Reiz dzīvoja kāda sieviete, kas bija ļoti ļauna. Kādu dienu viņa nomira. Vecā sieviete savā dzīvē nebija izdarījusi nevienu labu darbu. Tad nāca eņģeļi, satvēra to un iemeta uguns jūrā.

Taču viņas sargeņģelis tur stāvēja un domāja: ”Vai es nevaru atminēties nevienu labu darbu, ko viņa būtu darījusi, lai to pastāstītu Dievam?” Tad viņam kaut kas iešāvās prātā un viņš teica Dievam: ”Viņa reiz savā sakņu dārzā izrāva divus sīpoliņus un iedeva tos kādai ubadzei.” Un Dievs uz to atbildēja: ”Paņem šos sīpoliņus un turi tos iekšā šai jūrā, tā lai viņa tos var satvert un izkļūt ārā no jūras. Un ja tu viņu varēsi tādā veidā izvilkt laukā no jūras, tad lai viņa nonāk paradīzē, ja savukārt sīpoliņi notrūks, tad lai viņa paliek, kur ir.”

Eņģelis skrēja pie sievietes un sniedza pretī sīpoliņu. “Nu”, teica viņš, ”ķeries klāt, paskatīsimies, vai es tevi varēšu izvilkt!” Un viņš lēnām sāka vilkt un gandrīz jau bija viņu izvilcis. Bet, kad citi grēcinieki jūrā manīja, ka viņa tiek vilkta laukā, viņi visi ķērās tai klāt, lai kopā ar viņu arī tiktu izvilkti.

Bet sieviete bija ļoti ļauna un grūda viņus ar kājām nost un kliedza: “Tikai mani vienu jāizvelk un ne jūs! Tas ir mans sīpoliņš, ne jūsu! Tikko viņa to bija pateikusi, augs notrūka. Un sieviete iekrita atpakaļ uguns jūrā, un deg tur vēl līdz šai dienai. Bet eņģelis raudāja un devās prom…

@Fjodors Dostojevskis

Vai esi ievērojusi, ka visas dzīves garumā esam tik aizņemti, ka mēs ne tikai neredzam dažādās, labās iespējas, kuras uzrodas mūsu ceļā, bet arī to, ka mēs pašus labākos, produktīvākos savas dzīves gadus nodzīvojam, dzenoties pakaļ lietām, kurām galu galā nav absolūti nekādas nozīmes?…

Un tas brīžiem ir TIK acīmredzami un dažreiz pat muļķīgi, bet mūsdienu sabiedrība, visa iekārtas sistēma vienkārši neļauj mums nekādas iespējas rīkoties savādāk – tā, kā sirds un dvēseles dziļumos gribētos mums. Un mēs tērējam savu enerģiju, laiku un spēkus tam, ko galu galā reti kurš vispār novērtēs.

Visi šai dzīvē kaut kur skrien un kaut kur steidzas… Vieni kaut kam pretim, bet citi mūžam no kaut kā prom. Ir jāapstājas un jāpārstāj domāt un cerēt, ka pienāks diena, kad viss būs savādāk. Ir jāizlemj sev – vai vēlamies rakstīt savas dzīves vēsturi pašas vai būt vienkārši par vēstures daļu.

Kuras ir tās lietas, kuras cilvēks savā dzīvē nav spējīgs atgriezt vai atjaunot?

Nav iespējams atgriezt akmeni, kad tas ir mests. Uzmani visas savas darbības attiecībā pret citiem cilvēkiem. Lai tev nebūtu nepieciešamības staigāt un meklēt to akmeni, kurš aizlidoja kāda virzienā.

Nav iespējams paņemt vārdu atpakaļ tad, kad tas ir izteikts. Seko savai valodai, lai tev pēc tam nav par sevi kauns un jāatvainojas. Prast atvainoties ir ļoti labi un tas prasa sava veida drosmi atzīties, bet ir labāk, ja šādas situācijas nerodas.

Nav iespējams atgriezt laiku, kad tas ir pagājis. Ja tu uzskati, ka laiks beidzas tad, kad cilvēks ir miris, tad patiesība ir tā, ka laiks beidzas katru minūti, katru sekundi. Daudzi baidās no tā, ka dzīve var beigties, bet ir jābaidās no tā, ka dzīve var paiet nemaz nesākusies. Palūkojies uz to, kā un kam tu tērē Dieva doto laiku – stulbiem seriāliem un nevajadzīgām, ciniskām ziņām, klačām un cietsirdīgai kritikai, draugiem, kuri stundām ilgi pa telefonu „izlej” uz tevis visas savas problēmas…, bet pēc tam mēs cenšamies attaisnoties, ka mums nav laika, lai to veltītu sev un savai dvēselei.

Nav iespējams atgriezt cilvēku, kurš ir miris. Atskaties un palūkojies uz tiem cilvēkiem, kuri tev ir apkārt. Ir cilvēki, kas labāk izturas pret savām automašīnām, nekā pret tuviniekiem, pie tam uzskatot, ka viņus mīl.

Nav iespējams atgriezt labāko un interesantāko iespēju, kāda tev ir gadījusies. Ievēro un atpazīsti tās iespējas, kuras nonāk tavā ceļā un, kuras var mainīt tavu dzīvi uz labāku pusi.

Nesen es izlasīju kādu pritču un es gribētu tev to pastāstīt.

Vecākais eņģelis stingri skatās uz padoto.

– Ziņo. Divos vārdos.

– Dzīvs. Staigā uz darbu. Uz kaut ko cer.

– Uz ko?

– Grūti pateikt. Divas reizes viņam rādīju laimīgu sapni – neredz. Saka, ka darbā piekūst.

– Un kas darbā?

– Kā jau visiem. Priekšniecība. Stress. Runas.

– Priekšniecība stingra?

– Kā jau priekšniecība. Kā visur. Baidās viņš nez kāpēc…

– Bailes dzini prom?

– Protams. Arī ceļā uz ofisu. Ar spārniem virs galvas vicināju. Pat mākoņus dzenāju. Nācās pat ar spārnu pa ausi pārvilkt, lai saulīti ieraudzītu.

– Simpātiska svešiniece ceļā? Uz papēdīšiem. Ar kairinošu smaržu aromātu?

– Protams! Ar pierēm liku saskrieties.

– Un?

– Nu nekā. „Piedodiet” un tālāk savās domās iekšā.

– Un pēc darba?

– Veikali. Televizors. Netīri trauki. Internets. Miegs.

– Televizoru lauzi?

– Protams. Jaunu nopirka, nez kāpēc…

– Internetu atslēdzi?

– Piecas dienas pēc kārtas. Viņš sāka ilgāk tupēt darbā. Līdz vēlam vakaram. Viņiem tā varot.

– Tā… Un brīvdienās?

– Miegs līdz pusdienlaikam. Dzīvokļa uzkopšana. Vakarā – draugi, bezjēdzīgas sarunas, šņabis. Mājup vēlu naktī. No rīta ar galvassāpēm zem deķa. Vai pie televizora. Vai datora.

– Un viņa?

– Pavisam tuvu. Trīs mājas tālāk. Uz vienu un to pašu lielveikalu pēc produktiem staigā.

– Rindā liki saskrieties?

– Viss kā nākas. Un pa virsu vēl autobusa pieturā, svētku dienās.

– Rokas līnijas pārbaudīji?

– Jā, sakrīt! Tur jau tā lieta… Tā ir tāda pilsēta… Tāds dzīves veids… Es vairāk nevaru! Neizpildāms uzdevums!

– Kas vēl nebūs! Kur tavs spēcīgo iedarbības līdzekļu saraksts?

– Lūk, šef. Gripa ar temperatūru un murgiem. Izmežģījums, lūzums. Automašīnas avārija. Bankrots. Ugunsgrēks. Nemieri ielās. Finansu krīze. Pilsoņu karš…

– Gana. No šī brīža uzskati, ka mīlestības labā ārkārtējiem paņēmieniem atļauju esi saņēmis! Tikai izvēlies kaut ko vienu.

***********

Darīsim visu, lai tiktu laukā no mums šķietami svarīgā „žurku danča”, atradīsim sevi un atvērsimies jaunām iespējām, kuras mums tiek dāvātas un, tad mūsu eņģelim nebūs jāpielieto ārkārtēji paņēmieni!

Uz tikšanos tepatās,

Aija