Domas, kuras mēs turam savā galvā, un vārdi, kurus mēs izrunājam, nepārtraukti veido mūsu pasauli un pieredzi.

Daudzos no mums ir iesakņojies negatīvais domāšanas ieradums, un mēs pat neapzināmies to kaitējumu, ko mēs sev ar to nodarām.

Tāpēc, ja mēs katru dienu izlasīsim vismaz daļu (kaut vai tās, kuras mums personīgi un šobrīd ir visaktuālākās) no šīm afirmācijām (pozitīviem apgalvojumiem), viss, kas tajās teikts ienāks arī mūsu dzīvē!

Galvenais ir gan ticēt tam, ko mēs sakām, gan domāt par to, ko mēs sakām.

MANA ATVESEĻOŠANĀS JAU NOTIEK

Mana gatavība piedot manu dziedināšanas procesu ir sākusi. Es atļauju savas sirds mīlestībai nomazgāt, attīrīt un dziedēt katru mana ķermeņa daļiņu. Es zinu, ka esmu dziedināšanas cienīga.

ES UZTICOS SAVAI IEKŠĒJAI GUDRĪBAI

Kad es nodarbojos ar ikdienas lietām, es ieklausos savā iekšējā balsī. Mana intuīcija vienmēr ir manā pusē. Es tai uzticos un tā vienmēr ir manī. Es esmu mierīga.

ESMU GATAVA PIEDOT

Piedošana sev un citiem atbrīvo mani no pagātnes. Piedošana ir gandrīz visu problēmu atrisinājums. Piedošana – tā ir mana dāvana sev. Es piedodu un atbrīvojos.

ESMU PILNĪBĀ APMIERINĀTA AR VISU KO DARU

Katrs dienas mirklis man ir īpašs, jo es uzticos saviem instinktiem un ieklausos savā sirdī. Savā pasaulē un savos darbos esmu mierīga.

ES UZTICOS DZĪVES RITĒJUMAM

Dzīve plūst vienmērīgi un ritmiski, un es esmu tās daļa. Dzīve mani atbalsta un sniedz man tikai labu un pozitīvu pieredzi. Es ticu, ka dzīves ritējums dos man vislabāko.

SPĒKS VIENMĒR IR SAKONCENTRĒTS DOTAJĀ MIRKLĪ

Pagātne ir aizmirsta, un tai pār mani nav varas. Šobrīd varu kļūt brīva burtiski šajā mirklī. Šodienas domas veido manu nākotni. Es visu kontrolēju un atgūstu savu spēku. Esmu mierīga un brīva.

ES GRIBU MAINĪTIES

Es vēlos atbrīvoties no vecajām, negatīvajām domām un pārliecībām. Tas, kas bloķē manu ceļu ir manas domas. Manas jaunās domas ir pozitīvas un radošas.

KATRA MANA DOMA VEIDO MANU NĀKOTNI

Visums pilnībā atbalsta katru manu domu, kuru es izvēlos un kurai ticu. Man pieder neierobežota manu domu izvēle. Es izvēlos līdzsvaru, harmoniju un mieru, un es ieviešu tos savā dzīvē.

NEKĀDU PĀRMETUMU

Es atbrīvojos no vēlmes vainot ikvienu, ieskaitot sevi. Mēs visi cenšamies pēc iespējas labāk izmantot mūsu zināšanas un sapratni.

ES ATLAIŽU VISAS CERĪBAS

Es peldu pa dzīvi viegli un ar mīlestību. Es mīlu sevi. Es zinu, ka katrā dzīves ceļa ielokā mani gaida tikai labais.

MANA DZĪVE IR SPOGULIS

Cilvēki manā dzīvē patiesībā ir mans atspulgs. Tas dod man iespēju augt un mainīties.

ESMU IEJŪTĪGS DRAUGS

Esmu pieskaņojusies citu domām un jūtām. Padomus un atbalstu saviem draugiem es dodu tad, kad tas viņiem vajadzīgs. Un, kad tas ir nepieciešams, klausos viņos vienkārši ar mīlestību.

BRĪVĪBA IR MANAS DIEVIŠĶĀS TIESĪBAS

Es esmu brīva savā domāšanā un varu izvēlēties tikai labas domas. Es paceļos virs pagātnes ierobežojumiem un iegūstu brīvību. Tagad es kļūstu par visu to, kam biju radīta.

ES ATBRĪVOJOS NO VISĀM BAILĒM UN ŠAUBĀM

Tagad mana izvēle: atbrīvot sevi no visām postošajām bailēm un šaubām. Es pieņemu sevi un radu mieru savā dvēselē un sirdī. Esmu mīlēta un aizsargāta.

DIEVIŠĶAIS PRĀTS VADA MANI

Visu šo dienu man palīdz izdarīt izvēli. Dievišķais prāts man pastāvīgi palīdz sasniegt manus mērķus. Es esmu mierīga.

ES MĪLU DZĪVI

Manas neatņemamās tiesības jau kopš dzimšanas – dzīvot piepildītu un brīvu dzīvi. Es dodu dzīvei to, ko vēlos no tās saņemt. Esmu laimīga, jo es dzīvoju. Es mīlu dzīvi!

ES MĪLU SAVU ĶERMENI

Es savā dvēselē radu pasauli, un mans ķermenis atspoguļo manu dvēseles mieru ar ideālu veselību.

KATRU SAVAS PIEREDZES DAĻIŅU ES PĀRVĒRŠU IESPĒJĀS

Katrai problēmai ir risinājums. Visa mana pieredze dod man iespējas mācīties un augt. Esmu mierīga.

ESMU MIERĪGA

Man apkārt un manī ir Dievišķs miers un harmonija. Pret visiem cilvēkiem, tai skaitā pret sevi, es izturos ar mīlestību un iejūtību.

ESMU MĪLESTĪBAS CIENĪGA

Man nav jācenšas mīlestība nopelnīt. Esmu mīlestības cienīga, jo es esmu.

MANAS DOMAS IR RADOŠAS

Jebkurām negatīvajām domām, kas iezogas manās smadzenēs, es saku “Laukā!” Nevienam cilvēkam, nevienai vietai, nevienai lietai nav varas pār mani, jo es esmu vienīgā manu domu radītāja. Es veidoju savu realitāti un visu, kas tajā atrodas.

ES DZĪVOJU PASAULĒ AR SAVU VECUMU

Katram vecumam ir gan savi īpašie prieki, gan pārdzīvojumi. Mans vecums vienmēr ir ideāls šai vietai manā dzīvē.

PAGĀTNE IR PROM UZ VISIEM LAIKIEM

Šodiena ir jauna diena. Diena, kurā es neesmu dzīvojusi agrāk. Es palieku tagadnē un baudu katru tās mirkli.

ES NEVIENU NETURU SEV BLAKUS

Es ļauju citiem baudīt to, kas viņiem ir svarīgs un esmu brīva radīt to, kas nozīmīgs ir man.

ES REDZU SAVUS VECĀKUS KĀ MAZUS BĒRNUS, KURIEM NEPIECIEŠAMA MĪLESTĪBA

Es jūtu līdzi vecāku bērnībai. Tagad es zinu: es izvēlējos tieši viņus, jo viņi bija ideāli tamdēļ, lai es apgūtu to, kas man bija jāiemācās. Es piedodu viņiem un atbrīvoju viņus, un es atbrīvojos pati.

MANA MĀJA IR MIERA OSTA

Ar mīlestību svētīju savu māju. Es ienesu mīlestību katrā stūrītī, un mana māja dod pretī siltumu un mājīgumu. Dzīvot šeit ir labi un mierīgi.

KAD ES SAKU DZĪVEI „JĀ”, ARĪ DZĪVE MAN SAKA „JĀ”

Dzīve atspoguļo katru manu domu. Kamēr es uzturu pozitīvu domāšanu, Dzīve man dāvā tikai labu pieredzi.

VISIEM VISA BŪS GANA, ARĪ MAN

Dzīves okeāns ir bagāts un dāsns. Visas manas vajadzības un vēlmes tiek apmierinātas pirms es vēl lūdzu. Viss labais nāk no visiem, un no visa.

MANS DARBS MANI PILNĪBĀ APMIERINA

Šodien es atdodu visas savas spējas tam, ko es daru, jo es saprotu: kad viena pieredze ir galā, man tiek dotas vēl lielākas iespējas un jauna noderīga pieredze.

MANA NĀKOTNE IR BRINIŠĶĪGA

Tagad es dzīvoju pilnīgā mīlestībā, gaismā un priekā. Manā pasaulē viss ir labi.

ATVERU JAUNAS SAVAS DZĪVES DURVIS

Es priecājos par to, kas man pieder, par to, ko zinu, par to, ka mani vienmēr gaida jauna pieredze. Es jauno sagaidu ar atvērtām rokām. Es ticu, ka dzīve ir brīnišķīga.

ES PASLUDINU PAR SAVU SPĒKU UN AR MĪLESTĪBU RADU SAVU PERSONĪGO REALITĀTI

Es lūdzu dot man vairāk sapratnes, lai es apzināti un ar mīlestību spētu veidot manu pasauli un manu pieredzi.

TAGAD ES RADU SEV JAUNU, BRĪNIŠĶĪGU DARBU

Esmu pilnībā atvērta un spējīga pieņemt jaunu, brīnišķīgu amatu. Es spēšu izmantot savus talantus un radošumu, strādājot brīnišķīgā vietā ar cilvēkiem un priekš cilvēkiem, kurus mīlu. Es pelnīšu lielu algu.

VISS, AR KO SASKAROS, IR VEIKSMĪGS

Tagad par panākumiem es sev uzstādīju jaunu izpratni. Es zinu, ka es varu būt veiksmīga, un mani panākumi būs tādi, kādus es tos iedomājos. Man visur atveras brīnišķīgas iespējas. Visās savās dzīves sfērās es piesaistu labklājību.

ESMU ATVĒRTA JAUNIEM IENĀKUMU VEIDIEM

Tagad es saņemu ienākumus no esošajiem un negaidītiem, neierobežotiem avotiem.

ESMU PELNĪJUSI VISLABĀKO UN ŠO LABĀKO PIEŅEMU JAU ŠOBRĪD

Manas domas un jūtas sniedz man visu, lai es baudītu mīlestības un veiksmes piepildītu dzīvi. Esmu visu to pelnījusi.

DZĪVE IR VIENKĀRŠA UN VIEGLA

Viss, kas man jebkurā mirklī ir jāzina, ir man atvērts. Es ticu sev un ticu Dzīvei. Viss JAU ir labi.

ES PILNĪBĀ ATBILSTU JEBKURAI SITUĀCIJAI

Es veidoju vienotu veselumu ar Visuma enerģiju un gudrību. Es izmantoju šo enerģiju, un man ir viegli sevi pasargāt.

ES AR MĪLESTĪBU IEKLAUSOS SAVA ĶERMEŅA SIGNĀLOS

Mans ķermenis vienmēr strādā, lai sasniegtu optimālu veselību. Mans ķermenis vēlas būt neskarts.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Jā, šādu situāciju mēs pazīstam visas: pulkstenis rāda pāri pusnaktij, būtu sen jau jāguļ, bet nekas nesanāk. Un viss ir tikai tāpēc, ka milzīgs domu skaits mums uzbrūk ik minūti.

Protams, tās tomēr nedaudz atšķiras, jo kādai no mums ir 30 gadi, kādai 40, kādai 50 un vairāk. Līdz ar to vienai bērni mazi un domas ir ap vienām lietām, bet citai jau bērni lieli un domas ir pavisam par ko citu. Un, tomēr, daudzas no šīm domām mums ir ļoti līdzīgas…

Es taču durvis aizslēdzu…?!

Ja es aizmigšu tagad, es nogulēšu 6 stundas un 17 minūtes.

Kas tas bija par troksni virtuvē?

Nu ja, laikam kaķis…

Hmmm, bet kaķis ir šeit!!!

Un kas TAD tas bija?

Pārāk karsti…

Tagad pārāk auksti.

Es pilnīgi jūtu, kā zem manām acīm veidojas maisiņi…

Rīt izskatīšos tik nogurusi.

Un, tomēr, kas tas bija par troksni???

Es telefonu paņemšu rokā un visādam gadījumam gulēšu ar to.

Hmmm….es pārbaudīšu Instagramu.

Es tikai ieiešu Facebook – tas ir ātri.

Ooooo, jauna ziņa!

Un tā, ja es aizmigšu tagad, es nogulēšu 5 stundas un 32 minūtes.

Es modinātāju uzliku?

Un, ja tas nenozvanīs???!!!!

Ooooo, cik labi! Vēsa spilvena puse!

AAAAAaaaaa, kas tikko pieskārās manam plecam???!!!! Zirneklis???

Fuuuu, tie ir mani mati.

Vajadzētu aiziet pie friziera.

Interesanti, cik maksātu jauns griezums?

Mjaaaa…..visi pārējie, laikam, jau šai mājā guļ.

Sirēna???? Kaut kur ugunsgrēks???

Es brīnītos, ja kāda no manām draudzenēm tagad negulētu.

Ārprāts! Man vajadzīgs jauns matracis!

Un šis spilvens!!!

Gulēšu uz vēdera.

Nē, es tā nevaru elpot. Gulēšu uz muguras.

Es tā guļu jau divas stundas. Pa šo laiku jau varēju kaut ko jēdzīgu izdarīt.

Gribu ēst.

Rīt jāpiezvana vecmammai (mammai).

Gribu ēst.

Ja es aizmigšu tieši tagad, es nogulēšu 4 stundas.

Ai, nu cik tad var! Eju uz virtuvi!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Nenoliedzami, ka šobrīd itin visas dzīvojam steidzīgā pasaulē. Darba ritms, pienākumu gūzma, pasākumu kņada, interneta vilinājums, filmu krāšņums un pārdzīvojumi, telefona zvani un vēl daudz un dažādu veidu un lietu, kas piepilda manu un tavu dienu bez mirkļa atelpai. Vismaz mums tā šķiet. Un, vairāk vai mazāk mūsu laiks ir piepildīts ar trauksmi un modernā vārda „stress” dažādām izpausmēm.

Un, kā lielākoties ar visu mūsu dzīvē, arī šo savu steigu un nemitīgo rūpju sajūtu mēs pašas varam apstādināt un maz pamazām sākt ielūkoties sevī un atrast tur kādu drupačiņu miera, ko likt pretī nemieram. Un varam arī audzēt mieru sevī arvien lielāku un pilnāku, baudāmāku un spēku dodošāku.

Iedomājies, ka tu brīdī, kad esi sastapusies ar uztraukumu, vari mirkli apstāties un ielaist sevī miera sajūtu! Nomierinās tava sirds, elpa kļūst mierīga, domas atgriežas pie skaidrā saprāta un rodas risinājums problēmai. Vai vismaz apziņa, ka viss ir kārtībā – visas lietas ir risināmas. Tu esi atgriezusies drošībā! Šī sajūta ir dzīva un pilnīgi reāla, un tu to vari iemācīties. Un nav tādēļ uzreiz jākļūst par vientuļnieci vai jāatsakās no pasaulīgās dzīves, lai varētu atrast sevī mieru. Mēs to varam satikt tieši tur, kur atrodamies, ir vien jānosaka pašai sev prioritāte – līdzsvarot sevi, iegūt miera sajūtu šajā brīdī, un tad atradīsies arī līdzekļi, kas palīdzēs to sasniegt.

Protams, ideālais variants ir tāds, ja ir iespēja paiet mazliet maliņā no visa tīri fiziskā plānā. Apstāties. Ieliet sev tasi karstas tējas, pasēdēt pie dzīvas uguns, aizdegt kādu sveci – sasildīt sevi, pastaigāt vienatnē pa meža takām vai jūras krastu – sakārtot domas. Taču tas ne vienmēr ir iespējams, vai ne? Tāpēc, varbūt lietderīgi ir ilgākā laika posmā piestrādāt pie šī procesa – miera ieaicināšanas savā dzīvē, lai tas ieņem tur stabilu vietu.

Ja, mums patīk regulāri lasīt avīžu, interneta ziņas vai klausīties televizoru, tad neizbēgami katru mirkli satiekam visas pasaules nebūšanas un mūsu prātam ir ko darboties, analizējot, pārdzīvojot un pārdomājot visus negatīvos notikumus. Un to nu netrūkst nekad!

Tāpēc, ja ir mirklis brīva laika, necenties to uzreiz pavadīt, uzņemot šo satraucošo informāciju, bet gan tieši otrādi – atrodi ko pozitīvu: pusstunda pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar draudzenēm, ceļojums pa ziedu veikaliem un vienkārša smaržu un krāsu izbaudīšana bez kādas īpašas vajadzības tos nopirkt, laba, uzmundrinoša grāmata, lūgšana, kas vienmēr atnes mieru un svētību, pat tad, ja pirmajā brīdī liekas, ka neesi sadzirdēta. Viss labais taču vienmēr atnes gaismu! Gaismu Tev!

Par domu spēku jau esam runājušas. Un, kā kontrolēt savas domas, tas ir liels darbs, taču nav nekas neizdarāms. Tu pati esi valdniece pār savām domām – gan negatīvajām, gan pozitīvajām. Protams, tas nenotiks vienā dienā un tu nesāksi uztvert visu tikai pozitīvi uzreiz, taču, pieliekot izdomu un vēlēšanos justies labi, tas sanāks. Viegli ir ļauties negatīvam, grūtāk to kontrolēt, lai tavs prāts nepiesārņojas. Un mēs esam pietiekoši gudras un, ja gribam atļaut sev ignorēt sliktās domas, tad iemācīsimies tās pārslēgt citā virzienā. Pasaki savai sliktajai domai ”nē”!

Pastāstīšu par kādu elementāru tehniku, ko reiz esmu iemācījusies no kādas paziņas. Varbūt noder arī tev!

Tiklīdz ienāk prātā kāda nejauka doma, tajā pat mirklī, „aiz acīm” iedomājies, ka tev galvā ir šķēres, kas griež šo domu, griež un griež, līdz tā izšķīst, pazūd.. Un nav līdzi jādomā un jāformulē vai jāatkārto šī doma, pat labāk to nedarīt, lai tā nepagūst sasniegt tavu zemapziņu, tikai jāliek šķērēm darboties – tās pašas zinās ko sagriezt. Šņik-šnik-šņik – redzi tikai šo darbību kādas minūtes trīs vai vairāk. Pati jutīsi, kad gribas apstāties. Pamēģini, un redzēsi kā tava sliktā doma ir attālinājusies, pazudusi, nodzēsusies. Esmu to mēģinājusi ne vienu reizi vien un tas izdodas.

Laiks… Tā vienmēr ir par maz. Taču, lai atkal sev palīdzētu justies labāk, tas tomēr ir jāatrod! Melosi, ja teiksi, ka dienā nav 10 minūtes priekš sevis. Jautājums tikai, kā šīs sev atlicinātās minūtes izmanto. Nopelnītā nauda, veicot kādu darbu, kurā paiet garas stundas, neatnesīs tev iekšēju mieru, taču 10 vai mazliet vairāk minūtes meditācijas vai vienkārši relaksācijas (gaišas mūzikas klausīšanās, ziedu kārtošana vāzē, suņa sabužināšana un aprunāšanās ar viņu, zivtiņu vērošana akvārijā, dziedāšana savā nodabā utt.) spēs tevi harmonizēt un sakārtot.

Bieži dzirdot vārdu „miers”, ienāk prātā doma, ka tas ir iespējams, tikai esot vienatnē ar sevi. Taču tā vis nav. Vai reizēm nav tā, ka darot ko labu citiem, izpalīdzot, veicot kaut ko kopā, darbojoties apzināti, arī kļūstam mierīgas un gaišas? Tieši tā, jo labestība arī nes piepildījumu un mieru.

Un vēl derētu pārskatīt mūsu attieksmi pret citiem. Diemžēl, nekad neradīsim mieru sevī, ja mums patiks citus kritizēt un nopelt vai esot vienaldzīgām pret citu cilvēku jūtām. Ko mēs dodam otram, to arī saņemam atpakaļ. Tā ir izdomājis Visums un tas darbojas tik ļoti patiesi.

Ar savām domām, attieksmi un rīcību mēs iedarbojamies uz apkārtējo pasauli un saņemam atbildes pretī. Ja pašas esam mierīgas un gaišas, arī pretī staro tieši tas pats!

Vēl droši vien ir bezgala daudz veidu kā ieaicināt savā dzīvē miera sajūtu. Taču gribu vēl ieteikt tev kādu grāmatu. Tā pie manis nokļuva pirms pāris nedēļām un, manā skatījumā tā ir brīnišķīga miera nesēja. Šī grāmata ir sertificēta ārsta, cigun pasniedzēja Igora Kudrjavceva sarakstītā „Miera ārsta padomi”. Esmu tikusi tikai līdz kādai divdesmitajai lapaspusei, taču jau sāku darboties ar vienu no viņa aprakstītajām metodēm, kas ir bezgala vienkārša un esmu sajutusi, ka varu mazināt spriedzi un atslogot domas, kad tas ir nepieciešams.

Rudens ir pārdomu laiks, sevis vētīšanas laiks, un laiks atrast laiku sev pašai. Laika ziņas sola siltu un saulainu nedēļas nogali un arī nākošo nedēļu. Izbaudi to! Nosvini krāsas un smaržas, izlīgsti mieru ar sevi, samīļo domās visus, ko gribas mīļot (un arī ko negribas), atrodi savu vietu, kur smelties harmoniju, iegūt mieru un sajusties bagātai! Un vienalga vai šī vieta būs reāls stūrītis tavā mājā vai kaut kur pie dabas, vai tikai tavās domās – tā būs tavējā, tevi uzmundrinošā un mieru nesošā.

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Rīts vēl ir aizmidzis un lēnīgs. Pulkstenis rāda astoņas minūtes pāri septiņiem. Laukā aiz loga čirkstinās zvirbuļi un virtuvē virmo saldi rūgtens smaržu kokteilis – tikko vārītas kafijas rūgtenais aromāts sajaucies ar medaini saldo, vakar lasīto liepziedu aromātu. Kafija ir stipra un rūgta. Un šobrīd man ir pilnīgi vienalga, vai to dzert skaitās pareizi vai nepareizi – man katrs tās malks ir gards un īpašs.

Maigi dzeltens un smaržīgs liepziedu mākonis guļ uz mana galda un auklē sevī liepas maigumu, bišu sanoņu un vasaras pilnbrieda garšu un ietin mani siltā un saulainā vasaras sajūtā. Liekas, ka sirds un ķermenis smaržo tiem līdz.

Mirklis! Domas pašlaik nestaigā vakardienas ceļus un arī vēl neskrien rītdienai pretī. Vienkārši ļaujos šim brīdim – baudu to.

Vai tu arī pazīsti šos mazos mirkļus? Droši vien. Tie ir tik pilni ar sajūtām, garšām, smaržām un skaņām. Šie mazie mirkļi ir tik patiesi un īsti. Taču īsi, jo…

Tūlīt jau prāts ņems mūs pie rokas un vedīs un vedīs un vedīs. Vedīs vakardienā, analizēs, kritizēs, vērtēs, un vedīs rītdienā – plānos, kārtos un rēķinās.

Gudrās grāmatās raksta, ka laimīgi ir tie cilvēki, kas savu dzīvi prot dzīvot šeit un tagad – šajā brīdī. Izbaudīt. Viņi dzīvi redz savādāku, krāsaināku un spilgtāku, un tiem nav vajadzīgi milzīgi sasniegumi, lai pierādītu savu nozīmīgumu. Taču pēc statistikas tieši šie cilvēki bieži vien sasniedz daudz vairāk, kā tie, kas dzenas pēc panākumiem.

Mēs diemžēl ļoti bieži esam aklas un kurlas pret notiekošo tieši tagad, šobrīd. Atceramies notikumus pagātnē, domājam kā varējām rīkoties tā vai citādi, kā būtu bijis pareizāk, ko varējām darīt savādāk. Pārmetam sev un skatāmies atkal atpakaļ, darot pāri pašas sev. Tas atņem spēku un prieku, jo dzīvojam tur – pagātnē. Tas ir ceļš uz nekurieni. Pagājis laiks un tur neko vairs nevar mainīt.

Vai tieši otrādi, gaidām rītdienu un parītdienu, vai arī vēl tālāko „gaišo” nākotni, kas atnesīs kāroto. Piepildām kādu vēlēšanos, sasniedzam kādu mērķi, bet vai spējam priecāties un izbaudīt to? Reti gan. Parasti jau rindā stāv vēl pieci citi mērķi, kas jāsasniedz. Un tādējādi, pazaudējam visu dzīves jēgu, nespējot „izgaršot” tieši šo stundu, dienu un minūti. Kaut arī tas būtu pavisam kas mazs un niecīgs, kāda maza veiksmīte vai vienkārši priecīgs notikums, mēs varam uzlādēties no tā, gūt baudījumu un gandarījumu. Ne tikai varam, bet tieši tā arī ir mūsu dzīve – izdzīvot un sajust katru mirkli. Bet mēs gaidām atvaļinājumu, gaidām brīvdienas, gaidām sauli, kad izaugs bērni, kad satiksim savu vīrieti, kad nopelnīsim pietiekoši daudz naudas… Tā arī gaidām, bez šodienas.

Mums jāiemācās novērtēt šis brīdis. Rāma darbdiena ar kolēģu smaidiem, miera minūtes iegrimstot grāmatas lasīšanā, vasarīgās ainas, kas slīd gar tramvaja logiem, braucot ikdienas gaitās, tikko pļautas zāles smarža, vīra mierīgā elpa blakus no rīta mostoties. Tik ierastas un parastas lietas, taču ko tās nozīmē mums? Dzīvošana šodienā mūs piepilda, stiprina, bagātina, izkrāso, liek justies labāk – sajust savu esamību šajā mirklī. Ieraugam tik daudz jauna, kas patiesībā nemaz nav jauns, tikai neesam to pamanījušas.

Kā to panākt? Jāmācās apstādināt prāts. Domas jau vienalga nāks un ies, taču jāiemācās tās kontrolēt. Atkal darbs pašai ar sevi. Protams! Taču tas viss tieši pašas labā! Mēs esam tik ļoti vērstas uz sevi, ka dzīve paskrien garām. Tepat viss ir – šodien. Un tieši šodiena ir tā diena, kad es radu rītdienu. Taču, kamēr rītdiena nav pienākusi, tu taču vienalga neuzzināsi iepriekš vai viņš tev rīt pazvanīs, vai priekšnieks palielinās algu un vai rīt līs lietus. Bet varbūt patiesībā viss būs pavisam citādi, taču tas ir jāsagaida. Kāpēc tad ļaut prātam dzīvot tur, ne šeit?

Mēs esam pārtikušas un mums ir darbs, veseli bērni un mazbērni, ir vasara un saule, ir ģimene, kam gatavot gardas maltītes vai arī vienkārši sasmērēt sviestmaizes brokastīs, taču, ja nemācēsim par to priecāties, izdzīvot šos mirkļus, tad būsim nelaimīgākas par tām sievietēm, kurām tā visa nav, taču viņas prot dzīvot šodienā un ir laimīgas ar to, kas viņām pieder šobrīd.

Un vēl kas. Ļaujot savām domām dzīvot vakardienā vai rītdienā, mēs nespējam kvalitatīvi paveikt tās lietas, kas ir jāizdara tieši šodien. Mums taču katrai ir savi darbiņi, lielie un mazie, dažādi pienākumi un mēģināsim tos padarīt pēc iespējas patīkamākus. Visi darbi jau nav iedvesmojoši un patīkami, ir arī tādi, kuriem grūti pat pieķerties, taču, tā vai citādi, tie vienalga ir jāpadara. Un, kāpēc gan nepadarīt tos mazliet baudāmākus?

Nu kaut vai gatavojot vakariņas, kad liekas izdoma galīgi nestrādā un esi nogurusi, mēģini atslēgt šīs domas un padarīt procesu mazliet īpašāku – ieslēdz labu mūziku, pievieno jaunas garšvielas ēdienam, ieliec svaigus ziedus vāzē vai varbūt domās vienkārši svētī ēdienu ar domu, ka tu gatavo no sirds saviem mīļajiem. Pavēro savas sajūtas tajā visā, un tu pilnīgi noteikti sajutīsi, cik ļoti ir mainījies šis brīdis. Un to esi mainījusi tu pati! Jo esi šeit un tagad un izdzīvo to. Mēs katra varam radīt savu šodienu – vieglāku un priecīgāku vai nogurušu, garām skrejošu un nepersonisku.

Reiz kāds cilvēks, kas man ir ļoti palīdzējis izprast un paskatīties uz daudzām lietām savādāk, man mācīja, ka „Prāts vienmēr sirdij padod roku.” Tikai mums atliek savu prātu ievirzīt pareizā gultnē. Tas ir apmēram tā kā ar gaismu… Ja ir tumšs, tad tu slēdzi ieslēdz un top gaišs, taču, ja ir jau gaišs, tad slēdzis tiek izslēgts. Atnāk pagātnes domas, kas neliek miera, izslēdz! Jo ir gaišs, ir šodiena. Ieraugi smejošus bērnus parkā, ziedošu puķi kaimiņu logā vai rokās sadevušos jauniešus uz ielas, ļauj vaļu priekam. Dzīve šodien ir ne tikai tā, kas skar tevi personīgi, tā ir arī tā, kas mutuļo tev apkārt.

Klejo tava doma tālumā, vai būs rīt tā vai citādi, izslēdz to – ir šodiena – tu esi gaismā, jau šobrīd ap tevi notiek tava dzīve. Zied liepas un san pilnas ar bitēm, gatavojas ķirši, tirgū smaržo svaigas dilles un svaigi sālīti gurķīši, tas viss notiek ar tevi – šeit! Tik daudz kas nemaz nenotiek no tā visa, ko mēs cenšamies iztēloties rītdienā. Taču šodiena ir spēka pilna un šeit tev ir vesels darbalauks, ko vari piepildīt ar savu izdomu un attieksmi. Un saņemsi pretī mundru noskaņojumu un gaišu sajūtu.

Nodarbojies ar sevis vērošanu un domu kontroli. Iepazīsti savas domas un jūtas, mācies atpazīt savas vēlmes. Un dari to, kas tev patīk un sagādā patīkamas sajūtas – tas atnesīs veiksmi. Tad, kad ieklausāmies sevī un esošajā mirklī, tad atveras ļoti liels enerģijas potenciāls, ko varam radoši izmantot.

Palīdzot arī tīri tehniski vingrinājumi, jo prāts jau vienas dienas laikā tev nepiekritīs būt sabiedrotais, vajadzēs pacietību – katru dienu testē sevi. Mēģini, kad ir slikts noskaņojums, vismaz 3 minūtes pie spoguļa smaidīt sev. Muļķīgi? Varbūt! Bet varbūt arī ne, jo, to tu redzēsi tikai tad, kad sajutīsi, kā ar laiku mainās tavas sajūtas. Kaut vienu nodarbi sāc piepildīt ar ko jauku, sev patīkamu un redzēsi – rezultāti neizpaliks.

Vasara ir pilnbriedā. Vēl gaisā virmo Dziesmusvētku enerģija un gaišums, jūrā ūdens silts kā piens un pēdas glaužas gar saulē sasilušajām, skanošajām smiltīm. Dārzā jau no koka var plūkt ķiršus un baudīt, gatavas upenes un avenes. Un mežā melleņu mētras ar zili samtainām melleņu ogām… Mmm, kāds gardums – mellenes ar pienu! Un no rītiem miglas vāli, kas izklīstot, pamazām ļauj saulei vaļu.

Jaukās un saulainās meitenes! Ļaujam vaļu savām sajūtām – paskatāmies apkārt, ieelpojam, izgaršojam, izsmaržojam un sajūtam prieku –izbaudām visu šo, ko mums dāvā katra diena, katrs mirklis. Un mēs kļūsim kaut vai par drusciņu saulainākas un tāda kļūs arī mūsu dzīve. Saulaina!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Mēs kļūstam par to, ko mēs domājam. Cik liela šajos vārdos ir patiesība un vai tiešām mūsu domas tik ļoti var ietekmēt mūsu dzīvi, tas ir pētīts jau ļoti sen un atklājumi ir arvien pārsteidzošāki. Cilvēka domu spēks nepazīst robežas un tas darbojas visapkārt.

Tātad sanāk tā, ka mums nav jāmeklē nekur ārpus sevis, bet gan jāieskatās pašiem savā dārgumu krātuvītē un jāliek lietā jau esošās bagātības, kuras droši vien nav pienācīgi novērtētas un izmantotas. Protams, kā jau pārsvarā visās lietās, arī šeit katrai no mums ir divas izvēles – vai nu ļaujam savām domām darboties pozitīvā gultnē vai negatīvā.

Varbūt kādai no mums visas šīs runas par pozitīvo domāšanu liekas kā viens liels farss un var atrast desmitiem atrunu par to, kas traucē un rada sajūtu, ka ir it kā neiespējami vērst savu domāšanu uz pozitīvo pusi. Arī tā ir taisnība, tām, kas tā domā. Varbūt arī vienkārši nevēlēšanās piepūlēties dara savu. Protams, vieglāk vienmēr ir nedarīt neko lietas labā, bet paļauties plūdumam. Taču, otra iespēja ir – radīt savu veiksmīgo, harmonisko un uz attīstību vērsto pasauli, cītīgi piestrādājot pie savas domāšanas. Vai tavā dzīvē nav notikuši brīnumi? Un, vai nav tā, ka par šīm lietām, kas it kā atgadās nejauši, jau esi kaut kad sapņojusi? Vai neesi lūgusies Visumam par to piepildījumu? Droši vien esi gan!

Mūsu zinātne attīstās ļoti strauji un ir jau radītas tādas tehnikas, ar kuru palīdzību fotolaboratorijās ir iespēja fotografēt cilvēka domas. Un interesanti ir tas, ka domām piemīt gan forma, gan krāsa. Un kā jūs domājat, kādā krāsā ir mūsu „labās domas”? Tās ir gaišas, spilgtas un ar harmonisku formu. Tajā pat laikā „sliktās” domas ir tumšas un kroplīgas formas. Arī sajūtas taču šādu domu klātbūtnē ir ne visai jaukas, vai ne?

Katrs cilvēks ir savas pasaules radītājs un, ievirzot savas domas pareizā gultnē, varam piedzīvot brīnumainas lietas savā dzīvē. Vairāk vai mazāk pārsvarā ir tā, ka bieži lūkojamies atpakaļ – pagātnē – pārmetam sev, izdzīvojam vēl un vēl dažādus notikumus, kas nav atnesuši veiksmīgu piepildījumu un tas viss bremzē došanos uz priekšu. Mēs pašas it kā piesienam sevi. Biežāk ir jācenšas domāt par to, ko tu vēlies nevis par to, ko nevēlies, un tu redzēsi, ka pamazām vēlamais kļūs par iespējamu. Pievilkšanās likums un domu spēks darīs savu darbu. Un tas var notikt jau šodien,  ne Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā, ne Jāņos vai Pēteros, kā mums parasti patīk domāt, ka jābūt kādai īpašai dienai, lai sāktu jaunu dzīvi.

Viens no ļoti efektīviem veidiem kā palīdzēt savām domām rast piepildījumu, ir vizualizācija. Einšteins ir teicis, ka iztēle ir spēja radīt gaidāmos notikumus savā dzīvē. Ir izpētīts, ka 80 % no informācijas mēs saņemam ar redzi un tikai pārējos 20 % ar ožu, tausti un maņu. Ne velti ir radies teiciens, ka labāk vienu reizi redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Pašas, aizverot acis, radam it kā filmu par savu dzīvi – varbūt par kādu konkrētu lietu, varbūt par visu kopumā. Izdzīvojam to ar sirdi un atdodam savus sapņus Radītājam. Jo, to gan der atcerēties, ka bez Dieva svētības nenotiek nekas. Taču arī savs ieguldījums savā nākotnē ir jāveic pašām.

Arī man pašai šajā jomā vēl tāls ceļš ejams, lai savas „sliktās” domas iemācītos kontrolēt vairāk, taču esmu arī piedzīvojusi ne vienu vien apstiprinājumu, ka domas darbojas pilnīgi reāli. Pat ļoti.

Atceros pat tādu vienkāršu gadījumu. Pirms daudziem gadiem nejauši kādā žurnālā ieraudzīju skaistu, maigas aveņkrāsas kostīmu. Tas tik ļoti iepatikās, ka sakārojās arī man tādu un bieži vien domās iztēlojos, kā es tādā izskatītos un justos. Taču tajā brīdī nebija tādu iespēju, kā pašai likās, šo sapni realizēt. Taču sajūtu līmenī, šad un tad, pilnīgi nejauši tomēr atcerējos par to.

Un tad, jau pēc krietna laika, ejot garām kādam audumu veikalam Rīgā, skatlogā ieraudzīju savu skaisto, aveņu krāsas audumu! Pirmajā brīdī pilnīgi apjuku. Tas bija tieši tāds , kādu biju vēlējusies. Nu, un protams, audumu nopirku, kostīmu uzšuvu un valkāju to vairākus gadus un jutos tajā tik ļoti jauki! Žēl, ka nav saglabājusies neviena bildīte no tā laika, tad noteikti Tev būtu to šeit parādījusi.

Un vēl kas – mazliet par lielām lietām! Esmu lauku meitene, tā teikt – no matu galiņiem, ar visu, kas vien piederas lauku dzīvei – ar agriem vasaras un ziemas rītiem, dārzu ravēšanu, siena grābšanu un kraušanu, ar visu tuvāko mežu un purvu izzināšanu, ogošanu, sēņošanu un maijpuķīšu lasīšanu savā bērzu birzī. Taču tā dzīve iekārtojās, ka pēc skolas beigšanas, līdz 40 gadiem dzīvojām dzīvoklī un mani bērni arī ir dzimuši un auguši pilsētā. Taču vienmēr biju sapņojusi, ka gribētu nelielu māju, tajā vajadzētu būt kamīnam, kur varu baudīt dzīvās uguns tuvumu, un protams, dārzam, kur ziedēs daudz dažādas puķes. Un vēl kāds nosacījums – kaut kur tuvumā lai būtu jūra. Iepazīstot jūru, kad mācījos Bulduros, nespēju to vairs aizmirst. Man tā ir kā draudzene, kas uzklausa un paņem prom manas rūpju sajūtas un iedod ierosmi un spēku jaunām, veiksmīgām domām.

Nu ko, nekādas mazās šis vēlmes nebija gan, vai ne? Taču tobrīd – pilnīgi nereālas, kā man likās, jo dzīvoju Vidzemē, kur jūra krietni tālāk kā 100 kilometri un arī tādas rocības man nebija, ka varētu atļauties māju un kur nu vēl ar dārzu. Bet tas taču neaizliedz sapņot, vai ne?

Kad, gadus piecus atpakaļ, pie manis atbrauca draudzenes, kuras tobrīd man bieži bija blakus un tikām par saviem sapņiem runājušas ne vienu reizi vien, viņas bija pārsteigtas! Jo – man šobrīd ir viss tas – sapņotais!

Dārzā zied un smaržo puķes, varu iekurināt kamīnā uguni, kad ir vēss un varu iesēsties mašīnā un aizbraukt pastaigāties gar jūru, jo tā ir vien 20 kilometru attālumā. Lūk, tā notiek ar sapņiem! Ja vien, atļaujas sapņot un uzticēt tos kam augstākam – tam visu aptverošajam spēkam, kas vienmēr laipni gaida mūsu uzticību un ir gatavs palīdzēt. Un tu taču esi tāda pati sieviete kā es, ar saviem sapņiem un laimes redzējumu. Kāpēc gan tev tas būtu neiespējami?

Vēl kāds līdzeklis, kas darbojas tikpat veiksmīgi, ir afirmācija jeb apgalvojums. Vārds, tas ir svarīgs cilvēciskās kultūras elements. Visās pasaules reliģijās vārdam ir atvēlēta goda vieta. Evanģēlijā ir teikts, ka sākotnēji „Vārds bija pie Dieva, vārds bija Dievs”. Cilvēki sazinās vārdiski un bieži vien domā vārdos. Domas rada emocijas un tēlus , kas pārveido mūsu uzvedību.

Kāds tad ir šis mehānisms? Bieži atkārtojot pozitīvus, sev vēlamus apgalvojumus, tie nokļūst mūsu zemapziņā un sāk darboties – pamazām kļūstot reāliem. Ko sēsi, to pļausi, vai ne? Mūs prāts var būt mums gan palīgs, gan ienaidnieks. Ja tu saki sev, ka tev izdosies, tad tas arī notiks! Ja teiksi pretējo – tā arī būs. Mūsu zemapziņa atradīs iemeslus , lai tas darbotos. Tavs uzdevums ir ticēt – ticēt un paļauties, un kontrolēt savas domas, lai sasniegtu savus mērķus visās jomās – sākot no savas veselības, sevis realizēšanas iespējām un vēl bezgalīgi daudzām citām jomām.

Domas ietekmē gandrīz visas mūsu dzīves jomas un, ne mazāk kā citas, arī mūsu veselību – gan fizisko, gan garīgo, gan mentālo. Domām kā enerģijai piemīt milzīgs spēks un šis domu spēks izpauž savas tiesības ikkatrā Visuma stūrītī. Un kas ir mūsu mazais Visums ? Protams, tā esi tu pati!

Nu ko – atrodam ceļu pie labajām domām?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte