Kādu dienu es no Vitas saņēmu šādu vēstuli: “Paldies, Aija, par Jūsu portāla tik saturīgajiem rakstiem un labajiem padomiem dažādās dzīves jomās! Ļoti patika arī pēdējā laika raksti par attiecībām un piedošanu.Tādēļ vēlos ar Jums padalīties – ir kāda lūgšana, kas man ne tikai palīdz piedot citiem un sev, bet arī piepilda ar lielu prieku un mieru. Pilnīgi apbrīnojami! Nosūtu pielikumā – varbūt noder! Cieņā, Vita.”

Mēs vēl apmainījāmies ar dažām vēstulēm un tad es Vitai lūdzu uzrakstīt par to, kā šī lūgšana palīdzēja viņai. Un es saņēmu atbildi: “…tas gan būs pavisam ikdienišķi, bet – gan jau citām arī ir tā, ka  tieši ikdienā nereti sastopamies ar tik daudz dažādiem sīkiem un arī lielākiem ĒRKŠĶIEM, kas saduras sirdī, ka vakarā nevar mierīgi iemigt vai arī pēkšņi ir sajūta, ka VISS IR RIEBĪGI. Pie tam prāts saprot, ka  lielākā daļa no šiem ērkšķiem nemaz nav ļauni un nav speciāli domāti, un, ka pati esmu parasts cilvēks nevis supersieviete, taču sāp tā kā tā.” Un pēc pāris dienām Vita man atsūtīja šo vēstuli:

“Pamostos ar nelāgu sajūtu. Negribas celties. Kāpēc? Apjaušu, ka pa  galvu un sajūtām maļas atskaņas no kāda vakardienas nepatīkama brīža.  Tas, ko ar labu nodomu biju darījusi,  izrādījies kādam par traucēkli! Un vēl darbā tā kolēģe…. Nu cik var! Par ko MAN tas viss? Paši neesat labāki! Gribu dzīvot uz vientuļas salas … Tā nu, iekšēji purpinot, velkos uz autobusa pieturu, jo uz darbu taču jābrauc.

Ar nīgru seju atkrītu sēdeklī un atceros, ka kaut kur blociņā ir lūgšana par piedošanu… Lasu: VAI TU GRIBI BŪT BRĪVA? VAI TU GRIBI PIEDOT?  Brīva būt noteikti gribu, un bez piedošanas tas nesanāks! Bet ko darīt ar savām izjūtām, kas tam pretojas? Nākamie vārdi mani pieved pie Tā, Kurš te vislabāk spēj palīdzēt…  Un tad līdz ar tekstā teikto nosaucu vārdā gan savu pāridarītāju, gan konkrētos vārdus un attieksmi, kas mani sāpinājusi (jo piedot jau nenozīmē palikt bēdu zem akmeņa un izlikties, ka nekas nav bijis)… Tad nāk grūtākais – atsakos visa tā negatīvā, kas manī (un ne bez manas piekrišanas!) izaudzis ievainojuma uzplēstajā sirds pleķītī un ka tāda netīra ķēde sasien mani kopā gan ar cilvēku, kas sāpinājis, gan ar kļūmīgajām epizodēm. Atsakos un atdodu to Jēzum. Tad kopā ar nezināmo lūgšanas autoru iegrimstu svētīšanas, slavēšanas un pateicības stiprajos gaismas vārdos.

Pēc brīža saprotu, ka noticis mazs brīnums – ne tikai rimušas sāpes un dusmas un to vietā ir pavisam necerēti gaiša sajūta, bet ir iestājusies arī sirsnīga labvēlība pret to sāpinātāju! Jūtu, ka pavisam brīvi un no sirds tagad varēšu viņu atkal satikt un vai nu neteikt neko, ja tam nebūtu jēgas, vai arī mierīgi pārrunāt vakardienas notikumu un vienoties, kā šai  jautājumā sadzīvot turpmāk. Atkārtoju piedošanas procesu arī attiecībā uz kolēģi. Uhh, šodien būs laba diena!!!… Ne tikai, notiek vēl kas… Kas? Pamēģini  arī Tu, tad uzzināsi, ja centīsies no sirds. Te tā ir >>>>>.

Lai Dievs svētī visas, kas šo lūgšanu lietos!  (Esmu atkal un atkal pārliecinājusies, ka, lai gan dažkārt “Viņa plāni ir  neizdibināmi”, Viņam nekad nav vienalga, kas ar mums notiek!” –Vita-

——————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kāpēc būtu jālūdz kādam piedošana? Nu…katram jau mums ir savi apsvērumi, savi dzīves uzskati, principi, savas prioritātes un katram sava ticība, bet visbiežāk gan cilvēki to dara vairāk sevis dēļ – lai atbrīvotos no vainas sajūtas.

Negatīvās emocijas mūs padara vājākus un atņem enerģiju. Tās  ietekmē mūsu psihi, veselību un dvēseli. Ja šo vainas sajūtu valkāsim līdzi gadiem ilgi, tad samaksa var būt smaga un katram sava…

Galvenais nenokavēt

Mums katram ir nācies pārciest sāpes, kad mūžībā aiziet tuvs, mīļš cilvēks. Nereti mēs ciešam no tā, ka neesam paspējuši šim cilvēkam pateikt cik mīļš viņš ir bijis. Ciešam no tā, ka neesam palūguši piedošanu par pāri darījumiem.

Lūgt piedošanu vajag šodien – lai nenokavētu un paspētu izdarīt to, kad vēl viss ir labojams.

Lūgt piedošanu – tā nav vājuma pazīme

Daudzi uzskata, ka piedošanas lūgšana ir vājuma pazīme. Tā nav! Tā var domāt tikai nepārliecināts, nedrošs cilvēks, kuram ir kompleksi. Viņš domā: „Es palūgšu piedošanu, bet viņš/viņa uzskatīs mani par vāju, padomās, ka es pazemojos”. Ak, cik mēs lepni esam! Cik ļoti mums bail būt pazemīgākiem, cik ļoti mums bail par to, ka kādā brīdī varētu būt zemāki par kādu. Lepnums ir ļoti daudzu ciešanu, traģēdiju un grēku iemesls.

Mēs lūdzam piedošanu vispirms jau tamdēļ, lai piedotu sev šo grēku, ko esam izdarījuši. Sevis un Dieva dēļ. Darām to, lai nomestu šo vainas nastu un turpinātu savu dzīves ceļu ar tīru sirdsapziņu. Vēl pareizāk pēc šīs piedošanas aiziet uz grēksūdzi – šo piedošanu lūgt arī Dieva priekšā. Jo šajā brīdī, kad uz ceļiem stāvam un izsūdzam šo grēku, mēs pārdomājam savu rīcību un solām to vairs neatkārtot. Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi, kas aiziet pie otra lūgt piedošanu, to sāk darīt „automātiski”, jo uzskata, ka tiklīdz tas tiks darīts, var droši lāčot tālāk un, ja kādu atkal aizvainos „Var taču palūgt piedošanu”.

Vai šis cilvēks pieņems tavu piedošanas lūgšanu vai nē – tas ir cits jautājums un tad jau kļūst par viņa problēmu. Ja viņš šo aizvainojumu vēlas vilkt tālāk sev līdz, tā ir viņa izvēle. Bet, ja viņš dziļi sirdī vēlas no tā atbrīvoties, tad piedos un šis smagums atbrīvos jūs abus. Pat, ja viņš ārēji to neizrādīs, agri vai vēlu tu sajutīsi, ka „ledus” starp jums sāk kust.

Lūgt piedošanu – tas nenozīmē, ka noteikti attiecības jāatjauno. Iespējams, ka ar šo cilvēku dzīves ceļi ir šķīrušies jau sen. Piedošanu lūdz ne tamdēļ, lai atjaunotu attiecības (kaut arī tas ir iespējams), bet vispirms, lai atbrīvotos no šī grēka un lai nomestu smagumu no abu pleciem. Pilnīgi iespējams, ka tu, lūgdama piedošanu, vari kļūt par glābēju arī tam otram, kurš gadiem ilgi tur sevī šo aizvainojumu.

Lūgt piedošanu mātei, tēvam.

Daudzi no mums ir aizvainojuši arī savas mātes un tēvus. Esam to darījuši muļķības, lepnības, nesapratnes dēļ. Mums tobrīd bija svarīgi kaut ko paveikt, bet vecāki to izdarīt mums traucēja. Viņi mūs kritizēja, komentēja mūsu rīcību, jo gribēja, lai mēs kļūtu dzīvē visveiksmīgākie. Viņi domāja, ka, to darot, mūs iemācīs, virzīs un motivēs. Viņi tā rīkojās, vēlot tikai labu. Viņu sapratnē.

Bet mēs atgrūdām, aizvainojām un tādejādi darījām pāri… Palūgsim saviem vecākiem piedošanu skaļi un savā sirdī. Varbūt mums pat brīžiem liekas, ka gan mēs, gan viņi to ir aizmirsuši, bet ticiet man, kad piedošana būs palūgta, tikai tad sapratīsiet, ka smagums tomēr jūsu starpā ir traucējis.

Nometīsim šo vainas sajūtu. Tā sēž dziļi mūsu dvēselē. It īpaši, ja vecāku mums blakus vairs nav.

Lūgt piedošanu bērnam.

Arī tad, kad mēs paši kļūstam par vecākiem, mēs pieļaujam kļūdas. Mēs sodām bērnus, lamājam viņus, kliedzam un bieži vien tas notiek bez pamatojuma. Ja tā ir bijis, palūdz bērnam piedošanu. Nebaidies.

Kad mēs lūdzam piedošanu, mēs parādam mums tuvam cilvēkam, ka mums nav vienalga, ka daudz par to, kas noticis, esam domājuši, jutušies vainīgi, ka tas mums sāp, bet tagad vēlamies šo situāciju atrisināt un darīt visu, lai šīs attiecības uzlabotu.

Ja neproti lūgt piedošanu cilvēkam, lūdz to Dievam.

Ir cilvēki, kuri nespēj palūgt piedošanu otram, viņos ir kaut kāda iekšējā barjera. Pat, ja viņi dikti grib, viņi nespēj no sevis izdabūt šos lūguma vārdus. Ja tu nespēj piedošanu lūgt sev tuvam cilvēkam, izdari to iekšēji, bez vārdiem un lūdz piedošanu Dievam. Es gan nedomāju, ka tas būs vieglāk… Bet tā vai citādi –izdari to.

Kad smaguma akmens ir nomests, sāpe pāriet. Abiem.

Ja tev tiešām ir izdevies patiesi un no sirds lūgt cilvēkam piedošanu (izdarīji to skaļi vai dziļi sirdī), tad izjutīsi tādu kā vieglumu. Tev būs sajūta, ka beidzot esi nometusi smagu nastu.

Iespējams pār taviem (un arī otra cilvēka) vaigiem sāks ritēt asaras. Tās būs attīrīšanās un prieka asaras. Tu pārstāsi domāt par to, kas ir bijis un pārstāsi to visu atcerēties. Tas beidzot būs palicis pagātnē.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien mūsu sievišķīgajā blogā nopublicēšu pirms dažām dienām internetā nejauši atrastas vīrieša domas par tēmu – vai vīrietis spēj piedot sievietei neuzticību.

Tas būs tulkojums. Šoreiz es neizteikšu savas domas. Gaidīšu tās no jums – gan no sievietēm, gan vīriešiem.

Kaut vai reizi dzīvē katra sieviete sev ir uzdevusi jautājumu: vai vīrietis ir spējīgs piedot neuzticību? Un šodien es kā vīriešu dzimtas pārstāvis gribu atbildēt visām sievietēm un nomierināt viņu ziņkārību.

Var sniegt īsu atbildi – jā, vīrieši piedod neuzticību. Bet tas notiek ne vienmēr un ne ar visiem, atkarīgs no cilvēka un apstākļiem.

Neuzticība gan sievietēm, gan vīriešiem ir neizturama un nežēlīga. Tā liek ciest, sāpina, nes vilšanos, rada depresiju un skumjas. Tai pašā laikā, vīrieši un sievietes pret neuzticību izturas dažādi.

Vīrietim vienmēr ir jāzina krāpšanas apstākļus. Visdrīzāk pirmajās minūtēs viņš nevēlēsies jūs dzirdēt, pat nevēlēsies jūs redzēt. Viss, kas viņam tobrīd būs nepieciešams – uzticami draugi un pudele. Nē, viņš nežēlosies draugiem, kā to darītu sieviete, viņš klusējot ielies sevī tik daudz alkohola, cik būs nepieciešams, lai tuvāko pāris dienu laikā neatjēgtos. Tomēr pēc kāda laika, kad saspringums mazināsies, nervi nomierināsies, viņam gribēsies noskaidrot kāpēc tas tā notika. Vīrieša loģika pieprasīs vairāk informācijas par notikušo. Šai brīdī sievietei rodas neliela iespēja taisnoties un visu atgriezt savās vietās.

Ir vērts atcerēties, ka vīrietis nekad, nekādā gadījumā nepiedos neuzticību, ja sieviete viņu nemīl. Stiprajam dzimumam tas nozīmē pilnīgu noraidījumu, nevērību un pazemošanu. Šāda rīcība būs kā nokauta sitiens vīrieša pašapziņai un viņš neļaus sev ar to samierināties.

Ir gadījumi, kad vīrieši visu dara, lai viņus krāptu. Šādā situācijā viņi nemīl savu sievieti, viņiem apnikušas šīs attiecības, bet lai atzītos, ir pārāk gļēvi. Tādā veidā, vīrieši izrāda savu vājumu, vēlas „izlīst no ūdens sausā”, nezaudējot savu autoritāti. Šādā gadījumā skaidrs, ka nekādas piedošanas nebūs. Viņi paši provocē sievietes neuzticību, lai ātrāk izšķirtos.

Vīrietis krāpšanu var piedot tad, kad viņš patiešām mīl. Mīl ne tikai vārdos, skaistās frāzēs, bet arī darbos. Šai gadījumā vīrietis centīsies saprast, kāpēc viņa sieviete viņu krāpusi. Jo krāpšana – tā ir darbība, kas liecina par to, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Tāpēc mīlošs vīrietis centīsies situāciju izprast, padomāt vai tik pats nebija kaut kurā brīdī nevērīgs, iespējams par maz uzmanības veltīja sievietei, varbūt nepietika maiguma attiecībās, siltuma, kuru viņa atrada citur.

Prasme piedot – spēcīga īpašība, kura piemīt ne katram cilvēkam. Tāpēc uz jautājumu: Vai vīrieši piedod neuzticību labāk atbildēt katram vīrietim patstāvīgi.

Bet, ja tu savu vīrieti mīli, ja tu vēlies saglabāt jūsu attiecības – nekad nekrāp! Pat, ja vīrietis tev piedos, viņš nekad par to neaizmirsīs un jūsu attiecības vairs nekad nebūs kā agrāk.

Avots: woman.md

——–

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kā piedot mammai, kas tevi aizvainoja? Kā piedot vīram krāpšanu? Kāpēc neizdodas apprecēties? Kāpēc tevi izseko slimības?

Liekas, ka šie jautājumi attiecas uz absolūti dažādām mūsu dzīves sfērām, vai ne? Tomēr tām, tāpat kā viena, liela koka zariem, kas dzīves laikā savā starpā sapinušies, ir viena un tā pati sakne. Sakne jeb avots: gadiem uzkrātās dusmas, aizvainojumi, neizteiktas pretenzijas, ilgi plānotie un iznēsātie atriebības plāni…

Jau 20. gadsimta sākumā zinātnieki pierādīja, ka, ja cilvēks ir apvainojies vai dusmīgs ilgāk par 4-5 min., viņa organismā notiek neatgriežamas sekas. Kādas?

Vispirms cilvēks saslimst. Katrs mūsu orgāns ir atbildīgs par noteiktām emocijām un šobrīd ir ļoti daudz literatūras, kur var atrast kāpēc sāp ceļgali vai pēkšņi ir aizkritis ciet deguns. Bet tā ir maz, lai atveseļotos. Ir jāzina kāpēc tas notiek un kā to darīt. Otra pazīme, kas norāda uz aizvainojumu ietekmi ir nelaimes gadījumi un neveiksmes. Darbā, attiecībās, ceļā…Vieniem notiek: „pēkšņi apprecējās, pēkšņi ir nauda, pēkšņi dāvanas krīt no gaisa…”, bet tiem, kas ir aizvainoti – „pēkšņi vienas nepatikšanas”. Ir tāds krievu teiciens (gan jau ir kāds arī latviski, tikai uzreiz nenāk prātā): „на обиженных воду возят”.

Nav nekādas nozīmes tam vai tavs aizvainojums ir pamatots vai nē. Svarīgi vai tu pāridarītājam esi piedevusi – iekšēji, patiesi, no visas sirds un līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Citādi… citādi nebūs labi. Un vispirms tev pašai. Pāridarītājs savu saņems – Dievs acis nemirkšķina. Taisnīguma un līdzsvara likumi nav atcelti. Tie darbojas. Joprojām.

Lūk, daži piemēri. Meitene, aizvainota uz māti, nevar apprecēties. Sieva, kas nav piedevusi sava vīra neuzticību, veicina viņa nākamo neuzticību un par to pati saņem slimību…

Kas ir patiesa piedošana

Tas ir tad, ja tu piedevi cilvēkam tiktāl, ka vari ar viņu mierīgi kontaktēties, sarunāties, satikties, runāt, atcerēties par viņu. Un necentīsies iekšēji vai skaļi sarunās atcerēties par viņa pāri darījumiem. „Es labi atceros, ka esmu piedevusi” – tas nav tas gadījums. Piedot – tātad saprast un aizmirst par to uz visiem laikiem.

Kāpēc jāpiedod

Piedošanas tēmai daudz uzmanības tiek veltīts daudzās tradīcijās un reliģijās un tam ir pamatojums. Vispirms šī negatīvā enerģija un dusmas izpaudīsies uz cilvēka fizisko ķermeni kā slimības. Tad mainīsies cilvēka raksturs.

Tālāk sākas problēmas dažādās situācijās: darbā, ar naudu, ģimenē, attiecībās ar tuviniekiem, ar draugiem utt. Vienmēr cilvēkam jādod iespēja laboties. Un tev ir jāpiedod šim cilvēkam viņa dēļ. Tā tu ļausi viņam laboties un, kas zin, varbūt tieši šis cilvēks turpmākajā dzīvē būs tev ļoti svarīgs…

Mums sievietēm piemīt ļoti spēcīga un smalka enerģētiskā struktūra, tāpēc mūsu aizvainojumi vienmēr ir divtik spēcīgāki (šī iemesla dēļ vīrieši dažreiz nesaprot mūsu pārlieko agresivitāti). Un tieši tāpēc mēs divtik ciešam un arī divtik vairāk saņemam atpakaļ. Tāpēc piedodiet sev, saviem tuviniekiem un paziņām. Ja tevi kāds ir sāpinājis – vai tu priecājies šo cilvēku redzot? Jeb tu atkārto vārdus, kurus tu gribētu savam pāri darītājam beidzot izteikt? Vai tu pārdzīvo atkal un atkal šo pāridarījuma sāpi? Vai tu aizmiedz mierīgi?

Visa sabiedrība ir slima – gan fiziski, gan dvēseliski. Tikai tāpēc, ka tā dzīvo grēkā, par ko nelūdzam piedošanu, tajā mutuļo neuzticība, nepiedošana, dusmas, atriebības kāre…un saņemam mēs katrs pēc nopelniem. Tik cik ļauna izdarīji, tik cik nepiedevi, tik un vēl vairāk saņem atpakaļ.

Un no tā mēs kļūstam vēl saērcinātāki un beigās pat dusmīgi uz pašu Dievu. Bet Dievs savus likumus nav atcēlis…citi tos sauc par likumsakarībām, bet es par Dieva likumiem.

Laikam būtu jāsāk atveseļoties, lai, ja ne paši, tad mūsu bērni sāktu dzīvot veselākā sabiedrībā. Tikai ar ko sāksim..ar kuru…Ar slinko vīru, apnikušo kaimiņieni, neuzticamo draudzeni, negodīgo darba devēju vai, tomēr, sevi?…

Uz tikšanos tepatās,

Aija