Mēs kļūstam par to, ko mēs domājam. Cik liela šajos vārdos ir patiesība un vai tiešām mūsu domas tik ļoti var ietekmēt mūsu dzīvi, tas ir pētīts jau ļoti sen un atklājumi ir arvien pārsteidzošāki. Cilvēka domu spēks nepazīst robežas un tas darbojas visapkārt.

Tātad sanāk tā, ka mums nav jāmeklē nekur ārpus sevis, bet gan jāieskatās pašiem savā dārgumu krātuvītē un jāliek lietā jau esošās bagātības, kuras droši vien nav pienācīgi novērtētas un izmantotas. Protams, kā jau pārsvarā visās lietās, arī šeit katrai no mums ir divas izvēles – vai nu ļaujam savām domām darboties pozitīvā gultnē vai negatīvā.

Varbūt kādai no mums visas šīs runas par pozitīvo domāšanu liekas kā viens liels farss un var atrast desmitiem atrunu par to, kas traucē un rada sajūtu, ka ir it kā neiespējami vērst savu domāšanu uz pozitīvo pusi. Arī tā ir taisnība, tām, kas tā domā. Varbūt arī vienkārši nevēlēšanās piepūlēties dara savu. Protams, vieglāk vienmēr ir nedarīt neko lietas labā, bet paļauties plūdumam. Taču, otra iespēja ir – radīt savu veiksmīgo, harmonisko un uz attīstību vērsto pasauli, cītīgi piestrādājot pie savas domāšanas. Vai tavā dzīvē nav notikuši brīnumi? Un, vai nav tā, ka par šīm lietām, kas it kā atgadās nejauši, jau esi kaut kad sapņojusi? Vai neesi lūgusies Visumam par to piepildījumu? Droši vien esi gan!

Mūsu zinātne attīstās ļoti strauji un ir jau radītas tādas tehnikas, ar kuru palīdzību fotolaboratorijās ir iespēja fotografēt cilvēka domas. Un interesanti ir tas, ka domām piemīt gan forma, gan krāsa. Un kā jūs domājat, kādā krāsā ir mūsu „labās domas”? Tās ir gaišas, spilgtas un ar harmonisku formu. Tajā pat laikā „sliktās” domas ir tumšas un kroplīgas formas. Arī sajūtas taču šādu domu klātbūtnē ir ne visai jaukas, vai ne?

Katrs cilvēks ir savas pasaules radītājs un, ievirzot savas domas pareizā gultnē, varam piedzīvot brīnumainas lietas savā dzīvē. Vairāk vai mazāk pārsvarā ir tā, ka bieži lūkojamies atpakaļ – pagātnē – pārmetam sev, izdzīvojam vēl un vēl dažādus notikumus, kas nav atnesuši veiksmīgu piepildījumu un tas viss bremzē došanos uz priekšu. Mēs pašas it kā piesienam sevi. Biežāk ir jācenšas domāt par to, ko tu vēlies nevis par to, ko nevēlies, un tu redzēsi, ka pamazām vēlamais kļūs par iespējamu. Pievilkšanās likums un domu spēks darīs savu darbu. Un tas var notikt jau šodien,  ne Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā, ne Jāņos vai Pēteros, kā mums parasti patīk domāt, ka jābūt kādai īpašai dienai, lai sāktu jaunu dzīvi.

Viens no ļoti efektīviem veidiem kā palīdzēt savām domām rast piepildījumu, ir vizualizācija. Einšteins ir teicis, ka iztēle ir spēja radīt gaidāmos notikumus savā dzīvē. Ir izpētīts, ka 80 % no informācijas mēs saņemam ar redzi un tikai pārējos 20 % ar ožu, tausti un maņu. Ne velti ir radies teiciens, ka labāk vienu reizi redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Pašas, aizverot acis, radam it kā filmu par savu dzīvi – varbūt par kādu konkrētu lietu, varbūt par visu kopumā. Izdzīvojam to ar sirdi un atdodam savus sapņus Radītājam. Jo, to gan der atcerēties, ka bez Dieva svētības nenotiek nekas. Taču arī savs ieguldījums savā nākotnē ir jāveic pašām.

Arī man pašai šajā jomā vēl tāls ceļš ejams, lai savas „sliktās” domas iemācītos kontrolēt vairāk, taču esmu arī piedzīvojusi ne vienu vien apstiprinājumu, ka domas darbojas pilnīgi reāli. Pat ļoti.

Atceros pat tādu vienkāršu gadījumu. Pirms daudziem gadiem nejauši kādā žurnālā ieraudzīju skaistu, maigas aveņkrāsas kostīmu. Tas tik ļoti iepatikās, ka sakārojās arī man tādu un bieži vien domās iztēlojos, kā es tādā izskatītos un justos. Taču tajā brīdī nebija tādu iespēju, kā pašai likās, šo sapni realizēt. Taču sajūtu līmenī, šad un tad, pilnīgi nejauši tomēr atcerējos par to.

Un tad, jau pēc krietna laika, ejot garām kādam audumu veikalam Rīgā, skatlogā ieraudzīju savu skaisto, aveņu krāsas audumu! Pirmajā brīdī pilnīgi apjuku. Tas bija tieši tāds , kādu biju vēlējusies. Nu, un protams, audumu nopirku, kostīmu uzšuvu un valkāju to vairākus gadus un jutos tajā tik ļoti jauki! Žēl, ka nav saglabājusies neviena bildīte no tā laika, tad noteikti Tev būtu to šeit parādījusi.

Un vēl kas – mazliet par lielām lietām! Esmu lauku meitene, tā teikt – no matu galiņiem, ar visu, kas vien piederas lauku dzīvei – ar agriem vasaras un ziemas rītiem, dārzu ravēšanu, siena grābšanu un kraušanu, ar visu tuvāko mežu un purvu izzināšanu, ogošanu, sēņošanu un maijpuķīšu lasīšanu savā bērzu birzī. Taču tā dzīve iekārtojās, ka pēc skolas beigšanas, līdz 40 gadiem dzīvojām dzīvoklī un mani bērni arī ir dzimuši un auguši pilsētā. Taču vienmēr biju sapņojusi, ka gribētu nelielu māju, tajā vajadzētu būt kamīnam, kur varu baudīt dzīvās uguns tuvumu, un protams, dārzam, kur ziedēs daudz dažādas puķes. Un vēl kāds nosacījums – kaut kur tuvumā lai būtu jūra. Iepazīstot jūru, kad mācījos Bulduros, nespēju to vairs aizmirst. Man tā ir kā draudzene, kas uzklausa un paņem prom manas rūpju sajūtas un iedod ierosmi un spēku jaunām, veiksmīgām domām.

Nu ko, nekādas mazās šis vēlmes nebija gan, vai ne? Taču tobrīd – pilnīgi nereālas, kā man likās, jo dzīvoju Vidzemē, kur jūra krietni tālāk kā 100 kilometri un arī tādas rocības man nebija, ka varētu atļauties māju un kur nu vēl ar dārzu. Bet tas taču neaizliedz sapņot, vai ne?

Kad, gadus piecus atpakaļ, pie manis atbrauca draudzenes, kuras tobrīd man bieži bija blakus un tikām par saviem sapņiem runājušas ne vienu reizi vien, viņas bija pārsteigtas! Jo – man šobrīd ir viss tas – sapņotais!

Dārzā zied un smaržo puķes, varu iekurināt kamīnā uguni, kad ir vēss un varu iesēsties mašīnā un aizbraukt pastaigāties gar jūru, jo tā ir vien 20 kilometru attālumā. Lūk, tā notiek ar sapņiem! Ja vien, atļaujas sapņot un uzticēt tos kam augstākam – tam visu aptverošajam spēkam, kas vienmēr laipni gaida mūsu uzticību un ir gatavs palīdzēt. Un tu taču esi tāda pati sieviete kā es, ar saviem sapņiem un laimes redzējumu. Kāpēc gan tev tas būtu neiespējami?

Vēl kāds līdzeklis, kas darbojas tikpat veiksmīgi, ir afirmācija jeb apgalvojums. Vārds, tas ir svarīgs cilvēciskās kultūras elements. Visās pasaules reliģijās vārdam ir atvēlēta goda vieta. Evanģēlijā ir teikts, ka sākotnēji „Vārds bija pie Dieva, vārds bija Dievs”. Cilvēki sazinās vārdiski un bieži vien domā vārdos. Domas rada emocijas un tēlus , kas pārveido mūsu uzvedību.

Kāds tad ir šis mehānisms? Bieži atkārtojot pozitīvus, sev vēlamus apgalvojumus, tie nokļūst mūsu zemapziņā un sāk darboties – pamazām kļūstot reāliem. Ko sēsi, to pļausi, vai ne? Mūs prāts var būt mums gan palīgs, gan ienaidnieks. Ja tu saki sev, ka tev izdosies, tad tas arī notiks! Ja teiksi pretējo – tā arī būs. Mūsu zemapziņa atradīs iemeslus , lai tas darbotos. Tavs uzdevums ir ticēt – ticēt un paļauties, un kontrolēt savas domas, lai sasniegtu savus mērķus visās jomās – sākot no savas veselības, sevis realizēšanas iespējām un vēl bezgalīgi daudzām citām jomām.

Domas ietekmē gandrīz visas mūsu dzīves jomas un, ne mazāk kā citas, arī mūsu veselību – gan fizisko, gan garīgo, gan mentālo. Domām kā enerģijai piemīt milzīgs spēks un šis domu spēks izpauž savas tiesības ikkatrā Visuma stūrītī. Un kas ir mūsu mazais Visums ? Protams, tā esi tu pati!

Nu ko – atrodam ceļu pie labajām domām?

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

1. Centies mainīt savu domu gaitu. Visā, kas mums apkārt notiek jāprot ieraudzīt pozitīvu jēgu. Jācenšas atrast tādu skatījuma punktu, no kura jebkuram notikumam, jebkuram pārdzīvojumam un pat slimībai var būt pozitīva nozīme.

2. Rūpējies par ķermeni. Ķermeņa kustības ietekmē mūsu sajūtas! Fiziski vingrojumi iedarbojas uz mūsu ķermeni, notiek ķīmiskas reakcijas, pateicoties kurām, mēs izjūtam laimi. Tieši šobrīd, šai mirklī, tūlīt pat pamēģini iztaisnot muguru un plecus un tu sajutīsi, kā tava stāja iedarbojas uz tavām sajūtām.

3. Dzīvo te un tagad. Domājot par laimi, sapņo ne par „laimīgu gadu” vai „laimīgu dienu”, bet par mirkli, kurš ir „te un tagad”. Laime ir tieši tajā. Saki sev: „Lūk, tagad man viss ir labi. Esmu sveika un vesela. Es dzirdu un redzu, es varu smieties, man viss ir labi!” Un tavs mirklis kļūs laimīgs.

4. Domā par sevi labu. Mēs katrs esam unikāls! Katrs ir uzvarētājs! Tu tikai iedomājies ainu: miljoniem spermatozoīdu steidzās, lai satiktos ar olšūnu un tikai vienam no šī pūļa tas izdevās – tev.

5. Nostādi sev mērķi. Mērķis mūsu dzīvei sniedz jēgu un saturu. Galvenais ir sakoncentrēties uz sava sapņa piepildīšanu, bet ne uz atbrīvošanos no pārdzīvojumiem un ciešanām. Mērķis – tas ir tas, kā dēļ ir vērts no rīta mosties un celties no gultas.

6. Smejies. Smiekli atbrīvo no stresa un izstrādā laimes hormonus! Smejies uz veselību un nepārdzīvo par visādiem sīkumiem. Visas mūsu dzīves problēmas ir sīkumi.

7. Iemācies piedot. Prasme piedot ir Patiesas Laimes durvju atslēdziņa. Tu nevari būt laimīga, ja tevī mājo naids un aizvainojums. Atceries: no taviem aizvainojumiem necieš neviens cits, izņemot tevi pašu.

8. Dod un dalies. Laime nav tajā, ka tev kaut kas pieder, laime ir prasmē dot, dāvināt, palīdzēt tuvākajam un tam, kuram tobrīd ir vajadzība. Jo vairāk prieka un laimes tu davāsi citiem, jo vairāk gūsi pati.

9. Dalies ar pozitīvām emocijām ar citiem. Dzīves kvalitāti nosaka cilvēku attiecību kvalitāte. Ir TIK svarīgi otram pasniegt roku. Dalīšanās priekā – tas ir dubults prieks, bet dalīta problēma – tā jau ir problēmas puse.

10. Tici. Ticība ir laimes pamats. Tā nomierina tavu prātu, atbrīvo dvēseli no pārdzīvojumiem, šaubām, bažām un rūpēm.

Uz tikšanos tepatās,

Aija