Jau kopš seniem laikiem cilvēka dvēsele tika salīdzināta ar koku vai augu, kurai paredzēts būt varavīkšņainā un krāsainā "ziedēšanas un augļu radīšanas" stāvoklī. Tas ir dabiskas, bez piespiešanās labestības radīšanas stāvoklis, tās ir lūgšanas no sirds un tā ir pastāvīgas Dieva klātbūtnes prieka sajūta.

Bet bieži vien mūsu dvēsele pienācīgu aprūpi un uzmanību nesaņem, kā rezultātā tā „izžūst” un pārklājas ar "sāpīgiem augoņiem"… un galu galā kļūst par dažādu vaboļu un tārpu vairošanās vietu, kas grauž dvēseli jau no iekšienes. Kā rūpīgs dārznieks Kristus mums ir dāvājis līdzekļus, lai mūsu "koku" aizsargātu no dažādām nepatikšanām un likstām. Un pat, ja koks kāda iemesla dēļ atrodas "slimīgā" stāvoklī, šie līdzekļi var to "dezinficēt" un atgriezt tam iepriekšējo skaistumu.

Šie brīnišķīgie līdzekļi ir gavēnis un lūgšanas, kas ir apvienotas kopā ar grēku nožēlu. Ne velti tie visi ir saistīti ar mūsu Baznīcas "Lielo Gavēni", kas spēj atdzīvināt un sagatavot mūs priecīgajai tikšanās dienai ar Pestītāju Viņa Augšāmcelšanās dienā.

Lielais Gavēnis vienmēr ir pavasarī – laikā, kad koki, zāle un puķes gatavojas plaukšanas un ziedēšanas laikam. Tādējādi, arī mums tas tiek dots tamdēļ, lai uzplauktu un ziedētu arī mūsu dvēsele.

Droši vien lielākā kristiešu daļa saprot, cik krāsainas, smaržīgas, cēlas un vienkāršas, sulīgas un smalkas var būt labo darbu "ziedkopas", kas tiek radītas dvēseles dekorēšanai un dziedēšanai. Tās ir gan lūgšanas, gan žēlsirdības dāvanu došana citiem, gan gavēnis, gan mīlestība pret tuvāko, un vēl daudz, daudz kas cits…

Un, protams, ne tikai mēs vieni esam priecīgi redzēt šo iekšējo garīgo ziedēšanu, bet arī svētie un eņģeļi par mums gavilē, jo šajā pestīšanas ceļā mēs iepriecinām Dievu.

Un šādā stāvoklī atrodoties, ar Dieva žēlastības palīdzību mēs sev apkārt varam radīt brīnumus un, kā ir teicis kāds svētais: "Ar vārdu vien, kas cēlies no ticīgas un mīlošas sirds, mēs varam darīt brīnumus savai un citu dvēselēm."

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis cilvēks runā par morāli bez jebkādas moralizēšanas.

Slavenais krievu aktieris (ja neesi redzējusi filmu „Ostrov”, noteikti iesaku noskatīties), mūziķis un dzejnieks Pjotrs Mamonovs dzima 1951.gada 14. aprīlī. Iespējams, šī ir viena no vispretrunīgākajām mūsdienu krievu kultūras personībām: viņš dzīvo vienkārši, necenšoties kādam izpatikt, nemēģinot kādu „pārvilkt” savā pusē. Bet ar tiem, kam tiešām tas ir svarīgi, Pjotrs labprāt dalās savās domās par dzīvi, par labo un ļauno – un mēs ticam viņam, kā cilvēkam, kurš ir patiess, kā cilvēkam, kurš ir cietis.

Šīs 30 dzīves mācības, ar kurām dalās Pjotrs Mamonovs, atradu kādā interneta mājas vietnē. Gribēju šīs mācības iztulkot…Sāku to darīt, un sapratu, ka nekas nesanāks. Jo bagāto krievu valodu un šī cilvēka teikto grūti iztulkot. Liela daļa teiktā tiek pazaudēta. Tāpēc, ja tu saproti krievu valodu, tad lasi. Lasi un domā…

Filmas “Ostrov” afiša.

Я ничего не одобряю и не порицаю, у меня дел по горло, своей грязи. Если я очищу мир на маленькое пятнышко себя, миру этого хватит. Спаси себя, и хватит с тебя.

Любовь — это не чувство, это добродетель. Это количество добра, которое мы делаем, невзирая на отдачу. Когда ты делаешь просто так. Вот бабуля в метро, уступи ей место. Не надо к ней чувством пылать, делать надо, делать.

Любое, любое дело мимо любви — это мимо Бога. А мимо Бога — это мимо вообще.

Сделай кому-нибудь что-то хорошее, даром, но каждый день. Все время в плюс, в позитив. Увидишь, как у тебя сердце заживет! Можно ведь жить совершено иначе. Знаешь, как в метро на эскалаторе. Он едет вниз, а нужно идти вверх, все едут вниз, а ты вверх идешь. Другого нет пути, надо к Свету идти.

Нельзя подменять настоящее ловко сказанным.

Так страшно становится, когда, например, уродливый дом или матом ругаются.

Надо встречать человека, всегда говорить выше его заслуг и достоинства, и это не будет человекоугодием. Тогда человек будет стремиться подняться до того уровня, который ты ему устанавливаешь.

Если ты на самом дне, то у тебя на самом деле хорошее положение: тебе дальше некуда, кроме как наверх.

Задайте себе один вопрос: «Зачем я живу?». Только так, реально задайте. Считаю, если никому не было хорошо от того, что я сегодня день прожил, — он прошел зря.

Надо бы нам всем, да и мне в первую очередь, научиться говорить себе «нет».

Легко сказать — трудно сделать. Трудно. Но если постараться сильно, понять, что другого способа жить просто нет, тогда получается.

Не прощать обидчику — всё равно как сердиться на какую-то вещь, что об неё стукнулся. Виноват всегда ты; но бывает так больно, что бьёшь вещь или швыряешь её об пол. Ну и что? Только руку зашиб или отскочила от пола и — по лбу! Обида — это адское состояние: нигде нет покоя.

Важно, как мы умрем! Одно дело — за правду и совсем иное — от водки.

Жизнь порой бьет, но эти удары — лекарство.

Учитесь проигрывать и не сожалеть об этом.

Нам знать нужно, что все плохие мысли — они не наши, от чертей. Наше — хорошее. Значит, себя любить надо. Но себя — изначально задуманного. А все блудное, жадное — не мое. И — легче становится. Все чужое гнать начинаешь.

На мой взгляд, святой отличается от грешного тем, что научился любить.

Если мы сделали 9100 шагов в сторону от Бога и один шаг в сторону Бога, то мы движемся.

Дух творит себе формы. Нельзя быть плохим человеком и хорошим писателем.

Без любви человек умирает заживо — живой труп. Ходит, делает свои дела, исполняет свой долг, но задыхается.

Мы интересуемся, как дела в Бангладеш, как в Японии после землетрясения. Какое землетрясение?! У каждого из нас землетрясение внутри. Человек тонет в реке. Кричит: «Help!» А ему говорят: «Знаешь, в Японии…»

Если мы видим гадость — значит, она в нас. Подобное соединяется с подобным. Если я говорю: вот пошел ворюга — значит, я сам стырил если не тысячу долларов, то гвоздь. Не осуждайте людей, взгляните на себя.

Если делаешь доброе и раскрываешь это перед людьми, то добро становится не случившимся.

Я однажды вошел в дом, думал — сейчас компьютер включу, а электричества не было. И я оказался в полной темноте. Лягте как-нибудь в темноте, отключите все «пикалки» и задайте себе такой вопрос: кто вы и как вы живете? Я вообще нормальный парень или так себе?

Блатные правильно говорят: в гробу карманов нет. Что собрал в душе, с тем и будешь лежать! Человеческая жизнь — как луч. У человека есть начало и нет конца! Понимаете, как интересно!

Жить очень сложно. Очень мало любви и много одиночества. Долгих трудных часов, когда никого нет или, вообще, никто не нужен. Ещё хуже в компании: или говоришь без умолку, или молчишь и всех ненавидишь.

Деньги — это хорошо, дело все в мотиве. Вот две женщины моют пол. Одна для того, чтобы 15-го получить зарплату, а вторая, чтобы было чисто. В итоге они обе 15-го получат зарплату. Но одна моет «туда», а вторая мимо. Ножом можно человека убить, а можно хлеб порезать. Также и с деньгами.

Трудиться приходится и нечего унывать, жизнь — это не курорт, и вообще скоро все быстренько умрем. И там будет все каждому, кто сколько чего успел, и поэтому, как говорят, спешите делать добро. Это действительно так…

Зло не имеет сущности, это как если черный ящик покрасить, закрыть и внести в свет, открыть его — и там будет свет. Тьма не уничтожает свет. Тьма — это отсутствие света. Изначально все создано любовью и добром. Только мы внесли в мир зло своим раздражением, своим непониманием, своим осуждением. Только мы овеществляем зло. Сядь напиши стихотворение хорошее, если ты поэт. Сядь напиши статью хорошую, если ты журналист. Найди хорошее, честное, чистое, чтобы в этом ужасе маленькую щелочку света сделать. Всегда можно. На работе все тащат детали? Не тащи, сегодня хотя бы. Куришь семь косяков в день? Выкури сегодня пять. Это тоже будет христианство. Движение, подвиг. Так всюду, всегда, везде, постоянно. Всегда чуть в плюс чтобы было. Чуть лучше, чуть лучше — каждый день. И начинается что? В привычку входит. В человеке все — привычка. «Привычка свыше нам дана, замена счастию она». Входит в привычку деланье добра. К концу жизни стать бы нормальным человеком. Вот и вся задача. Чтобы с тобой всем было хорошо, спокойно, просто, ясно, не путано, без этих вопросов.

Bet nobeigumā pievienošu publikācijas sākumā pieminēto filmu.

Un arī vienu no vērtīgajām intervijām ar Pjotru Mamonovu. Atrodi laiku un noskaties tās.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Publikācijā izmantoti materiāli no interneta vietnes psylive.ru.

„Kungs māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi mantojam.”

– tā mācīja Mozus.

Tuvojas Jēzus augšāmcelšanās diena. Kas ir šī diena mums? Vai mēs, lielākā daļa to neesam aizmirsuši? Kā var tā prast aizmirst svarīgāko dienu pasaules pastāvēšanas laikā? Kas ar mums notika šo dažu tūkstošu gadu posmā?

Ja Tu necienīsi savu māti un tēvu, tavi bērni necienīs tevi… Un te nu, laikam, vairs nav par ko brīnīties – mēs esam piemirsuši savu Tēvu (Dievu) un mūsu bērni un mazbērni vairs neciena mūs – runā pretī, nedzird ko sakām, ignorē mūs – gluži kā mēs.

Jā. Mēs visi dzīvojam tā, it kā nekad nemirtu un nealktu dzīvot Mūžībā. Bet mēs, dzīvodami uz šīs zemes, rakstam savas dzīves grāmatu. Rakstām, pat neaizdomājoties, cik bieži vien mēs pieķēpājam tās lappuses… Mēs paši to darām – ar savām domām, ar saviem darbiem, ar saviem vārdiem, ar savu nemīlestību, ar naidu, dusmām, mazticību. Mēs dzīvojam nevis otram, bet SEV. Mēs to visu bieži vien aizmirstam un tāpēc daudziem mums dzīve vai daļa tās paiet pavirši, ar pieķēpātām lappusēm. Bet grāmata pildās…

Bet Dievs ir labs un žēlīgs. Viņš mums dod iespēju vienmēr, neskatoties ne uz ko, kaut vai pēdējā dzīves mirklī sākt visu no jauna. Kā var sākt pēdējā dzīves mirklī visu no jauna? Var. Jo tad tikai viss sākas. Varbūt tu lasi šīs rindiņas un uztver ar smaidu. Nekas, varbūt, ja ne šodien, tad rīt tu mani sapratīsi…

Ja mēs pieņemsim Jēzus nāvi pie Krusta, mums nekad nebūs jābaidās no nāves. Tā ir tikai īss, garām skrejošs mirklis no šīs pasaules uz mūsu Tēva valstību. Ja mēs baidāmies no nāves, mēs noliedzam Dieva žēlsirdību, tas nozīmē, ka mēs neticam, ka Viņš glābs katru dvēseli, kas Viņu atzīs un Viņam lūgs grēku piedošanu. Dievs izveidoja dvēseli un tā eksistē mūžīgi. Un tieši tāpēc mums jāpadomā – kā mēs pavadām savas dienas uz zemes.

Tāpēc mans aicinājums šajās Lieldienās mazāk uzmanības pievērst ēdienu skaitam uz galda un olu skaistumam, cik domām par to, kur esam šobrīd, par to kā mēs dzīvojam – nē, ne par to CIK daudz esam sasnieguši, cik naudas nopelnījuši, bet gan par to, kāda ir mūsu dzīves grāmata, kādas ir tās lappuses, cik bieži tajās ir punktu, atstarpju, daudzpunktu un komatu un tukšu laukumu un, ja tās mums nepatīk, tad nākamās censties piepildīt ar rūpību un mīlestību.

Protams, ka šajās dienās ir jāsakārto māja, ja ir iespēja, jāpagatavo kāds gardāks ēdiens, bet lai tas atiet otrajā plānā. Galu galā – to visu mēs darām gadu no gada un ārēji jau nekas nemainās, visām pārmaiņām šajās dienās jānotiek mūsos iekšā.

Pavadīsim šīs dažas atlikušās dienas līdz Lieldienām klusumā, mierā, nekritizēsim, nedomāsim sliktu, nemānīsim un neaprunāsim. Pavadīsim šo laiku vairāk vientulībā ar savām domām. Atcerēsimies pagājušo gadu, novērtēsim savu rīcību un tās iemeslus. Aiziesim uz dievkalpojumu, izsūdzēsim grēkus un lūgsimies.

Tas ir labākais laiks ielūkoties savā sirdī – vai tajā mīt mīlestība? Vai tava sirds spēj būt atvērta otram cilvēkam? Kāds pareizticīgais ir devis šādu padomu: „Kad tu brauc metro (vai tirdzniecības centros) uz eskalatora, pārbaudi sevi, vai tu spēj mīlēt vai ne. Kad tu lūkojies uz tiem, kas brauc otrpus, tev pretim un tev šīs sejas riebjas – tas nozīmē, ka visas tavas dvēseles poras ir aizsērējušas un mīlestības jūtas tevī atrodas embrija stāvoklī”.

Pirmā mīlestības reakcija ir labsirdība. Atvērts cilvēks redz citos skaistumu, nenosoda, bet gan izturas pret cilvēkiem ar sapratni. Ak, cik viegli ir spriest par citiem! Un ak, cik grūti atzīt savas kļūdas – nē, ne kļūdas, bet gan grēkus!

Daudzus gadus atpakaļ trešdien Jēzus tika nodots. Pirms daudziem gadiem, ceturtdien pēdējo reizi viņš pusdienoja kopā ar saviem mācekļiem un mazgāja viņiem kājas, parādot savu pazemību. Piektdienas vakarā viņš tika sists krustā. Mēs šajā dienā ejam uz veikaliem un piepildām savus ledusskapjus. Un, kad mūsu grēku smagums bija uzkrauts uz Viņa pleciem, viņš teica: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?” Mēs šajā laikā krāsojam olas, tāpēc ka esam pārliecināti, ka Svētdiena noteikti pienāks.

Aiziesim šonedēļ uz dievkalpojumu. Sekosim savām emocijām, neaizvainosim nevienu, nenosodīsim, nestresosim lieki. Veltīsim laiku saviem tuviniekiem. Varbūt aizbrauksim pie saviem mīļajiem, vai vienkārši apsēdīsimies un parunāsimies. Ja esam vieni, noskatīsimies kādu labu filmu.

Ja esi ko solījis, bet neizdarīji, izdari to. Ja ir parādi vai aizvainojumi uz otru, lūdz piedošanu. Ja kāds aizvainojis tevi, piedod viņam. Noņem šo smagumu no savas sirds.

Mazāk pļāpā pa telefonu, mazāk saraksties internetā, sociālajos tīklos. Labāk paesi vienatnē ar sevi.

Izdari kādu labu dabu – palīdzi kādam ar naudu vai veltot savu laiku. Galvenais atbalsti to, kam nepieciešama palīdzība – kaut vai ar smaidu vai labu vārdu. Pamēģini parūpēties ne par sevi, bet par citiem. Varbūt drīz tā kļūs par tavas sirds un dvēseles nepieciešamību?

Un neskatoties uz to visu, kā mēs dzīvojam, kā rīkojamies, Dievs mīl mūs katru. Viņš vēlas mūs pacelt garā, noslaucīt mūsu asaras, no sirds izraidīt visas mūsu bailes. Tāpēc nolieksim galvu uz Viņa pleca un kā dēls vai meita Tēvam pateiksim „Dievs, piedod man grēciniekam!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Universitātes profesors saviem studentiem uzdeva šādu jautājumu:

– Vai viss, kas pastāv ir Dieva radīts?

Kāds students drosmīgi atbildēja: – Jā, Dieva radīts!

– Dievs radīja visu? – vēlreiz pārjautāja profesors.

– Jā, ser! – atbildēja students.

Profesors turpināja: – Ja jau Dievs radīja visu, tātad Dievs radīja arī ļaunumu, ja jau tas pastāv.

Šādu atbildi dzirdot, students pieklusa. Profesors bija ļoti apmierināts ar sevi par to, ka viņš kārtējo reizi pierādīja, ka ticība Dievam ir mīts.

Te vēl viens students pacēla roku un teica:

– Profesor, vai varu uzdot jautājumu?

– Protams,- atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

– Profesor, vai aukstums pastāv?

– Kas par jautājumu? Protams, pastāv. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunā cilvēka jautājumu. Bet jaunais cilvēks atbildēja:

– Patiesībā, ser, aukstums nepastāv. Saskaņā ar fizikas likumiem, tas, ko mēs uzskatām par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var izpētīt no tā aspekta vai tas pārraida enerģiju vai nē. Absolūtā nulle (- 460 grādi pēc Fārenheita), ir absolūts siltuma trūkums. Šādā temperatūrā visa matērija kļūst inerta un nespēj reaģēt ne uz ko. Aukstums neeksistē. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai raksturotu to, kā mēs jūtamies, ja trūkst siltuma.

Students turpināja:

– Profesor , vai tumsa pastāv?

– Protams, pastāv.

– Jums atkal nav taisnība, profesor. Tumsa neeksistē. Tumsa patiesībā ir stāvoklis, kad nav gaismas. Mēs varam izpētīt gaismu, bet ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai izpētītu balto gaismu un, lai pētītu katras krāsas dažādos viļņu garumus. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsas pasaulē un vienā mirklī izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir konkrēta telpa? Jūs mērāt gaismas daudzumu tajā. Vai ne? Tumsa ir termins, kuru cilvēki izmanto, lai raksturotu to, kas notiek, kad nav gaismas.

Un beigās jaunais cilvēks pajautāja:

– Vai ļaunums pastāv?

Šoreiz profesors nepārliecinoši atbildēja:

– Protams, es jau teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība vienam pret otru, meli, nodevība, slepkavības notiek katru dienu un visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits kā ļaunuma izpausme.

Uz šo students atbildēja:

– Ļaunums, ser, nepastāv. Ļaunums ir Dieva trūkums. Tas līdzīgs tumsai un aukstumam – vārds, kuru radījis cilvēks, lai raksturotu Dieva trūkumu. Dievs neradīja ļaunumu. Ļaunums – tas nav kā ticība un mīlestība, kas pastāv kā gaisma un siltums. Ļaunums ir Dievišķās mīlestības trūkuma rezultāts cilvēku sirdīs. Tas ir kā aukstums, kurš iestājas, kad nav siltuma, vai tumsa, kas apņem, kad nav gaismas.

Šis students bija Alberts Einšteins.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Joprojām visā pasaulē turpinās 11.septembra notikumu iemeslu un seku apspriešana. Joprojām Amerikā neapklust diskusijas par tēmu, kas tad visā notikušajā ir vainīgs…

Billija Grehema (Billy Graham) meita Anne bija piedalījusies kādā TV šova raidījumā, kas bija veltīts 11.septembra notikumiem ASV. Uz raidījuma vadītājas jautājumu „Kā Dievs varēja pieļaut kaut kam tādam notikt?” Annes atbilde bija ļoti dziļa un vieda.

Viņa teica: „Es ticu, ka Dievs tāpat kā mēs par to, kas noticis, dziļi sēro. Bet mēs taču gadiem ilgi esam dzinuši Dievu no mūsu skolām, no mūsu valdības, no mūsu dzīves. Un es domāju, ka Dievs ir džentlmenis, viņš vienkārši atkāpās.

Vai mēs varam cerēt uz Dieva svētību un aizsardzību, ja mēs vienlaikus pieprasām, lai Viņš mūs pamet?”

Pamēģināsim atcerēties… Manuprāt, viss sākās, kad Madeleine Murray O’Hare (viņu nogalināja) paziņoja, ka skolā lūgšanām nav vietas un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam kāds teica, ka skolā Bībeli labāk nelasīt (Bībeli, kurā teikts: „Tev nebūs nokaut!”, „Tev nebūs zagt!”, „Tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu!”). Un mēs pateicām „Labi”.

Pēc tam doktors Bendžamins Spoks teica, ka mums nevajadzētu izmantot miesassodus pret mūsu bērniem, kad viņi rīkojas nepareizi, jo tā mēs ievainojam viņu mazo personību (doktora dēls izdarīja pašnāvību). Un mēs teicām: „Viņš ir eksperts un zina, ko runā”. Un tā mēs pateicām „Labi”.

Tad kāds teica, ka skolotāji un direktori nevar sodīt mūsu bērnus. Bet skolas administrācijas saviem skolotājiem stingri aizliedza stundentiem-likumpārkāpējiem pat pieskarties, jo skolām nav vajadzīga slikta reklāma, un vēl jo vairāk, viņas nevēlas atbildēt par to tiesas priekšā (ir liela atšķirība starp sodīšanu un pērienu, pazemošanu, sišanu, utt.) Un mēs pateicām: “Labi.”

Tad kāds teica, “Atļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas to vēlas. Viņas pat varēs par to neteikt vecākiem”. Un mēs teicām: “Labi.”

Tad kāds „gudrs” skolas valdes loceklis teica: “Zēni vienmēr būs zēni un vienmēr ar to nodarbosies. Tāpēc dosim mūsu dēliem tik daudz prezervatīvu, cik viņi grib, lai viņi var priecāties kā viņiem tīk. Bet mums nebūs jāstāsta viņu vecākiem, ka viņi tos dabūja skolā.” Un mēs teicām: “Labi”.

Tad kāds no mūsu pašu izvēlētās valdības teica, ka nav svarīgi, kas mums notiek privātajā dzīvē, ja mēs savu darbu darām labi.

Un piekrītot tam, mēs teicām, ka mums nav svarīgi, kas (ieskaitot prezidentu) ar ko privātajā dzīvē nodarbojas, ja mums ar darbu un ekonomiku ir viss kārtībā.

Tad kāds teica: “Drukāsim žurnālus ar kailu sieviešu attēliem un sauksim to par veselīgu sievietes skaistuma un ķermeņa baudīšanu. Un mēs teicām “Labi. ” Tad daži, ar šo augsto baudīšanu apbruņojušies, gāja vēl tālāk un sāka publicēt kailu bērnu fotogrāfijas un tad vēl tālāk – sāka tās izvietot internetā. Un mēs teicām: “Labi, viņiem ir vārda brīvība.”

Tad izklaides industrija teica: “Veidosim filmas un TV šovus, kas propagandē vardarbību, zaimošanu un aizliegto seksu. Un sāksim ierakstīt mūziku, kas atbalsta narkotiku lietošanu, izvarošanu, slepkavību, pašnāvību un sātanismu.” Un mēs teicām: “Tā ir tikai izklaide, šai mūzikai nav negatīvas ietekmes, neviens to nopietni neuztver, tāpēc turpiniet tādā pašā garā.”

Un tagad mēs sev jautājam, kāpēc mūsu bērniem nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nevar atšķirt labu no slikta, kāpēc viņi, nevilcinoties, nogalina svešiniekus, savus klasesbiedrus un paši sevi. Iespējams, ja mēs nopietnāk un ilgāk par to aizdomāsimies un tajā iedziļināsimies, tad varēsim to saprast. Es domāju, ka visa problēma ir šajā – „Ko sēsi, to pļausi”.

Kāds jauneklis uzrakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi mazo meitenīti, kuru nogalināja viņas klasē? Ar cieņu, Tavs noraizējies students”.

Lūk, atbilde: “Dārgais noraizējies student, man nav atļauts ienākt skolā. Patiesi tavs, Dievs.”

Smieklīgi, kā cilvēki viegli atbrīvojas no Dieva un pēc tam brīnās, kāpēc pasaule pārvēršas par elli. Smieklīgi, ka mēs ticam tam, ko raksta avīzes, bet apšaubām to, ko runā Bībele.

Ir smieklīgi – visi grib nokļūt debesīs bez ticības, pie tam nedomājot, nesakot un nedarot to, kas teikts Bībelē.

Smieklīgi, kad kāds saka: “Es ticu Dievam”, bet pats seko sātanam, kurš arī, starp citu, “tic” Dievam.

Ir smieklīgi, kad mēs tik viegli nosodām citus un grūti paciešam, kad nosoda mūs. Smieklīgi, kad stulbi joki izplatās ar gaismas ātrumu, bet cilvēki ilgi domās vai dalīties ar statusu, kas attiecas uz Dievu. Tas ir smieklīgi, kad viss netiklais, rupjais, neķītrais un vulgārais mierīgi atrodas internetā, bet skolā vai darbā atklāta diskusija par Dievu nav iespējama.

Smieklīgi, kā var būt “ar visām abām par” Jēzu svētdienās, bet pārējās nedēļas dienās būt neievērojamam kristietim.”

Jūs vēl nesmejaties? Tas ir smieklīgi, ka šo vēstuli Jūs pārsūtīsiet tikai dažiem cilvēkiem, tāpēc, ka Jūs neesat pārliecināts, ka zināt, kam viņi tic vai ko viņi padomās par jums, kad saņems šo vēstuli. Smieklīgi, ka mums vairāk rūp tas, ko par mums domā citi cilvēki, nekā tas, ko par mums domā Dievs…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Materiāls tulkots izmantojot interneta avotu snopes.com un vairākus citus.

„Iesēsi domu – novāksi rīcību. Iesēsi rīcību – novāksi ieradumu. Iesēsi ieradumu – novāksi raksturu. Iesēsi raksturu – novāksi likteni!” Šie vārdi pieder ievērojamajam domātājam, filozofam un skolotājam Konfūcijam.

Šodienas raksts kaut kādā mērā varētu sasaukties ar jau iepriekš rakstīto par mūsu sapņiem un labajām domām. To, cik brīnišķīgi jūtamies, kad iztēlojamies savu sapņu piepildījumu, zinām katra. Ja tas jau ir īstenojies dzīvē – esam bezgala pateicīgas un laimīgas.

Jā, pasaulei ir vajadzīgas gan sapņotājas, gan sapņu īstenotājas. Un vislabāk, ja šīs divas lietas – sapņi un darbošanās savu sapņu piepildīšanā, iet kopsolī. Tātad ne vienmēr pietiek tikai ar to vien, ka uztici savas vēlmes Visumam. Ir jāsāk rīkoties. Un tas jādara tev pašai.

Protams, vispirms ir jāsaprot, ko tava sirds vēlas. Kas ir tas, kas liek tev sajusties īpašai, piepildītai un laimīgai. Ja tev pietiek ar kādu pavisam nieku šajā brīdī, tad tas atnesīs piepildīju pietiekoši ātri. Taču, ja runa ir par lielām lietām, piemēram, jaunas, tev interesantas nodarbes sākšanu vai pat darba maiņu, tad šis tava mērķa piepildīšanas ceļš būs gana ilgs un prasīs no tevis pacietību un spēku.

Šajā ceļā iespējami gan atraidījumi, gan citas ne tik patīkamas lietas, taču, ja tici savai sirds sajūtai – nepadodies! Ielaist sirdī neticību ir vienkārši, taču mācies to pārvērst ticībā. Ticībā sev pašai, radošai, iespēju pilnai, drošai un zinošai būtnei, kas dodas pretī savam sapnim. Un ticībā Dievam, Visumam, Lielajai Mīlestībai, kas vienmēr ir un būs ar tevi, ja vien pati sadarbosies ar to. Neatlaidies un reiz mainīsies visi apstākļi tev par labu. Kā teicis viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Paulu Koelju: „Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.”

Nu ko, jāsāk soļot.

Pilnīgi droši zinu, ka gandrīz vienmēr ir jāizcīna iekšēja kauja ar šaubām, ar bailēm, ar neticību, ka tas varētu izdoties. Un šī kauja ir ļoti grūta – pašai ar sevi.

Katra jau esam sasniegušas kaut kādu komforta stāvokli un baidāmies to zaudēt, jo tad šķiet, ka zaudēsim it visu. Un tiklīdz tu sāc virzīties uz ko jaunu laukā no savas komforta zonas, tā bailes ir klāt.

Jebkuras pārmaiņas, pat, ja tās sola labu rezultātu, liek sajusties dažu brīdi diskomfortā. Nu iedomājies kaut vai tādu ikdienišķu situāciju, kad tu ierasto džinsu un t – krekla vietā uzvelc jauku kleitu un augstpapēžu kurpes. Sajūta pilnīgi jauna un ne vienmēr tā labākā, pat tad, ja kleita ļoti piestāv. Dažas jutīsies saposušās un skaistas, taču citas to vien tik vēlēsies kā ātrāk atgriezties pie ierastā apģērba un noslēpt kleitu un kurpes vistālākajā atvilktnē, tādējādi varbūt atņemot sev iespēju radīt svarīgu iespaidu kāda cilvēka acīs, nesagaidot jauna amata piedāvājumu vai nerodot jaunu iespēju iepazīties. Labāk neko nemainīšu, lai ir tā kā ir…

Ja esi nolēmusi mainīt ko pavisam nopietnu un radikālu, tad vispirms jau tieši fiziskās sajūtas ir tās, kas mūs satrauc, kad iedomājamies iespējamos zaudējumus. Sirds dauzās, mute kļūst sausa un vēderā atrodas dīvaina kņudoņa, un kur nu vēl bezmiegs un saspringuma stāvoklis dienu no dienas. Gribas bēgt un atgriezties atpakaļ ierastajā, varbūt pat ne tik labajā vidē, taču pazīstamā. Un baiļu formas ir tik dažādas. Reizēm tās mēdz pavēlēt skaļi draudot un pieprasot tūlītēju apstāšanos, bet reizēm tās klusiņām un mīlīgi čukst, ka nu nezin vai šobrīd tev to vajadzētu darīt, ir taču tik daudz laika – varbūt citreiz? Vai tu nejūties sagurusi un vai tev pietiks spēka tam, ko gribi pasākt? Un, vai tev to vispār vajag, varbūt citi nesapratīs? Izklausās pavisam draudzīgi un jauki, vai ne? Bailes ir tik viltīgas.

Lai sāktu skatīties uz pasauli no cita skatu punkta, katru dienu ir kaut kas jāmaina savā dienas ritmā. Iedrošini sevi, pieradini pie pārmaiņām. Apzvani savus potenciālos klientus, ar kuriem agrāk neesi runājusi, parunā ar priekšnieku, pastāsti vīram savus nākotnes plānus, nebaidies saņemt atteikumu kādā piedāvājumā, pamēģini ko neierastu, tādējādi kļūsi drošāka un pārliecinātāka par sevi. Tu pamanīsi, ka dzīve kļūst krāsainākā un tu pati saredzēsi arvien vairāk iespējas.

Viens no ievērojamākajiem šķēršļiem ceļā uz savu mērķi ir tas, ka sevi pienācīgi nenovērtējam. Cik bieži ir tā, ka sasniedzam kādu savu mērķi, taču pat īsti nespējam par to priecāties, jo esam uzlikušas savu pašnovērtējuma latiņu pārāk augstu. “Ko nu es… Ak, tas taču tikai viens diploms vairāk, to jau spēj katra. Pagatavots gards ēdiens? Uzadīts silts džemperis? Ai, tur taču nekas īpašs… u.t.t.” Pavisam ātri savus panākumus noslēpjam un tie iegūst gandrīz vai zaudējuma nokrāsu. Sasniegumi kļūst pašsaprotami. Bez spējas priecāties un izbaudīt.

Mums šķiet, ka tikai pasaules atzinība ir tā galvenā un svarīgā, tāpēc dzenamies un dzenamies pēc atkal jauniem un jauniem panākumiem. Gribam būt labas, novērtētas, ievērotas. Taču aizmirstam, ka vispirms esam mēs pašas – mūsu sajūtas ir pašas svarīgākās un galvenās. Mēs esam tās unikālās un vienreizējās būtnes – jā, jā, tieši tā – neapmulsti no šiem vārdiem! Un katra par sevi. Vienīgā tāda. Un, lai arī cik apkārt būtu vērtīgas un „pareizas” informācijas, padomi un ieteikumi, tikai mēs pašas, klausoties sevī, zinām kas no tā visa der tikai mums. Man ļoti patīk Andžeja Reitera teiktais kādā rakstā: „Mirdzi ar to, ko tu proti.” Tieši tā, jo mums katrai ir kas īpašs, mums vien zināms, un tas jāizceļ saules gaismā.

Jā, varbūt arī lielajai pasaulei būs kāds novērtējums tavā lauciņā, taču desmitkārt svarīgāks būs tevis pašas vērtējums sev – tās sajūtas, ko tev atnesīs paveiktais darbiņš. Neaizmirsti gan sevi apsveikt par to, tas ir tikai tavos pašas spēkos. Liec sev justies radošai un veiksmīgai. Nopērc šampanieti un nosvini savus panākumus ar draudzeni, kaimiņieni, ģimeni – vienalga kā tu to vēlies, tikai neatstāj bez ievērības. Padari redzamu savu veikumu. Jo – tu esi karaliene pati sev!

Un vienmēr atceries – vēl kāda iekšēja balss atkal un atkal aicina – saņemies un īsteno savu sapni! Klausies sevī un savās sajūtās. Tās, kuras atnesīs mieru un prieku – būs īstās. Tikai jādarbojas!

Pati esmu pietiekoši radikāli mainījusi savu dzīvi un ne bez bažām, kā tas būs un vai es daru pareizi. Taču, paļaujoties uz Visuma atbalstu, šobrīd varu tikai pateikties pati sev un Radītājam, ka man pietika drosmes, apņēmības un izturības sekot savam sapnim un to piepildīt. Un, šobrīd esmu jau ceļā uz vēl kādu, sev ļoti ilgi lolotu sapni un varu pačukstēt, ka pirmos soļus jau eju šajā virzienā. Tas būs maratons krietnam laikam, taču šo gandarījuma sajūtu mazliet izjūtu jau tagad. Novēliet man veiksmi!

Tieši vakar runājām ar Aiju par to, kā var disciplinēt sevi un pamazām pietuvoties saviem mērķiem. Soli pa solim. Viņai ir tāds ieradums – katru vakaru ierakstīt kladē, kas jāizdara nākošajā dienā. Tiklīdz kāds darbs tiek izdarīts, tā to izsvītro. Ja neizdari – neko darīt, nākošajā dienā darīsi dubultā. Un šī klade satur arī informāciju par to, ko tu redzi tur tālu, tālu priekšā, ne tikai rīt, bet varbūt arī pēc gada – pasākumi tava mērķa sasniegšanai!

Un vai tajās stundās, ko tev dāvā diena, nevari atrast laiku 15 vai 20 minūtes arī kaut ko veicot šā mērķa piepildījumam? Vari gan!

Lai mums visām izdodas!

Sarmīte

Šo rakstīto domās loloju ļoti ilgi. Tad likās, ka vēl nav īstais laiks par to runāt, tad šķita, ka neprotu atrast īstos vārdus, un galu beigās – vai drīkstu runāt par tik personisku tēmu.

Taču šorīt ir gan vārdi, gan ir, ko tev teikt un zinu, ka daudzām no jums tas būs arī apstiprinājums jau tam, ko esat pašas iepazinušas un atzinušas sev par labu esam.

Dažas no mums domā un ir pārliecinātas, ka viss ir mūsu pašu spēkos, jo varam paļauties tikai uz sevi. Tas liek mums būt modrām ik mirkli par savu un savu tuvāko dzīvēm. Ja atgadās kādi savstarpēji nesaistīti notikumi, kas rod brīnumainu atrisinājumu mūsu problēmām un ievirza mūsu dzīvi veiksmīgā gultnē, tad bieži vien to uzskatam par nejaušību. Esam tik aizņemtas un nevērīgas, ka pat nepievēršam tam uzmanību, tādējādi izsvītrojot iespēju saskatīt Dievišķā iespējamību savā dzīvē.

Liela daļa no mums domā, ka sievietes dzīve ir kā kaujas lauks, kur viss ir jāizcīna. Un pie katras uzvaras vicinām savu šķietamo varenību kā brīvības karogu – „Viss ir manī.., es pati varu, es visu zinu, es…” Līdz brīdim, kad viss sabrūk. Pasaule nostājas pret tevi. Un tu nevari neko. Tikai lūgt…lūgt žēlastību. Un varbūt tieši šie vienatnes sāpju un bezspēcības mirkļi ir tie, kas ticību padara par iespējamu.

Tavā ikdienas dzīvē vienmēr ir vieta lūgšanai. Varbūt tev liekas, ka tu nelūdz, jo nedari to, nometusies ceļos. Taču patiesībā arī tu lūdz ik brīdi – rūpēdamās par saviem vecākiem, draugiem, gādājot par saslimušiem bērniem un mazbērniem, pavadot nomodā neskaitāmas stundas pie viņiem, palīdzot mīļotajam cilvēkam pārvarēt neveiksmes brīžus, žēlojot un kopjot savus mājdzīvniekus. Šīs arī ir sava veida lūgšanas. Reizēm – šaubu, baiļu, skaudības, dusmu, vilšanās un izmisuma lūgšanas. Un arī – prieka, atvieglojuma, mīlestības un pateicības pilnas lūgšanas. Neapzinātas.

Taču visstiprākās un patiesākās ir apzinātās lūgšanas. Lūgšana tāpat kā ticība ir uzticēšanās. Pat vairāk – tā ir Tavas sirds uzticēšanās, neskatoties uz apstākļiem un mūsu saprāta un loģikas argumentiem. Uzticēšanās Jēzum, Dievam, Visumam , sajūtot, ka ik brīdi mūs katru vada un sargā kāds Dievišķs spēks. Lūgšana izmaina tavu sirdi, dvēseliski atjauno to, padara to dzīvu, jūtīgu un gaišredzīgu. Gaišredzība šajā gadījumā ir īpaša dvēseliska intuīcija, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā, dod tev tādu kā dvēselisku spēju sajust patiesību.

Manuprāt lūgšana patiesībā ir drosme saņemties un atzīt, ka „es neesmu visu spēcīga …” un ielikt savu dzīvi Dievišķā spēka plūdumā. Tā ir saruna, tavas sirds saruna, neviltota un patiesa. Tev nav vajadzības domāt , ko un kā tu pateiksi, tu vari lūgties, kad vien vēlies un neviens tevi netiesās. Un tu neko nezaudēsi, tieši otrādi – iegūsi sirdsmieru un aizsardzību. Ja vārdi nāk no sirds, pat tad, ja īsti nezini kā tos pateikt, tie tiek sadzirdēti, jo Gars zina, kas tev ir vajadzīgs.

Lūdzoties mēs izgaismojam sevi, atbrīvojamies no visa, kas mūs nomoka un saņemam svētību savai ikdienai, savu problēmu risinājumam. Bieži vien liekas, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas, vai ne? Patiesībā mūsu lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas. Reizēm nesaprotam, ka, lai saņemtu skaidru ”jā” ir vajadzīgs arī „nē”. Seko vilšanās, dusmas, noliegums. Taču iedomājies kaut vai tādu situāciju, ka uz ikvienu mūsu bērnu iegribu mēs atbildētu apstiprinoši. Šo prasību ir tūkstošiem, un bērnam šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas. Vai nesāktos haoss? Mēs esam Dieva bērni un nereti nespējam salīdzināt savas prasības ar to, kas ir nepieciešamas citiem. Bieži vien iedomājamies, ka mūsu iegribu nevis vajadzību piepildījums ir tas, kas ir lūgšanu vērts.

Un mēs norobežojamies, klusējam, uzceļam sev apkārt neticības mūri pret sāpēm un vilšanos pamazām iznīcinām pašas sevi. Taču mums tik ļoti ir nepieciešamas kāds, kas mūs uzklausa. Un vienmēr atceries, ka mūrim, ko cītīgi būvējam, lai aizsargātu sevi pret sāpēm, arī mīlestība netiek pāri…Vai to tu esi vēlējusies panākt? Mūs var pievilt tuvi draugi, var nodot mīļotais cilvēks, var piemānīt un kļūt sveši radinieki, taču lūgšana ir tas mūsu neizsmeļamais avots, kur vienmēr varēsim veldzēties jaunām cerībām un sagaidīt to piepildījumu. Tas ir dārgums, ko mums neviens nekad nevar atņemt.

Pastāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Kā jau mums visām, arī man ir bijis tāds laiks, kad liekas, nekas neiet un nenotiek tā, kā es to vēlētos. Pat vēl vairāk – viss nostājas pret tevi! Asaras, vilšanās , sāpes, pa vidu cerības un…atkal neizdošanās un vilšanās. Un tad sākās neticības lielā mūra celšana, lēni un pamatīgi. Ja nav, tad lai nav – dzīvošu savā mazajā pasaulē neievainojama. Kā tad! Taču tā tobrīd domāju, tā bija mana pārliecība, ka tikai tā varu izdzīvot. Un tad sekoja notikumi, kas sagrāva manu rūpīgi celto mūri vienā mirklī un es biju nekurienē. Tie bija notikumi, kas nāca pilnīgi negaidīti un likās pat neiespējami, taču darbojās pilnīgi reāli.

Es paliku viena bez spēka un bez atbalsta un katru rītu modos ar domu, kas notiks tālāk? Katru dienu gāju uz darbu un fanātiski skaitīju Tēvreizi, jo tā bija vienīgā lūgšana, ko pratu. Tas bija kā spieķītis uz kura balstīties… Un atceros, ka pat neprasīju neko konkrētu, vienīgi skaitīju un skaitīju „Tēvs mūsu, kas esi debesīs…” Toreiz vēl nezināju, ka varu runāt ar sirdi uz Debesīm un lūgt risinājumu.

Un tad, es nezinu no kurienes man atnāca šī doma, taču tā bija tik dzīva un patiesa – es rakstīju vēstuli Dievam. Ticiet man, tā nebija mīlestības vēstule…Tur bija viss – manas sāpes un asaras, desmitiem jautājumu un pārmetumu, negulētas naktis un rīti bez cerībām. Es izliku uz baltās lapas visas savas sāpes un pārdzīvojumus – vienkārši izstāstīju. Tas bija ļoti grūti – izstāstīt, taču sajūta bija pilnīgi dzīva – mani dzird! Papīrs bija slapjš no asarām, likās, ka asaras nebeigsies nekad. Un tad, bezspēcībā pēc visiem pārmetumu un neziņas plūdiem, sāku rakstīt lūgšanu, saviem vārdiem, kā vien pratu –„Mīļais Dieviņ, es nespēju atrisināt šo situāciju – lūdzu, lūdzu palīdzi man! Tu vienīgais zini, kas ir patiesība…”

Šī vēstule bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Notika brīnums. Un šobrīd es esmu pateicīga par to, ka bija jāizdzīvo šie mirkļi, kas lika man saprast, ka ir pasaulē tāds Dievišķs spēks, kam varu vienmēr uzticēties un lūgt svētību un, kas mani vienmēr mīlēs tādu, kāda esmu.

Lai arī tev izdodas uzticēties!

Sarmīte

Daudzas sievietes, kas lasa šo blogu un manas vēstules ar jaunumiem, noteikti šad tad ir pamanījušas,ka es pieminu Saldus katoļu baznīcu un priesteri Andreju Mediņu. Esmu pārliecināta, ka tagad jau daudzi latvieši ir dzirdējuši šī priestera vārdu, daudzi viņu ir redzējuši, bet vai esi dzirdējusi viņu?

Nedomāju, ka šogad šai blogā būs kaut kas vērtīgāks par šo video, kas nonāca līdz manim. Es pat ieteiktu tā: nelasi un nemeklē te neko vairāk, kamēr nenoskatīsies šo ierakstu.

Kāpēc? Viss, kas ir svarīgākais un vērtīgākais ir pavēstīts šai video. Ja to nezināsim, ja to nesapratīsim, ja to nepratīsim, visam pārējam nav jēgas… Nekam.

Šis ieraksts jāredz gan padsmitniekam, gan tev jaunajai māmiņai, gan tev, kurai šobrīd ir 40, 60 vai 80.

Iemācīsimies mīlēt bez nosacījumiem.

Iemācīsimies lūgties.

Iemācīsimies dzīvot nevis cilvēkiem, bet gan Debesīm.

Laiki mainās, bet ne vērtības…

Šis video ilgst 1 stundu 22 min. Atvēli tam laiku. Jau šovakar.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pārliecība par sevi. Pašapziņa. Ticība saviem spēkiem. Vai tā tava ikdiena?

Mana tā nebija, vēl pavisam nesenā pagātnē. Šaubas, bailes, tā mazā, bet uzstājīgā balstiņa, kura apšauba jebkuru soli un jebkuru jaunu iniciatīvu. Smaga nasta.

Manas problēmas var izteikt īsi – nedrošība un šaubas, pretošanās pārmaiņām, izaugsmei un nesekošana manai sirdij.

Es ilgi gatavojos uzsākt ceļu, bet …reāli mīņājos uz vietas. Es nekur netiku, kamēr es ik rītu turpināju izvēlēties šo smago nastu uzlikt sev plecos.

Un tad kādu dienu, es to noliku, un nolēmu sākt ceļojumu bez tās. Tas bija brīdis, kad parādījās mana pašapziņa.

Nav gluži tā, ka es savā dzīvē nekad nebūtu to izjutusi, bet šajā pārliecībā par sevi un ticībā saviem spēkiem bija kas cits.

Pirms dodies ceļā ir vēl kaut kas, ko gribu šeit piebilst.

Jauna ceļa uzsākšana, godājot tavu patieso autentisko es, nozīmē – gatavību zaudēt visu pie kā tu šobrīd tik stipri turies. Tas ir iluzors balsts, tā nav tava patiesā identitāte.

Tu atbrīvojies no visa, ko tu esi uzcēlusi, sasniegusi, izveidojusi, lai spētu būt brīva.

To sauc par risku – viss var arī pagriezties ne gluži kā iecerēts. Bet viens ir skaidrs, kad tu atļauj savai patiesajai būtībai mirdzēt, tu pārveido savu dzīvi uz visiem laikiem.

Es nolēmu riskēt, un patiesi apskaut nezināmo – ne tikai vārdos, bet visupirms darbos.

Es zinu, ka tev ir šaubas vai tev tas derēs, un tu iespējams skaties uz mani kā uz ‘īpaši drosmīgu’ gadījumu. Vai arī jau priekšlaikus esi izlēmusi, ka tu esi citāda un, ka tev tas nederēs. Es labi pazīstu šīs emocijas, bet es aicinu tevi tās uz brīdi ignorēt.

Turpini lasīt.

Jo es zinu, ka tu spēj atmodināt milzi sevī un šie 8 padomi iesācējām var to pabikstīt un patraucēt tā ieilgušo miegu.

Un pat ja nenotiks nekas vairāk, arī tas jau būs labs sākums.

8 padomi iesācējām nedrošības un šaubu pārvēršanai par pašapziņu:

Tici, ka tu tās vari pārvarēt. Saki sev katru dienu: jā, es varu. Ticība ir pirmā.

Atceries vienu mirkli, kad tu izmantoji iespēju; kad tu pārvarēji bailes un paveici to, ko tu gribēji. Ienes šo sajūtu savā dzīvē.

Atrodi lomu modeli, kādu kam tu vari līdzināties, kādu, kura bija nobijusies vēl vairāk nekā tu, un kaut kā atrada veidu vairs nebūt.

Piedod sev par to, ka tu turies pie šaubām un nedrošības. Ļauj vainas sajūtai pazust un koncentrējies uz to, kas reāli ir tavā priekšā.

Atbrīvojies no pretošanās pārmaiņām, jo tas ir nevajadzīgi, un nedramatizē to. Vienkārši ļauj lietām notikt. Ļauj lielām lietām notikt!

Akceptē, to ka tas, kas nāks baiļu un nedrošības vietā, tevi piepildīs, nesīs tev prāta mieru un laimi. Tā ir spēcinoša doma.

Sāc ar mazumu, ejot cauri vienai mazītiņai nedrošībai vai bailēm, bet apzināti izvēlies uz to vienu skatīties, kā uz eksperimentu, un vērot, kas notiek.  Risks ir neliels un balva…es atļaušu tev pašai to atklāt.

Zini, ka tu vienmēr vari iet atpakaļ; ja pašapziņa nav priekš tevis, tu viegli vari no tās atbrīvoties un tavas bailes un nedrošība tevi vienā mirklī sagaidīs izplestām rokām, to es tev garantēju.

Vai tu vismaz neatļautu tavai pašapziņai pamēģināt?

Mani ļoti interesē tavas domas, idejas un izaicinājumi nedrošību un šaubas pārvēršot par pašapziņu!

Dalies ar tām komentāru sadaļā. Kopā mums izdosies!

Un vēl! Vai tiekamies 15.decembrī mūsu pirmajā vebinārā “Kā neapēst stresu un mierināt sevi bez saldumiem”? Tu par to neko vēl nezini? Tad lasi un piesakies! Būs interesanti!

Uz tikšanos tepatās un vebinārā,

Inese

Ir klāt svētdiena. Šodien dalos ar pavisam nelielu, bet vērtīgu stāstu jeb pritču – par mūsu krustu.

Katram cilvēkam ir jānes savs dzīves krusts. Kādam tas ir vieglāks, kādam smagāks, bet kādam pavisam smags. Dažreiz mēs domās esam gribējuši samainīties ar sava kaimiņa, drauga vai pat sveša, tik pēc nostāstiem zināma, cilvēka dzīves krustu.

Bet patiesība jau ir tā, ka nav labāka jeb piemērotāka krusta par savējo. Dievs mums devis tieši tādu, tieši tik lielu un tik smagu, cik spējam panest tieši mēs. Un, ja kādam, mums liekas, ka tas svešais varētu būt vieglāks, tad tas ir viņa krusts, viņa spēkiem, viņa spējām piemērots un tev tas noteikti nebūtu ne derīgs, ne piemērots, ne panesams. Viss, kas jādara – jāpaļaujas uz Dievu.

Un arī esam mēs tur, kur šobrīd jābūt, ar to cilvēku, ar kuru šobrīd jābūt, mums apkārt ir viss tas, kam ir jābūt  un arī notiek viss tā, kā tam jānotiek. Galvenais un svarīgākais – neapstāties, DZĪVOT un iet uz priekšu un viss risināsies tieši tā, kā tam ir jārisinās. Atkarībā no tā, ko esam pelnījuši, ko esam spējīgi “panest” . Un, lūk, arī pats stāsts.

Kādam cilvēkam likās, ka viņa dzīve ir ļoti smaga. Un aizgāja viņš kādu dienu pie Dieva, pastāstīja par savām ciešanām, nelaimēm un kreņķiem un palūdza Viņam: „Varbūt es drīkstu izvēlēties sev citu krustu?” Paskatījās Dievs uz cilvēku, pasmaidīja, ieveda Viņš cilvēku glabātuvē, kur bija krusti un teica: „Izvēlies”.

Iegāja cilvēks šai glabātuvē, palūkojās un izbrīnījās: „Kādu tik krustu te nav – gan mazi, gan lieli, gan vidēji, gan smagi, gan viegli…” Ilgi cilvēks staigāja pa glabātuvi, meklēja sev pašu mazāko un vieglāko krustu un beidzot atrada – mazu-mazu, vieglu-vieglu krustiņu, piegāja pie Dieva un teica: „Dievs, vai drīkst man paņemt šo?” „Drīkst,- atbildēja Dievs. – Tas jau arī ir tavējais krusts”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija