Ko mēs sievietes patiesi vēlamies? Nopelnīt vai darīt lietas, kas pašām patīk? Es priecājos par visām sievietēm, kas ir atradušas savu sirds nodarbošanos. Un tomēr lielo pārmaiņu uguntiņa iedegas 30 un 40 gadu robežās. Gribu minēt, ka sievietēm piemīt spēcīga spēja pielāgoties, kas dažreiz traucē ieklausīties savā uguntiņā.

Un tomēr, kur viņa pielāgojas visvairāk? Mājās, darbā? Es teiktu, ka viņa pielāgojas tam, no kā jūtas atkarīga arī pozitīvi. Piemēram vīrs pelna vairāk un nodrošina ģimenes ikdienu, tad sieva pieņem to un pielāgojas viņa vajadzībām. Kad sieviete pati labi pelna, tad viņa vairāk ņems vērā darba devēja prasības, jo pazaudēt finansiālu stabilitāti ir nedroši. Protams, ka katram ir nepieciešama drošības sajūta. Un finanses dod drošību materiālā līmenī. Atgriežoties pie spējas pielāgoties es apgalvoju, ka dažreiz tā mums traucē ieklausīties savās vēlmēs un sadzirdēt pārmaiņu uguntiņas aicinājumus.

Kad man tuvojās 40 gadu jubileja, es sapratu, ka man svarīgāk ir ieklausīties sevī un rīkoties saskaņā ar savu iekšējo sajūtu. Kāpēc es to rakstu? Lai uzrunātu tevi, kam iekšā ir vēlme kaut ko mainīt un tomēr spēja pielāgoties tev traucē rīkoties.

Pirms 8 mēnešiem es pirmdienas rītā paziņoju savam vadītājam, ka aizeju no vadītājas amata un uzņēmuma. Viņam un kolektīvam tas bija ārkārtīgi liels pārsteigums, bet es jutos pārliecināta un mierīga, jo zināju, ka nevēlos pielāgoties uzņēmuma prasībām, darba laikam un vajadzībām.

Varbūt, tas izklausās augstprātīgi, bet es sapratu, ka ar esošo domāšanu, attieksmi un pārmaiņu uguntiņu būšu tikai traucēklis ilgtermiņā uzņēmuma sistēmā. Motivācijas nav, sāku slimot un domas bieži atgriezās pie jautājuma, kāda tam ir jēga? Man nebija uzkrājumu un lēciens bija lielā nedrošībā. Tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka lēmums ir pareizs.

Kā tas var noderēt tev, jauko lasītāj? Ja, tevī mīt šī pārmaiņu uguntiņa un tu tomēr turpini pielāgoties ir iespēja kaut ko mainīt. Tu vari pakāpeniski vai ātri izdarīt tā, lai tavs hobijs kļūtu par tavu drošību.

Mana profesionālā pieredze ir pārdošanā un papildus esmu apguvusi kouča jeb izaugsmes veicinātājas prasmes. Es zinu, ka vislielākā atruna un bailes ir – kā es nopelnīšu? Kā es nodrošināšanu savu materiālo labklājību? Aizejot no nemīlama darba es zaudēšu iztikas līdzekļus. Un tā ir taisnība. Visbiežāk sieviete atrod hobiju un paliek esošajā darbā. Tādā veidā viņa nomierina savu pārmaiņu uguntiņu un prasmīgi izmanto savu spēju pielāgoties.

Es zinu, ka tev ir milzīgs potenciāls. Es zinu, ka tā pārmaiņu vēlme nekur nepazudīs. Tā tikai pieņemsies spēkā. Iedomājies, ka ir pagājuši 5 gadi un tu esi piepildījusi savu sapni. Tu nodarbojies ar savu hobiju. Tu labi nopelni ar to un jūties vērtīga. Vai redzi sev apkārt laimīgus cilvēkus? Vai redzi sev tuvumā laimīgu ģimeni? Vai redzi, kā klienti finansiāli novērtē tavu darbu?

Es nezinu kāds ir tavs hobijs un ko tev patīk darīt, tomēr es zinu, kā tu vari citiem pastāstīt par savu nodarbošanos izmantojot pārdošanas noslēpumus. Es zinu kā noformulēt pārdošanas tekstus, lai citi saprastu patieso ieguvumu. Kā domā labs pārdevējs un kas no pārdošanas ir jāzina, lai veiksmīgi pelnītu no sava hobija. Biznesā ir svarīga finanšu plūsma. Tā ir kā asinsrite cilvēka ķermenim.

Ko tu praktiski vari darīt lai pārdotu es izstāstīšu 2.maija BEZMAKSAS vebinārā:

SIEVIETE UN NAUDA

Kā saglabāt emocionālo līdzsvaru tiecoties pēc naudas…

Uzzini vairāk, piesakies >>>>>> 

un esi ar mums!

Uz tikšanos,

Ilze Ušacka-Priekule

Lai vai kā mēs katra šo procesu uztveram, bet laiks mūs nesaudzē un, jā – tas VAR mazināt mūsu pievilcību, toties pretī mums tiek dots daudz vairāk…

Daudzi cilvēki baidās novecot un aizejošās jaunības dēļ ne tikai skumst, bet pat pārdzīvo grūtus dzīves periodus. Protams, tas IR skumji, jo vecums mums atņem bērnišķīgo naivumu, jaunības slaidumu, gludu, stingru ādu, skaistus, kuplus matus…Bet, vecums mums pretī tomēr daudz ko dāvā, un šīs dāvanas ir jāprot saskatīt.

Ir lietas, kurām ar gadiem kļūstam pārāk vecas. Un tas nozīmē, ka šīs lietas ir jāatmet – tāpat, kā apģērbs, kurš mums vairs neder. Un tieši šis process un attieksme būs tas, kas ļaus mums sajust patiesu brīvību.

Ne viena vien sieviete ir tērējusi pārāk daudz sava laika, lai sevi kaut kurā dzīves posmā neieredzētu. Lai uztrauktos par katru sirmu matu un katru jaunu grumbiņu sejā. Bet es šo posmu kaut kā izlaidu, pat neievēroju, un nesen esmu sapratusi, ka man patīk (protams, skaisti) novecot. Es pieņemu sevi tādu, kāda esmu un tieši tas, dāmas, mūs var padarīt laimīgas jebkurā vecumā.

Ar gadiem mēs kļūstam pārāk vecas, lai…

1. Neizteiktu savu viedokli.

Īpaši gadījumos, ja saskaramies ar acīmredzamu netaisnību. Jaunībā cilvēki baidās aizstāvēt sevi vai citus, sev sakot: „Labāk klusē, neuzprasies!” vai „Un, ja nu mani nepareizi sapratīs, sāks par mani smieties?” Ja kāds pret Tevi izturas slikti, runā rupjības, skatās uz Tevi, kā uz tukšu vietu, neklusē. Neciet, baidoties likties smieklīga.

2. Lai uztrauktos par to, ko padomās citi.

Nereti mēs pārāk daudz par to domājam – par to, ka mati nav šorīt izmazgāti (protams, te es neaicinu būt netīrulēm, bet nebūsim arī pārāk pedantiskas), ka nav sakārtota istaba, ka manikīrs nav svaigs vai rokas pārāk sastrādātas, ka kleitu, kuru velkam, jau visi redzējuši vismaz 3 reizes…

Zini? Vai tiešām apkārtējo cilvēku domas par to, ko redz uz Tevis vai Tavā mājā var sabojāt Tev atlikušo dzīvi vai jauku vakaru? Šie nudien nav tie gadījumi, par kuriem būtu jāuztraucas. Un, droši vien, vēl pāris desmitiem gadījumu… .

3. Lai kautrētos no savām vēlmēm un ieradumiem.

Mums katram ir savas vājības. Un kāpēc gan Tev vajadzētu kaunēties no tā, ka Tev patīk seriāli, vai naivi mīlas romāni, TV šovi… Kāpēc Tev par to būtu jākaunas? Patīk, un viss!

4. Lai nēsātu neērtus apavus.

„Toties skaisti!” – vairs nav arguments. Apaviem jābūt ērtiem un tādiem, kas saudzē mūsu kājas. Tev jārūpējas par savām kājām, jāgrib, lai tām būtu ērti, un Tev nav jāuztraucas, ja kādam pretim nācējam Tavu apavu modelis liksies neatbilstošs pārējam apģērbu komplektam.

5. Lai atvainotos par nekārtību mājās.

Šī māja ir Tava un, ja šajā brīdī Tu nejūti aicinājumu to sakopt, tad, lai tas paliek Tava ziņā. Pie tam, varbūt Tu nemaz neesi pedants, kurš vai traks paliek par katru uz krēsla nomesto apģērba gabalu vai ieraudzīto puteklīti.

6. Lai kolekcionētu nevajadzīgas vai bezjēdzīgas mantas.

Arī Tu agrāk centies neizmest salauztu tehniku vai nonēsātu apģērbu? Arī Tu domāji: „Un, ja nu noder? Un, ja nu kaut kur varēs izmantot?” Viss! Tagad šādas domas no galvas izmet! Ja neesi pārliecināta vai kāda manta Tev var noderēt, met to laukā.

7. Lai tērētu savu laiku, kontaktējoties ar nepatīkamiem vai Tev neinteresantiem cilvēkiem.

Iespējams, Tu katru dienu savā pusdienlaikā ej uz kafejnīcu kopā ar konkrētiem kolēģiem. Un to dari tikai tāpēc, ka tā „pieņemts” un pierasts. Bet viņu vidū ir daži, kuri Tev nevis nepatīk, bet jums vienkārši ir dažādi uzskati par konkrētām lietām vai dažādas intereses. Kā rezultātā jums savā starpā gandrīz nav par ko runāt…

Bet pamēģini uz šo situāciju palūkoties no malas. Tu sēdi pie galda, pie kura pārējie runā par tēmām, kuras Tevi pilnīgi neinteresē…Un tagad padomā: „Ko Tu te dari? Kāpēc Tu esi kopā ar viņiem? Kāpēc Tev tas jāklausās?”

Protams, tas var notikt arī citās dzīves situācijās. Šis bija tikai piemērs. Vai tiešam Tev ar šiem cilvēkiem ir obligāti jābūt kompānijās vai citās dzīves situācijās? Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu cilvēkiem, ar kuriem kontakts nerada nekādu prieku.

8. Lai katrā cilvēkā censtos atrast labo.

Jā, par šo gan var strīdēties. Bet, lūk, ko teikšu. Jā, es esmu optimiste un es 100% zinu, ka cilvēks ārēji var izskatīties pavisam nenopietns vai pat muļķis, bet, ja mēs ļoti pacentīsimies, mēs noteikti viņā atklāsim arī kaut ko labu. Tikai man ir jautājums – kamdēļ to darīt? Kamdēļ tam tērēt savu laiku (ja vien tas nav Tavs dzīves aicinājums vai pienākums)?

Cilvēki paši izdara izvēli. Ja cilvēks izvēlas būt neciešams, tā ir viņa izvēle un viņa problēma. Tev nav pienākums meklēt šajā cilvēkā vai viņa rīcībā kaut ko pozitīvu. Tāpēc ej no viņa prom – un pēc iespējas ātrāk un tālāk.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ja tu dzirdēsi kaut ko līdzīgu, tad uzreiz no šī cilvēka bēdz!

Ko nozīmē – laiks mainīt dzīvi? Tu 45 gadus to veidoji, kā spēji, visu to, kas tev šobrīd ir, liki kopā burtiski pa ķieģelītim… Un te – atnāk „gaišs cilvēks”, kurš stāsta, ka ne viss tev ir pareizi un piedāvā to mainīt, un iespējams pat par konkrētu naudas summu.

Un tagad tev sava bezjēdzīgā, neracionālā dzīve ir jāsavāc kopā vienā maisiņā – kā kaut kas nevajadzīgs, un to jāaiznes uz tirgus laukumu. Kaut kam par lētu naudu jāiesmērē un pretī jāiegādājas citu. Tādu skaistu, košu maisiņu ar sarkanu lentīti, un dārgu noslēpumiņu iekšā. Un skumji kļūst, kad atgriežoties mājās, tu konstatē, ka maisiņā ir ziepju gabals. Lūk, pret ko tu esi samainījusi savu dzīvi.

Ja dzīvē kaut kas ir jāmaina, tad es esmu pret!

Un ne tāpēc, ka man ir slinkums. Man ir savs viedoklis.

Es atstāšu savu dzīvi tādu, kāda tā ir.

Es nemainīšu. Es labāk… pievienošu:

1. 300 gr dārzeņu dienā. Bet neaizstāšu ar tiem savu iemīļoto karbonādi.

2. Zaļās tējas glāzi. Bet ne kafijas vietā no rītiem. Vienkārši vienas kārtējās espresso kafijas tasītes vietā es izdzeršu tēju.

3. Vingrojumus kaklam. Nē, es neatteikšos no publikācijām blogā/no adīšanas/no citām svarīgām nodarbēm… Vienkārši izdarīšu to visu ātrāk, bet iegūto laiku izmantošu vingrojumiem.

4. Pastaigas. Es domāju, ka nav vērts 3x nedēļā pēc produktiem uz veikalu braukt ar mašīnu. Var kādu reizi pēc produktiem arī aiziet kājām.

5. Grāmatu lasīšanu. Nē, ne profesionālo bet to, kuras sen jau gribēju izlasīt, bet laika trūkuma dēļ to atliku. Es domāju, lai to izdarītu, ir nopietni jāpārskata savs dienas grafiks. Būs jāpieceļas par 30 min. agrāk, bet mājas uzkopšanas darbiem būs jāņem palīgā bērnus. Ir laiks izmantot jaunus resursus!

6. Spilgtas krāsas apģērbā. Es nemainīšu garderobi pilnībā. Sākšu ar detaļām. Es pievienošu to, kā tajā trūkst. Zinu, ka tas ir bīstams triks. Sāc tikai, un jaunais ātri izstums veco…

7.Lai apgūtu to prasmi, kuras man trūkst, es pievienošu 30 disciplīnas minūtes.

Es zinu, kā pamazām savā dzīvē pievienojot jaunu, tas  izstumj to, kas ir savu laiku nokalpojis. Tie var būt gan ieradumi, gan mantas, gan domāšanas veids. Dažreiz vienai tikt galā ir grūti. Bet palīgā labāk aicināt tos, kuriem tavs rezultāts nav vienaldzīgs. Labāk, lai ŠĀDI cilvēki nāk to cilvēku vietā, kas devalvē visu to, kas tev jau ir!

Šis ir Jeļenas Klimenkovas publikācijas tulkojums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lai realizētu savu sapni, ir vienkārši jāmēģina to izdarīt.

Tai dienā, kad Vikijai Moronai palika 50 gadi, viņa saprata: vairs nedrīkst atlikt! Ja viņa vēl gaidīs, tad iespējas savus sapņus realizēt vairs nebūs. Vikija izveidoja savu sen loloto vēlmju sarakstu un sāka tās īstenot. Bet bija viena problēma: Vikijas Moronas vēlmes praktiski bija nerealizējamas.

Pirmkārt, iemācīties angļu valodu. No nulles, 50 gadu vecumā?

Otrkārt, dziedāt un koncertēt. Protams, dziedāt un uzstāties Vikija sapņoja jau no agras bērnības. Bet, pateicoties radiniekiem, viņa zināja, ka viņai nav ne balss, ne dzirdes. Pat 20 gadu vecumā viņa baidījās – ja viņa iedziedāsies, tad visi par viņu smiesies. Nu, kur nu vēl 50 gadu vecumā!

Treškārt, burāt jūrā. Visu mūžu Vikija bija sapņojusi iemācīties burāt. Vienīgais….viņa ļoti baidījāt no ūdens.

Un, visbeidzot, Vikija ļoti gribēja nospēlēt kādu lomu. Jaunībā kaut kā nesanāca… Pēc tam nebija laika. Skumji, protams, bet tā arī nesanāca. Mēģināt tagad? Viņas vecumā, bez pieredzes???

Vārdu sakot, Vikijas sapņi bija nerealizējami. Un tas viņu nemaz nemulsināja!

Vispirms Vikija (pēc profesijas medmāsa) pilnas slodzes darbu nomainīja uz pusslodzi. Gan naudas daudzums, gan karjeras iespējas šī iemesla dēļ samazinājās, toties brīvā laika kļuva daudz vairāk.

Un tad, ilgi nedomājot, viņa pieteicās angļu valodas kursos. Izrādījās, ka apgūt jaunas valodas viņas vecums absolūti netraucē. Pēc viena gada viņa jau bez grūtībām runāja angliski, pie tam, nemaz ne sliktāk par pārējiem studentiem, kuri bija krietni jaunāki.

Ar otro sapni izrādījās sarežģītāk. Iemācīties dziedāt un uzstāties koncertos – tas nav tas pats, kas iemācīties runāt angliski.

„Visu mūžu biju domājusi, ka dziedāt man nav lemts,” – atzīstas Vikija.

Bet Vikija atrada skolotāju un sāka mācīties spēlēt klavieres. Pēc tam, ar grūtībām pārvarot bailes, pieteicās korī. Un viņu labprāt pieņēma!

Šodien Vikija dzied un veiksmīgi uzstājas koncertos. Protams, tie ir bezmaksas koncerti, kurus Vikija sava prieka pēc organizē kopā ar draugiem. Nu un tad? Prieka no tā nemaz nav mazāk. Un klausītāju sarodas diezgan daudz.

Vārdu sakot, izrādījās – ka, lai realizētu savu sapni, pat visneticamāko, ir vienkārši jāmēģina to izdarīt un neuztraukties par apkārtējo cilvēku domām un uzskatiem.

Un tad, Vikija atcerējās, ka viņai ir sena paziņa, kura strādā reklāmas aģentūrā. Piezvanīja viņai un tieši pajautāja, vai nav kāda loma viņas vecuma sievietei? Un izrādījās – ir! Vikija Morona piedalījās kastingā un pēc tam filmējās Coca Cola reklāmā, tad TV veikalā, pēc tam kādas lielas Spānijas bankas reklāmā… „Šīs filmēšanās reklāmās bija brīnišķīga izklaide, – teica Vikija. – „Nu un, protams, bija ļoti patīkami, kad mani pacienti un cilvēki uz ielas sāka mani atpazīt.”

Tā visa rezultātā kļuvusi drosmīgāka, Vikija nolēma pārvarēt arī bailes no ūdens. Viņa nopirka sev laivu – pavisam nelielu buru katamarānu. Pamazām to iemācījās vadīt, un tagad katras brīvdienas uz dažam stundām iziet jūrā. Un viena pati. Vikija vairāk nebaidās no ūdens. Un pat piedalās sacensībās. Un pat uzvar tajās. Starp citu, vienvietīgs katamarāns izrādījās ir viens no ātrākajiem burāšanas veidiem. Un Vikija tagad lido pār viļņiem ar apbrīnojamu ātrumu.

Šobrīd Vikijai ir 56. Pateicoties lēmumam, kuru viņa pieņēma 50 gadu vecumā, šodien viņas dzīve ir daudz piepildītāka un laimīgāka, nekā agrāk. Vikija uzskata, ka 50 gados viņa sāka jaunu dzīvi. Viņa tā arī saka: „Mana otrā dzīve”. Jaunā dzīve no vecās atšķiras ar to, ka Vikija sāka savās vēlmēs ieklausīties un tad sāka tās realizēt.

„Agrāk es domāju, prātoju, vērtēju perspektīves un iespējas….- saka Vikija, – Bet tagad, tiklīdz kaut ko gribu, uzreiz eju un mēģinu!”

Vikijas Moronas laimīgas dzīves noteikumi:

• Ar gadiem un pieredzes rezultātā tu sāc saprast, ka lielākā problēmu daļa, neatkarīgi no tā cik neatrisināmas tās liekas, rezultātā atrisinās. Tāpēc var arī neuztraukties.

• Negaidiet piemērotu brīdi, lai darītu to, kas patīk. Pēc 50 visi brīži ir piemēroti.

• Pēc 50 – ja tu kaut ko gribi, tas nozīmē, ka tu to vari.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis teksts ir tulkojums. Autore: Morena Morana.

Kad man bija 19 gadi, kāds vīrelis man jautāja – ko es darīšu, kad kļūšu par sievieti brieduma gados un būšu zaudējusi vīriešu uzmanības apliecinājumus. Lai šo skatu vizualizētu vēl briesmīgāk, viņš visā krāšņumā centās aprakstīt tās briesmas, kas mani sagaida. – Tavs pretīgais, treknais tricepss trīcēs kā galerts, viņš man pareģoja.- Viduklis kļūs bezformīgs. Bet pats briesmīgākais – seja. Seja pārklāsies ar grumbām. Ko tu darīsi tad? – nelikās mierā vīrelis.

Es nezinu kamdēļ viņš man to teica. Varbūt tāpēc, lai es „pasteigtos” un izvēlētos viņu. Bet varbūt tāpēc, lai sagrautu trauslo sievietes psihi.

Bet tad man viņam nebija ko atbildēt. Bet pie sevis es nodomāju, ka ar mani tas noteikti nenotiks! Labāk – lai nāve. Visu mūžu sevi kopšu, uzturēšu… diētas, dažādas maskas un tad būšu mūžam skaista. Tas bija meitenītes skatījums.

Pēc tam es tiešām pamanīju dažas grumbiņas acu kaktiņos… Uz vēdera parādījās tauku spilventiņš. Es devos pie kosmetologa, cīnījos ar pārmaiņām un rezultāti bija dažādi. Es domāju par to, ka neļaušu tam vīrelim uzvarēt. Es vēl uzmanīgāk sāku sevi kopt, bet iekšā vienalga bija ielavījušās bailes. Tas bija jaunas sievietes skatījums.

Tad sekoja daudzas dzīves vētras. Bet es cīnījos un airus rokās turēju ļoti cieši. Un šajā cīņā bija iegrožota kaut kāda jauna, citāda „es”. Šī jaunā „es” bija spēcīgāka, cietsirdīgāka, ciniskāka. Bet tajā pašā laikā daudz pašpārliecinātāka.

Tagad es sevi cenšos iegrožot tāpēc, lai man būtu viegli un komfortabli. Es klāju maskas, lai mana seja priecētu mani. Un vispār – es visu daru tikai sev par prieku.

Izrādās, ka lielāko daļu šīs pasaules lietu var iegūt bez vīriešiem. Iet runa nevis par savu, mīļoto vīrieti, bet par pielūdzēju bariņu. Tagad es pat nesaprotu, kamdēļ viņi toreiz bija tik vajadzīgi…

Tas, ko spēj dot viņi, ir kā piliens dzīves okeānā. Es pārstāju gaidīt no visiem vīriešiem kaut kādu uzmanību, pozitīvu vērtējumu. Es pārtraucu no visiem vīriešiem gaidīt apstiprinājumu. Es vairs negaidu, ka vīrieši domās par vecumu, tāpat kā es. Man vairs nerūp viņu viedokli par manām grumbiņām, tricepsiem un vecuma putekļiem acīs.

Man liekas, ka tagad es zinu, ko šim vīrietim vajadzēja atbildēt. Jā, pārmaiņas ir neizbēgamas. Bet tad, kad tas viss tomēr notiks, mani tavs viedoklis par šo jautājumu vairs neuztrauks.

Uz tikšanos tepatās,

Aija