Kaut kur interneta ārēs atrastas, kāda nezināma vīrieša pārdomas par sievietēm un viņu skaistumu. Vienkārši un godīgi…

Visas sievietes vēlas būt skaistas, lai viņas mīlētu vīrieši. Tas ir skaidrs. Neskaidrs ir tas, kāpēc daudzas sievietes, sapņojot par patiesu mīlestību, sāk attiecības ar viltu.

Es redzu sievietes – jaunas un gados, katra ir skaista pa savam, ar savu „rozīnīti”. Redzu cik ļoti viņas nepieņem savu dabisko pievilcību un vēlas būt vēl labākas, katra skaistumu izprotot pa savam. Skruļļo matus, aizkrāso sejas, tādejādi apzogot dabas doto skaistumu, un aiz spilgtās, standarta kosmētikas, kļūstot par bezpersoniskām bārbijām, īsai seksa spēlei piesaistot tādus pašus bezpersoniskus kenus, lai beigu beigās atkal būtu piemānītas. Ar ko sākas šis apmāns? Ar lūpu krāsu.

Negaidi no visuma princi, ja nespēj būt par princesi bez viltus.

Ja tu bezmaz vai lien no ādas lai parādītu sevi kā modeli – noķersi tādu pašu narcisu; sacelsi svārkus – aizķersies ar zeķubiksi aiz trekna dāmu-saldumiņu kārotāja; dosies uz naktsklubu – pārdosies pa lēto vienas reizes medniekam; gribēsi izskatīties jaunāka – dabūsi sev infantilu ”puisēnu”, gribēsi manipulēt – trāpīsi uz tādu pašu viltnieku un atkal naktīs gaudosi spilvenā par to, ka visi vīrieši ar lielo burtu ir izmiruši. Neesi viltīga – un pasaule nebūs viltīga pret tevi.

Krāpšanās un mānīšanās ir pārāk skarbi vārdi, aiz tiem slēpjas bailes būt neglītai. Lūk, jums Jaungada dāvana no manis: nav neglītu sieviešu. Es neesmu saticis. Ir tikai tādas, kas mēģina mūs par to pārliecināt. Es esmu neglīta, tāpēc paskaties kā es izkrāsoju lūpas, skropstas, kā padziļināju savu dekoltē izgriezumu un atkailināju augšstilbus. Nekā vairāk manī nav, tāpēc visu uzmanību ekrānam: bet aiz ekrāna tikai vadi un putekļi…

Mans skolotājs reiz teica: „Sievietes skaistums – ir dzemdes kaklā!” Nevaru zinātniski apgalvot, bet apliecināšu, ka mana interese pret sievieti nav viņas sejas skaistuma dēļ. Mans uzbudinājums nerodas dēļ viņas figūras, vēl jo vairāk kailas. Tas nav interesanti, nevietā un nelaikā. Šī pievilcība slēpjas daudz dziļāk, pievelk šī iekšējā gaisma, kuras avots tiešām jūtams kaut kur sievietes vēdera daļā.

Vīrietis iemīlas sievietes dabiskumā, bet seja un figūra rada sajūsmu pēc tam.

Dzejnieki, slavinot tievu vidukli, pilnīgas lūpas un garas skropstas, tā apraksta šīs gaismas atspoguļojumu uz sievietes ķermeņa. Iemīlējušies vīrieši sajūsmināsies vienlīdz par sievietes slaidumu vai pilnīgumu un viņi paši būs izbrīnīti, kā sabrūk viņu agrāk iedomātie priekšstati par sievietes skaistumu: nu gan brīnums… es biju pārliecināts, ka viņa nav manā gaumē…

Skaistākā sieviete man ir grūtniece. Viņai nav svarīga āriene, viņas domas vērstas uz iekšieni, uz bērnu, visa viņas dzīve ir vērsta uz iekšu, viņa ieklausās sevī, glāsta vēderu, pārvietojas lēnām, apdomīgi un tik aizkustinoši-neveikli. Viņa apzinās šo dāvanu un izstaro sievišķību. Redzot grūtnieci, mainās vīriešu sejas izteiksme, viņi kļūst stiprāki un cēlāki. Tas ir ļoti pamanāms un ļoti skaisti.

Mana mīļākā sievietes ķermeņa daļa ir sievietes vēders. Mīksts, apaļīgs. Šeit sākas sieviete, viņas spēks, viņas pievilcīgums. Nav brīnums, ka dažnedažādi treniņi sievietēm ir saistīti ar atbrīvošanos vēdera daļā, ar vēderdejām u.c.

Sievietes, kurām piemīt šī iekšējā gaisma, piemēram, ir Natālija Avsejenko filmā, kurā viņa kopā ar baltajiem vaļiem nirst Arktikas ūdeņos. Viens īss skatiens, viens viņas vārds un jau sajūtu sevī viņas karsto pievilcības spēku. Vai Marīza, kas ironizē par savu izskatu, bet pietiek viņai iedziedāties un uz visiem laikiem nokļūstam viņas sievišķības gūstā. Tīra sievišķība un nekādas lūpu krāsas…

Ar Ajunu mēs iepazināmies apstākļos, kuros es vismazāk biju gribējis iepazīties un tādēļ nepievērsu uzmanību ne viņas skaistumam, ne prāta spējām. Īsa 10 minūšu tikšanās, bet, jau šķiroties, es sajutu, ka mums jātiekas vēlreiz, ka šī sieviete sevī nes kaut ko svarīgu man, mums abiem. Mēs neko tamdēļ nedarījām, neizlikāmies, vienkārši bijām tādi, kādi esam. Uzticējāmies nevis apstākļiem, nevis acīm, bet kaut kam vairāk, un dzīvojam šajā uzticībā vēl joprojām.

Mūs pievelk tas, kas nav mūsos. Nobriedusi sieviete rada polaritāti un pievelk nobrieduša vīrieša enerģiju.

Mēs, vīrieši, neuztveram skaistumu tikai ar acīm. Tas būtu pārāk garlaicīgi. Mēs skenējam katru jūsu kustību: to, kā pagriežat galvu, jūsu gaitu, jūsu ceļgalus, kad sēžat, balsi… Mēs jūtam grāciju. To nevar nokopēt, to nevar nopirkt, nevar iemācīties no modelēm, kuras, starp citu, ir prasmīgas manierēs, bet ne grācijā. Grācija ir unikāla, tā piemīt katrai sievietei, bet tā var būt noslēpta zem cietas vēdera preses un zem rūgtām, ačgārnām pārliecībām.

Es sēžu kafejnīcā un vēroju sev apkārt sievietes. Viņu ir daudz – gan simpātiskas, gan ne visai, gan labi, gan bezgaumīgi ģērbušās, gan ar, gan bez kosmētikas, gan ar smalku, gan dziļu balsi. Tā ir vienkārša kafejnīca, visas sēž ar draudzenēm un kapučīno un ir vēls decembra vakars. Visas ir dabiskas – Berlīnē sieviešu vidū ir maz izlikšanās. Apstādinu skatienu pie jebkuras, izpludinu fokusu, skatos kaut kur tālumā – caur šo publiku, caur tās manierēm, caur raksturiem…Un, lūk, parādās viņa: skaista sieviete. Es sāku just viņas pievilcību, neatkārtojamo vērtību, maigumu un dziļumu. Un es saprotu, ja skatīties uz sievieti tieši tā, tad var iemīlēt gandrīz vai katru no viņām. Jo mazāk slēpjas, jo vieglāk iemīlēt. Bet es jau vienu iemīlēju – to, kuru gaidu mājās, vakariņās.

Sievietei ir vienkāršāk, nekā vīrietim – viņai nav par kaut ko jākļūst, viņai ir gana ar to, ka viņa ir un viņa JAU ir vesela, pietiekama un skaista. Vīrieši ir vienšūnaiņi un tikai no pirmā skatiena tā liekas, ka mēs ķeramies uz to, ko redzam, bet mēs vērtējam pavisam ko citu. Vīrietis vienalga atradīs, atšķirs, izšifrēs jūsu skaistumu, ja vien viņu neputrosiet un viņam netraucēsiet. Katram skaistumam būs savs cienītājs, vai dzejnieks, vai princis – kā gribat. Nav nepieciešamības to izrādīt, izspīlēt, iespīlēt, izkropļot. Gana ir vienkārši būt.

————–

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Endijs Runijs (Andy Rooney), savā laikā bija viens no vadošajiem amerikāņu žurnālistiem, bijušais „60 minūtes” raidījuma rubrikas vadītājs.

Tās ir Endija Runija pārdomas par 40+ gadīgām sievietēm. Ņem vērā – tās ir vīrieša domas! Un tas priecē. Bet ne visam (it sevišķi nobeigumam) es piekrītu, jo nevar  teikt, ka vīrieši vecumā pēc 40 ir sliktāki par sievietēm vai otrādi. Mēs katrs esam dažādi…Tikpat daudz cik ir cietsirdīgu vai nejūtīgu vai nolaidīgu vīriešu, tikpat daudz (nuuuu, varbūt mazāk ) tādu pat sieviešu. Bet lielai daļai viņa teiktā, tomēr var piekrist, vai ne?

"Ar gadiem, es arvien vairāk un vairāk novērtēju sievietes, kas ir vecumā pēc 40. Tam ir daudz iemeslu. Piemēram, 40+ gadīga sieviete nekad tevi nemodinās naktī, lai pajautātu: "Par ko tu domā?". Viņai ir vienalga, par ko tu domā. Ja 40+ gadīga sieviete negrib ar tevi skatīties sporta raidījumu, viņa tev blakus nesēdēs un par to negaudīsies. Viņa ies un nodarbosies ar to, ko viņa grib – parasti ar kaut ko daudz interesantāku.

40+ gadīga sieviete zina sevi pietiekami labi, lai būtu pārliecināta par to, kas viņa ir, ko viņa grib, un no kā grib. Tikai nedaudzām šī vecuma sievietēm interesē tavs viedoklis par viņu vai par to, ko viņa dara. 40+ gadīgai sievietei piemīt pašapziņa. Ir maz ticams, ka viņa sarīkos skandālu operā vai pieklājīgā restorānā.

Protams, ja tu to esi pelnījis, viņa mierīgi tevi var novākt, ja vien viņa nojautīs, ka tiks cauri sveikā. Pieaugušās sievietes ir dāsnas ar uzslavām, bieži nepelnītām. Viņas zina, kas ir nepateicība. 40+ gadīgās sievietes ir pietiekami pašpārliecinātas, lai tevi iepazīstinātu ar savām draudzenēm. Jaunāka vecuma sieviete izvairīsies pat no labākajām draudzenēm, jo savam partnerim neuzticas.

Vecāka gadagājuma sievietei ir absolūti vienalga, ja tu uzskatīsi viņas draudzenes par pievilcīgām. Viņa zina, ka viņas draudzenes nekad viņu nenodos. 40+ gadīgai sievietei ir orākula intuīcija. Tev nav viņām jāatzīstas ne par ko – viņas tāpat par tevi visu zina. Spilgti sarkana lūpu krāsa 40+ gadīgām sievietēm izskatās ļoti labi, ko nevar teikt par tām, kas ir jaunākas.

Ja tu iemācīsies ignorēt dažas grumbiņas, konstatēsi, ka sievietes pēc 40 ir daudz seksīgākas nekā jaunās. Četrdesmitgadīgās sievietes ir atklātas un godīgas. Viņa tev acīs pateiks, ka esi lops vai arī uzvedies kā lops. Tev nekad nevajadzēs minēt, kā viņa pret tevi izturas. Tāpēc, jā – ir daudz iemeslu, lai apbrīnotu sievietes, kuru vecums ir pēc 40. Diemžēl, to pašu nevar teikt par vīriešiem.

Uz katru burvīgu, gudru, labi koptu sievieti vecumā pēc četrdesmit ir kāds plikpaurains, vēderains izraktenis dzeltenīgās biksēs, izstādot sevi par pilnīgu idiotu, koķetējot ar divdesmitgadīgu oficianti. Dāmas, es lūdzu jums piedošanu! Bet visiem vīriešiem, kuri mīl teikt "kāpēc pirkt visu govi, ja var saņemt pienu par velti", man ir jaunums. Šodien, 80 procentiem sieviešu laulība neinteresē. Kāpēc? Jo viņas saprot, ka nav jēgas pirkt visu cūku desas luņķa dēļ."

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šorīt, skatoties pa logu uz ābeli dārzā, kas pilna jo pilna ar kārdinošiem āboliem, atcerējos vienu līdzību. Droši vien arī tu esi to jau dzirdējusi:

„Sievietes ir kā āboli. Paši sulīgākie un saldākie atrodas koka galotnē. Daudzi vīrieši nevēlas kāpt tiem pakaļ, jo negrib piepūlēties un baidās nokrist un sasisties. Viņi savāc tos ābolus, kas ir nokrituši zemē, nav varbūt tik ļoti labi, taču ir tiem pieejami. Tāpēc āboli tur augšā, ābeles galotnē, sāk domāt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, kaut gan patiesībā tie ir lieliski. Viņiem vienkārši ir jāsagaida tas cilvēks, kas nenobīsies un uzkāps koka galotnē tiem pakaļ.”

Skaisti teikts, taču par šo līdzību varētu daudz un dikti diskutēt, vai ne? Un taisnība droši vien būtu katrai no mums. Jo katrai jau ir izveidojusies sava dzīves pieredze, zinām bezgala daudz teorijas kā būtu pareizāk un kā ne. Un, galu beigās, arī situācijas, kuras esam izdzīvojušas ir tik dažādas. Un katrai līdzībai ir vairākas dziļas domas. Piemēram, varbūt vīrieši lasa ābolus no zariem – atbilstoši savam augumam. Kurš var aizsniegt augstāk, tas noplūc ābolu tur, kas ir mazāks, paņem to, kas atrodas zemāk?

Vai tev kādreiz nav nācies klusībā pabrīnīties, satiekot dažus pārus – nu ko gan viņš viņā ir atradis? Tavuprāt, pavisam parasta, ne īpaša skaistule, viena no daudzām sievietēm, kas tev liekas neievērojama. Un turpat viņam blakus ir kāda paziņa, kaimiņiene vai kolēģe, kas ir tik jauka, simpātiska, izskatīga un gudra! Bet viņa ir viena. Neviļus ienāk prātā jautājums – kāpēc tā, vai ne?

Šis nav akmens to sieviešu dārziņā, kurām varbūt nepiemīt tas izsmalcinātais skaistums vai gudrība, un arī to sieviešu, kas ir apbrīnojami jaukas un gandrīz ideālas un zina savu „cenu” – ne. Un tas viss, protams, mūsu skatījumā, jo patiesību zina tikai viņas pašas un katrai no viņām piemīt sava burvība un valdzinājums. Savos skaistajos gados jau visas zinām, ka katra no mums ir vērtība, un satiekam tos, kurus mums jāsatiek. Un, no ābeles jau nekrīt tikai tie āboli, kas ir pārgatavojušies un vairs ne tik kvalitatīvi, bet arī tie, kas ir pašā gatavībā: gardi un sulīgi – gatavi!

Taču šoreiz mazliet tieši par to, kā klājas viņām –tur augšā – ābeles galotnē. Vai bieži vien neesam tur, jo mūsos dzīvo bailes no mirkļa, kad satiksim Viņu vai mācēsim būt „labas”? Vai mums nesāpēs kāds pāri nodarījums, vai spēsim baudīt mirkļus? Vai negaidām „Princi baltā zirgā” un tāpēc pati dzīve mums slīd garām, jo vērojam to no malas – no augšas? Kā varam iegūt pieredzi, ja neuzdrošināmies.

Protams, sieviete jūtas sieviete, kad viņai ir blakus stiprs, uzticams vīrietis. Un, tavuprāt, stiprais taču nenobīsies un uzkāps tev pakaļ, vai ne? Jā, droši vien, bet ja nu viņš, kā jebkurš cits brīžam arī nogurst un nepamana tevi tur – augstu, augstu? Filozofēt varam daudz un dikti par šo… Teiksi, ka tāpat jau „katram katliņam savs vāciņš” un nekas, kas ir tavs tev garām nepaies, taču es domāju par ko citu – par tiem mirkļiem, kurus mēs varētu vienkārši dzīvot un baudīt, priecāties, kamēr satiekam to – Savējo. Vienīgo un īsto. Piepildīt sevi, veidot savu pieredzi un vērtību sistēmu, būt laimīgas.

Un te atkal izstāstīšu citu stāstu, ko man reiz stāstīja kāda vieda sieviete brīdī, kad man pašai šis jautājums „kāpēc ir tā?” bija aktuāls attiecībā uz sevi.

„Reiz dzīvoja kāda skaista Roze. Viņa plauka un ziedēja, priecēja apkārtējos ar savu brīnumaino smaržu un visi priecājās par šo krāšņumu. Viņa bija jauna, domāja tīras, gaišas domas un ticēja saviem cēlajiem mērķiem. Kādu dienu viņai pienāca laiks doties ceļā – tālā un grūtā ceļā pāri tuksnesim, lai satiktu savu Mīļoto, ar kuru būt kopā.

Rozīte devās ceļā tūlīt nekavējoties. Viņa gāja un gāja, tuksnesis bija skarbs un Rozei ļoti gribējās dzert. Un tad viņa satika Aku. Ūdens guldzēja un aicināja, un Aka teica: ”Nāc, padzeries, tev būs spēks iet tālāk. Taču par to, ka došu tev veldzi, tev jādod man viena ziedlapiņa”. Rozīte apjuka. Viena ziedlapiņa? „Nē, es izturēšu un iešu līdz galam skaista un neskarta, lai patiktu savam Mīļotajam” Un Roze gāja tālāk. Atkal bija karsts un bez ūdens viņa zaudēja spēkus līdz atkal satika Aku. Un notika tieši tas pats, kas satiekot Aku pirmajā reizē. Un Roze apņēmības pilna devās tālāk. Ziedlapiņas pamazām novīta, spēki izsīka un spožums acīs pazuda… Un satiekot Aku trešo reizi, Rozīte spēja vien skumji nopūsties un mērot savu ceļu tālāk jau pavisam izsīkusi. Mērķis bija tik tuvu, un tas viņai deva spēkus. Un re – svarīgā diena bija klāt! Viņa nonāca lielā, skaistā oāzē, kur visa bija pārpārēm. Gaiss smaržoja, ūdens čaloja, valdīja prieks un mīlestība. Un tur bija viņas Mīļotais!”

Kā jūs domājat, kas notika tālāk?

Mīļotais viņu nepazina… šī skumjā, pārgurusī, un izkaltusī būtne vairs nebija viņa Roze…

Taču stāsts vēl nav galā.

„Tajā pat laikā kāda cita Roze veica to pašu ceļu, lai satiktu savu Mīlestību. Arī viņai nācās iet pāri tuksnesim, izjust slāpes un bezgala nogurt. Pie pirmās Akas arī viņa lepni paceltu galvu turpināja ceļu tālāk, paturot visas savas ziedlapiņas. Un pie otrās akas tāpat. Taču, satiekot trešo aku, Rozīte apstājās un aizdomājās – spēku bija tik maz, dzert gribējās tik ļoti un Roze domāja: „Ir palicis tik mazs ceļa gabaliņš, ja nepadzeršos, es varu tur nenokļūt. Bet man taču ir jābūt skaistai un laimīgai, man ir nepieciešams spēks un veldze, lai varu būt tāda kāda esmu, lai varu iepriecināt sevi un savu Mīļoto. Un, kas gan ir viena ziedlapiņa pret manu laimi, ko tūlīt satikšu?” Un Rozīte laipni uzdāvināja Akai vienu no savām ziedlapiņām, gardi padzērās, atpūtās un, sajuzdama spēku pieplūdumu, veica savu ceļu līdz galam. Un, jācer, ka viņi abi ar savu Mīļoto dzīvo laimīgi vēl šodien..))”

Skaists un reizē skumjš stāsts, taču tas man toreiz ļoti lika aizdomāties. Dzīve ieguva citas krāsas, jo es pati to sāku krāsot, baudīt un priecāties par to, tajā pat laikā vienmēr dziļi sirdī zinot, ka satikšu to – Savējo. Tu jau gan droši vien zini, ko ar to gribu pateikt… kopīga kafijošana un sarunas ar kādu, kas ir jauks un ar kuru ir interesanti, kopīgi izbraukumi, telefona zvani, pārsteigumi, taču tajā pat laikā, dzīvojot katram savu dzīvi, izjūtot robežas, kādas pati sev vēlies noteikt. Un nekad jau nevari zināt, kas beigās no tā visa sanāk…Varbūt izrādās, ka tas arī ir tas – Tavējais! Un, ja ne, tad būsi skaisti izdzīvojusi šo brīdi un baudījusi patīkama cilvēka klātbūtni – tu būsi dzīvojusi!

Tu esi Lieliska un dzīves gudra sieviete. Ieklausies sevī, savā Būtībā un atkal – jau kuro reizi – sadzirdi savu iekšējo balsi, kas tev pateiks priekšā, kā rīkoties, lai spēcinātu sevi un veldzētu. Un, vienalga, vai esi viena vai kopā ar kādu, ļaujies dzīvei. Un, ja nekad agrāk, tad varbūt šajā rudenī, kad, tūlīt pēc mirkļa, jau lielais mākslinieks Rudens ņems savu otu un izkrāsos visu pasauli košu jo košu, ļaujies arī tu krāsām un sajūtām.

Lūkojoties laukā pa logu, pamanīju zālājā – zied divas pienenes… jā, tieši tagad – septembrī! Kā tu domā, vai viņas nebaidās rudens salnu? Bet zied! Droši un pārliecinoši.

Lai saule!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Nav noslēpums, ka mums sievietēm piemīt īpašas spējas, ar kuru palīdzību varam savu vīrieti burtiski „apburt” . Nekādā gadījumā neaicinu attiecībās izmantot viltību, tomēr gudrām IR jābūt.

Bieži vien šai gudrībai ir vairāki sinonīmi: rāmums, viedums, cieņa, pietāte, saimnieciskums, patstāvība utt.

Uzturi vīrietī mednieka instinktu

Mēs visas zinām, ka vīrietis pēc dabas ir mednieks un lielākais vairums sieviešu šo vīrieša īpašību izmanto iepazīšanās un attiecību sākuma posmā. Tomēr ar laiku, kad vīrietis kļūst tuvs un „savējais”, mēs, nez kāpēc, aizmirstam par to.

Vīrietim sieviete ir jāiekaro, tāpēc nedod viņam (viņa paša un tevis labā) šai ziņā atslodzi. Periodiski iedarbini savus personīgos, sievišķīgos „paņēmienus”, koķetē ar viņu, atceries to, kā tu rīkojies, kad mēģināji viņu „pavedināt” – lai viņā regulāri mostas šis mednieka instinkts un vēlēšanās iekarot tieši tevi un tieši tevi neatdot nevienam citam.

Atstāj viņam noteicošo vārdu

It īpaši tas ir svarīgi citu cilvēku vidū, jo, ja sieviete visu klātbūtnē parāda, ka vīrietis ir stulbāks par viņu vai, ka viņa kaut kurās lietās ir pārāka, tas vīrieti var ļoti aizskart. Protams, nevajag izlikties arī par muļķi (arī tas vīriešiem nepatīk), bet izrādīt savu pārākumu arī ir lieki. Ja visa rezultātā rodas konflikts, tad tas nav labi, bet, ja tas ir noticis, tad situāciju un tās atrisināšanu jāatliek uz to brīdi, kad atgriežaties mājās.

Mazāk kritikas

Lūk, īsta sievietes prasme un gudrība – panākt to, lai vīrietis pats mainītu savu uzvedību un, pie tam, iztikt bez kritikas.

Tā vietā, lai vīru kritizētu vai aizskartu brīžos, kad viņš atkal ēd, sēžot pie datora, tajos brīžos, kad vakariņojat vai dzerat tēju kopā, pasaki, cik tev tas ir patīkami. Un pienāks brīdis, kad viņš pats tev piedāvās pabūt kopā un izdzert tēju.

Radi komfortu un mājīgumu

Mēs visi nākam no bērnības un arī lielie un spēcīgie vīri nav izņēmums. Tieši viņiem, visbiežāk, ir vēlēšanās, tāpat kā bērnībā, atgriezties pēc darba tur, kur ir mājīgi, komfortabli un mierīgi.

Protams, šai vietai jābūt blakus tev, blakus sievietei, pie kuras šis vīrietis vēlas atgriezties, kurai viņš+ vēlas dāvāt savus glāstus, siltumu un gādību.

Dzīvo savu, nevis viņa dzīvi

Ir jāinteresējas par sava partnera dzīvi, panākumiem, bet nav tajā visā burtiski „jāizkūst”, pilnībā aizmirstot par savējo. Visbiežāk šī tendence raksturīga sievietēm.

Ja tu ievēro, ka ar laiku visas tavas intereses (vai to lielākais vairums) saistītas tikai ar tavu vīrieti, tas nozīmē, ka ir pienācis laiks apstāties un labi padomāt.

Pilnīgi iespējams, ka ir laiks sevi atgriezt savā dzīvē, jo tev taču bija kādreiz personīgās aizraušanās līdz dienai, kad iepazinies ar savu vīrieti? Sievietei bez mērķiem, kas saistās ar ģimeni ir jābūt saviem personīgajiem sapņiem un mērķiem. Ja tas būs tā, partneriem vienmēr būs par ko runāt un arī savstarpēja interese vienam par otru tikai vairosies.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

• Klusā okeāna kādas cilts meitenītes tiek izprecinātas viņām jau piedzimstot.

]]> http://buduars.lv/20-interesanti-fakti-par-sievietem/feed/ 0