Pateicība ir viena no patīkamākajām sajūtām, ko cilvēks spēj piedzīvot. Un, kad cilvēks var izteikt pateicību arī apkārt esošajiem, tas pilnībā maina gan viņu pašu, gan viņa dzīvi, jo tajos brīžos viņš pauž savu mīlestību pret Pasauli un Pasaule viņam atbild ar to pašu.

Šai sajūtai ir kamertoņa loma. Tā noskaņo cilvēka iekšējās struktūras uz daudz augstākām pasaules vibrācijām, kur mājo Visuma patiesā harmonija un darbojas pavisam citi principi. Pateicība tiek uzskatīta par vienu no galvenajām atslēgām, kas atver durvis gan uz mūsu sapņiem, gan mērķiem.

Patiesas pateicības jūtas „iedarbina” pievilkšanās likumu, kā rezultātā cilvēka dzīve pakāpeniski un pamazām piepildās ar dažādām patīkamām lietām. Ne par velti saka: Dievs vienmēr cenšas vairot to, kam cilvēks pievērš uzmanību. Tāpēc, kad kaut ko sakāt, atcerieties to. Un tāpēc mūsu spēja izteikt pateicību ir viens no svarīgākajiem personīgās izaugsmes uzdevumiem.

Ir trīs ļoti vienkārši paņēmieni, kuri mums palīdzēs šo sajūtu attīstīt, vairot, un vienlaicīgi savu dzīvi padarīt daudz laimīgāku.

1. Pateicības lūgšana.

Kā Ošo ir teicis, patiesa lūgšana – tā ir pateicības lūgšana. Kad cilvēki Dievam lūdz palīdzību, tas nozīmē, ka rezultāts viņiem ir ļoti svarīgs. Bet patiesa lūgšana atspoguļo pašas dzīves apbrīnošanu un tai nav nekāda konkrēta mērķa. Tieši tāpat, kā mērķa nav arī patiesai mīlestībai. Kad cilvēks mīl patiesi, viņam jau ar to vien ir gana.

Ošo uzskata, ka vislabākā lūgšana ir pateicība un mīlestība.

Vispareizāk ir izveidot savu personīgo pateicības lūgšanu. Tai nav obligāti jābūt garai, bet noteikti patiesai un emocionālai. Mūsu vārdiem vajadzētu nākt no sirds. Lūgšanā jāiekļauj pateicība par visu, kas mums jau ir vai pieder. Ja grūti iedomāties, kā tam vajadzētu būt, paskatieties uz šo mazo lūgšanas piemēru.

Dievs, pateicos Tev par katru nodzīvoto dienu un par to, ka tās piepildi ar laimi. Pateicos par visu, ko man esi devis un vēl dosi, par iespējām un atvērtām durvīm. Pateicos par Tavu atbalstu un palīdzību.

Un tālāk jau viss plūdīs no sirds!

„Secret” filmas autors Nīls Volšs savā grāmatā „Sarunas ar Dievu” šo tēzi skaidro plašāk. Pēc viņa domām lūgšana, kas ir kā lūgums, apstiprina to, kā cilvēkam nav un to, ko viņš negrib. Bet pateicības lūgšana atspoguļo cilvēka pārliecību, ka vajadzīgais viņam jau ir. Un te nāk palīgā Ticības likums.

Savu pateicības lūgšanu ir jāizsaka katru dienu. To var darīt no rīta, tiklīdz mēs pamostamies, pat neatverot acis. Vai arī tiklīdz esam piecēlušās no gultas. To var izrunāt arī vakarā pirms gulētiešanas. Mēs varam runāt skaļi un varam runāt domās, kad meditējam.

Rezultāti būs brīnišķīgi! Mēs būsim piepildītas ar neparastu enerģiju un spēku, un sāksim dzīvot citādāk. Un attiecīgi, rezultātā saņemsim no dzīves kaut ko citu. Bet šo pārmaiņu spēks un ātrums ir atkarīgs no tā, cik emocionāla ir mūsu lūgšana un cik spēcīga ir mūsu ticība.

2.Mīlestības vēstule.

„Mīlestības vēstules” ir brīnišķīga iespēja uzlabot ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīvi.

Nekas mūsu dzīvē nav tik lēts un vienlaicīgi tik „dārgs” jeb svarīgs, kā uzmanība. Un vēl vairāk cilvēki vērtē pateicību. „Mīlestības vēstule” ir rakstiska pateicības izteikšana otram cilvēkam par to, ko viņš ir darījis mums labu: viņš patīkami apkalpoja mūs veikalā, garšīgi pabaroja savā jaukajā kafejnīcā, iemācīja konkrētas, jums tobrīd svarīgas lietas utt.

Protams, neviens neliek rakstīt garas vēstules, meklēt cilvēka adresi un skriet uz pastu. Šādas darbības cilvēks var pat nepareizi iztulkot…. Un arī mums pašām liksies nekomfortablas.

Bet, ja mēs līdzi paņemsim atklātnīti ar pateicības vārdiem, un to pasniegsim šim cilvēkam – tā jau būs cita lieta. Nopērciet jaukas atklātnītes un nēsājiet tās sev līdzi. Ir iegādajamas pat pavisam nelielas, bet jaukas atklātnītes un pat ar gataviem jaukiem uzrakstiņiem. Un, kad kādam gribēsiet pateikties, vienkārši pasakiet dažus vārdus, uzrakstiet kaut vai tikai vārdu „Paldies!” uz atklātnītes un pasniedziet to viņam. Neierasti? Bet vai tad nebūtu jauki?

Jo biežāk gribēsim izteikt pateicības vārdus, jo biežāk to būs arī mūsu dzīvē. Tāpēc meklēsim iespēju izteikt kādam pateicību ik uz katra soļa.

2. Simboliska dāvana.

Šīs metodes būtība ir ļoti vienkārša – visiem, kurus satiekam savā ceļā,  cenšamies uzdāvināt kādu dāvanu.

Tā var būt arī vienkārši emocionāla dāvana:

– Silts smaids;

– Draudzīgs apskāviens;

– Simbolisks skūpsts;

– Skaists zieds;

– Cepumiņi vai konfektes;

– Gardas maizes kukulītis (piemēram, vecmāmiņai, mammai vai sirmajai kaimiņienei);

– Braukšanas taloniņš utt.

Kā dāvaniņa var būt arī kāda darbība: pateikt komplimentu vai vienkārši uzmanīgi uzklausīt.

Varētu likties…. pārāk jau vienkāršas darbības…vai ne? Bet tieši ar tām mēs uzlabojam citu cilvēku ikdienu, kaut vai nedaudz to padarot priecīgāku. Un, jo vairāk pasaulē būs to, kas citiem dāvās šīs mazās pateicības „dāvaniņas”, jo labāka kļūs Pasaule mums apkārt, jo labaka kļūs mūsu ikdiena un mūsu dzīve kopumā. Pamēģināsim?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Padomu par to, kā dzīvot , kā to izdarīt skaistāk, pareizāk ir daudz. Visi mēs gudri mācīt …Bet zini, ir tajā visā arī daļa taisnības. Tāpēc atkārtošana nemaz nav slikta lieta, jo varbūt tieši kāds no šiem padomiem tev nepieciešams ir šorīt vai šovakar un tieši tas būs īstais brīdis, kad tu to beidzot izpratīsi un sajutīsi. Tāpēc nedaudz vēl – par to, kā dzīvot. Vai pareizāk? – nezinu, bet lēnāk un savādāk gan.

Mīļās meitenes, dzīvosim ar pateicību – koncentrēsimies uz to, par ko mēs pateicamies. Iegādājies sev skaistu bloknotiņu un katru vakaru, ejot gulēt, ieraksti tajā piecas lietas, par ko tu esi pateicīga šodien. Praktizē pateicību un tava uztvere mainīsies, tu attīstīsi garīgās sajūtas, mazāk uzmanības veltot materiālām lietām.

Rīta rituāli – tas ir tik jauki! Izdomā, radi savu rīta rituālu un tu vienmēr dienu uzsāksi ar labu noskaņojumu. Tā ir tā dienas daļa, kurā vari priecāties par vienkāršām, pat pierastām lietām – par saules lēktu, rīta lietu, miglu, mākoņiem debesīs, putnu balsīm, kuras dzirdi, atverot logu, un,galu galā, pat par pirmajām mašīnām ielā. Tā var būt arī meditācija, neilga rīta pastaiga vai vienkārši garšīgas, īpašas tējas krūze vai veselīgas brokastis.

Meklē iespējas – tās nenokritīs tev uz galvas. Tev ir jāiziet no mājas, tev jāstrādā un jānopelna tās. Protams, tu pieļausi kļūdas, tomēr, tā vietā, lai padotos, meklē veidus, kas darbojas. Pasaki Visumam, ko tu vēlies. Jā, tu vari saņemt 100 „nē”, bet rezultātā saņemsi vienu „jā”.

Precizē savus nodomus – lai iegūtu pareizu virzienu, precizē savus nodomus. Konkrēti iedomājies, ko tu vēlies un sūti par to pozitīvas domas (jūtas), emocijas – un tu atradīsi sava sapņa piepildījuma atslēdziņu.

Peldi pa SAVU dzīves straumi – dzīvo ar atvērtu prātu un mīlošu sirdi. Neļauj savam ego ņemt virsroku. Atturies no klačošanās un nenosodi un neanalizē citu cilvēku dzīvi un rīcību.

Riskē – tev ir tiesības dzīvot tā, kā izvēlies tu. Bet tikai nedaudzi to uzdrošinās. Tam ir nepieciešama drosme, jo ir daudz cilvēku, kas teiks „tu esi sapņotāja” vai „tas nav reāli”. Tie, kas realizē savus sapņus (mērķus), nekad nepadodas.

Izbaudi mirkli – mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi dzenas pakaļ nenotveramajam. Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – baudīt šo mirkli. Atrodi laiku, lai apbrīnotu maigi zilās rīta vai siltās saulrieta debesis. Izej no mājām un izbaudi pašas dzīves brīnumu – to, kas ir ap tevi, tieši šobrīd.

Pamēģini – tas ir TIK fantastiski: sajust šo brīdi, pabūt, kaut nedaudz tagadnē, nedomājot ne par vakardien notikušo, ne to, kas būs pēc stundas vai rīt…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Mēs bieži vien esam dzirdējušas un pat it kā zinām, CIK ļoti svarīgas ir mūsu emocijas un kā tās ietekmē ne tikai mūsu ikdienu, bet arī nākotni un pat veselību.

Viena lieta ir dzirdēt par to un it kā pieņemt, bet otra lieta – izprast. Un izprast TĀ, ka tu to pieņem savā dzīvē kā likumu, apzinoties, ka citādi nemaz nevar un nedrīkst.

Vārdu „vibrācijas” šobrīd zina un saprot visi. Vibrācijas ir viļņi, kas atbilst mūsu emocijām.

Negatīvām emocijām vibrācijas ir zemas. Bet pozitīvi-konstruktīvām emocijām tās ir ļoti augstas.

Jo augstākas ir cilvēka vibrācijas, jo laimīgāks un veiksmīgāks cilvēks ir dzīvē. Jo labāka ir viņa veselība un labāka ir labklājība. Šādā stāvoklī cilvēks pieņem sevi un mīl pasauli.

Tādējādi jo zemākas vibrācijas, jo sliktāka dzīves kvalitāte.Cilvēks slimo, ir nomākts un iekrīt depresijā un ir pat konfrontācijā ar apkārtējo pasauli. Pasaule tādam cilvēkam šķiet naidīga un sveša.

Tagad, kad pieaug Zemes vibrācijas, tas kļūst vēl grūtāk. Jau vairs nav gana ar to vien, ka peldam pa straumei. Apzināti sevi jāuztur augstu „vilnī” un nedrīkst ļaut sev noslīdēt lejā.

Pateicībai sirds līmenī jeb Sirds Pateicībai ir ļoti augstas vibrācijas. Pateicība ar nodomu ļauj cilvēkam atrasties stabilā, bet vēlāk arī pieaugošā gandarījuma sajūtā par sevi, cilvēkiem un pasauli.

Vakar vebināru istabā notika fantastiska tikšanās ar Valdi Svirski – mīlestības, miera, rāmuma piepildītu personību, par kuru jau vakar, uzreiz pēc tikšanās no sievietēm saņēmām un vēl šodien saņemam ar pateicību piepildītas atsauksmes:

Dzīvoju vēl vakardienas vebināra noskaņās. Valdi Svirski biju mazliet iepazinusi, kad viņš viesojās  raidījumā "Šeit un tagad", tāpēc ar interesi gaidīju šo vebināru.
Dzirdētais noteikti pārspēja manas gaidas. Ļoti silta sajūta palika un, jā, gribas smaidīt. Ļoti patika praktiskie vingrinājumi. Paldies Valdim Svirskim par vienkāršību un
sirds siltumu, daloties ar mums šajās zināšanās.

*********

Kāda aura, harizma šim cilvēkam…es biju gatava neelpot, lai tikai dzirdētu, ko saka…kāds respekts un cieņa…man gribējās ar nodurtu galvu stāvēt šim cilvēkam priekšā!! Kāds miers, sirds siltums, mīlestība staroja visu vebināra laiku!!! Viņš ir tik gudrs!!! Pēdējās meditācijas laikā sirsnīgi noraudājos, samīļoju pati sevi, sabužināju un tagad smaidu, esmu priecīga!!!!

*********

Vēlreiz paldies par vakardienas vebināru, par iespēju iepazīties ar Valdi. Mums pierasts,ka mīļumu, maigumu un sirds gudrību publiski izpauž sievietes .Bet, izrādās ir Valdis, kas nebaidās mums  izrādīt to visu,savu attieksmi,mums vieglā un saprotamā veidā izstāsta savas zināšanas .Tas tiešām bija gaišs vakars un izrādās, ir runa  par tik  vienkāršām lietām, kuras ikdienā piemirstas un liekas nesvarīgas .Bieži negadās,ka varu savu uzmanību tā smaidot noturēt visu vakaru …..Protams, nobira kāda asara, bet tas jau,Valda vārdiem sakot,pieder pie lietas…..Tātad tas viss ir tik īsts,mani uzrunāja !….Ar nepacietību gaidīšu nākošo tikšanos.

Un tieši vakar (nākamais vebinārs-tikšanās ar Valdi  notiks 22.aprīlī, afišu pēc laika varēsi atrast  šeit >>> ) mēs iemācījāmies pateikties un piedot sirds līmenī un vairākas sievietes patiesi izjuta šo vibrāciju spēku, pat tās, kuras līdz šim nekad to nepiekopa. Tas bija brīnišķīgi!

Un redzi, ja pateicība tev kļūs par ieradumu – tad tu plūksi tādus veiksmes augļus, kādus pat neesi gaidījusi un cerējusi!

Veicot vingrinājumus, tu vispirms novērosi izmaiņas tavā domāšanā. Nedaudz vēlāk sāks mainīties arī tev apkārt esošā realitāte – tā kļūs dzīvespriecīga, gaiša, pilna ar laimes enerģiju un iespējām.

*********

Mums katrai domu līmenī ir vīzija par to, kādai būtu jābūt mūsu dzīvei labākajā variantā. Tomēr, lai mūsu cerības un sapņi piepildītos, ir vajadzīga enerģija, kas izpaužas mūsu gribasspēkā.

Starp garu (domu) un matēriju (sapnis) ir jābūt enerģijai (gribasspēkam). Mēs varam veidot sapņu lapas un kolāžas un ar tām nolīmēt vai visas savas mājas sienas, bet, ja mēs necentīsimies pie tā visa pielikt pūles, tad ieplānotais īstenosies ļoti lēni.

Un, ja arī tas notiks ātri, tad ne tev, bet tev apkārt esošajā vidē – bet tu vienkārši būsi tam visam lieciniece.

Gribasspēks, kas tiek izmantots darbībā – tā ir mūsu samaksa par to, lai saņemtu to, ko mēs vēlamies. Jo… par velti ir tikai siers peļu slazdā, vai ne?

No „nesasniegto mērķu” sindroma cieš tie, kas, lai sasniegtu vēlamos mērķus, nav ieguldījuši enerģiju. Ieguldīt enerģiju – tas nav kaut kas no mistiskā „abra ka-dabra"…

Tās ir mūsu konkrētas ik dienas darbības, kas tiek veiktas, lai sasniegtu nospraustos mērķus (tos sasniedzot, mēs dzīvojam to dzīvi, par kādu mēs sapņojam tagad).

Pielieto vingrinājumu „Pateicība”. Tas dos tev spēku, enerģiju, gudrību, mieru dvēselē un ikdienas dzīves ritumā.

21 dienas laika periodā (bet vēlams 3 mēnešus), katru dienu aizpildi pateicības tabulu.

Tabulai ir divas vertikālas ailes. Abās ailēs teikumi tiek veidoti tagadnes formā – tā it kā tu to jau esi saņēmusi. Kreisajā pusē tu pateicies par to, kas tev jau ir. Bet labajā ailē tu raksti to, ko savā dzīvē sapņo saņemt (iegūt). Katru dienu aizpildi vismaz 10 (bet labāk 20) rindiņas katrā pusē.

Vari izveidot uz sava datora darba virsmas „Pateicības mapi” un katru dienu sākt ar jaunu, atsevišķu dokumentu (failu), kopējot tabulu no iepriekšējās dienas un to papildinot šodienā.

Un tavu acu priekšā tava dzīve sāks mainīties uz labo pusi un vislabākajā veidā, kā tas vajadzīgs. Tikai neaizmirsti sirds patiesumu, jo, ja tajā visā būs tikai formalitāte un neīstums, tad tam visam jēgas nebūs nekādas…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Visumā viss nemitīgi plūst un mainās. Katru dienu gan mūsu ķermenī un prātā notiek pārmaiņas, gan dabā, gan itin visā, kas ir mums apkārt.

Ja mēs ieciklējamies uz kādām lietām, pieķeramies tām, esam pārmēru taupīgas, dažreiz pat skopas un privātīpašnieciskas, mums ir bail kaut ko pazaudēt un visu gribam paturēt sev, tad mēs pretojamies Visuma likumiem – nemitīgajam plūdumam un dabiskai lietu kārtībai.

Tādēļ ir tik svarīgi iemācīties dalīties ar citiem, lai notiek enerģijas apmaiņa, lai neesam pretrunā ar dabisko plūdumu. Un galu beigās, vai tad esam tik nabagas, ka mums nav ar ko dalīties?

Došana ir ticības apliecinājums. Tās ticības, kas zina, ka mēs esam radītas būt veselas, pārtikušas un laimīgas un, ka Visumā viss ir pieejams tieši tik daudz, cik mums ir nepieciešams. Visums nav skops, taču mēs pašas gan itin bieži un tieši tā iemesla pēc mēs aizveram ceļu uz pārpilnību savā dzīvē.

Bieži vien mums liekas, ka esam pavisam nabagas un mums nav nekā, ko iedot otram. Patiesība ir cita. Mums pieder ļoti daudz! Mēs varam dot otram savu laiku, labus, uzmundrinošus vārdus. Varam pabarot izsalkušo un parūpēties par to. Mēs varam vienkārši uzklausīt kādu, kad viņam tas ir nepieciešams. Pasniegt šad un tad mazas dāvaniņas bez iemesla, tāpat vien. Un darīt to visu tā kā liek sirds.

Mums katrai ir dažādi pavisam it kā nenozīmīgi notikumi, kas kaut kādu iemeslu pēc paliek atmiņā. Pastāstīšu vienu no tiem, kas man ir licis aizdomāties.

Bija laiks, kad dzīvoju viena ar diviem skolas vecuma bērniem un ikdienas rūpes un raizes, maigi izsakoties, bija pārpārēm. Itin bieži pat nācās domāt, ko rīt ēdīsim… Šad un tad mēdzu aizskriet uz brīdi pie draudzenes Santas, ar kuru dzīve bija savedusi kopā pilnīgi nejauši un viena otru tā pa īstam nemaz nepazinām – mūsu attiecības tikai veidojās. Arī viņa audzināja viena mazu puisīti un meitenīti, un rūpju netrūka arī tajās mājās. Taču runa nav par to. Vienmēr, kad gāju ciemos, Santa man vārīja tēju un jautāja, vai es negribu paēst. Kad atturīgi atteicos, viņa vienalga kaut ko atrada un ātri pagatavoja. Tās bija pavisam ikdienišķas lietas – no saldētavas izņemtas un ātri uz pannas sacepamas sviesta pupiņu pākstis vai uzsildīta vakardienas zupa. Tas viss garšoja lieliski un es jutos aprūpēta un īpaša. Tas nomierināja un lika sajust, ka viss ir kārtībā.

Mēs daudz runājām par dzīvi un par visādām lietām, kas patiesībā ir pavisam savādākas, kā izskatās. Esmu pateicīga par šo laiku kopā ar viņu, jo tas man bija reāls atbalsts gan fiziski, gan garīgi. Santa dāvāja man savu laiku, šīs mazās rūpes un dalījās ar savām zināšanām.

Reiz viņa stāstīja, kā pēkšņi atbraukuši ciemos draugi un mājās nav bijis nekā ar ko pacienāt, taču visi pēc ceļa noguruši un izsalkuši. Un viņa uzvārījusi kaltētu sēņu zupu…Ciemiņi esot smīkņājuši un daži pat neesot gribējuši baudīt šīs mazās pusdienas, taču, kad zupas šķīvji ir bijuši tukši, brīnījušies, cik viss ir bijis gardi un kāda omulīga sajūta. Vienkāršas lietas, taču darītas no sirds, vienmēr atnes svētību.

Tāda izskatās māka dot otram, neprasot neko pretī. Visums ir visas dzīvības un gudrības avots. Tas pats visu zinās kā tev atlīdzināt, kā atvērt tavu ceļu uz pārpilnību, tikai tev pašai ir jāmainās – jāatver sava sirds pretī. Aizdzenot prom bailes un sākot dzīvot paļāvībā, ka tev viss jau ir un būs tieši tik, cik ir vajadzīgs. Dots devējam atdodas.

Runājot par materiālām lietām, konkrēti naudu, tad itin visas noteikti ir dzirdējušas par desmito tiesu. Tā ir sena reliģiska prakse, kas ir izturējusi laika pārbaudi līdz pat mūsdienām. Ticība Dieva neierobežotajam spēkam un Visumam, kas nodrošina mūs ar itin visu. Daloties šādā veidā, tu pati iegūsi iekšēju mieru un paļāvību. It kā izveidosi saikni ar Dievišķo avotu, un tavā dzīvē ienāks jaunas pārmaiņas. Tu saņemsi dažādas svētības. Un atceries, ka šī dalīšanās jāveic regulāri – atjauno plūdumu savā dzīvē, lai aiziet prom bailes un atnāk paļāvība un uzticēšanās. Tev viss būs!

Dāvināsim citiem savas rūpes, sirds siltumu, uzmundrinājumu. Ja sirds saka, ka gribas ziedot kādam, kam tas ir vairāk vajadzīgs kā tev, dari to! Iespējas ir bezgalīgas. Un nerēķini, cik tu varētu saņemt atpakaļ – tālākais jau notiks pats – Radītājs zinās ko darīt. Uzticies Dievišķajam.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

„Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu.” (Melodija Bītija)

Vai esi kādreiz aizdomājusies, ko tavā dzīvē nozīmē ikdienišķās, it kā tik pašsaprotamās lietas? Kāds tam visam sakars ar pateicību? Un vai bieži tu saki kādam „paldies”, ja ne klātienē, tad varbūt vismaz domās? Un kā ir ar sevi pašu – vai neaizmirsti sevi paslavēt un pateikties sev un Visumam par savu veikumu?

Pateicība ir labākais veids kā radīt pozitīvas enerģijas plūsmu savā dzīvē, tā nomierina mūsu prātus un liek justies mums laimīgākām un bagātākām. Sens garīgs likums skan tā: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots. Tas ir visiem sen zināmais pievilkšanās likums. Taču tik grūti ir būt pateicīgam, ja pastāv kaut kā nepietiekamības sajūta.

Daudzām no mums šķiet, ka laimīgas mēs būsim tad, ja mums būs daudz naudas. Par naudu mēs varēsim pirkt skaistas lietas, apceļot pasauli, nodarboties ar to, ko vēlamies. Un šī vēlme, iegūt kāroto, saņem mūs gūstā – sākas riņķa dancis. Lai nopelnītu vairāk, jāstrādā vairāk, jāiegūst augstāki amati, jākļūst gandrīz ideālām, mazāk laika paliek ģimenei – nogurums, neapmierinātība, bieži vien skaudība, aizvainojums – dzīve izvēršas par nemitīgu cīņu. Mēs vairs nespējam atšķirt vēlmes no vajadzībām. Cenšamies iegūt vēl un vēl.

Patiesībā viss ir pavisam citādi. Viss sākas tevī pašā. Sevis iepazīšana un iemīlēšana ir vienīgais ceļš uz harmonisku un laimīgu dzīvi. Un pats pirmais solis ceļojumā uz sevi ir – iemācīties būt pateicīgai par visu, kas tev ir dots jau šodien. Jau šodien tu esi bagāta – apzinies to. Ja tev šķiet, ka tava dzīve ir nabadzīga, neveiksmīga, ka tev tiek mazāk dots, kā tev pienāktos – sāc savu dienu ar pateicību.

Citādi tava sirds kļūst rūgta un šaura, tavas negatīvās domas un sajūtas atņems tev spēku. Mēs visas zinām, ka, lai arī kam mēs veltīsim savu laiku un enerģiju – labajam vai sliktajam, tas agri vai vēlu parādīsies mūsu dzīvē. No sirds nākusi pateicība – tas ir spēks, kas palīdz attīrīt prātu no dusmām, žēlošanās, aizvainojumiem un citām negatīvām sajūtām.

Tātad – jo mēs vairāk koncentrējamies uz pozitīvām domām, sākam novērtēt visu, kas mums pieder jau šodien, šeit un tagad, jo mēs atveram gaismas ceļu savai rītdienai. Tumšie mākoņi pamazām sāk izklīst un atnāk saule, lai sasildītu manu un tavu visdziļāko būtību, lai atvērtu mūsu dvēseļu acis un mēs ieraudzītu savu patieso būtību un pasauli apkārt it visā tās krāšņumā. Un, vai tas nav lieliski, ka varam iemācīties būt pateicīgas no visas sirds un tādējādi atņemt iespēju mūsu dzīvēs būt šaubām, bailēm un visam tam, ko negribam savā dzīvē redzēt?

Par ko pateikties?

Gan manā, gan tavā dzīvē ik minūte ir pateicības vērta. Ik stunda un ik diena atnes un iemāca ko jaunu. Soli pa solītim jāmācās pamanīt šīs vērtības. Tev ir sapņi, kas jau šodien ir piepildījušies -esi pateicīga! Tu esi vesela – pateicies par to! Tev ir divas rokas un kājas,vari apskaut un samīļot savus bērnus, vīru, vecākus, tev krūtīs pukst silta sirds, kas var dāvāt apkārtējiem bezgala daudz mīlestības, kas prot dāvāt šo mīlestību arī tev pašai – saki paldies dievišķajam spēkam. Tev ir ēdiens uz galda un jumts virs galvas – pateicies par to. Par visu, ko tu saņem savā dzīvē, saki paldies.

Vai tu esi svētīta ar draugiem, ar darbu, vai māki kādu amatu, proti rakstīt un lasīt? Bet varbūt tavā dārzā ir uzplaukusi ilgi gaidītā roze un kaimiņiene tevi uzaicinājusi uz smaržīgu tējas tasi… Tu varbūt domā – nu un tad, tā taču ir ikdiena. Un, ja nu kādu brīdi, tas viss tev tiktu atņemts? …Padomā par to.

Bet, paldies Dievam, šorīt mēs atkal esam svētītas ar vēl vienu dzīves dienu – vai tā vien nav bagātība? Un vai šī bagātība nav piederējusi tev un man jau sen, tik neesam to pamanījušas? Vai tas viss nav licies tik pašsaprotami? Jā, taču nu ir pienācis laiks ieraudzīt un iemīļot šīs ikdienišķās lietas, kas mums ir blakus, atzīt to labo, kas jau mums katrai ir dzīvē tagad. Un pateikties – katru dienu! Šī pateicības sēkliņa ir dziļi katrā pašā un tā var izaugt par skaistu, ziedošu pļavu, kas ar savu smaržu reibinās tevi, mani un apkārtējos. Jo, kad mēs kļūstam ziedošas un dzīvas, tad arī pasaule zied ar mums kopā. Un lai cik dīvaini tas neliktos, palīdz piepildīt mūsu sapņus!

Kā iemācīties sadzirdēt sevi un būt pateicīgai?

Es ticu, ka starp mums ir daudz arī tādu sieviešu, kuras jau ir atklājušas pašas savas patiesās bagātības un bauda vairāk vai mazāk mierpilnu dzīvi ar savām vērtībām, taču pavisam noteikti zinu arī to, ka gan man, gan tev ir vajadzīgs spert solīti vēl tuvāk sev. Iemācīties atrast laiku apstāties, apskatīties apkārt, sajust, izsmaržot, izgaršot visu, kas ir mūsu. Jā, arī to, kas varbūt nemaz nav bijis tik labs. Bet nekas – arī tam ir bijusi kāda loma tavā un manā dzīvē, un pavisam noteikti tas ir licis ieskatīties dziļāk savā būtībā.

Tad nu lūk – darbiņš katrai dienai. Tev droši vien mājās ir kāda sen nopirkta klade vai bloknots. Ja nav, tad rakstāmlietu veikaliņos ir dažnedažādas iespējas atrast ko sev tīkamu. Un sāc darboties – vakarā pirms gulētiešanas mazu mirklīti atceries savu dienu…kas tajā bijis labs, par ko tev bija prieks.

Mēģini katru vakaru savā bloknotā ierakstīt vismaz 5 notikumus, kas tev sagādāja labas sajūtas. Esi pateicīga par tiem. Tu varbūt gribēsi rakstīt savas pateicības īsi un kodolīgi, kāda cita varbūt rakstīs savas pateicības kā vēstuli sev vien zināmam dievišķam spēkam, vēl kāda cita izdomās sev vien pieņemamu variantu. Pats galvenais, lai katru dienu šis darbiņš tiktu izdarīts. Vienmēr atrast ko labu savas dienas notikumos.

Jā, es zinu, itin bieži ir arī tādas dienas, kad vienīgais, ko tu vēlies vakarā, ir palīst zem segas un noslēpties no visas pasaules, gribas aizbēgt prom. Taču – pat tad, varbūt pat caur asarām, mēģini atrast kaut ko pavisam niecīgu varbūt, kas tomēr ir bijis arī šajā dienā – un tu redzēsi, tas mazliet sasildīs tevi.

Ja nu galīgi nav spēka to uzrakstīt – uzsmaidi tam no sirds. Bet varbūt tiešām viss šajā dienā ir bijis pārlieku neizdevies un nevēlies pat domāt par to – tad varbūt vismaz tas, ka šī diena ir beigusies un rīt nāks cita ar jaunām iespējām, ir pateicības vērts. Veicot ilgāku laiku regulārus pateicības ierakstus savā bloknotā, tu pamanīsi, ka labais pats sāk nākt pie tevis un tu jau bez liekas piepūles sajūties mazliet laimīgāka, arī ar to mazumiņu, kas tev pieder jau šodien. Jā, vispirms būs jādarbina prāts ,lai piespiestu veikt inventarizāciju savā dzīvē, lai pieradinātu sevi pie jaunā ieraduma. Taču pienāks diena, kad tavs prāts pasniegs sirdij roku un tā pati jau zinās atbildes. Pateicība vairs nebūs jāaicina, tā jau būs ar tevi ik brīdi – dzīva.

Kam pateikties?

Katrai no mums ir sava pārliecība par pasauli…Varbūt tu tici Dievam, varbūt vērsies pie Visuma vai Radītāja, varbūt tev ir savs Sargeņģelis, ar ko tu sarunājies un kam uzticies. Tad vērsies domās pie tā, kam uzticas tava sirds. Ja tev liekas, ka visu esi sasniegusi pati saviem spēkiem, tad pateicies pati sev, savām īpašībām, ar kuru palīdzību esi visu sasniegusi. Taču neaizmirsti pateikties tam vai tiem, kas tev šīs īpašības ir devuši.

Un vēl… Lūdz!

Lūdz dievišķajam spēkam būt blakus tavā sevis apzināšanās ceļā, lūdz lai izgaismo tavu sirdi un prātu, lai palīdz tev saprast kas ir tavas vajadzības un kas vēlmes, lai Dievs ir klātesošs tavos šaubu brīžos. Pat tad, ja tev šķiet, ka neviens tevi neuzklausa un nedzird – lūdz un esi droša -dzird gan! Ja tu ko dari ar sirdi, tas vienmēr tiek sadzirdēts.

Lai veicas šajā ceļojumā! Paldies, ka uzklausīji!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte