Kā padarīt laimīgu sievieti un kā padarīt laimīgu vīrieti – uz šiem jautājumiem atbildes katru mēnesi internetā meklē desmitiem tūkstošu cilvēku. Un tas ir ļoti svarīgi, jo pirmajā laulības gadā laimes un gandarījuma līmenis pāriem sastāda apmēram 86%. Tuvojoties septītajam gadam, tas nokrīt līdz pat 50%. Apmēram puse laulību izjūk. Un iemesls ir ne jau mīlestības trūkums, bet nepareiza, nekvalitatīva, nepietiekama komunikācija. Kā to mainīt vai uzlabot?

Pastāv daži universāli, bet ļoti būtiski un vērā ņemami paņēmieni.

Lutiniet mīļotos

Dariet savu partneri laimīgu, piepildot viņa mazās vēlmes, viņu pārsteidzot vai arī atbalstot viņa mērķus vai hobijus. Dariet to pēc iespējas biežāk.

Ja jūsu partneris mēģina sekot veselīgākam dzīvesveidam, jums nav obligāti to visu ievērot pilnībā (ja jūs to nevēlaties), bet esiet veselīgāki savos ieradumos: piemēram, gatavojiet veselīgāku ēdienu.

Ja jūsu partneris ir sporta fans vai mīl romantiskas filmas, ieplānojiet to kā vienu no brīvā laika pavadīšanas iespējām. Kad jūs piekrītat kopā skriet rīta skrējienu vai noskatīties romantisku filmu, dariet to ar prieku, nevis kā atalgojumu.

Vājuma brīžos nodrošiniet aizsardzību

Kad divi cilvēki viens otram blakus jūtas pietiekami droši, lai varētu atļauties būt un justies ievainojami, attiecības uzlabojas tā, kā jūs nekad neesat pat iedomājušies, ka tā varētu būt – to apgalvo Tuftas medicīnas universitātes profesors Wayne Altman. Ja jūs viens otram varat nodrošināt drošības sajūtu, tas ļauj jums abiem riskēt. Tādejādi divi cilvēki, pat tie, kuri daudzus gadus ir kopā, var uzzināt viens par otru daudz jauna un savām attiecībām pievienot vēl lielāku intimitāti un svaigumu, nekā agrāk.

Nestrīdieties ar īsziņām

To, kas liekas acīmredzams, tagad ir apstiprinājusi zinātne: Brigham Young Universitātes zinātnieku pētījums pierādīja, ka pāri, kuri strīdas ar īsziņām, atvainojas ar īsziņām vai mēģina pieņemt lēmumus ar īsziņām, ir mazāk laimīgi. Kad runa ir par nopietnām lietām, neļaujiet emoji nomainīt jūsu īsto seju.

Izejiet uz kompromisu

Esiet gatavi dažas savas vēlmes un vajadzības ziedot, un lepojieties ar savu gatavību iziet uz kompromisu. Pastumiet malā savu nepieciešamību gūt virsroku. “Tas nozīmē arī to, ka jums ir nepieciešams augstāks slieksnis, kuru sasniedzot, jūs izteiktu neapmierinātību ar jūsu partnera uzvedību. Lielāka tolerance vienam pret otru jūsu ikdienas dzīvi padarīs daudz patīkamāku. Neatkarīgi no tā, kādi kaitinoši ieradumi ir jūsu partnerim tieši šobrīd – ar vecumu to kļūs vairāk, un nevis mazāk, “saka Altman. Iemācieties pieciest jūsu partnera dīvainības un izprast savējās, lai tās mēģinātu ierobežot.

Lepojieties ar savu mīļoto publiski

Runājiet, stāstiet patīkamas lietas par viņu publiski. Vai dažreiz neliekas tā, ka visa pasaule gatava jūs saplēst gabalos? Vienīgais cilvēks, kurš to nekad nedrīkst darīt ir jūsu partneris. Nekritizējiet, nekaitiniet, nezobojieties, neaizvainojiet un neizsmejiet savu partneri citu klātbūtnē.

Iemācieties atvainoties

Atvainošanās ir godprātības akts un apņemšanās apliecinājums. Pareiza atvainošanās attiecības var ietekmēt ļoti pozitīvi. Šādu atvainošanos formulu ierosināja bijušais Masačūsetsas universitātes medicīnas skolas dekāns Aaron Lazar.

Un tā skan sekojoši: neaizmirstiet atzīt savu kļūdu, atzīt sāpi, ko tā radījusi, izrādīt nožēlu, izskaidrot savas darbības un, ja nepieciešams un iederas, piedāvāt kaut ko, ko jūs varat darīt, lai situāciju labotu. Atvainošanās trūkums vai slikta atvainošanās, piemēram, “Man žēl, ka tu tā domā”, attiecībām var būt diezgan toksiska.

Aizmirstiet frāzi „Es taču teicu!”

Runājiet viens ar otru ar cieņu un godīgi, un atcerieties, ka jebkura strīda mērķis ir reālu risinājumu sasniegšana. Domstarpības bez atrisinājuma ir sāpes bez labuma.

Kāpēc jūs ar savu partneri strīdaties: lai uzvarētu vai atrisinātu problēmu? Ja jūs cīnāties dēļ uzvaras, jūs galu galā zaudējat. Cīņai tiešām nav jēgas.

Nekad nesakiet “es taču tev teicu”. Šis paziņojums otru cilvēku pazemo un gandrīz vienmēr liek viņam sevi aizstāvēt, kas situāciju galu galā tikai pasliktina.

Disciplinējiet sevi un pretojieties spēcīgajai vēlmei pateikt savam partnerim, ka jums bija taisnība. Atcerieties, ka ne jau tas ir svarīgi, ka jums ir taisnība. Un, ja jūs atturēsieties, jums būs vairāk iespēju dzirdēt no jūsu otras pusītes: “Atceries, ka tu teici man, ka, ja es to apēdīšu, man kļūs slikti? Tā arī notika. Es tiešām jūtos slikti. Nākamreiz es tevi klausīšu “vai” Vai atceries, ka tu man teici, lai ar šo cilvēku nekontaktējos, jo būs tikai sliktāk? Izrādās, tev bija taisnība. Es sastrīdējos ar viņu, un tagad mans šefs uz mani dusmīgs.”

Gulēt ejiet kopā

Ieradums migt un mosties kopā ar katru dienu vairāk uzlabo kontaktu ar partneri. Tas var palīdzēt uzlabot arī miega kvalitāti un kvantitāti, kas ir ārkārtīgi spēcīgs stresa mazināšanas līdzeklis. Stresa samazināšana attiecībās ir ļoti svarīga lieta.

Esiet draugi un draudzējieties ar citiem

ASV Nacionālais ekonomisko pētījumu birojs konstatēja, ka laulība kopumā palielina laimes līmeni. Vēl vairāk – izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu laulātais ir viņu labākais draugs, gandrīz divas reizes biežāk ir apmierināti ar savu laulību nekā citi.

Ne mazāk svarīgi ir tas, lai jums būtu daudz kopīgu draugu. 2013.gadā Facebook nopublicēja atskaiti, kurā tika veikta 1,3 milj. lietotāju analīze, tai skaitā pētot arī tos, kuri ir attiecībās ar pretējo dzimumu. Izrādās, ka pāri, kuriem ir daudz kopīgu draugu, parasti mazāk šķiras nekā pārējie.

Un vēl viena draudzības nianse: saskaņā ar Brauna Universitātes pētījumiem, jums par 75% ir lielāka iespēja būt šķirtiem, ja jūsu draugu vidū ir šķirtās ģimenes. Pētījuma autori paziņoja: „Mēs domājam, ka rūpes par veselīgām draugu laulībām var būt labs atbalsts jūsu pašu laulības attiecībām.”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jebkurā gadījumā (lai vai kāda būs pretreakcija) ir jālūdz palīdzība visiem, kas atrodas „izstieptas rokas attālumā”. Mammai, māsai, brālim, draudzenei, vecmammai, bērniem, vīram utt. Vienkārši liksim saprast, ka ēzelītis būs beigts, ja visu darīs pats-pats-pats.

Samazināsim prasību līmeni pret sevi. Nopietni! Piemēram, pamēģināsim sasniegt to stadiju, kad putekļi uz skapja un negludināta gultas veļa mūs vairāk neuztrauc. Katrai tas būs kaut kas cits. Vienkārši izanalizēsim savas regulārās vai mazāk regulārās darbības un padomāsim – varbūt jau sen (pat gadiem ilgi) darām kaut ko automātiski un, pilnīgi iespējams, ka to var darīt citādāk vai pat vispār nedarīt.

Kad palīdzību lūdzam vīram, jau iepriekš samierināsimies ar to, ka viņš to var izdarīt pavisam ne tā, kā esam iedomājušas mēs vai pavisam ne tā, kā mēs to gribam. Protams, ka ar daudziem mājas darbiem vislabāk galā tiktu mēs pašas, bet vai mēs tiešām to visu esam gatavas „pavilkt” un kamdēļ?

Nekontrolēsim vīru, kamēr viņš dara to, ko palūdzām! Palūgsim un viss. Ja neprotam būt mierā, izdzersim balderjāņa pilienus, un sēdēsim rāmas un mierīgas. Un bez centieniem viņam izskaidrot, kā TAS PAREIZI JĀDARA. Jo šī raustīšana un kontrole nervus var sabendēt gan mums pašām, gan vīram. Un, ja padomā – kas tik traģisks var notikt?

Lai vai kāds būs iznākums, pateiksim paldies jebkurā gadījumā! Pēc tam palūgsim kļūdu izlabot, piemēram, nopirkt jaunu pannu (ja vecā tika sabojāta) vai krējuma vietā, tomēr, bērnam nopirkt jogurtu. Palūgsim vīram un necentīsimies visu labot pašas!

Kāda tam visam jēga? Veselīgs „pofigisms” un prasme laicīgi atvērt un aizvērt muti, var mums ļoti palīdzēt. Bet, ja mēs nevaram NEkontrolēt un NEuzmākties ar saviem padomiem – tas nozīmē tikai vienu, ka tas ātri vien ir jāiemācās, citādi blakus mums būs vīrietis, kurš nekad vairs negribēs mums palīdzēt vai arī „memmes dēliņš”, kurš bez mūsu palīdzības nav spējīgs ne zeķes atrast, ne brokastis sev pagatavot, ne šņores kurpēm aizšņorēt. Tas pats attiecas arī uz pārējiem mājiniekiem – bērniem, mazbērniem utt.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Attiecības – tā ir prakse. Un nevienam neizdodas uzreiz. Praktizējiet attiecības. Un pielietojiet praksē arī šos mazos, bet svarīgos padomus (tie domāti gan sievietei, gan vīrietim):

1. Strīdi un konflikti būs vienmēr – ar to ir jāsamierinās. Ja rodas strīdi, nav jāceļ trauksme. Tas ir normāli. Tā jūs iepazīstat viens otru labāk. Un ir normāli, ja konflikta risinājums netiek atrasts – vienkārši samierinieties ar to, ka jūsu uzskati un skatījumi uz konkrētām lietām un situācijām ir dažādi.

2.” Labrīt” un „labu nakti” skūpstam ir ļoti liela nozīme. Vai arī jautājumam: “Kā pagāja diena?” vai vienkāršiem žestiem. Jā, varbūt, kādam liksies, ka tas ir banāli, bet tas viss ir ļoti svarīgi. Tā ir jūsu rūpju izpausme vienam par otru. Tas liecina: “Tu man esi svarīgs/svarīga. Es gribu klausīties, kā pagāja tava diena, kā esi juties/jutusies. Es gribu tevi skūpstīt. Es gribu tevi pirms miega apskaut.” Neatkarīgi no tā, kas notika starp jums dienas laikā, pirms gulētiešanas noteikti viens otru apskaujiet un noskūpstiet.

3. Ir jāsaprot, ka attiecībām līdzi nāk gan cerība, gan pienākumi. Varbūt tev patiešām vajadzēs iet uz tām vakariņām, uz kurām iet nevēlies. Varbūt tavai otrai pusītei ir svarīgi, lai tu to izdarītu viņa/viņas dēļ. Tās ir attiecības. Un tas ir tā vērts.

4. Dāviniet dāvanas. Dariet to negaidīti. Pārsteidziet viens otru. Kaut vai dodoties mājup, nopērkot viņas/viņa iemīļoto kūku. Lai radītu vajadzīgās emocijas, pārsteigumiem nav jābūt lieliem vai dārgiem.

5. Bieži sakiet „Es tevi mīlu”. Šo vārdu nekad nav par daudz. Cilvēks nedrīkst šaubīties par to vai tu viņu mīli. Otram nav jālūdzas „Vai tu mani mīli?” Tam ir jābūt skaidram ar vārdiem un bez tiem.

6. Neķirciniet vai nejokojiet par otru citu cilvēku klātbūtnē.

7. Palīdziet viens otram. Pat vienkāršās lietās. Pat, ja nespējat palīdzēt ar darbiem, uzmundriniet ar vārdiem.

8. Aizstāviet viens otru. Necietiet, kad citi cilvēki saka sliktas lietas par jūsu otro pusīti – nekad. Pat, ja tas ir kaut kāds sīkums: nesmejieties un neklusējiet. Ja mīļotais cilvēks nevar būt drošs, ka viņu aizstāvēsiet, tad kuram lai viņš uzticas?

9. Vienmēr atbildiet. Ja otra pusīte jums raksta vai zvana – vienmēr atbildiet. Ja jums nav laika atbildēt – lieciet otram to saprast. Lai to izdarītu, ir vajadzīgas tikai dažas sekundes!

10. Esiet pateicīgi. Sakiet viens otram „paldies”, neuztveriet visu to, ko viens otra labā darāt, kā pašsaprotamu lietu. Cieniet viens otru, kad esat divatā vai citu cilvēku vidū.

11. Informēt viens otru par neplānotiem plāniem vai esošo izmaiņām. Neslēpiet tikšanos ar savu bijušo, biznesa komandējumu vai tusiņu ar darba biedriem vai draugiem. Cieniet viens otra laiku, lai otrs, zinot jūsu plānus, varētu plānot savējos. Turklāt, ja jūs nestāstāt par savām tikšanām, vai te var runāt par kaut kādu uzticēšanos?

12. Neesiet viens no tiem, kas rīko skandālus citu cilvēku klātbūtnē. Neuzsāciet nopietnus strīdus atvaļinājuma laikā vai citu cilvēku klātbūtnē. Ja no konflikta izvairīties ir grūti, vienkārši pasakiet “piedod man” vai “es vienalga tevi mīlu”.

13. Daudz skūpstieties. Skūpsts uz lūpām, deniņiem, vaigiem… Pastaigājoties, turieties rokās.

14. Neejiet prom pirmie. Esiet pacietīgi, viens otru gaidot.  Atveriet savai sievietei durvis.

14. Atbalstiet viens otru. Sviniet viens otra uzvaras. Esiet kā viena komanda, nevis sāncenši un skauģi.

15. Pievērsiet viens otram uzmanību. Jauna kleita? Pasakiet kaut ko, kaut vai vienkārši iesvilpieties! Viņa/viņas vēl miegainais, bet burvīgais smaids, kad tikko pamostaties… Pasakiet par to! Šie sīkumi ir tik svarīgi!

16. Par intīmām attiecībām. Nodarbojieties ar seksu. Pieskārieni. Intīmas attiecības, tuvība, flirts…

17. Veltiet sevi viens otram. Kad esat kopā, nesarakstieties ar citiem. Veltiet šo laiku un uzmanību viens otram.

18. Izvēlieties mīlestību.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

1. Vīrieši neprot nolasīt mūsu vēlmes un domas. Mēs varam pūsties un staigāt aizvainotas cik vien gribam. Ir vienkārši jāpieiet klāt un jāpasaka: tas vai nu būs, vai nebūs.

2. Nezvaniet taču saviem vīriem 48 reizes dienā! Nesūtiet viņiem stulbas īsziņas, kā to māca glancētos žurnālos. Nelieciet viņiem kabatās muļķīgas zīmītes: ja vīrietis smagi strādā, tas viņu tikai sakaitinās. Vīrietim svarīgi, lai tad, kad viņš atnāk mājās, tur būtu mājīgi un patīkami. Viņš visu dienu strādāja, lai mājās pārnestu algu, pie tam vēl meklēja, kur varētu nopelnīt vēl vairāk. Esiet iejūtīgas! Ja redzat, ka pēc darba vīrs iemiga ar TV pulti rokās – apsedziet, bet nemodiniet dusmīgas tikai tamdēļ, ka viņš krāc un traucē jums dzīvot!

3. Atcerieties: ja sieviete ir apburoša, ja vīrietis par viņu ir sajūsmā, viņš ēdīs pat sāļu zupu un viņam būs vienalga vai istaba ir kārtībā vai nē.

4. Nevelciet pagātni uz tagadni. Ja izšķīrāties, tad izšķīrāties. Kāda draudzība var būt starp bijušajiem mīlniekiem? Tas sāpina un sagādā pārdzīvojumus pašreizējam vīrietim.

Kad tu vēlies, lai vīrietis atgriežas, tu piekrīti jebkuriem noteikumiem. Bet neviens to ilgi neizturēs. Attiecības ir jāveido un precīzi jāizrunā visas pretenzijas.

5. Es neuzskatu, ka vīrietis jāuztver kā izdzīvošanas līdzeklis, ka sievietei viņš ir mūžam parādā. Arī viņš ir kādam dēls, brālis un arī viņam nepieciešams maigums un rūpes.

6. No skopa vīrieša jābēg prom uzreiz, jo brīnumi nenotiks. Skopu vīrieti pāraudzināt nav iespējams. Ja viņš ir skops, tad skops būs it visā – gan emocijās, gan glāstos.

7. Patiesa mīlestība ir tad, kad neprātīga kaislība pārtop maigā mīlestībā. Tu ieraudzīji vīrieti, sirds sāka pukstēt, acis iedegās, tev ir tik slikti, ka liekas mirsi, ja viņš nebūs tev blakus. Šī neprātīgā kaisle pāriet apmēram pēc gada, bet pēc tam tu vienkārši saproti, ka gribi šim cilvēkam dzemdēt bērnus un kopā nosirmot.

8. Vīrieši arvien necienīgāk sāk izturēties pret sievietēm. Un tā arī vajag. Nevienā citā valstī meitenes nav saģērbtas kažokos un dimantos, nestaigā uz restorāniem un neatpūšas dārgos kūrortos. Un jūs, jaunās meitenes, gribat uzreiz apprecēties ar bagātu un dzīvot tā, kā dzīvo pensionāri Rietumos. Kāpēc jūs negribat normālu, jaunas sievietes dzīvi: attīstīties kopā ar savu vīru, audzināt viņam bērnus. Bet gribat mājas un dārgas dāvanas. Tas ir nepareizi. Un, lūk, arī rezultāts.

9. Sievietes mēdz fantazēt. Vīrietis pat iedomāties nevar, ko mēs šobrīd esam izdomājušas – par rokas lūgšanu, par kāzām un jūsu kopdzīvi.

10. Laulības dzīvei nav nekā kopīga ar zilonīšiem un smaržīgiem aromakociņiem. Mēs būsim laimīgi tad, kad iemīlēsim ikdienas, parasto dzīvi. Jums jāmīl vakariņot, brīvdienās kopā ar vīru slēpot, dzemdēt bērnus, kopā ar viņiem pildīt mājasdarbus. Iemācieties par darbu domāt tikai aiz mājas sliekšņa un nekariniet savas darba problēmas uz ģimenes locekļiem. Vīriešiem nepatīk, kad viņiem sūdzas, īpaši par darbu. Viņiem ir viena atbilde: “tiec galā pati” vai arī „nestrādā”.

Cilvēkiem ir jāuzticas, un jādzīvo ar atvērtu sirdi – vienkārši neizslēdziet galvu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ko darīt, ja tavs vīrietis nevēlas strādāt, vai arī viņam nekas neliekas interesants? Par cik visās situācijās galvenokārt mēs skatāmies uz sevi, meklējam savas izaugsmes iespējas, tad šajā gadījumā ir jājautā – un ko ES daru nepareizi? Kā es varu iedvesmot savu vīru un kļūt par viņa mūzu?

Vīrietim nepieciešama sievietes enerģija.

Dievs vīrieti radīja kā virzītājspēku. Nepieciešamās īpašības Viņš viņam deva tamdēļ, lai vīrietis varētu sasniegt jebkādus nospraustos mērķus. Bet tikai vienu Dievs viņam nav devis –iespēju patstāvīgi ģenerēt jeb radīt savu enerģiju.

Tā rezultātā vīrietis kļuva līdzīgs daudzfunkcionālam datoram. Kurš spēj ļoti, ļoti daudz. Viņš spēj veikt dažādus uzdevumus – gan uz veikalu aiziet, gan naudu nopelnīt, gan māju uzbūvēt, gan izlietni salabot. Bet tikai tad, ja tas tiks pievienots strāvas avotam.

Te ir divas iespējas – vai nu tas ir pievienots elektrības rozetei, kur plūst kopējā elektrība, vai arī tas var baroties no konkrēta mobilā ģeneratora. Tas nozīmē, ka enerģiju vīrietis var saņemt vai nu no Dieva, vai no sievietes.

Par cik dators, bez pieslēguma elektrības avotam ir vienkārši dzelzs kaste, tad ir bezjēdzīgi pieprasīt atrisinātas problēmas un apsolītos solījumus.

Mūsdienu vīriešiem ar Dievu attiecības veidot ir sarežģīti… tam var būt daudzi iemesli: audzināšana, tradīcijas un pārliecības. Tāpēc kopējais elektriskais tīkls lielākajai vīriešu daļai nav pieejams. Tātad… visas cerības tiek liktas uz ģeneratoriem.

Sieviete radīta tamdēļ, lai ģenerētu enerģiju. Viņa to spēj radīt no tukša gaisa – no nekurienes. Un viņai tā ir viena no galvenajām funkcijām. Katra sieviete šo enerģiju rada, uzkrāj un kaut kā iztērē. Galvenais jautājums – kurp viņa to virza?

Visloģiskākais veids – pieslēgties datoram un „barot” viņu ar enerģiju, lai tas, savukārt, risinātu visus nepieciešamos uzdevumus. Un dators to izdarīs ar prieku, jo labāk, taču, risināt kaut kādus uzdevumus un virzīties uz priekšu, nekā gulēt uz dīvāna un sūkt alu.

Bet dažreiz gadās tā, ka ģeneratori saceļas. Un tad viņi iziet ielās ar lozungiem: „Par līdztiesību!”, „Datori – pagātnes paliekas”, „Mēs ražojam, mēs arī tērēsim!”, „Nost ekspluatāciju!” utt.

Un tad sievietes sāk būt patstāvīgas un visu cenšas izdarīt pašas. Pašas uzcelt māju, izremontēt dzīvokli, salabot santehniku, pelnīt naudu, audzināt bērnus, būt līdztiesīgas.

Un ko datoriem atliek darīt bez elektrības? Vienkārši pūt. Novecot. Tikt izmantotiem kā mēbeles.

Vai ģeneratori kļūst laimīgi no tā, ka sasnieguši daudz, bet ar lielu piepūli? Jautājums paliek atklāts.

Ja mans vīrs uz priekšu nevirzās, tad kur ir mana enerģija?

Tas ir pats svarīgākais jautājums, kas būtu jāuzdod sev katrai precētai sievietei. Ja vīrs, lai kaut ko sasniegtu, nevēlas strādāt, ne par ko neinteresējas – kur ir mana enerģija?

Vai es to tērēju pārmērīgi strādājot un pelnot naudu?

Vai esmu aizrāvusies ar bērnu audzināšanu un aizmirsusi, ka esmu arī sieva?

Aizrāvos ar pašattīstību, novārtā atstājot sievas pienākumu?

Vai varbūt joprojām esmu pārliecināta, ka varētu atrast arī labāku vīru?

Vai mani pārņēmusi alkatība, un es neesmu gatava atdot savu enerģiju?

Par spīti visam esmu nolēmusi būt stipra, patstāvīga un neatkarīga?

Vai protu pati ražot, taupīt un dalīties?

Atcerēsimies bērnības pasakas. Kā princeses iedvesmoja savus prinčus? Un uzreiz atmiņā uzpeld pasakas par princesi augstā tornī, kuru sargā uguni spļaujošs pūķis. Skaistais princis uz balta zirga uzvar pūķi un aizved savu princesi sev līdzi.

Ko tādu īpašu šī princese darīja?

1. Princese jau pēc dabas bija vāja un pati sevi izglābt nespēja. Šis solis ir mūsu sieviešu neatkarības un pašpaļāvības noraidījums. Kļūstot vājas, mēs vīriešos modinām spēku un vēlmi par mums rūpēties. Kamēr mēs darīsim visu iespējamo, lai būtu spēcīgas, mums nav izredžu būt aprūpētām.

2. Princese ticēja, ka princis viņu izglābs.

Vai bieži mēs uzticamies saviem vīriešiem? Vai bieži mēs spējam viņiem uzticēties pilnībā un nekontrolēt viņus? Un vai vīrietis tiešām spēj palīdzēs, ja mēs neticam, ka viņš to varēs un izdarīs?

3. Princese nevis vienkārši sēdēja un gaidīja, bet nodarbojās ar sievietei raksturīgām nodarbēm – izšuva, zīmēja.

Pierastais mūsdienu sievietes dzīvesveids praktiski izslēdz nodarbi ar sieviešu lietām. Drēbes var nopirkt gatavas – tāpēc šūt neko nevajag. Traukus mazgā trauku mazgājamā mašīna, veļu mazgā – veļas mašīna. Izšūti krekli vairs nav modē. Bērnu rotaļlietu veikalos ir tik daudz, ka nav vajadzības tās meistarot pašām. Pat ēst gatavošana pilnā vārda nozīmē vairs nav obligāta. Var iegādāties pusfabrikātus un to visu ātri uzsildīt.

Mūsu dzīve kļūst vieglāka un tehnoloģiskāka un pats svarīgākais – kurp plūst tā enerģija, kuru esam sataupījušas? Un vai protam mēs to papildināt, jo daudzas sieviešu nodarbes patiesībā eksistē tamdēļ, lai mēs ar enerģiju uzlādētos.

4. Viņa nekliedza viņam no torņa un nediriģēja, kā un no kuras puses nocirst pūķim galvu.

Cik bieži mums liekas, ka mēs zinām labāk, zinām kā pareizāk. Es pati sevi bieži vien pieķeru pie domas, ka dažreiz pārāk stipri “palīdzu” tur, kur labāk būtu paklusēt un atspringt.

Pie tam mēs ļoti bieži esam gatavas pievērst pastiprinātu uzmanību katrai viņu kļūdai. Mēs nepievēršam tik lielu uzmanību viņu uzvarām, cik kļūdām. Mūsu mīļākās frāzes: „Es taču tev teicu”, „Tā arī domāju”, „Kā jau vienmēr”, „Atkal” … Cik gan daudzu bruņinieku sirdis šīs frāzes ir salauzušas …

Prasme nepievērst uzmanību viņa kļūdām, īstajā brīdī atbalstīt, nepazemojot – tas ir tas, kas sievieti vīrietim spēj padarīt par pašu labāko.

5. Princese atklāti apbrīnoja prinča varonību un drosmi.

Cik bieži mēs apbrīnojam mūsu vīru prasmi salabot krānu? Vai mēs redzam mūsu vīriešu labās īpašības jeb koncentrējamies uz viņu trūkumiem?

Tas, uz ko mēs koncentrējam uzmanību – vairojas un palielinās. Un, ja pastāvīgi „zāģēsim” un būsim neapmierinātas – radīsies jauni neapmierinātības iemesli. Bet, ja apbrīnosim viņu drosmi, atbildību, prasmi rūpēties – vairosies šīs īpašības.

6. Pēc tam, kad princis viņu izglāba – viņa pilnīgi princim atdevās.

Metās viņam ap kakla un pateicās no visas sirds. Un viņš viņu veda uz savām mājām. Kas viņu izglāba, tas arī kļuva par vīru.

Kad vīrietis nomedī mamutu – vai mēs vienmēr priecīgi pateicamies? Jeb mēs to pieņemam par pašsaprotamu lietu? Vai pārnesto mamutu pat salīdzinām ar vakardienas vai kaimiņa nomedīto?

Izvēlēties vajadzēs mums pašām…

Mēs varam izvēlēties, ko darīt ar to enerģiju, kuru mums devis Dievs. Mēs varam iet pret Viņa gribu un tērēt to pašas. Bet varam pamēģināt citādāk. Varbūt pamēģināt kļūt par princesēm un iedvesmot varoņdarbam savu vīrieti, kurš ir blakus?

P.s. Šis ir O.Vaļajevas publikācijas tulkojums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs, sievietes, mīlam pēdējā laikā “paraudāt” par to, ka nav stipru vīriešu, ka nav vīriešu, kas uzņemas atbildību, ka nav vīriešu, kuriem uzticēties… Tam var būt un ir daudz iemeslu un var tos meklēt katrā ģimenē atsevišķi, var meklēt šīs ģimenes vecākos, vecvecākos un var pat atrast vainu Ievas un Ādama attiecībās…Bet šodienas publikāciju es publicēju kā oriģinālu, jo tā ir jālasa oriģinālvalodā. Pēc tās izlasīšanas, sieviešu domas dalīsies un tas būs tikai normāli.

Bet mans mērķis, to publicējot, nevis radīt mūsu vidū divas vai pat vairākas “uguns frontes”, bet gan likt mums visām padomāt un aizdomāties, un katra no mums jau pati zinās – par ko…

——————————-

Вот вы плачетесь, что нет мужчин. А умеете ли вы быть с таким мужчиной, о котором мечтаете? С сильным плечом, а то и двумя. Ведь настоящий суровый герой, не мачо, а именно архетипический герой, — это вечно занятый чувак, не способный дольше двух минут выслушивать ваши слезливые излияния. И если в вашей паре вы вздумаете посягать на лидерство — а именно это вы вечно и делаете — то он быстро поменяет вас на более покорную цыпочку, которая сможет подчиняться ему хоть в чем-то. Да, пожалуй, даже будет и бояться его. Только где взять таких цыпочек?

Обычно вопрос лишь в том, как долго она сумеет притворяться, чтобы прибрать его к рукам. Обычно притворщицам терпения не хватает, и альянс с героем терпит крах, но жалко мне их не за это. А за то, что уже давно женщины лишили себя возможности получать истинное и искреннее удовольствие от союза с сильным мужчиной.

Те из нас, кто выбирает жить с алкоголиком, неудачником или дураком, заранее убеждены в своем могуществе и мужской немощности и просто ищут этому подтверждение. Если копнуть глубже, то это вопрос доверия мужчине, которого – доверия – из поколения в поколение не было в семье. Несчастливые союзы, как правило, это династии, целые династии женщин, в которых принято называть мужчину “придурком”, “сволочью”, а также “мужчинкой” – я это слово просто физически брезгую, и меня отвращает от тех, кто его употребляет. В счастливых редких семьях, где гендерные роли сохранились, все держится именно на доверии женщины своему мужчине и уважении к нему.

Те из нас, кто вступает в союз с сильным мужчиной, надеясь его изменить, сломать, подчинить – ну со мной -то он гулять не будет! — мало того, что дуры, блин, так еще и дуры, лишенные главного женского удовольствия— подчиняться. Представляю, какой вопль издали сейчас десятки женщин, читающих этот пост. Че, я кому-то буду подчиняться?? Щас.

Тем не менее. Умение подчиняться мужчине и умение быть зависимой от него заложено в нас природой. Женщина, вынашивающая ребенка, беспомощна, и если она в это время будет напрягаться и качать права, у нее может случиться выкидыш. Качание прав и горящая изба не предусмотрены природой как основной вариант женского поведения, а то, что женщина на все способна – так это страховочные пояса на случай надобности.

Сегодня же мы не признаем за мужчинами права на лидерство, в том числе и право решать, как и что будет складываться в нашем союзе. Мы не признаем за ними даже права на выбор. На любой выбор. Пусть будет по-моему, быть по-моему вели — и старуха с разбитым корытом, и девочка с семицветиком все время выбирают, выбирают, настойчиво хотят, указуют перстом и поджимают губы.

А вот антигероиня нашего времени: женщина, принимающая выбор партнера, умеющая подстроиться под него, даже не обязательно понимая его. Мусульманская фактически модель поведения. Никто не говорит о гареме, просто ну хоть раз- ну вот хоть раз после свадьбы или в длительном союзе вы смотрели на своего мужчину снизу вверх, или опускали глаза, замолкали от страха, что сделали что-то не то и он будет сердиться? Вы боитесь его гнева? Или кидаетесь вперед грудью и вопите, пусть даже мысленно – да как ты смеешь со мной так обращаться? Вам доставляет удовольствие самозабвенно доставлять ему удовольствие? Вам не хочется просто расслабиться и принять все так, как он предлагает? Хотя бы на один день?

Я сама была такою триста лет тому назад. Я ни фига не боялась своего мужа. Я страшно гордилась тем, что в любое время дня и ночи могла ему позвонить, увязаться с ним на вечеринку или встречу друзей, в доме все делалось по-моему. В результате мужское мнение в нашей семье превратилось в фантом, я разочаровалась, муж устал и мы разошлись. Я не сдамся, не подчинюсь ему, говорила я себе. Но вместе с властью над своей жизнью и получила и ответственность по полной программе так, что взвыла.

Вы хотите, чтобы мужчина взял на себя ответственность? Но дайте же ему уже наконец власть. Если ваш спутник достаточно сильный, чтобы эту власть взять самому вместе с ответственностью за вас, перестаньте кудахтать и все время хотеть выигрывать в спорах.

Сдайтесь, девушки. И еще важное: не правда ли, если женщина с детства будет знать, что это мужчина – а не она – несет ответственность за нее, за их детей и их жизнь, а сама она отвечает только за то, чтобы ему было хорошо —не правда ли, при таком раскладе резко сократится количество браков со всякими недоумками.

И отдельная, наболевшая, остроспециальная просьба к мамам мальчиков. Кончайте делать из них инвалидов волевого и физического фронта. Мамы упитанных девятилетних мальчиков, несущие за ними их рюкзаки, открывающие перед ними двери, оспаривающие при сыне мнение своего мужа — перестаньте это делать. Иначе нам не за кого будет отдавать наших дочерей!

(Autore Muhina Jeļena)

Kas var būt augstāks, cēlāks par mīlestību divu starpā? Cieņa? Kāpēc?

Mīlestība var būt dažāda. Ir kalpa mīlestība pret kungu, ir kunga mīlestība pret kalpu. Bet vēl ir mīlestība, kas ļauj mīlēt. Un ir arī akla mīlestība, kas neko apkārt neievēro. Un, ja mēs padomātu, tad ir jau vēl daudzi citi mīlestību veidi (ja vien tad to par tādu var nosaukt)…

Bet cieņa… cieņa gan var būt tikai viena. Cilvēks tevi vai nu ciena, vai neciena. Cita varianta vienkārši nav.

Jā, cienīt var par daudz ko. Pamēģināsim atcerēties jebkuru strīdu starp vīrieti un sievieti. Tas var sākties no nenozīmīga sīkuma un, tad pamazām, bet varbūt arī strauji, pāriet citā fāzē. Un sākas aizvainošana. Uzplaiksnī bijušās pārestības, tiek uzskaitīti gan otra, gan viņa radinieku grēki utt….

Un kur tad šeit ir cieņa? Tās nav! Grūti iedomāties, ka var aizvainot cienījamu cilvēku. Bet sievu vai vīru, nez kāpēc daudziem izdodas ļoti viegli.

Kā viņš par mani tā varēja padomāt! Par ko viņš mani uzskata! Kas es viņam esmu? – sieviete nerimstas. Uzkarsētajā prātā domas riņķo nenormālā ātrumā. Tās atduras viena pret otru, sapinas, sakrustojas un vēl nesen tik jaukā sejiņa pārvēršas līdz nepazīšanai un no mutes veļas laukā riebīgi lamu vārdi…

Savukārt, arī vīrs neatpaliek. Viņš ļoti ātri atrod loģiskus secinājumus un, kā viņam liekas, diezgan veiksmīgi pierāda, ka sieva ir muļķe.

Pēkšņi atskan telefona zvans, aizkaitinātā sieva paceļ klausuli un iekliedz tajā „Klausos!” Un te…vienā mirklī, negaidot mainās viņas sejas izteiksme, viņas deguns saraucas un viņa jau raud.

Vīrs izķer no viņas rokām klausuli un uzzina, ka skolas autobusā ietriekusies smagā mašīna. Piecpadsmit bērni ir nogādāti slimnīcā.

Viss mirklī mainās. Vīrs saņemas un sāk rīkoties. Viņš to dara precīzi un secīgi. Strīds ir aizmirsts un viņi rīkojas roku rokā. Ātra savākšanās un steigšus uz slimnīcu.

Cik ātri var mainīties situācija! Cik ātri viņi izkļuva laukā no strīda! Kāpēc tas tā notika?

Kas ir strīds? Un vispār – kur viņi tajā brīdī atradās? Nu ne gluži viņi paši, bet viņu prāts?

Un tagad atcerēsimies savus strīdus. Mēs, kā likums, atceramies savus vecos aizvainojumus, mēs atceramies, kā nepareizi rīkojās mūsu partneris vai arī ielūkojamies nākotnē: -Tu atkal darīsi to pašu! Tev kā vienmēr nekas neizdosies!

Palūkosimies, kas tad mainījās, kad vecāki uzzināja par nelaimi. Viņi tūlīt pat, tai pašā mirklī atgriezās realitātē, viņi atgriezās „momentā”. Un tagadnē, šajā momentā, izrādās, nav par ko apvainoties. Apvainojas par to, kas jau izdarīts vai tiks izdarīts. Strīds pārtrūka, jo nebija ar ko to uzturēt.

Pamēģini atcerēties strīdus un pamēģini noteikt TO momentu, TO brīdi, kad vēl visu varēja „pagriezt” atpakaļ. Šis moments šādās situācijās ir vienmēr, bet mēs ļoti bieži to palaižam garām un tad strīds pārvēršas šķēpu laušanā, kuru pārtraukt, abām pusēm vienojoties, ir ļoti grūti.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien parunāsim par bailēm. Par bailēm ģimenē no pārmaiņām.

Pieņemsim, ka vīrs vai sieva, vai kāds cits tuvs cilvēks baidās no pārmaiņām – no negaidītām pārmaiņām. Bet tu domā un saproti, ka kaut kas dzīvē beidzot ir jāmaina. Nu kaut vai interjerā. Vai seksā. Vai arī jāatpūšas kaut kā citādi. Un tu zini, ka, ja tu pielāgosies savam partnerim, tad viss paliks kā agrāk – sekss būs vienveidīgs un garlaicīgs, atpūta tāda pati, bet interjers tas pats – kā jau pēdējos 20 jūsu kopdzīves gados.

Un pēc laika tas kļūs par TIK ļoti mīļu un jums tuvu „purvu”, ka mainīt arī nemaz vairs neko negribēsies. Bet… katra purva vieta ar laiku sāk pūt un smirdēt. Tā arī ģimenē šad tad būs skandāli, jo vai tad bez tiem var iztikt…? Un pēc laika sāks šajā purvā ziedēt arī vienaldzība. Jo nekas jau cits tur augt nevar un arī neaugs. Jo tālāk, jo vairāk – purvs sāks „ieņemt” arī citas teritorijas. Un drīz dzīve pārvērtīsies par vienu vienīgu purvu. Un gribēšanas, vēlēšanās pamazām dzisīs. Arī seksuālās. Un tuvība pārvērtīsies par ieradumu…

Bet, ja par spīti visam, arī vīram, tu gribēsi kaut ko mainīt, piemēram seksā? Laikam jau viegli (un pat bail) iedomāties, KĀ uz to reaģēs vīrs! Protams, viņam būs aizdomas un tas ir pareizi. Jebkuras pārmaiņas sākumā rada bailes. Būs atkal skaidrošanās, pie tam ilgstošas, jo vienā dienā tās beigušās nebūs…

Ko tad darīt?

Cilvēki, kuri baidās no negaidītām pārmaiņām, kā likums, ļoti jūt citus cilvēkus. Viņiem patīk sabiedrība, kontakti ar apkārtējiem, viņi mīl draudzēties.

Tāpēc tieši tas arī ir jāizmanto – veikt pārmaiņas kopīgi. Kopā izvēlēties mēbeles, kopā plānot atpūtu, sapņot par to. Kopā kaut ko izdomāt jebkurā citā jomā.

Biežāk lūgt palīdzību, jo šie cilvēki mīl palīdzēt. Runāt par pārmaiņu perspektīvām. Par to CIK brīnišķīgs būs kopā pavadītais atvaļinājums! „Tu varēsi mierīgi lasīt savus detektīvus!” „Tu varēsi mierīgi makšķerēt!”

Lai tava otrā pusīte spētu pieņemt lēmumu, tev jārada viņā jūtas, emocijas. Tās var būt negatīvas un tās var būt pozitīvas. Viss atkarīgs no situācijas.

Kāda sieviete vēlējās veikt dzīvokļa apmaiņu – uz lielāku. Vīram šī ideja nepatika. Viņam šīs pārmaiņas nebija vajadzīgas, jo viņu viss apmierināja. Un tad kādu dienu sieva, it kā nejauši, pastāstīja vīram par kādu pazīstamu sievieti, kurai ļoti paveicās. Viņa veica dzīvokļu apmaiņu un tagad dzīvo un priecājas. Vīrs pamāja ar galvu un ar to arī viss beidzās.

Pēc divām dienām sieva palūdza vīru pienākt pie datora un parādīja viņam kāda pārdošanā izlikta dzīvokļa fotogrāfijas. Un it kā starp citu sāka viņam stāstīt, ka, ja viņiem būtu tāds dzīvoklis, tad vīram būtu jauka, neliela noliktava, kurā viņš varētu izveidot sev darbnīcu un neviens tur viņu netraucētu.

Vīrs paskatījās un neko neteica, bet pēc 3 dienām sieva redzēja, ka viņš jau pats sēž pie datora un kaut ko pēta. Nepagāja ne divas nedēļas un arī vīrs piekrita šai idejai.

Tā nav manipulācija, jo, ja tu pazīsti savu vīru un pazīsti arī viņa sapņus, vēlmes, ieradumus, tad, ja tu jūti, ka tas, ko vēlies mainīt, piedāvāt, būtu saskaņā arī ar viņa vēlmēm, uzlabotu jūsu attiecības, bet to realizēt traucē, varbūt, viņa bailes, tad „pastumj” viņu uz priekšu…un tad, ja tam būs lemts – tas notiks. Ir jāsaprot, ka bailes bieži vien ir vietā, jo arī neapdomība nav laba lieta. Un, ka katram mums ir savi mīnusiņi, kas mums pašiem liekas nenozīmīgi vai pat nemanāmi, bet otru dažreiz var pat kaitināt. Bet, ja abi saprotam, ka „balti un pūkaini” mēs neesam neviens (svarīgākais ir tas, ka abi to saprot), tad vidusceļu var atrast vienmēr.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Patiesībā tā ir standarta frāze, kuru redzam ļoti daudzās interneta vietnēs, uz žurnālu vākiem un, tā sola ļoti, ļoti daudz….

Jā, liekas, ka aiz šīs frāzes būs brīnum-tabletīte vai receptīte un, rakstu izlasot vai kādu semināru noklausoties, viss uzreiz būs sakārtojies…Tā nav, jo būs vien pašiem jāpieliek gan griba, gan prasme, gan pacietība…

Izrādās, janvāris ir ģimenēm viens no viskritiskākajiem gada mēnešiem. Pēc britu sociologu statistikas datiem, tieši šajā laikā notiek visvairāk strīdu un pat šķiršanos.

Psihologi janvāra mēnesi sauc par depresijas un dusmu mēnesi. Slikts laiks, īsas, tumšas dienas, te klāt varam vēl „piemest” svētku laika naudas tēriņus, kas ļoti spēcīgi ir iedragājuši ģimenes budžetu un garās skolēnu brīvdienas, kuras skolniekam, ja nekur netika aizbraukts, liek katru dienu domāt cik tev tās ir neizdevušās… Pēc minētajiem statistikas datiem janvārī šķiras 2 x vairāk britu ģimeņu, nekā pārējā gada laikā, bet sastrīdēties cilvēki paspēj pat 20 reizes. Vasarā šis cipars nav augstāks par 16.

Ko darīt? Vai ir kādi paņēmieni, kā šo mēnesi izdzīvot pareizāk?

Tolstojs reiz apgalvoja, ka visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienādi. Savukārt, amerikāņu psihologs Džons Gotmans ir gājis vēl tālāk. Viņš apgalvo, ka vienu ģimenes sarunu vien noklausoties, var konstatēt to vai šis pāris būs kopā vai arī drīz vien par vienu šķiršanos būs vairāk. Gotmans izdalīja 4 momentus, kas negatīvi ietekmē laulības noturību.

Pašaizsardzība

Te viss esot kā klasiskajā anekdotē, kad vīrs palūdza sievu apklust, bet pēc tam sekoja vesela sievas secinājumu lavīna: „Viņš man teica, lai es paklusēju, tātad viņš grib, lai es nevaukšķu…Viņš ko – mani uzskata par suni???!!! Mīļie cilvēki, viņš mani nosauca par kuci!”

Tiklīdz laulātie sāk spēli, kurā viens uzbrūk otram, bet otrs aizsargājas, jautājuma jeb risināmās problēmas jēga vairs neinteresē ne vienu, ne otru, bet strīds pārvēršas par nogurdinošu ķildu, kuru abi vēlas beigt kā uzvarētāji. Ja neesi pārliecināts, ka partneri saprati pareizi, nesteidzies ar saviem secinājumiem, bet vienkārši pajautā: „Vai es pareizi tevi sapratu, ka…..?” „Es dzirdēju to un to…Ko tu gribēji ar to teikt?” Ja mērķa par kaut ko vienoties nav, tad vienkārši izliecies par „kalna virsotnes carieni” (klusē), kamēr otram neapniks.

Noslēgtība

Pētnieks un psihoterapeits Leonards Gorovics izšķir divu tipu rīcību, un tās ir pamatā jebkuru personu attiecībās: C tipa darbība (no angļu valodas vārda close – tuvs), kas ir vērsta uz to, lai vienu cilvēku tuvinātu otram un D darbības veids (no angļu vārda Distant – tāls), kura mērķis ir attālināt vienu cilvēku no otra.

C tipa uzvedībai raksturīga tendence uz sadarbību, harmoniju, tuvību un galu galā arī uz mīlestību. D tips būvē barjeras, kuras citiem ir jāpārvar, kamēr beigu beigās viņiem izdosies sasniegt C tipa uzvedības izpausmes.

Dažreiz šāds cilvēks var sūtīt divus signālus vienlaicīgi: „Tu man esi ļoti vajadzīgs, ej prom”. Šādas darbības attiecības iespaido ļoti slikti, tāpēc, ka viens no partneriem liek otram pastāvīgi pierādīt savu attieksmi, mīlestību un uzticību. Tam, kas šādus pierādījumus pieprasa ir jāatceras, ka spēki agri vai vēlu izsīkst. Labākajā gadījumā (ja to tā vispār var teikt) otra pusīte var vai nu ieslīgt depresijā, vai, sliktākajā gadījumā, aiziet prom.

Kritika

Cik reizes tu vai tavs partneris esat nožēlojuši to, ko pateicāt otram dusmās? Bet ko darīt, ja kritika izpaužas ne strīda laikā, bet gandrīz katru dienu? Visas šīs replikas: "ne tā staigā, ne tā paskaties, ne tā runā, kleita ne tāda, un vispār – tu spogulī esi sevi redzējis (-usi)?”, var padarīt traku!

Diemžēl mums ir vienkāršāk un pierastāk sava dzīves partnera īpašības nosodīt, pielikt viņam birku „tu esi nejūtīgs lempis/idiots/muļķis”, nekā vienkārši pateikt: „Mani sarūgtina tas, ko tu izdarīji”, „Man nepatīk tas, ka esi neuzmanīgs pret manis teikto”.

Ja kritika ir izteikta, lai novērstu trūkumu vai labotu situāciju, tad šādu kritiku var uzskatīt par konstruktīvu. Pārējos gadījumos – tas ir vienkārši veids kādu otru aizvainot vēl stiprāk, vēl sāpīgāk un, nomētājot ar aizvainojošām frāzēm, pašapliecināties.

Otra galējība – pilnīga kritikas ignorēšana. Ja tavam partnerim nav paticis tavs jaunais matu griezums, tad nav vērts ķert pannu rokās. Viņš tevi mīl…vienkārši tavas kardinālās imidža pārvērtības viņu nav iedvesmojušas tāpat kā tevi . Bet viņš taču to pateica godīgi?! Vienkārši pajautā – kā, viņaprāt, būtu bijis labāk.

Ignorēšana un necieņa

Tas ir vissvarīgākais no visa iepriekš minētā. Ja viens vai abi laulātie izrāda nevērību vai vēl sliktāk – necieņu , tas ir skaidrs signāls, ka laulība ir apdraudēta. Nevērība vai necieņa no kritikas atšķiras ar to, ka tas ir mēģinājums runāt „no augšas”, nostādot otru cilvēku krietni zemāk par sevi.

Šāda attieksme ne tikai nelabvēlīgi ietekmē otra cilvēka pašapziņu, bet var būt kaitīga veselībai. Identificējot šādas attieksmes pazīmes, var pat prognozēt to, cik ilgi vīrs vai sieva slimos ar saaukstēšanās slimībām. Tādējādi, ja cilvēks, ko mīli, pret tevi izturas ar necieņu vai nevērību, tu izjūti spēcīgu stresu un no tā cieš tava imunitāte. Psihologi piemetina – prakse rāda, ka daudzi laulātie ir gatavi piedot viens otram ļoti daudz, bet ne necieņu vai nevērību. Un, ja piedod, nekad neaizmirst.

Nu tas ir it kā skaidrs. Bet kā tad attiecības saglabāt, ja viss ir nonācis tik tālu? Izrādās, pastāv 4 faktori, kas ļoti pozitīvi ietekmē un veicina savstarpēju sapratni.

1.Vairāk būt kopā.

Mūsdienu pasaulē partneru komunikācija visai bieži izskatās šāda: viņš un viņa sēž katrs savā stūrī vai katrs savā istabā un katrs pie sava datora. Sarunāšanās vienam ar otru, nemaz nerunājot par telpas pamešanu, šķiet pat neiedomājama. Protams, vieglāk ir uzrakstīt ziņu kaut vai skype vai sociālajos tīklos. Patiesībā…ja šādi turpināsim, nav tālu arī līdz virtuālajam seksam…

Atrodiet laiku viens otram, pat ar visaizņemtāko dienas grafiku. Dzīvē, visbiežāk, atceramies nevis lietas vai situācijas, bet gan emocijas, kas ar to visu saistītas. Dāviniet viens otram siltas emocijas. Esat noguruši un nav pat spēka nekur aiziet? Tad noskatieties kopā filmu viens otra apskāvienos, kopīgi pagatavojiet jaunu ēdienu – arī tas var kļūt par aizraujošu piedzīvojumu.

2.Meklējiet kopīgo.

Viņš mīl futbolu, tu –dejas. Viņam garšo gaļa, bet tu esi veģetāriete. Tev patīk būt kompāniju uzmanības centrā, bet viņš necieš skaļu sabiedrību un labprātāk klusē. Bet vai tad tas noliedz faktu, ka jums abiem var patikt fotografēties, sacerēt mūziku vai mācīties ķīniešu valodu? Katrs no jums abiem ir individualitāte, bet kopīgas intereses attiecību pamatus padara stiprākus.

3.Pateicība un siltums.

Bieži vien mīlestību un attieksmi pret sevi mēs uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Un, ja attiecību sākumā tu sajūsminājies par mīļotā spēju 3 minūšu laikā sacerēt dzejoli vai salabot krānu, tad tagad tev tas liekas pats par sevi saprotams. Savukārt, viņš agrāk varēja uzslavēt katru tevis pagatavotu ēdienu, bet tagad viņš labākajā gadījumā atburkšķ „paldies” un viss. Nekautrējieties paslavēt (protams, dabiski un vietā) un pateikties. Dažreiz ir pat vērts to izdarīt avansā, bet rezultāts neliks sevi gaidīt ilgi.

4.Runājiet vienā valodā.

Tev patīk, kad viņš dāvina ziedus bez jebkāda iemesla, bet viņš uzplaukst, kad tu viņu apskauj? Katram no mums ir savi mīlestības izrādīšanas veidi. Bet bieži vien tā nesaprašana rada strīdus. „Tu mani nemīli!” – pārmet raudošā sieva vīram, – Kāpēc tu man to nepasaki!” Bet viņš stāv un nevar saprast, par ko viņa runā. Viņš taču viņu sagaidīja ar siltu apģērbu, jo ir kļuvis aukstāks, jau iepriekš pagatavoja ēst, sakārtoja māju, viņas mašīnai nomainīja vasaras riepas pret ziemas riepām, bet viņai vajadzīgi kaut kādi vārdi!

Padomā, izpēti, kā otrs izrāda savu mīlestību, nekautrējies pajautāt, kas viņam patīk vairāk, izmēģini dažādus variantus – tu taču sākumā, kad viņu satiki, darīji tieši tā!

Mīlestības valoda ir TIK dažāda…. vienam tie var būt tikai pieskārieni, citam vārdi, citam rūpes, kopā būšana, bet citam dāvanas. Ja tā centīsimies arī tagad, pēc 5-10 vai 20 kopā nodzīvotiem gadiem, tad ir cerība, ka aizvainojumu un pārmetumu būs krietni mazāk. Un, ja aizvainojumu, pārmetumu būs mazāk, bet mīlestības un kopā būšanas vairāk, tad attiecības noteikti neizjuks, bet kļūs arvien stiprākas. Tici man?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas būs kādas sievietes patiess viņas dzīves notikuma stāsts, kuru es tulkoju, lai gūtu mācību pati un, varbūt, arī tu…

Es turējos, kamēr vien spēju. Bet pienāca diena, kad mani spēki izsīka un, tiklīdz mans vīrs Bils aizbrauca uz darbu, es savācu mantas, paņēmu mūsu 14 mēnešus veco dēlu un aizgāju no mājām.

Tas gads bija vienīgais, kad mēs dzīvojām tajā pašā pilsētā, kur mani vecāki. Šī iespēja aizbēgt pie mammas un tēta manu lēmumu aiziet prom no Bila padarīja vienkāršāku. Ar saraudātu un dusmīgu sejas izteiksmi es kopā ar mammu aizgājām uz virtuvi. Viņa turēja bērnu, bet es, attaisnojot savu rīcību, šņukstēju. Mamma ielēja man tasi kafijas, un teica, ka viņa un tētis man palīdzēs. Es jutos atvieglota.

-Bet pirms tu aiziesi no Bila prom, tev būs kaut kas jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gulēt manu dēlu, paņēma papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka vertikālu līniju. Kreisajā pusē viņa palūdza man uzrakstīt visu to, ko izdarīja Bils, kamdēļ man ar viņu dzīvot kļūst nepanesami. Es palūkojos uz šo sadalošo līniju un iedomājos, ka labajā pusē mamma palūgs man uzrakstīt labās Bila īpašības. Es biju pārliecināta, ka slikto īpašību saraksts vienalga būs garāks un tāpēc labprāt ķēros pildīt kreiso pusi. Es neskopojos un arī papīru nežēloju. Es šo brīdi, kad varu uz papīra „atspoguļot” mana vīra negatīvo tēlu, burtiski baudīju.

Kreisais stabiņš izskatījās apmēram tā:

– Nekad pēc sevis neko nenovāc;

– Nerunīgs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem uzzinu pēdējā.

– Baznīcā dievkalpojuma laikā aizmieg.

– Turpat pie galda šņaukājas un atraugājas.

– Nekad man nepērk dāvanas.

– Ģērbjas pavirši un neatbilstoši.

– Skops.

– Sliņķis (nepalīdz mājas darbos) utt.

Saraksts izveidojās visas lapas garumā. Pierādījumu, ka neviena sieviete nebūtu spējīga dzīvot ar tādu vīru-monstru, man bija vairāk kā vajag. Un ar apmierinātu sejas izteiksmi es jautāju:

-Un tagad es saprotu, ka tu man palūgsi labajā pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?

-Nē, – teica mamma, – es tāpat jau zinu Bila labās īpašības. Es vienkārši vēlos, lai pretī katrai kreisās puses rindiņai tu uzraksti savu atbildes reakciju labajā pusē. To, kā TU rīkojies.

Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, nekā uzrakstīt Bila labās īpašības. Es zināju un labi atcerējos Bila labās īpašības un man būtu bijis ļoti viegli tās aprakstīt. Bet es nekad neesmu domājusi pati par sevi. Es zināju, ka mamma mierā neliksies, kamēr nepabeigšu, tāpēc es sāku rakstīt: – Es apvainojos, dusmojos, kliedzu, pūšos…

-Man bija kauns būt viņam blakus.

-Es tēloju „mocekli”, „spēlēju” uz jūtām un centos pret sevi radīt žēlumu.

-Es gribēju būt precējusies ar kādu citu.

-Es nerunāju ar viņu. Noslēdzos sevī un sodīju viņu ar klusēšanu.

-Es uzskatīju, ka esmu pārāk laba priekš viņa un viņš nav manis cienīgs utt.

Saraksts izrādījās ļoti garš. Kad es aizpildīju visu stabiņu, mamma paņēma papīra lapu un šķēres. Viņa pārgrieza manu mākslas darbu pa novilkto līniju vertikāli uz pusēm, bet kreiso pusi saburzīja un iemeta atkritumu spainī. Labo pusi iedeva man.

-Bekija,-teica mamma. –Paņem šo sarakstu uz mājām. Padomā par savu rīcību. Šodien, lai bērns paliek pie mums. Ja tu patiešām to izdarīsi godīgi un no visas sirds un joprojām gribēsi no Bila aiziet, tad tētis un es darīsim visu, lai tev palīdzētu.

Atstājot mantas un dēlu pie mammas, es atgriezos mājās. Es sēdēju uz kušetes ar savu papīra lapu rokās un domāju… Ir grūti pat aprakstīt, kā šīs manas rīcības, izturēšanās izskatījās bez balansējošā Bila kaitinošo ieradumu saraksta. Saraksts bija biedējošs. Tajā es redzēju sīkumainības, apkaunojošu metožu un graujošu pretreakciju aprakstu.

Dažas nākamās stundas es pavadīju, lūdzot Dievam piedošanu. Es lūdzu spēku, līdzdalību, vadību un gudrību, lai veiktu pārmaiņas, kādas man būtu jāveic. Es turpināju lūgties un sapratu par kādu apsmieklu es biju kļuvusi. Man bija pat grūti atcerētos manis pašas aprakstītos Bila „grēkus”. Cik tie bija kļuvuši absurdi. Tajos nebija nekā amorāla vai briesmīga. Mana sirds bija kļuvusi tik cieta un akla, ka es pārstāju ievērot, ka Dievs mani svētīja ar patiešām labu vīru – ne ideālu, bet labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem, es Bilam devu zvērestu. Es solīju viņu mīlēt gan veselībā, gan slimībā, gan priekos, gan bēdās. Es solīju to visu Dieva, manas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet neskatoties uz manu svēto solījumu, es šorīt biju gatava viņu pamest sīku, nesvarīgu lietu dēļ.

Es ielēcu mašīnā un braucu atpakaļ pie vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik labi jutos, atšķirībā no manas pirmās šodienas vizītes pie mammas. Tagad es sajutu pasauli, mieru un pateicību. Kad es ņēmu savu dēlu, es sajutu šausmas par to, cik traģiski šorīt mainījusies būtu viņa dzīve. Manas sīkumainības un pastiprinātā jūtīguma dēļ es dēlam gandrīz atņēmu iespēju tēvu redzēt katru dienu. Es ātri pateicos savai mammai un steidzīgi devos prom, lai paspētu atgriezties līdz Bila atnākšanai mājup…

Uztikšanos tepatās,

Aija