1. Cieni katru cilvēku, jo Kristus dzīvo viņā. Esi atsaucīgs otram cilvēkam, tavam brālim!

2. Domā labi par visiem – ne par vienu nedomā slikti! Centies atrast kaut ko labu pat vissliktākajā!

3. Vienmēr runā labvēlīgi par citiem – nerunā slikti par tuviniekiem! Labo ar vārdu panākto aizvainojumu! Neveicini starp cilvēkiem atsvešinātību!

4. Ar katru runā mīlestības valodā! Nepacel balsi, nenolādi! Neradi nepatikšanas! Neliec raudāt! Nomierini un izrādi labestību!

5. Piedod visiem visu! Neglabā sirdī aizvainojumu! Izlīgumam vienmēr pasniedz roku pirmais!

6. Rīkojies vienmēr tuvinieka labumam! Dari katram tā, kā gribi, lai darītu tev – tas ir, labu! Nedomā par to, ka tev kāds ir parādā, bet par to, ka tu esi parādā citiem!

7. Cita ciešanās izrādi līdzjūtību darbīgi! Steidzies palīgā ar uzmundrinājumu, padomu, palīdzību sirdī!

8. Strādā cītīgi, jo tava darba augļus izmanto citi, kā tu izmanto citu darba augļus!

9. Pievienojies sabiedriskajai palīdzībai tuviniekiem! Atveries nabagiem un slimiem! Dod no tā, kas tev ir! Centies pamanīt sev apkārt tos, kas meklē palīdzību!

10. Lūdz Dievu par visiem, pat par nelabvēļiem!

Kard. Stefans Višinskis (1900 – 1981)

Materiāls gūts no žurnāla „Mīliet viens otru!”, www.miliet.org

Ja vien mēs zinātu precīzu savas pēdējās dzīves dienas datumu… – kā mēs dzīvotu? Es domāju, ka citādāk.

Lai vai cik tālu vai tuvu šis datums būtu redzams kalendārā, savu attieksmi pret laiku mēs noteikti mainītu kardināli. Izturētos pret to daudz uzmanīgāk, saudzīgāk. Pat, ja zinātu, ka mums vēl pusgadsimts priekšā.

Tas, ka mēs nezinām savas nāves dienas datumu, rada bezgalīgas dzīves ilūziju. Ar prātu mēs saprotam, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, bet dzīvojam tā, it kā šis „vēlu” nepienāks nekad.

Mēs nedāvājam siltumu saviem tuviniekiem un sildām ar komplimentiem svešus cilvēkus. Tikai tāpēc, ka mums patīk radīt labu iespaidu. Ar tiem, kas mūs nepazīst, tas ir viegli. Tas ir daudz vieglāk, nekā ar tiem, uz kuriem esam klieguši, kuriem esam melojuši, kurus esam krāpuši un, kurus esam pievīluši.

Mēs tērējam savus spēkus, lai izliktos, ka esam labi, tā vietā, lai tādi vienkārši būtu. Baidoties no vientulības, mēs dzīvojam ar tiem, ar kuriem nejūtamies laimīgi.

Mēs uztraucamies par to, kas savu aktualitāti zaudēs jau pēc nedēļas. Mēs tonnām pērkam lietas, kuras jau rīt mums būs kauns izmantot, jo nebūs vairs modē un „modeļi” būs jau novecojuši. Rīt šīs lietas mūs jau tracinās.

Mēs par daudz ko sapņojam, bet mīdāmies uz vietas. Mēs netiecamies piepildīt savus sapņus un ierobežojam sevi tikai ar sarunām par tiem.

Mēs dusmojamies, uztraucamies, skumstam. Mēs neuzticamies pat paši sev.

Mēs no daudz kā baidāmies, kaut arī baidīties ir jēga tikai no viena: šo dzīvi nodzīvot bezjēdzīgi.

Un nākas secināt, ka vienīgais, uz ko šai dzīvē būtu jātiecas, ir prieks un mīlestība.

Dariet sev labu. Dariet labu visiem, kas ir ap jums. Priecājieties. Priecējiet. Sasildiet sevi no iekšienes un tā sasildīsiet visu, kas ir ap jums.

Dzīvosim mīlestībā. Viss pārējais ir pārejošs un niecība.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas bija parasts rīts, kad apmēram plkst. 8:30 kāds vecs, apmēram 80-gadīgs kungs atnāca noņemt no savas rokas lielā pirksta šuves. Bija redzams, ka viņš ļoti steidzas un no uztraukuma viegli trīcošā balsī pateica, ka deviņos no rīta viņam ir svarīga tikšanās.

Nožēlā pašūpojot galvu, es palūdzu viņu apsēsties, jo zināju, ka tobrīd visi ārsti bija aizņemti un pievērst uzmanību viņam varēs ne ātrāk kā pēc stundas. Tomēr, redzot, ar kādām skumjām acīs, viņš ik pēc brīža palūkojas pulkstenī un par cik man šobrīd nebija citu pacientu, es nolēmu viņam palīdzēt pats.

Apskatot pirkstu, es redzēju, ka rēta ir labi sadzijusi un, pakonsultējoties ar vienu no ārstiem, es saņēmu šuvju noņemšanai un rētas apstrādei nepieciešamos instrumentus un medikamentus.

To visu darot, mēs sākām runāties. Un es nevarēju noturēties, lai nepajautātu:

– Jums, laikam, ir svarīga tikšanās, ja jau Jūs tik ļoti steidzaties.

– – Nē, ne gluži. Man ir jāpaspēj uz slimnīcu, lai pabarotu manu slimo sievu.

Tad es pajautāju, kas viņai kaiš. Un sirmais kungs atbildēja, ka diemžēl viņai ir Alcheimera slimība. Kamēr mēs runājāmies, es paspēju noņemt šuves un apstrādāt rētu. Palūkojoties pulkstenī, es pajautāju, vai viņa uztrauksies, ja viņš nedaudz nokavēs.

Un man par pārsteigumu, kungs teica, ka pēdējos piecus gadus viņa, diemžēl, viņu neatpazīst.

-Viņa pat nezina, kas es viņai esmu, – viņš pašūpoja ar galvu.

Es pārsteigts iesaucos:

– Un Jūs vienalga ejat turp katru rītu, neskatoties uz to, ka viņa nemaz nezina kas Jūs esat?”

Viņš pasmaidīja un, tēvišķi paplikšķinot pa roku, atbildēja:

– Viņa nezina, kas esmu es, toties es zinu, kas ir viņa.

Kad mēs sasniegsim savas dzīves galu, vienīgais, kam būs kāda nozīme, tā būs tā mīlestība, kuru mēs atdevām un, kuru saņēmām. Savā ceļojumā uz nākošo pasauli, vienīgais, ko mēs varēsim paņemt līdzi – tā būs mīlestība. Vairāk neko. Ir cilvēki, kas dzīvē daudz cietuši, bet ir laimīgi, bet nav neviena cilvēka, kurš grūtības varētu izciest bez mīlestības. Lūk, kāpēc mīlestība ir lielākā dāvana mūsu dzīves laikā. Tikai tā rada dzīves jēgu un tikai tai pateicoties ir vērts dzīvot.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Skaistās, neaizmirstamās mīlestības jūtas! Kā gribas, lai tās ilgtu mūžīgi un dāvātu mums lidojuma un laimes sajūtu.

Kā gribas būt mīlētai un pašai kādu mīlēt, un, lai tas nebeigtos nekad. Taču, cik ļoti sāpīgi ir tad, kad mīlestība tomēr aiziet…

Un, cik bieži ir tā, ka atskatoties atceramies, cik skaisti bija kopā būšanas mirkļi, ka pavisam nesen vēl likās, ka nevaram viens bez otra iztikt un bijām pārliecināti, ka par mūsu mīlestību nav stiprākas uz pasaules. Un nu – tas viss ir kaut kur pagaisis. Beidzies. Nav.

Kāpēc tā ir noticis? Vai neesam satikušas savu īsto pusīti, vai jāmeklē atkal kaut kur citur? Kur esam kļūdījušās? Bet varbūt nemaz nav tādas mīlestības mūža garumā un tas ir mīts? Un kā tad ar tiem pāriem, kas nodzīvo kopā saskanīgi visu mūžu? Kāpēc gan vieni var saglabāt savas jūtas ilgi un palikt kopā līdz sirmam vecumam, tajā pat laikā citi izšķiras vai arī dzīvo blakus vairs nejūtot savstarpējas tuvības jūtas, vai pat vēl sliktāk – dzīvo kopā esot pavisam sveši viens otram?

Gribētos tomēr ticēt, ka mīlestība ir mūžīga un arī katrs romantiķis to apstiprinās. Un arī man, un droši vien arī tev gribas tā domāt. Vai atceries kā jūs abi iepazināties? Pirmais acu skats, smaids, pieskāriens…Pirmais randiņš un pirmais skūpsts, vēlēšanās būt katru brīdi kopā ar mīļoto. Kopīgas, nebeidzamas sarunas un, izrādās arī kopīgas intereses. Jā, viņš ir vislabākais pasaulē! Gribas viņam patikt un cenšamies parādīt savas labākās īpašības. Tad jūtas kļūst vēl stiprākas – tās vieno, tās liek gavilēt, jums abiem ir labi kopā, valda uzticība un vienotība savā starpā. Jūs, vārda tiešākajā nozīmē, izbaudāt viens otra klātbūtni itin visā.

Bet mākoņos taču neviens nelidinās mūžīgi, vai ne? Agri vai vēlu atgriežamies tepat uz mūsu mīļās zemes. Atnāk darbdienas ar savām rūpēm, steigu, ar dažādām problēmām, jūtas kļūst vēsākas, pierodam viens pie otra un mīļotais cilvēks vairs nešķiet tik interesants un vienreizējs. Mēs jau daudz zinām par viņu, un ne vienmēr tas ir tikai tas labais.

Rodas pirmie šķēršļi, kas prasa garīgu spēku, lai tos pārvarētu. Un daudz reiz mīļotā cilvēka rīcība vairs nesaskan ar to idealizēto un iedomāto vīrieti, kas bija mīlestības sākumā mums blakus. Sākas pārmetumi, ka „Tu nebiji pietiekoši uzmanīgs, ne tā izskatījies, ne tā pateici vai varbūt pat nepateici, nokavēji, nesaprati, nepaskatījies uz mani vai varbūt skatījies ne tur…” un tā bez gala. Kur ir, tur rodas, vai ne? Kad sākam diktēt savas prasības un noteikumus, no mūsu kopējās dzīves aiziet kaut kas labs, ļoti svarīgs un trausls.

Tā sāk mirt mīlestība. Tā mūs pamet un aiziet, jo nespēj dzīvot pārmetumos, ambīcijās un neticībā. Kurp viņa dodas?

Mīlestība aiziet tur, kur ir īstas, patiesas jūtas. Tur, kur cilvēki iet garu un ne vieglu ceļu, lai saprastu viens otru un piedotu. Kur tev nav vajadzīgs būt ideālai, tu vienkārši vari būt tu pati. Un viņš to sapratīs un mīlēs tevi tieši tādu, kur nenodos un nepametīs zinot arī to, ka tu neesi pati pilnība – kur aizsargās, sadzirdēs un atbalstīs tevi.

Protams, arī viņš ne vienmēr ir uzdevumu augstumos, taču arī tu viņu atbalstīsi un centīsieties saprast. Piedosi un spēsi nepārmest katru nieku. Tā arī ir īstā mīlestība, kad notiek savstarpēja mijiedarbība pozitīvā ievirzē, un abi kopā viens otru pieņemam pilnībā, mīlam un esam gatavi ziedoties otra labā. Izklausās jau skaisti, vai ne? Bet arī patiesi. Jā, vīrietis ir no „citas planētas” un viņa daba ir pilnīgi citāda kā tavējā. Taču informācijas – ko ,kā un kāpēc ir ļoti daudz it visur, un galu beigās tava sievietes sirds arī ir gudra – meklē, atrodi un pielieto visus savus spēkus viņa labā, tādējādi apdāvinot arī pati sevi. Un, protams, visā šajā pasākumā nepazaudējot pati sevi un savu sievišķību.

Varbūt tev liksies, ka tas ir pārāk skarbi teikts, taču, manuprāt, tas ir elementārs slinkums, nevēlēšanās nolikt malā savas ambīcijas un vēlmes un pašiem sākt kaut ko darīt, lai attiecības saglabātu un piepildītu ar cieņu un savstarpēju drošību un sapratni. Daudz vienkāršāk ir atstāt tās pašplūsmā un žēloties, ka tas izrādās nav tas cilvēks, ar kuru esi apprecējusies. Daudz sarežģītāk šajā „jaunajā” cilvēkā ir atrast to, kas tev, tāpat kā iepriekš, patiks un atrast vēl kādas jaunas vērtīgas īpašības. Ja tu šo cilvēku reiz iemīlēji, tad taču viņā ir arī daudz kas labs, vai ne?

Mūsu attiecību nākotne ir atkarīga tikai no mums pašiem – abiem diviem. Mīlestības attiecības stiprinās tikai tad, kad atbalstam, cienām, uzmundrinām, apbrīnojam, saprotam un rūpējamies par savu otro pusīti. Un mākam paklusēt, kur tas ir vajadzīgs. Un esmu pavisam droša, ka runājoties ar jebkuru kundzīti gados, kas vecumdienas sagaida kopā ar savu reiz iemīlēto vīrieti, mēs dzirdētu tieši to pašu – pacietība, iejūtība, maigums, sievišķība un garīgais spēks ir tas, kas palīdz veikt šo kopīgo mīlestības ceļu. Un ne jau bez pārbaudījumiem un asarām tas ir bijis. Taču kopsaucējs ir atrasts – mēs esam viens otram.

Arī rozes dārzā taču neaug un krāšņi nezied, ja mēs par tām nerūpējamies – nelejam, neapčubinām, nepabarojam, nesargājam no aukstuma. Taču, kad to visu esam paveikušas – tās mums dāvina bezgala daudz prieka. Dienu no dienas un gadu no gada, taču ar noteikumu, ka mūsu pienākums ir rūpēties par tām ik dienu.

Lai mums visām izdodas atrast prieku savā mīlestības dārzā!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte