Es reti braucu sabiedriskajā transportā, bet šajās retajās reizēs es nemīlu ne lasīt, ne klausīties mūziku vai sērfot internetā. Kāpēc? Ja šo jautājumu man kāds būtu uzdevis uzreiz… es pat atbildi nezinātu. Bet, kad internetā izlasīju šo, zemāk redzamo, publikāciju (tā ir manis tulkota)… es sapratu kāpēc: man liekas, ka tās ir TĀS retās reizes, kad varu, pabūt vienatnē ar sevi, savām domām, pat sapņiem…

„Mēs dzīvojam pastāvīgā informācijas troksnī un ļoti reti atrodamies relatīvā klusumā – aci pret aci ar mūsu domām. Daudzējādā ziņā šis ieradums ir dažādu produktivitātes veicināšanas kursu uzspiests: mēs vēlamies efektīvi izmantot katru mums atvēlētā laika minūti. Kad mēs kaut kur braucam un fiziski nevaram darīt kaut ko noderīgu, mēs sākam rakņāties tālrunī, lasīt grāmatas vai klausīties mūziku.

Daudzi cilvēki domā – ja viņi nespēlē spēli, bet lasa grāmatu, tad viņi ir malači. Bet tā nav. 2001. gadā tika publicēti funkcionālās magnētiskās rezonanses tomogrāfijas rezultāti. Tie apstiprināja hipotēzi, ka smadzenes darbojas nepārtraukti: MRT parādīja, ka cilvēkam, kurš atpūšas, atsevišķas smadzeņu daļas joprojām ir aktīvas. Šai īpatnībai tika dots nosaukums “smadzeņu pasīvā darbības režīma tīkls” (vai noklusējuma režīma tīkls – default mode network). Tieši tāpēc vēsturē pastāv arī tādi gadījumi, kā ar Mendeļejevu un viņa tabulu – no sērijas “izgudroja sapnī”. Smadzenēm nepieciešama atpūta, tāpēc ir ļoti svarīgi prast galvā radīt klusumu.

Atteikšanās no mūzikas klausīšanās vai sērfošanas internetā un grāmatu lasīšanas transportā zināmā mērā ir arī pašpietiekamības treniņš. Cilvēki, šķiet, baidās no tikšanās aci pret aci ar savām domām, tāpēc viņi aizņem savu prātu ar jebko… un visērtak un vienkāršāk to izdarīt ar lasīšanu/sērfošanu vai mūziku. Bet, lai jūsu galvā rastos idejas, atļaujiet sev kādreiz garlaikoties.

To apstiprina arī “zefīra eksperiments”, kas tika veikts Stenfordas universitātē 60-70 gados. Līdztekus labi zināmajiem rezultātiem, šī pieredze ir interesanta arī ar to, kā izraudzītie bērni spēja pretoties kārdinājumam un nepaņemt zefīru no šķīvja pirms noteiktā laika. Izrādās, ka pacietīgākie atrada ar ko sevi nodarbināt: kāds dziedāja, kāds bungoja ar pirkstiem pa galdu vai ņurcīja apģērba maliņu. Daudziem mūsdienu bērniem tas netiek pieļauts: lai ar kaut ko aizņemtu vai novērstu bērnu uzmanību, vecāki nosēdina viņus televizora priekšā vai iedod viņiem planšeti. Un rezultātā bērns nezina, kā sevi izklaidēt bez papildus ierīcēm, un neizmanto savu iztēli pilnībā. Bet kļūstot pieaudzis, viņš pat nezina, kā tas darās…

Šo ieradumu es izstrādāju tad, kad nonācu līdz punktam, kurā informācijas troksnis kļuva nepanesams, un es vairs nespēju absorbēt jaunu informāciju, cenšoties padarīt dzīvi pēc iespējas efektīvāku. Tajā brīdī man bija pastāvīgs darbs un neliels konditorejas izstrādājumu bizness. Manā diennaktī vairs nebija atlicis ne mirkļa brīva laika, bet es joprojām centos paspēt visu. Tā rezultātā es kļuvu viegli aizkaitināma, pat tajos brīžos, kad saņēmu WhatsApp paziņojumus par jauniem pasūtījumiem. Es sapratu, ka cilvēka organisms nav visspējīgs, un šķita, ka esmu sasniegusi savu robežu.

Un tad nolēmu, ka es savu dzīvi vienkāršošu. Aizvēru savu biznesu, sāku rakstīt grāmatu, pārcēlos tuvāk darba vietai, lai nebūtu jātērē laiks ceļā, sāku atteikties no projektiem, kas man nav interesanti.

Ko darīt, ja jau nedrīkst lasīt? Skaties pa logu, pēti pretī sēdošos, fiksē detaļas…Vai vienkārši koncentrējies uz sevi – tā ir tāda, kā meditācija: tu skaties vienā punktā, bet patiesībā neko neredzi un esi pārņemta ar savām domām.”

Autore: Maša Šatalina

——————————

Nobeigumā vēlos piebilst, pievēršot uzmanību tikko lasītajai pēdējai frāzei: „tā ir tāda, kā meditācija: tu skaties vienā punktā, bet patiesībā neko neredzi un esi pārņemta ar savām domām.”

Reiz es lasīju, cik vērtīgi ir tie brīži, kad mēs spējam neko nedomāt, jo tieši šādos brīžos nereti un pēkšņi ne no kurienes rodas ģeniālas domas. Reiz es to pamēģināju. Tas bija ļoti grūti – neko nedomāt kaut vai dažas sekundes. Bet man izdevās – gan nedomāt, gan apstiprināt to, ka šie brīži var dāvāt mums ģeniālas domas. Liekas neloģiski – nedomāt, bet rodas domas… Bet – jā, tā tas ir! Kad cenšamies atbrīvot smadzenes no jebkādām domām, pabūt tukšumā, pēkšņi (ne vienmēr, protams), var uzplaiksnīt tā, vienīgā, ģeniālā!  Tajā reizē, tajās dažās sekundēs man dzima viena no „buduāra” spēcīgākajām idejām. Pamēģiniet…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tev saslima bērns, darbā ir vienkārši murgs, pie visa klāt vēl ir jāmaksā kredīts, bet naudas nav…jā, un vēl vannas istabā krāns sāka tecēt… Un tas viss, protams, vienlaicīgi. Un, protams, visas problēmas tu centies atrisināt vienā piegājienā, kā rezultātā puse paliek nerisinātas, bet tu, savukārt, izjūti briesmīgu stresu…

Vai no šādas situācijas var izvairīties? Lūk, daži padomi. Varbūt tev tie liksies pārāk vienkārši un vismaz 50 x dzirdēti, bet, varbūt, beigsim visu un vienmēr pavirši novērtēt un kaut nedaudz kaut ko izdarīsim savādāk?

Pirmais padoms. Atbrīvojies no tām problēmām, no kurām tu vari atbrīvoties.

Nereti ir tā, ka problēmas mums uzkrauj. Piemēram, zvana māsīca no otra Latvijas gala un paziņo, ka gatavojas ierasties ciemos. Un vēl ar visu ģimeni…

Ja tu priecājies viņu redzēt, tad viss kārtībā. Bet, ja viesošanās ir galīgi nelaikā un tev tāpat ir gana problēmu arī bez jautra radinieku bariņa, tad nekarini sev uz kakla vēl vienu problēmu. Tad pasaki šobrīd „nē”.

Otrais padoms. Vispirms nodarbojies ar to problēmu risināšanu, kuras var atrisināt pietiekoši ātri.

Piemēram, ja tev vannas istabā tek krāns, tad vispareizāk santehniķi izsaukt uzreiz. Ja tev sāp zobs, tad labāk nosēdi pusi dienas pie zobārsta, nekā visu laiku mokies ar zobu sāpēm un sagaidi, kamēr situācija kļūst pavisam kritiska.

Ja iekrājies milzīgs lērums sīku darbu, kurus arī ir jāizdara ļoti ātri, tad padari tos vienu aiz otra. Piemēram, tev sakarā ar darbu jāuzraksta vēstule. Neatliec to uz vēlāku, jo tas aizņems tikai dažas minūtes, toties galva jau būs krietni „brīvāka”…

Trešais padoms. Sadali risināmās problēmas pēc prioritātes principa un risini vispirms vissvarīgākās un steidzīgākās.

Pieņemsim, ja kāds no taviem tuviniekiem ir nopietni slims un viņam nepieciešama steidzama palīdzība, tad šī problēma kļūst par prioritāti. Tiem, kas arī pretendē uz tavu uzmanību, šo situāciju mēģini izskaidrot. Piemēram, ir iespējams vienoties ar priekšniecību par to, ka jauno projektu tu sāksi vēlāk, vai arī par to, ka paņemsi brīvdienu vai atvaļinājumu. Galu galā, vari palūgt tevi aizvietot kolēģim. Jo, ja ar tev tuvu cilvēku notiks kaut kas slikts tamdēļ, ka tu biji pārāk aizņemta darbā, tu sev to nespēsi piedot.

Ja problēma nav steidzama – piemēram, var pagaidīt līdz nedēļas vai mēneša beigām, tad labāk darīt vispirms to, kas prasa steidzamu uzmanību. Protams, ar oficiālām organizācijām vienoties ir grūtāk, tāpēc, ja tu nevari samaksāt kredītu, tev vajadzētu padomāt par to, no kā šobrīd aizņemties, jo diez vai banka tavā bezcerīgajā situācijā centīsies iejusties.

Ceturtais padoms. Netērē savu enerģiju uz svešām lietām.

Piemēram, „prāta vētras” vai kādas aktīvas darbības laikā tev piezvana draudzene un sāk stāstīt par savām lietām vai lūdz viņai kaut ko palīdzēt izdarīt. Tev nevajadzētu šobrīd viņu uzklausīt un steigties izpildīt viņas lūgumu tikai tamdēļ vien, lai nesabojātu attiecības. Ja tev nav laika, tā arī pasaki. Apsoli atzvanīt un viņai palīdzēt, cik vien drīz tas būs iespējams. Pie tam, visbiežāk šie lūgumi neskar ne dzīvības, ne nāves jautājumu…

Tieši tāpat ieteicams rīkoties tad, ja tev piedāvā ņemt dalību vai vadīt jaunus projektus, darbu. Ja tu pašlaik esi nopietni aizņemta ar citu projektu, nekautrējies pateikt, ka esi spiesta atlikt sadarbību līdz labvēlīgākam brīdim. Parasti cilvēki pret to izturas ar sapratni. Ja tā nav, tas nozīmē, ka vienkārši nav liktenis … Bet efektīvi nodarboties ar vairākiem nopietniem projektiem vienlaicīgi tu vienalga nespēsi.

Piektais padoms. Neķeries klāt pie visa uzreiz.

Bieži vien mēs savās un apkārtējo acīs tiecamies izskatīties visu varošas, un tāpēc cenšamies pēc iespējas īsākā laikā izdarīt visu, kas, pēc mūsu domām, būtu jāizdara …

Tā mēs neiebilstam, kad šefs mūs apkrauj ar pienākumiem vai uzdevumiem, kas pārsniedz mūsu darba spējas un pazemīgi pildām, neskatoties uz nogurumu un mājas darbiem… Bet tas var beigties ar nervu sabrukumu un veselības pasliktināšanos. Ja tu jūti, ka ar šādu darbu apjomu tu galā netiksi, ir jāprot priekšniecībai pateikt „nē”, bet vakariņās, izņēmuma kārtā, galu galā var uzvārīt cīsiņus.

Arī veļas mazgāšanu un mājas uzkopšanu var atlikt līdz nedēļas nogalei. Iemācies savas spējas novērtēt reāli. Tu neesi robots un tu nevari strādāt 16 stundas diennaktī.

Sestais padoms. Iemācies starp problēmām pārslēgties. Bieži vien darāmais nepadodas tikai tāpēc, ka, to darot,mēs domājam par kaut ko citu. Nodarbojoties ar kaut ko vienu, iemācies citas lietas no galvas „izmest”. Patrenējoties, ar laiku tas izdosies.

Lai būtu vieglāk pārslēgties no vienas problēmas uz citu, centies kaut nedaudz atpūsties. Palasīt grāmatu, paskatīties filmu, paklausīties mūziku vai vienkārši, tāpat vien pagulēt pievērtām acīm… Vari novērst savu uzmanību, parunājoties ar draudzeni, izejot pastaigāties.

Tavai dzīvei nav jākļūst par nebeidzamu problēmu virkni. Iemācies pret visu izturēties filozofiskāk un vēl – atceries par to, ka agri vai vēlu arī šī problēma kļūs neaktuāla un nenozīmīga.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Dažreiz mēs cenšamies izdarīt pārāk daudz un tā visa rezultātā žonglēšana ar visādām darīšanām un uzdevumiem pārvērš mūsu emocionālo un fizisko labsajūtu pilnīgā haosā.

Mēs cenšamies izdarīt vairāk un vairāk, labāk un labāk. Tiecamies būt gudrākas un lietas padarīt paklausīgākas. Mēs samierināmies ar papildus uzdevumiem un uzņemamies svešu problēmu risināšanu. Laika kļūst mazāk, dzīve arī nestāv uz vietas, pārmaiņas nekādas nenotiek un tam visam kā piedevu saņemam stresu.

Vai tev ir tik daudz laika? Kam pieder tavs laiks? Kuram ir jāveic izvēle, ko darīt ar tavu laiku?

Lūk, 5 soļi, kuri palīdzēs tev novērtēt esošā laika apjomu, radīt prioritātes un virzīties efektīvākā virzienā, bet dzīvojot mazāk saspringtu dzīvi:

1 solis. Tavas attiecības ar laiku. Atbildi uz jautājumiem: kādas ir tavas attiecības ar laiku šobrīd? Vai laiku tu sajūti kā ienaidnieku vai draugu? Vai tu uzskati, ka tavs dzīves temps ir optimāls vai arī tu jūti, ka atrodies laika spīlēs?

2.solis. Kamdēļ tev nepieciešams vairāk laika? Kuras trīs lietas tu gribētu izdarīt, bet tev tam nekad nepietiek laika? Kāpēc tev tās ir tik svarīgas?

3.solis. Kas aizņem tavu laiku? Sastādi visu to darīšanu un uzdevumu sarakstu, kas tev regulāri atņem laiku. Piemēram, darbs, televizora skatīšanās, nodarbes ar bērniem, tikšanās ar draugiem, hobijs, sabiedriski pienākumi, ēst gatavošana, mājas uzkopšana utt.

· izdali tās trīs lietas, kuras „apēd” lielāko tava laika daļu;

· izdali tās trīs lietas, kuras tev noteikti jādara;

· izdali tās trīs lietas, kuras tu gribi darīt visvairāk.

4.solis. No kā tu varētu atteikties? Kuras ir tās trīs lietas, kuras tev šobrīd ir tik nesvarīgas, ka no tām varētu atteikties? Dažreiz mūsu darbu un uzdevumu sarakstam ir nepieciešamas tikai nelielas korekcijas, bet dažreiz ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Šai etapā tev jāatsakās no:

· Pasākumiem, kurus tu vairs nevēlies apmeklēt;

· Papildus darba, kurš aizņem daudz laika, bet, kurš nes tev mazu peļņu;

· Mācību kursiem, kuros esi pierakstījusies, bet saprati, ka tev tie nelīdz;

· To seriālu skatīšanās, kuri tev ne visai patīk utt.

· Pārdomām par to, kā adaptēties jaunajā kolektīvā un uzlabot attiecības ar kolēģiem utt.

Padomā, varbūt tu vari dažus no saviem pienākumiem deleģēt vīram vai bērniem? Bet, varbūt, dažu mājas darbu veikšanai ir iespējams pieņemt palīdzi vai uzticēt darba uzdevumus darba kolēģiem?

5.solis. Ļaujies patīkamajam. Tu tagad novērtēji kur atrodies, ko vēlies un ko nevēlies un atbrīvojies no dažām (vai daudzām) nevajadzīgām lietām. Tagad pameklē to, kas:

· Dara tevi laimīgu un atbrīvotu;

· Svarīgas tev;

· Liek tev sajust patīkamu uztraukumu;

· Liek tev „augt”;

· Ļauj tev dzīvot to dzīvi, kuru tu vēlies;

· Ļauj tev būt tādai, kāda tu esi!

Tad sakoncentrējies uz tām!

Tas ir tavs laiks, tava dzīve un tikai tev ir tiesības tajā izvērtēt un iezīmēt prioritātes.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jaunais gads ir jaunu plānu laiks.

Zinu: sāk cilvēks stādīt plānus un ar šausmām konstatē – cik daudz ir jāizdara! Mūžīgais laika trūkums… Kāpēc diennaktī ir tikai 24 stundas? Tik ļoti gribas visu paspēt…

Par šo tēmu papētīju gudru cilvēku domas. Un, lūk, atradu. Kāds slavens, sirms kungs kādreiz teica jauneklim: „Lūk, tu, jaunais cilvēk, visu laiku steidzies. Bet veltīgi. Dzīvot vajag mierīgi. Neslinko, strādā, bet bez uztraukuma un stresa”. Viņam bija taisnība.

Jau no jaunības mums tuvinieki, skolotāji cenšas iestāstīt: steidzieties dzīvot, ir daudz kas jāpaspēj, steidzieties! Ātrāk, ātrāk, ātrāk – nepaspēsiet, nokavēsiet…

Viss nepareizi.

Ja tu vēlies dzīvi baudīt, priecāties par katru savas dzīves faktu, ja vēlies to uztvert kā svētkus, ja gribi paveikt daudz laba, interesanta un jauna – dzīvo nesteidzoties.

Kāpēc daudzi cilvēki ar nepacietību gaida atvaļinājumu? Tāpēc, ka atvaļinājuma laikā viņi pieder paši sev un nekur nesteidzas.

Ir vēl viens stāvoklis, kuru pazīstam visi un kurā atrodoties mēs nekur nesteidzamies – mūsu miegs. Miegā mēs piederam paši sev. Ir jāguļ tik, cik gribās, tik cik prasa organisms.

Vāvere ritenī! Tā tiek saukti tie cilvēki, kas vienmēr steidzas. Ritenis griežas, bet vāvere paliek uz vietas: piekūst, zaudē spēkus, bet ar ķepiņām turpina skriet, skriet, skriet…Ko vāvere izdarīja? Ne-ko! Barību nesagādāja. Un izņemot nogurumu, neko neizjuta.

Tā arī cilvēks. Ja viņš kā vāvere ritenī turpinās riteni griezt (visu laiku steigties, nervozēt, uztraukties, ķerties pie vienas lietas, tad pie otras), neizbēgams būs spēku izsīkums, pārslodze, nogurums un tad arī stress, kad dzīve jau liekas kā smags pārbaudījums.

Vai esi sastapusi cilvēkus, kas ķeras pie vienas lietas, pēc kāda laika to nepabeidzot, pārslēdzas uz citu, uz trešo utt.? Bet rezultātā viņi neko līdz galam nepabeidz.

Tas ir viņu dzīves stils, kas izpaužas visā – domās, sarunā, mājas darbos, bērnu audzināšanā, darbā.

Daudzi ir gatavi pļāpāt pa telefonu, apspriest ar pazīstamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem nenozīmīgas vai otrādi – globālas problēmas, kuru risinājums no viņiem absolūti nav atkarīgs. Tādi cilvēki nekad un neko nepaspēj.

Ļoti daudzi cilvēki stundas un desmitiem stundu tērē bezjēdzīgi sēžot internetā. Viņi sarunājas čatos, reālas tikšanās nomainot ar virtuālām; bieži vien stundām ilgi spēlē bezjēdzīgas spēles. Piekūst – un saprot, ka veltīgi iztērējuši laiku, bet nākamajā dienā atkal viss atkārtojas…

Viņiem nekad nav laika: nav laika noskatīties labu filmu, izlasīt grāmatu, satikties ar draugiem, audzināt bērnus. Mūžīgā steiga noved pie neirozes, stresiem, pie apvainošanās pašam uz sevi un citiem.

Lūk, padoms-uzdevums: pamēģini kaut vai vienu nedēļu nodzīvot nesteidzoties. Samazini darāmo lietu skaitu – visu, kas nepieprasa tūlītēju tavu klātbūtni, atliec. Pacenties ātrāk iet gulēt, lai pamostos bez modinātāja un nekur nesteigties.

No rīta – duša nesteidzoties. Brokastis – nesteidzoties. Daudzi brokasto tā, it kā kāds tūlīt pat atnāks un atņems sviestmaizi.

Brauciens uz darbu arī bez steigas un stresa – labāk izej no mājām par divdesmit minūtēm ātrāk, nekā nervozē iespējamās kavēšanas dēļ.

Proti vērot, novērot, analizēt.

Šis pats publikācijas sākumā minētais sirmgalvis bija slavenais zinātnieks, Ermitāžas direktors Josifs Orbeli. Un reiz uz jautājumu kā viņam dienas laikā izdodas tik daudz padarīt, viņš, ieturot garu pauzi, atbildēja: „Es dzīvoju nesteidzoties. Dzīvoju, baudot dzīvi, un visu daru mierīgi, rimti un pakāpeniski”.

Ja arī mēs spēsim tā rīkoties – plāni, kurus ieplānojām, sākoties jaunam gadam, kļūs par realitāti, bet varbūt būs pat necerēti ātri realizēti un pārpildīti.

Jo, ja padomā – vai var visus darbus padarīt? Un pat, ja mums tiktu dotas 48 stundas diennaktī, mēs nekļūtu rimtāki, laimīgāki un brīvāki…Mūsuprāt darāmo darbu apjoms palielinātos proporcionāli iedotajam laikam…

Varbūt problēma, ka laiks skrien arvien ātrāk neslēpjas zinātniskos atklājumos un pierādījumos, bet gan mūsos pašos?

Un zini, man ir ideja. Sāksim ar šodienu. Šodien ir sestdiena. Pamēgināsim to nodzīvot izbaudot! – lēnām, nesteidzoties, palūkosimies pa logu uz skaisto dienu un vizuļojošo sniegu…Uzsmaidīsim sev un katram garāmgājējam.

Pagatavosim bez steigas, ar mīlestību un smaidu sejā pusdienas mīļajiem, pieiesim pie saviem bērniem vai mīļotā cilvēka, apsēdīsimies un parunāsimies. Noglāstīsim savu kaķi, pasapņosim un, ieritinoties krēslā un mīkstajā pledā, ar karstas tējas glāzi rokā palasīsim sen malā pabīdīto jauko mīlas romānu vai jaunāko žurnālu.

Izdarīsim bez steigas ieplānotos mājas darbus, bet vakarā pa logu palūkosimies uz skaisto, sarkanīgo saules rietu…

Un rīt – rīt sāksim dienu ar smaidu sejā, lūgšanu un mierīgām domām!

Uz tikšanos tepatās,

Aija