Mēs daudzas esam dikti lielas perfekcionistes un daudzas no mums tieši šī iemesla atliek darāmo uz „rītdienu”.

Sakiet, cik daudz „kalnu” jums katrai ir, kurus būtu jāgāž? Un kuri dūc smadzenēs katru dienu un traucē dzīvot? Negludināto drēbju kalns, nesakārtoto plauktiņu kalns, neizravēto nezāļu kalns, nepabeigto kursu kalns, līdz galam nenoadīto, nenotamborēto, nesašūto apģērbu kalns…Tie ir tie darbi, tie kalni, kurus bija jāpievārē jau vakar. Un cik vēl daudz vēl sakrājies domu par to, ko gribētos padarīt, sākt? Iemācīties jaunu valodu, iekrāt naudu, izremontēt vannas istabu, uzrakstīt grāmatu, sākt vingrot, tievēt…

Bet mēs taču katra JAU dzīvojam ar pārkrautu dzīvi! Mājas rūpes, darbs/bizness, bērni, vīrs, dārzs, sabiedriskā dzīve, pat miegam laika vairs nepietiek!

Un tad mēs domājam: „Man derētu ŠO „kalnu” gāzt, tad to…un arī šo, bet tagad tam nav laika…bet nekas, sāksies skolēnu vasaras brīvdienas, vai – nekas, bērns sāks iet skolā vai bērnu dārzā…nu labi – kad beigsies atskaišu laiks, tad gan! Nu galu galā – drīz taču pensija un TAD….”.

Mīļās, jaukās! Ideālā laika un apstākļu gaidīšana, lai kaut ko beidzot izdarītu vai sāktu, vai pabeigtu – tieši tas arī IR perfekcionisms. Mēs vienmēr visu gribam perfekti un vienā reizē/dienā/stundā. Tieši tas mums traucē realizēt drosmīgas idejas un sapņus. Pienāks pensija un mums vairs neko negribēsies, nebūs spēka, un sapņi ar kaut kur būs pagaisuši…

Džeina Ostina visus savus romānus uzrakstīja uz papīra lapiņām, pie tam starplaikos starp mājas darbiem. Viņai nekad šai nodarbei nebija atvēlēts ne īpašs laiks, ne vieta.

Ko tad darīt? Piedāvāju konkrētu tehniku jeb paņēmienu.

Izvēlies jebkuru savu kalnu, jaunu vai vecu (kuru sen jau bija jāgāž). Iedali tā izpildei nedaudz laika, kuru veltīsi šim kalnam katru dienu. Vēlams, lai tās nebūtu vairāk kā 5-15 min., jo pierunāt sevi uz vairāk lielākajā daļā dienu būs grūti.

Svarīgi – izvēlēties vienā reizē tikai 1 kalnu. Un tālāk? Vienkārši dari to katru dienu, bet ne ilgāk par noteiktajām 5-15 minūtēm. Neklausies iekšējo balsi (kas tevi gribēs atrunāt): „Muļķības! Ko labu var izdarīt 5 minūšu laikā!” Te galvenais ir sākt kustību.

Bonusu šim paņēmienam ir daudz! Pirmkārt, tu pievārēsi sen samilzušos kalnus, kuri tev psiholoģiski padarīja smagu katru dienu, otrkārt, tu kā personība kļūsi spēcīgāka, jo tiklīdz tu sāksi sajust šo „kalnu” mazo kumosu un kaut minimālu, bet regulāru darbību rezultātus, tu sāksi ar sevi ļoti lepoties, un sajutīsi lielu spēku pieplūdumu!

Par šo paņēmienu esmu daudz lasījusi un to pirms kāda pusgada sāku izmantot arī savā ikdienā.

Man šis paņēmiens sāk ļoti patikt. Kā to pielietot? Izdomā pati. Varbūt tu sevi sen jau šausti par vannas istabā netīrajām flīzēm noklāto diezgan lielo sienas platību. Pieņem lēmumu, piemēram, katru dienu notīrīt vienu flīžu rindu. Ja tu to darītu uzreiz, vienā dienā, tas tev aizņemtu vairākas stundas un loģiski tu to nekad nevari atļauties. Varbūt tev jāuzraksta kāds svarīgs darbs, jātulko liels materiāls? Izdomā kā tu to izdarīsi. Respektīvi – kā šo „ziloni” apēdīsi pa mazam gabaliņam.

Es jau savā Facebook lapā pirms kāda laika rakstīju savas pārdomas un lūdzu padomu, kā, kaifojot par savu piemājas dārzu, neienirt dārza darbos uz visu dienu, vakarā izlienot no tā bez spēka. Tagad es mācos šo kalnu gāzt (tas gan ir patīkamais kalns) katru dienu un pa drusciņai.

It visā šo paņēmienu, protams, nevarēs pielietot, bet tomēr daudzās lietās gan!  Meitenes, kurām šī ideja iepatikās? Ja iepatikās, uzrakstiet komentāros – kādi ir jūsu kalni un, kurus izvēlēsieties gāzt ar šo augstāk minēto paņēmienu pirmos? Šodien ir jūsu pirmā diena!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Daudzus gadus manu dzīvi varēja atspoguļot ar šādu ainu: Kaut kādi cilvēki sēž eksāmenu komisijā un, stingri manī lūkojoties, saka: „Katja, mēs redzam, ka tu kā māte uz „piecinieku” nevelc.

Un arī darbā tev nesanāk piecinieks. Uz trijnieku strādājat? Slinkojat? Jeb, varbūt, neesat šim darbam piemērota, jo ir nepieciešamas lielākas spējas, talants? Un kā Jums ir ar attiecībām? Nu kas tās par attiecībām, krīze aiz krīzes! Ar ko varat palielīties? Ne ar ko? Divnieks Jums! Kādu eksāmenu vēl esat nolēmusi nolikt? Seksu? Nu zināt, tas jau ir smieklīgi! Ir jāparāda stabili rezultāti, kas velk uz piecinieku, lai ar gadiem viss būtu labāk un labāk, biežāk un biežāk, dažādāk un dažādāk. Bet Jūs ko? Nē, nē, te vispār runāt nav ko!”

Daudzus gadus es visus eksāmenus šai nezināmajai, inkognito komisijai centos nolikt uz „pieci”. Es gribēju, lai specialitātē „dzīve” man būtu sarkanais diploms. Bet es izkritu te vienā, te otrā eksāmenā. Centos atkal – un atkal nekā.

Un beigu beigās es sāku padoties. Vispirms es nolēmu izkrist eksāmenā „ideāla māte”. Ļoti smagi, ar sāpēm un rūgtumu no sevis atlaidu domu, ka šajā eksāmenā spēšu būt izcila. Bet šis priekšmets izrādījās ļoti sarežģīts un smags. Tik daudz smalku nianšu, tik daudz prasību: kā un ko teikt, ar ko un kad barot, cik un kad būt kopā, kā mīlēt, kā netraumēt, kā elpot, kā neelpot… Un pamēģini neizdarīt kaut vienu – viss, „ideālas mātes” statuss ir vējā! Nē, es labāk būšu „trijnieku karaliene” un neideālā māte. Un brīnums: elpot kļuva kaut kā vieglāk, ar bērniem kļuva jautrāk un brīvāk.

„Ideāla sieva”. Vai tad es tāda jau neesmu? Vai tad šajā priekšmetā man nav automātisks „piecinieks”?

„Tikai egoiste sevi centīsies pārveidot pasaulē, kas ir pilna ar nepilnībām.” (kas ir šo vārdu autors?). Varbūt es labāk nolikšu eksāmenu „ideāls vīrs”? Es tikšu galā, es „pabeigšu” Viņu un pārveidošu, ir tikai pavisam nedaudz jāpielabo. Ehhh….tik ļoti centos nolikt eksāmenu „ideāls vīrs”, ka tas gandrīz vai beidzās ar šķiršanos. Kaut tu pazustu „ideālais vīrs”! Gandrīz vai sagrāva mūsu reālās, dzīvās attiecības! Pēc gandrīz vai 20 gadu laulības es konstatēju, ka tieši ar savu vīru – reālo, tādu neideālo es gribētu sagaidīt un pavadīt mūsu vecumdienas. Un, ja godīgi, man ir ko pārveidot pašai sevī. Ne piecinieka dēļ, bet attiecību dēļ.

„Ideāli bērni”. Pirmajam, tika nedaudz, jo tai laikā viņa mamma centās iegūt „sarkano diplomu”. Otrajam paveicās vairāk. Šo priekšmetu es metu malā ar lielu prieku. Domāju, ka esmu to pametusi sen, bet izrādās katrā jaunā bērnu vecumā parādās jaunas cerības. Bērni, neesiet ideāli, ne tamdēļ es jūs dzemdēju, lai jūs atbilstu manām cerībām!

“Perfekts sekss.” Šo eksāmenu mēs liekam, vadoties pēc glancētajiem žurnāliem un pieredzējušo draugu stāstiem. Šo priekšmetu mest malā ir mazliet žēl, bet es sapratu, ka tas traucē. Reālais sekss manās ilgstošajās attiecībās izrādās citādāks. Nestabils, ļoti atkarīgs no garastāvokļa, attiecībām, konteksta. Tas ir dažāds, reizēm fantastisks, bet dažreiz pakļauts rutīnai. Un es nevēlos savu seksu „uz trijnieku” mainīt uz kaut kādu ideālo. Ar katru sava ķermeņa šūnu es balsoju tieši par to seksu, kāds man ir.

Vārdu sakot, es nolēmu šo institūtu pamest. Dažreiz gan, ar kādu jaunu priekšmetu, kuru gribētu nolikt „uz pieci”, es tur iegriežos. Nostājos eksāmenu komisijas priekšā… Bet tad ātri atjēdzos un metos no turienes prom. Negribu uz pieci. Un arī diplomu negribu. Es vienkārši padzīvošu, kā protu, kā varu.

——————————

Šis ir internetā “sastaptas” publikācijas tulkojums. Tās autore ir Katja Bojdek.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mīļās dāmas! Dzīvē ir tik daudz dažādu stresogēnu faktoru, vai ne? Tad centīsimies uzskaitījumam, kuru var noformulēt darbs-transports-veselība-nauda, nepievienot vēl savējās pārliecības. Centīsimies atbrīvoties vismaz no tām, par kurām runa būs šajā publikācijā.

Es pazudinu visu dzīvo.

Variācijas par un ap šo tēmu ir ļoti dažādas: „Man neaug puķes”, „Man ir smaga roka”, „Puķes mani nemīl”, „manā dzīvoklī puķes neaug”…

Parasti pie tāda secinājuma nonāk tās saimnieces, kurām pēkšņi nokaltuši daži nesen pirkti vai dāvināti istabas augi. Viss, kas jāizdara, ir jāatzīst, ka termins “puķes mani nemīl” nav pamatots ne ar kādiem faktiem.

Puķes mīlēt vai nemīlēt nav spējīgas. Visticamāk problēma ir zināšanu un prasmju trūkumā, un konkrētam augam nepiemērotos augšanas apstākļos. Piemēram, iedomājies, ka tev februārī uzdāvināja augu, kas ir iestādīts transportēšanai domātā gruntī, un līdz pavasarim (līdz pārstādīšanas laikam), viņš neizdzīvoja. Bet nākamais, tavā mājā nonākušais augs, izrādījās ir gaismas mīlošs, un tavā tumšajā istabā ar logiem uz ziemeļiem, viņš neizdzīvoja un pavisam ne tāpēc, ka tev ir „smaga roka”.

Ja tev galīgi nav vēlēšanās iedziļināties dažāda veida augu audzēšanas īpatnībās – tās ir tavas tiesības. Šobrīd es tikai palīdzu tev atbrīvoties no apgalvojumiem, kas provocē neapmierinātību ar sevi un, kā sekas, zemu pašvērtējumu. Ja tev tas ir svarīgi, noskaidro patiesos iepriekšējo neveiksmju cēloņus un mēģini situāciju mainīt. Puķes negrib augt? Atrodi nepretenciozus augus: alveju, naudas puķi jeb krasulu, efeju, ģerāniju, utt. Un noteikti tā varētu būt arī orhideja Phalaenopsis.

Esmu slikta saimniece (māte, sieva).

Šī apgalvojuma variācijas: „Es neprotu gatavot ēst”, „Neprotu uzturēt kārtību mājā”, „Pie manis nav mājīgi” utt.

Pirmkārt, ja tu pati zini, ka tiešām tā tas ir un vēlies šo situāciju labot, tad kamdēļ neiemācīties gatavot ēst (iemācies gatavot ļoti gardi kaut vai 5-10 ēdienus un neviens pat neiedomāsies tā pateikt), apgūt prasmi uzturēt mājā kārtību un apgūt „trikus” kā un ar kādiem paņēmieniem māju padarīt mājīgāku?

Bet visbiežāk šim apgalvojumam nav pat īsta pamata. Un tāds apgalvojums spēj novest līdz pat depresijai, nemaz nerunājot par sabojātu garastāvokli.

Atbrīvoties sāksim pēc metodes “izjauksim pa daļām un izanalizēsim.” Ko nozīmē vārds “saimniece”? Kā šo jēdzienu raksturotu tu? Acīmredzot, tas ietver lielu nosacījumu skaitu: ēst gatavošanu, mājas uzkopšanu, produktu sagādi, bērna aprūpi … un vēl, un vēl, un vēl. Turklāt, tam nav vērtējuma „melns” un „balts”: vai nu ideāla saimniece, vai nekam nederīga – tā vienmēr būs skala ar gradācijām pa vidu.

Izrādās, viens vārds ietver pārāk daudz dažādus jēdzienus un apstākļus, un klāt vēl var pieskaitīt virkni iespējamo īpašību, ar kurām var raksturot šo labo saimnieci.

Protams, ja šo situāciju apskatām uzmanīgi, izrādīsies, ka ar tevi nemaz nav tik slikti: noteikti ir kaut kas, ar ko tu esi pārāka par daudzām citām saimniecēm, bet ir kaut kas, kas tev nepadodas vai nesanāk, bet ir darbi vai prasmes, kuras tu dari, kā lielākā vidusmēra saimnieču daļa.

Un tas, ka tavs piecgadīgais bērns nav iemācījies mazgāt traukus vai sakārtot rotaļlietas, absolūti tevi nepadara par “sliktu” māti. Un, ja tevi novietosim uz simboliskas saimniece-māte-sieva skalas, izrādīsies, ka no negatīvā pola esi ļoti tālu, vai ne?

Un nobeigumā: ko nozīmē “slikta”? Vai kāds mums liek atzīmes? Ja liek, tad kurš? Kurš ir tas, kuram uz to ir tiesības? Ak tā? Tā esi tu pati?

Nu tad sāc novirzīt polu: katra apgalvojuma „esmu slikta…” ietvaros koncentrējies uz tām lietām, ko tu proti darīt ļoti labi. Nav jēgas sevī kultivēt perfekcionismu. Tā vietā, centies būt objektīva, un novērtē reālo situāciju: palīdzi sev pielāgoties un adaptēties jebkuros dzīves apstākļos – lūk, kas ir svarīgi.

Es dzīvoju īstā „bedrē”.

Masu mediji un mārketings ļoti prasmīgi spēj aizpūderēt mums smadzenes: ja saskatīsimies pietiekami daudz kalsnu sieviešu fotogrāfijas (pielabotas photoshop programmā), tiešām var sākt ticēt tam, ka šāds kalsnums ir labi veselībai un veiksmei un var kļūt par visas tavas dzīves mērķi. Bieži vien par galveno. Un tas nozīmē, kamēr tev viss ir ne tā, tu nekam nederi un ne ar ko netiec galā. Citiem vārdiem sakot, tu vari sākt novērtēt sevi un savu laimi, pēc kaut kādiem ārējiem kritērijiem. Šāda pieeja ļoti ātri noved pie garastāvokļa pasliktināšanās un pašapziņas krituma.

Ja par to, ka tev kaut kā nav, daudz domāsi negatīvi, un, sāksi ticēt, ka tieši tāpēc esi nelaimīga, skumju un neapmierinātības pārņemta būsi ļoti drīz.

Bet tagad izjauksim pa daļām un sāksim analizēt: ko tev nozīmē “māja – bedre”. Sen nav bijis remonts? Vecas mēbeles? Pārkrāmētības sajūta? Es domāju, ka šo pārdomu un analīzes rezultātā tu atradīsi vēl arī šādu noslēpušos apgalvojumu: “Tas nozīmē, ka es nevaru aicināt ciemos draugus, jo viņi domās, ka man nav gaumes un naudas. Tas, savukārt nozīmē, ka es mazāk varēšu kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Bet tas nozīmē, ka es palikšu viena pati, un būšu nevienam nevajadzīga. ” Lielisks rezultāts.

Bet vai tad cilvēki tiešām izvēlas sev draugus tieši pēc šādiem kritērijiem? Vai arī, tomēr, pēc kaut kādiem citiem? Droši vien tu esi ievērojusi ļoti daudzu slavenību piemērus (ar super-stilīgiem interjeriem), kuri ar visu to, tomēr, ir vientuļi vai nav spējīgi izveidot laimīgas attiecības…

Ne viss, kas ienāk galvā, ir patiesība. Tās ir tikai un vienīgi domas, bet, ja mēs tām ticēsim, tās var kļūt ļoti spēcīgas un mūs iespaidojošas.

Un tagad ir tava kārta…

Vai tu atceries savas dzīves piemērus, kad tu apzinājies, ka tavi priekšstati pašai par sevi un māju ir diezgan tāli no realitātes? Kas tev palīdzēja atbrīvoties no perfekcionisma?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Laikam jau nav nevienas mūsu vecuma sievietes, kura kādreiz nebūtu iepazinusies ar grāmatas varoni Skārletu O`Hāru un viņas slaveno frāzi „Par to es padomāšu rīt”. Un arī latviešu sakāmvārds „Rīts gudrāks par vakaru” pilnībā atspoguļo visas situācijas „labumu”: ja negribas kādu problēmu risināt šodien, labāk to atlikt uz rītdienu.

Bet dzīvē viss ir daudz prozaiskāk: svarīga darba vai lēmuma pieņemšanas atlikšana uz vēlāku laiku var beigties gan ar reputācijas pasliktināšanos darbā, gan sabojātām attiecībām ar apkārt esošajiem un beigu beigās arī ar neapmierinātību pašai ar sevi. Psihologi šādai situācijai pat ir devuši īpašu nosaukumu „Skārletas sindroms” vai prokrastinācija. Un tagad ar šo likstu iepazīsimies tuvāk un, ja tā nav sveša arī tev (man tā nav sveša noteikti), mēģināsim saprast, kā no tās atbrīvoties.

Sīkāk par terminu – prokrastinācija

Prokrastinācija (vilcināšanās) ir pastāvīga svarīgu, bieži vien nepatīkamu darīšanu atlikšana uz vēlāku laiku. Un būtu jau nekas, ja beidzot tos mēs arī izdarītu, bet nē taču: vienmēr atrodas daudz "svarīgāki" darbi. Pieņemsim, ka tev jāsāk gatavot atskaite (vai jebkāds darbs), kas ir jānodod/jāizdara pēc pāris dienām. Tā vietā, lai sāktu strādāt pie prezentācijas, datu analīzes un materiālu meklēšanas, tu tērē laiku bezjēdzīgiem un nevajadzīgiem darbiem. Piemēram, ej uz veikalu, izdomā tikties ar draugiem, uzkop māju, sāc mazgāt traukus.

Droši vien katra no mums ir saskārusies ar līdzīgu situāciju un zina, cik svarīgu lietu atlikšana var sabojāt dzīvi. Kas mums liek tā rīkoties? Daži no iemesliem ir šie:

• Bailes no neveiksmes.
• Nevēlēšanās izcelties, ja darbu paveiksi labi.
• Perfekcionisms – bailes, ka kāds šo darbu izdarīs labāk par tevi.
• Nevēlēšanās nokļūt diskomforta zonā (slinkums?).
• Vēlēšanās visu izdarīt pretēji (protesta gars).
• Patīk strādāt ārkārtas režīmā utt.

Patiesībā, tas nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ ir radies šis "Skārletas sindroms." Svarīgāk ir saprast, cik bīstams tas ir un ko darīt ar šo problēmu.

Lūk, kādi ir šī sindroma „zemūdens akmeņi”:

• Vēl lielāku problēmu radīšana: agri vai vēlu nepieciešamība šo jautājumu atrisināt vai darbu izdarīt, pienāks, toties laika tam būs kļuvis pavisam maz;
• Pastāvīgi pieaugoša neapmierinātība ar sevi un vainas sajūta;
• Tiek zaudēts dzīves prieks, viegluma sajūta, to visu sāk aizstāt satraukums un stress;
• Bezpalīdzības sajūta un situācijas kontroles zaudēšana;
• Depresijas veidošanās;
• Apkārtējo neapmierinātība;
• Šāda periodiska attieksme pret pienākumiem (svarīgu darbu izpildi) var beigties ar atlaišanu no darba, darbinieka reputācijas sabojāšanos.

Paldies Dievam, prokrastinācija ir absolūts sīkums, salīdzinot ar sliktu veselību vai citu nelaimi. Tomēr, ja tai savā dzīvē ļausi eksistēt un pat iesakņoties, tad arī tā var būtiski ietekmēt veselību.

Tāpēc, ja situācija, kad tu mīņājies uz vietas, kaut gan liekas, ka esi dikti aizņemta, ir bieža parādība, ņem vērā sekojošus ieteikumus:

1)Savu dienu plāno jau iepriekš.

Padoms vecs kā pasaule, bet vienmēr efektīvs: tomēr svarīgs moments – darbus, kas tev ir jāpaveic, raksti uz papīra vai programmā-plānotājā. Iekļauj sarakstā arī dažus vienkāršus darbus, kuriem nepieciešams minimāls laika daudzums un ķeries pie tiem brīžos, kad rodas vēlēšanās pārslēgties uz citu nodarbi.

2) Ievies savus darba noteikumus.

Piemēram, e-pasta pārbaudi drīksti izdarīt tikai pēc darba pie galvenā projekta vai pāris reizes dienā, noteiktos laikos. Tas pats var attiekties uz tējas pauzēm ar kolēģiem, kā arī kārtības ieviešanu uz darba galda un jaunumu lasīšanu internetā.

3) Pasaki „nē” klīšanai caur interneta resursu biezokņiem.

Lielākā daļa mājas lapu pelna, orientējoties uz interneta-sērfotājiem, piedāvājot pārpildītas lapas ar reklāmām un piedāvājumiem pāriet uz citām vietnēm, uz video utt. Daudzas no mums, pārejot no vienas tēmas vai lapas uz otru, pat vairs neatceras, kamdēļ vispār šajā mājas lapā ienākušas. Tāpēc atsakies no šādas nelietderīgas laika pavadīšanas vai velti šai nodarbei iepriekš ieplānotu laiku. Un, protams, sava reglamenta ietvaros.

4) jāprot pārslēgt uzmanību.

Tā gadās, ka nekādi nesanāk ķerties klāt pie darba. Šādā situācijā tiešām būtu noderīgi pārslēgt uzmanību no domām par darbu uz tēmām, kas novērstu no tā uzmanību. Piemēram, iziet ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu, mazliet pasnaust utt. Šāds iekšējais "restarts” palīdzēs palūkoties uz uzdevumu ar svaigu skatienu un sagatavos tevi jauniem darba varoņdarbiem.

5) Apbalvo sevi.

Šo es izmantoju ļoti bieži. Ja tu šodien esi izpildījusi visus savus ieplānotos darbus, ir laiks sevi palielīt un par to saņemt balvu. Piemēram, pasēdēt pie tējas ar kolēģiem, palasīt žurnālu vai piezvanīt draudzenei. Respektīvi, dienā padarāmo darbu saraksta vidū ieraksti arī bonusus, kas tevi gaida, ja izpildīsi norunu pati ar sevi. Tie tev kalpos par sava veida motivāciju.

Tāpēc, ja arī tev ir raksturīgs atlikt pieņemtos lēmumus un darbības uz vēlāku, izanalizē, kāds ir šāda lēmuma iemesls: iespējamās grūtības, bailes no neveiksmes, nepārliecinātība pašai par sevi, slinkums?

Atzīsties pati sev šajā problēmā un izdari šo pirmo soli pretī savai jaunajai dzīvei. Tu būsi pārsteigta cik ātri un cik ļoti mainīsies tavas sajūtas un pašsajūta, radīsies daudz brīva laika, un beidzot pienāks ilgi gaidītā veiksme.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Daudzas no buduāra lasītājām un sekotājām jaunumiem zina par Svetlanas Jermakovas e-grāmatām, kas veltītas ir vairāk mums – sievietēm. Svetlana arī ļoti bieži un regulāri atbild uz sieviešu jautājumiem un šodien nolēmu iztulkot un blogā ievietot kādu viņas atbildi par mums tik daudzām piemītošo perfekcionismu.

Kāda lasītāja Svetlanai Jermakovai bija uzdevusi jautājumu: Kā atbrīvoties no perfekcionisma?

Lūk, Svetlanas atbilde:

Tā ir vēlēšanās visu darīt uz „pieci”. Nav iespējams paspēt visu un es skaidri redzu, ka, darot vienu, es neatgriezeniski zaudēju otru.

Ir ļoti svarīgi sev noteikt, kuri būs TIE darbi, kurus tu darīsi uz pieci.

Priekš manis uz pieci būtu jābūt izdarītam manam rakstnieces darbam – tekstiem.

No saraksta izslēdzu attiecības ar vīru – te darbs bija veikts uz „pieci”, bet tagad sen jau viss ir nokārtots. Bet šis jautājums vairāku gadu garumā bija galvenais (galvenais ir arī tagad, vienkārši enerģija šajā virzienā vairs netiek tērēta).

Uz „četri”es rūpējos par veselību – man tā ir nodarbošanās, kas drīz vien arī kļūs par galveno. Vai arī – jau ir kļuvusi.

Visu pārējo es daru kā pagadās. Skapī man vienmēr ir bardaks, arī mājā nav spīdoša kārtība, šad tad kādā mājas stūrī atrodu arī zirnekļu tīklu, es neizeju sabiedrībā, man nav daudz draugu, mājas apģērbs man ir skaists un sievišķīgs, bet ne ideāli tīrs- šur tur gadās kāds plankumiņš.

Izveido savu prioritāšu sarakstu.

Bet vispār es jūtu līdzi. Pēc maniem vērojumiem, tam, kurš visu dara uz „pieci”, agri vai vēlu dzīvē būs krahs. Jo no desmit svarīgiem uzdevumiem viņš dienā paveic vienu-divus, pie tam galīgi ne svarīgus. Piemēram, līdz spīdumam iztīra izlietni vai izmazgā grīdas.

Es gan uzskatu, ka rīta skrējiens (tīras asinis) ir daudz svarīgāks, nekā spīdīga izlietne.

Televizorā redzēju kādas skatuves mākslinieces interviju, kurā viņa ar lepnumu paziņoja, ka katru dienu mazgā grīdas, bet es padomāju: „Nu gan muļķe”.

——————

Un vēl Svetlana Jermakova sniedz kādu padomu.

Iespējams, jums palīdzēs mana metode. Ja sakarā ar kāda lēmuma pieņemšanu mokāties ilgāk par minūti – plēsiet naudu. Nepalīdzēs desmitnieka saplēšana, plēsiet piecdesmitnieku.

Lūk, helga_sit (tas ir interneta niks) uzrakstīja par „plēšanas” metodi:

“O, jā! Es izmantoju šo metodi, lai pārciestu izjukušās attiecības. Divi desmitnieki! Oho-ho!!! Domāju, ka visu algu saplēsīšu gabalos, bet, izrādījās, ka esmu skopule. Bija žēl plēst vairāk….sanāk, ka šī situācija bija tikai 20 rubļu (krievu naudā) vērta, bet es TIK daudz šīm attiecībām veltīju!…”

Jā…nav bijis gadījuma, kad cilvēks būtu saplēsis daudz naudas: lai tiktu galā ar sevi, ir gana 2-3 naudas zīmju.

Tie bija daži Svetlanas Jermakovas padomi. Ielūkojies buduars.lv grāmatplauktā – tur atradīsi divas Svetlanas e-grāmatas par attiecību veidošanu, par to kā atdzīvināt attiecības ar vīru un ir arī padomu e-grāmata tām, kas ir precējušās un tām, kas vēlas apprecēties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jā, iet visur runa par to, ka viss pasaules ritms ar gadiem paliekot ātrāks, ka dienas skrien arvien nemanāmāk, ka gadalaiki, gadi – viss rit ātrāk…

Bet – kā ir ar mūsu pašu dzīvi? Es te nedomāju dienas, es nedomāju to,ka tikko bija rīts, bet nu jau ir vēla pēcpusdiena. Es runāju par to, ka mēs neko vairs nevaram paspēt un gribu izteikt paradoksu – dzīves ritms skrien un kļūst ātrāks, bet mūsu pašu DZĪVĒ nekas nenotiek jeb notiek palēlinājums un bremze… Mēs bieži vien nespējam izdarīt darbus, realizēt plānus un nevis tamdēļ, ka nav laika, bet gan tamdēļ, ka paši visu atliekam un nevēlamies izdarīt laikā. Vai tā ir?

Populārā tieksme „atlikt uz vēlāku” pastāv gan jauniešu, gan pieaugušo vidū. Ļoti daudzi no mums katru dienu cīnās ar termiņiem un ar nolemtības sajūtu cenšas pēdējā brīdī sagatavoties eksāmenam, pabeigt atskaiti vai noteiktajam datumam projektu…Šī palēlinājuma vai kavēšanās problēma ir lielākā to cilvēku problēma, kuru „niķis” ir jebkādu darbu atlikšana.

Šai problēmai ir vairāki iemesli:

Protams,to vidū ir arī daudzi objektīvi iemesli (salūza printeris, dators, „korķis” ielās) kāpēc kavējas darījumi. Bet galvenais no tiem ir un paliek cilvēciskais faktors (slinkums). Tā vietā, lai izdarītu attiecīgus secinājumus un atbildību par termiņu neievērošanu uzņemtos uz sevis, cilvēks sev kā attaisnojumu izdomā jebkuru „objektīvu” iemeslu.

Domas un maldīgi/melīgi uzskati

Pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas savus darbus un darījumus parasti ir atlikuši, ir attiecīgi maldīgi/melīgi uzskati vai pārliecības (domā nepareizi, tā kā ir izdevīgāk):

• Cilvēks, lai ķertos klāt pie uzdevuma pildīšanas, pārvērtē laika daudzumu un nenovērtē to laika daudzumu, kas būs nepieciešams tā pabeigšanai.

• Cilvēks pārvērtē motivācijas daudzumu (vēlēšanos), kas viņam būs nākotnē, bieži vien cerot, ka, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, nākotnē jeb vēlāk būs vēl vairāk motivēts (būs lielāka vēlēšanās).

• Cilvēks uzskata, ka, lai uzdevuma izpildīšana notiktu veiksmīgi, viņam jābūt pareizā noskaņojumā un,ja viņam šī noskaņojuma vai garastāvokļa nav, tad uzdevums veiksmīgi netiks izpildīts.

Uz kā balstās šī kavēšanās jeb visa palēlinājums

Lielākā daļa cilvēku atliek darbu izpildi tāpēc, ka viņiem raksturīgs perfekcionisms (baidās darbu izpildīt slikti) vai vienkārši nekontrolē savu laiku un spēkus (ir dezorganizēti). Kavēšanās var būt arī uzmanības deficīta sindroma vai citu fizioloģisku problēmu pazīme.

Perfekcionisms

„Labāks ir labā ienaidnieks” – tā ir perfekcionistu devīze. Cilvēkiem ar perfekcionistu nosliecēm piemīt iracionāla domāšana (izdomāt un nerealizēt ģeniālu ideju).

Perfekcionista problēma – tās ir bailes no neveiksmes, bailes kļūdīties, būt notiesātam, bailes „iekrist ar seju dubļos”. Problēmas veidojas tāpēc, ka perfekcionists visu redz tikai divās krāsās – melnā un baltā (vai nu viss vai nekas). Viņa spriedumos ir jūtams „jābūt!” akcents („man jābūt spējīgam to izdarīt!”) Viņš ir kļūdaini pārliecināts, ka veiksme pie citiem cilvēkiem atnāk viegli.

Perfekcionista domāšana veido apburto loku. Pirmkārt, viņš cenšas uzstādīt nesasniedzamus mērķus. Otrkārt, viņš nav spējīgs šos mērķus sasniegt, jo jau no paša sākuma tie nebija reālistiski. Treškārt, lai sasniegtu pilnību, viņš atrodas pastāvīgā spiedienā, kā rezultātā samazinās viņa produktivitāte un efektivitāte. Ceturtkārt, šis cikls perfekcionistu noved pie paškritikas un vainas apziņas, kā rezultātā samazinās pašvērtējums. Tas var izraisīt trauksmi un depresiju.

Bailes

Bailes var būt liels motivators, bet var būt arī vecās, negatīvās pieredze stiprinātājs. Tie cilvēki, kurus vada bailes, visbiežāk izmanto izvairīšanos no problēmām, viņiem piemīt tieksme pagarināt termiņu uz tādu laiku, lai, tam beidzoties, uzdevumam nebūtu vairs nekādas jēgas. Ja cilvēks vairāk tendēts uz izgāšanos, bailēm ir paštendence palielināties.

Vai esi kādreiz dzirdējusi attaisnojumu: „Redzi? Es pat neuzsāku darbu, jo redzēju, ka viss liecina par izgāšanos?” Šāds cilvēks gaida situāciju, ka šādi viņa vārdi būs vietā un jau apzināti neķeras pie darba. Uzdevuma saņemšana-izgāšanās gaidīšana-iekšēja atteikšanās no uzdevuma pildīšanas-pozitīva sava lēmuma apstiprināšanās, jo viss palika pa vecam, ne labāk un arī ne sliktāk. Šis cikls atkārtosies līdz bezgalībai – gan ar neveiksmes bailēm paralizēta studenta dzīvē visa mācību gada garumā, gan pieauguša cilvēka dzīves garumā.

Bailes no neveiksmes negatīvi ietekmē efektivitāti, jo tās, kā likums, balstītas uz emocijām, nevis uz loģiku. Vairums uzdevumu ir balstītas uz loģikas, tai laikā kā vairums kavēšanos, kā likums, balstītas uz emocijām vai dezorganizācijas. Pārvarēt bailes no neveiksmes var apzināti mainot savas pārliecības pret tādām, ka cilvēks spēj būt veiksmīgs, bet veiksmīga darba beigās savu pozitīvo domāšanu nostiprinot ar uzslavu – rezultāts vienmēr būs veiksmīgs.

Dezorganizācija

Dezorganizācija jeb neprasme vadīt sava laika resursus, ir galvenais kavēšanās iemesls. It īpaši tas jūtams studentu vidē, kuriem skolā ļoti labi iemāca trigonometrijas ābeci, bet neiemāca organizācijas iemaņas. Lielākais vairums to cilvēku, kuriem piemīt tendence atlikt sarežģītu lēmumu pieņemšanu, tos aizstāj ar vienkāršiem risinājumiem (piemēram, izvēlas jebkuru mājas darbu izpildi diploma vai kursa darba izpildīšanas vietā). Rezultātā sarežģītākie un svarīgākie uzdevi sāk krāties, to izpildes termiņus jāsāk atlikt un galu galā notiek to atlikšana uz vēlāku.

Steidzamo darbu ieviešana var nopietni dezorganizēt visu tavu iecerēto grafiku, kā rezultātā tu apjuksi un vairs nespēsi saprast, kādi uzdevumi un kādā secībā būtu jārisina.

Plāna dezorganizācija pastiprinās ar dažām maldīgām pārliecībām. Viena no tādām – tie ir lieli gabaldarbi, kurus nedrīkst dalīt. Un,ja uzdevumu nevar atrisināt uzreiz vienā piegājienā, tad pie tā risināšanas nav vērts ķerties vispār. Vēl viena iracionāla pārliecība ir tā, ka katrs jauns uzdevums un iespēja, kas rodas ir jāizskata vispirmām kārtām un tad var atgriezties pie tobrīd aktuālā uzdevuma risināšanas turpinājuma. Tā rezultātā cilvēks sāk „svaidīties”, izsijāt savu uzmanību un rezultātā sevi dezorganizē.

Šī novēršanās no tobrīd galvenā uzdevuma izpildes bieži vien neatstāj laiku šī uzdevuma izpildei vispār, jo „vēl kaut kas…” var būt jebkas. Visa šī dezorganizācija vēl vairāk palēlina mums svarīgu notikumu piepildīšanos un neorganizētību.

Ja tu vēlies, lai tavā dzīvē kaut kas notiktu, lai tavu dzīvi nepārvaldītu sveši seriāli, lai viss notiktu bez stresa un ritmā – tavā ritmā, tu apzinies, ka kaut kas ir jāmaina. Bet, lai mainītu – vispirms tas ir jāgrib.

Ja tu to nevēlies, ja tu tikai to vien dari, kā sūksties, ka viss „krīt no rokām laukā”, ka neko nevar paspēt, ka visi pie visa vainīgi…iespējams, tu esi no tām,kas neko arī mainīt nevēlas, jo tu esi atradusi attaisnojumu tam visam un tev tā ir labi. Bet,ja tu jūties diskomfortā un neapmierināta, ka nevari atrast risinājumu un vēlies šo situāciju mainīt, tad ir daudz vienkāršāk – jāatrod metode, plāns, kā to visu „labot”.

Par dažām idejām šai sakarā – nākamajā reizē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija