Vai ir kaut kas tavā dzīvē, pie kā esi ķērusies, darījusi ar aizrautību pat vairākas dienas (nedēļas, mēnešus) pēc kārtas un pēc tam metusi pie malas? Nodarbības ar sportu, jaunas valodas apgūšana, grāmatas lasīšana, svara samazināšana, jaunu iemaņu apgūšana, kursu apmeklēšana – šo sarakstu, laikam, mēs kopā varētu turpināt vēl ilgi. Un par to, cik reizes esam sākušas jaunu dzīvi ar pirmdienu vai jaunu gadu, nemaz nerunāsim, vai ne?

Bet pēc tam, pēkšņi, centieni un entuziasms kaut kur zuda, no visur kurienes uzradās dažādas atrunas un iemesli, kuri iesākto turpināt traucēja. Lūk, daži padomi kā ar šo sindromu cīnīties.

Sindroms

Pilnīgi iespējams, ka kaut kas iesāktais ir atkritis vienkārši kā nevajadzīgs. Bet man gribētos atgādināt par to, ka viss, ko mēs pametam, tāpēc, ka šī nodarbe liekas bezjēdzīga vai ne visai svarīga dotajā dzīves posmā, vēlāk var pārvērsties arī brīnišķīgā, bet neizmantotā iespējā.

Neiet runa par to, ka katra parādījusies iespēja vai ideja jārealizē un līdz pašai uzvarai. Es piedāvāju atsijāt un izdalīt pašu galveno un visu laiku atgādināt sev uzstādīto mērķi, kura dēļ tu šo jauno sāki. Vienkārši – lai pēc tam, nožēlojot par vējā palaisto iespēju, nebūtu jākož elkonī.

Nepiespied sevi ar varu

Lai vai kādi cēli mērķi tev būtu, piespiešana vēl ne ar ko labu nekad nav beigusies. Pie tam pamazām, paralēli pret to, ko tev liek darīt ar var, sāk veidoties riebums.

Neviens no mums nav pasargāts no nepatīkamās sajūtas ķerties pie kāda konkrēta darba vai pienākuma, kura dēļ vēl vakar sitās straujāk sirds un acis iedegās, to pieminot vien. Tā vietā, lai ar varu sev liktu ko darīt, ir jācenšas atrast šajā darbībā tos pozitīvos momentus, kas tevi motivētu. Piemēram, kad bez maz vai ar varu jāliek sev iet uz sporta zāli vai rīta skrējienu. Bet tiklīdz tu, piemēram, atcerēsies, ka jau pie pirmajām mūzikas skaņām sporta zālē tev uzlabojas garastāvoklis, bet rīta skrējiens ir brīnišķīgs veids atbrīvoties no sakrājušās negatīvās enerģijas un domām, kājas pašas tevi nesīs uz treniņu.

Palielini pakāpeniski

Lai vai kā gribētos ēst, neviens nav spējīgs vienā reizē sakošļāt milzīgu kumosu. Pie tam pārlieku ātrs ēšanas process slikti ietekmēs kuņģa darbību un vēl radīs citas paralēlas problēmas. Tas pats attiecas arī uz jebkuru citu darbību – iegrimstot līdz matu galiņiem, tu riskē ar ātru „pārdegšanu”. Palielini nodarbošanās laiku pakāpeniski.

Izmanto impulsu

Tiklīdz tev rodas vēlēšanās sākt darīt to, kas bija ieplānots, neatliec uz vēlāku! Pat, ja laika šobrīd tam nav tik daudz, kā gribētos. Galvenais – sāc darīt un pēc tam būs daudz vieglāk! Tas ir tāpat kā ar jaunām idejām un domām – ja tu tās uzreiz nepierakstīji, „noķert” tās atkal būs diezgan grūti vai pat neiespējami.

Atgādini sev par to, ko tu gribi

Katru reizi, kad parādās domas visu mest pie malas, atceries, kamdēļ tu to sāki. Iesākšanas motīvi var būt dažādi, bet, ja tu aizmirsi, kāpēc tu to sāki, gals visam iesāktajam būs vienāds – nulle. Nezaudē virzienu, visu laiku sev atgādini, kamdēļ tas tika sākts un, ka ceļa beigās tevi gaida…. izdomā pati kas!

Uzmundrini sevi

Kādam turpināt virzīties uz priekšu palīdz mūzika, citam kaut kas cits. Kāds iedvesmas atgūšanai lasa grāmatas, cits, lai atbrīvotos no negācijām un „iztīrītu” galvu, iziet pastaigā. Kāds iet uz muzeju, kāds noskatās filmu, cits zīmē vai kaut ko darina ar rokām, cits meditē.

Pārstāj šaubīties

Pats pēdējais un pats galvenais! Kad rodas šaubas, ļoti grūti ir noturēties un palikt uz nospraustā ceļa. Mūsu šaubas un bailes parasti ir saistītas ar nākotni. Bet uztraukties par to, kas vēl nemaz nav noticis un visdrīzāk nemaz nenotiks, ir ļoti neracionāli. Un mest pie malas to, ko uzsāki, šaubu dēļ, ir ļoti muļķīgi. Protams, var jau ķerties pie matemātiskiem aprēķiniem un, izmantojot statistikas datus, izskaitļot rezultāta iespējamību. Statistika ir skarba zinātne, bet rokrokā ar to vienmēr soļo arī varbūtības teorija un mums vienmēr ir iespēja. Tad kamdēļ gan to neizmantot?

Katru sekundi mums pasaule dod jaunas iespējas. Un dažas no tām mēs radām paši. Un, pat, ja pirms gada tu meti pie malas (un varbūt ne reizi vien) jaunas valodas apgūšanu vai mākslas studijas apmeklēšanu, vai nodomu likvidēt savu liekos kilogramus, varbūt tieši tagad ir laiks iesākto pabeigt?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Publikācijas autors: psihologs, koučs un treneris ALEKSANDRS MANTESS.

Droši vien ne reizi vien būsi dzirdējusi par enerģijas sabloķējumiem vai vienkārši sauktiem – blokiem. Mēģināšu pastāstīt, kā tie rodas un kas notiek, kad mūsu enerģija ir sabloķējusies.

Traumējošu pieredzi, it kā pašaizsardzības nolūkos, psihe nereti mēdz paslēpt un iekapsulēt, ikdienā šī procesa uzturēšanai patērējot milzum daudz enerģijas. Traumējošs ir vien kaut kas līdz galam neiepazīts un neizprasts. Savukārt iepazīt traucē mūsu pašu bailes. Šādā kombinācijā veidojas nebeidzams apburtais loks, kuru pārtraukt nereti vienkārši vairs nav spēka. Kur rast impulsu?

Vai esi ko dzirdējusi par Aikido? Tas ir unikāls cīņas mākslu apkopojums, kura unikalitāte slēpjas pirmkārt tajā, ka metodes pārzinātājs aizsardzībai un pretinieka sagrāvei izmanto paša uzbrucēja enerģiju. Un otrkārt – prasmē iemīlēt savu pretinieku, tādējādi iegūstot visu viņa spēku sev. Kā gan citādi mēs varētu izrādīt pateicību tam, kas mums dod, to neiemīlot?

Tieši tāpēc bloku enerģijas atbrīvošanas tehnikām ir tik daudz kopēja ar Aikido cīņas mākslu – lai varētu uzvarēt savas psihes slēpto agresoru – bloku – tas ir jāizprot un jāiemīl. Ar to brīdi iegūstam tieši tik daudz enerģijas, cik nepieciešams, lai to ar mīlestību caur sapratni neitralizētu.

Bailes no bailēm

Vai Tu esi bezbailīga? Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, mums vispirms būtu jāvienojas par baiļu definīciju – kas tad tās tādas vispār ir? Piedāvāju savu skaidrojumu, sadalot tās produktīvajās un neproduktīvajās. Produktīvas bailes, kā jau liecina pats nosaukums, ir tādas, kas mums palīdz kaut ko noturēt, sasniegt vai panākt. Piemēram, gluži elementāri, palīdzot saglabāt dzīvību – bēgot, stingrāk turoties, aizsargājoties, neaiztiekot u.tml. Neproduktīvās – tādas, kuras ir izteikti iluzoras un mākslīgi radītas. Piemēram – bailes labi izskatīties, izrādīt savas zināšanas vai tml., lai mūsos atkal, pasarg dies’, kāds neiemīlētos, lai pēc tam nebūtu iespēju, ka no mums aizies, atstājot sirdī sāpēs un ciešanas…

Par šo tēmu visvairāk sāku aizdomāties, kad iepazinos ar savu sievu – aptuveni desmit gadus atpakaļ. Pirms tam man šķita, ka tā ir tēma, kas man absolūti nav aktuāla. Lai ko domātu baiļu sakarā, nespēju savilkt paralēles ar savu dzīvi. Nāve? Nē! Es cienu to, esmu saskāries ar to, un tā man ir ļoti palīdzējusi iemīlēt dzīvi, dzīvojot to te un tagad.

Zobārsts? Nē! Tā nu ir iegadījies, ka regulāri esmu to apmeklējis jau kopš sestās klases pilnīgi pēc savas iniciatīvas, jo tas deva oficiālu pamatojumu neapmeklēt stundas plus sakārtotības sajūtu mutē!

Augstums? Jā, kāpjot 100m augstā vaļējā retranslācijas tornī un jūtot, kā galotnē tas šūpojas ar amplitūdu 6m, rokas iekrampējas stingrāk dēļ elementāra pašsaglabāšanās instinkta, iekšas patīkami šūpojas, bet ne vairāk. Arī izpletņlēkšanas nodarbības savulaik man ir patikušas, bet… nav sniegušas tādu gandarījumu, kā kolēģiem, kam tas ir bijis izaicinājums un sevis pārvarēšanas prakse.

Uzstāšanās publikas priekšā? Nē! Ir koncentrēšanās un domu apkopojuma fāze, kas reizēm padara mani stresaināku, kā ikdienā, taču par bailēm tās saukt nebūs korekti.

Šausmu filmas? Nē, nē un nē! Cēlākie vārdi, ko varētu tām veltīt – tukšas un garlaicīgas!

Un tad manā dzīvē ienāca viņa! Mana sieviņa! Radījums, kas palēcās un teju vai krita ģībonī, ja es viņai pietuvojos, iepriekš nepiezvanot, nepabrīdinot, vai vienkārši pienākot ne no tās puses (lai kura arī netiktu izmantota). Cilvēks, kas pārmeta man par agresīvu braukšanu jau tā dēļ vien, ka esmu uzsācis braukt, vai nobremzējis pirms krustojuma, lai apstātos. Šeit jāpiezīmē, ka es tiešām esmu ļoti mierīgs braucējs, kas nav tikai mans subjektīvs vērtējums. Protams, es varētu vēl turpināt detalizēti aprakstot viņas kādreizējās baiļu izpausmes, taču stāsts būtība nav tajā.

Es ļoti labi saprotu, ka viņas bailes – tās nav tikai viņas bailes. Ja manā dzīvē ir ienācis mīļotais cilvēks ar šādiem „simptomiem”, tātad to cēlonis slēpjas manī. Vēl jo vairāk ņemot vērā apstākli, ko sāku pamanīt – es „uzvilkos”, ja kāds lietoja vārdu „baidīties” kontekstā ar mani. Piemēram, vēl nesen pat šeit Buduāra meitenēm izsakot savas pārdomas par dalību vebinārā uz maniem argumentiem, kāpēc pirms tam tas man nešķita saistoši, ļoti saasināti uztvēru frāzi : „Jā, daudziem sākumā no tā ir bail!”

Saliekot visu augstākminēto kopā, es nolēmu „paņemt sevi pie dziesmas” šī baiļu fenomena sakarā. Zemapziņā ieslēdzot kādu speciāli apgūtu „rakšanas programmu” un rezultāts ilgi nebija jāgaida. Tas „izleca” jau nākamajā dienā pat. Manī mita milzīgas bailes uzsākt lietas, kuras pats sev tiku nodefinējis par dzīves svarīgākajām. Arguments tam bija nesatricināmi vienkāršs – neko neuzsākt, lai nezaudētu pēdējo salmiņu – cerību, neizdošanās gadījumā…

Šis milzīgais bloķējošais akmens, kas daudzus gadus traucējis manu virzību uz dzīves pašām svarīgākajām lietām, bija apslēpts vienkārši ģeniāli – vietā, par kuru mana personība bija visvairāk pārliecināta, ka tā tur vienkārši nekādi nevar būt, jo tas nav iespējams! Šajā „akmenī” bija vienkopus saspiests TIK daudz baiļu, ka tās nespēj atsvērt nedz visu manu pārējo elementāro baiļu neesamība, nedz visu pasaules šausmu filmu cienītāju kliedzieni, nedz manas sieviņas pārbīļa brīži visas dzīves garumā!

Tā ir milzīga Dieva dāvana ko tādu aptvert! Šī sapratne nāca komplektā ar ļoti lielu motivāciju un enerģijas lādiņu rīkoties! Bet, kad darbs tika pabeigts – „akmens” izstrādāts – sajūtas bija neaprakstāmi fantastiskas! Tādas, it kā visu laiku esi darbojies ar knapi pielādētām baterijām, un nu kāds tev tās ir „piegrūdis” ar enerģijas lādiņu pilnas līdz atdurei. Vai tā, it kā daudzus, daudzus gadus būtu staigājis un apradis ar mugursomu, kas smagāka par pašu, un nu negaidīti esi no tās atbrīvots. Iet ne tikai vienkārši gribās, bet sanāk tikai ar palēcieniem! Lietas, kas agrāk stāvēja uz vietas gadiem un pat gadu desmitiem, pēkšņi sāk kārtoties „pašas no sevis” burtiski pa dienām! Ejot gulēt tu jau ar nepacietību gaidi jaunu dienu, lai varētu turpināt „lidot”! Ir vēlme jokot, dzīvot „ar pilnu krūti” un palīdzēt to darīt citiem! Tuvinieki vairs neaizvaino, bet vienkārši jūti, ka mīli viņus un pats gribi palīdzēt, jo apzinies, ka enerģija kaut kur ir jāliek!

Lai kādas dzīves kvalitātes celšanas tehnikas mēs būtu apguvuši, tas nepalīdzēs elpot brīvi ar pilnu krūti, brīvi un viegli kustēties kā dejojot, vai vienkārši labi justies, ja gulēt iesim un no rīta modīsimies ar plecus spiedošu smagu akmeņu pilnu somu un pilnīgu pārliecību, ka tādas mums nemaz nav!

Un nu, kāpēc tad par to vispār rakstu?! Lai piedāvātu praktiskus vebinārus, kuru laikā celsim ārā savus akmeņus, pildīsim mājas darbus un veiksim citas lietas, kas apzīmējamas divos vārdos – reāli strādāsim. Pamata bloki rodas no bailēm, tāpēc sāksim tieši ar tām!

Cilvēkam teju visos laikos ir piemitušas 7 lielākās bailes – no:

Nāves,

Vientulības,

Nabadzības,

Publiskas uzstāšanās,

Atteikuma,

Neveiksmes/Izgāšanās,

Uzticēšanās/Intimitātes.

Tās ir bailes, kas gluži instinktu līmenī neapzināti un neizstrādātā veidā mīt katrā no mums. Taču tieši ar to cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ka spēj savus instinktus pakļaut, pārvarēt un vērst sev par labu. Šie vebināri būs kā atgriešanās pie saviem mežonīgajiem pirmsākumiem, tos izzinot, pieņemot, iemīlot un realizējot. Protams, baiļu cēloņu/akmeņu prioritārā secība katram izrādīsies sava un kādam tā pat ļoti krasi atšķirsies no augstāk minētā sagrupējuma. Taču tam nav pārāk lielas nozīmes!

Galvenais ir uzķert principu, kā strādāt ar savām bailēm, bet, ja radīsies vēlme to darīt atbilstoši savām specifiskajām vajadzībām, vienmēr būs iespēja pieteikties pie speciālistiem un izstrādāt individuālu darba programmu!

Vai tas Tevi kaut nedaudz uzrunāja? Vai būsi ar mums un izkāpsi kaut uz mirkli no sava ierastā dīvāniņa (kurš nereti tomēr ir paciets), lai pēc kārtīgas padarbošanās balvā saņemtu daudz mājīgāku miera ostu savai Dvēselei, atbrīvojot to no izaugsmi traucējošas un bremzējošas nastas? Ja Tava atbilde ir jā, tad 20.novembrī piedāvāju pirmo baiļu bloka pārvarēšanas vebināru.

Nāve – kā to pieņemt un iemīlēt?

Apskatīsim nāves jēdzienu saskaņā ar Vēdām, kas vairumā gadījumu ir pilnīgi pretējs tam, kā pie tā pieradis mūsu prāts.

Neatbrīvojoties no nāves bailēm, mēs nemaz nevaram garīgi piedzimt un sākt dzīvot, tieši tāpēc arī nereti visu dzīvi pavadām kā miegā…

Ieguvumi:

Atbrīvojoties no tūkstošiem prātā radīto ilūziju par Nāves tuvo iespējamību, iepazīstot Nāves patieso būtību, atgūsim Dvēseles mieru un enerģiju Dzīvei.

Uz tikšanos!

Aleksandrs Mantess

Šodien parunāsim par bailēm. Par bailēm ģimenē no pārmaiņām.

Pieņemsim, ka vīrs vai sieva, vai kāds cits tuvs cilvēks baidās no pārmaiņām – no negaidītām pārmaiņām. Bet tu domā un saproti, ka kaut kas dzīvē beidzot ir jāmaina. Nu kaut vai interjerā. Vai seksā. Vai arī jāatpūšas kaut kā citādi. Un tu zini, ka, ja tu pielāgosies savam partnerim, tad viss paliks kā agrāk – sekss būs vienveidīgs un garlaicīgs, atpūta tāda pati, bet interjers tas pats – kā jau pēdējos 20 jūsu kopdzīves gados.

Un pēc laika tas kļūs par TIK ļoti mīļu un jums tuvu „purvu”, ka mainīt arī nemaz vairs neko negribēsies. Bet… katra purva vieta ar laiku sāk pūt un smirdēt. Tā arī ģimenē šad tad būs skandāli, jo vai tad bez tiem var iztikt…? Un pēc laika sāks šajā purvā ziedēt arī vienaldzība. Jo nekas jau cits tur augt nevar un arī neaugs. Jo tālāk, jo vairāk – purvs sāks „ieņemt” arī citas teritorijas. Un drīz dzīve pārvērtīsies par vienu vienīgu purvu. Un gribēšanas, vēlēšanās pamazām dzisīs. Arī seksuālās. Un tuvība pārvērtīsies par ieradumu…

Bet, ja par spīti visam, arī vīram, tu gribēsi kaut ko mainīt, piemēram seksā? Laikam jau viegli (un pat bail) iedomāties, KĀ uz to reaģēs vīrs! Protams, viņam būs aizdomas un tas ir pareizi. Jebkuras pārmaiņas sākumā rada bailes. Būs atkal skaidrošanās, pie tam ilgstošas, jo vienā dienā tās beigušās nebūs…

Ko tad darīt?

Cilvēki, kuri baidās no negaidītām pārmaiņām, kā likums, ļoti jūt citus cilvēkus. Viņiem patīk sabiedrība, kontakti ar apkārtējiem, viņi mīl draudzēties.

Tāpēc tieši tas arī ir jāizmanto – veikt pārmaiņas kopīgi. Kopā izvēlēties mēbeles, kopā plānot atpūtu, sapņot par to. Kopā kaut ko izdomāt jebkurā citā jomā.

Biežāk lūgt palīdzību, jo šie cilvēki mīl palīdzēt. Runāt par pārmaiņu perspektīvām. Par to CIK brīnišķīgs būs kopā pavadītais atvaļinājums! „Tu varēsi mierīgi lasīt savus detektīvus!” „Tu varēsi mierīgi makšķerēt!”

Lai tava otrā pusīte spētu pieņemt lēmumu, tev jārada viņā jūtas, emocijas. Tās var būt negatīvas un tās var būt pozitīvas. Viss atkarīgs no situācijas.

Kāda sieviete vēlējās veikt dzīvokļa apmaiņu – uz lielāku. Vīram šī ideja nepatika. Viņam šīs pārmaiņas nebija vajadzīgas, jo viņu viss apmierināja. Un tad kādu dienu sieva, it kā nejauši, pastāstīja vīram par kādu pazīstamu sievieti, kurai ļoti paveicās. Viņa veica dzīvokļu apmaiņu un tagad dzīvo un priecājas. Vīrs pamāja ar galvu un ar to arī viss beidzās.

Pēc divām dienām sieva palūdza vīru pienākt pie datora un parādīja viņam kāda pārdošanā izlikta dzīvokļa fotogrāfijas. Un it kā starp citu sāka viņam stāstīt, ka, ja viņiem būtu tāds dzīvoklis, tad vīram būtu jauka, neliela noliktava, kurā viņš varētu izveidot sev darbnīcu un neviens tur viņu netraucētu.

Vīrs paskatījās un neko neteica, bet pēc 3 dienām sieva redzēja, ka viņš jau pats sēž pie datora un kaut ko pēta. Nepagāja ne divas nedēļas un arī vīrs piekrita šai idejai.

Tā nav manipulācija, jo, ja tu pazīsti savu vīru un pazīsti arī viņa sapņus, vēlmes, ieradumus, tad, ja tu jūti, ka tas, ko vēlies mainīt, piedāvāt, būtu saskaņā arī ar viņa vēlmēm, uzlabotu jūsu attiecības, bet to realizēt traucē, varbūt, viņa bailes, tad „pastumj” viņu uz priekšu…un tad, ja tam būs lemts – tas notiks. Ir jāsaprot, ka bailes bieži vien ir vietā, jo arī neapdomība nav laba lieta. Un, ka katram mums ir savi mīnusiņi, kas mums pašiem liekas nenozīmīgi vai pat nemanāmi, bet otru dažreiz var pat kaitināt. Bet, ja abi saprotam, ka „balti un pūkaini” mēs neesam neviens (svarīgākais ir tas, ka abi to saprot), tad vidusceļu var atrast vienmēr.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Lieli cilvēka ienaidnieki ir baiļu un vainas sajūtas. No kā tik mēs nebaidāmies: baidāmies saslimt, novecot, nomirt. Vēl mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus, draugus, palikt vientuļi, zaudēt naudu. Un daudz, daudz ko citu…

Tiem, kuriem ir tīrāka dvēsele un ir arī sirdsapziņa, ir vainas sajūta pret vecākiem, bērniem, pazīstamiem cilvēkiem un pat pašiem pret sevi. Šodien par to, kā šo sajūtu pārvarēt un ko ar to darīt.

Kas mums traucē dzīvot savu dzīvi

Cilvēka dabā ir tiekties pēc brīvības. Bet, par cik viņš baidās zaudēt daudzas lietas, kaut vai, piemēram, drošību, nereti no šīs tik ļoti gribētās brīvības atsakās.

Brīvība vilina, bet cilvēks baiļu dēļ no tās atsakās. Un tad sāk ilgoties dvēsele, sākas sirdssāpes, bet bailes cilvēka iekšienē atbrīvoti "nopūšas." Tādējādi, cilvēks izvēlas ticēt bailēm, bet ne sirds balsij un dvēseles alkām. Un tad brīvība nomirst.

Cilvēka zemapziņā ļoti cieši un ļoti dziļi ir iesakņojies mīts par mūžīgajām ciešanām un nospiestību, bet ir pienācis laiks to visu izkliedēt. Šodien daudzi ne tikai sapņo dzīvot, ieklausoties sirds balsī, bet tā arī dzīvo.

Dievs, kā cilvēka Radītājs, vienmēr dod viņam izvēles brīvību. Ir jāieklausās savā sirdī. Kad ārējā pieredze nesaskan ar iekšējo patiesību, cilvēks neviļus sāk aizdomāties par to, vai pareizi viņš dzīvo un vai dzīvo SAVU dzīvi.

Nekad nav par vēlu, lai sāktu dzīvot citādāku dzīvi. Galvenais – noteikt, pat pierakstīt, vēlamās pārmaiņas un pakāpeniski katru dienu tās ieviest. Daži sūdzas, ka dzīve jau ir pagājusi, iespējas ir zaudētas, izvēlēts nepareizais ceļš, un jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Patiesībā nekad nekas nav par vēlu, kamēr vien cilvēks elpo, dzīvo un jūt. Traucēt var vienīgi slinkums un neticība saviem spēkiem, dažnedažādas bailes un pienākuma sajūta, kas nereti ir pārmērīga.

Bailes ir tās, kas cilvēkam traucē dzīvot. Rezultātā viņš zaudē spēkus, kas viņam tik ļoti būtu nepieciešami savas dzīves uzlabošanai un mērķu sasniegšanai. Bailes vājina spēkus un aizsardzību pret svešām enerģijām – nelabvēlību, skaudību, naidu, dusmām utt.

Cilvēka dzīve piepildās ar vilšanās indi, citu cilvēku vainošanu savās neveiksmēs. Bet viss, kas būtu jāizdara – ir jādarbojas pašam ar sevi, jāmainās un jākļūst pašam par savas dzīves saimnieku.

Ja cilvēks virzās uz realitāti ar bailēm un šaubām, viņš ir izvēlējies nepareizu ceļu, un viss, ko viņš redzēs un jutīs, būs nepareizs.

Patiesību nav iespējams atpazīt, ja klāt visam ir bailes. Ir jāuzticas sev un saviem spēkiem.

Ja dvēseles un cilvēciskās dabas vājuma dēļ spēka atbrīvoties no bailēm nav, nepieciešams vērsties pie Dieva – lūdz palīdzību atbrīvoties no bailēm un lūdz spēku jaunai, brīvai dzīvei.

Ko cilvēks izstaro apkārtējā pasaulē un ko rada ap sevi – to viņš arī saņem atpakaļ, kā atbildi. Tāpēc tikai tad, kad kļūsim apzinīgi un gudri, varēsim veidot arī savu dzīvi. Apzinīga attieksme pret Dieva doto dzīvi dod iespēju veidot savu laimi.

Dzīves jēga nav tajā, lai pakļautos kāda cita gribai, sekojot citu cilvēku norādījumiem, bet tajā, lai ietu savu ceļu. Katram cilvēkam ir dota brīvība un sava dzīve.

Ir jāsajūt šī vienotība ar dzīvi un viss apkārt sāks mainīties – vispirms sīkumos, tad attiecībās ar tuviem cilvēkiem un tad visā pārējā.

Kā sākt dzīvot savu dzīvi

Dzīvot savu dzīvi – saprast sevi, just sevi, justies brīvam, eksperimentēt, mainīties, attīstīties, uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm, just cilvēkus, būt tuvam ar citiem.

Ko nozīmē sevi saprast? Padomā, ko tu proti darīt labāk par citiem, ko tu vēlies patiesībā, kas tev patīk un ko tu gribētu darīt, kādi ir tavi talanti, ar ko tu labprāt nodarbotos, ja tu būti finansiāli nodrošināts cilvēks?

Izanalizē, tiec galā ar saviem iekšējiem resursiem, talantiem, spējām, nosaki savu spēku, īpašības, kas spētu tevi vest veiksmes un pārmaiņu virzienā.

Izproti savas iespējas, stiprās puses. Tā ir pašanalīze. Pieraksti šos jautājumus un turpat pieraksti atbildes. Izveido plānu, pēc kura tu sāksi dzīvot, lai ietu savu ceļu, sāktu dzīvot tā, kā tu gribi.

Just sevi – tas nozīmē apzināties, ko tu dari, kamdēļ un kāpēc tieši tā. Tas nozīmē būt klātesošam tajā, ko dari un vērot sevi, savu attieksmi pret darbību, jūtām un emocijām.

Jūtas un emocijas būs tās, kas apstiprinās, vai ej pareizā virzienā. Smagums uz sirds tev pateiks priekšā, ja kaut kas nav tā, bet prieks un iekšējā sajūsma – ka tu esi uz pareizā ceļa.

Uzņemties atbildību par panākumiem un neveiksmēm – nevainot citus, ja kaut kas nav izdevies, necerēt uz citiem, bet pieņemt lēmumus un veikt darbības pašam. Neizdodas? Nesašļukt, nemest prom uzsākto, bet turpināt iet uzņemtā kursa virzienā.

Uztvert un attiekties pret visu viegli. Uzticēties Dievam, dzīvei, jo tad palīdzība atnāks vienmēr un īstajā brīdī un tu saņemsi, sasniegsi vai iegūsi to, kas tev nepieciešams.

Just cilvēkus – prast palūkoties uz problēmu, darbību, notikumiem viņu acīm, ieklausīties citu teiktajā, viņu intonācijā, balsī, redzēt un sajust garastāvokli, noskaņojumu.

Esiet tuvāk cilvēkiem, cieniet viņu vajadzības, palīdziet, ja ir problēmas.

Nodarbojies ar pašizaugsmi. Tas ir tik interesanti – mainīties, attīstīties, mēģināt, eksperimentēt! Sajūti sevi kā brīvu cilvēku, kuru sargā Dievs.

Šīs darbības nav grūtas, daudzas, ja ne visas, tu jau proti. Ir tikai jāpārvar inertums un jāizdara pirmais solis brīvības virzienā.

Katru dienu, kaut nelielu laiku velti tamdēļ, lai dzīvotu tā, kā tu gribi.

Dzīvot savu dzīvi – tas nozīmē dzīvot, ieklausoties savā sirds balsī, brīvi, veltot sevi savai sūtībai, cienot citus, uzticoties dzīvei un Dievam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Bailes – tas ir tas, kas virza un tas, kas neļauj virzīties. Cik bieži tieši bailes liek cilvēkam dzīvot ne savu dzīvi, iet ne savu ceļu, atteikties no savām patiesajām vēlmēm un vienkārši apstāties.

Padomā pati, kāpēc tu atrodies tieši tur, kur šobrīd esi? Kāpēc tu nedari un nesaņem to, ko tu gribētu? Kas tevi šķir no taviem sapņiem?

Šodien parunāsim par to, kā tikt galā ar bailēm, nemeklējot palīdzību pie psihologiem un nemeklējot nekādus striktus veidus un pieejas.

Bailes – tas ir reaģēšanas veids uz situāciju. Bailēm vienmēr ir divi izpausmes veidi – bēgšana vai agresija. Aiz jebkuras agresīvas uzvedības vienmēr stāv BAILES. Jebkuri nepazīstami apstākļi, situācija var nest briesmas. Mēs baidāmies no visa jaunā un nezināmā, jo zemapziņas līmenī jaunais un nezināmais vienmēr mums asociējas ar briesmām. Pat, ja situācija nemaz nav tik sveša, pat, ja caur to jau izgājuši daudzi cilvēki, mēs baidāmies.

Bet patiesībā ir tāda, ka jebkura jauna mūsu darbība saistās ar daudzām mums jau pazīstamām darbībām.

Kā piemēru paņemsim bailes aizbraukt vienai pašai uz svešu valsti. Tas ir kaut kas nezināms. Un iztēle uzreiz jau steidzas zīmēt veselu kaudzi briesmu bilžu… Tagad ņemsim un saskaldīsim tās uz soļiem, uz darbībām, kuras mēs protam darīt un, no kurām mums bailes nav. Un kuras arī nerada mūsos bailes. Tu vari uzzināt tūrisma aģentūras adresi? Protams. Aiziet uz tūrisma aģentūru, tu vari? Iegādāties ceļojumu tu pratīsi? Sakravāt mantas čemodānā? Aizbraukt līdz lidostai? Lidostā pieiet pie informācijas centra un uzzināt, kur uz tavu reisu notiek reģistrācija? Izkāpt no lidmašīnas tu pratīsi? Pieiet pie sagaidītāja tu varēsi? To visu tu darīt proti. Un saņemt bagāžu arī. Sarunāties ar līdzbraucējiem autobusā tu arī varēsi. Izkāpt no autobusa tu vari. Arī apmesties viesnīcā pratīsi. Ierasties laikā uz pusdienām arī. Un tā tālāk. Ja arī šādas darbības rada bailes, tad arī tās sasmalcini vēl sīkākos soļos.

Pa soļiem

Viss ir diezgan vienkārši. Saskaldi jebkuru biedējošu notikumu, pasākumu daudz smalkākās darbībās, kuras tu jau proti un jau atpazīsti. Galvenais izdarīt pirmo soli. Soļa lielumu vai platumu nosaki tādu, lai tev nav bailes, lai ir droši. Tas var būt pat tiktāl, ka izdarīt soli, piecelties vai iziet no dzīvokļa.

Ja „ceļā” sastopies ar nepazīstamu situāciju, saskaldi to daudz smalkākās darbībās, pazīstamās un ej tālāk.

Dari pašu darbību un neasociē to ar visu notikumu. Jo darbība ir pazīstama un bailes nerada, bet viss notikums kopā ir kaut kas svešs un nezināms. Kad iziesi cauri visam procesam pilnībā, situācija tev vairs nebūs sveša. Līdz ar to, nebūs arī bīstama.

Šāds baiļu pārvarēšanas veids ir diezgan universāls. Tā var pārvarēt nepārliecinātību, bailes iepazīties, bailes iet uz eksāmenu, uz darba interviju, bailes par jebkādu situāciju utt. Šādi var iemācīt nebaidīties arī bērnam. Patiesībā šī metode der visām situācijām, kas saistītas ar darbības nepieciešamību pat, ja nav baiļu, bet ir vienkāršs slinkums.

Uz tikšanos tepatās,

Aija