Cik gan bieži katra no mums izjūt nogurumu, skumjas, sliktu garastāvokli.

Šodien parunāsim par to, kādas tad ir tās mūsu kļūdas, kas noved pie tā, ka mēs zaudējam enerģiju, par to, kuri ir tie „melnie caurumi”, kuros pazūd mūsu prieks un spēks. Bet tu jau pati izlem, vai šī informācija tev noder vai ne. Un ko ar to darīt.

Tādi „melnie caurumi” ir veseli seši. Lūk, tie.

1. Darbaholisms. Tu strādā daudz un grūti. Tev ir svarīgs mērķis, kuru noteikti nepieciešams sasniegt. Bez tā visai tavai dzīvei nebūtu nekādas nozīmes un jēgas. Tu visus savus spēkus virzi rezultāta sasniegšanai. Pie tam arī ļoti labi pelni. Bet laimes un prieka sajūtas par to nav. Tu izjūti tikai nogurumu un skumjas. Bet tavi sapņi taču realizējas…?!

Kāpēc tas tā notiek? Tu pastāvīgi atdot visu savu laiku, dienu pēc dienas. Neko neatstājot sev. Tu zaudē savu enerģiju, prieku un spēkus.

2. Pārliecības trūkums. Tu uzskati, ka tev ir jābūt ideāli labai un pareizai. Piemēram, labai mammai, sievai. Lai tas tā būtu, tu pastāvīgi visus apkalpo, risini viņu problēmas, centies radīt mājās komfortu un mājīguma sajūtu. Citādi tevi neviens nemīlēs. Ja tas viss, ko tikko minēju tiek darīts TIKAI tamdēļ, lai gūtu uzslavas un neviens neko neiebilstu vai nedod Dievs – nepārmestu, tad tu esi ne uz pareizā ceļa. Tas viss, ko dari būtu pareizi, ja tu to darītu ar prieku, sev un mīļajiem par labu, bet ne tamdēļ, lai visi mājinieki būtu apmierināti. Un tā visa rezultātā tu pati jūti tikai nogurumu un vilšanos…

Kas ir noticis? Tavi mājinieki ir pieraduši pie tavas aprūpēšanas. Viņi sen vairs tev nesaka „paldies” un nepamana arī tavu nogurumu un vilšanos. Lūk, tā arī pārtapa dzīve par drūmo ikdienu, tā vietā, lai justu prieku par ģimenes dzīvi un ikdienas darbiem tuvinieku labā.

3. Nepabeigti darbi. Tu ķeries pie vairākiem darbiem uzreiz. Raksti projektu, pārbaudi e-pastu, runā pa telefonu, un dari vēl desmit dažādas lietas vienlaikus. Šajā skrējienā tu kaut ko piemirsti un tad atceries un centies pabeigt. Un tā katru dienu 8-10 stundas no vietas. Pēkšņi tu atjēdzies, ka ir jau vakars, bet tev vēl ir miljons nepabeigtu darbu, bet spēka nav un enerģija ir nulles līmenī.

Rezultāts ir bēdīgs – tu visu iesāki un neko nepabeidzi. Naktī, tu pamosties šausmās, atceroties par aizmirsto darbu. Tu izšķērdē savus spēkus uz daudzām lietām, negūstot nekādu rezultātu vai gandarījumu un zaudējot enerģiju.

4. Aizmirstie solījumi. Dienas laikā mēs pieņemam daudz un dažādus lēmumus. Mums prātā ienāk milzums daudz domu un ideju. Piezvanīt draudzenei, pārbaudīt nepieciešamo informāciju, aiziet uz kino, parunāties ar bērniem, vīru, palīdzēt vecākiem utt.utt. Bet būtībā visi vai lielākā daļa šo lēmumu un vēlmju tā arī paliek neizpildītas.

Ar ko tas beidzas? Nav ne spēka, ne enerģijas. Tu esi uzkrājusi daudz nepabeigtu darbu un ideju un tie, kā smaga nasta, velk tevi atpakaļ – pagātnē. Sākot jaunu un interesantu lietu, tu atceries, ka ir jāpabeidz agrāk iecerētais vai solītais. Un tu atkal nekur nevirzies. Tu jūti, ka tava enerģija izsīkst kopā ar prieku un spēkiem.

5. Bezjēdzīga laika pavadīšana. Tu stundām ilgi sēdi pie televizora vai datora. Tu stundām ilgi (padomā par to, es nepārspīlēju) runā pa telefonu, klačojies, apspried draugus, nosodi un zākā.

Kāpēc pazūd enerģija, kāpēc krājas nogurums? Ja tu šādi pavadi laiku, tu stāvi uz vietas un neattīsties. Padomā, vai tad šīs nodarbes kaut kā uzlabo tavu dzīvi? Tu tērē laiku un spēkus, neiegūstot pretī neko, bieži vien pat saņem vairāk stresa, negācijas un sliktu garastāvokli, kā tas bija līdz tam. Tava dzīve kļūst bezjēdzīga.

6. Mērķa, dzīves jēgas trūkums. Mēs jau runājām, ka ļoti labi var dzīvot arī bez cēliem mērķiem, bet tā vēlas un spēj ne visi. Ir cilvēki, kuriem IR nepieciešams dzīves mērķis un pat vairāki. Un, ja tu esi viena no tādiem cilvēkiem, tad, dienas pavadīšana tā, kā aprakstīju augstāk, noved pie tā, ka tu dzīvo… kaut ko dari…visu laiku ņemies, skrien, riņķo, esi visa vienos darbos un rūpēs, bet bez prieka un bez gandarījuma. Kāpēc tas tā notiek? Tu nesaproti kamdēļ tas viss. Tu dzīvo tā, kā visi, kā ir pieņemts. Un šāda dzīve tevi nemotivē. Tu pildi svešu sociālo pasūtījumu, tu piepildi citu cilvēku mērķus un sapņus.

Kāpēc nav spēka, enerģijas un prieka? Ja tev nav nozīmīgu un priekš tevis interesantu mērķu, ja tu neīsteno savas patiesās vēlmes, tu bezmērķīgi un neatgriezeniski zaudē visu savu dzīves vitalitāti. Un līdz ar to nav ne dzīvesprieka, ne spēka.

Lūk, tādi ir šie „melnie caurumi”, kuros satek visa mūsu enerģija… Lūk, tā neapdomīgi mēs zaudējam spēkus un dzīves prieku.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien sēdēju un domāju, cik daudz mēs šai blogā un cik daudz visur tiek runāts par dažādām metodēm kā sasniegt pārmaiņas, bet ne visām mums šai dzīvē šīs pārmaiņas izdodas panākt…

Pie tam ir starp mums arī sievietes, kas nemaz netic iespējai, ka šādas pārmaiņas viņu dzīvē var notikt. Netic, ka viņām piemīt un pieder viss, lai šīs pārmaiņas savā dzīvē radītu.

Tik bieži nākas dzirdēt vai saņemt vēstules ar šādiem vārdiem: „Man jau ir par vēlu kaut ko mainīt…”, „Neviens man nevar palīdzēt…”, „Esmu no tām, kurām neveicas…” utt.

Šodien es rakstīšu par to, kāpēc mēs sajūtam nogurumu un bezizeju, kāpēc tik bieži mums trūkst spēka.

Es nedošu padomus, ko un kā jādara, vienkārši aprakstīšu darbības vai bezdarbības (ja tā var teikt), kas ir iemesls visam augstāk minētajam. Izanalizēsim to, kas veicina mūsu spēku un enerģijas apsīkumu.

Ko darīt nevajadzētu, ja vēlamies spēkus saglabāt.

Vienmēr sakām „jā”, kad ļoti gribas pateikt „nē”.

Smaidām, kad gribas raudāt.

Neļaujam sev atpūsties.

Ciešam, kad vairs nav izturams, neaizdomājoties kamdēļ tad mēs to vispār darām.

Apvainojamies, kad vienkārši vajadzētu parunāties, paskaidrot un uzklausīt otras puses paskaidrojumus.

Visu dzīvi nodarbojamies ne ar to, ko gribam, pārliecinot sevi, ka tā dzīvo visi.

Kontaktējamies ne ar tiem cilvēkiem, baidoties pārtraukt apnikušas, nogurdinošas vai nomācošas attiecības.

Ļaujam citiem mūsu klātbūtnē visu laiku žēloties un runāt negatīvu, pat, ja mums tas nepatīk.

Pārāk daudz un pārāk ilgi skatāmies ziņas, runājam par politiku, par cenu paaugstināšanos, tarifiem, maksājumiem…

Ar lielu interesi un ļoti emocionāli apspriežam to, kā dzīvo citi, klačojamies.

Visu dzīvi strādājam darba vietā, kura sen jau ir apnikusi, nenes nekādu gandarījumu un dažreiz pat naudu un pat neaizdomājamies, kamdēļ.

Lamājam valdību, oligarhus, bagātos, apstākļus, savu dzīvi.

Gaidām, kad nāks bagātais princis, labais onkulis, gudrais valdnieks un mūsu dzīvi padarīs skaistāku.

Baidāmies vienmēr un no visa. No tagadnes, no nākotnes, no tagadējiem uzdevumiem un nākamajām iespējamām neveiksmēm. Baidāmies! Visu un vienmēr!

Dusmojamies gan ar iemeslu, gan bez tā. Dusmojamies uz sevi, uz citiem, uz notikumiem un

visu laiku sevi lamājam, neticam saviem spēkiem, uzskatām sevi par neveiksminiecēm un „maziem” cilvēciņiem.

Un tagad nedaudz par to, no kā mēs enerģiju gūstam.

Nodarbojamies ar to, ko gribam.

Vienmēr sakām „nē”, kad gribam teikt „nē” un sakām „jā”, kad uzskatām, ka tas ir jādara. Ne tāpēc, ka baidāmies, ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tā vēlamies un gribam.

Attīrām savu emocionālo lauku. Piedodam tiem, kas mūs aizvainojuši un kas mums pāri darījuši, atlaižam nevajadzīgos cilvēkus, pārtraucam attiecības ar tiem, ar kuriem mums nav labi.

Attīrām un atbrīvojam mūsu dzīves fizisko lauku. Atbrīvojamies no nevajadzīgām mantām. Satīrām un uzspodrinām savu apkārtni, māju, savu dzīvi.

Sākam pievērst uzmanību savam ķermenim. Te noderēs jebkuri fiziski vingrojumi, pat visvienkāršākie, organisma attīrīšana, pirts, peldēšana un viss, kas tev patīk un kas tev sniedz labsajūtu.

Veido attiecības tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir labi, patīkami. Ar tiem, kas tev tic un tevi atbalsta.

Nodarbojies ar kaut ko radošu! Jebko. Dejas, zīmēšana, mūzika. Gatavo ēst, adi, šuj, izšuj, ne tāpēc, ka tev gribas ēst vai nav ko nēsāt, bet sev par prieku.

Pastaigas. Vienkārši pastaigājies – bez mērķa, bez steigas un nedomājot par to, kas vēl jāpaspēj izdarīt. Atrodi laiku un pastaigājies. Skrējiens uz darbu nav pastaiga.

Ceļojumi vienmēr uzlādē ar jaunu enerģiju. Ceļo, gūsti jaunas emocijas un sajūtas. Sajūsminies, brīnies, priecājies. Ceļojumam nav obligāti jābūt dārgam un uz ārzemēm. Viss, kas ir aiz tavas pilsētas robežas, JAU ir ceļojums. Pie tam, ja tu tai laikā nedomā par darbu, darīšanām un problēmām.

Mācāmies, mēģinām kaut ko jaunu – jebkurā vecumā! Vienmēr ir kaut kas, kas tev varētu būt interesants, ko gribētos uzzināt, saprast, pamēģināt. MĒĢINI! Gūsti zināšanas.

Iepazīsties ar cilvēkiem – jauniem, interesantiem, patīkamiem. Es nerunāju par cilvēkiem, kas ir vajadzīgi un svarīgi – tie ir no tās citas dzīves, tās, kur mēs spēkus zaudējam.

Pārstājam baidīties, uztraukties, gaidīt nepatikšanas un problēmas. Ir daudz paņēmienu kā ar to tikt galā, bet viss, ko aprakstīju augstāk arī ir veidi kā atbrīvoties no bailēm un mūžīgā satraukuma.

Ticēt sev, saviem spēkiem, spējām un iespējām. Kļūdies, dari muļķības, krīti, celies. Būs kritumi, būs arī uzvaras.

Rotā savu dzīvi – ar emocijām, cilvēkiem un notikumiem.

Lūk, tādas domas un tādi nelieli padomi. Kā to panākt, tu zini. Ļauj sev un tu visu spēsi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pārliecība par sevi. Pašapziņa. Ticība saviem spēkiem. Vai tā tava ikdiena?

Mana tā nebija, vēl pavisam nesenā pagātnē. Šaubas, bailes, tā mazā, bet uzstājīgā balstiņa, kura apšauba jebkuru soli un jebkuru jaunu iniciatīvu. Smaga nasta.

Manas problēmas var izteikt īsi – nedrošība un šaubas, pretošanās pārmaiņām, izaugsmei un nesekošana manai sirdij.

Es ilgi gatavojos uzsākt ceļu, bet …reāli mīņājos uz vietas. Es nekur netiku, kamēr es ik rītu turpināju izvēlēties šo smago nastu uzlikt sev plecos.

Un tad kādu dienu, es to noliku, un nolēmu sākt ceļojumu bez tās. Tas bija brīdis, kad parādījās mana pašapziņa.

Nav gluži tā, ka es savā dzīvē nekad nebūtu to izjutusi, bet šajā pārliecībā par sevi un ticībā saviem spēkiem bija kas cits.

Pirms dodies ceļā ir vēl kaut kas, ko gribu šeit piebilst.

Jauna ceļa uzsākšana, godājot tavu patieso autentisko es, nozīmē – gatavību zaudēt visu pie kā tu šobrīd tik stipri turies. Tas ir iluzors balsts, tā nav tava patiesā identitāte.

Tu atbrīvojies no visa, ko tu esi uzcēlusi, sasniegusi, izveidojusi, lai spētu būt brīva.

To sauc par risku – viss var arī pagriezties ne gluži kā iecerēts. Bet viens ir skaidrs, kad tu atļauj savai patiesajai būtībai mirdzēt, tu pārveido savu dzīvi uz visiem laikiem.

Es nolēmu riskēt, un patiesi apskaut nezināmo – ne tikai vārdos, bet visupirms darbos.

Es zinu, ka tev ir šaubas vai tev tas derēs, un tu iespējams skaties uz mani kā uz ‘īpaši drosmīgu’ gadījumu. Vai arī jau priekšlaikus esi izlēmusi, ka tu esi citāda un, ka tev tas nederēs. Es labi pazīstu šīs emocijas, bet es aicinu tevi tās uz brīdi ignorēt.

Turpini lasīt.

Jo es zinu, ka tu spēj atmodināt milzi sevī un šie 8 padomi iesācējām var to pabikstīt un patraucēt tā ieilgušo miegu.

Un pat ja nenotiks nekas vairāk, arī tas jau būs labs sākums.

8 padomi iesācējām nedrošības un šaubu pārvēršanai par pašapziņu:

Tici, ka tu tās vari pārvarēt. Saki sev katru dienu: jā, es varu. Ticība ir pirmā.

Atceries vienu mirkli, kad tu izmantoji iespēju; kad tu pārvarēji bailes un paveici to, ko tu gribēji. Ienes šo sajūtu savā dzīvē.

Atrodi lomu modeli, kādu kam tu vari līdzināties, kādu, kura bija nobijusies vēl vairāk nekā tu, un kaut kā atrada veidu vairs nebūt.

Piedod sev par to, ka tu turies pie šaubām un nedrošības. Ļauj vainas sajūtai pazust un koncentrējies uz to, kas reāli ir tavā priekšā.

Atbrīvojies no pretošanās pārmaiņām, jo tas ir nevajadzīgi, un nedramatizē to. Vienkārši ļauj lietām notikt. Ļauj lielām lietām notikt!

Akceptē, to ka tas, kas nāks baiļu un nedrošības vietā, tevi piepildīs, nesīs tev prāta mieru un laimi. Tā ir spēcinoša doma.

Sāc ar mazumu, ejot cauri vienai mazītiņai nedrošībai vai bailēm, bet apzināti izvēlies uz to vienu skatīties, kā uz eksperimentu, un vērot, kas notiek.  Risks ir neliels un balva…es atļaušu tev pašai to atklāt.

Zini, ka tu vienmēr vari iet atpakaļ; ja pašapziņa nav priekš tevis, tu viegli vari no tās atbrīvoties un tavas bailes un nedrošība tevi vienā mirklī sagaidīs izplestām rokām, to es tev garantēju.

Vai tu vismaz neatļautu tavai pašapziņai pamēģināt?

Mani ļoti interesē tavas domas, idejas un izaicinājumi nedrošību un šaubas pārvēršot par pašapziņu!

Dalies ar tām komentāru sadaļā. Kopā mums izdosies!

Un vēl! Vai tiekamies 15.decembrī mūsu pirmajā vebinārā “Kā neapēst stresu un mierināt sevi bez saldumiem”? Tu par to neko vēl nezini? Tad lasi un piesakies! Būs interesanti!

Uz tikšanos tepatās un vebinārā,

Inese