Vīrietis ar ziedu pušķi uzmanīgi mēģina apiet peļķi…, meitenes pie neliela kafijas galdiņa jautri čivina…, zēns kāri ēd saldējumu, sievietes steidzas mājup no darba un veikaliem…to visu redzot, liekas, ka it visiem cilvēkiem visapkārt dzīve ir piesātināta un piepildīta ar gandarījumu. Viņi kaļ plānus, dalās iespaidos un, galu galā, vienkārši ēd saldējumu un bauda karstu, smaržīgu kafiju.

Tikai tu viena uz šīs Zemes neko negribi. Pilnīgi neko! Saulainais noskaņojums kaut kur pazudis kopā ar pēdējām rudens lapām…Un uz jebkuru piedāvājumus ir atlikusi tikai viena vienīga atbilde: „Es neko negribu…”. Patiesībā tu melo pati sev.

Viena vēlēšanās gan tev ir palikusi – neko negribēt. Jā, jā, arī šī ir TAVA izvēle! Drīzāk tev gribas vienkārši tāpat vien pasēdēt… bez jebkādas nodarbes, lūkoties aprasojušajā logā un vienkārši vērot, kā cilvēki glābjas no drēgnā, nepatīkamā lietus.

Un tagad apstāsimies tieši šajā vietā. Pasēdēsim klusumā zem silta pleda, un pie reizes arī noskaidrosim, kāpēc un kur ir pazudušas tavas vēlmes.

1. Padomā, cik bieži tu sev ļauj atpūsties, nemeklējot neko televīzijas kanālos, nelasot un nešķirstot savu draugu profilus, nepētot pēdējās ziņas, bet vienkārši – pilnībā norobežojoties no apkārt notiekošā un esošā.

Varbūt šo savu “neko negribu” stāvokli, tu jau intuitīvi izmanto atpūtai? Jo pasīvā ainavas vērošana aiz loga, vēlme noslēpties kādā stūrītī, aizvērt acis un aizmirsties, tas nav nekas cits kā transa bads. Tavam organismam šobrīd ir ļoti svarīgi ik pēc 1,5-2 stundām pāriet tādā kā robež-stāvoklī starp miegu un nomodu. Tādējādi tu atbrīvotos no uzkrātā stresa, un „sagremotu” saņemto informāciju. Ja tu pastāvīgi, sevi piespiežot, no šī stāvokļa sevi rausi laukā, tad pēc kāda laika tu pilnībā „izdegsi”. Un radīsies šī tukšuma, „nekā negribēšanas” sajūta.

Tāpēc ļoti svarīgi saglabāt dabisko nepieciešamību ik pa laikam savu dzīves ritmu palēnināt, ieiet sevī vai sākt to pat kontrolēt: katru dienu apzināti veltīt laiku šim „transa” stāvoklim. Ik pēc 1,5-2 stundām ļaut sev 10-15 minūtes atpūsties. Protams, kādreiz ir jāieplāno arī daudz ilgāki atpūtas brīži – atguļoties, vai apsēžoties ērtā krēslā, un ieslēdzot patīkamu mūziku.

Un, lai efektu iegūtu vēl lielāku, uzraksti un novieto sev redzamā vietā šo likumu:

„Ļauj sev atpūsties, vēl pirms esi nogurusi!”

2. Pamēģini atcerēties, ko tu reiz esi gribējusi tik ļoti, ka pat zosāda uzmetas, atceroties.

Iespējams, dzīves drudžainajā ritmā, tu vienkārši aizmirsi par sevi un katru dienu dodies uz darbu, kuru nemīli, nelabprāt atgriezies mājās, un nedēļas nogalēs risini savu tuvinieku problēmas. Šādu dzīvi dzīvojot, tiešām var pārtapt par nejūtīgu mūmiju.

Un tā – no visa iespēju arsenāla tu esi izvēlējusies „neko negribēt”. Lieliski! Un tagad tavam stāvoklim pievienosim karstas šokolādes tasi vai palutināsim tevi ar smaržīgu vannu. Tā taču tavs “neko negribu” būs daudz patīkamāks, vai ne?

Sāc ar vienkāršo. Paņem papīra lapu un uzraksti 10-20 vēlēš… nu labi, labi, nosauksim tos par “maziem prieciņiem”, kurus tu varētu īstenot tūlīt pat. Tiem nav jābūt tādiem, kas pieprasa no tevis fizisku piepūli vai finansiālus izdevumus. Galvenais atlases kritērijs ir tavas emocijas. To, kas tev vajadzīgs, tu izskaitļosi atkarībā no enerģijas pieplūduma. Roka jau stiepjas pēc grāmatas? Lieliski! Tas ir tikai sākums.

Turpmāk, lai neiestigtu nomāktības purvā, bagātini sevi ar jaunām un jaunām vēlmēm. Tieši tās būs tavas enerģijas avots un stimuls turpmākai sevis atsvabināšanai no šīs iekšējās krīzes.

3. Pieskati, ko tu domā dienas garumā.

Šis ” neko negribu” stāvoklis var rasties kaut vai tāpēc, ka tavas vēlmes nekad tā arī nepiepildās. Reti kura no mums aizdomājas par to, kāpēc tas tā notiek. Lielākā daļa vienkārši sāk stresot un gānīt dzīvi kopumā. Tukši iekšējie dialogi, aizvainojumi, dusmas… – tas viss no dzīves izspiež ne tikai vēlmes, bet arī veiksmi.

Ko darīt? Tu noteikti par to jau esi dzirdējusi: sākt ar pateicību. Jo jebkurā notikumā (neiet runa par skumjiem dzīves notikumiem) vai situācijā var atrast gan mīnusus, gan plusus. Ir skaidrs, ka ne visiem ir dotas spējas – lūkojoties pelēkā peļķē, redzēt zilās debesis, bet katrs uz to var tiekties. Ja katru dienu meklēsim iespēju par kaut ko pateikt paldies, šāda attieksme var kļūt par jautru spēli, pateicoties kurai, mēs kļūsim ar katru dienu spēcīgākas un laimīgākas.

Saki sev paldies par to, ka šorīt tev izdevās savam spoguļattēlam uzsmaidīt, saki paldies par to, ka šorīt atradi laiku rīta skrējienam vai pagatavoji gardas vakariņas. Saki paldies arī saviem mīļajiem. Laika gaitā daudzas lietas kļūs ierastas, taču tās nezaudēs vērtību. Kad tu novērtē to, kas tev jau ir, tu atver durvis jaunām iespējām, bet tavi sapņi kļūst iespējami.

Netici? Izdari eksperimentu. Vienkārši sāc teikt paldies … kaut vai tikai šodien: par iespēju elpot tīru gaisu, par pirmo sniegu, arī par lietainu dienu, paldies, ka mūsu Zemē nav kara, par to, ka tev ir mājas, ģimene, tuvinieki, par to, ka ir ko galdā likt, par to, ka tu spēj nomaksāt rēķinus, par to, ka tavā mājā ir siltums, par to, ka tevi kāds mājās gaida, kaut vai kaķēns… Un, kad no aiz mākoņiem pavīdēs saule, tu zini, ka tu esi sadzirdēta un šādu dienu tavā dzīvē būs arvien vairāk un vairāk.

Turpini sevi mīlēt, pat tad, kad tev neko negribas. Un atceries, ka lieti un sniegi aiz loga būs vienmēr. Tu nevari valdīt pār dabu, bet tu noteikti vari labus laika apstākļus uzturēt sevī un savā mājā. Nekas, ka aiz loga dzeltē koku lapas, līst lietus vai puteņo, bet tieši šobrīd tu vari noskurināties, pasmaidīt sev un turpināt šo frāzi „Es gribu…”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gan žurnālos, gan interneta vietnēs, arī es savā blogā bieži vien sevi un tevi motivēju uz pārmaiņām…Viss ir jauki. Bet kur tām ņemt spēkus?

Ir zināms, ka viss balstās uz enerģijas. Mūsu dzīves tonuss, spēja rīkoties un skaidri domāt – tas ir brīvās enerģijas daudzums organismā. Kā to varētu ietekmēt?

Klasiska speciālistu atbilde būs sekojoša: ūdens, elpošana, ēdiens un regulāra fiziskā slodze.

Mums ir nepieciešams to visu darīt (vairāk dzert ūdeni, ēst kvalitatīvu ēdienu, dziļi elpot un sportot), kā rezultātā organisms atžirgs, dodot mums spēcīgu iekšējo spēku pieaugumu un vēlmi gāzt jebkurus kalnus.

Diemžēl, ar to vien gana nebūs. Lai justos labāk un uzsāktu pārmaiņu procesu – šī ir ļoti svarīga mūsu dzīves daļa. Tas ir solis ceļā uz veselīgāku dzīves veidu, bet šī iekšējā spēka un draiva atslēdziņa slēpjas citur.

Cilvēkā slēpjas milzīgas iekšējā spēka rezerves, bet daudzi no mums nekad tām nav pat pieskārušies.

Spēks tiek dots konkrētam mērķim. Kamēr tev nav uz ko tērēt spēkus un enerģiju, tu to neiegūsi.

Pilnīgi iespējams, ka tā ir sava veida organisma aizsargfunkcija…? Kur tu pielietosi savu spēcīgo lādiņu? Sevis sargāšanai no pašas šaubām? Spēkam (vai augstākam enerģētikas līmenim) ir nepieciešams pielietojums.

Jo plašāks ir sevis un sava ieguldījuma, sava mērķa redzējums, jo vairāk radīsies enerģijas.

Vai esi ievērojusi, ka ir cilvēki, kas ir ļoti tālu no šiem visiem enerģijas palielināšanas veidiem, no šīm visām tēmām, bet, kuri vienalga ir saglabājuši savu dzīves entuziasmu un pacēlumu? Viss slēpjas ne tik daudz praksē (kas ir ļoti labi, bet nepietiekami), bet gan regulārā saņemtās enerģijas izmantošanā.

Un tagad padomā, bet tā godīgi – kamdēļ tev vajadzīgs spēks, tonuss, enerģija, entuziasms?

Ir kāda laba indiešu analoģija: cilvēks dzīves priekšā stāv, kā pie neizmērojama okeāna, bet rokās viņam ir tikai tējkarote.

Enerģijas ir bezgala daudz, tikai mūsu prasības ir smieklīgas. Cik varējām, tik paņēmām.

Un,tātad, vēlreiz: kamdēļ tev vajadzīgs spēks? Kur tu to pielietosi? Kā tērēsi?

Gribam mēs to vai negribam, mūsu mērķi nosaka mūsu

spēku daudzumu.

Ja tu vēlies justies mundra un enerģiska un tamdēļ sāc nodarboties ar dažādām praksēm, pie tam tā īsti nezinot, kamdēļ tev tas viss – tad tev spēku būs tieši tik daudz, lai tos pielietotu šo nodarbību laikā.

It kā arī nav slikti… Bet vārds draivs tad jau būs no citas operas. Es ceru, ka tu saproti, ko es ar to domāju.

Ja tu nodarbosies ar enerģijas palielināšanu, enerģijas palielināšanas dēļ – tas viss atradīsies tādā viduvējā līmenī, kas būs pietiekošs, lai uzturētu un izturētu pašreizējo dzīves ritmu (tai skaitā šīs nodarbības). Milzīgais spēks, entuziasms un dzīves alkas rodas tajā momentā, kad cilvēks iegūst mērķi un sāk uz to virzīties.

Nu kaut vai piemērs no reāliem dzīves gadījumiem: ja sievietei palūgtu pacelt tramvaju, es domāju, ka reti kura uz to būtu spējīga un diez vai pat gribētu censties to izdarīt. Jo kamdēļ?… Bet, ja viņai tas jāizdara, lai glābtu dzīvību bērnam? Šādi gadījumi ir bijuši un mēs visas par tiem esam dzirdējušas. Pilnīgi iespējams, ka šīs sievietes nav pirms tam nodarbojušās ne ar kādām praksēm un treniņiem. Un tas jau ir apstiprinājums tam, ka spēka un enerģijas atslēdziņa slēpjas nepieciešamībā to pielietot.

Spēks tiek dots konkrētam mērķim.

Citiem vārdiem sakot: kad tu pēkšņi pieņemsi stingru lēmumu gāzt kalnus, tu pēkšņi atklāsi, ka tu uz to esi spējīga!

Nevis spēks un draivs, kas tiek gūts dažādu nodarbību gaitā un „pēc tam es padomāšu, kur šo iegūto resursu izmantot”, bet gan pilnīgi otrādi – VISPIRMS cilvēks pieņem lēmumu visu mainīt, pieņem lēmumu, kurā virzienā un kurp sākt kustību un tad ar katru izvēlētajā virzienā sperto soli viņš iekšēji arvien vairāk sāk izjust enerģētisko pacēlumu.

Bet mēs nerunājam šoreiz par virspusējiem sapnīšiem, kuri šajā interneta ērā mūsu apziņā izplatījušies burtiski kā vīrusi: izlasīju rakstiņu, aizdegos un bija gana ar dažām minūtēm, lai aizmirstu par nopietno mērķi, darbības plānu un apzināto virzību, ieskaitot pacietību šo ceļu veikt līdz pašam galam.

Ja tā godīgi – tad, kad „dzīvē viss ir labi, bet nav nekā laba”, šo procesu iedarbināt ir ļoti grūti. Lai cik absurdi tas neskanētu, pat no pekles, ja esi tajā ticis, izrauties ir daudz vieglāk.

Ir vajadzīgs ļoti nopietns nodoms kļūt par cilvēku, kas realizē visu savu potenciālu ar pilnu jaudu. Jāatbrīvojas no bailēm uzstādīt lielus mērķus. Uzdrīkstēties sapņot lielas lietas, bet galvenais – pārstāt taupīt spēkus un nebaidīties šajā procesā ienirt līdz pat matu galiņiem. Un tad, beidzot praksē būs iespēja uzzināt to „kas es esmu?”

Cilvēks ir būtne ar bezgalīgām iespējām un milzīgu spēka potenciālu, kam ir viss nepieciešamais sevis dziedināšanai, sevis atjaunošanai, sevis piepildīšanai, kas var mainīt jebkurus apstākļus un meistarīgi veidot savu pieredzi, gūstot lielu gandarījumu un daloties tajā ar citiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Cik gan bieži katra no mums izjūt nogurumu, skumjas, sliktu garastāvokli.

Šodien parunāsim par to, kādas tad ir tās mūsu kļūdas, kas noved pie tā, ka mēs zaudējam enerģiju, par to, kuri ir tie „melnie caurumi”, kuros pazūd mūsu prieks un spēks. Bet tu jau pati izlem, vai šī informācija tev noder vai ne. Un ko ar to darīt.

Tādi „melnie caurumi” ir veseli seši. Lūk, tie.

1. Darbaholisms. Tu strādā daudz un grūti. Tev ir svarīgs mērķis, kuru noteikti nepieciešams sasniegt. Bez tā visai tavai dzīvei nebūtu nekādas nozīmes un jēgas. Tu visus savus spēkus virzi rezultāta sasniegšanai. Pie tam arī ļoti labi pelni. Bet laimes un prieka sajūtas par to nav. Tu izjūti tikai nogurumu un skumjas. Bet tavi sapņi taču realizējas…?!

Kāpēc tas tā notiek? Tu pastāvīgi atdot visu savu laiku, dienu pēc dienas. Neko neatstājot sev. Tu zaudē savu enerģiju, prieku un spēkus.

2. Pārliecības trūkums. Tu uzskati, ka tev ir jābūt ideāli labai un pareizai. Piemēram, labai mammai, sievai. Lai tas tā būtu, tu pastāvīgi visus apkalpo, risini viņu problēmas, centies radīt mājās komfortu un mājīguma sajūtu. Citādi tevi neviens nemīlēs. Ja tas viss, ko tikko minēju tiek darīts TIKAI tamdēļ, lai gūtu uzslavas un neviens neko neiebilstu vai nedod Dievs – nepārmestu, tad tu esi ne uz pareizā ceļa. Tas viss, ko dari būtu pareizi, ja tu to darītu ar prieku, sev un mīļajiem par labu, bet ne tamdēļ, lai visi mājinieki būtu apmierināti. Un tā visa rezultātā tu pati jūti tikai nogurumu un vilšanos…

Kas ir noticis? Tavi mājinieki ir pieraduši pie tavas aprūpēšanas. Viņi sen vairs tev nesaka „paldies” un nepamana arī tavu nogurumu un vilšanos. Lūk, tā arī pārtapa dzīve par drūmo ikdienu, tā vietā, lai justu prieku par ģimenes dzīvi un ikdienas darbiem tuvinieku labā.

3. Nepabeigti darbi. Tu ķeries pie vairākiem darbiem uzreiz. Raksti projektu, pārbaudi e-pastu, runā pa telefonu, un dari vēl desmit dažādas lietas vienlaikus. Šajā skrējienā tu kaut ko piemirsti un tad atceries un centies pabeigt. Un tā katru dienu 8-10 stundas no vietas. Pēkšņi tu atjēdzies, ka ir jau vakars, bet tev vēl ir miljons nepabeigtu darbu, bet spēka nav un enerģija ir nulles līmenī.

Rezultāts ir bēdīgs – tu visu iesāki un neko nepabeidzi. Naktī, tu pamosties šausmās, atceroties par aizmirsto darbu. Tu izšķērdē savus spēkus uz daudzām lietām, negūstot nekādu rezultātu vai gandarījumu un zaudējot enerģiju.

4. Aizmirstie solījumi. Dienas laikā mēs pieņemam daudz un dažādus lēmumus. Mums prātā ienāk milzums daudz domu un ideju. Piezvanīt draudzenei, pārbaudīt nepieciešamo informāciju, aiziet uz kino, parunāties ar bērniem, vīru, palīdzēt vecākiem utt.utt. Bet būtībā visi vai lielākā daļa šo lēmumu un vēlmju tā arī paliek neizpildītas.

Ar ko tas beidzas? Nav ne spēka, ne enerģijas. Tu esi uzkrājusi daudz nepabeigtu darbu un ideju un tie, kā smaga nasta, velk tevi atpakaļ – pagātnē. Sākot jaunu un interesantu lietu, tu atceries, ka ir jāpabeidz agrāk iecerētais vai solītais. Un tu atkal nekur nevirzies. Tu jūti, ka tava enerģija izsīkst kopā ar prieku un spēkiem.

5. Bezjēdzīga laika pavadīšana. Tu stundām ilgi sēdi pie televizora vai datora. Tu stundām ilgi (padomā par to, es nepārspīlēju) runā pa telefonu, klačojies, apspried draugus, nosodi un zākā.

Kāpēc pazūd enerģija, kāpēc krājas nogurums? Ja tu šādi pavadi laiku, tu stāvi uz vietas un neattīsties. Padomā, vai tad šīs nodarbes kaut kā uzlabo tavu dzīvi? Tu tērē laiku un spēkus, neiegūstot pretī neko, bieži vien pat saņem vairāk stresa, negācijas un sliktu garastāvokli, kā tas bija līdz tam. Tava dzīve kļūst bezjēdzīga.

6. Mērķa, dzīves jēgas trūkums. Mēs jau runājām, ka ļoti labi var dzīvot arī bez cēliem mērķiem, bet tā vēlas un spēj ne visi. Ir cilvēki, kuriem IR nepieciešams dzīves mērķis un pat vairāki. Un, ja tu esi viena no tādiem cilvēkiem, tad, dienas pavadīšana tā, kā aprakstīju augstāk, noved pie tā, ka tu dzīvo… kaut ko dari…visu laiku ņemies, skrien, riņķo, esi visa vienos darbos un rūpēs, bet bez prieka un bez gandarījuma. Kāpēc tas tā notiek? Tu nesaproti kamdēļ tas viss. Tu dzīvo tā, kā visi, kā ir pieņemts. Un šāda dzīve tevi nemotivē. Tu pildi svešu sociālo pasūtījumu, tu piepildi citu cilvēku mērķus un sapņus.

Kāpēc nav spēka, enerģijas un prieka? Ja tev nav nozīmīgu un priekš tevis interesantu mērķu, ja tu neīsteno savas patiesās vēlmes, tu bezmērķīgi un neatgriezeniski zaudē visu savu dzīves vitalitāti. Un līdz ar to nav ne dzīvesprieka, ne spēka.

Lūk, tādi ir šie „melnie caurumi”, kuros satek visa mūsu enerģija… Lūk, tā neapdomīgi mēs zaudējam spēkus un dzīves prieku.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien sēdēju un domāju, cik daudz mēs šai blogā un cik daudz visur tiek runāts par dažādām metodēm kā sasniegt pārmaiņas, bet ne visām mums šai dzīvē šīs pārmaiņas izdodas panākt…

Pie tam ir starp mums arī sievietes, kas nemaz netic iespējai, ka šādas pārmaiņas viņu dzīvē var notikt. Netic, ka viņām piemīt un pieder viss, lai šīs pārmaiņas savā dzīvē radītu.

Tik bieži nākas dzirdēt vai saņemt vēstules ar šādiem vārdiem: „Man jau ir par vēlu kaut ko mainīt…”, „Neviens man nevar palīdzēt…”, „Esmu no tām, kurām neveicas…” utt.

Šodien es rakstīšu par to, kāpēc mēs sajūtam nogurumu un bezizeju, kāpēc tik bieži mums trūkst spēka.

Es nedošu padomus, ko un kā jādara, vienkārši aprakstīšu darbības vai bezdarbības (ja tā var teikt), kas ir iemesls visam augstāk minētajam. Izanalizēsim to, kas veicina mūsu spēku un enerģijas apsīkumu.

Ko darīt nevajadzētu, ja vēlamies spēkus saglabāt.

Vienmēr sakām „jā”, kad ļoti gribas pateikt „nē”.

Smaidām, kad gribas raudāt.

Neļaujam sev atpūsties.

Ciešam, kad vairs nav izturams, neaizdomājoties kamdēļ tad mēs to vispār darām.

Apvainojamies, kad vienkārši vajadzētu parunāties, paskaidrot un uzklausīt otras puses paskaidrojumus.

Visu dzīvi nodarbojamies ne ar to, ko gribam, pārliecinot sevi, ka tā dzīvo visi.

Kontaktējamies ne ar tiem cilvēkiem, baidoties pārtraukt apnikušas, nogurdinošas vai nomācošas attiecības.

Ļaujam citiem mūsu klātbūtnē visu laiku žēloties un runāt negatīvu, pat, ja mums tas nepatīk.

Pārāk daudz un pārāk ilgi skatāmies ziņas, runājam par politiku, par cenu paaugstināšanos, tarifiem, maksājumiem…

Ar lielu interesi un ļoti emocionāli apspriežam to, kā dzīvo citi, klačojamies.

Visu dzīvi strādājam darba vietā, kura sen jau ir apnikusi, nenes nekādu gandarījumu un dažreiz pat naudu un pat neaizdomājamies, kamdēļ.

Lamājam valdību, oligarhus, bagātos, apstākļus, savu dzīvi.

Gaidām, kad nāks bagātais princis, labais onkulis, gudrais valdnieks un mūsu dzīvi padarīs skaistāku.

Baidāmies vienmēr un no visa. No tagadnes, no nākotnes, no tagadējiem uzdevumiem un nākamajām iespējamām neveiksmēm. Baidāmies! Visu un vienmēr!

Dusmojamies gan ar iemeslu, gan bez tā. Dusmojamies uz sevi, uz citiem, uz notikumiem un

visu laiku sevi lamājam, neticam saviem spēkiem, uzskatām sevi par neveiksminiecēm un „maziem” cilvēciņiem.

Un tagad nedaudz par to, no kā mēs enerģiju gūstam.

Nodarbojamies ar to, ko gribam.

Vienmēr sakām „nē”, kad gribam teikt „nē” un sakām „jā”, kad uzskatām, ka tas ir jādara. Ne tāpēc, ka baidāmies, ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tā vēlamies un gribam.

Attīrām savu emocionālo lauku. Piedodam tiem, kas mūs aizvainojuši un kas mums pāri darījuši, atlaižam nevajadzīgos cilvēkus, pārtraucam attiecības ar tiem, ar kuriem mums nav labi.

Attīrām un atbrīvojam mūsu dzīves fizisko lauku. Atbrīvojamies no nevajadzīgām mantām. Satīrām un uzspodrinām savu apkārtni, māju, savu dzīvi.

Sākam pievērst uzmanību savam ķermenim. Te noderēs jebkuri fiziski vingrojumi, pat visvienkāršākie, organisma attīrīšana, pirts, peldēšana un viss, kas tev patīk un kas tev sniedz labsajūtu.

Veido attiecības tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir labi, patīkami. Ar tiem, kas tev tic un tevi atbalsta.

Nodarbojies ar kaut ko radošu! Jebko. Dejas, zīmēšana, mūzika. Gatavo ēst, adi, šuj, izšuj, ne tāpēc, ka tev gribas ēst vai nav ko nēsāt, bet sev par prieku.

Pastaigas. Vienkārši pastaigājies – bez mērķa, bez steigas un nedomājot par to, kas vēl jāpaspēj izdarīt. Atrodi laiku un pastaigājies. Skrējiens uz darbu nav pastaiga.

Ceļojumi vienmēr uzlādē ar jaunu enerģiju. Ceļo, gūsti jaunas emocijas un sajūtas. Sajūsminies, brīnies, priecājies. Ceļojumam nav obligāti jābūt dārgam un uz ārzemēm. Viss, kas ir aiz tavas pilsētas robežas, JAU ir ceļojums. Pie tam, ja tu tai laikā nedomā par darbu, darīšanām un problēmām.

Mācāmies, mēģinām kaut ko jaunu – jebkurā vecumā! Vienmēr ir kaut kas, kas tev varētu būt interesants, ko gribētos uzzināt, saprast, pamēģināt. MĒĢINI! Gūsti zināšanas.

Iepazīsties ar cilvēkiem – jauniem, interesantiem, patīkamiem. Es nerunāju par cilvēkiem, kas ir vajadzīgi un svarīgi – tie ir no tās citas dzīves, tās, kur mēs spēkus zaudējam.

Pārstājam baidīties, uztraukties, gaidīt nepatikšanas un problēmas. Ir daudz paņēmienu kā ar to tikt galā, bet viss, ko aprakstīju augstāk arī ir veidi kā atbrīvoties no bailēm un mūžīgā satraukuma.

Ticēt sev, saviem spēkiem, spējām un iespējām. Kļūdies, dari muļķības, krīti, celies. Būs kritumi, būs arī uzvaras.

Rotā savu dzīvi – ar emocijām, cilvēkiem un notikumiem.

Lūk, tādas domas un tādi nelieli padomi. Kā to panākt, tu zini. Ļauj sev un tu visu spēsi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija