Dažreiz mēs dzīvojam tā, ka visi aizsardzības veidi, pats mūsu dzīves veids ir „noskaņots” tā un tikai uz to, lai nezaudētu svarīgus sakarus, kontaktus, cilvēkus…

Lai izvairītos no zaudējumiem, mēs cenšamies būt “labas” un patīkamas, mēģinām izveidot savu kontroli pār cilvēkiem un apstākļiem, cenšoties visu paredzēt, visu aprēķināt un būt perfektas. Atsakāmies just.

Viss tiek „noskaņots” uz to, lai nebūtu jāpiedzīvo sāpīgā zaudējuma pieredze un noraidījums. Neļauties ievainojamības sajūtām, bezvērtības sajūtai, nepieredzēt vilšanos un nejust tamdēļ sāpes.

Tas viss ir iespējams. Tas viss ir iespējams tikai ar noteikumu – ja atsakāmies pašas no sevis. Sevis īstās. Sevis patiesās. Tās, kas jūt. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien bailes parādīt sevi īsto būs spēcīgākas par sevis nodevības sāpēm.

Kad tu sāc atdzīvoties, zaudēt ir tikpat grūti. Vai tu iezīmē savas robežas, atsakoties visiem būt laba, vai atzīsti tiesības uz savām jūtām un piekrīti tajās būt īsta, patiesa, lai vai cik tās būtu noraidošas? …Kad tu savu kontroli pār citiem cilvēkiem un apstākļiem atzīsti par bezjēdzīgu, kad piekrīti, ka pasaule nav prognozējama, un nav garantijas, ka šai spēlei būs skaidri noteikumi.

Zaudēt ir tikpat smagi.

Attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neizbēgami sastopamies ar saviem un viņu ierobežojumiem. Mēs sastopamies ar to, ka mums ir ierobežojumi savai spējai izturēt dzīves izaicinājumus. Tāpat ierobežots ir arī mūsu partneris. Un tajā punktā, kur saskaras mūsu abu ierobežojumi, bieži vien notiek pārrāvums un zaudējumi. Ciešu saikņu, attiecību vai uz to cerību zaudējums, un tas var būt ļoti sāpīgi.
Tādu stāstu un piemēru var būt daudz.

Kādā situācijā sieviete, sajūtot kādu sevis noteiktu robežu pārkāpšanu, savam vīrietim izrāda dusmas, un pretī saņem atraidījumu.

Citā situācijā, varbūt, šķiršanās notiek starp draudzenēm, kad viena no viņām, kas parasti bija jauka un pakļāvīga, sakarā ar dažiem notikumiem, atļāvās būt neiecietīga, un arī tika atraidīta.
Kādā citā situācijā kādai klientei tiek atteikts viņai svarīgā sadarbībā, tikai tāpēc, ka viņa nebija ar mieru uzņemties papildus atbildību un saistības.

Visos šajos gadījumos sastapās divas realitātes. Divas divu dažādu cilvēku subjektivitātes. Un šie cilvēki nespēja atrast kopīgu valodu un nespēja vienoties.

Katra no pusēm rīkojās saskaņā ar savu iepriekšējo pieredzi, no tā brieduma un izpratnes līmeņa, kāds viņām bija tajā brīdī, no viņiem pieņemamā un pieņemtā atbildības līmeņa – par sevi, par savām jūtām, savām vēlmēm.

Nav nekādas pareizās pozīcijas, nav nekāda etalona. Ir divas realitātes un daudz kas atkarīgs no tā, cik daudz viens no partneriem spēj izturēt, paciest, pieņemt, piekrist otrā partnera tiesībām uz viņa personīgo realitāti.

Te nu mums vienmēr ir sagatavota aizsardzība – otrā cilvēka (svešās) realitātes noraidīšana, vērtības mazināšana, kritika, racionalizācija.

Pieļaut, ka partneris dzīvo kaut kā savādāk, redz situāciju citādāk, ka viņam ir savas vērtības un uzskati – tā ir citādības pieņemšana, ka tiesības pastāvēt ir arī citam skatījumam vai citam viedoklim. Kad mēs pieņemam, mums ir vieglāk vienoties.

Un, lai šāda pieņemšana notiktu, ir jāprot pieņemt vispirms SAVA realitāte – bez šausmām un kauna, bez bailēm būt neērtai, nepareizai, ne tādai, kādai jābūt. Kādai būtu jābūt priekš kāda cita.
Kad mēs pieņemam, atzīstam savu realitāti, kad mēs sākam cienīt savas vērtības un pārliecības, savu ievainojamību, savas labās īpašības, savas bailes, mēs esam gatavas būt tādas kādas esam, mēs esam gatavas būt patiesas un atklātas.

Ja mēs esam gatavas izpaust sevi atklāti, paust savas tiesības un robežas, ja mēs bez bailēm atzīstam, atklājam, ko jūtam, ja atsakāmies ignorēt savas vēlmes un ar to visu droši izejam pasaulē, mēs, protams, riskējam.

Mēs riskējam ar to, ka partneris var neizturēt, var attālināties, mūs vainot, nenovērtēt.

Un tad mēs riskējam sastapties ar to, kas uz šodienu ir mūsos iekšā – savām bailēm, aizvainojumiem un kaunu.

Un vēl mēs riskējam zaudēt svarīgu saikni, svarīgas attiecības – tas ir iemesls, kāpēc pagaidām, līdz kādam noteiktam brīdim, kamēr nenostiprināsies mūsu iekšējais atbalsta resurss, mēs slēpjam pašas sevi – sevi patieso.

Kā tad ir patiesībā? Vai tas IR tā vērts?

Faktiski visa šī SEVIS-PATIESĀS slēpšanas stratēģija – tā ir cenšanās kontrolēt sekas. Ar mērķi novērst sāpes, kaunu, savas bezvērtības sajūtu, situācijā, kad kāds tevi atstāj vai kaut kas nenotiek, kā bija gribēts vai cerēts.

„Pasniedzot” sevi-īsto, tu sastapsi tādu pašu-īsto partneri. Mēs uzzinām viņa ierobežojumus, viņa vērtības un cik tālu „stiepjas” viņa rīcības un visas pārējās robežas. Un tā mēs varam piedzīvot īstu, patiesu TIKŠANOS.

Sevi slēpjot, mēs nekad neuzzināsim, ne tikai to cik mūsu partneris ir neaizsargāts, bezatbildīgs vai gļēvs, bet arī to, cik viņš ir nobriedis, tolerants un līdzjūtīgs.

Pārstājot censties, tu vari zaudēt un vari iegūt. Bez patiesās SEVIS, tu nesatiksi patieso partneri.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ja ko dzirdam par atmodu, tad visupirms prātā nāk pavasaris, kad viss mostas, dīgst, plaukst un gatavojas lielajai ziedēšanai. Jauna, iedvesmojoša, prieka pilna un mazliet lidojumu nesoša sajūta, vai ne?

Bet šobrīd pašā pilnībā vēl joprojām ir vasara ar sauli, jūru, ar kopīgām vakarēšanām draugu pulkā un zvaigžņotām debesīm augusta naktīs, kas man vienmēr ir saistījušās ar zvaigžņu lietiem… Nezinu, ko par to saka astrologi, taču, kopš zināma laika vienmēr esmu pamanījusi, ka tieši augustā visvairāk krīt zvaigznes… Vai esi mirkli pastāvējusi zem vasaras debesīm zvaigžņotā naktī? Varbūt tieši šovasar to esi darījusi pirmo reizi? Bet, varbūt tev nekad tas pat nav ienācis prātā – pacelt acis uz augšu un pamanīt bezgalīgo plašumu? Kaut vai tikai mazu mirkli, pamēģini atrast laiku tam, apsolu – sajūtas būs tik dzīvas un patiesas!

Un šādi brīži ir vieni no tiem, kad nokļūstam ļoti tuvu sev, savai būtībai. Sajūtam sevi kā Visuma daļu, kā Dievišķu būtni – tik ļoti svētītu ar iespējām pieskarties saviem sapņiem un tos realizēt. Radīt! Radīt sevi no jauna atkal un atkal.

Sieviete ir Radītāja. Taču kaut kā tā nu ir sanācis, ka bieži vien radam visiem citiem, ne sev, pašas par sevi piemirstot. Katrā no mums taču dzīvo tā burvju māksliniece, kas to vien gaida, lai viņai atļautu izpausties radoši. Bieži vien mums šķiet, ka mums nepiemīt nekādi talanti. Ja neesam gleznotājas vai vismaz rakstnieces, tad neesam radošas un varam vien noskatīties uz citām, kas to lietu pieprot. Bet vai dobē iestādīta roze ar sapni, kāda tā būs nākošvasar, nav radoša darbība? Un tās rūpes, ko tu viņai ar mīlestību veltīsi, lai tā uzplaucētu skaistu ziedu, nav radošas? Un tās glīti sarindotās ievārījumu un konservu burciņas virtuvē ir tikai pienākums pret ģimeni, lai ziemā būtu kāds gardums? Un tējas krūzei uzadīts mētelītis, lai tā neatdziest tik ātri, vai tā nebūs tava radošuma izpausme, kas atnesīs pašai labsajūtu? Lai dzīve piepildītos ar harmoniju, ir jāmācās atklāt savas spējas, savus dotumus un piepildīt tos.

Kad apstājamies ikdienas darbos un sākam saredzēt tajos pašas sevi, savas vēlmes un sapņus, tad pamazām kļūstam radošas. Dzīve jau nesastāv tikai no iešanas uz darbu un nākšanas mājās un atkal ķeršanas pie darbiem –mājās veicamajiem. Bet, droši vien tu tāpat kā es zini, ka radīt ko no jauna, nav nemaz tik vienkārši. Nu jā, ir man sapnis, taču vai to vajadzēs citiem? Vai es būšu pietiekoši zinoša un izveicīga, vai manī ir tāda māka ko pasākt un īstenot? Neticam sev un aizveram vārtus pašas pie sevis. Būt radošai nozīmē piešķirt savai dzīvei vieglumu un krāsas, sarīkot svētkus un pirmkārt, šie svētki būs pašai sev.

Lai kļūtu radošas, mums ir vajadzīga drosme. Un spēja neklausīties citu spriedumos, atziņās un noliegumos – ak, ko tad nu tas tev dos! Un tik daudzām no mums tiešām ir dziļi apslēpti talanti, ko baidāmies celt gaismā. Domās mēram savas spējas ar citiem un atkal nobīstamies. Pārāk liela piesardzība atņem mums pašām spēju realizēties un gūt prieku, kā arī to dāvāt citiem.

Atgriežamies atkal pie sen zināmas patiesības, lai mēs spētu kļūt radošas, mums ir atkal jādodas sevī – jāuzticas savai sirdij. Visi ceļi sākas no tevis pašas. Sāc sadarboties ar savu Garu. Tas zina kā tev palīdzēt realizēties. Droši vien šajā ceļā būs arī sakāves, no tām jau neizbēgt nekur. Taču pavisam droši būs arī sasniegumi – sava veida radošuma terapija. Sevis atklāšanas stundas un piepildījuma dienas – brīnumainas un gaišas, tev pašai spēku un pārliecību dodošas. Ja mēs runājam par godīgumu pret sevi, tad mēs runājam par talantiem. Jo mēs spējam būt mēs pašas tikai tad, ja nenododam sevi, ja uzdrošināmies. Tad nepienāk brīdis, kad, ieraugot, ka kāda cita jau ir piepildījusi tādu pat ideju, kā tavējā, birst asaras tikai tāpēc, ka neesi noticējusi un uzdrošinājusies.

Varbūt tava aizraušanās ir mājas iekārtošana, saredzot uz priekšu katru niansi, kā izskatīsies aizkari guļamistabā vai flīzes virtuvē. Bet varbūt sava sapņu veikaliņa radīšana, tāda, kur citi ienāktu baudīt tava darba augļus un saņemt tavus padomus un smaidu? Bet varbūt tev prātā ir desmitiem gardu ēdienu receptes, kuras pati esi uzlabojusi, un vēlies uzrakstīt grāmatiņu ar tām, bet varbūt izveidot blogu? Bet, varbūt tāds nieks kā krāsainu dzijas gabalu sameklēšana un mazu zeķīšu noadīšana mazbērna kājelēm? Veidojam kolāžas, krelles un šalles. No visas sirds izpaužamies dejā vai dziesmā. Un vēl simtiem ideju – šobrīd tik ļoti tavu!

Un tas nekas, ka nav pavasaris vai Jaunais gads, kas sola piepildīt it visu, ko esi sadomājusi. Palaid savu domu pasaulē un lūdz palīdzību Radītājam! Visums vienmēr sniedz atbalstu, ja tu lūdz. Varbūt tas nebūs tieši tāds, kādu esi iedomājusies, taču tas būs labākais priekš tevis. Un tu pamanīsi, ka tava dzīve sāk garšot un smaržot, atvērties un ziedēt.

Un vēl mazliet par zvaigznēm… Arī es bieži aizmirstu apstāties un sajust Gara klātbūtni, ierokos darbos un pazaudējos… Un tad tas vienkārši notiek, liek tev pamanīt un ieraudzīt ko citu, savādāku un neikdienišķu –sajust Dievišķo pieskārienu. Pāris dienas pirms šī raksta tapšanas, naktī sāka riet suns un gāju to izlaist izskrieties. Un – sastapos ar Debesīm. Pavisam nedomājot un negaidīti, samiegojusies un pirmajā brīdī sabozusies, pacēlu acis uz augšu. Un tur – kā mazas mirgojošas podziņas, kā ar jāņtārpiņiem piebērta pļava man pretī runāja Debesis. Tādos brīžos apstājas laiks. Tie pieskaras. Tie liek justies dzīvai un sajust Radītāja atbalstu un klātbūtni. Tie liek sajust dzīves garšu un noticēt, ka viss ir viens un tu esi tā, kurai tāpat kā simtiem citu, tiek sniegts atbalsts un svētība.

Atrodi mirklīti laika tām. Tikai tu un debesis. Parunājies ar viņām, parunājies ar sevi. Pajautā pati sev, kas ir tā jaukā lieta, kura iedos tev piepildījumu, atnesīs harmoniju un iedvesmu. Kas ir tā nodarbe, ko tu proti vislabāk, ko spēsi dāvināt arī citiem? Nodarbe starp pienākumiem un naudas pelnīšanu, nodarbe savai sirdij. Ieklausies sevī.

No sirds novēlu, lai tev izdodas saklausīt sevi, iedvesmot sevi, realizēt sevi un svinēt dzīvi! Vienalga, vai pirmais mirklis šai atklāsmei radīsies jūrmalas smiltīs sauļojoties un klausoties jūras šalkoņā, vai mežā lasot brūklenes, vai varbūt gludinot smaržīgu, vēja noglāstītu veļu. Tas būs tikai tavs mirklis un tieši tāpēc tik īpašs, jo atvērs tev ceļu pie sevis – Radītājas.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Rīts vēl ir aizmidzis un lēnīgs. Pulkstenis rāda astoņas minūtes pāri septiņiem. Laukā aiz loga čirkstinās zvirbuļi un virtuvē virmo saldi rūgtens smaržu kokteilis – tikko vārītas kafijas rūgtenais aromāts sajaucies ar medaini saldo, vakar lasīto liepziedu aromātu. Kafija ir stipra un rūgta. Un šobrīd man ir pilnīgi vienalga, vai to dzert skaitās pareizi vai nepareizi – man katrs tās malks ir gards un īpašs.

Maigi dzeltens un smaržīgs liepziedu mākonis guļ uz mana galda un auklē sevī liepas maigumu, bišu sanoņu un vasaras pilnbrieda garšu un ietin mani siltā un saulainā vasaras sajūtā. Liekas, ka sirds un ķermenis smaržo tiem līdz.

Mirklis! Domas pašlaik nestaigā vakardienas ceļus un arī vēl neskrien rītdienai pretī. Vienkārši ļaujos šim brīdim – baudu to.

Vai tu arī pazīsti šos mazos mirkļus? Droši vien. Tie ir tik pilni ar sajūtām, garšām, smaržām un skaņām. Šie mazie mirkļi ir tik patiesi un īsti. Taču īsi, jo…

Tūlīt jau prāts ņems mūs pie rokas un vedīs un vedīs un vedīs. Vedīs vakardienā, analizēs, kritizēs, vērtēs, un vedīs rītdienā – plānos, kārtos un rēķinās.

Gudrās grāmatās raksta, ka laimīgi ir tie cilvēki, kas savu dzīvi prot dzīvot šeit un tagad – šajā brīdī. Izbaudīt. Viņi dzīvi redz savādāku, krāsaināku un spilgtāku, un tiem nav vajadzīgi milzīgi sasniegumi, lai pierādītu savu nozīmīgumu. Taču pēc statistikas tieši šie cilvēki bieži vien sasniedz daudz vairāk, kā tie, kas dzenas pēc panākumiem.

Mēs diemžēl ļoti bieži esam aklas un kurlas pret notiekošo tieši tagad, šobrīd. Atceramies notikumus pagātnē, domājam kā varējām rīkoties tā vai citādi, kā būtu bijis pareizāk, ko varējām darīt savādāk. Pārmetam sev un skatāmies atkal atpakaļ, darot pāri pašas sev. Tas atņem spēku un prieku, jo dzīvojam tur – pagātnē. Tas ir ceļš uz nekurieni. Pagājis laiks un tur neko vairs nevar mainīt.

Vai tieši otrādi, gaidām rītdienu un parītdienu, vai arī vēl tālāko „gaišo” nākotni, kas atnesīs kāroto. Piepildām kādu vēlēšanos, sasniedzam kādu mērķi, bet vai spējam priecāties un izbaudīt to? Reti gan. Parasti jau rindā stāv vēl pieci citi mērķi, kas jāsasniedz. Un tādējādi, pazaudējam visu dzīves jēgu, nespējot „izgaršot” tieši šo stundu, dienu un minūti. Kaut arī tas būtu pavisam kas mazs un niecīgs, kāda maza veiksmīte vai vienkārši priecīgs notikums, mēs varam uzlādēties no tā, gūt baudījumu un gandarījumu. Ne tikai varam, bet tieši tā arī ir mūsu dzīve – izdzīvot un sajust katru mirkli. Bet mēs gaidām atvaļinājumu, gaidām brīvdienas, gaidām sauli, kad izaugs bērni, kad satiksim savu vīrieti, kad nopelnīsim pietiekoši daudz naudas… Tā arī gaidām, bez šodienas.

Mums jāiemācās novērtēt šis brīdis. Rāma darbdiena ar kolēģu smaidiem, miera minūtes iegrimstot grāmatas lasīšanā, vasarīgās ainas, kas slīd gar tramvaja logiem, braucot ikdienas gaitās, tikko pļautas zāles smarža, vīra mierīgā elpa blakus no rīta mostoties. Tik ierastas un parastas lietas, taču ko tās nozīmē mums? Dzīvošana šodienā mūs piepilda, stiprina, bagātina, izkrāso, liek justies labāk – sajust savu esamību šajā mirklī. Ieraugam tik daudz jauna, kas patiesībā nemaz nav jauns, tikai neesam to pamanījušas.

Kā to panākt? Jāmācās apstādināt prāts. Domas jau vienalga nāks un ies, taču jāiemācās tās kontrolēt. Atkal darbs pašai ar sevi. Protams! Taču tas viss tieši pašas labā! Mēs esam tik ļoti vērstas uz sevi, ka dzīve paskrien garām. Tepat viss ir – šodien. Un tieši šodiena ir tā diena, kad es radu rītdienu. Taču, kamēr rītdiena nav pienākusi, tu taču vienalga neuzzināsi iepriekš vai viņš tev rīt pazvanīs, vai priekšnieks palielinās algu un vai rīt līs lietus. Bet varbūt patiesībā viss būs pavisam citādi, taču tas ir jāsagaida. Kāpēc tad ļaut prātam dzīvot tur, ne šeit?

Mēs esam pārtikušas un mums ir darbs, veseli bērni un mazbērni, ir vasara un saule, ir ģimene, kam gatavot gardas maltītes vai arī vienkārši sasmērēt sviestmaizes brokastīs, taču, ja nemācēsim par to priecāties, izdzīvot šos mirkļus, tad būsim nelaimīgākas par tām sievietēm, kurām tā visa nav, taču viņas prot dzīvot šodienā un ir laimīgas ar to, kas viņām pieder šobrīd.

Un vēl kas. Ļaujot savām domām dzīvot vakardienā vai rītdienā, mēs nespējam kvalitatīvi paveikt tās lietas, kas ir jāizdara tieši šodien. Mums taču katrai ir savi darbiņi, lielie un mazie, dažādi pienākumi un mēģināsim tos padarīt pēc iespējas patīkamākus. Visi darbi jau nav iedvesmojoši un patīkami, ir arī tādi, kuriem grūti pat pieķerties, taču, tā vai citādi, tie vienalga ir jāpadara. Un, kāpēc gan nepadarīt tos mazliet baudāmākus?

Nu kaut vai gatavojot vakariņas, kad liekas izdoma galīgi nestrādā un esi nogurusi, mēģini atslēgt šīs domas un padarīt procesu mazliet īpašāku – ieslēdz labu mūziku, pievieno jaunas garšvielas ēdienam, ieliec svaigus ziedus vāzē vai varbūt domās vienkārši svētī ēdienu ar domu, ka tu gatavo no sirds saviem mīļajiem. Pavēro savas sajūtas tajā visā, un tu pilnīgi noteikti sajutīsi, cik ļoti ir mainījies šis brīdis. Un to esi mainījusi tu pati! Jo esi šeit un tagad un izdzīvo to. Mēs katra varam radīt savu šodienu – vieglāku un priecīgāku vai nogurušu, garām skrejošu un nepersonisku.

Reiz kāds cilvēks, kas man ir ļoti palīdzējis izprast un paskatīties uz daudzām lietām savādāk, man mācīja, ka „Prāts vienmēr sirdij padod roku.” Tikai mums atliek savu prātu ievirzīt pareizā gultnē. Tas ir apmēram tā kā ar gaismu… Ja ir tumšs, tad tu slēdzi ieslēdz un top gaišs, taču, ja ir jau gaišs, tad slēdzis tiek izslēgts. Atnāk pagātnes domas, kas neliek miera, izslēdz! Jo ir gaišs, ir šodiena. Ieraugi smejošus bērnus parkā, ziedošu puķi kaimiņu logā vai rokās sadevušos jauniešus uz ielas, ļauj vaļu priekam. Dzīve šodien ir ne tikai tā, kas skar tevi personīgi, tā ir arī tā, kas mutuļo tev apkārt.

Klejo tava doma tālumā, vai būs rīt tā vai citādi, izslēdz to – ir šodiena – tu esi gaismā, jau šobrīd ap tevi notiek tava dzīve. Zied liepas un san pilnas ar bitēm, gatavojas ķirši, tirgū smaržo svaigas dilles un svaigi sālīti gurķīši, tas viss notiek ar tevi – šeit! Tik daudz kas nemaz nenotiek no tā visa, ko mēs cenšamies iztēloties rītdienā. Taču šodiena ir spēka pilna un šeit tev ir vesels darbalauks, ko vari piepildīt ar savu izdomu un attieksmi. Un saņemsi pretī mundru noskaņojumu un gaišu sajūtu.

Nodarbojies ar sevis vērošanu un domu kontroli. Iepazīsti savas domas un jūtas, mācies atpazīt savas vēlmes. Un dari to, kas tev patīk un sagādā patīkamas sajūtas – tas atnesīs veiksmi. Tad, kad ieklausāmies sevī un esošajā mirklī, tad atveras ļoti liels enerģijas potenciāls, ko varam radoši izmantot.

Palīdzot arī tīri tehniski vingrinājumi, jo prāts jau vienas dienas laikā tev nepiekritīs būt sabiedrotais, vajadzēs pacietību – katru dienu testē sevi. Mēģini, kad ir slikts noskaņojums, vismaz 3 minūtes pie spoguļa smaidīt sev. Muļķīgi? Varbūt! Bet varbūt arī ne, jo, to tu redzēsi tikai tad, kad sajutīsi, kā ar laiku mainās tavas sajūtas. Kaut vienu nodarbi sāc piepildīt ar ko jauku, sev patīkamu un redzēsi – rezultāti neizpaliks.

Vasara ir pilnbriedā. Vēl gaisā virmo Dziesmusvētku enerģija un gaišums, jūrā ūdens silts kā piens un pēdas glaužas gar saulē sasilušajām, skanošajām smiltīm. Dārzā jau no koka var plūkt ķiršus un baudīt, gatavas upenes un avenes. Un mežā melleņu mētras ar zili samtainām melleņu ogām… Mmm, kāds gardums – mellenes ar pienu! Un no rītiem miglas vāli, kas izklīstot, pamazām ļauj saulei vaļu.

Jaukās un saulainās meitenes! Ļaujam vaļu savām sajūtām – paskatāmies apkārt, ieelpojam, izgaršojam, izsmaržojam un sajūtam prieku –izbaudām visu šo, ko mums dāvā katra diena, katrs mirklis. Un mēs kļūsim kaut vai par drusciņu saulainākas un tāda kļūs arī mūsu dzīve. Saulaina!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Bieži vien pretrunā savām patiesajām vēlmēm un sajūtām, kuras visbiežāk mums pašām nemaz nav zināmas, mēs sevi zaudējam. Zaudējam, cenšoties kļūt „kā visas”, dzīvot „kā visas”.

Par šo tēmu runājot, nāk prātā kaut kad, kaut kur lasīta doma: laimīgs ir tas, kas no rīta steidzas uz iemīļoto darbu, bet no darba mājup, pie saviem mīļajiem. Cik viss liekas ir vienkārši – iemīļotais darbs un otra pusīte, kas vienmēr tevi atbalstīs un palīdzēs, kurai blakus tava dvēsele zied un dzied…

Profesiju mēs izvēlamies visbiežāk tad, kad absolūti nav nekāda priekšstata, ko mēs vispār dzīvē gribam un ar ko gribētu nodarboties. Ir tik grūti 17 gadu vecumā noteikt, ko tu tiešām vēlies darīt, par ko vēlies kļūt un dažreiz šo izvēli tavā vietā izdara vecāki vai tu pati, draudzeņu, paziņu ietekmē izvēlies kaut ko tobrīd prestižu, bet pavisam ne „savu”. Beigu beigās pēc pāris gadiem ne tikai nav vēlēšanās uz šo darbu iet, bet negribas to ofisu un tos, kas tur skraida, gudras sejas „uztaisījuši”, redzēt pat tuvumā…

Un cik bieži baiļu dēļ, ka var palikt viena, sieviete silda tā sānus, kurš nemaz nav līdzīgs viņas princim, pavisam svešam cilvēkam, ar kuru dzīve ir likusi vienkārši saskrieties. Parasta simbioze – viss kā mežonīgajā pasaulē: viņš ir paēdis un apmierināts, bet tu vari pateikt, ka neesi viena un tātad radu, draugu un paziņu acīs, kuriem patiesībā gar tevi nav nekādas daļas, esi pilnvērtīga sieviete.

Un tikai kaut kur dziļi, dziļi dvēseles vistālākajā nostūrītī iedzīta, joprojām elso ticība, ka pienāks laiks un viss būs citādāk – tu satiksi Viņu un beidzot varēsi nodarboties ar lietu, kas ļaus tev saņemt patiesu prieku no darāmā. Bet pagaidām…, tā vietā, lai patiesībai ielūkotos acīs, tu radi sev apkārt tēlu, kuram ar tevi nav nekā kopēja.

Kā, lai no šī apburtā loka izraujas, kā saņemt, iegūt tieši to, kas vajadzīgs tev, jo tagad, pēc daudziem gadiem tu it kā to zini, tu it kā to jūti… Kā, lai saņem to, kas vajadzīgs nevis tavai kaimiņienei, nevis tavai draudzenei, ne sievietei uz žurnāla vāka, kas uz pasauli lūkojas ar falšu skatienu…?

Pirmkārt, tiec galā ar sevi – tev ir jāsaprot, ko tu tiešām vēlies? Protams, ir brīnišķīgi un ērti tēlot neatkarīgu, dzīves gudru sievieti, bet, ja nu tomēr atcerēties, ka dziļi dvēselē tu esi maza, neaizsargāta meitenīte, kura slēpjas aiz vienaldzības un cinisma bruņām, kura citu klātbūtnē baidās atklāt savu vājumu? Pamēģini atcerēties, kas bija TAS jaunībā vai bērnībā, no kā tu nespēji atrauties, kas bija tas, kas tev patika, ko mīlēji visvairāk? Tici – nekad, nekad, nekad nav par vēlu dzīvē kaut ko mainīt! Daudz briesmīgāk un grūtāk visu dzīvi iztērēt nicināmam darbam.

Otrkārt, lauz un maini stereotipus. Ja tu seko kaut kādiem melīgiem apgalvojumiem, piemēram, „sieviete nedrīkst izrādīt iniciatīvu”, „pēc 40 ne tikai vīru, pat labu darbu atrast nevar” utt., tad panākumus nesasniegsi nekad. Nav jātiecas kļūt ideālai, nav obligāti jāapgūst Taizemes masāžas noslēpumi, nav obligāti jāzina trīs svešvalodas – vienkārši esi tu pati.

Pārstāj pieskaņot un pielīdzināt sevi kāda uzstādītajiem parametriem. Nekad neticēšu, ka tu savos 40+ jau nezini un nenojaut, ka mīl nevis tos, kas atbilst kādām uzstādītām normām, bet tos, kas spēj izpausties ārpus tām, kam ir sava, īpaša „rozīnīte”, kas ir individualitāte un, no kura staro patiess dvēseles siltums. Mīl tos, kas ciena un mīl sevi, jo, ja tu spēji pieņemt sevi tādu kāda esi, tātad tu uz dzīvi lūkojies savādāk, redzi to, ko agrāk nemaz nepamanīji.

Ja kādu mīli, neuzstādi šim cilvēkam noteikumus, vienkārši mīli. Arī sevi mīli, neierobežo, sakot: „Tikai tad, kad zaudēšu liekos 5 kg (sākšu saņemt lielāku algu, sakrāšu nepieciešamo naudas summu) kļūšu tāda vai izdarīšu to…”

Ir svarīgi saprast, kas tev tiešām nepieciešams un būt tai, kāda tu esi patiesībā un tikai tad tu būsi brīva. Esot iekšēji brīvai un saprotot savu būtību, tev katrs dzīves mirklis kļūs par ilgi gaidīto un nevis kaut kad – pēc 5-10 gadiem, bet te un tagad.

Uz tikšanos tepatās,

Aija