Tādos brīžos šis stāvoklis tevi pārņem pilnībā. Kā tumsa, kas aizpilda visu visapkārt, un šķiet, ka rītausma nepienāks nekad.

Dažreiz tas aizņem visu dienu. Dažreiz divas. Dažreiz tas ir slikts mēnesis vai slikts gads. Dažreiz tas ir tāpēc, ka kāds salauzis tavu sirdi. Dažreiz – vienkārši tāpēc, ka ziema un ārā ir auksti un tumšs. Dažreiz – tāpēc, ka tavai draudzenei ir galvu reibinošas attiecības vai karjera, bet tu vēl joprojām sēdi te un viena. Un tu gribētu par viņu būt priecīga, bet tā vietā krīti panikā, ka tev kļūs vēl sliktāk, un tamdēļ jūties briesmīgi, jo nespēj priecāties par savu draudzeni.

Lai vai kāds tam būtu iemesls: salauzta sirds, draudzenes veiksme, ilgas pēc siltām vasaras dienām vai vispār bez jebkāda iemesla, vai tā ir viena, divas vai 230 dienas, tu neesi pirmā, kura tā jūtas, un arī ne pēdējā.

Es gribētu tev uzrakstīt sarakstu. Soli pa solim, ko darīt, lai tu nejustos vairs nelaimīga. Bet es nevaru, jo ne jau tā atbrīvojas no nelaimes sajūtas. Protams, ir lietas, kas noteikti tavu garastāvokli mazliet var uzlabot, bet nav iespējams ar vienu burvju mājienu atbrīvoties no sajūtas, ka esi nelaimīga.

Bet tas, ko tu vari izdarīt – būt pret sevi labvēlīga. Un tas nozīmē daudz ko. Tas nozīmē darīt visu par labu savai veselībai un labklājībai: pietiekami izgulēties, kad tas vajadzīgs tavam organismam – atpūsties, pastaigāties svaigā gaisā, labi ēst, kad pavisam grūti, kontaktēties ar saviem tuviniekiem. Un nevis otrādi.

Būt labvēlīgai pret sevi – tas nozīmē būt arī stingrai. Neļaut sev nīkuļot un vārtīties bez jēgas. Lai vai cik auksti un tumšs aiz loga vai arī cik skumji, celties no gultas un likt sev iet uz darbu. Piespiest sevi sportot, pat ja tā ir pēdējā lieta, ko tu gribētu darīt. Piekrīti tikties ar draugiem, pat ja tu vienkārši gribi ielīst zem segas un būt vienatnē. Jo patiesībā, tu zini, ka šobrīd vissvarīgāk tev būt starp cilvēkiem, kuri tevi mīl.

Kad jūties nelaimīga, tev tas viss ir jādara.Tev jābūt stiprai un tev par sevi jārūpējas. Tev sev ir jāsaka, ka tu – esi stipra, pat, ja tu vēl pati tam netici. Tev jāturpina iet uz priekšu.

Cilvēki, kas tā jutušies arī pirms tevis, nebija par tevi ne labāki, ne stiprāki. Arī viņi ir jutušies vāji, vienaldzīgi un skumji – tāpat kā tu. Bet viņi turpināja dzīvot.

Justies nelaimīgai – tas ir normāli. Tu neesi neveiksminiece un arī egoiste tu neesi. Tu esi cilvēks. Un kā jebkurš no mums, arī tu dažreiz jūties noraizējusies un skumīga. Dažreiz tam ir iemesls, dažreiz nav.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nenoliedzami, ka šobrīd itin visas dzīvojam steidzīgā pasaulē. Darba ritms, pienākumu gūzma, pasākumu kņada, interneta vilinājums, filmu krāšņums un pārdzīvojumi, telefona zvani un vēl daudz un dažādu veidu un lietu, kas piepilda manu un tavu dienu bez mirkļa atelpai. Vismaz mums tā šķiet. Un, vairāk vai mazāk mūsu laiks ir piepildīts ar trauksmi un modernā vārda „stress” dažādām izpausmēm.

Un, kā lielākoties ar visu mūsu dzīvē, arī šo savu steigu un nemitīgo rūpju sajūtu mēs pašas varam apstādināt un maz pamazām sākt ielūkoties sevī un atrast tur kādu drupačiņu miera, ko likt pretī nemieram. Un varam arī audzēt mieru sevī arvien lielāku un pilnāku, baudāmāku un spēku dodošāku.

Iedomājies, ka tu brīdī, kad esi sastapusies ar uztraukumu, vari mirkli apstāties un ielaist sevī miera sajūtu! Nomierinās tava sirds, elpa kļūst mierīga, domas atgriežas pie skaidrā saprāta un rodas risinājums problēmai. Vai vismaz apziņa, ka viss ir kārtībā – visas lietas ir risināmas. Tu esi atgriezusies drošībā! Šī sajūta ir dzīva un pilnīgi reāla, un tu to vari iemācīties. Un nav tādēļ uzreiz jākļūst par vientuļnieci vai jāatsakās no pasaulīgās dzīves, lai varētu atrast sevī mieru. Mēs to varam satikt tieši tur, kur atrodamies, ir vien jānosaka pašai sev prioritāte – līdzsvarot sevi, iegūt miera sajūtu šajā brīdī, un tad atradīsies arī līdzekļi, kas palīdzēs to sasniegt.

Protams, ideālais variants ir tāds, ja ir iespēja paiet mazliet maliņā no visa tīri fiziskā plānā. Apstāties. Ieliet sev tasi karstas tējas, pasēdēt pie dzīvas uguns, aizdegt kādu sveci – sasildīt sevi, pastaigāt vienatnē pa meža takām vai jūras krastu – sakārtot domas. Taču tas ne vienmēr ir iespējams, vai ne? Tāpēc, varbūt lietderīgi ir ilgākā laika posmā piestrādāt pie šī procesa – miera ieaicināšanas savā dzīvē, lai tas ieņem tur stabilu vietu.

Ja, mums patīk regulāri lasīt avīžu, interneta ziņas vai klausīties televizoru, tad neizbēgami katru mirkli satiekam visas pasaules nebūšanas un mūsu prātam ir ko darboties, analizējot, pārdzīvojot un pārdomājot visus negatīvos notikumus. Un to nu netrūkst nekad!

Tāpēc, ja ir mirklis brīva laika, necenties to uzreiz pavadīt, uzņemot šo satraucošo informāciju, bet gan tieši otrādi – atrodi ko pozitīvu: pusstunda pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar draudzenēm, ceļojums pa ziedu veikaliem un vienkārša smaržu un krāsu izbaudīšana bez kādas īpašas vajadzības tos nopirkt, laba, uzmundrinoša grāmata, lūgšana, kas vienmēr atnes mieru un svētību, pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka neesi sadzirdēta. Viss labais taču vienmēr atnes gaismu! Gaismu Tev!

Par domu spēku jau esam runājušas. Un, kā kontrolēt savas domas, tas ir liels darbs, taču nav nekas neizdarāms. Tu pati esi valdniece pār savām domām – gan negatīvajām, gan pozitīvajām. Protams, tas nenotiks vienā dienā un tu nesāksi uztvert visu tikai pozitīvi uzreiz, taču, pieliekot izdomu un vēlēšanos justies labi, tas sanāks. Viegli ir ļauties negatīvam, grūtāk to kontrolēt, lai tavs prāts nepiesārņojas. Un mēs esam pietiekoši gudras un, ja gribam atļaut sev ignorēt sliktās domas, tad iemācīsimies tās pārslēgt citā virzienā. Pasaki savai sliktajai domai ”nē”!

Pastāstīšu par kādu elementāru tehniku, ko reiz esmu iemācījusies no kādas paziņas. Varbūt noder arī tev!

Tiklīdz ienāk prātā kāda nejauka doma, tajā pat mirklī, „aiz acīm” iedomājies, ka tev galvā ir šķēres, kas griež šo domu, griež un griež, līdz tā izšķīst, pazūd.. Un nav līdzi jādomā un jāformulē vai jāatkārto šī doma, pat labāk to nedarīt, lai tā nepagūst sasniegt tavu zemapziņu, tikai jāliek šķērēm darboties – tās pašas zinās ko sagriezt. Šņik-šnik-šņik – redzi tikai šo darbību kādas minūtes trīs vai vairāk. Pati jutīsi, kad gribas apstāties. Pamēģini, un redzēsi kā tava sliktā doma ir attālinājusies, pazudusi, nodzēsusies. Esmu to mēģinājusi ne vienu reizi vien un tas izdodas.

Laiks… Tā vienmēr ir par maz. Taču, lai atkal sev palīdzētu justies labāk, tas tomēr ir jāatrod! Melosi, ja teiksi, ka dienā nav 10 minūtes priekš sevis. Jautājums tikai, kā šīs sev atlicinātās minūtes izmanto. Nopelnītā nauda, veicot kādu darbu, kurā paiet garas stundas, neatnesīs tev iekšēju mieru, taču 10 vai mazliet vairāk minūtes meditācijas vai vienkārši relaksācijas (gaišas mūzikas klausīšanās, ziedu kārtošana vāzē, suņa sabužināšana un aprunāšanās ar viņu, zivtiņu vērošana akvārijā, dziedāšana savā nodabā utt.) spēs tevi harmonizēt un sakārtot.

Bieži dzirdot vārdu „miers”, ienāk prātā doma, ka tas ir iespējams, tikai esot vienatnē ar sevi. Taču tā vis nav. Vai reizēm nav tā, ka darot ko labu citiem, izpalīdzot, veicot kaut ko kopā, darbojoties apzināti, arī kļūstam mierīgas un gaišas? Tieši tā, jo labestība arī nes piepildījumu un mieru.

Un vēl derētu pārskatīt mūsu attieksmi pret citiem. Diemžēl, nekad neradīsim mieru sevī, ja mums patiks citus kritizēt un nopelt vai esot vienaldzīgām pret citu cilvēku jūtām. Ko mēs dodam otram, to arī saņemam atpakaļ. Tā ir izdomājis Visums un tas darbojas tik ļoti patiesi.

Ar savām domām, attieksmi un rīcību mēs iedarbojamies uz apkārtējo pasauli un saņemam atbildes pretī. Ja pašas esam mierīgas un gaišas, arī pretī staro tieši tas pats!

Vēl droši vien ir bezgala daudz veidu kā ieaicināt savā dzīvē miera sajūtu. Taču gribu vēl ieteikt tev kādu grāmatu. Tā pie manis nokļuva pirms pāris nedēļām un, manā skatījumā tā ir brīnišķīga miera nesēja. Šī grāmata ir sertificēta ārsta, cigun pasniedzēja Igora Kudrjavceva sarakstītā „Miera ārsta padomi”. Esmu tikusi tikai līdz kādai divdesmitajai lapaspusei, taču jau sāku darboties ar vienu no viņa aprakstītajām metodēm, kas ir bezgala vienkārša un esmu sajutusi, ka varu mazināt spriedzi un atslogot domas, kad tas ir nepieciešams.

Rudens ir pārdomu laiks, sevis vētīšanas laiks, un laiks atrast laiku sev pašai. Laika ziņas sola siltu un saulainu nedēļas nogali un arī nākošo nedēļu. Izbaudi to! Nosvini krāsas un smaržas, izlīgsti mieru ar sevi, samīļo domās visus, ko gribas mīļot (un arī ko negribas), atrodi savu vietu, kur smelties harmoniju, iegūt mieru un sajusties bagātai! Un vienalga vai šī vieta būs reāls stūrītis tavā mājā vai kaut kur pie dabas, vai tikai tavās domās – tā būs tavējā, tevi uzmundrinošā un mieru nesošā.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Kāpēc mums šodien arvien retāk izdodas piedzīvot patiesas, spilgtas, asas izjūtas un seksuālo tieksmi? Viss kaut kā ir mainījies…Kad mēs bijām jauni, likās, ka gan laika bija vairāk, gan attiecības patiesākas, izjūtas asākas, viss tāds īstāks…

Meklējot gudru cilvēku domas par šo jautājumu, interneta ārēs uzgāju interesantu interviju ar Krievijas seksologu Juriju Prokopenko. Domāju, ka šis dialogs būs interesants daudziem un daudzām.

Jautājums: Mūsu vienaudži arvien biežāk sūkstās par seksuālās tieksmes trūkumu. Kā Jūs domājat – kur ir problēma?

Jurijs Prokopenko: Viens no iemesliem – mūsu atsvešinātība vienam no otra. Tieksme pēc otra cilvēka rodas tad, kad mēs ar viņu tiekamies, izjūtam viņa pievilcību. Bet mēs taču nesatiekamies, mēs dzīvojam katrs par sevi. Kādreiz bija dejas, kurās dalībnieki ieslīgst vienā ritmā, pieskaroties viens pie otra, pielāgojoties. Tas bija sava veida saderības tests. Ja mums kopā ir labi dejojot, tas nozīmē, ka mēs varam mēģināt arī daudz tuvākas attiecības. Bet mūsdienu dejās neviens nevienam nepielāgojas, katrs par sevi… Tās ir vientuļo dejas. Mums nerodas noskaņojums vienam pret otru.

Jautājums: Jūs teicāt „viens no iemesliem”. Un kādi vēl?

Jurijs Prokopenko: Emociju racionalizācija. Mēs bieži vien pat neievērojam, ka mēs cenšamies jūtas iznicināt to vietā izmantojot zināšanas un prātojumus. Pirms simts gadiem dāma varēja pakratīt sirdi: „Es mīlu vienu, bet man patīk arī otrs, bet trešais ir iemīlējies manī… ko man darīt?” Šodien sieviete saka tā: „Es neizjūtu orgasmu. Kādu pozu man izmēģināt vēl?” Mēs esam sajaukuši terminus un tā vietā, lai runātu par mīlestību, mēs cenšamies apgūt seksa tehniku.

Jautājums: Vai tad vēlēšanās iemācīties – tas ir slikti?

J.P: Pati par sevi vēlēšanās mācīties ir brīnišķīga, tikai ir svarīgi saprast, ko tad mēs apgūstam. To, kas ir racionāls, var aprakstīt, bet pēc tam pēc šī apraksta iemācīties. Bet emocionālo uztveri ar šīm pašām metodēm nav iespējams iemācīties – tas ir jāapgūst ar savu ķermeni, savu piemēru.

Mūsu civilizācija ir tehnogēna un uz vienām emocijām to ne uzbūvēt, ne izdzīvot tajā. Un mēs pamazām pierodam, ka visam klāt tiek pievienota instrukcija, pat mums pašiem. Mums rodas prasības pēc instrukcijām: „Pieci soļi, lai iegūtu veselību”. Pildām pirmo punktu, otro, iegūstam garantētu rezultātu. „7 soļi laba garastāvokļa iegūšanai”. Tā vietā, lai pārdzīvotu, raizētos un šajos pārdzīvojumos atgūtu savas jūtas un pašam sevi, es sev saku priekšā: te man ir jāsagrib, šite ir jāparaud, bet te man ir jāiemīlas… Protams, visa tā rezultātā tiek nogalinātas visas dzīvās emocijas un vēlmes, tostarp.

Jautājums: Bet kā tad atdzīvināt?

J.P.: Lai mēs spētu brīvi izpaust savas emocijas, ir jāatbrīvojas no racionālā. Tiklīdz mēs uzstādām sev konkrētu mērķi, mēs pārstājam just un sākam vērtēt – sevi, partneri, iespējas – bet tas viss ir intelektuālās darbības. Vēlme pazūd. Sākas darbs.

Jautājums: Respektīvi, lai rastos vēlme ir jāpārstāj par to domāt?

J.P.: Jā. Jāpārtrauc pārbaudīt, vai tā ir te. Pārstāt sapņot par erekciju. Atteikties no šīm domām. Var vienoties ar partneri par to, ka šoreiz jums būs tikai glāsti, maigošanās, kopā būšana, bez tālākā. Un – maigoties, glāstīties, runāt vienam ar otru, kopā smieties, dažādus atgadījumus stāstīt, dejot, uz dīvāna vārtīties, rokās turoties, staigāt pa ielām, iepazīt vienam otru.

Jo – ja nav vēlēšanās sarunāties un vienam par otru vairāk uzzināt, tad nebūs arī seksuālās vēlmes. Un nevajag! Mēs taču neesam mehānismi: nospiedi podziņu „starts” un viss notiks kad vien vajag un ar ko vien vajag. Mēs esam dzīvi un mēs izvēlamies – mums viens var derēt, bet otrs nē.

Mums ir jābūt interesei par otru un arī pašiem par sevi jāieinteresē – bet nevis lai mums „BŪTU”, bet nesavtīgi, bez apzināta mērķa vai nodoma. Tad arī satraukums atkāpsies: „Un, ja nu nesanāks?” – mēs taču nezinām iepriekš kas mums sanāks: varbūt tas, varbūt šitas. Mēs esam brīvi, mēs sekojam savām jūtām un sava partnera jūtām un atbildam uz tām atkarībā no situācijas un mēs nesekojam instrukcijām „dari punktu Nr.1 un tagad dari Nr.2”. Un neuztraucamies , ka darām kaut ko „ne tā”. Jo etalons nepastāv, nav parauga, mūsu gadījums ir unikāls, mūsu partneris ir neatkārtojams – tāpat kā šis mirklis, kurā mēs abi atrodamies.

Jautājums: Vai hormonu līmenis ietekmē seksuālo vēlmi?

J.P.: Nē. Vīrietim 80 gadu vecumā hormonu līmenis ir krietni zemāks, nekā viņam tas bija 40 gados un vēl jo vairāk 25. Bet, ja vīrietim ir uz viņu noskaņota partnere, viņam ar šo sievieti var būt seksuālas attiecības. Un, kad sieviete saka, ka neizjūt uzbudinājumu – tad gandrīz vienmēr tās ir partneru attiecību problēmas: vai nu viņa nespēj atslēgties no rūpēm vai arī viņš viņai nav piemērots. Var traucēt arī dažādas psiholoģiskas problēmas: stress, depresija, zems pašvērtējums, aizspriedumi, bailes.

Materiāla avots: psychologies.ru

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Cilvēka jūtas spēj ne no kā radīt kaut ko un nezāles pārvērst dārzos. Tas ir vislielākais spēks, kas mīt mūsos. Kad cilvēks ir pārpildīts ar emocijām, viņš spēj paveikt gan varoņdarbus, gan pašus pretīgākos darbus.

Jūtas var raksturot, kā degvielu, bet saprāts ir kapteinis, kas stūrē cilvēces sabiedrības progresa kuģi. Ir četras galvenās jūtas, kas liek cilvēkam rīkoties, pie tam dažādā komplektācijā vai atsevišķi, tās var izraisīt neticamu rīcību. Un, ja šīs sajūtas ir vērstas pareizajā virzienā, tu vari savu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Šai publikācijā runāsim tikai par četrām jūtām – par tām, kas var mainīt tavu dzīvi.

Riebums. Šo sajūtu ir grūti apvienot ar pozitīvām darbībām, bet tā VAR mainīt cilvēka dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka citos rada riebumu, ja ir piedzīvojis daudz pazemojumu un aizvainojumu, viņš sasniedz to neatgriezenisko punktu, kad ir gatavs izaicināt dzīvi, sakot: “Viss, man ir gana!”, “Tā dzīvot vairs nevēlos!”, „Pietiek dzīvot bailēs, sāpēs un pazemojumos!” Tā visa rezultātā cilvēks burtiski tiek izgriezts uz otru pusi un viņš ir gatavs pārmaiņām.

Lēmums. Lai beidzot pieņemtu svarīgu lēmumu, ļoti daudziem cilvēkiem ir jānonāk situācijā, kad ir „piespiesti pie sienas”, kad apstākļi kļūst burtiski neciešami.Un te mēs saskaramies ar pretrunīgām jūtām, kuras galu galā veicina lēmumu pieņemšanu. Tas līdzinās tam, it kā esam nonākuši krustcelēs, kurās krustojas divi, trīs vai četri ceļi. Pats lēmuma pieņemšanas process var radīt kuņģa darbības traucējumus, var izspiesties auksti sviedri un var neļaut mums aizmigt.

Dzīvei svarīgu lēmumu pieņemšana – tas ir sava veida pilsoņu karš mūsos. Karojošās cilvēka jūtu armijas, kurām ir bezgala daudz iemeslu un pamatojumu, cīnās viena ar otru un cenšas gūt virsroku pār mūsu saprātu. Mūsu gala lēmumi – vai tie ir bailīgi vai drosmīgi, impulsīvi vai labi pārdomāti, mūsu darbību var vai nu apstādināt vai veicināt.

Tāpēc – lai vai ko tu nedarītu, nekavējies šai krustojumā. Pieņem lēmumu. Labāk pieņemt nepareizu lēmumu, nekā nepieņemt to vispār. Katram cilvēkam ir jācīnās ar emocionālajām šaubām un savas jūtas ir jāsakārto.

Vēlme. Tā var rasties no iekšpuses vai arī var būt veicināta ārējas ietekmes rezultātā. Gandrīz jebkas var veicināt vēlmi. Tā var būt publikācija vai grāmata, kuru izlasot cilvēks sajūt iekšējo dzinuli kaut ko vēlēties. Tā var būt saruna ar draugu vai filma. Tāpēc, uzsākot sava vēlmju meklējumus, droši „laid” savā dzīvē jebkuru pozitīvu pieredzi.

Neatsakies no tās, neveido sienu. Šī siena var tevi paglābt no vilšanās, bet tā var arī lieki sargāt tevi no bagātinošās pieredzes gaismas. Ļauj dzīvei tev pieskarties, jo iespējams tieši nākamie pieskārieni būs tie, kas tavu dzīvi pagriezīs par visiem 180 grādiem.

Apņemšanās. Tā saka „Es gribu, es darīšu!” Un, ja cilvēks nolemj vai nu izdarīt vai mirt, viņu diez vai kāds spēs apstādināt. Alpīnists saka: „Es došos uz šo virsotni. Man saka, ka tā ir pārāk augsta, stāva, klinšaina un smaga. Bet es vienalga tajā nokļūšu un jūs redzēsiet, kā no šīs virsotnes es jums pamāšu ar roku.” Apņemšanās nozīmē – tu sev apsoli, ka nekad nepadosies. Un, ja tu sev pajautāsi: „Cik ilgi man būs jāstrādā, lai savu sapni piepildītu?” Tik ilgi, cik tas būs nepieciešams!

Lūk, kāds spēks piemīt cilvēka jūtām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Atradu kādu stāstu-pamācību. To iztulkoju – lai var izlasīt gan jauns, gan ne tik jauns, gan vecs. Gan vīrietis, gan sieviete. Tā noderēs katram. Par to – kas ir mīlestība.

Kāds vīrietis atnāca pie kāda gudrā pēc padoma: „Mums ar sievu jau sen nav veco jūtu vienam pret otru, es viņu vairs nemīlu un viņa mani, droši vien, arī. Ko man darīt?” Gudrais atbild: „Mīlēt viņu”. Vīrietis nodomāja, ka gudrais viņu nav sadzirdējis: „Bet es, taču, saku, ka nav palicis nekādu jūtu!” Gudrais pamāja ar galvu un teica: „ Tas ir labs iemesls, lai viņu mīlētu”. Vīrietis nesapratis vienalga, turpina jautāt: „Bet kā mīlēt, ja tu nemīli?!”

Un, lūk, kādu atbildi viņš saņēma: „Kalpot viņai, dzirdēt viņu, vērtēt viņu, līdzi just viņai, upurēt sevi viņas labā. Īstai mīlestībai nav nekādu šķēršļu, jo vārds „mīlēt” nozīmē nevis jūtas, bet gan darbību”…

Uz tikšanos tepatās,

Aija