIESĪBAS

Es esmu brīva savā domāšanā un varu izvēlēties tikai labas domas. Es paceļos virs pagātnes ierobežojumiem un iegūstu brīvību. Tagad es kļūstu par visu to, kam biju radīta.

ES ATBRĪVOJOS NO VISĀM BAILĒM UN ŠAUBĀM

Tagad mana izvēle: atbrīvot sevi no visām postošajām bailēm un šaubām. Es pieņemu sevi un radu mieru savā dvēselē un sirdī. Esmu mīlēta un aizsargāta.

DIEVIŠĶAIS PRĀTS VADA MANI

Visu šo dienu man palīdz izdarīt izvēli. Dievišķais prāts man pastāvīgi palīdz sasniegt manus mērķus. Es esmu mierīga.

ES MĪLU DZĪVI

Manas neatņemamās tiesības jau kopš dzimšanas – dzīvot piepildītu un brīvu dzīvi. Es dodu dzīvei to, ko vēlos no tās saņemt. Esmu laimīga, jo es dzīvoju. Es mīlu dzīvi!

ES MĪLU SAVU ĶERMENI

Es savā dvēselē radu pasauli, un mans ķermenis atspoguļo manu dvēseles mieru ar ideālu veselību.

KATRU SAVAS PIEREDZES DAĻIŅU ES PĀRVĒRŠU IESPĒJĀS

Katrai problēmai ir risinājums. Visa mana pieredze dod man iespējas mācīties un augt. Esmu mierīga.

ESMU MIERĪGA

Man apkārt un manī ir Dievišķs miers un harmonija. Pret visiem cilvēkiem, tai skaitā pret sevi, es izturos ar mīlestību un iejūtību.

ESMU MĪLESTĪBAS CIENĪGA

Man nav jācenšas mīlestība nopelnīt. Esmu mīlestības cienīga, jo es esmu.

MANAS DOMAS IR RADOŠAS

Jebkurām negatīvajām domām, kas iezogas manās smadzenēs, es saku “Laukā!” Nevienam cilvēkam, nevienai vietai, nevienai lietai nav varas pār mani, jo es esmu vienīgā manu domu radītāja. Es veidoju savu realitāti un visu, kas tajā atrodas.

ES DZĪVOJU PASAULĒ AR SAVU VECUMU

Katram vecumam ir gan savi īpašie prieki, gan pārdzīvojumi. Mans vecums vienmēr ir ideāls šai vietai manā dzīvē.

PAGĀTNE IR PROM UZ VISIEM LAIKIEM

Šodiena ir jauna diena. Diena, kurā es neesmu dzīvojusi agrāk. Es palieku tagadnē un baudu katru tās mirkli.

ES NEVIENU NETURU SEV BLAKUS

Es ļauju citiem baudīt to, kas viņiem ir svarīgs un esmu brīva radīt to, kas nozīmīgs ir man.

ES REDZU SAVUS VECĀKUS KĀ MAZUS BĒRNUS, KURIEM NEPIECIEŠAMA MĪLESTĪBA

Es jūtu līdzi vecāku bērnībai. Tagad es zinu: es izvēlējos tieši viņus, jo viņi bija ideāli tamdēļ, lai es apgūtu to, kas man bija jāiemācās. Es piedodu viņiem un atbrīvoju viņus, un es atbrīvojos pati.

MANA MĀJA IR MIERA OSTA

Ar mīlestību svētīju savu māju. Es ienesu mīlestību katrā stūrītī, un mana māja dod pretī siltumu un mājīgumu. Dzīvot šeit ir labi un mierīgi.

KAD ES SAKU DZĪVEI „JĀ”, ARĪ DZĪVE MAN SAKA „JĀ”

Dzīve atspoguļo katru manu domu. Kamēr es uzturu pozitīvu domāšanu, Dzīve man dāvā tikai labu pieredzi.

VISIEM VISA BŪS GANA, ARĪ MAN

Dzīves okeāns ir bagāts un dāsns. Visas manas vajadzības un vēlmes tiek apmierinātas pirms es vēl lūdzu. Viss labais nāk no visiem, un no visa.

MANS DARBS MANI PILNĪBĀ APMIERINA

Šodien es atdodu visas savas spējas tam, ko es daru, jo es saprotu: kad viena pieredze ir galā, man tiek dotas vēl lielākas iespējas un jauna noderīga pieredze.

MANA NĀKOTNE IR BRINIŠĶĪGA

Tagad es dzīvoju pilnīgā mīlestībā, gaismā un priekā. Manā pasaulē viss ir labi.

ATVERU JAUNAS SAVAS DZĪVES DURVIS

Es priecājos par to, kas man pieder, par to, ko zinu, par to, ka mani vienmēr gaida jauna pieredze. Es jauno sagaidu ar atvērtām rokām. Es ticu, ka dzīve ir brīnišķīga.

ES PASLUDINU PAR SAVU SPĒKU UN AR MĪLESTĪBU RADU SAVU PERSONĪGO REALITĀTI

Es lūdzu dot man vairāk sapratnes, lai es apzināti un ar mīlestību spētu veidot manu pasauli un manu pieredzi.

TAGAD ES RADU SEV JAUNU, BRĪNIŠĶĪGU DARBU

Esmu pilnībā atvērta un spējīga pieņemt jaunu, brīnišķīgu amatu. Es spēšu izmantot savus talantus un radošumu, strādājot brīnišķīgā vietā ar cilvēkiem un priekš cilvēkiem, kurus mīlu. Es pelnīšu lielu algu.

VISS, AR KO SASKAROS, IR VEIKSMĪGS

Tagad par panākumiem es sev uzstādīju jaunu izpratni. Es zinu, ka es varu būt veiksmīga, un mani panākumi būs tādi, kādus es tos iedomājos. Man visur atveras brīnišķīgas iespējas. Visās savās dzīves sfērās es piesaistu labklājību.

ESMU ATVĒRTA JAUNIEM IENĀKUMU VEIDIEM

Tagad es saņemu ienākumus no esošajiem un negaidītiem, neierobežotiem avotiem.

ESMU PELNĪJUSI VISLABĀKO UN ŠO LABĀKO PIEŅEMU JAU ŠOBRĪD

Manas domas un jūtas sniedz man visu, lai es baudītu mīlestības un veiksmes piepildītu dzīvi. Esmu visu to pelnījusi.

DZĪVE IR VIENKĀRŠA UN VIEGLA

Viss, kas man jebkurā mirklī ir jāzina, ir man atvērts. Es ticu sev un ticu Dzīvei. Viss JAU ir labi.

ES PILNĪBĀ ATBILSTU JEBKURAI SITUĀCIJAI

Es veidoju vienotu veselumu ar Visuma enerģiju un gudrību. Es izmantoju šo enerģiju, un man ir viegli sevi pasargāt.

ES AR MĪLESTĪBU IEKLAUSOS SAVA ĶERMEŅA SIGNĀLOS

Mans ķermenis vienmēr strādā, lai sasniegtu optimālu veselību. Mans ķermenis vēlas būt neskarts.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nenoliedzami, ka šobrīd itin visas dzīvojam steidzīgā pasaulē. Darba ritms, pienākumu gūzma, pasākumu kņada, interneta vilinājums, filmu krāšņums un pārdzīvojumi, telefona zvani un vēl daudz un dažādu veidu un lietu, kas piepilda manu un tavu dienu bez mirkļa atelpai. Vismaz mums tā šķiet. Un, vairāk vai mazāk mūsu laiks ir piepildīts ar trauksmi un modernā vārda „stress” dažādām izpausmēm.

Un, kā lielākoties ar visu mūsu dzīvē, arī šo savu steigu un nemitīgo rūpju sajūtu mēs pašas varam apstādināt un maz pamazām sākt ielūkoties sevī un atrast tur kādu drupačiņu miera, ko likt pretī nemieram. Un varam arī audzēt mieru sevī arvien lielāku un pilnāku, baudāmāku un spēku dodošāku.

Iedomājies, ka tu brīdī, kad esi sastapusies ar uztraukumu, vari mirkli apstāties un ielaist sevī miera sajūtu! Nomierinās tava sirds, elpa kļūst mierīga, domas atgriežas pie skaidrā saprāta un rodas risinājums problēmai. Vai vismaz apziņa, ka viss ir kārtībā – visas lietas ir risināmas. Tu esi atgriezusies drošībā! Šī sajūta ir dzīva un pilnīgi reāla, un tu to vari iemācīties. Un nav tādēļ uzreiz jākļūst par vientuļnieci vai jāatsakās no pasaulīgās dzīves, lai varētu atrast sevī mieru. Mēs to varam satikt tieši tur, kur atrodamies, ir vien jānosaka pašai sev prioritāte – līdzsvarot sevi, iegūt miera sajūtu šajā brīdī, un tad atradīsies arī līdzekļi, kas palīdzēs to sasniegt.

Protams, ideālais variants ir tāds, ja ir iespēja paiet mazliet maliņā no visa tīri fiziskā plānā. Apstāties. Ieliet sev tasi karstas tējas, pasēdēt pie dzīvas uguns, aizdegt kādu sveci – sasildīt sevi, pastaigāt vienatnē pa meža takām vai jūras krastu – sakārtot domas. Taču tas ne vienmēr ir iespējams, vai ne? Tāpēc, varbūt lietderīgi ir ilgākā laika posmā piestrādāt pie šī procesa – miera ieaicināšanas savā dzīvē, lai tas ieņem tur stabilu vietu.

Ja, mums patīk regulāri lasīt avīžu, interneta ziņas vai klausīties televizoru, tad neizbēgami katru mirkli satiekam visas pasaules nebūšanas un mūsu prātam ir ko darboties, analizējot, pārdzīvojot un pārdomājot visus negatīvos notikumus. Un to nu netrūkst nekad!

Tāpēc, ja ir mirklis brīva laika, necenties to uzreiz pavadīt, uzņemot šo satraucošo informāciju, bet gan tieši otrādi – atrodi ko pozitīvu: pusstunda pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar draudzenēm, ceļojums pa ziedu veikaliem un vienkārša smaržu un krāsu izbaudīšana bez kādas īpašas vajadzības tos nopirkt, laba, uzmundrinoša grāmata, lūgšana, kas vienmēr atnes mieru un svētību, pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka neesi sadzirdēta. Viss labais taču vienmēr atnes gaismu! Gaismu Tev!

Par domu spēku jau esam runājušas. Un, kā kontrolēt savas domas, tas ir liels darbs, taču nav nekas neizdarāms. Tu pati esi valdniece pār savām domām – gan negatīvajām, gan pozitīvajām. Protams, tas nenotiks vienā dienā un tu nesāksi uztvert visu tikai pozitīvi uzreiz, taču, pieliekot izdomu un vēlēšanos justies labi, tas sanāks. Viegli ir ļauties negatīvam, grūtāk to kontrolēt, lai tavs prāts nepiesārņojas. Un mēs esam pietiekoši gudras un, ja gribam atļaut sev ignorēt sliktās domas, tad iemācīsimies tās pārslēgt citā virzienā. Pasaki savai sliktajai domai ”nē”!

Pastāstīšu par kādu elementāru tehniku, ko reiz esmu iemācījusies no kādas paziņas. Varbūt noder arī tev!

Tiklīdz ienāk prātā kāda nejauka doma, tajā pat mirklī, „aiz acīm” iedomājies, ka tev galvā ir šķēres, kas griež šo domu, griež un griež, līdz tā izšķīst, pazūd.. Un nav līdzi jādomā un jāformulē vai jāatkārto šī doma, pat labāk to nedarīt, lai tā nepagūst sasniegt tavu zemapziņu, tikai jāliek šķērēm darboties – tās pašas zinās ko sagriezt. Šņik-šnik-šņik – redzi tikai šo darbību kādas minūtes trīs vai vairāk. Pati jutīsi, kad gribas apstāties. Pamēģini, un redzēsi kā tava sliktā doma ir attālinājusies, pazudusi, nodzēsusies. Esmu to mēģinājusi ne vienu reizi vien un tas izdodas.

Laiks… Tā vienmēr ir par maz. Taču, lai atkal sev palīdzētu justies labāk, tas tomēr ir jāatrod! Melosi, ja teiksi, ka dienā nav 10 minūtes priekš sevis. Jautājums tikai, kā šīs sev atlicinātās minūtes izmanto. Nopelnītā nauda, veicot kādu darbu, kurā paiet garas stundas, neatnesīs tev iekšēju mieru, taču 10 vai mazliet vairāk minūtes meditācijas vai vienkārši relaksācijas (gaišas mūzikas klausīšanās, ziedu kārtošana vāzē, suņa sabužināšana un aprunāšanās ar viņu, zivtiņu vērošana akvārijā, dziedāšana savā nodabā utt.) spēs tevi harmonizēt un sakārtot.

Bieži dzirdot vārdu „miers”, ienāk prātā doma, ka tas ir iespējams, tikai esot vienatnē ar sevi. Taču tā vis nav. Vai reizēm nav tā, ka darot ko labu citiem, izpalīdzot, veicot kaut ko kopā, darbojoties apzināti, arī kļūstam mierīgas un gaišas? Tieši tā, jo labestība arī nes piepildījumu un mieru.

Un vēl derētu pārskatīt mūsu attieksmi pret citiem. Diemžēl, nekad neradīsim mieru sevī, ja mums patiks citus kritizēt un nopelt vai esot vienaldzīgām pret citu cilvēku jūtām. Ko mēs dodam otram, to arī saņemam atpakaļ. Tā ir izdomājis Visums un tas darbojas tik ļoti patiesi.

Ar savām domām, attieksmi un rīcību mēs iedarbojamies uz apkārtējo pasauli un saņemam atbildes pretī. Ja pašas esam mierīgas un gaišas, arī pretī staro tieši tas pats!

Vēl droši vien ir bezgala daudz veidu kā ieaicināt savā dzīvē miera sajūtu. Taču gribu vēl ieteikt tev kādu grāmatu. Tā pie manis nokļuva pirms pāris nedēļām un, manā skatījumā tā ir brīnišķīga miera nesēja. Šī grāmata ir sertificēta ārsta, cigun pasniedzēja Igora Kudrjavceva sarakstītā „Miera ārsta padomi”. Esmu tikusi tikai līdz kādai divdesmitajai lapaspusei, taču jau sāku darboties ar vienu no viņa aprakstītajām metodēm, kas ir bezgala vienkārša un esmu sajutusi, ka varu mazināt spriedzi un atslogot domas, kad tas ir nepieciešams.

Rudens ir pārdomu laiks, sevis vētīšanas laiks, un laiks atrast laiku sev pašai. Laika ziņas sola siltu un saulainu nedēļas nogali un arī nākošo nedēļu. Izbaudi to! Nosvini krāsas un smaržas, izlīgsti mieru ar sevi, samīļo domās visus, ko gribas mīļot (un arī ko negribas), atrodi savu vietu, kur smelties harmoniju, iegūt mieru un sajusties bagātai! Un vienalga vai šī vieta būs reāls stūrītis tavā mājā vai kaut kur pie dabas, vai tikai tavās domās – tā būs tavējā, tevi uzmundrinošā un mieru nesošā.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Šorīt, skatoties pa logu uz ābeli dārzā, kas pilna jo pilna ar kārdinošiem āboliem, atcerējos vienu līdzību. Droši vien arī tu esi to jau dzirdējusi:

„Sievietes ir kā āboli. Paši sulīgākie un saldākie atrodas koka galotnē. Daudzi vīrieši nevēlas kāpt tiem pakaļ, jo negrib piepūlēties un baidās nokrist un sasisties. Viņi savāc tos ābolus, kas ir nokrituši zemē, nav varbūt tik ļoti labi, taču ir tiem pieejami. Tāpēc āboli tur augšā, ābeles galotnē, sāk domāt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, kaut gan patiesībā tie ir lieliski. Viņiem vienkārši ir jāsagaida tas cilvēks, kas nenobīsies un uzkāps koka galotnē tiem pakaļ.”

Skaisti teikts, taču par šo līdzību varētu daudz un dikti diskutēt, vai ne? Un taisnība droši vien būtu katrai no mums. Jo katrai jau ir izveidojusies sava dzīves pieredze, zinām bezgala daudz teorijas kā būtu pareizāk un kā ne. Un, galu beigās, arī situācijas, kuras esam izdzīvojušas ir tik dažādas. Un katrai līdzībai ir vairākas dziļas domas. Piemēram, varbūt vīrieši lasa ābolus no zariem – atbilstoši savam augumam. Kurš var aizsniegt augstāk, tas noplūc ābolu tur, kas ir mazāks, paņem to, kas atrodas zemāk?

Vai tev kādreiz nav nācies klusībā pabrīnīties, satiekot dažus pārus – nu ko gan viņš viņā ir atradis? Tavuprāt, pavisam parasta, ne īpaša skaistule, viena no daudzām sievietēm, kas tev liekas neievērojama. Un turpat viņam blakus ir kāda paziņa, kaimiņiene vai kolēģe, kas ir tik jauka, simpātiska, izskatīga un gudra! Bet viņa ir viena. Neviļus ienāk prātā jautājums – kāpēc tā, vai ne?

Šis nav akmens to sieviešu dārziņā, kurām varbūt nepiemīt tas izsmalcinātais skaistums vai gudrība, un arī to sieviešu, kas ir apbrīnojami jaukas un gandrīz ideālas un zina savu „cenu” – ne. Un tas viss, protams, mūsu skatījumā, jo patiesību zina tikai viņas pašas un katrai no viņām piemīt sava burvība un valdzinājums. Savos skaistajos gados jau visas zinām, ka katra no mums ir vērtība, un satiekam tos, kurus mums jāsatiek. Un, no ābeles jau nekrīt tikai tie āboli, kas ir pārgatavojušies un vairs ne tik kvalitatīvi, bet arī tie, kas ir pašā gatavībā: gardi un sulīgi – gatavi!

Taču šoreiz mazliet tieši par to, kā klājas viņām –tur augšā – ābeles galotnē. Vai bieži vien neesam tur, jo mūsos dzīvo bailes no mirkļa, kad satiksim Viņu vai mācēsim būt „labas”? Vai mums nesāpēs kāds pāri nodarījums, vai spēsim baudīt mirkļus? Vai negaidām „Princi baltā zirgā” un tāpēc pati dzīve mums slīd garām, jo vērojam to no malas – no augšas? Kā varam iegūt pieredzi, ja neuzdrošināmies.

Protams, sieviete jūtas sieviete, kad viņai ir blakus stiprs, uzticams vīrietis. Un, tavuprāt, stiprais taču nenobīsies un uzkāps tev pakaļ, vai ne? Jā, droši vien, bet ja nu viņš, kā jebkurš cits brīžam arī nogurst un nepamana tevi tur – augstu, augstu? Filozofēt varam daudz un dikti par šo… Teiksi, ka tāpat jau „katram katliņam savs vāciņš” un nekas, kas ir tavs tev garām nepaies, taču es domāju par ko citu – par tiem mirkļiem, kurus mēs varētu vienkārši dzīvot un baudīt, priecāties, kamēr satiekam to – Savējo. Vienīgo un īsto. Piepildīt sevi, veidot savu pieredzi un vērtību sistēmu, būt laimīgas.

Un te atkal izstāstīšu citu stāstu, ko man reiz stāstīja kāda vieda sieviete brīdī, kad man pašai šis jautājums „kāpēc ir tā?” bija aktuāls attiecībā uz sevi.

„Reiz dzīvoja kāda skaista Roze. Viņa plauka un ziedēja, priecēja apkārtējos ar savu brīnumaino smaržu un visi priecājās par šo krāšņumu. Viņa bija jauna, domāja tīras, gaišas domas un ticēja saviem cēlajiem mērķiem. Kādu dienu viņai pienāca laiks doties ceļā – tālā un grūtā ceļā pāri tuksnesim, lai satiktu savu Mīļoto, ar kuru būt kopā.

Rozīte devās ceļā tūlīt nekavējoties. Viņa gāja un gāja, tuksnesis bija skarbs un Rozei ļoti gribējās dzert. Un tad viņa satika Aku. Ūdens guldzēja un aicināja, un Aka teica: ”Nāc, padzeries, tev būs spēks iet tālāk. Taču par to, ka došu tev veldzi, tev jādod man viena ziedlapiņa”. Rozīte apjuka. Viena ziedlapiņa? „Nē, es izturēšu un iešu līdz galam skaista un neskarta, lai patiktu savam Mīļotajam” Un Roze gāja tālāk. Atkal bija karsts un bez ūdens viņa zaudēja spēkus līdz atkal satika Aku. Un notika tieši tas pats, kas satiekot Aku pirmajā reizē. Un Roze apņēmības pilna devās tālāk. Ziedlapiņas pamazām novīta, spēki izsīka un spožums acīs pazuda… Un satiekot Aku trešo reizi, Rozīte spēja vien skumji nopūsties un mērot savu ceļu tālāk jau pavisam izsīkusi. Mērķis bija tik tuvu, un tas viņai deva spēkus. Un re – svarīgā diena bija klāt! Viņa nonāca lielā, skaistā oāzē, kur visa bija pārpārēm. Gaiss smaržoja, ūdens čaloja, valdīja prieks un mīlestība. Un tur bija viņas Mīļotais!”

Kā jūs domājat, kas notika tālāk?

Mīļotais viņu nepazina… šī skumjā, pārgurusī, un izkaltusī būtne vairs nebija viņa Roze…

Taču stāsts vēl nav galā.

„Tajā pat laikā kāda cita Roze veica to pašu ceļu, lai satiktu savu Mīlestību. Arī viņai nācās iet pāri tuksnesim, izjust slāpes un bezgala nogurt. Pie pirmās Akas arī viņa lepni paceltu galvu turpināja ceļu tālāk, paturot visas savas ziedlapiņas. Un pie otrās akas tāpat. Taču, satiekot trešo aku, Rozīte apstājās un aizdomājās – spēku bija tik maz, dzert gribējās tik ļoti un Roze domāja: „Ir palicis tik mazs ceļa gabaliņš, ja nepadzeršos, es varu tur nenokļūt. Bet man taču ir jābūt skaistai un laimīgai, man ir nepieciešams spēks un veldze, lai varu būt tāda kāda esmu, lai varu iepriecināt sevi un savu Mīļoto. Un, kas gan ir viena ziedlapiņa pret manu laimi, ko tūlīt satikšu?” Un Rozīte laipni uzdāvināja Akai vienu no savām ziedlapiņām, gardi padzērās, atpūtās un, sajuzdama spēku pieplūdumu, veica savu ceļu līdz galam. Un, jācer, ka viņi abi ar savu Mīļoto dzīvo laimīgi vēl šodien..))”

Skaists un reizē skumjš stāsts, taču tas man toreiz ļoti lika aizdomāties. Dzīve ieguva citas krāsas, jo es pati to sāku krāsot, baudīt un priecāties par to, tajā pat laikā vienmēr dziļi sirdī zinot, ka satikšu to – Savējo. Tu jau gan droši vien zini, ko ar to gribu pateikt… kopīga kafijošana un sarunas ar kādu, kas ir jauks un ar kuru ir interesanti, kopīgi izbraukumi, telefona zvani, pārsteigumi, taču tajā pat laikā, dzīvojot katram savu dzīvi, izjūtot robežas, kādas pati sev vēlies noteikt. Un nekad jau nevari zināt, kas beigās no tā visa sanāk…Varbūt izrādās, ka tas arī ir tas – Tavējais! Un, ja ne, tad būsi skaisti izdzīvojusi šo brīdi un baudījusi patīkama cilvēka klātbūtni – tu būsi dzīvojusi!

Tu esi Lieliska un dzīves gudra sieviete. Ieklausies sevī, savā Būtībā un atkal – jau kuro reizi – sadzirdi savu iekšējo balsi, kas tev pateiks priekšā, kā rīkoties, lai spēcinātu sevi un veldzētu. Un, vienalga, vai esi viena vai kopā ar kādu, ļaujies dzīvei. Un, ja nekad agrāk, tad varbūt šajā rudenī, kad, tūlīt pēc mirkļa, jau lielais mākslinieks Rudens ņems savu otu un izkrāsos visu pasauli košu jo košu, ļaujies arī tu krāsām un sajūtām.

Lūkojoties laukā pa logu, pamanīju zālājā – zied divas pienenes… jā, tieši tagad – septembrī! Kā tu domā, vai viņas nebaidās rudens salnu? Bet zied! Droši un pārliecinoši.

Lai saule!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

„Iesēsi domu – novāksi rīcību. Iesēsi rīcību – novāksi ieradumu. Iesēsi ieradumu – novāksi raksturu. Iesēsi raksturu – novāksi likteni!” Šie vārdi pieder ievērojamajam domātājam, filozofam un skolotājam Konfūcijam.

Šodienas raksts kaut kādā mērā varētu sasaukties ar jau iepriekš rakstīto par mūsu sapņiem un labajām domām. To, cik brīnišķīgi jūtamies, kad iztēlojamies savu sapņu piepildījumu, zinām katra. Ja tas jau ir īstenojies dzīvē – esam bezgala pateicīgas un laimīgas.

Jā, pasaulei ir vajadzīgas gan sapņotājas, gan sapņu īstenotājas. Un vislabāk, ja šīs divas lietas – sapņi un darbošanās savu sapņu piepildīšanā, iet kopsolī. Tātad ne vienmēr pietiek tikai ar to vien, ka uztici savas vēlmes Visumam. Ir jāsāk rīkoties. Un tas jādara tev pašai.

Protams, vispirms ir jāsaprot, ko tava sirds vēlas. Kas ir tas, kas liek tev sajusties īpašai, piepildītai un laimīgai. Ja tev pietiek ar kādu pavisam nieku šajā brīdī, tad tas atnesīs piepildīju pietiekoši ātri. Taču, ja runa ir par lielām lietām, piemēram, jaunas, tev interesantas nodarbes sākšanu vai pat darba maiņu, tad šis tava mērķa piepildīšanas ceļš būs gana ilgs un prasīs no tevis pacietību un spēku.

Šajā ceļā iespējami gan atraidījumi, gan citas ne tik patīkamas lietas, taču, ja tici savai sirds sajūtai – nepadodies! Ielaist sirdī neticību ir vienkārši, taču mācies to pārvērst ticībā. Ticībā sev pašai, radošai, iespēju pilnai, drošai un zinošai būtnei, kas dodas pretī savam sapnim. Un ticībā Dievam, Visumam, Lielajai Mīlestībai, kas vienmēr ir un būs ar tevi, ja vien pati sadarbosies ar to. Neatlaidies un reiz mainīsies visi apstākļi tev par labu. Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.”

Nu ko, jāsāk soļot.

Pilnīgi droši zinu, ka gandrīz vienmēr ir jāizcīna iekšēja kauja ar šaubām, ar bailēm, ar neticību, ka tas varētu izdoties. Un šī kauja ir ļoti grūta – pašai ar sevi.

Katra jau esam sasniegušas kaut kādu komforta stāvokli un baidāmies to zaudēt, jo tad šķiet, ka zaudēsim it visu. Un tiklīdz tu sāc virzīties uz ko jaunu laukā no savas komforta zonas, tā bailes ir klāt.

Jebkuras pārmaiņas, pat, ja tās sola labu rezultātu, liek sajusties dažu brīdi diskomfortā. Nu iedomājies kaut vai tādu ikdienišķu situāciju, kad tu ierasto džinsu un t – krekla vietā uzvelc jauku kleitu un augstpapēžu kurpes. Sajūta pilnīgi jauna un ne vienmēr tā labākā, pat tad, ja kleita ļoti piestāv. Dažas jutīsies saposušās un skaistas, taču citas to vien tik vēlēsies kā ātrāk atgriezties pie ierastā apģērba un noslēpt kleitu un kurpes vistālākajā atvilktnē, tādējādi varbūt atņemot sev iespēju radīt svarīgu iespaidu kāda cilvēka acīs, nesagaidot jauna amata piedāvājumu vai nerodot jaunu iespēju iepazīties. Labāk neko nemainīšu, lai ir tā kā ir…

Ja esi nolēmusi mainīt ko pavisam nopietnu un radikālu, tad vispirms jau tieši fiziskās sajūtas ir tās, kas mūs satrauc, kad iedomājamies iespējamos zaudējumus. Sirds dauzās, mute kļūst sausa un vēderā atrodas dīvaina kņudoņa, un kur nu vēl bezmiegs un saspringuma stāvoklis dienu no dienas. Gribas bēgt un atgriezties atpakaļ ierastajā, varbūt pat ne tik labajā vidē, taču pazīstamā. Un baiļu formas ir tik dažādas. Reizēm tās mēdz pavēlēt skaļi draudot un pieprasot tūlītēju apstāšanos, bet reizēm tās klusiņām un mīlīgi čukst, ka nu nezin vai šobrīd tev to vajadzētu darīt, ir taču tik daudz laika – varbūt citreiz? Vai tu nejūties sagurusi un vai tev pietiks spēka tam, ko gribi pasākt? Un, vai tev to vispār vajag, varbūt citi nesapratīs? Izklausās pavisam draudzīgi un jauki, vai ne? Bailes ir tik viltīgas.

Lai sāktu skatīties uz pasauli no cita skatu punkta, katru dienu ir kaut kas jāmaina savā dienas ritmā. Iedrošini sevi, pieradini pie pārmaiņām. Apzvani savus potenciālos klientus, ar kuriem agrāk neesi runājusi, parunā ar priekšnieku, pastāsti vīram savus nākotnes plānus, nebaidies saņemt atteikumu kādā piedāvājumā, pamēģini ko neierastu, tādējādi kļūsi drošāka un pārliecinātāka par sevi. Tu pamanīsi, ka dzīve kļūst krāsainākā un tu pati saredzēsi arvien vairāk iespējas.

Viens no ievērojamākajiem šķēršļiem ceļā uz savu mērķi ir tas, ka sevi pienācīgi nenovērtējam. Cik bieži ir tā, ka sasniedzam kādu savu mērķi, taču pat īsti nespējam par to priecāties, jo esam uzlikušas savu pašnovērtējuma latiņu pārāk augstu. “Ko nu es… Ak, tas taču tikai viens diploms vairāk, to jau spēj katra. Pagatavots gards ēdiens? Uzadīts silts džemperis? Ai, tur taču nekas īpašs… u.t.t.” Pavisam ātri savus panākumus noslēpjam un tie iegūst gandrīz vai zaudējuma nokrāsu. Sasniegumi kļūst pašsaprotami. Bez spējas priecāties un izbaudīt.

Mums šķiet, ka tikai pasaules atzinība ir tā galvenā un svarīgā, tāpēc dzenamies un dzenamies pēc atkal jauniem un jauniem panākumiem. Gribam būt labas, novērtētas, ievērotas. Taču aizmirstam, ka vispirms esam mēs pašas – mūsu sajūtas ir pašas svarīgākās un galvenās. Mēs esam tās unikālās un vienreizējās būtnes – jā, jā, tieši tā – neapmulsti no šiem vārdiem! Un katra par sevi. Vienīgā tāda. Un, lai arī cik apkārt būtu vērtīgas un „pareizas” informācijas, padomi un ieteikumi, tikai mēs pašas, klausoties sevī, zinām kas no tā visa der tikai mums. Man ļoti patīk Andžeja Reitera teiktais kādā rakstā: „Mirdzi ar to, ko tu proti.” Tieši tā, jo mums katrai ir kas īpašs, mums vien zināms, un tas jāizceļ saules gaismā.

Jā, varbūt arī lielajai pasaulei būs kāds novērtējums tavā lauciņā, taču desmitkārt svarīgāks būs tevis pašas vērtējums sev – tās sajūtas, ko tev atnesīs paveiktais darbiņš. Neaizmirsti gan sevi apsveikt par to, tas ir tikai tavos pašas spēkos. Liec sev justies radošai un veiksmīgai. Nopērc šampanieti un nosvini savus panākumus ar draudzeni, kaimiņieni, ģimeni – vienalga kā tu to vēlies, tikai neatstāj bez ievērības. Padari redzamu savu veikumu. Jo – tu esi karaliene pati sev!

Un vienmēr atceries – vēl kāda iekšēja balss atkal un atkal aicina – saņemies un īsteno savu sapni! Klausies sevī un savās sajūtās. Tās, kuras atnesīs mieru un prieku – būs īstās. Tikai jādarbojas!

Pati esmu pietiekoši radikāli mainījusi savu dzīvi un ne bez bažām, kā tas būs un vai es daru pareizi. Taču, paļaujoties uz Visuma atbalstu, šobrīd varu tikai pateikties pati sev un Radītājam, ka man pietika drosmes, apņēmības un izturības sekot savam sapnim un to piepildīt. Un, šobrīd esmu jau ceļā uz vēl kādu, sev ļoti ilgi lolotu sapni un varu pačukstēt, ka pirmos soļus jau eju šajā virzienā. Tas būs maratons krietnam laikam, taču šo gandarījuma sajūtu mazliet izjūtu jau tagad. Novēliet man veiksmi!

Tieši vakar runājām ar Aiju par to, kā var disciplinēt sevi un pamazām pietuvoties saviem mērķiem. Soli pa solim. Viņai ir tāds ieradums – katru vakaru ierakstīt kladē, kas jāizdara nākošajā dienā. Tiklīdz kāds darbs tiek izdarīts, tā to izsvītro. Ja neizdari – neko darīt, nākošajā dienā darīsi dubultā. Un šī klade satur arī informāciju par to, ko tu redzi tur tālu, tālu priekšā, ne tikai rīt, bet varbūt arī pēc gada – pasākumi tava mērķa sasniegšanai!

Un vai tajās stundās, ko tev dāvā diena, nevari atrast laiku 15 vai 20 minūtes arī kaut ko veicot šā mērķa piepildījumam? Vari gan!

Lai mums visām izdodas!

Sarmīte

Mēs kļūstam par to, ko mēs domājam. Cik liela šajos vārdos ir patiesība un vai tiešām mūsu domas tik ļoti var ietekmēt mūsu dzīvi, tas ir pētīts jau ļoti sen un atklājumi ir arvien pārsteidzošāki. Cilvēka domu spēks nepazīst robežas un tas darbojas visapkārt.

Tātad sanāk tā, ka mums nav jāmeklē nekur ārpus sevis, bet gan jāieskatās pašiem savā dārgumu krātuvītē un jāliek lietā jau esošās bagātības, kuras droši vien nav pienācīgi novērtētas un izmantotas. Protams, kā jau pārsvarā visās lietās, arī šeit katrai no mums ir divas izvēles – vai nu ļaujam savām domām darboties pozitīvā gultnē vai negatīvā.

Varbūt kādai no mums visas šīs runas par pozitīvo domāšanu liekas kā viens liels farss un var atrast desmitiem atrunu par to, kas traucē un rada sajūtu, ka ir it kā neiespējami vērst savu domāšanu uz pozitīvo pusi. Arī tā ir taisnība, tām, kas tā domā. Varbūt arī vienkārši nevēlēšanās piepūlēties dara savu. Protams, vieglāk vienmēr ir nedarīt neko lietas labā, bet paļauties plūdumam. Taču, otra iespēja ir – radīt savu veiksmīgo, harmonisko un uz attīstību vērsto pasauli, cītīgi piestrādājot pie savas domāšanas. Vai tavā dzīvē nav notikuši brīnumi? Un, vai nav tā, ka par šīm lietām, kas it kā atgadās nejauši, jau esi kaut kad sapņojusi? Vai neesi lūgusies Visumam par to piepildījumu? Droši vien esi gan!

Mūsu zinātne attīstās ļoti strauji un ir jau radītas tādas tehnikas, ar kuru palīdzību fotolaboratorijās ir iespēja fotografēt cilvēka domas. Un interesanti ir tas, ka domām piemīt gan forma, gan krāsa. Un kā jūs domājat, kādā krāsā ir mūsu „labās domas”? Tās ir gaišas, spilgtas un ar harmonisku formu. Tajā pat laikā „sliktās” domas ir tumšas un kroplīgas formas. Arī sajūtas taču šādu domu klātbūtnē ir ne visai jaukas, vai ne?

Katrs cilvēks ir savas pasaules radītājs un, ievirzot savas domas pareizā gultnē, varam piedzīvot brīnumainas lietas savā dzīvē. Vairāk vai mazāk pārsvarā ir tā, ka bieži lūkojamies atpakaļ – pagātnē – pārmetam sev, izdzīvojam vēl un vēl dažādus notikumus, kas nav atnesuši veiksmīgu piepildījumu un tas viss bremzē došanos uz priekšu. Mēs pašas it kā piesienam sevi. Biežāk ir jācenšas domāt par to, ko tu vēlies nevis par to, ko nevēlies, un tu redzēsi, ka pamazām vēlamais kļūs par iespējamu. Pievilkšanās likums un domu spēks darīs savu darbu. Un tas var notikt jau šodien,  ne Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā, ne Jāņos vai Pēteros, kā mums parasti patīk domāt, ka jābūt kādai īpašai dienai, lai sāktu jaunu dzīvi.

Viens no ļoti efektīviem veidiem kā palīdzēt savām domām rast piepildījumu, ir vizualizācija. Einšteins ir teicis, ka iztēle ir spēja radīt gaidāmos notikumus savā dzīvē. Ir izpētīts, ka 80 % no informācijas mēs saņemam ar redzi un tikai pārējos 20 % ar ožu, tausti un maņu. Ne velti ir radies teiciens, ka labāk vienu reizi redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Pašas, aizverot acis, radam it kā filmu par savu dzīvi – varbūt par kādu konkrētu lietu, varbūt par visu kopumā. Izdzīvojam to ar sirdi un atdodam savus sapņus Radītājam. Jo, to gan der atcerēties, ka bez Dieva svētības nenotiek nekas. Taču arī savs ieguldījums savā nākotnē ir jāveic pašām.

Arī man pašai šajā jomā vēl tāls ceļš ejams, lai savas „sliktās” domas iemācītos kontrolēt vairāk, taču esmu arī piedzīvojusi ne vienu vien apstiprinājumu, ka domas darbojas pilnīgi reāli. Pat ļoti.

Atceros pat tādu vienkāršu gadījumu. Pirms daudziem gadiem nejauši kādā žurnālā ieraudzīju skaistu, maigas aveņkrāsas kostīmu. Tas tik ļoti iepatikās, ka sakārojās arī man tādu un bieži vien domās iztēlojos, kā es tādā izskatītos un justos. Taču tajā brīdī nebija tādu iespēju, kā pašai likās, šo sapni realizēt. Taču sajūtu līmenī, šad un tad, pilnīgi nejauši tomēr atcerējos par to.

Un tad, jau pēc krietna laika, ejot garām kādam audumu veikalam Rīgā, skatlogā ieraudzīju savu skaisto, aveņu krāsas audumu! Pirmajā brīdī pilnīgi apjuku. Tas bija tieši tāds , kādu biju vēlējusies. Nu, un protams, audumu nopirku, kostīmu uzšuvu un valkāju to vairākus gadus un jutos tajā tik ļoti jauki! Žēl, ka nav saglabājusies neviena bildīte no tā laika, tad noteikti Tev būtu to šeit parādījusi.

Un vēl kas – mazliet par lielām lietām! Esmu lauku meitene, tā teikt – no matu galiņiem, ar visu, kas vien piederas lauku dzīvei – ar agriem vasaras un ziemas rītiem, dārzu ravēšanu, siena grābšanu un kraušanu, ar visu tuvāko mežu un purvu izzināšanu, ogošanu, sēņošanu un maijpuķīšu lasīšanu savā bērzu birzī. Taču tā dzīve iekārtojās, ka pēc skolas beigšanas, līdz 40 gadiem dzīvojām dzīvoklī un mani bērni arī ir dzimuši un auguši pilsētā. Taču vienmēr biju sapņojusi, ka gribētu nelielu māju, tajā vajadzētu būt kamīnam, kur varu baudīt dzīvās uguns tuvumu, un protams, dārzam, kur ziedēs daudz dažādas puķes. Un vēl kāds nosacījums – kaut kur tuvumā lai būtu jūra. Iepazīstot jūru, kad mācījos Bulduros, nespēju to vairs aizmirst. Man tā ir kā draudzene, kas uzklausa un paņem prom manas rūpju sajūtas un iedod ierosmi un spēku jaunām, veiksmīgām domām.

Nu ko, nekādas mazās šis vēlmes nebija gan, vai ne? Taču tobrīd – pilnīgi nereālas, kā man likās, jo dzīvoju Vidzemē, kur jūra krietni tālāk kā 100 kilometri un arī tādas rocības man nebija, ka varētu atļauties māju un kur nu vēl ar dārzu. Bet tas taču neaizliedz sapņot, vai ne?

Kad, gadus piecus atpakaļ, pie manis atbrauca draudzenes, kuras tobrīd man bieži bija blakus un tikām par saviem sapņiem runājušas ne vienu reizi vien, viņas bija pārsteigtas! Jo – man šobrīd ir viss tas – sapņotais!

Dārzā zied un smaržo puķes, varu iekurināt kamīnā uguni, kad ir vēss un varu iesēsties mašīnā un aizbraukt pastaigāties gar jūru, jo tā ir vien 20 kilometru attālumā. Lūk, tā notiek ar sapņiem! Ja vien, atļaujas sapņot un uzticēt tos kam augstākam – tam visu aptverošajam spēkam, kas vienmēr laipni gaida mūsu uzticību un ir gatavs palīdzēt. Un tu taču esi tāda pati sieviete kā es, ar saviem sapņiem un laimes redzējumu. Kāpēc gan tev tas būtu neiespējami?

Vēl kāds līdzeklis, kas darbojas tikpat veiksmīgi, ir afirmācija jeb apgalvojums. Vārds, tas ir svarīgs cilvēciskās kultūras elements. Visās pasaules reliģijās vārdam ir atvēlēta goda vieta. Evanģēlijā ir teikts, ka sākotnēji „Vārds bija pie Dieva, vārds bija Dievs”. Cilvēki sazinās vārdiski un bieži vien domā vārdos. Domas rada emocijas un tēlus , kas pārveido mūsu uzvedību.

Kāds tad ir šis mehānisms? Bieži atkārtojot pozitīvus, sev vēlamus apgalvojumus, tie nokļūst mūsu zemapziņā un sāk darboties – pamazām kļūstot reāliem. Ko sēsi, to pļausi, vai ne? Mūs prāts var būt mums gan palīgs, gan ienaidnieks. Ja tu saki sev, ka tev izdosies, tad tas arī notiks! Ja teiksi pretējo – tā arī būs. Mūsu zemapziņa atradīs iemeslus , lai tas darbotos. Tavs uzdevums ir ticēt – ticēt un paļauties, un kontrolēt savas domas, lai sasniegtu savus mērķus visās jomās – sākot no savas veselības, sevis realizēšanas iespējām un vēl bezgalīgi daudzām citām jomām.

Domas ietekmē gandrīz visas mūsu dzīves jomas un, ne mazāk kā citas, arī mūsu veselību – gan fizisko, gan garīgo, gan mentālo. Domām kā enerģijai piemīt milzīgs spēks un šis domu spēks izpauž savas tiesības ikkatrā Visuma stūrītī. Un kas ir mūsu mazais Visums ? Protams, tā esi tu pati!

Nu ko – atrodam ceļu pie labajām domām?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte